PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2009. gada 14. oktobrī (1)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Pret Irānas Islāma Republiku ar mērķi novērst kodolieroču izplatīšanu pieņemtie ierobežojošie pasākumi – Naudas līdzekļu iesaldēšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Pārbaude tiesā – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Vienlīdzīga attieksme – Samērīgums – Īpašumtiesības – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Pienākums norādīt pamatojumu – Kopienas kompetence
Lieta T‑390/08
Bank Melli Iran, Teherāna (Irāna), ko pārstāv L. Defalks [L. Defalque], avocat,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bišops [M. Bishop] un E. Finegana [E. Finnegan] un R. Ļudvinavičūte‑Kordeiru [R. Liudvinaviciute-Cordeiro], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv V. Džeksone [V. Jackson], pārstāve, kurai palīdz S. Lī [S. Lee], barrister,
Francijas Republika, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues], L. Butels [L. Butel] un E. Beljāra [E. Belliard], pārstāvji,
un
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv P. Ālto [P. Aalto] un E. Kužo [E. Cujo], pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību atcelt Padomes 2008. gada 23. jūnija Lēmuma 2008/475/EK, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 163, 29. lpp.), pielikuma B tabulas 4. punktu, ciktāl tas attiecas uz Bank Melli Iran un tās filiālēm.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 3. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas priekšvēsture
1 Prasītāja Bank Melli Iran ir Irānas komercbanka, kas pieder Irānas valstij.
Pret Irānas Islāma Republiku pieņemtie ierobežojošie pasākumi
2 Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas pieņemti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu un kodolieroču piegādes sistēmu attīstību saistītās darbības (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).
3 Šī režīma pirmsākumi ir meklējami Apvienoto Nāciju Organizācijā. Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome (turpmāk tekstā – “Drošības padome”) 2006. gada 23. decembrī pieņēma Rezolūciju 1737 (2006), kuras pielikumā uzskaitīta virkne kodolieroču izplatīšanā iesaistīto personu un struktūru, kuru līdzekļi, citi finanšu aktīvi un saimnieciskie resursi (turpmāk tekstā – “līdzekļi”) jāiesaldē. Rezolūcijas 1737 (2006) pielikumā esošais saraksts tika atjaunināts ar vairākām turpmākām rezolūcijām, tostarp Drošības padomes Rezolūciju 1747 (2007). Tomēr uz prasītāju neattiecās Drošības padomes noteiktie līdzekļu iesaldēšanas pasākumi.
4 Attiecībā uz Eiropas Savienību Rezolūcija 1737 (2006) tika īstenota ar Padomes 2007. gada 27. februāra Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 61, 49. lpp.). Tās 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēts iesaldēt visus līdzekļus, kas pieder personām un struktūrām, kas uzskaitītas Drošības padomes Rezolūcijā 1737 (2006), kā arī visus līdzekļus, kas šīm personām vai struktūrām ir tiešā vai netiešā valdījumā, turējumā vai kontrolē. Kopējās nostājas 2007/140 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā turklāt noteikts, ka šie paši pasākumi ir piemērojami tostarp personām vai struktūrām, kuras pieder personām vai struktūrām vai kuras kontrolē personas vai struktūras, kas ir tieši saistītas ar kodolieroču izplatīšanu vai sniedz tai atbalstu. Atbilstoši Kopējās nostājas 2007/140 7. panta 2. punktam to personu vai struktūru sarakstu, uz kurām attiecas šī paša dokumenta 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētie līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, apstiprina un tajā grozījumus izdara Padome ar vienprātīgu lēmumu.
5 Tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Eiropas Kopienas kompetenci, Rezolūcija 1737 (2006) tika īstenota ar Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulu Nr. 423/2007 (OV L 103, 1. lpp.), kas pieņemta, pamatojoties uz EKL 60. un 301. pantu un kuras saturs būtībā ir tāds pats kā Kopējai nostājai 2007/140. Tā Regulas Nr. 423/2007 7. panta 1. punktā paredzēta Drošības padomes noteikto personu, vienību un struktūru līdzekļu, kā arī visu līdzekļu un saimniecisko resursu, kas ir šo personu, vienību un struktūru valdījumā, turējumā vai kontrolē, iesaldēšana. Šīs pašas regulas 7. panta 2. punktā paredzēti tādi paši pasākumi kā tie, kas attiecas uz struktūrām, kuras Eiropas Savienības Padome atzinusi par tādām, kas piedalās ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbībās, ir tieši saistītas ar tām vai sniedz tām atbalstu. Struktūras, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi saskaņā ar Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktu, ir uzskaitītas šī paša dokumenta V pielikumā.
