Language of document : ECLI:EU:T:2022:263

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)

2022. gada 27. aprīlī (*)

Kopienas dizainparaugs – Spēkā neesamības atzīšanas process – Reģistrēts Kopienas dizainparaugs, kas attēlo dušas noteku – Agrāks dizainparaugs, kas iesniegts pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu – Regulas (EK) Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punkts – Apelācijas padomes rīcības brīvība – Piemērošanas joma – Regulas (EK) Nr. 6/2002 63. panta 2. punkts – Mutvārdu process un pierādījumu savākšanas pasākumi – Regulas Nr. 6/2002 64. un 65. pants – Spēkā neesamības pamats – Individuāls raksturs – Regulas Nr. 6/2002 6. pants un 25. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Agrāka dizainparauga identificēšana – Kompakta agrākā izcelsme – Apstrīdēta dizainparauga iezīmju noteikšana – Visaptverošs salīdzinājums

Lietā T‑327/20

Group Nivelles NV, reģistrēta Gingelomā [Gingelom] (Beļģija), ko pārstāv JJonkhout, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv AFolliard-Monguiral un GPredonzani, pārstāvji,

atbildētājs,

otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā,

Easy Sanitary Solutions BV, reģistrēta Oldenzālā [Oldenzaal], (Nīderlande), ko pārstāv FEijsvogels, advokāts,

par prasību par EUIPO Apelācijas trešās padomes 2020. gada 17. marta lēmumu (lieta R 2664/2017‑3) attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Group Nivelles un Easy Sanitary Solutions,

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [MJCosteira], tiesneses M. Kančeva [MKancheva] (referente) un T. Perišina [TPerišin],

sekretāre: A. Juhāsa-Tota [AJuhász-Tóth], administratore,

ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 28. maijā,

ņemot vērā EUIPO atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 29. septembrī,

ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 2. oktobrī,

ņemot vērā cita tiesneša norīkošanu, lai papildinātu palātu viena no tās locekļiem prombūtnes dēļ,

pēc 2021. gada 13. oktobra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        2003. gada 28. novembrī persona, kas iestājusies lietā, Easy Sanitary Solutions BV, iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Kopienas dizainparauga reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz Padomes Regulu (EK) Nr. 6/2002 (2001. gada 12. decembris) par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.).

2        Reģistrācijai pieteiktais Kopienas dizainparaugs, kas šajā lietā ir apstrīdēts, attēlots šādi:

25.1Image not found      25.2Image not found      25.3Image not found

3        Preces, kurās paredzēts iekļaut apstrīdēto dizainparaugu, ietilpst 23‑02. klasē atbilstoši grozītajam 1968. gada 8. oktobra Lokarno Nolīgumam par dizainparaugu starptautiskās klasifikācijas izveidošanu un atbilst šādam aprakstam: “Dušas notekas” (shower drains).

4        Apstrīdētais dizainparaugs 2004. gada 9. martā reģistrēts kā Kopienas dizainparaugs Nr. 107834‑0025 un tajā pašā dienā publicēts Bulletin des dessins ou modèles communautaires [Kopienas Dizainparaugu Biļetenā] Nr. 19/2004. Tas ir vairākas reizes atjaunots, tostarp 2018. gada 16. jūnijā.

5        2009. gada 3. septembrī IDrain BVBA, prasītājas Group Nivelles NV tiesību priekštecis, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 52. pantu, iesniedza pieteikumu par apstrīdētā dizainparauga spēkā neesamības atzīšanu.

6        Pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam norādītie pamati bija tie, kas noteikti Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 4.–9. pantu.

7        IDrain savam pieteikumam par spēkā neesamības atzīšanu pievienoja kopiju no starptautiskās reģistrācijas DM/059828 (turpmāk tekstā – “reģistrācija DM/059828” jeb “dizainparaugs DM/059828”), ko persona, kas iestājusies lietā, bija reģistrējusi 2002. gada 2. aprīlī, un kas 2002. gada 30. jūnijā bija publicēts šādi:

Image not found

8        2010. gada 2. aprīlī atbildē uz personas, kas iestājusies lietā, apsvērumiem pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas, IDrain iesniedza jaunus dokumentus par citiem dizainparaugiem, tostarp it īpaši izvilkumus no diviem 1998. un 2000. gada Blücher preču katalogiem, kuros katrā 33. lappusē bija šāds attēls ar pārklājuma plāksni centrā (turpmāk tekstā – “pārklājuma plāksne Blücher katalogos”):

Image not found

9        2010. gada 30. augustā prasītāja apvienošanas – pievienojot [sabiedrību] – rezultātā pārņēma IDrain tiesības un pienākumus, bet IDrain beidza pastāvēt kā juridiska persona.

10      Anulēšanas nodaļa ar 2010. gada 23. septembra lēmumu apmierināja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu un, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, atzina apstrīdētā dizainparauga spēkā neesamību, pamatojot ar novitātes neesamību šīs pašas regulas 5. panta izpratnē attiecībā uz pārklājuma plāksni Blücher katalogos.

11      2010. gada 15. oktobrī persona, kas iestājusies lietā, saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 55.–60. pantu par Anulēšanas nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību EUIPO.

12      Ar 2012. gada 4. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”) EUIPO Apelācijas trešā padome apmierināja apelācijas sūdzību un atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu, ciktāl tas bija balstīts uz Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lasot to kopā ar šīs pašas regulas 4. panta 1. punktu un 5. pantu, proti, ciktāl tajā bija konstatēta apstrīdētā dizainparauga novitātes neesamība. Tā nodeva lietu atpakaļ Anulēšanas nodaļai, lai tā vēlreiz pārbaudītu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu daļā, kur tas bija pamatots ar šīs regulas 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lasot to kopā ar minētās regulas 4. panta 1. punktu un 6. pantu, proti, pamatojot ar apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura neesamību.

13      Prasītāja 2013. gada 7. janvārī Vispārējā tiesā cēla prasību par pirmo lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 61. pantu.

14      Ar 2015. gada 13. maija spriedumu Group Nivelles/ITSB – Easy Sanitary Solutions (Dušas noteka) (T‑15/13; turpmāk tekstā – “Vispārējās tiesas pirmais spriedums”; EU:T:2015:281) Vispārējā tiesa atcēla pirmo lēmumu un pārējā daļā prasību noraidīja. Tāpat kā līdz tam EUIPO, Vispārējā tiesa kā (daļu no) agrākā dizainparauga ņēma vērā pārklājuma plāksni Blücher katalogos, nevis dizainparaugu DM/059828.

15      2015. gada 11. jūlijā un 24. jūlijā attiecīgi persona, kas iestājusies lietā, un EUIPO iesniedza apelācijas sūdzības Tiesā par Vispārējās tiesas pirmo spriedumu.

16      Ar 2017. gada 21. septembra spriedumu Easy Sanitary Solutions un EUIPO/Group Nivelles (C‑361/15 P un C‑405/15 P; turpmāk tekstā – “spriedums apelācijas tiesvedībā”; EU:C:2017:720) Tiesa noraidīja apelācijas sūdzības, tomēr šī sprieduma 72. un 134. punktā konstatēja divas Vispārējās tiesas pieļautas tiesību kļūdas. Pirmām kārtām, Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu Vispārējās tiesas pirmā sprieduma 77.–79. un 84. punktā, pieprasot, lai EUIPO, vērtējot apstrīdētā dizainparauga novitāti, kombinētu dažādus viena vai vairāku agrāku dizainparaugu elementus, kuri ietverti dažādos izvilkumos no Blücher katalogiem, kas pievienoti pieteikumam par spēkā neesamības atzīšanu, lai gan pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējs nav pilnībā attēlojis dizainparaugu, uz kura agrākām tiesībām tas atsaucas. Otrām kārtām, Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu Vispārējās tiesas pirmā sprieduma 132. punktā, apstrīdētā dizainparauga individuāla rakstura vērtējumā prasot, lai šī dizainparauga informēts lietotājs zinātu par ražojumu, kurā agrāks dizainparaugs ir bijis iekļauts vai izmantots. Tā kā apelācijas sūdzības tomēr tika noraidītas, pirmā lēmuma atcelšana ar Vispārējās tiesas pirmā sprieduma rezolutīvo daļu ir stājusies likumīgā spēkā un lieta nodota atpakaļ EUIPO.

17      2017. gada 19. decembrī lietas izskatīšanas EUIPO dalībnieki tika informēti, ka apelācijas sūdzība par Anulēšanas nodaļas lēmumu ir nodota Apelācijas trešajai padomei, lemjot jaunā sastāvā, ar lietas numuru R 2664/2017‑3.

18      2018. gada 24. jūlijā Apelācijas padomes referents nosūtīja lietas izskatīšanas EUIPO dalībniekiem paziņojumu, tos informējot, ka Apelācijas padomei iesniegtais agrākais dizainparaugs būs dizainparaugs DM/059828 – vienīgais, kas minēts pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, nevis pārklājuma plāksne Blücher katalogos. Proti, referents, pārbaudījis lietas materiālus pēc tam, kad Tiesa bija nodevusi lietu izskatīšanai, konstatēja, ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu nav ietverts iepriekšējo lēmējinstitūciju pārbaudītais agrākais dizainparaugs un ka neviens cits dizainparaugs minētajā pieteikumā nav minēts. Lietas dalībniekiem tika dots divu mēnešu termiņš savu apsvērumu iesniegšanai.

19      2018. gada 21. septembrī prasītāja iesniedza savus apsvērumus.

20      Ar 2020. gada 17. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas trešā padome apmierināja personas, kas iestājusies lietā, apelācijas sūdzību, atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu un noraidīja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu. Vispirms tā konstatēja, ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu prasītāja kā agrāko dizainparaugu ir norādījusi tikai dizainparaugu DM/059828 un ka citi dizainparaugi, piemēram, dizainparaugs Blücher katalogos, vēlāk izvirzīti papildu apsvērumos. Taču tā atgādināja, ka Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā pieteikuma iesniedzējam nav atļauts paplašināt tiesvedības priekšmetu, pamatojot savu pieteikumu ar jauniem agrākiem dizainparaugiem.

21      Saistībā ar apstrīdēto dizainparaugu un tā redzamajām iezīmēm Apelācijas padome uzskatīja, ka tas reģistrēts attiecībā uz dušas notekām, kas sastāv no sifona, tvertnes un pārklājuma plāksnes, un it īpaši, ka apstrīdētajā dizainparaugā attēlotajam ražojumam abās malās ir sānu gropes un plānas ārējās apmales, savukārt visa pārklājuma plāksnes virsma ir rotāta ar punktiem. Apelācijas padome atgādināja, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas pirmā sprieduma 49. punktu pēc attiecīgās “dušas [notekas]” (shower drain)”, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, uzstādīšanas, proti, pēc tās iestrādāšanas dušas virsmā, ir redzama ne vien plāksnes augšējā daļa, bet arī divas sānu gropes, kā arī tvertnes apmales augšējā daļa.

22      Saistībā ar agrāko dizainparaugu Apelācijas padome uzskatīja, ka tai ir jāveic pilnīga iesniegto pierādījumu pārbaude, lai precīzi noteiktu, kas to veido, jo pēc sprieduma apelācijas tiesvedībā un Vispārējās tiesas pirmā sprieduma pasludināšanas runa nevar būt par pārklājuma plāksni Blücher katalogu 33. lappuses attēla centrā, kura nav pilnīga šķidrumu novadīšanas ierīce. Atgādinājusi, ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu ir definēts procesa priekšmets, kas izriet, pirmkārt, no apstrīdētā dizainparauga un, otrkārt, no norādītajiem agrākiem dizainparaugiem, Apelācijas padome uzskatīja, ka izskatāmajā lietā prasītāja savu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu ir pamatojusi ar dizainparaugu DM/059828 (kas attēlots šī sprieduma 7. punktā).

23      Saistībā ar apstrīdētā dizainparauga tehnisko funkciju Apelācijas padome uzskatīja, ka neviena no tā iezīmēm nav noteikta vienīgi tehniskās funkcijas dēļ, un tādējādi tai nevar ne liegt aizsardzību, ne arī būtiski samazināt tās nozīmi visaptverošajā salīdzinājumā. Tā arī norādīja, ka šajā ziņā iecerei piemīt spēcīga estētiskā komponente.

24      Saistībā ar apstrīdētā dizainparauga individuālo raksturu, pirmkārt, Apelācijas padome uzskatīja, ka informēts lietotājs ir persona, kura pārzina parastā uzņēmējdarbībā pieejamo noteku iezīmes un pamatkonfigurāciju un pārstāv gan profesionāļus (piemēram, mazumtirgotājus, kuri pārdod notekas trešajām personām, santehniķus, kuri tās uzstāda, vai interjera dizainerus, kuri meklē un izvēlas notekas saviem klientiem, ņemot vērā to estētisko izskatu), gan neprofesionāļus, tātad – galalietotājus, kuri paši tās izvēlas un iegādājas uzstādīšanai un lietošanai jebkurā nozarē vai vidē. Otrkārt, Apelācijas padome uzskatīja, ka autora brīvība ir salīdzinoši plaša, jo, lai gan informēts lietotājs pats par sevi zina, ka notekām, lai pildītu to novadīšanas funkciju, ir jābūt pievienotai tvertnei, kas aprīkota ar apmalēm sānos un galos, sifonam, kas savienots ar kanalizāciju, kā arī režģiem vai režģim, vai slēgtai plāksnei ar rievām vai atverēm, pa kurām aizplūst ūdens, tomēr šo iezīmju konkrētais izskats, tostarp formas, materiāla, izmēra un proporciju ziņā, var atšķirties, jo nav konkrētu prasību, izņemot tās, kas ļauj nodrošināt ūdens likvidēšanu. Treškārt, pēc tam, kad tā bija konstatējusi apstrīdētā dizainparauga un atklātībai nodoto agrāko dizainparaugu iezīmes, skatoties atsevišķi, un pēc tam salīdzinājusi to kopējo iespaidu (skat. šī sprieduma 117.–127. punktu), Apelācijas padome secināja, ka apstrīdētajam dizainparaugam ir individuāls raksturs un ka a fortiori tam nevar nebūt novitātes, un līdz ar to tas ir spēkā.

 Lietas dalībnieku prasījumi

25      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pieņemt jaunu nolēmumu un, izlabojot pamatojumu, atzīt apstrīdēto dizainparaugu par spēkā neesošu;

–        piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26      EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27      Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt iebildumus, kas izvirzīti pirmā, otrā, ceturtā, piektā un sestā pamata atbalstam;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

28      Prasības pamatošanai prasītāja izvirza sešus pamatus, kas būtībā attiecas uz Apelācijas padomes pieļautām kļūdām vērtējumā, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 24. punktā (kā arī referenta 2018. gada 24. jūlija paziņojuma otrās lapas pirmajās divās rindkopās, uz kurām šajā punktā ir atsauce), otrkārt, šī paša lēmuma 26. punktā, treškārt, šī lēmuma 38. un 39. punktā kopā ar minētā lēmuma 58. un 62.–65. punktu, ceturtkārt, apstrīdētā lēmuma 98.–110. un 112. punktā, piektkārt, šī paša lēmuma 111. punktā kopā ar šī lēmuma 29. un 30. punktu, un, sestkārt, minētā lēmuma 114.–117. punktā.

