Prasība, kas celta 2010. gada 14. septembrī - Ungārija/Komisija

(lieta T-407/10)

Tiesvedības valoda - ungāru

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Ungārijas Republika (pārstāvji - M. Fehér un K. Szíjjártó)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt Komisijas 2010. gada 8. jūlija Lēmuma C (2010) 4593 par lielprojektu ar nosaukumu "Budapest-Kelenföld - Székesfehérvár - Boba dzelzceļa līnijas rekonstrukcija, I daļa, 1. fāze", kas ietilpst Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Kohēzijas fonda atbilstoši mērķim "Konverģence" līdzfinansētajā rīcības programmā "Satiksme", 1. panta 3. un 4. punktu, ciktāl šajos noteikumos paredzēta maksimālā summa, kurai ir jāpiemēro līdzfinansēšanas likme, tādā veidā, ka tie no pieļaujamajiem izdevumiem izslēdz izdevumus, kas samaksāti kā pievienotās vērtības nodoklis;

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja daļēji apstrīd Komisijas 2010. gada 8. jūlija Lēmumu C (2010) 4593 par lielprojektu ar nosaukumu "Budapest-Kelenföld - Székesfehérvár - Boba dzelzceļa līnijas rekonstrukcija, I daļa, 1. fāze", kas ietilpst Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fonda atbilstoši mērķim "Konverģence" līdzfinansētajā rīcības programmā "Satiksme". Šajā lēmumā Komisija apstiprināja Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Kohēzijas fonda finanšu ieguldījumu šajā projektā. Turklāt Komisija uzskatīja, ka atmaksājamā pievienotās vērtības nodokļa summa nevar tikt iekļauta maksimālajā summā, kurai ir piemērojama rīcības programmas prioritārās līdzfinansēšanas likme attiecīgā lielprojekta gadījumā.

Savā prasībā prasītāja apgalvo, ka Komisija apstrīdēto lēmumu pieņēma, pārkāpjot šai jautājumā piemērojamās Savienības tiesību normas un konkrētāk - Regulas (EK) Nr. 1083/2006¹ 56. panta 4. punktu un Regulas (EK) Nr. 1084/2006² 3. pantu.

Prasītāja uzskata, ka Regulas Nr. 1084/2006 3. panta e) punktā skaidri noteikts, ka atgūstamais pievienotās vērtības nodoklis nav atbilstīgs atbalstam no Kohēzijas fonda. Pēc prasītājas domām, no šīs tiesību normas nepārprotami izriet, ka neatgūstamais pievienotās vērtības nodoklis turpretī ir atbilstīgs atbalstam. Tādējādi, un, ņemot vērā, ka Savienības un valsts tiesību aktu par pievienotās vērtības nodokli kontekstā apstrīdētajā lēmumā norādītais lielprojekta atbalsta saņēmējs (Nemzeti Infrastruktúra Fejlesztő Zrt.) nav nodokļa maksātājs un tādējādi nevar pieprasīt samaksātā priekšnodokļa atmaksāšanu, summas, kas samaksātas kā pievienotās vērtības nodoklis nebija jāizslēdz no atbalsta.

Turklāt prasītāja Komisijai pārmet, ka tā, neuzskatīdama par atbilstīgiem izdevumus, kuri Regulā Nr. 1084/2006 nav iekļauti starp neatbilstīgiem izdevumiem un kas atbilstošajos valsts tiesību aktos tieši minēti kā atbilstīgi izdevumi, dalībvalstīm ar apstrīdēto lēmumu ir atņēmusi tām ar Regulas (EK) Nr. 1083/2006 56. panta 4. punktu piešķirto kompetenci.

Prasītāja apgalvo arī, ka Komisijas uzskats, ka atbalsta saņēmēja samaksātais pievienotās vērtības nodoklis ir "atgūstams" līdz ar pievienotās vērtības nodokli, ko iekasē kopā ar atbalsta saņēmēja uzceltās infrastruktūras apsaimniekotāja iekasētajiem nodokļiem, ir ļoti plaša Regulas Nr. 1084/2006 3. panta e) punktā ietvertā "atgūstamā pievienotās vērtības nodokļa" interpretācija, kas neatbilst šīs tiesību normas formulējumam un ir pretrunā Savienības tiesību normām par pievienotās vērtības nodokli. Pēc prasītājas domām, celtniecības darbus veicošais atbalsta saņēmējs un struktūrvienības, kas apsaimnieko uzbūvēto infrastruktūru, ir viens no otra neatkarīgi un tikai netieši saistīti atbilstoši attiecīgajām tiesību normām, nevis ar saimnieciska rakstura darbības starpniecību. Šajā kontekstā prasītāja apgalvo, ka atbalsta saņēmējam ir pienākums faktiski un galīgi uzņemties samaksāto pievienotās vērtības nodokli.

Visbeidzot, prasītāja uzskata, ka ne Regula Nr. 1083/2006, ne Regula Nr. 1084/2006 nepieļauj tādu interpretāciju, saskaņā ar kuru Komisija savu lēmumu par atbilstīgiem izdevumiem, tostarp atbilstīgo pievienotās vērtības nodokli, varētu pamatot ar to, ka dalībvalsts būtu varējusi izvēlēties citu juridisku risinājumu attiecībā uz infrastruktūras projekta īstenošanu un apsaimniekošanu. Šajā sakarā prasītāja apgalvo, ka valsts infrastruktūru un ar to saistīto sabiedrisko pakalpojumu organizēšana būtībā ietilpst dalībvalstu kompetencē. Prasītāja uzskata arī, ka ja vien tiek izpildītas Savienības tiesību normās paredzētās prasības, Komisijai ir jāpieņem attiecīgās dalībvalsts izvēlētais risinājums, tostarp attiecībā uz sekām, kādas saistībā ar kvalificēšanu par atbilstīgiem izdevumiem ir nosacījumam par atbalsta saņēmēja pievienotās vērtības nodokļa maksātāja statusu vai tā neesamību.

____________

¹ - Padomes 2006. gada 11. jūlija Regula, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (OV L 210, 25. lpp.).

² - Padomes 2006. gada 11. jūlija Regula par Kohēzijas fonda izveidi un Regulas (EK) Nr. 1164/94 atcelšanu (OV L 210, 79. lpp.).