6 Atkāpjoties no Regulas Nr. 423/2007 7. panta, šīs pašas regulas 9. un 10. pantā dalībvalstu pilnvarotās iestādes būtībā pilnvarotas atbrīvot iesaldētos līdzekļus tostarp, lai ļautu V pielikumā minētajām struktūrām izpildīt saistības, kas izriet no līgumiem, kas noslēgti pirms iesaldēšanas pasākuma noteikšanas, un segt pamatizdevumus.
7 Regulas Nr. 423/2007 15. panta 2. punktā noteikts, pirmkārt, ka Padome ar kvalificētu balsu vairākumu izveido, pārskata un groza V pielikumā iekļauto sarakstu pilnīgā saskaņā ar lēmumiem, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar Kopējās nostājas 2007/140 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu, un, otrkārt, ka šo sarakstu regulāri un ne retāk kā reizi 12 mēnešos pārskata.
8 Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā Padomei uzlikts pienākums noteikt individuālos un īpašos iemeslus lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar šīs pašas regulas 15. panta 2. punktu, un darīt tos zināmus attiecīgajām struktūrām.
9 Turklāt atbilstoši Drošības padomes 2008. gada 3. marta Rezolūcijas 1803 (2008) 10. pantam tā aicina “visas valstis modri savā teritorijā novērot finanšu iestāžu darbības ar visām bankām, kuru domicils ir Irānā, it īpaši ar Melli banku un Saderat banku, lai izvairītos no tā, ka šādas darbības veicina [kodolieroču izplatīšanu]”.
Pasākumi, kas attiecas uz prasītāju
10 2008. gada 23. jūnijā Padome pieņēma Kopējo nostāju 2008/479/KĀDP, ar ko groza Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 163, 43. lpp.). Atbilstoši Kopējās nostājas 2008/479 pielikumam prasītāja tika iekļauta struktūru sarakstā, kuru līdzekļi tiek iesaldēti atbilstoši Kopējās nostājas 2007/140 5. panta 1. punkta b) apakšpunktam. Prasītājas līdzekļu iesaldēšana tika saglabāta Padomes 2008. gada 7. augusta Kopējā nostājā 2008/652/KĀDP, ar ko groza Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 213, 58. lpp.).
11 Šajā pašā dienā Padome pieņēma Lēmumu 2008/475/EK, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 (OV L 163, 29. lpp; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Atbilstoši apstrīdētā lēmuma pielikuma B tabulas 4. punktam prasītāja tika iekļauta minētās regulas V pielikumā iekļautajā sarakstā, kura sekas bija tās līdzekļu iesaldēšana.
12 Padome sniedza šādu pamatojumu:
“Sniedz vai mēģina sniegt finansiālu atbalstu uzņēmumiem, kas iesaistīti Irānas kodolprogrammā un raķešu programmā, vai iegādājas šīm programmām paredzētas preces (AIO, SHIG, SBIG, AEOI, Novin Energy Company, Mesbah Energy Company, Kalaye Electric Company un DIO). Bank Melli veicina Irānas paaugstināta riska darbības. Tā ir daudzkārt veicinājusi paaugstināta riska materiālu iegādi Irānas kodolprogrammai un raķešu programmai. Tā ir sniegusi dažādus finanšu pakalpojumus tādu vienību vārdā, kuras ir saistītas ar Irānas kodolrūpniecību un raķešu rūpniecību, tostarp atvērusi akreditīvus un uzturējusi kontus. Daudzi no nosauktajiem uzņēmumiem ir minēti [Drošības padomes] Rezolūcijās 1737 un 1747.”