29      Vispārējā tiesa atzīst par lietderīgu vispirms pārbaudīt trešo un pirmo pamatu, kuri attiecas uz agrāka dizainparauga identificēšanu, pēc tam – otro pamatu, kurš attiecas uz apstrīdētā dizainparauga iezīmju noteikšanu, un, visbeidzot, ceturto, piekto un sesto pamatu, kuri attiecas uz konfliktējošo dizainparaugu salīdzinājumu un apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura vērtējumu.

 Par pirmo un trešo pamatu saistībā ar agrāka dizainparauga identificēšanu

 Par trešo pamatu

30      Ar trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 38. un 39. punktā, lasot tos kopā ar šī paša lēmuma 58. un 62.–65. punktu, ir pieļāvusi kļūdu un ir pārkāpusi Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu, atzīstot, ka vienīgi pierādījumi, kas Anulēšanas nodaļā iesniegti ar pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, – šajā gadījumā prasītājas tiesību priekšteča 2009. gada 3. septembra pieteikums, – tiek pieņemti un tos var ņemt vērā, vērtējot spēkā neesamību. Tā uzskata, ka juridiski šādas pilnvaras ir atzītas EUIPO, kad tas vērtē spēkā neesamības atzīšanas procesā iesniegtos faktus un pierādījumus, ja un ciktāl EUIPO ir jāpieņem lēmums šajā pašā procesā. Savukārt prasītājas ieskatā uz šīm tiesībām nevar atsaukties attiecībā uz tādiem faktiem un pierādījumiem, kas iesniegti procesā, kurā EUIPO jau ir lēmis un kurā tas jau ir pieņēmis galīgo un agrāko lēmumu.

31      Šajā lietā pēc prasītājas domām procesos jau ir bijis pieņemts galīgs un agrāks lēmums, proti, procesā EUIPO Anulēšanas nodaļā, kurā ir pieņemts Anulēšanas nodaļas 2010. gada 23. septembra lēmums, un procesā EUIPO Apelācijas padomē, kurā ir pieņemts 2012. gada 4. oktobra pirmais lēmums. Abos procesos esot secināts, ka var ņemt vērā visus faktus un visus pierādījumus. Turpmākās tiesvedībās Vispārējā tiesā un Tiesā ne pēc tiesas ierosmes, ne citādi neesot ne izvirzīts, ne apšaubīts jautājums par faktu un pierādījumu, ko lietas dalībnieki iesnieguši procesā Anulēšanas nodaļā un Apelāciju padomē, pieņemamību. It īpaši neprecīzs esot arī secinājums, kuru referenta ieskatā atbilstoši tā 2018. gada 24. jūlija paziņojumam varēja izdarīt no sprieduma apelācijas tiesvedībā par to, ka nav iespējams iesniegt Blücher katalogu 33. lappusē ietverto fotogrāfiju. Ne persona, kas iestājusies lietā, ne EUIPO ne Vispārējā tiesā, ne Tiesā neesot apstrīdējuši šos Anulēšanas nodaļas un Apelācijas padomes konstatējumus šajā ziņā.

32      Prasītāja tātad apgalvo, ka Apelācijas padome, apstrīdētā lēmuma attiecīgajos punktos formulējot šo konstatējumu, ir pārskatījusi iepriekšējos galīgos lēmumus. Šāda pārskatīšana esot pretrunā vispārējiem labas pārvaldības un strīdu izšķiršanas principiem, kas paredzēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā, kā arī tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un procesuālās rūpības principiem. Tā secina, ka Apelācijas padome nevarēja ar atpakaļejošu spēku īstenot Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā piešķirtās pilnvaras.

33      EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.

34      Persona, kas iestājusies lietā, atstāj Vispārējās tiesas ziņā lemt par prasītājas šajā pamatā izvirzīto juridisko iebildumu.

35      Apstrīdētā lēmuma 38. un 39. punktā Apelācijas padome atzina, ka, tā kā Tiesa spriedumā apelācijas tiesvedībā ir atzinusi, ka pirmajā lēmumā [Apelācijas padome] ir ņēmusi vērā neatbilstošu agrāku dizainparaugu, ir jāpārbauda citi prasītājas norādītie agrākie dizainparaugi. Pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu prasītāja kā agrāku dizainparaugu bija norādījusi dizainparaugu DM/059828 un nevienu citu. Pārējos dizainparaugus prasītājas tiesību priekštecis vēlāk bija norādījis papildu apsvērumos. Šajā ziņā Apelācijas padome papildus norādīja, ka ir jāņem vērā apstāklis, ka Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā pieteikuma iesniedzējam nav atļauts paplašināt procesa priekšmetu, pamatojot savu pieteikumu ar jauniem agrākiem dizainparaugiem, jo šādas pieejas rezultātā process pagarinātos un izmainītos tā priekšmets. Taču jaunie agrākie dizainparaugi, kurus prasītājas tiesību priekštecis iesniedza savos turpmākajos apsvērumos, proti, tie, kas ietverti Blücher katalogos, pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu nebija norādīti kā agrāki dizainparaugi.

36      Apstrīdētā lēmuma 58. punktā Apelācijas padome atgādināja – kā tā jau bija nolēmusi vairākos iepriekšējos lēmumos – ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu tiek definēts procesa priekšmets, kas izriet, pirmkārt, no apstrīdētā dizainparauga un, otrkārt, no norādītajiem agrākiem dizainparaugiem, un ka šī iemesla dēļ procesā vairs nav iespējams iesniegt citus agrākus dizainparaugus, kas pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas varētu likt šķēršļus apstrīdētā dizainparauga novitātei vai individuālajam raksturam.

37      Apstrīdētā lēmuma 62. punktā Apelācijas padome konstatēja, ka Blücher katalogu 33. lappusē ietvertā attēla centrā attēlotā pārklājuma plāksne, kuru prasītājas tiesību priekštecis ir apzīmējis kā agrāku vai vienu no agrākiem dizainparaugiem, kas, domājams, pierāda, ka apstrīdētajam dizainparaugam nepiemīt novitāte un individuāls raksturs, parādījās tikai atbildē uz personas, kas iestājusies lietā, apsvērumiem. Tā precizēja – tas, ka iepriekšējās lēmējinstitūcijas minēto plāksni ir uzskatījušas par pieņemamu agrāku dizainparaugu, ir pretrunā iepriekš minētajiem principiem, saskaņā ar kuriem spēkā neesamības atzīšanas procesa priekšmets ir definēts pieteikumā, un ka šajā procesā pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas nav atļauts iesniegt citus agrākus dizainparaugus.

38      Apstrīdētā lēmuma 63. punktā Apelācijas padome pilnības labad norādīja, ka uz papildu faktu, pierādījumu un dokumentu saistībā ar pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu jau minētiem dizainparaugiem vai agrākām tiesībām pieņemamību attiecas rīcības brīvība, kas Anulēšanas nodaļai ir piešķirta saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu. Tomēr šī tiesību norma neļauj pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam paplašināt procesa priekšmetu, pamatojot pieteikumu ar jauniem agrākiem dizainparaugiem, jo šādas pieejas rezultātā process pagarinātos un mainītos tā priekšmets. Tādējādi, ņemot vērā, ka dizainparaugi, kas minēti tostarp pievienotajos dokumentos 3a un 3b, proti, Blücher katalogos, nebija minēti pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, ne Anulēšanas nodaļai, ne Apelācijas padomei šajā ziņā nebija rīcības brīvības. Tādējādi dizainparaugi, kuri parādās šajos dokumentos, nevar tikt uzskatīti par agrāku pierādījumu, kas ir pieņemams šī spēkā neesamības atzīšanas procesa mērķiem. Šī paša lēmuma 64. punktā Apelācijas padome konstatēja, ka šo pašu iemeslu dēļ dokumentus un fotogrāfijas – ko prasītāja minējusi savos apsvērumos atbildē uz referenta paziņojumu, attiecas uz citiem dizainparaugiem, nevis tiem, kuri ietverti dizainparaugā DM/059828, – nevar uzskatīt par pieņemamiem agrākiem pierādījumiem.

39      Apstrīdētā lēmuma 65. punktā Apelācijas padome līdz ar to secināja, ka saskaņā ar referenta paziņojumu vienīgais agrākais dizainparaugs izskatāmajā lietā ir dizainparaugs DM/059828.

40      Ar trešo pamatu prasītāja būtībā uzskata, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu un ir pārkāpusi Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu, pamatojot savu lēmumu vienīgi ar agrākiem dizainparaugiem, kuri ietverti pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, neņemot vērā pierādījumus, piemēram, Blücher katalogus, kas iesniegti pēc šī pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas, uz kuriem Apelācijas padome ir balstījusies vienīgi savā pirmajā lēmumā, kas ir kļuvis galīgs.

41      Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka jautājums par agrāku dizainparaugu, kuri jāsalīdzina ar apstrīdēto dizainparaugu, identificēšanu nekad nav bijis galīgi atrisināts iepriekšējos procesos EUIPO, Vispārējā tiesā un Tiesā.

42      Proti, pirmkārt, Apelācijas padomes pirmais lēmums, kurā turklāt nebija skaidri lemts par dokumentu, ko prasītāja iesniegusi pēc sava pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas, ir atcelts ar Vispārējās tiesas pirmo spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir ieguvusi res judicata spēku (skat. šī sprieduma 14. un 16. punktu). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru spriedums par tiesību akta atcelšanu darbojas ex tunc un tādējādi ar to atceltais akts ar atpakaļejošu spēku tiek izslēgts no tiesību sistēmas (skat. spriedumus, 2013. gada 27. jūnijs, Beifa Group/ITSB – Schwan-Stabilo Schwanhäußer (Rakstāmlietas), T‑608/11, nav publicēts, EU:T:2013:334, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 23. septembris, CEDC International/EUIPO – Underberg (Zāles stiebra pudelēs forma), T‑796/16, EU:T:2020:439, 72. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to pirmais lēmums ir zudis no Eiropas Savienības tiesību sistēmas un nekādi nav kļuvis galīgs.

43      Otrkārt, Vispārējās tiesas pirmajā spriedumā (skat. šī sprieduma 14. punktu) Vispārējā tiesa arī nav lēmusi par minēto dokumentu pieņemamību un vēl jo mazāk – par agrāku dizainparaugu, kas jāsalīdzina ar apstrīdēto dizainparaugu, priekšmetu. Proti, ne lietas dalībnieki, ne arī Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes šo jautājumu nav izvirzījusi. Turklāt spriedums apelācijas tiesvedībā (skat. šī sprieduma 16. punktu) aprobežojās tikai ar apelācijas sūdzībās izvirzītajiem tiesību jautājumiem. Tādējādi jautājums par agrāku dizainparaugu identificēšanu, uz kuru balstījās pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, kā arī jautājums par vēlāk iesniegto dokumentu attiecināmību, nosakot, kuri ir agrāki dizainparaugi, ne Vispārējās tiesas pirmajā spriedumā, ne spriedumā apelācijas tiesvedībā netiek ne izvirzīts, ne izlemts.

44      Turpinājumā jākonstatē, ka šis pamats ir balstīts uz pieņēmumu, ka Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punkts ir piemērojams tādos apstākļos kā šajā lietā. Tātad jāpārbauda, vai šī tiesību norma ir piemērojama šajā lietā, vismaz attiecībā uz jautājumu par agrāka dizainparauga identificēšanu, it īpaši ņemot vērā Komisijas Regulas (EK) Nr. 2245/2002 (2002. gada 21. oktobris), ar ko īsteno Regulu Nr. 6/2002 (OV 2002, L 341, 28. lpp.), 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) un vi) punktu.

45      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu EUIPO var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas noteiktajā laikā. Tādējādi šajā tiesību normā rīcības brīvība ir piešķirta gan EUIPO Anulēšanas nodaļai, gan Apelācijas padomei.

46      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka parasti, ja kādā normā nav paredzēts citādi, lietas dalībnieki var iesniegt faktus un pierādījumus arī pēc tam, kad beigušies saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 normām šādai iesniegšanai noteiktie termiņi, un ka EUIPO nekādā ziņā nav aizliegts ņemt vērā tādā veidā novēloti norādītos vai iesniegtos faktus un pierādījumus. Precizējot, ka [EUIPO] šādā gadījumā “var” izlemt neņemt vērā šādus pierādījumus, minētajā tiesību normā EUIPO ir piešķirta plaša rīcības brīvība izlemt ņemt vērā šādu informāciju vai ne, šajā ziņā pamatojot savu lēmumu (skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Gamet/EUIPO – “Metal-Bud II” Robert Gubała (Durvju rokturis), T‑306/16, nav publicēts, EU:T:2017:466, 15. un 16. punkts un tajos minētā judikatūra).

47      Runājot par EUIPO rīcības brīvības īstenošanu sakarā ar novēloti iesniegto pierādījumu eventuālu ņemšanu vērā – kad EUIPO ir jāpieņem lēmums spēkā neesamības atzīšanas procesā –, šāda ņemšana vērā var būt attaisnojama it īpaši gadījumā, ja EUIPO uzskata, pirmkārt, ka novēloti iesniegtajiem [pierādījumu] elementiem acīmredzami var būt patiesa nozīme tam iesniegtā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu izskatīšanas iznākumā un, otrkārt, ka procesa posms, kurā notiek šī novēlotā iesniegšana, un ar to saistītie apstākļi neliedz to ņemšanu vērā. No tā izriet, ka Vispārējai tiesai ir jāvērtē, vai Apelācijas padome ir efektīvi izmantojusi sev piešķirto plašo rīcības brīvību, lai pamatoti un pienācīgi, ņemot vērā visus nozīmīgos apstākļus, izlemtu, ņemt vai neņemt vērā pierādījumus, kuri tai iesniegti pirmo reizi, pieņemot lēmumu, kas tai bija jāpieņem. Turklāt tai ir jāpārbauda, vai Apelācijas padome ir pienācīgi izmantojusi tai Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā piešķirto rīcības brīvību (skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Durvju rokturis, T‑306/16, nav publicēts, EU:T:2017:466, 17. un 18. punkts un tajos minētā judikatūra).

48      No judikatūras arī izriet, ka pierādījumu, kas papildina EUIPO šim nolūkam noteiktajā termiņā iesniegtus pierādījumus, iesniegšana joprojām ir iespējama pēc minētā termiņa beigām un ka EUIPO nekādi nav aizliegts ņemt vērā šādi novēloti iesniegtus papildu pierādījumus (skat. spriedumu, 2018. gada 14. marts, Crocs/EUIPO – Gifi Diffusion (Kurpes), T‑651/16, nav publicēts, EU:T:2018:137, 33. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2013. gada 26. septembris, Centrotherm Systemtechnik/ITSB un centrotherm Clean Solutions, C‑610/11 P, EU:C:2013:593, 88. punkts).

