Pagaidu versija

Lieta T‑52/15

Sharif University of Technology

pret

Eiropas Savienības Padomi

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Atbalsts Irānas valdībai – Pētniecības un tehnoloģiju izstrādes darbības militārajā jomā vai ar militārām lietām saistītās jomās – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Kļūda tiesību piemērošanā un kļūda vērtējumā – Tiesības uz īpašumu – Samērīgums – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Prasība par zaudējumu atlīdzību

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2016. gada 28. aprīļa spriedums

1.      Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Atbalsts Irānas valdībai – Jēdziens – Cēloņsakarības nepieciešamība starp rīcību, kas uzskatāma par atbalstu Irānas valdībai, un kodolieroču izplatīšanas darbību veikšanu – Neesamība

(Padomes Lēmuma 2010/413/KĀDP 20. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts un Padomes Lēmuma 2012/35/KĀDP preambulas 13. apsvērums; Padomes Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) un d) apakšpunkts)

2.      Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Atbalsts Irānas valdībai – Jēdziens – Pētniecības un tehnoloģiju izstrādes darbības militārajā jomā vai ar militārām lietām saistītās jomās – Iekļaušana – Nosacījums

(Padomes Lēmuma 2010/413/KĀDP 1. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts; Padomes Regulas Nr. 267/2012 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 23. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

3.      Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Tiesību uz vārda un informācijas brīvību ierobežojums – Tiesību uz izglītību ierobežojums – Tiesību uz īpašumu ierobežojums – Samērīguma principa pārkāpums – Neesamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. un 14. pants, 17. panta 1. punkts un 52. panta 1. punkts; Padomes Lēmumi 2010/413/KĀDP un 2014/776/KĀDP; Padomes Regulas Nr. 267/2012 un Nr. 1202/2014)

4.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība – Kumulatīvi nosacījumi – Viena no nosacījumiem neesamība – Prasības par zaudējumu atlīdzību noraidīšana pilnībā

(LESD 340. panta otrā daļa)

1.      Runājot par tādiem ierobežojošajiem pasākumiem pret Irānu kā to vienību līdzekļu iesaldēšana, kuras sniedz atbalstu Irānas valdībai, kritērijs, kas attiecas uz atbalsta sniegšanu minētajai valdībai, nenozīmē, ka ir jākonstatē cēloņsakarība starp rīcību, kas uzskatāma par atbalstu Irānas valdībai, un kodolieroču izplatīšanas darbībām.

Protams, minētais kritērijs neattiecas uz jebkāda veida atbalstu Irānas valdībai, bet tikai uz tiem atbalsta veidiem, kuri to kvantitatīvās vai kvalitatīvās nozīmes dēļ veicina Irānas kodolieroču darbību veikšanu. Interpretējot atbalsta valdībai kritēriju – Savienības tiesas kontrolē – saistībā ar mērķi izdarīt spiedienu uz Irānas valdību, lai tā pārtrauktu darbības, kas rada kodolieroču izplatīšanu risku, ar to tādējādi objektīvā veidā tiek definēta ierobežota to personu un vienību kategorija, kurām var tikt piemēroti līdzekļu iesaldēšanas pasākumi.

Proti, ņemot vērā līdzekļu iesaldēšanas pasākumu mērķi, no minētā kritērija nepārprotami izriet, ka tas uz mērķi orientētā un selektīvā veidā attiecas uz konkrētās personas vai vienības pašas veiktajām darbībām, kuras, pat ja tām pašām par sevi nav nekādas tiešas vai netiešas saiknes ar kodolieroču izplatīšanu, tomēr var to veicināt, sniedzot Irānas valdībai resursus vai iespējas – it īpaši materiāla, finansiāla vai loģistiska rakstura –, kas ļauj tai veikt izplatīšanas darbības.

Tomēr jēdziens “atbalsts Irānas valdībai” nenozīmē, ka ir jāpierāda saikne starp šo atbalstu un Irāna Islāma Republikas kodoldarbībām. Šajā ziņā nedrīkst jaukt, pirmkārt, Lēmuma 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā minēto kritēriju, kurš attiecas uz atbalsta sniegšanu Irānas valdībai, un otrkārt, šā lēmuma 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un šīs regulas 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto kritēriju, kurš attiecas uz “[atbalsta sniegšanu] ar kodolieroču izplatīšanu saistīt[ām] Irānas darbīb[ām] vai Irānas veikt[ajai] kodolieroču piegādes sistēmu izstrād[ei]”. Pirmā kritērija piemērošana nenozīmē, ka ir jāpastāv noteikta līmeņa saiknei, pat netiešai, ar Irānas kodoldarbībām, kas ir prasīta otrā iepriekš minētā kritērija piemērošanas nolūkos, kurš attiecas uz atbalsta sniegšanu Irānas kodoldarbībām.