Process un lietas dalībnieku prasījumi
13 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 18. septembrī, prasītāja cēla šo prasību. Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti šajā pašā dienā, prasītāja iesniedza pieteikumu izskatīt lietu paātrinātā procesā atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 76.a pantam, kā arī pieteikumu par pagaidu noregulējumu ar mērķi panākt, lai apstrīdētā lēmuma pielikuma B tabulas 4. punkta piemērošana tai tiktu apturēta.
14 Ar 2008. gada 14.oktobra lēmumu Pirmās instances tiesa (otrā palāta) apmierināja pieteikumu par to, lai lieta tiktu izskatīta paātrinātā procesā atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 76.a pantam, kā arī atļāva dalībvalstīm, kas iestājušās lietā, iesniegt to iestāšanās rakstus.
15 Ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2008. gada 15. oktobra rīkojumu pieteikums par pagaidu noregulējumu tika noraidīts un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.
16 Ar aktiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2008. gada 20. oktobrī, 13. un 18. novembrī, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, Francijas Republika un Eiropas Kopienu Komisija lūdza atļauju iestāties lietā T‑332/08 Padomes atbalstam. Ar 2008. gada 12. novembra, 8. un 11. decembra rīkojumiem Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētāja atļāva viņu iestāšanos.
17 Iebildumu raksts lietā tika iesniegts 2008. gada 5. novembrī. Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Francijas Republika savus iestāšanās rakstus iesniedza attiecīgi 2008. gada 4. decembrī un 2009. gada 5. janvārī.
18 2009. gada 4. februārī prasītāja Pirmās instances tiesai lūdza atļauju iekļaut lietas materiālos zināmus papildu dokumentus par tās attiecībām ar apstrīdētā lēmuma pamatojumā minētajām struktūrām, to pamatojot ar to, ka attiecīgie dokumenti nevarēja tikt iesniegti agrākā tiesvedības stadijā. 2009. gada 17. februārī Pirmās instances tiesas otrā palāta šo lūgumu apmierināja.
19 2009. gada 5. maijā Pirmās instances tiesas otrā palāta nolēma uzsākt mutvārdu procesu, neveicot iepriekšējus pierādījumu savākšanas pasākumus. Tā arī nolēma lūgt prasītājai sniegt rakstveida atbildes uz jautājumiem, ko prasītāja izdarīja Pirmās instances tiesas noteiktajos termiņos.
20 2009. gada 3. jūnija tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.
21 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– galvenokārt – atcelt apstrīdētā lēmuma pielikuma B tabulas 4. punktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju un tās meitas sabiedrībām un filiālēm;
– pakārtoti – atzīt, ka Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts un 15. panta 2. punkts šajā prāvā nav piemērojami;
– jebkurā gadījumā – piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Tiesas sēdē prasītāja, pirmkārt, atteicās no savu prasījumu otrā punkta, precizējot, ka iebilde par Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta un 15. panta 2. punkta prettiesiskumu ir uzskatāma par iebildumu, ar kuru tā prasa atcelt apstrīdēto lēmumu juridiskā pamata neesamības dēļ. Otrkārt, tā atteicās no savu prasījumu pirmā punkta, ciktāl tas attiecās uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz tās meitas sabiedrībām.
23 Padomes prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Komisija lūdz Pirmās instances tiesu prasību noraidīt.
25 Francijas Republika lūdz Pirmās instances tiesu prasību noraidīt un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
26 Prasītāja sniedz ievada apsvērumus par Pirmās instances tiesas kompetenci kontrolēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Tās iebildumus pēc būtības var iedalīt piecos pamatos par, pirmkārt, būtisku formas prasību neievērošanu, EK līguma, tā piemērošanai pieņemto tiesību normu un Kopējās nostājas 2007/140 7. panta 2. punkta pārkāpumu, pilnvaru nepareizu izmantošanu, ka arī apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata neesamību, otrkārt, par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, treškārt, par samērīguma principa un īpašuma tiesību pārkāpumu, ceturtkārt, par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu un Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punkta pārkāpumu, piektkārt, par Kopienu kompetences neesamību.
27 Padome, ko atbalsta personas, kas iestājušās lietā, apstrīd šo prasītājas minēto pamatu pamatotību.
28 Pirmās instances tiesa uzskata, ka pirms prasītājas minēto pamatu izskatīšanas ir jāpārbauda tās 2009. gada 4. februārī iesniegto dokumentu atbilstība.