49      Tomēr arī jāatgādina, ka Regulas Nr. 6/2002 52. panta 2. punktā ir noteikts, ka pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir jāiesniedz pamatota rakstveida paziņojuma veidā. Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) un vi) punktā ir precizēts, ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu iekļauj pamatojumu spēkā neesamības atzīšanai, kā arī faktus, pierādījumus un apsvērumus šī pieteikuma pamatojumam. Pēdējās minētās regulas 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktā turklāt arī ir paredzēts, ka, ja pieteikums par spēkā neesamību tiek pamatots ar reģistrētā Kopienas dizainparauga neatbilstību novitātes vai individuālā rakstura prasībām, tajā ir jābūt norādei par agrākiem dizainparaugiem un to agrāko dizainparaugu attēliem, kuri varētu būt šķērslis reģistrētā Kopienas dizainparauga individuālā rakstura un novitātes atzīšanai, kā arī dokumentiem, kuri pierāda minēto agrāko dizainparaugu esamību.

50      Saskaņā ar judikatūru lietas dalībniekam, kurš iesniedzis pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, ir jāsniedz EUIPO nepieciešamās norādes, it īpaši apgalvotā agrākā dizainparauga precīza un pilnīga identifikācija un attēlojums, lai pierādītu, ka apstrīdēto dizainparaugu nevar likumīgi reģistrēt. Tādējādi nevis EUIPO, bet gan spēkā neesamības atzīšanas pieteikuma iesniedzējam ir jāiesniedz tādi elementi, ar kuriem var pierādīt šī pamata esamību (spriedums apelācijas tiesvedībā, 59. un 65. punkts; skat. arī spriedumu, 2019. gada 17. septembris, Aroma Essence/EUIPO Refan Bulgaria (Tualetes sūklis), T‑532/18, nav publicēts, EU:T:2019:609, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Jāprecizē, ka agrāka dizainparauga vai agrāku dizainparaugu esamības un identifikācijas pierādījumi ir jāsniedz saistībā ar katru no pieteikuma iesniedzēja izvirzītajiem spēkā neesamības pamatiem. Šajā ziņā Vispārējā tiesa nosprieda, ka ne EUIPO, ne pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanas iesniedzējs individuālā rakstura neesamības pamatojumam (Regulas Nr. 6/2002 6. pants) nevar atsaukties uz dažiem no norādītajiem agrākiem dizainparaugiem, ja no pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu izriet, ka šie dizainparaugi ir izvirzīti tikai cita spēkā neesamības pamata, tāda kā novitātes neesamība (šīs pašas regulas 5. pants), atbalstam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 14. marts, Gifi Diffusion/EUIPO – Crocs (Kurpes), T‑424/16, nav publicēts, EU:T:2018:136, 46.–48. punkts).

52      Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 63. panta 1. punktu saistībā ar prasību par spēkā neesamības atzīšanu EUIPO pārbauda tikai pušu norādītos pamatus un iesniegtos pieteikumus. Prasītājai ir jānodrošina, lai visi norādītie agrākie dizainparaugi būtu skaidri identificēti un attēloti, jo spēkā neesamības atzīšanas process pieder pie inter partes procesiem. Līdz ar to, izskatot pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, EUIPO ir jāņem vērā vienīgi dizainparaugi, kurus prasītāja ir tieši norādījusi pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, nevis vēlākā dokumentā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 17. septembris, Tualetes sūklis, T‑532/18, nav publicēts, EU:T:2019:609, 30. un 36. punkts).

53      Tādējādi Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktā (skat. šī sprieduma 49. punktu) tiek pieņemts, ka agrāki dizainparaugi ir jāidentificē jau iesniedzot pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu – jo tajā tiek definēts strīda priekšmets –, lai apstrīdētā dizainparauga īpašniekam būtu iespēja paust nostāju par pieteikuma pamatotību. Proti, procesa pareiza norise un apstrīdētā dizainparauga īpašnieka likumīgo interešu netikt iesaistītam strīdā, kura priekšmets pastāvīgi mainās, aizsardzība nepieļauj iespēju pieteikuma iesniedzējam tiesvedībā par spēkā neesamības atzīšanu pakāpeniski pēc saviem ieskatiem norādīt citus agrākus dizainparaugus. Šī iemesla dēļ šīs tiesību normas ievērošana ir pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pieņemamības nosacījums saskaņā ar šīs pašas regulas 30. panta 1. punktu.

54      Tādējādi jāatzīst, tāpat kā to dara EUIPO, ka Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punkta loģikai atbilst “iepriekš noteikts” jeb noilguma termiņš, proti, termiņš, kura neievērošana ir pamats iebildei par nepieņemamību pierādījumu iesniegšanai saistībā ar pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu būtiskajiem elementiem, kuri nosaka un nosprauž pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu atbilstošo tiesību normu robežas. Ja vien EUIPO neprasa novērst pieteikuma trūkumus atbilstoši šīs pašas regulas 30. panta 1. punktam, jaunus pierādījumus saistībā ar agrāku dizainparaugu identificēšanu un attēlojumu vairs nevar iesniegt, jo tas paplašinātu pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu juridisko ietvaru.

55      Tādējādi no Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punkta izriet, ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu tiek definēts strīda priekšmets, kas izriet, pirmkārt, no apstrīdētā dizainparauga un, otrkārt, no norādītajiem agrākiem dizainparaugiem. Līdz ar to pēc tam, kad ir iesniegts pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, procesā vairs nav iespējams iesniegt citus agrākus dizainparaugus, kas varētu būt šķērslis apstrīdētā dizainparauga novitātes vai individuālā rakstura [atzīšanai].

56      Tātad, ņemot vērā Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktu, jāsecina, ka Kopienas dizainparauga spēkā neesamības atzīšanas procesā EUIPO ir jāpārbauda vienīgi agrāki dizainparaugi, kas norādīti pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, nevis citi dizainparaugi, kas pēc tam ir norādīti kā agrāki dizainparaugi.

57      Turklāt jāprecizē Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta vi) punkta – kurā noteikts, ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu iekļauj “norādi par faktiem, pierādījumiem un argumentiem, kas iesniegti minētā pamatojuma apstiprinājumam”, – piemērošanas joma un līdz ar to rīcības brīvības, kas EUIPO ir piešķirta ar Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu, piemērošanas joma.

58      Šajā ziņā jāuzsver, kā to dara EUIPO, ka Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) un vi) punktā tiek veikts būtisks nošķīrums starp pierādījumiem saistībā ar “norādi par iepriekšējiem [agrākiem] dizainparaugiem un to iepriekšējo [agrāko] dizainparaugu attēl[iem]”, kas prasīti minētās regulas 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktā, un citiem “faktiem [un] pierādījumiem”, kas minēti šīs pašas regulas 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta vi) punktā, piemēram, faktiem un pierādījumiem par agrāka dizainparauga nodošanu atklātībai (Regulas Nr. 6/2002 7. pants) vai pierādījumiem par apstrīdētā dizainparauga funkcionalitāti (Regulas Nr. 6/2002 8. pants).

59      No tā izriet, ka rīcības brīvība, kas EUIPO piešķirta Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā, – “neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas noteiktajā laikā”, var attiekties tikai uz Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta vi) punktā minētajiem “faktiem [un] pierādījumiem”, nevis uz “norādi par iepriekšējiem [agrākiem] dizainparaugiem un to iepriekšējo [agrāko] dizainparaugu attēl[iem]”, kas tiek prasīti šīs pašas regulas 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktā. It īpaši Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punkts nav piemērojams agrāka dizainparauga identificēšanai.

60      Tādējādi Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā, lai gan tajā ir ļauts ņemt vērā papildu pierādījumus (skat. šī sprieduma 48. punktu), piemēram, precīzāku attēlojumu vai pierādījumu par jau pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu norādīta dizainparauga publicēšanu, tomēr tajā netiek pieļauts, ka tiek paplašināts šī pieteikuma juridiskais ietvars ar pilnīgi jaunu pierādījumu iesniegšanu, ļaujot pieteikuma iesniedzējam pamatot minēto pieteikumu ar citiem agrākiem dizainparaugiem, jo šādā procedūrā tiktu grozīts strīda priekšmets, un papildus – tas paildzinātu procesu.

61      Tātad apstrīdētā lēmuma 39. punktā Apelācijas padome tostarp ir pareizi norādījusi, ka Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam netiek ļauts paplašināt procesa priekšmetu, pamatojot savu pieteikumu ar jauniem agrākiem dizainparaugiem.

62      Izskatāmajā lietā, kā Apelācijas padome būtībā ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma 61. punktā, nav strīda par to, ka pēc tam, kad tā bija uzaicinājusi lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus, Blücher katalogos attēlotais dizainparaugs nav ne norādīts, ne attēlots 2009. gada 3. septembra pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, bet gan vienīgi 2010. gada 2. aprīļa atbildē uz personas, kas iestājusies lietā, apsvērumiem (skat. šī sprieduma 7. un 8. punktu).

63      Taču šis dizainparaugs nav identisks pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu sākotnēji norādītajam dizainparaugam, jo tajā ietvertā pārklājuma plāksne atšķiras no agrākiem dizainparaugiem, kas ir reģistrācijas DM/059828 priekšmets. Tātad nekādi nav runa par “viena un tā paša agrākā dizainparauga attēlojumiem” Vispārējās tiesas judikatūras izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. jūnijs, Shenzhen Taiden/ITSB Bosch Security Systems (Sakaru iekārta), T‑153/08, EU:T:2010:248, 25. punkts). Turklāt nekāda trūkumu novēršana atbilstoši Regulas Nr. 2245/2002 30. panta 1. punktam nebija vajadzīga, jo prasītājas tiesību priekštecis bija pareizi identificējis agrākos dizainparaugus, kas bija norādīti tā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam, proti, tos, kas bija ietverti reģistrācijā DM/059828.

64      Šādā situācijā jāatzīst, tāpat kā to dara EUIPO, ka pierādījumu, kas iesniegti pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas, saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu, iespējama ņemšana vērā var tikt atļauta tikai, lai ilustrētu konkrētu ražojumu, kuros ir iekļauti salīdzinātie dizainparaugi, izmantošanas kārtību vai pamatotu jebkuru citu pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu jau izvirzītu faktu vai apgalvojumu. Šajā nozīmē, protams, Apelācijas padome nav tieši noraidījusi minēto pierādījumu pieņemamību, ciktāl tie ir paredzēti, lai papildinātu jau iesniegtu argumentāciju, kas attiecas uz pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu norādītu agrāku dizainparaugu.

65      Tomēr šādu pierādījumu formāla pieņemamība nevar ļaut pievienot jaunu dizainparaugu tiem, kas sākotnēji norādīti pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, ievērojot Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktu. Proti, raugoties no šāda viedokļa, Blücher katalogu iesniegšana pēc tam, kad ir iesniegts pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, ir līdzvērtīga pilnīgi “jauna” pierādījuma iesniegšanai, salīdzinot ar “papildu” pierādījumu, Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūras par Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu izpratnē (skat. šī sprieduma 48. punktu).

66      Tātad Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 63. punktā būtībā ir pareizi atzinusi, ka, lai gan ar papildu pierādījumu ņemšanu vērā, protams, varētu tikt paplašināti pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu faktiskie apstākļi, papildinot citus pierādījumus par jau norādītiem agrākiem dizainparaugiem, tomēr ar to nevar paplašināt šī pieteikuma juridisko ietvaru ar jauniem norādītiem agrākiem dizainparaugiem, jo prasītājas tiesību priekšgājējs minētā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu apjomu ir galīgi noteicis tā iesniegšanas datumā, identificējot agrākos dizainparaugus, kas norādīti konkrētā pieteikuma pamatojumam.

67      Tāpat arī Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 65. un 66. punktā ir pareizi secinājusi, ka vienīgais šajā lietā pareizi norādītais agrākais dizainparaugs ir dizainparaugs DM/059828, kas bija nodots atklātībai Regulas Nr. 6/2002 7. panta izpratnē pirms apstrīdētā dizainparauga iesniegšanas datuma. Turklāt tas, ka šāda nodošana atklātībai ir notikusi iepriekš, netiek apstrīdēts.

68      Līdz ar to vispirms ir jāsecina – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja –, ka Apelācijas padome nekādi nav grozījusi agrākos galīgos lēmumus un nav pārkāpusi nevienu no šī sprieduma 32. punktā minētajiem vispārējiem principiem un pēc tam, ka Apelācijas padome nav pārkāpusi Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu, bet ir pienācīgi piemērojusi Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktu.

69      Trešais pamats līdz ar to ir jānoraida kā nepamatots.

 Par pirmo pamatu

70      Ar pirmo pamatu, kas sadalīts trijās daļās, prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi dažādas kļūdas vērtējumā apstrīdētā lēmuma 24. punktā, lasot to kopā ar referenta 2018. gada 24. jūlija paziņojumu.

71      Pirmajā daļā prasītāja Apelācijas padomei pārmet – tā ir nepareizi atzinusi, ka referents savā paziņojumā ir uzskatījis, ka vērā ņemamais agrākais dizainparaugs ir tikai dizainparaugs DM/059828, jo tas ir vienīgais pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu minētais dizainparaugs. Minētajā punktā norādītais pamatojums, proti, ka tikai šis dizainparaugs ir bijis pievienots pieteikumam par spēkā neesamības atzīšanu, neizrietot no referenta paziņojuma un turklāt arī netiekot pamatots apstrīdētajā lēmumā.

72      Otrajā daļā prasītāja Apelācijas padomei pārmet, ka tā ir nepareizi atzinusi, ka fotogrāfiju Blücher katalogu 33. lappusē nevar ņemt vērā, jo spriedums apelācijas tiesvedībā liedzot to iesniegt kā agrāku dizainparaugu spēkā neesamības atzīšanas procesā. Tā uzskata, ka Apelācijas padome no šī sprieduma ir izdarījusi secinājumu, kas nav pamatots. Turklāt pretēji sprieduma apelācijas tiesvedībā 71. punktam EUIPO neesot veicis pierādījumu savākšanas pasākumus.

73      Trešajā daļā prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome ir nepareizi atzinusi, ka tikai dizainparaugu DM/059828, kādu to pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu ietvērusi prasītāja, varēja pārbaudīt kā agrāku dizainparaugu, ņemot vērā, ka referents bija konstatējis, ka “agrākais dizainparaugs, kas bija pārbaudīts institūcijās, kuras bija lēmušas iepriekš”, nebija ietverts prasītājas tiesību priekšgājēja 2009. gada 3. septembra pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu. Šis secinājums esot plašāks nekā referenta paziņojumā, kurā nekādi neesot norādīts, ka agrākais dizainparaugs, ko pārbaudījušas iepriekšējās lēmējinstitūcijas, nebija minēts pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu.

74      EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, prasītājas argumentus apstrīd.

75      Apstrīdētā lēmuma 24. punktā Apelācijas padome atgādināja, ka 2018. gada 24. jūlijā referents nosūtīja lietas dalībniekiem paziņojumu, tos informējot, ka tai iesniegtais agrākais dizainparaugs ir dizainparaugs DM/059828, kas vienīgais ir minēts pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu. Tā izklāstīja, ka referents, vēlreiz pārbaudījis lietas materiālus, pēc tam, kad Tiesa bija nodevusi lietu atpakaļ, konstatēja, ka agrākais dizainparaugs, kuru pārbaudīja institūcijas, kuras bija lēmušas iepriekš, nav ietverts pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, un ka minētajā pieteikumā nav minēts neviens cits dizainparaugs.