Proti, runājot par kritēriju, kas attiecas uz atbalsta sniegšanu Irānas valdībai, no preambulas 13. apsvēruma Lēmumā 2012/35, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 un ar kuru Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā tika iekļauts šis kritērijs, skaidri izriet, ka Padome – uzskatot, ka atbalsta sniegšana Irānas valdībai varēja palīdzēt veikt kodoldarbības, kas rada kodolieroču izplatīšanas risku, vai izstrādāt kodolieroču nogādes sistēmas, – ir vēlējusies paplašināt kritērijus iekļaušanai sarakstos, attiecinot līdzekļu iesaldēšanas pasākumus uz personām un struktūrām, kuras sniedz atbalstu minētajai valdībai, vienlaikus neprasot, lai šis atbalsts būtu tieši vai netieši saistīts ar šādām darbībām.

Tādējādi saiknes esamība starp atbalsta sniegšanu Irānas valdībai un ar kodolieroču izplatīšanu saistītu darbību veikšanu ir tieši konstatēta piemērojamajā tiesiskajā regulējumā. Šajā kontekstā kritērijs, kas attiecas uz atbalsta sniegšanu Irānas valdībai, ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz jebkādu atbalstu – pat ja tam nav nekādas tiešas vai netiešas saiknes ar kodolieroču izplatīšanu –, kas tā kvantitatīvā vai kvalitatīvā nozīmīguma dēļ var veicināt šo izplatīšanu, sniedzot Irānas valdībai it īpaši materiālus, finansiālus vai loģistikas resursus vai iespējas. Tādējādi Padomei nav pienākuma pierādīt, ka pastāv saikne starp rīcību, kas uzskatāma par atbalstu, un kodolieroču izplatīšanas darbību veicināšanu, jo šāda saikne ir noteikta vispārējās piemērojamajās tiesību normās.

(sal. ar 49.–54. punktu)

2.      No Lēmuma 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, un Regulas Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu izriet, ka ierobežojušus pasākumus var pieņemt attiecībā uz personām vai struktūrām, kuras palīdz Irānas Islāma Republikai iegādāties aizliegtas preces vai tehnoloģijas militārajā jomā vai ar militārām lietām saistītās jomās vai sniedz tehnisku palīdzību saistībā arī šīm jomām un šīm tehnoloģijām. Proti, saikni starp pēdējām minētajām un kodolieroču izplatīšanu Savienības likumdevējs ir konstatējis piemērojamo tiesību aktu vispārīgajos noteikumos.

It īpaši Lēmuma 2010/413 1. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir aizliegta jebkāda veida ieroču un saistītu materiālu, tai skaitā militāru transportlīdzekļu un aprīkojuma, piegāde, pārdošana vai nodošana Irānas Islāma Republikai. Turklāt, pamatojoties uz Regulas Nr. 267/2012 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir aizliegts jebkurai Irānas personai, vienībai vai struktūrai vai izmantošanai Irānā tieši vai netieši sniegt tehnisku palīdzību saistībā ar Eiropas Savienības Kopējā militāro preču sarakstā, ko pieņēmusi Padome, uzskaitītajām precēm un tehnoloģijām vai saistībā ar minētajā sarakstā iekļauto preču piegādi, ražošanu, uzturēšanu un izmantošanu. Tādējādi, Regulā Nr. 267/2012 paredzot šādu aizliegumu, kas attiecas uz noteiktām militārām precēm, likumdevējs ir konstatējis saikni starp šāda veida preču iegādi, ko veic Irānas Islāma Republika, un Irānas valdības veiktajām kodoldarbībām, kas rada kodolieroču izplatīšanas vai kodolieroču nogādes sistēmu izstrādāšanas risku.

Šo interpretāciju apstiprina Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijas 1737 (2006) un 1929, kas minētas attiecīgi Lēmuma 2012/35, ar kuru groza Lēmumu 2010/413, preambulas 1. un 4. apsvērumā. Proti, vispārējās Savienības tiesību normas, kurās paredzēti ierobežojoši pasākumi, ir jāinterpretē to Drošības padomes rezolūciju teksta un mērķu gaismā, kuras ar tām tiek īstenotas. Abas iepriekš minētās rezolūcijas attiecas uz tādu pasākumu veikšanu, kas traucētu Irānas Islāma Republikai izstrādāt sensitīvas tehnoloģijas tās kodolprogrammas un raķešu programmas atbalstam. Konkrēti, tāda aprīkojuma un tehnoloģijas sarakstos, kuru piegāde Irānas Islāma Republikai ar minētajam rezolūcijām ir aizliegta, proti, sarakstos, uz kuriem ir norādīts it īpaši Rezolūcijā 1929, ir iekļauti tostarp satelīti un bezpilota gaisa kuģi.

Tādējādi atbalsta sniegšana Irānas valdībai saistībā ar pētniecību un tehnoloģiju izstrādi militārajā jomā vai saistītās jomās atbilst kritērijam par atbalsta sniegšanu Irānas valdībai, kas minēts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā, ja tā attiecas uz Kopējā militāro preču sarakstā minēto aprīkojumu vai tajā minētajām tehnoloģijām, ko Irānas Islāma Republikai ir aizliegts iegūt.

(sal. ar 61.–65. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 109. un 110. punktu)

4.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 120. un 121. punktu)