Par 2009. gada 4. februārī prasītājas iesniegto dokumentu atbilstību
29 2009. gada 4. februārī iesniegtos dokumentus veido trīs prasītājas ģenerāldirektora un tās filiāļu pārstāvju Parīzē (Francija) un Hamburgā (Vācija) deklarācijas, kurās rezumētas prasītājas attiecības ar apstrīdētajā lēmumā uzskaitītajām struktūrām. Atbildot uz tiesas sēdē uzdoto jautājumu, prasītāja paskaidroja, ka šie dokumenti tikuši iesniegti, pirmkārt, tāpēc, lai pierādītu, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākumam nav pamatojuma, jo tās attiecības ar apstrīdētajā lēmumā uzskaitītajām struktūrām ir ļoti ierobežotas. Turpinājumā saskaņā ar prasītājas teikto attiecīgās deklarācijas pamato trešo pamatu, jo no tā izrietot, pirmkārt, ka prasītājas līdzekļu iesaldēšana nebija nepieciešama Padomes izvirzītā mērķa sasniegšanai un, otrkārt, ka šis pats mērķis varēja tikt sasniegts ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem. Visbeidzot, attiecīgie dokumenti ir atbilstoši arī saistībā ar ceturto pamatu, jo tie ilustrē grūtības, ar kurām prasītājai bija jāsaskaras sakarā ar tai uzlikto pienākumu sniegt “negatīvu pierādījumu”, jo tai nav pieejas pierādījumiem – pieņemot, ka tādi pastāv – uz kuriem pamatojas Padome.
30 Jāatzīmē, ka prasības pieteikumā nav ietverts pamats, kurā tiktu apšaubīts Padomes secinājums, ka prasītāja ir finansiāli atbalstījusi kodolieroču izplatīšanu, lai gan šis secinājums ir apstrīdētā lēmuma stūrakmens tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un tādējādi šāds pamats varēja tikt izvirzīts, tiklīdz prasība tika celta, vajadzības gadījumā precizējot, ka papildu pierādījumi tiks sniegti, tiklīdz tie būs pieejami. Pieņemot arī – šajā kontekstā – ka šāds pamats tika pirmo reizi izvirzīts tiesas sēdē, tas jānoraida kā nepieņemams atbilstoši Reglamenta 48. panta 2. punktam, jo prasītāja nav pat apgalvojusi, ka tā pamatotos uz tiesību vai faktu apstākļiem, kas būtu atklājušies tiesvedības laikā. Šādos apstākļos 2009. gada 4. februārī iesniegtie dokumenti nevar tikt ņemti vērā, lai novērtētu, vai prasītājas attiecības ar apstrīdētajā lēmumā uzskaitītajām struktūrām pamatoja tās līdzekļu iesaldēšanu.
31 Šis pats secinājums ir piemērojams attiecībā uz šo dokumentu atbilstību trešā pamata pārbaudei. Prasības pieteikumā prasītāja tikai apgalvojusi, ka apstrīdētais lēmums ir nesamērīgs, jo tas pārsniedz Drošības padomes Rezolūcijā 1803 (2008) formulētos pienākumus un ieteikumus. Turklāt prasītāja nav atsaukusies ne uz vienu iebildumu, apstrīdot tās komerciālo attiecību ar uzskaitītajām struktūrām apjomu, kāds tas minēts apstrīdētajā lēmumā. Tiktāl, ciktāl prasītāja nav arī apgalvojusi tiesas sēdē, ka šādi iebildumi pamatotos uz tiesību vai faktu apstākļiem, kas būtu atklājušies tiesvedības laikā, no Reglamenta 48. panta 2. punkta izriet, ka tie ir jauns pamats, kas katrā ziņā ir nepieņemams. Tādējādi arī trešā pamata pārbaudes ietvaros 2009. gada 4. februārī iesniegtie dokumenti nav jāņem vērā.