76      Pirmajā daļā prasītāja būtībā pārmet referentam, ka tas savā 2018. gada 24. jūlija paziņojumā, un Apelācijas padomei, ka tā apstrīdētā lēmuma 24. punktā nav pamatojusi iemeslu, kāpēc tikai dizainparaugi, uz kuriem attiecas reģistrācija DM/059828 (skat. šī sprieduma 7. punktu), bija jāņem vērā, izslēdzot šī sprieduma 8. punktā attēloto attēlu.

77      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 62. panta pirmo teikumu EUIPO lēmumos ir jānorāda pamatojums. Šī pienākuma norādīt pamatojumu piemērošanas joma ir tāda pati kā pienākumam, kas izriet no LESD 296. panta, saskaņā ar kuru akta autora argumentācijai ir jābūt skaidrai un nepārprotamai. Šim pienākumam ir divi mērķi: pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai pārbaudīt lēmuma tiesiskumu. Jautājums par to, vai lēmuma pamatojums atbilst šīm prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne vien tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas konkrēto jomu regulējošās tiesību normas (skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, Visi/one/EUIPO – EasyFix (Informācijas plāksne transportlīdzekļiem), T‑74/18, EU:T:2019:417, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Šajā lietā vispirms jānorāda, ka pienākums norādīt pamatojumu attiecas tikai uz apstrīdēto lēmumu, nevis uz šīs lietas referenta paziņojumu, kas nav pārsūdzams tiesību akts. Proti, no judikatūras izriet, ka par Apelācijas padomes lēmumu var celt prasību Savienības tiesā, ja procesa EUIPO dalībniekam tas “rada juridiski saistošu iedarbību” (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 17. marts, Laytoncrest/ITSB – Erico (“TRENTON”), T‑171/06, EU:T:2009:70, 21. punkts). Tas neattiecas uz referenta paziņojumu Apelācijas padomei.

79      Turpinājumā no trešā pamata pārbaudes (skat. šī sprieduma 30.–69. punktu) izriet, ka apstrīdētā lēmuma 38., 39. un 53.–67. punktā Apelācijas padome ir skaidri izskaidrojusi iemeslus, kādēļ Regulas Nr. 6/2002 5. un 6. pantā paredzēto prasību izvērtēšanā varēja ņemt vērā tikai agrāku dizainparaugu, kura attēls bija pievienots pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam. It īpaši Apelācijas padome pamatojās uz Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punkta interpretāciju, ņemot vērā Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta i), v) un vi) punktu, turklāt nepieļaujot kļūdu, kāda tā tika konstatēta, pārbaudot trešo pamatu. Šī izstrādātā argumentācija pilnībā atbilst Regulas Nr. 6/2002 62. panta pirmajā teikumā noteiktajam pienākumam norādīt pamatojumu.

80      Šī pamata pirmā daļa tātad ir jānoraida kā nepamatota.

81      Otrajā daļā prasītāja Apelācijas padomei būtībā pārmet, ka tā nav ņēmusi vērā attēlus Blücher katalogos, it īpaši to, kurš attēlots šī sprieduma 8. punktā, lai gan uz šī attēla pieņemamību un attiecināmību attiecoties res judicata spēks atbilstoši spriedumam apelācijas tiesvedībā.

82      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 61. panta 6. punktu EUIPO ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu Eiropas Savienības Tiesas spriedumu.

83      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai nodrošinātu atbilstību atceļošam spriedumam un pilnībā nodrošinātu tā izpildi, iestādei ir jāievēro ne tikai šī sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, uz kuriem balstoties taisīts šis spriedums un kuri veido tā obligāto pamatu, tādā ziņā, ka tie ir nepieciešami, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nospriestā nozīmi. Tieši šie motīvi ir tie, kas, pirmkārt, identificē konkrētu normu, kura tiek uzskatīta par prettiesisku, un, otrkārt, parāda precīzus rezolutīvajā daļā konstatētā prettiesiskuma iemeslus, kas attiecīgajai iestādei ir jāņem vērā, aizstājot atcelto aktu (skat. spriedumu, 2013. gada 27. jūnijs, Rakstāmlietas, T‑608/11, nav publicēts, EU:T:2013:334, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

84      Šajā lietā jānorāda, ka sprieduma apelācijas tiesvedībā 69.–71. punktā Tiesa ir nospriedusi šādi:

“69      Tomēr EUIPO nevar tikt pieprasīts, lai tas tostarp apstrīdētā dizainparauga novitātes vērtējuma ietvaros veiktu agrākā dizainparauga dažādo elementu kombināciju [proti, notekas tvertne un pārklājuma plāksne, kas atveidota šī sprieduma 8. punktā], jo spēkā neesamības atzīšanas pieteikuma iesniedzējam ir jāiesniedz pilnīgs šī agrākā dizainparauga attēls. Turklāt, kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 152. punktā, jebkura eventuālā kombinācija ietvertu nepilnības, jo tā noteikti ietvertu neprecizitātes.

70      Šādos apstākļos, kā to pamatoti apgalvo EUIPO un pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 78. punktā, apstāklim, ka apstrīdētais dizainparaugs pastāv vienīgi kā tādu dizainparaugu, kas sabiedrībai jau darīti zināmi, kombinācija, attiecībā uz kuriem jau ir norādīts, ka tos ir paredzēts izmantot kopā, nevar būt nozīme, lai vērtētu novitāti Regulas Nr. 6/2002 5. panta izpratnē, ja nav norādīts apgalvotais agrākais dizainparaugs un iesniegts pilnīgs tā attēls.

71      Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka apstāklis, kuru Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 68. punktā, ka ESS, proti, persona, kas iestājusies lietā tiesvedībā Vispārējā tiesā, ir iesniegusi citus izvilkumus no uzņēmuma Blücher kataloga, nevis tos, kurus Group Nivelles iesniedza savā pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu un kuros ir iekļauts tādas pārklājuma plāksnes attēls, kāda ir šī sprieduma 23. punktā atveidotās ilustrācijas centrā un kura ir novietota uz tvertnes, zem kuras atrodas notekas sifons, nevar kompensēt precīzas norādes uz agrāko dizainparaugu, uz kuru atsaucas Group Nivelles, un precīza tā attēla neesamību. Lai gan EUIPO varēja ņemt vērā šo apstākli, lai, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 65. panta 1. punktu, nolemtu izmantot pierādījumu sniegšanas vai iegūšanas līdzekļus, tam turpretim nebija jākombinē dažādi viena vai vairāku dizainparaugu elementi, kuri atsevišķi darīti pieejami sabiedrībai dažādos izvilkumos no katalogiem, kas pievienoti spēkā neesamības atzīšanas pieteikumam, lai iegūtu pilnīgu agrākā dizainparauga, uz kuru tiek veikta atsauce, attēlu. Nevērtējot EUIPO argumentu, saskaņā ar kuru pārsūdzētā sprieduma 68. un 76. punktā esot pieļauta faktu sagrozīšana, pietiek konstatēt, ka Vispārējā tiesa šajā spriedumā nekādi neapstiprina, ka ESS iesniegtais attēls veido pilnīgu tieši tā agrākā dizainparauga, par kuru Group Nivelles apgalvo, ka tas ir agrāks, attēlu.”

85      Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka jau trešā pamata pārbaudē ir konstatēts, ka jautājums par agrāku dizainparaugu, kuri jāsalīdzina ar apstrīdēto dizainparaugu, identificēšanu nekad nav bijis galīgi izlemts iepriekšējos procesos EUIPO, Vispārējā tiesā un Tiesā (skat. šī sprieduma 41.–43. punktu). Pienākums ievērot res judicata spēku tātad neattiecas uz šo konkrēto jautājumu.

86      Turpinājumā jākonstatē, ka prasītājas citētais sprieduma apelācijas tiesvedībā fragments attiecas vienīgi uz pienākumu iesniegt agrāka dizainparauga “pilnīgus attēlus”. Turpretī Tiesa nav lēmusi par iespēju iesniegt šādu “pilnīgu attēlu” pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas. Pienākums ievērot res judicata spēku tātad neattiecas uz šo konkrēto jautājumu.

87      Turklāt, ciktāl prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka tā nav uzdevusi veikt pierādījumu savākšanas pasākumus, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 65. pantu, šī kritika nav pamatota. Prasītāja savos 2018. gada 21. septembra apsvērumos tiešām lūdza uzklausīt lieciniekus, taču tā neprecizē, kādā ziņā šādu pierādījumu savākšanas pasākumu neveikšana būtu uzskatāma par kļūdu vērtējumā. Protams, šādi liecinieki būtu varējuši pamatot apgalvojumu par to, ka apstrīdētajam dizainparaugam tuvi dizainparaugi jau bija zināmi apstrīdētā dizainparauga reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā. Tomēr šāds vērtējums būtu bijis neefektīvs, jo Apelācijas padomes izskatīto pamatjautājumu, proti, agrāku dizainparaugu, kuri bija jāņem vērā, lai novērtētu apstrīdētā dizainparauga novitāti un individuālo raksturu, identificēšana, varēja juridiski izlemt, juridiski pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punkta interpretāciju, ņemot vērā Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta i), v) un vi) punktu. Ekspertu liecībām par faktiem tātad katrā ziņā šādā kontekstā nebūtu nekādas nozīmes.

88      Visbeidzot jāuzsver, ka ne Vispārējā tiesa, ne Tiesa nav paudušas nostāju par šo prasīto pierādījumu savākšanas pasākumu nepieciešamību un ka turklāt ne Vispārējai tiesai, ne Tiesai nebūtu bijusi kompetence izdot EUIPO rīkojumus, tostarp par šādu pierādījumu savākšanas pasākumu veikšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. februāris, Mast-Jägermeister/EUIPO (Kausi), T‑16/16, EU:T:2017:68, 27. punkts).

89      Šī pamata otrā daļa tātad ir jānoraida kā nepamatota.

90      Trešajā daļā prasītāja izvirza dažādus pārmetumus par referenta 2018. gada 24. jūlija paziņojumu.

91      Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka trešā daļa ir nepieņemama, jo prasības pieteikumā izvirzītie atcelšanas pamati var attiekties tikai uz apstrīdēto lēmumu, nevis uz agrāku procesuālo aktu, kas pats par sevi nerada nekādas tiesiskas sekas un ir nepārsūdzams akts (skat. šī sprieduma 77. punktu), piemēram, referenta paziņojumu.

92      Turklāt trešā daļa nav pamatota, jo šī sprieduma 41.–43. un 84.–89. punktā jau izklāstīto iemeslu dēļ tā attiecas uz Tiesas un Vispārējās tiesas spriedumiem piemītošo res judicata spēku.

93      Tādējādi šī pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepieņemama un turklāt kā nepamatota.

94      Pirmais pamats tātad ir jānoraida kā nepamatots.

 Par otro pamatu attiecībā uz apstrīdētā dizainparauga iezīmju noteikšanu

95      Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 26. punktā Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, nosakot apstrīdētā dizainparauga iezīmes. No jauna balstīdamās uz sprieduma apelācijas tiesvedībā 69. punktu (skat. šī sprieduma 84. punktu), tā norāda, ka nevar prasīt, lai EUIPO, novērtējot apstrīdētā dizainparauga novitāti nolūkā iegūt šī dizainparauga pilnīgu izskatu, kombinētu dažādus elementus (šajā lietā – notekas tvertni un pārklājuma plāksni). Tā uzskata, ka attiecināmais jautājums ir par apstrīdētā dizainparauga “īpašo iezīmi”. No personas, kas iestājusies lietā, 2009. gada 8. decembra apsvērumiem izrietot, ka tā faktiski ir vēlējusies reģistrēt nevis dušas notekas izskatu, bet gan tikai pārklājuma plāksnes, kuru paredzēts izmantot taisnstūra formas un četrstūru notekām, izskatu. Tāpat arī no diviem Nīderlandes tiesu pasludinātiem spriedumiem izrietot, ka vienīgā apstrīdētā dizainparauga “īpašā iezīme” ir “slēgtā pārklājuma plāksne” vai “[tā sauktais] “nulles” režģis”, proti, “režģis bez caurumiem, pa kuru ūdens var notecēt pa gropēm abās režģa malās”. Tāpat EUIPO Anulēšanas nodaļa esot uzskatījusi, ka apstrīdētā dizainparauga vienīgā redzamā iezīme, ražojumu lietojot, ir plāksnes augšējā daļa.

96      Prasītāja uzskata, ka esot pilnīgi loģiski, ka Anulēšanas nodaļa, nonākusi pie šī secinājuma, savu argumentāciju balstīja uz salīdzinājumu starp apstrīdētā dizainparauga pārklājuma plāksnes “nulles” izskatu un visu pārējo agrāko pārklājuma plākšņu, it īpaši tās, kas parādās Blücher katalogu 33. lappusē, izskatu. Apstāklis, ka šīs pārklājuma plāksnes nepieciešamības gadījumā ir paredzētas izmantošanai kopā ar taisnstūra formas un četrstūra tvertni, tādējādi veidojot dušas noteku, šajā ziņā esot maznozīmīgs, jo persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka to iezīmes nav atzīstamas par atšķirīgām, jaunām vai individuālām, un ka taisnstūra formas un četrstūra tvertne, kā arī ar to saistītās iezīmes nav redzamas, lietojot noteku.

97      EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, prasītājas argumentus apstrīd.

98      Apstrīdētā lēmuma 26. punktā Apelācijas padome atgādināja, ka 2018. gada 21. septembrī prasītāja iesniedza pieteikumu par uzklausīšanu un iesniedza savus apsvērumus, kas būtībā ir balstīti uz dažādiem Apelācijas padomes uzskaitītajiem argumentiem. It īpaši prasītāja atsaucās uz iepriekšējā procedūrā iesniegtajiem paziņojumiem, kas – pēc tās domām – pierādot, ka speciālisti zināja par dušas noteku dizainparaugiem, kuru izskatu veido iegarenas formas četrstūraina tekne vai tvertne ar tādu pašu slēgtu pārklājuma plāksni. Prasītāja it īpaši ir atsaukusies uz 5.–7. pielikumā pievienotajiem dokumentiem un lūgusi palātu uzklausīt šos lieciniekus.

99      Ar otro pamatu prasītāja būtībā norāda, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, nosakot apstrīdētā dizainparauga iezīmes. Apelācijas padome esot pieļāvusi kļūdu, ņemot vērā noteiktas apstrīdētā dizainparauga iezīmes, piemēram, sānu gropes, lai gan persona, kas iestājusies lietā, uz ekskluzīvajām tiesībām esot atsaukusies tikai saistībā ar “notekas pārklājuma plāksnes, ko paredzēts izmantot ar taisnstūra formas un četrstūra (dušas) teknēm, izskatu”. Citiem vārdiem sakot, uz notekas formu – taisnstūrveida un iegarenu – un sānu gropēm neattiecoties apstrīdētā dizainparauga aizsardzība. Vienīgi pēc dušas notekas pārklājuma plāksnes formas varot atšķirt šo dizainparaugu no agrākiem dizainparaugiem.

100    Iesākumā jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 26. punkts nav iekļauts “[minētā] lēmuma pamatojumā” (27.–116. punkts), bet gan “faktu kopsavilkumā” (1.–26. punkts), jo runa ir par prasītājas argumentu kopsavilkumu, nevis Apelāciju padomes vērtējumu.

101    Saskaņā ar judikatūru pamati, kuru mērķis nav apstrīdēt pamatojumu, kura dēļ Apelāciju padome ir noraidījusi tai iesniegto apelācijas sūdzību, ir jāatzīst par neefektīviem (skat. rīkojumu, 2020. gada 16. oktobris, L. Oliva Torras/EUIPO Mecánica del Frío (Savienojuma detaļas transportlīdzekļiem), T‑629/19, nav publicēts, EU:T:2020:506, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā tas ir šajā gadījumā.

102    Turklāt jāatgādina, tāpat kā to dara EUIPO, ka apstrīdēta dizainparauga priekšmets un tā iezīmes ir jānosaka, vienīgi atsaucoties uz attēliem, kas iesniegti reģistrācijas pieteikuma pamatojumā.

103    Proti, novērtējot apstrīdētā dizainparauga novitāti vai individuālo raksturu, ar agrākiem dizainparaugiem tas jāsalīdzina formā, kādā tas reģistrēts (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2005. gada 8. decembris, Castellblanch/ITSB – Champagne Roederer (“CRISTAL CASTELLBLANCH”), T‑29/04, EU:T:2005:438, 57. punkts, un 2021. gada 21. aprīlis, Chanel/EUIPO – Huawei Technologies (Apļa ar divām savītām līknēm attēls), T‑44/20, nav publicēts, EU:T:2021:207, 25. punkts).

104    Turklāt secinājumus attiecībā uz apstrīdētā dizainparauga priekšmetu un iezīmēm nevar atstāt lietas dalībnieku novērtējumam un noteikti ne to rīcības brīvībai (šajā nozīmē saistībā ar nodošanas atklātībai akta juridisko kvalifikāciju skat. spriedumu, 2018. gada 23. oktobris, Mamas and Papas/EUIPO – Wall-Budden (Aizsargapmale bērna gultiņai), T‑672/17, nav publicēts, EU:T:2018:707, 60. punkts).

105    Otrais pamats tātad ir jānoraida kā neefektīvs un nepamatots.

 Par ceturto, piekto un sesto pamatu saistībā ar konfliktējošo dizainparaugu salīdzinājumu un apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura vērtējumu

 Tiesību aktu un judikatūras atgādinājums

106    Atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktam Kopienas dizainparaugu var atzīt par spēkā neesošu, ja tas neatbilst minētās regulas 4.–9. panta prasībām, tostarp it īpaši novitātes un individuālā rakstura prasībām.

107    Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu uzskata, ka dizainparaugam ir individuāla būtība [individuāls raksturs], ja vispārējais iespaids [kopiespaids], ko tas rada informētam lietotājam, atšķiras no kopiespaida, ko šādam lietotājam rada jebkurš dizainparaugs, kas darīts pieejams sabiedrībai līdz tam datumam, kad aizpildīts [iesniegts] reģistrācijas pieteikums, vai, ja attiecina [atsaucas uz] prioritāti, pirms prioritātes datuma. Šīs pašas regulas 6. panta 2. punktā turklāt ir precizēts, ka, novērtējot individuālo raksturu, ņem dizainparauga autora radošo pieeju [brīvību], izveidojot dizainparaugu.

108    Kopienas dizainparauga individuālā rakstura vērtējums būtībā tiek veikts, īstenojot pārbaudi četros posmos. Šajā pārbaudē ir jānosaka, pirmkārt, ražojumu, kuros ir paredzēts dizainparaugu izmantot vai iekļaut, nozare, otrkārt, minēto ražojumu informēts lietotājs atbilstoši šo izstrādājumu mērķim un, ņemot vērā šo informēto lietotāju, agrākais zinātības līmenis, kā arī uzmanības līmenis attiecībā uz līdzībām un atšķirībām, salīdzinot dizainparaugus, treškārt, autora radošā brīvība dizainparauga izstrādē, kuras ietekme uz individuālo raksturu ir apgriezti proporcionāla, un, ceturtkārt, ņemot vērā individuālo raksturu, kopējā iespaida, ko informētam lietotājam rada apstrīdētais dizainparaugs un ikviens agrāks dizainparaugs, kas darīts pieejams sabiedrībai, tos aplūkojot individuāli, salīdzinājuma – kam jābūt pēc iespējas tiešam – rezultāts (skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, Informācijas plāksne transportlīdzekļiem, T‑74/18, EU:T:2019:417, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

109    Runājot par vienu vai vairākiem agrākiem dizainparaugiem, dizainparauga individuālā rakstura vērtējums tiek veikts, salīdzinot ar vienu vai vairākiem agrākiem dizainparaugiem, aplūkojot tos atsevišķi no visiem tiem dizainparaugiem, kuri agrāk ir darīti pieejami sabiedrībai, nevis salīdzinot ar izolēti aplūkotu elementu kombināciju, kas ņemta no vairākiem agrākiem dizainparaugiem (spriedumi, 2014. gada 19. jūnijs, Karen Millen Fashions, C‑345/13, EU:C:2014:2013, 25. un 35. punkts, un 2019. gada 13. jūnijs, Informācijas plāksne transportlīdzekļiem, T‑74/18, EU:T:2019:417, 84. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu apelācijas tiesvedībā, 61. punkts). Tādējādi agrākam dizainparaugam ir jābūt “kompaktai” jeb “visos elementos” agrākai izcelsmei un tas nevar būt kombinācijas rezultāts.

110    Būtiski, lai EUIPO instanču rīcībā būtu agrāka dizainparauga attēls, kas ļauj uztvert ražojuma, kurā dizainparaugs iekļauts, izskatu un precīzi un konkrēti identificēt agrāko dizainparaugu, lai atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 5.–7. pantam veiktu apstrīdētā dizainparauga novitātes un individuālā rakstura vērtējumu un attiecīgo dizainparaugu salīdzinājumu, ko ietver šis vērtējums. Proti, lai pārbaudītu, vai apstrīdētajam dizainparaugam tiešām nepiemīt novitāte vai individuāls raksturs, ir jāiegūst precīzs un noteikts agrāka dizainparauga attēls. Turklāt lietas dalībniekam, kurš iesniedzis pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, ir jāsniedz EUIPO nepieciešamās norādes, un it īpaši apgalvotā agrāka dizainparauga precīza un pilnīga identifikācija un attēls, lai pierādītu, ka apstrīdēto dizainparaugu nevar likumīgi reģistrēt. Savukārt nevar prasīt, lai EUIPO, it īpaši vērtējot apstrīdētā dizainparauga novitāti, kombinētu dažādus agrāka dizainparauga elementus, jo pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam ir jāiesniedz pilnīgs šī agrākā dizainparauga attēls (šajā nozīmē skat. spriedumu apelācijas tiesvedībā, 64., 65. un 69. punkts).

111    Turklāt jāuzsver, ka nav nozīmes, lai būtu zināma reģistrācijas pieteikumā minēto ražojumu nozare saistībā ar atsaukšanos uz agrāku dizainparaugu spēkā neesamības atzīšanas procedūrā, tāpat kā ar dizainparauga aizsardzības apjomu pārkāpuma procedūrā, ņemot vērā Regulas Nr. 6/2002 36. panta 6. punktu. Tādējādi saskaņā ar Tiesas judikatūru netiek prasīts, lai apstrīdētā dizainparauga informētam lietotājam būtu zināms ražojums, kurā agrāks dizainparaugs ir iekļauts vai izmantots (šajā nozīmē skat. spriedumu apelācijas tiesvedībā, 134. punkts). Citiem vārdiem sakot, agrākais dizainparaugs, kas iekļauts ražojumā, kurš atšķiras no tā, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, principā ir agrākais dizainparaugs, kuram ir nozīme, lai novērtētu apstrīdētā dizainparauga individuālo raksturu Regulas Nr. 6/2002 6. panta izpratnē.

112    Runājot par apstrīdēto dizainparaugu, ražojuma neredzamās iezīmes, kas nav saistītas ar tā izskatu, nevar tikt ņemtas vērā, lai noteiktu, vai apstrīdētais dizainparaugs var tikt aizsargāts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 9. septembris, Biscuits Poult/ITSB – Banketbakkerij Merba (Biskvīts), T‑494/12, EU:T:2014:757, 29. punkts).

113    Runājot par konfliktējošo dizainparaugu salīdzinājumu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dizainparauga individuālais raksturs izriet no kopējā iespaida par atšķirīgumu vai arī no déjà vu [jau redzēts] sajūtas neesamības informēta lietotāja uztverē salīdzinājumā ar jebkuru iepriekš pastāvošu objektu dizainparaugu kopumā, neņemot vērā atšķirības, kas nav pietiekami izteiktas, lai ietekmētu šo kopējo iespaidu, lai gan tās varētu būt kas lielāks par nebūtiskām iezīmēm, taču ņemot vērā atšķirības, kas ir pietiekami izteiktas, lai radītu atšķirīgu kopējo iespaidu (skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, Informācijas plāksne transportlīdzekļiem, T‑74/18, EU:T:2019:417, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

114    Konfliktējošo dizainparaugu radīto kopējo iespaidu salīdzinājumam ir jābūt sintētiskam, un tas nevar būt ierobežots vienīgi ar līdzību un atšķirību uzskaitījuma analītisku salīdzinājumu. Šim salīdzinājumam ir jābūt balstītam uz atklātībai nodota apstrīdētā dizainparauga iezīmēm, un tam jāattiecas tikai uz aizsargātām iezīmēm, neņemot vērā no aizsardzības izslēgtas – it īpaši tehniskas – iezīmes. Minētajam salīdzinājumam principā ir jābūt veiktam attiecībā uz dizainparaugiem, kādi tie ir reģistrēti, turklāt no pieteikuma atzīt par spēkā neesošu iesniedzēja nevar prasīt sniegt dizainparauga, uz kuru atsaucas, grafisku attēlojumu, kas ir salīdzināms ar apstrīdētā dizainparauga reģistrācijas pieteikumā norādīto attēlojumu (skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, Informācijas plāksne transportlīdzekļiem, T‑74/18, EU:T:2019:417, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

115    Šīs judikatūras kontekstā – pēc tam, kad individuāli attēloti konfliktējošie dizainparaugi un atgādināti Apelācijas padomes veiktie vērtējumi apstrīdētā lēmuma 98.–112. punktā, ir jāpārbauda prasītājas ceturtais, piektais un sestais pamats.

 Konfliktējošo dizainparaugu individuāls attēlojums un apstrīdētā lēmuma atgādinājums

116    Konfliktējošie dizainparaugi, tostarp seši, kas ietverti reģistrācijā DM/059828, aplūkojami atsevišķi, jo katram no tiem, neskarot ceturtā pamata pārbaudi (skat. šī sprieduma 128.–147. punktu), ir kompakta agrākā izcelsme (skat. šī sprieduma 109. punktu) ir attēloti šādi:

Image not found

25.1 25.2 25.3

Image not found

Apstrīdētais dizainparaugs

Agrākie dizainparaugi

Image not found

25.1 25.2 25.3

Image not found

Apstrīdētais dizainparaugs

Agrākie dizainparaugi

Image not found

25.1 25.2 25.3

Image not found

Apstrīdētais dizainparaugs

Agrākie dizainparaugi


Image not found

25.1 25.2 25.3

Image not found

Apstrīdētais dizainparaugs

Agrākie dizainparaugi

Image not found

25.1 25.2 25.3

Image not found

Apstrīdētais dizainparaugs

Agrākie dizainparaugi

Image not found

25.1 25.2 25.3

Image not found

Apstrīdētais dizainparaugs

Agrākie dizainparaugi

Image not found

25.1 25.2 25.3

Image not found

Apstrīdētais dizainparaugs

Agrākie dizainparaugi

117    Apstrīdētā lēmuma 98. un 99. punktā Apelācijas padome ir norādījusi, ka neperforēta pārklājuma plāksne bija tikai agrākos dizainparaugos Nr. 1 un Nr. 3, lai gan citi agrākie dizainparaugi bija ar rievām, kuru skaits un forma atšķiras. Ņemot vērā, ka rievu esamība lielā mērā radīja no apstrīdētā dizainparauga ievērojami atšķirīgu kopējo iespaidu, Apelācijas padome uzskatīja, ka individuālā rakstura vērtējumā īpaša uzmanība jāpievērš agrākiem dizainparaugiem Nr. 1 un Nr. 3. Tomēr pilnības labad tā arī ņēma vērā citus agrākos dizainparaugus, proti, agrākos dizainparaugus Nr. 2, Nr. 4, Nr. 5, un Nr. 6, jo prasītājas ieskatā dažiem no tiem izmēri un proporcijas sakrita ar apstrīdētajā dizainparaugā ietvertās dušas notekas izmēriem un proporcijām. Tā papildus norādīja, ka, salīdzinot attiecīgos dizainparaugus, tā ņēma vērā vienīgi to iezīmju, kas ir redzamas pēc dušas noteku uzstādīšanas, izskatu.

118    Apstrīdētā lēmuma 100. punktā Apelācijas padome atgādināja, ka saistībā ar apstrīdēto dizainparaugu Vispārējās tiesas pirmā sprieduma 49. punktā (skat. šī sprieduma 14. punktu) Vispārējā tiesa bija atzinusi, ka ražojums, uz kuru tas attiecas, ir “dušas sifons” (shower drain), un ka pēc tā iestrādāšanas dušas grīdā, ir redzama ne vien plāksnes augšējā daļa, bet arī divas sānu gropes, kā arī tvertnes apmales augšējā daļa, tātad Apelācijas padome acīmredzami atsaucās uz pēdējo minēto elementu, kad tā pirmajā lēmumā norādīja uz “dušas sifona plānajām ārējām apmalēm”. Līdz ar to minētā sprieduma 59. punktā Vispārējā tiesa bija piekritusi Apelācijas padomes viedoklim tās pirmajā lēmumā, saskaņā ar kuru pēc tam, kad tiek uzstādīta apstrīdētajā dizainparaugā attēlotā “dušas noteka”, pārklājuma plāksnes horizontāla virsma nav vienīgais tās elements, kas ir redzams.

119    Šajā ziņā rūpēs par skaidrību un terminoloģisko precizitāti uzreiz jāprecizē, ka apstrīdētais dizainparaugs nav “dušas sifons” (“douchesifon” holandiešu valodā) šaurā nozīmē, kā Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi sava pirmā sprieduma franču valodas redakcijā (skat. minētā sprieduma 49. un 59. punktu), bet gan “dušas noteka” (“douchegoot” jeb “doucheput” holandiešu valodā), kas ietver ne tikai sifonu, bet arī un galvenokārt – notekas tvertni un pārklājuma plāksni. Turklāt apzīmējums “dušas noteka” ir precīzāks tulkojums angļu valodas apzīmējumam “shower drain”, kas arī ir minēts šajā spriedumā un iekļauts reģistrācijas pieteikumā (skat. šī sprieduma 3. punktu).

120    Apstrīdētā lēmuma 101. punktā Apelācijas padome ir konstatējusi:

–        konfliktējošajiem dizainparaugiem ir kopīga taisnstūra un iegarena forma;

–        agrākam dizainparaugam Nr. 5 un apstrīdētajam dizainparaugam ir gandrīz identiskas četru plāksnes malu proporcijas;

–        agrākiem dizainparaugiem Nr. 1 un Nr. 3 un apstrīdētajam dizainparaugam ir slēgta pārklājuma plāksne;

–        izņemot agrāko dizainparaugu Nr. 5, pārējiem agrākiem dizainparaugiem un apstrīdētajam dizainparaugam ir četras plānas ārējās apmales.

121    Apstrīdētā lēmuma 102. punktā Apelācijas padome konstatēja, ka konfliktējošie dizainparaugi tomēr atšķiras ar šādām iezīmēm:

–        agrākos dizainparaugos Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 5 to virsmas centrā ir apļveida ūdens kolektors, kas atbilst zemāk novietotam sifonam, lai gan apstrīdētajā dizainparaugā šādas iezīmes nav;

–        agrākiem dizainparaugiem Nr. 1 un Nr. 2 ir četri stiprinājumi to garajās malās, un šādu iezīmju nav citos dizainparaugos, tostarp apstrīdētajā dizainparaugā, bet to redzamība, kad ražojums ir uzstādīts, labākajā gadījumā ir ļoti ierobežota;

–        agrākiem dizainparaugiem Nr. 4, Nr. 5 un Nr. 6 nav pārklājuma plāksnes, bet ir perforētā plāksne, savukārt apstrīdētajā dizainparaugā ir slēgta un dekorēta pārklājuma plāksne;

–        tikai apstrīdētā dizainparauga pārklājuma plāksnei ir sānu gropes garajās malās, savukārt agrākos dizainparaugos ir apļveida ūdens kolektors vai rievots vai perforēts režģis;

–        agrākos dizainparaugos plāksnei nav neviena dekoratīva elementa, savukārt apstrīdētajā dizainparaugā visa pārklājuma plāksnes virsma ir dekorēta ar punktotu rakstu.

122    Apstrīdētā lēmuma 103. un 104. punktā Apelācijas padome norādīja, ka kopējo iespaidu, ko informētam lietotājam rada agrākie dizainparaugi Nr. 1 un Nr. 3, galvenokārt nosaka tvertnes taisnstūra un iegarenā formas un apļveida atvere centrā, kas atbilst apakšā novietotam sifonam. Tā uzskatīja, ka šīs iezīmes atšķiras no tām, kuras ir atrodamas, piemēram, taisnstūra formas šķidrumu novadīšanas ierīču nozarē, kurām arī var būt kvadrātveida vai apļveida tvertnes, kā arī rievas. Turpretī tās ieskatā plānas ārējās apmales četrās pusēs nav tik uztveramas kā citi elementi, un tās mazāk ietekmē radīto kopējo iespaidu.

123    Apstrīdētā lēmuma 105. un 106. punktā Apelācijas padome konstatēja, ka apstrīdētajā dizainparaugā turklāt ir attēlota taisnstūra un iegarenas formas pārklājuma plāksne, kuras plānās ārējās malas četrās pusēs ir redzamas. Apelācijas padome tomēr uzskatīja, ka – pretēji pārbaudītajiem agrākiem dizainparaugiem – šī pārklājuma plāksne ir pilnībā slēgta, jo ūdens notek pa sānu gropēm apstrīdētā dizainparauga dušas sifona garajās malās, un arī tās virsma ir dekorēta ar pelēku punktu rakstu. Turklāt šajā gadījumā plānas ārējās apmales konkrētās notekas ierīces lietošanas laikā nebija īpaši uztveramas. Proti, skatā no augšas šīs iezīmes īpaši neiespaidoja informētu lietotāju, kurš galvenokārt koncentrējas uz pārklājuma plāksnes līnijām un formām.

124    Apstrīdētā lēmuma 107. punktā Apelācijas padome līdz ar to atzina, ka, lai gan šos dizainparaugs un apstrīdēto dizainparaugu veido taisnstūra un iegarenas formas ar plānām ārējām malām, kuru proporcijas ir līdzīgas prasītājas norādītajiem agrākiem dizainparaugiem, apstrīdētais dizainparaugs ietver pilnībā slēgtu un – kas arī ir svarīgi – ar sānu gropēm dekorētu pārklājuma plāksni. Tā uzskatīja, ka šīs iezīmes apstrīdētajam dizainparaugam piešķir no agrāku dizainparaugu radītā iespaida atšķirīgu iespaidu. [Agrākos dizainparaugos] tas, ka uz pilnībā slēgtās pārklājuma plāksnes nav dekorējuma, un tas, ka ir uzreiz uztverama tvertnes vai rievotā režģa apļveida forma, būtiski noteica to radīto kopējo iespaidu.

125    Apstrīdētā lēmuma 108. punktā Apelācijas padome ir uzsvērusi, ka šīs atšķirības nav ne neievērojamas, ne nelielas, ne kā citādi nenozīmīgas un vēl jo vairāk tādēļ, ka apstrīdētā dizainparauga pārklājuma plāksne ir dekorēta ar maziem pelēkiem punktiem. Tā uzskatīja, ka prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka konkrēto šķidrumu novadīšanas sistēmu izskats, līnijas un formas nav jāņem vērā, pamatojot ar to, ka tām ir tehnisks mērķis vai ka pierādījumi norāda, ka attiecīgajā nozarē varēja būt tendence piedāvāt taisnstūra un iegarenas formas šķidrumu novadīšanas ierīces ar slēgtu pārklājuma plāksni. Gluži pretēji – konkrētajām iezīmēm, neatkarīgi no tā, vai tām ir tehnisks mērķis, bija formas, izmēri un pozīcijas, kas, ņemot vērā autoram piešķirto diezgan plašo brīvības pakāpi, varēja atšķirties, un ko noteica estētiskie apsvērumi. Tāpat nevarēja atbalstīt prasītājas argumentu par to, ka apstrīdētais dizainparaugs bija identisks dizainparaugam DM/059828, izņemot attiecībā uz perforēto pārklājuma plāksni, ko tās ieskatā noteica tehniski apsvērumi. Proti, Apelācijas padome uzskatīja, ka rievu forma un novietojums režģī ir elementi, kuru izstrādē autoram ir bijusi ievērojama brīvība, un tos varēja izstrādāt neatkarīgi no jebkādas tehniskas funkcijas, ko šīs iezīmes arī varētu pildīt, vai papildinot to. Tādējādi rievu forma dažādās notekas ierīcēs varēja atšķirties, un to novietojums un to konfigurācija arī varēja atšķirties, un tādējādi šo iezīmju izskats varēja ietekmēt kopējo iespaidu.

126    Apstrīdētā lēmuma 109. un 110. punktā Apelācijas padome līdz ar to atzina, ka, kamēr apstrīdētā dizainparauga radītais kopējais iespaids atbilst elegantas, būtiskas un minimālisma stila dušas notekas, ko veido slēgta un dekorēta pārklājuma plāksne un sānu rievas, radītam iespaidam, agrāku dizainparaugu radīto kopējo iespaidu nosaka tādas parastākas standarta iezīmes kā apļveida ūdens kolektors centrā vai rievots režģis. Turklāt tās ieskatā agrākiem dizainparaugiem nav dekoratīvo īpašību, savukārt tādas ir ietvertas apstrīdētajā dizainparaugā. Lai gan prasītāja uzstāja uz to, ka sānu gropes dušas notekā ar slēgtu pārklājuma plāksni ir parasta lieta un to nosaka tehniskā funkcija, Apelācijas padome secināja, ka sānu gropēm tādā veidā, kā tās tiek pasniegtas, ir konkrēta estētiskā vērtība, kas palīdz piešķirt personas, kas iestājusies lietā, dušas notekai kopumā elegantu un minimālisma stila izskatu.

127    Apstrīdētā lēmuma 112. punktā Apelācijas padome ir papildus norādījusi, ka to pašu iemeslu dēļ, un, ņemot vērā arī to, ka agrākajiem dizainparaugiem Nr. 2, Nr. 4, Nr. 5 un Nr. 6 nav slēgtas pārklājuma plāksnes, bet gan perforēta plāksne ar rievām, kuru skaits, forma un izmēri atšķiras, tā uzskatīja, ka kopējais iespaids, ko šie dizainparaugi rada informētam lietotājam, atšķiras no kopējā iespaida, ko rada apstrīdētais dizainparaugs, kuram ir slēgta virsma ar punktotu dekoru, un ka šīm atšķirībām bija noteicoša ietekme uz konfliktējošo dizainparaugu izskatu.

 Par ceturto pamatu

128    Ar ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 98.–110. un 112. punktā ir pieļāvusi kļūdu apstrīdētā dizainparauga novitātes vai individuālā rakstura vērtējumā, salīdzinot to ar dizainparaugiem, kas attēloti reģistrācijā DM/059828. Tā uzskata, ka salīdzinājums ir kļūdains, jo Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 98. un 101. punktā esot balstījusies uz neprecīzu novērojumu, ka dizainparaugs Nr. 1 (atbilstoši pozīcijām 1.1 un 1.2) un dizainparaugs Nr. 3 (atbilstoši pozīcijām 3.1 un 3.2) – atbilstoši tam, kā tie attēloti reģistrācijā DM/059828, – attiecas uz dušas notekām, kas aprīkotas ar neperforētu tā saukto “nulles” pārklājuma plāksni (cover of rooster).

129    Pirmkārt, dizainparaugu, kas atbilst pozīcijām 1.1 un 1.2, veidojot tikai viena notekas tvertne (tostarp pozīcijā 1.1 esot skats no augšas un pozīcijā 1.2 – no apakšas), bez iestrādātas vai uz tās uzliktas perforētas vai neperforētas pārklājuma plāksnes. Līdz ar to šis dizainparaugs neesot pilnīga dušas noteka, kāda ir apstrīdētajā dizainparaugā. Esot skaidrs, ka notekas tvertne, kas attēlota dizainparaugā atbilstoši pozīcijām 1.1 un 1.2, ir iestrādāta virsmā un tā nav redzama parastas izmantošanas laikā (izņemot notekas tvertnes augšējās malas). Šī iemesla dēļ uz dizainparaugu Nr. 1 neattiecoties Kopienas dizainparauga aizsardzība. Tieši tāpat esot ar citu dizainparaugu, kas norādīts 98. un 101. punktā, proti, dizainparaugu Nr. 3 (atbilstoši pozīcijām 3.1 un 3.2), kurā arī parādoties tikai noteka (kura pozīcijā 3.1 esot skatā no augšas un pozīcijā 3.2 – no apakšas) bez iestrādātas vai uz tās uzliktas perforētas vai neperforētas pārklājuma plāksnes. Turklāt plānas ārējās apmales četros sānos dizainparaugos, kas atbilst pozīcijām 1.1 un 1.2, kuras minētas apstrīdētā lēmuma 101. un 102. punkta otrajā ievilkumā, arī pazūdot pie to ievietošanas virsmā un neesot redzamas parastas lietošanas laikā.

130    Otrkārt, attiecībā uz dizainparaugu Nr. 5 (atbilstoši pozīcijām 5.1 un 5.2) un Nr. 6 (atbilstoši pozīcijām 6.1 un 6.2) Apelācijas padome sava lēmuma 102. punkta trešajā ievilkumā esot norādījusi, ka tie attiecas uz dušas notekām ar perforētu pārklājuma plāksni. Taču šiem dizainparaugiem neesot nekādu dušas noteku. Dizainparauga, kas atbilst pozīcijām 5.1 un 5.2, attēlos parādoties tikai perforēta pārklājuma plāksne (kura pozīcijā 5.1 esot skatā no augšas, kas redzama tikai parastas lietošanas laikā, un pozīcijā 5.2 – skatā no apakšas). Tāds pats konstatējums attiecoties arī uz dizainparaugiem, kuri atbilst pozīcijām 6.1 un 6.2 (pozīcija 6.1 – skatā no augšas un pozīcija 6.2 – skatā no apakšas, kas redzams tikai parastas lietošanas laikā). Šādi rīkojoties, Apelācijas padome esot salīdzinājusi pilnīgas notekas, proti, apstrīdētā dizainparauga, izskatu tikai ar pārklājuma plāksnes, kas ir daļa no notekas, izskatu.

131    Lasot apstrīdētā lēmuma punktus, kas attiecas uz konkrēto pamatu, prasītājas ieskatā skaidri parādoties, ka Apelācijas padome nav ievērojusi, ka dizainparaugi, kas atbilst pozīcijām 1.1, 1.2, 3.1 un 3.2, attiecas tikai uz notekām (bez pārklājuma plāksnes), ka dizainparaugi, kas atbilst pozīcijām 5.1, 5.2, 6.1 un 6.2, attiecas tikai uz pārklājuma plāksnēm (perforētām) un ka tikai dizainparaugi Nr. 2. un Nr. 4 ietver tādu pilnīgu noteku, kāda ir apstrīdētais dizainparaugs, ar notekas tvertni un tajā iestrādātu vai uz tās uzliktu pārklājuma plāksni. Līdz ar to dizainparaugs, kas atbilst pozīcijām 1.1 un 1.2, kopā ar dizainparaugu, kas atbilst pozīcijām 5.1 un 5.2, veidojot dizainparauga Nr. 2 izskatu, savukārt dizainparaugs, kas atbilst pozīcijām 3.1 un 3.2, ar dizainparaugu, kas atbilst pozīcijām 6.1 un 6.2, veidojot dizainparauga Nr. 4 izskatu. Patiesībā reģistrācijā DM/059828 parādoties tikai divi tādi pilnīgas notekas agrāki dizainparaugi, kāds ir apstrīdētais dizainparaugs, proti, dizainparaugi Nr. 2 un Nr. 4.

132    Prasītāja papildus norāda, ka apstrīdētā lēmuma 102. punkta pirmajā ievilkumā ietvertais konstatējums arī ir kļūdains. Saskaņā ar šo konstatējumu reģistrācijas DM/059828 dizainparaugiem Nr. 1., Nr. 2., Nr. 3. un Nr. 5 ir apļveida ūdens kolektors to virsmas centrā. Prasītāja uzskata, ka dizainparaugi Nr. 1 un Nr. 3 faktiski ir notekas tvertnes vai ūdens kolektori, bet tie nav redzami parastas izmantošanas laikā. Savukārt dizainparaugiem Nr. 2 un Nr. 5 neesot ūdens kolektora, bet uz tiem esot pārklājuma plāksne ar apļveida perforāciju tā virsmas centrā.

133    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 102. punkta piektajā ievilkumā un 106. un 107. punktā formulētais konstatējums arī ir kļūdains. Atbilstoši šim konstatējumam pārklājuma plāksnēm noteku modeļos, kas norādīti reģistrācijas pieteikumā DM/059828 (un tātad, pēc tās domām, tikai dizainparaugi Nr. 2 un Nr. 4), neesot nekādu dekoratīvu elementu, savukārt apstrīdētajā dizainparaugā pārklājuma plāksne ir dekorēta ar punktotu rakstu. Prasītāja savukārt uzskata, ka reģistrācijas DM/059828 dizainparaugu pārklājuma plāksnes ietver rotājumu noteikta perforācijas raksta veidā. Turpretī apstrīdētā dizainparauga pārklājuma plāksni raksturojot tas, ka tai nav dekoratīvu elementu, jo to veidojot vienīgi gluda nerūsējošā tērauda pārklājuma plāksne, kas arī ir zināma kā “nulles” pārklājuma plāksne. Šai pārklājuma plāksnei neesot nekāda dekorējuma nedz ar punktiem, nedz kādā citā formā.

134    Prasītāja tātad uzskata, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu attiecībā uz to objektu raksturu un izskatu, kuri jāsalīdzina kā agrāki dizainparaugi, jo apstrīdēto dizainparaugu tā vispirms ir salīdzinājusi ar dušas notekas novadīšanas tvertnes izskatu, pēc tam ar dušas notekas pārklājuma plāksnes izskatu un visbeidzot ar pilnīgu dušas noteku. Tādējādi tā secina, ka iezīme vai iezīmes, kas ļauj atšķirt apstrīdētā dizainparauga izskatu no agrākiem dizainparaugiem, arī ir neskaidras.

135    EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, prasītājas argumentus apstrīd.

136    Iesākumā jānorāda, ka prasītāja neapstrīd ne apstrīdētā lēmuma 85. punktā izmantoto informēta lietotāja definīciju, ne vērtējumu šī paša lēmuma 88. punktā, ka autora brīvība ir salīdzinoši plaša (skat. šī sprieduma 24. punktu). Tā neapstrīd arī Apelācijas padomes vērtējumu minētā lēmuma 77. punktā, ka nevienu no apstrīdētā dizainparauga iezīmēm nenosaka vienīgi tā tehniskā funkcija un tādējādi tā nevar tikt izslēgta no aizsardzības, nedz arī būtiski jāsamazina tās ietekme uz visaptverošo salīdzinājumu (skat. šī sprieduma 23. punktu). Jebkurā gadījumā nav iemesla apšaubīt šo definīciju un šos vērtējumus.

137    Tāpat pēc sprieduma apelācijas tiesvedībā nav strīda par to, ka nekādi netiek prasīts, lai apstrīdētā dizainparauga informētam lietotājam būtu zināms ražojums, kurā iekļauts vai izmantots agrākais dizainparaugs (skat. šī sprieduma 16. punktu). Citiem vārdiem sakot, agrākais dizainparaugs, kurš iekļauts ražojumā, kas atšķiras no tā, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, principā ir agrākais dizainparaugs, kam ir nozīme, lai izvērtētu apstrīdētā dizainparauga individuālo raksturu Regulas Nr. 6/2002 6. panta izpratnē (skat. šī sprieduma 111. punktu). Šajā lietā tas, ka agrāki dizainparaugi ir paredzēti rūpnieciskai izmantošanai šķidrumu novadīšanai, nevis, lai tos izmantotu kā dušas noteku tādā higiēnas telpā kā vannasistaba, tātad neliedz tos ņemt vērā kā agrākus dizainparaugus, kuriem ir nozīme, novērtējot apstrīdētā dizainparauga individuālo raksturu.

138    Ar ceturto pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, salīdzinot apstrīdēto dizainparaugu ar agrākiem dizainparaugiem, kas attēloti reģistrācijā DM/059828. Apelācijas padome esot nepareizi uzskatījusi, ka agrākiem dizainparaugiem, kuri attēloti dizainparaugu attēlos pozīcijās 1.1 un 1.2, pēc tam – 3.1 un 3.2, esot neperforēta pārklājuma plāksne, lai gan tiem esot tikai notekas tvertne. Prasītāja uzskata, ka šie agrākie dizainparaugi nav redzami parastas izmantošanas laikā (proti, pēc tam, kad tie ir iestrādāti virsmā), līdz ar to uz tiem neattiecas Kopienas dizainparaugu aizsardzības piemērošanas joma (skat. apstrīdētā lēmuma 98. un 101. punktu). Tāpat arī Apelācijas padome esot pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka agrākiem dizainparaugiem, kas atbilst pozīcijām 5.1, 5.2, 6.1. un 6.2, ir notekas ar perforētu pārklājuma plāksni, lai gan runa esot tikai par pārklājuma plāksni. Prasītāja secina, ka vienīgi dizainparaugi Nr. 2 un Nr. 4 reģistrācijā DM/059828 attēlo tādu pilnīgu noteku, kāda ir apstrīdētajā dizainparaugā, ar notekas tvertni un iestrādātu vai virsū uzliktu pārklājuma plāksni.

139    Citiem vārdiem sakot, jānorāda, ka prasītāja uzskata – apstrīdēto dizainparaugu var salīdzināt tikai ar diviem agrākiem dizainparaugiem Nr. 2 un Nr. 4, jo abi šie dizainparaugi reģistrācijas DM/059828 ietvaros esot vienīgie, kas attiecas uz pilnīgām “dušas notekām”, ko veido divi elementi, proti, notekas tvertne un pārklājuma plāksne.

Image not found

Image not found

Reģistrācijas DM/059828 dizainparaugs Nr. 2.

Reģistrācijas DM/059828 dizainparaugs Nr. 4.


140    Šajā ziņā vispirms jāuzsver, tāpat kā to dara EUIPO, ka iespējamā kļūda, ko Apelācijas padome būtu varējusi pieļaut, definējot dizainparaugu, kas nav reģistrācijas DM/059828 dizainparaugi Nr. 2 un Nr. 4, īpašības, nekādi nevarētu ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo Apelācijas padome apstrīdēto dizainparaugu ir salīdzinājusi ar pilnīgiem agrākiem dizainparaugiem Nr. 2 un Nr. 4, proti, tiem, kuros parādās pilnīgs ražojums, ko veido divi elementi, proti, notekas tvertne un pārklājuma plāksne, kas veido dušas noteku. Pat pieņemot, ka Apelācijas padome, pārbaudot agrākos dizainparaugus Nr. 1, Nr. 3, Nr. 5 un Nr. 6, arī būtu salīdzinājusi apstrīdēto dizainparaugu tikai ar vienas notekas tvertnes vai pārklājuma plāksnes izskatu, ar to nevar atspēkot rezultātu no apstrīdētā dizainparauga salīdzināšanas ar pilnīgām dušas notekām, kas ir agrākie dizainparaugi Nr. 2 un Nr. 4.

141    Turpinājumā jākonstatē, ka veiktajā apstrīdētā dizainparauga un agrāko dizainparaugu Nr. 2 un Nr. 4 salīdzinājumā nav kļūdu. Tas tā ir pat tad, ja pretēji apstrīdētā lēmuma 102. punkta trešajā ievilkumā norādītajam, agrākais dizainparaugs Nr. 4 ietver pārklājuma plāksni. Proti, pietiek ar to, kā to norāda Apelācijas padome, ka šis dizainparaugs ietver perforētu plāksni nevis ar dekoratīvu, bet gan funkcionālu rakstu, lai apstrīdētā lēmuma 109., 110. un 112. punkta konstatējumi būtu spēkā un bez kļūdām attiecībā uz rezultātu. Tātad ļoti nelielajai kļūdai, ko Apelācijas padome pieļāvusi minētā lēmuma 102. punkta trešajā ievilkumā, nevar būt nekādas noteicošas ietekmes uz šī lēmuma tiesiskumu.

142    Visbeidzot jānorāda, ka savos procesuālajos rakstos prasītāja neizvirza nevienu argumentu, kas atspēkotu konstatējumus apstrīdētā lēmuma 109., 110. un 112. punktā.

143    Turklāt tiesas sēdē prasītāja atzina, ka ir “problēma” ar Blücher katalogu attēliem, jo notekas tvertne ir attēlota vienā fotogrāfijā, un pārklājuma plāksne – citā fotogrāfijā, bet šī tvertne un šī plāksne nav attēlotas kopā. Šajā ziņā ir arī jāuzsver, ka agrākam dizainparaugam ir jābūt “kompaktai” jeb “visos elementos” agrākai izcelsmei un tā nevar būt kombinācijas rezultāts, it īpaši atbilstoši 2014. gada 19. jūnija spriedumam, Karen Millen Fashions (C‑345/13, EU:C:2014:2013, 25. un 35. punkts), kas minēts šī sprieduma 109. punktā. Šajā lietā jānorāda, tāpat kā tiesas sēdē to darīja EUIPO – no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu attēlu ar pilnīgu notekas sistēmu ar notekas tvertni un pārklājuma plāksni, kāda ir pārdota ar Blücher katalogiem. Tātad vienīgās kompaktās agrākās izcelsmes, uz ko prasītāja var balstīties, katrā ziņā ir agrākie dizainparaugi Nr. 2 un Nr. 4, kuros ietverti reģistrācijā DM/059828 un kuros attēlotas pilnīgas dušas notekas.

144    Tādējādi Apelācijas padome būtībā ir pareizi atzinusi apstrīdētā lēmuma 109. un 110. punktā, ka, kamēr apstrīdētā dizainparauga radītais kopējais iespaids atbilst “elegantai, būtiskai un minimālisma stila” dušas notekai, ko veido slēgta un dekorēta pārklājuma plāksne un sānu gropes, kuru estētiskā vērtība veicina šo “eleganto un minimālisma stila” izskatu, agrāku dizainparaugu, it īpaši dizainparauga Nr. 2 un Nr. 4, radītais kopējais iespaids ir atšķirīgs, jo to nosaka “parastākas”, funkcionālas un nedekoratīvas iezīmes, piemēram, apļveida ūdens kolektors centrā (dizainparaugā Nr. 2 saskaņā ar dizainparauga attēliem atbilstoši pozīcijām 1.1 un 1.2 un dizainparaugā Nr. 4 saskaņā ar dizainparauga attēliem atbilstoši pozīcijām 3.1 un 3.2) vai rievots režģis (dizainparaugā Nr. 2 saskaņā ar dizainparauga attēliem atbilstoši pozīcijām 5.1 un 5.2 un dizainparaugā Nr. 4 saskaņā ar dizainparauga attēliem atbilstoši pozīcijām 6.1 un 6.2).

145    Arī apstrīdētā lēmuma 112. punktā, lasot to kopsakarā ar šī lēmuma 107. punktu, Apelācijas padome būtībā ir pamatoti papildus norādījusi, ka to pašu iemeslu dēļ, kas minēti apstrīdētā lēmuma 109. un 110. punktā, un ņemot vērā, ka agrākiem dizainparaugiem Nr. 2 un Nr. 4 ir ar rievām caurdurta un funkcionāla plāksne bez dekora, tā uzskata, ka šo dizainparaugu radītais kopējais iespaids uz informētu lietotāju atšķiras no apstrīdētā dizainparauga, kurā ir slēgta pārklājuma plāksne ar punktota raksta dekorējumu, kā arī sānu gropes ar estētisku vērtību, radītā kopējā iespaida.

146    Visbeidzot – apstrīdētā lēmuma 113. punktā, ko prasītāja nav tieši apstrīdējusi, Apelācijas padome pēc būtības ir pamatoti atzinusi, ka ar iepriekš minēto atšķirību iezīmju izskatā, kas ir dizainera ar lielu brīvības pakāpi darba rezultāts, pietiek, lai, neraugoties uz zināmām sakritībām, radītu atšķirīgu kopējo iespaidu, un tādējādi secināja, ka, pamatojoties tikai uz agrākiem dizainparaugiem, kas minēti pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, it īpaši, dizainparaugu Nr. 2 (saskaņā ar dizainparaugu attēliem atbilstoši pozīcijām 1.1, 1.2, 5.1 un 5.2) un Nr. 4 (saskaņā ar dizainparaugu attēliem atbilstoši pozīcijām 3.1, 3.2, 6.1 un 6.2), apstrīdētajam dizainparaugam ir individuāls raksturs.

147    Ceturtais pamats tātad ir jānoraida kā nepamatots.

 Par piekto pamatu

148    Ar piekto pamatu prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 111. punktā – kopsakarā ar šī paša lēmuma 29. un 30. punktu – ir nepareizi atzinusi, ka paziņojumi, uz kuriem atsaucās prasītāja, nav apliecināti ar zvērestu vai citādi apliecināti tā, ka tam ir līdzvērtīgas sekas, jo vairums šo paziņojumu ir elektroniskā pasta vēstules, un turklāt tie izriet no pašas prasītājas darbības un nav pamatoti ne ar vienu neatkarīgu paziņojumu. Prasītāja pieņem, ka runa ir par tās 2010. gada 2. aprīļa atbildei pievienotajiem pielikumiem Nr. 4.–7., uz ko tā ir arī atsaukusies savu 2018. gada 21. septembra apsvērumu 20. punktā. Tās ieskatā – nebija nekāda iemesla neņemt vērā šo paziņojumu saturu, vērtējot apstrīdētā dizainparauga novitāti un individuālo raksturu.

149    Vispirms prasītāja uzskata, ka ir “dīvaini un nekonsekventi”, ņemot vērā trešo pamatu, ka Apelācijas padome šos paziņojumus būtu ņēmusi vērā. Proti, prasītāja ir iesniegusi attiecīgos pielikumus vienlaikus ar fotogrāfiju Blücher katalogu 33. lappusē, kuru Apelācijas padome noraidīja saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu, pamatojot ar to, ka tā nav iesniegta 2009. gada 3. septembra pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu. Lai gan prasītāja atzīst, ka lielākā daļa šo paziņojumu ir elektroniskā pasta vēstules, tā tomēr norāda, ka neviens no iesaistītajiem lietas dalībniekiem, ne arī kāda no iepriekšējām lēmējinstitūcijām nekad nav apšaubījusi šo elektroniskā pasta vēstuļu precizitāti vai patiesumu. Šie paziņojumi un to saturs nekad neesot ne vismazākajā mērā apstrīdēts. Turklāt prasītāja papildus norāda, ka šie paziņojumi neizriet no pašas prasītājas darbības, bet ka pielikumi Nr. 4, Nr. 5 un Nr. 7 ir no sabiedrības Blücher, kas ir no tās pilnīgi neatkarīgs uzņēmums bez jebkādas līgumiskas, sabiedrības daļas piederības vai citādas saiknes, savukārt pielikumu Nr. 6 ir sagatavojis personas, kas iestājusies lietā, juridiskais pārstāvis.

150    EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

151    Apstrīdētā lēmuma 111. punktā Apelācijas padome konstatēja, ka paziņojumi, uz kuriem atsaucas prasītāja, nav bijuši apliecināti ar zvērestu vai citādi apliecināti tā, ka tam ir līdzvērtīgas sekas, jo vairums šo paziņojumu bija elektroniskā pasta vēstules, turklāt tos bija sniegusi pati prasītāja un tie nav bijuši apstiprināti ne ar vienu neatkarīgu paziņojumu, piemēram, no ražotāju vai tirdzniecības palātu apvienībām. Tādējādi Apelācijas padome uzskatīja, ka apstrīdētā dizainparauga dažādajām iezīmēm tā nevar noliegt estētiskas vērtības, balstoties uz dokumentiem, uz kuriem atsaucas prasītāja. Gluži pretēji – tās ieskatā šajā lietā bija jāņem vērā dizainparaugs kopumā, kā arī to veidojošo elementu forma, izmēri, novietojums un proporcija.

152    Ar piekto pamatu prasītāja būtībā uzskata, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, šiem paziņojumiem un šīm elektroniskā pasta vēstulēm, tostarp no Blücher vai IDrain darbiniekiem, liedzot pierādījuma spēku.

153    Vispirms jākonstatē, ka šis pamats ir balstīts uz kļūdainu apstrīdētā lēmuma izpratni. Proti, apstrīdētā lēmuma 111. punktā Apelācijas padome nav vēlējusies liegt pierādījuma spēku paziņojumiem, kurus prasītāja iesniegusi Anulēšanas nodaļā pielikumos Nr. 4.–7. savai 2010. gada 2. aprīļa atbildei uz personas, kas iestājusies lietā, apsvērumiem un kuri būtībā attiecas uz apstrīdētā dizainparauga vairāk vai mazāk estētisko vai funkcionālo raksturu. Apelācijas padome ir vienīgi atsaukusies uz Vispārējās tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru būtībā trešo personu paziņojumiem ir noteikts pierādījuma spēks, kura samazinājums tomēr ir proporcionāli parakstītāja interesēm panākt lietas veiksmīgu iznākumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 16. jūlijs, Nanu-Nana Joachim Hoepp/ITSB – Stal-Florez Botero (“la nana”), T‑196/13, nav publicēts, EU:T:2014:674, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 16. jūnijs, H. P. Gauff Ingenieure/ITSB – Gauff (“Gauff JBG Ingenieure”), T‑585/13, nav publicēts, EU:T:2015:386, 28. punkts).

154    Turpinājumā – neatkarīgi no minēto paziņojumu pierādījuma spēka jākonstatē arī, ka Apelācijas padome ir ņēmusi vērā šos dokumentus, kā tas izriet no tās vērtējuma apstrīdētā lēmuma 111. punktā. Apelācijas padome tādējādi ir izmantojusi rīcības brīvību, kas tai piešķirta ar Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu (skat. šī sprieduma 44.–48. punktu). Tā drīkstēja to darīt, jo dokumenti, kas norādīti kā prasītājas 2010. gada 2. aprīļa atbildes pielikumi Nr. 4.–7., neattiecās uz agrāku dizainparaugu identificēšanu. Turpretī jāatgādina, ka šādu identificēšanu nosaka stingrs pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu ietvars, kas neļauj īstenot šādu rīcības brīvību (skat. Vispārējās tiesas atbildi uz trešo pamatu šī sprieduma 40.–69. punktā).

155    Visbeidzot – Apelācijas padomei, brīvi izvērtējot faktus, šie paziņojumi nebija saistoši. Tā, nepieļaujot tiesību kļūdu, varēja atzīt, ka ar šādiem paziņojumiem nevar apšaubīt secinājumu, ka apstrīdētajam dizainparaugam ir drīzāk estētiskas, nevis tikai funkcionālas iezīmes. Tieši šie estētiskie aspekti atšķir apstrīdētā dizainparauga radīto kopējo iespaidu, proti, par “elegantu, būtisku un minimālisma stila” dušas noteku, no agrāku dizainparaugu radītā funkcionālākā vai “parastākā” iespaida, kā to pamatoti konstatējusi Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 109. punktā (skat. šī sprieduma 144. punktu).

156    Turklāt, lai gan prasītājas argumentus var interpretēt tādējādi, ka tai ir liegta iespēja ļaut liecināt trešajām personām, kuras bija parakstījušas paziņojumus mutvārdu procesā un liecinieku uzklausīšanā Apelācijas padomē, ko tā bija lūgusi saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 64. un 65. pantu, jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 29. un 30. punktā Apelācijas padome uzskatīja – vispirms –, ka mutvārdu process šajā lietā nav ne norādīts, ne nepieciešams, pie tam iepriekšējā procedūrā saistībā ar apelācijas sūdzību prasītāja bija iebildusi personas, kas iestājusies lietā, lūgumam rīkot sēdi, un visbeidzot –, ka tās rīcībā pietiek elementu, faktu, argumentu un pierādījumu, lai pieņemtu lēmumu. Apelācijas padome tādējādi noraidīja pieteikumu par sēdes rīkošanu, kā arī – to pašu iemeslu dēļ – lūgumu uzklausīt lieciniekus.

157    Pirmkārt, attiecībā uz mutvārdu procesa lūgumu Regulas Nr. 6/2002 64. panta 1. punktā paredzēts, ka EUIPO lietu izskata mutiski vai nu pēc savas, vai kādas puses ierosinājuma, ja tas uzskata, ka tā vajag.

158    Tādējādi no Regulas Nr. 6/2002 64. panta formulējuma un frāzes, “ja [..] uzskata, ka tā ir vajadzīga”, izriet, ka EUIPO ir plaša rīcības brīvība lietas mutvārdu izskatīšanas rīkošanā.

159    Turklāt no judikatūras dizainparaugu jomā izriet, ka Apelācijas padomei ir rīcības brīvība jautājumā par to, vai mutvārdu process tajā patiešām ir nepieciešams. Šī rīcības brīvība attiecībā uz mutvārdu procesa nepieciešamību ir piemērojama pat tad, ja lietas dalībnieks lūdz organizēt mutvārdu procesu (spriedums, 2017. gada 13. decembris, Delfin Wellness/EUIPO – Laher (Infrasarkano staru kabīnes un saunas kabīnes), T‑114/16, nav publicēts, EU:T:2017:899, 114. punkts).

160    Pēc analoģijas saskaņā ar judikatūru preču zīmju jomā atteikumā nav pieļauta neviena acīmredzama kļūda, ja lietas dalībnieks, kas lūdz mutvārdu procesu, nepierāda, ka Apelācijas padomes rīcībā nebija visu nepieciešamo elementu lēmuma pieņemšanai (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Hansen Medical/EUIPO – Covidien (“MAGELLAN”), T‑222/16, nav publicēts, EU:T:2018:99, 56.–59. punkts).

161    Tā tas ir šajā gadījumā. Apelācijas padome nav pieļāvusi kļūdu, savas plašās rīcības brīvības ietvaros uzskatot, ka tās rīcībā ir visa nepieciešamā informācija, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu. Turklāt lietas materiālos nekas neliecina, ka Apelācijas padomei nebija visu nepieciešamo elementu, lai pamatotu šī lēmuma rezolutīvo daļu.

162    Otrkārt, Regulas Nr. 6/2002 65. panta 1. punktā paredzēts, ka jebkuru jautājumu izskatot EUIPO, pierādījumu sniegšanas vai iegūšanas līdzekļi ir, tostarp, pušu uzklausīšana, prasība sniegt informāciju, dokumentu un pierādījumu iesniegšana, liecinieku uzklausīšana, ekspertu atzinumi un rakstveida paziņojumi, kas apliecināti ar zvērestu vai citādi apliecināti tā, ka tiem ir līdzvērtīgas sekas atbilstīgi tās valsts tiesību aktiem, kurā paziņojumu sastāda. Saskaņā ar šīs regulas 65. panta 3. punktu, ja EUIPO uzskata, ka kādai pusei, lieciniekam vai ekspertam jāsniedz liecība mutiski, tas nosūta šai personai pavēsti par ierašanos EUIPO.

163    Tādējādi no Regulas Nr. 6/2002 65. panta formulējuma un frāzes “ja [EUIPO] uzskata par vajadzīgu” izriet, ka EUIPO ir plaša rīcības brīvība liecinieku uzklausīšanas organizēšanā (šajā nozīmē skat. arī rīkojumu, 2021. gada 14. jūnijs, TrekStor/EUIPO – Zagg (Aizsargvāciņš datoraparatūrai), T‑512/20, nav publicēts, EU:T:2021:359, 32. punkts).

164    Tāpēc Apelācijas padomei nebija jāuzklausa ieteiktie liecinieki, bet tai šajā ziņā bija plaša rīcības brīvība, ko tā izmantoja, nepieļaujot kļūdu šajā lietā.

165    Proti, no judikatūras preču zīmju jomā pēc analoģijas izriet, ka atteikums nav acīmredzami kļūdains, ja lietas dalībnieks, kas iesniedzis lūgumu uzklausīt lieciniekus, būtu varējis rakstveidā iesniegt minēto liecinieku liecības (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2018. gada 18. janvāris, W&O medical esthetics/EUIPO – Fidia farmaceutici (“HYALSTYLE”), T‑178/17, nav publicēts, EU:T:2018:18, 15.–24. punkts). Tas tā ir vēl jo vairāk tad, ja – kā šajā lietā – šādi liecinieku paziņojumi patiešām ir bijuši iesniegti rakstveidā. Turklāt jāatsaucas uz pamatojumu, kas jau ir norādīts šī sprieduma 87. punktā.

166    Piektais pamats tātad ir jānoraida kā nepamatots.

 Par sesto pamatu

167    Ar sesto pamatu prasītāja, pirmām kārtam, apgalvo, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma 114. un 115. punktā atzīstot, ka apstrīdētajam dizainparaugam netrūkst ne individuāla rakstura, ne novitātes, un līdz ar to tas ir spēkā. Tā atsaucas uz katru no iepriekš minētajiem pamatiem, kas arī ir paredzēti savstarpējā kopsakarā. Otrām kārtām, tā apgalvo, ka pierādījumu sniegšanas vai iegūšanas līdzekļi, kas noteikti Regulas Nr. 6/2002 65. pantā, nav bijuši ne veikti, ne pat iecerēti, pretēji sprieduma apelācijas tiesvedībā 71. punktam. Tāpat arī Apelācijas padome neesot atbildējusi uz prasītājas priekšlikumu iesniegt pierādījumu papildinājumus, it īpaši nodrošinot konkrēti norādītus lieciniekus, un šāds priekšlikums “vajadzības gadījumā” tiekot atkārtots Vispārējā tiesā.

168    EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

169    Pirmām kārtām, saistībā ar apstrīdētā lēmuma 114. un 115. punktu Apelācijas padome tajos ir atzinusi, ka, ņemot vērā, ka apstrīdētajam dizainparaugam ir individuāls raksturs, tam a fortiori nevar nebūt novitātes Regulas Nr. 6/2002 5. panta izpratnē, un tātad tas ir spēkā.

170    Šajā ziņā jānorāda, ka Regulas Nr. 6/2002 6. pantā paredzētais individuālā rakstura nosacījums ir spēcīgāks, nekā šīs pašas regulas 5. pantā noteiktais novitātes nosacījums, ar diferenciācijas pakāpi, kādu tas prasa attiecībā uz katru agrāko dizainparaugu. Tādējādi saskaņā ar judikatūru dizainparaugam, kas ir jauns, individuāls raksturs var būt vai var nebūt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 6. jūnijs, Kastenholz/ITSB – Qwatchme (Pulksteņa ciparnīca), T‑68/11, EU:T:2013:298, 38. punkts). Savukārt dizainparaugam, kas nav jauns, vēl jo vairāk nevar piemist individuāls raksturs.

171    Individuāla rakstura esamība vēl jo vairāk ļauj izdarīt secinājumu par novitāti, kā tas ir šajā lietā, lai gan individuāla rakstura neesamība ne vienmēr nozīmē novitātes neesamību, bet katrā ziņā ir pietiekama, lai dizainparaugu atzītu par spēkā neesošu. Savukārt novitātes neesamība izrādās izšķiroša individuāla rakstura neesamības gadījumā, lai gan novitāte obligāti nenozīmē, ka pastāv individuāls raksturs, kas arī ir nepieciešams dizainparauga spēkā esamībai.

172    Tātad, ja – kā šajā lietā – tiek lūgts atzīt dizainparauga spēkā neesamību, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 5. un 6. pantā paredzētajiem pamatiem un saistībā ar vieniem un tiem pašiem agrākiem dizainparaugiem, apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura konstatējums nozīmē tā spēkā esamību, ņemot vērā minētos spēkā neesamības pamatus un minētos agrākos dizainparaugus.

173    Šādos apstākļos, kad tiek konstatēta individuālā rakstura esamība, kā šajā lietā, EUIPO instancēm nav detalizēti jāizvērtē novitātes nosacījums, jo individuāla rakstura prioritāra pārbaude var būt pamatota metodoloģijas un procesuālās ekonomijas iemeslu dēļ. Gluži pretēji – citos apstākļos, kad ir konstatēta novitātes neesamība, novitātes nosacījuma prioritārā pārbaude var būt pamatota arī ar tiem pašiem metodoloģijas un procesuālās ekonomijas iemesliem, jo šāda neesamība noteikti izraisa attiecīgā dizainparauga spēkā neesamību, nepastāvot nepieciešamībai tieši izvērtēt individuālā rakstura nosacījumu.

174    Ņemot vērā šī sprieduma 170.–173. punktā izklāstītos apsvērumus, jākonstatē, ka Apelācijas padome nav pieļāvusi kļūdu, metodoloģijas un procesuālās ekonomijas iemeslu dēļ pārbaudot apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura esamību, pirms a fortiori no tā izdarīt secinājumus par šī paša dizainparauga novitātes esamību.

175    Otrām kārtām, runājot par pierādījumu sniegšanas vai iegūšanas līdzekļiem, pietiek konstatēt, ka sava sprieduma apelācijas tiesvedībā 71. punktā (minēts šī sprieduma 84. punktā) Tiesa vienkārši ir norādījusi uz faktu, ka “EUIPO varēja ņemt vērā šo apstākli, lai, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 65. panta 1. punktu, nolemtu izmantot pierādījumu sniegšanas vai iegūšanas līdzekļus”. Tādējādi, izmantojot vārdu “varēja”, Tiesa ir atzinusi EUIPO piešķirto plašo rīcības brīvību lemt par pierādījumu sniegšanas vai iegūšanas līdzekļiem atbilstoši šai tiesību normai (skat. šī sprieduma 162. un 163. punktu). Tādējādi tas, ka Apelācijas padome atbilstoši savai plašajai rīcības brīvībai nav lēmusi par pierādījumu sniegšanas vai iegūšanas līdzekļiem, it īpaši liecinieku uzklausīšanu, nekādi nevar būt pretrunā spriedumam apelācijas tiesvedībā, nedz arī būt citādi kļūdaini.

176    Turklāt saistībā ar atkārtotajiem pierādījumu piedāvājumiem Vispārējā tiesā jāatgādina, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punktu “puses [..] var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas [..] ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota”. Šajā lietā, runājot par 2009. gadā sākto administratīvo procesu un ņemot vērā, ka Vispārējā tiesā nebija jaunu elementu, šādu pierādījumu novēlota iesniegšana katrā ziņā nevar būt attaisnota. Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka no lietas materiāliem ir guvusi tādā mērā pietiekamu skaidrību, ka šie pierādījumi tai nav nepieciešami lēmuma pieņemšanai.

177    Sestais pamats tātad ir jānoraida kā nepamatots.

178    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

179    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

180    Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu,

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Group Nivelles NV atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Costeira

Kancheva

Perišin

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 27. aprīlī.

[Paraksti]


Satura rādītājs


Tiesvedības priekšvēsture

Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmo un trešo pamatu saistībā ar agrāka dizainparauga identificēšanu

Par trešo pamatu

Par pirmo pamatu

Par otro pamatu attiecībā uz apstrīdētā dizainparauga iezīmju noteikšanu

Par ceturto, piekto un sesto pamatu saistībā ar konfliktējošo dizainparaugu salīdzinājumu un apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura vērtējumu

Tiesību aktu un judikatūras atgādinājums

Konfliktējošo dizainparaugu individuāls attēlojums un apstrīdētā lēmuma atgādinājums

Par ceturto pamatu

Par piekto pamatu

Par sesto pamatu

Par tiesāšanās izdevumiem



*      Tiesvedības valoda – holandiešu.