32 Attiecībā uz ceturto pamatu prasītāja prasības pieteikumā ir apgalvojusi, ka, lai celtu prasību Pirmās instances tiesā, tai bija jāsniedz “negatīvi pierādījumi” par to, ka tā nesniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai, ko pierādīt ir īpaši grūti, pat neiespējami. Tādējādi 2009. gada 4. februārī iesniegtie dokumenti šajā kontekstā var tikt ņemti vērā.
Par pārbaudes tiesā intensitāti
Lietas dalībnieku argumenti
33 Prasītāja apgalvo, ka jebkura Kopienu iestāšu pieņemtā tiesiskā regulējuma, ieskaitot tiesisko regulējumu, ar kuru tiek īstenota Drošības padomes rezolūcija, tiesiskums ir pakļauts pilnai Kopienu tiesas pārbaudei visas EK līgumā iedibināto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas ietvaros.
34 Padome neapstrīd Pirmās instances tiesas kompetenci pārbaudīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Tā tomēr atgādina, ka tai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz faktoriem, kas jāņem vērā, pieņemot ierobežojošus ekonomiskus vai finansiālus pasākumus.
Pirmās instances tiesas vērtējums
35 Attiecībā uz pārbaudes tiesā intensitāti Regulā Nr. 423/2007 jānošķir divu veidu faktori. No vienas puses, Regulas Nr. 423/2007 pantos noteikti tās izveidoto ierobežojošo pasākumu īstenošanas noteikumi. No otras puses, Regulas Nr. 423/2007 V pielikums, kurā uzskaitītas struktūras, uz kurām attiecas atbilstoši šīs pašas regulas 7. panta 2. punktam noteiktie līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, ir pasākums, ar kuru iepriekš minētie vispārējie noteikumi tiek piemēroti konkrētām struktūrām.
36 Attiecībā uz vispārējiem noteikumiem, ar kuriem tiek noteikti ierobežojošo pasākumu īstenošanas noteikumi, Padomei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz faktoriem, kas jāņem vērā, pieņemot ierobežojošus ekonomiskus un finansiālus pasākumus, pamatojoties uz EKL 60. un 301. pantu, saskaņā ar Kopējo nostāju, kas pieņemta atbilstoši kopējai ārējai un drošības politikai (KĀDP). Tā kā Kopienu tiesa tostarp nevar Padomes veikto pierādījumu, faktu un apstākļu, kas pamato šādu pasākumu noteikšanu, vērtējumu aizstāt ar savu vērtējumu, Pirmās instances tiesas īstenotā pārbaude jāierobežo ar pārbaudi par to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojumu, faktu pareizību, kā arī acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā un pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību. Šī ierobežotā pārbaude ir piemērojama it īpaši apsvērumiem par piemērotību, uz kuriem balstīti šādi pasākumi (pēc analoģijas šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums OMPI”, 159. punkts).
37 Kas attiecas uz lēmuma, ar kuru struktūra ir iekļauta Regulas Nr. 423/2007 V pielikuma sarakstā atbilstoši tās 7. panta 2. punktam, likumīguma pārbaudi Pirmās instances tiesai, ņemot vērā atcelšanas pamatus, ko izvirzījusi attiecīgā struktūra vai ko tā izvirzījusi ex officio, pārliecinās, vai attiecīgais gadījums atbilst vienai no četrām Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta a)–d) apakšpunkta hipotēzēm. Tas nozīmē, ka attiecīgā lēmuma likumīguma pārbaude attiecas uz tā pamatojumam minēto faktu un apstākļu pārbaudi tāpat kā uz pierādījumu un informācijas, uz kuru šis vērtējums balstīts, pārbaudi. Pirmās instances tiesai arī jānodrošina tiesību uz aizstāvību un prasības norādīt pamatojumu ievērošana šajā sakarā, kā arī vajadzības gadījumā – Padomes iespējami norādīto imperatīvo apsvērumu, lai no tiem atkāptos, pamatotība (pēc analoģijas skat. iepriekš 36. punktā minēto spriedumu OMPI, 154. punkts).
38 Šajā lietā ar iebildumu par apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata neesamību faktiski tiek apstrīdēts noteiktu Regulas Nr. 423/2007 vispārējo noteikumu tiesiskums. Tādējādi tā pārbaudes laikā jāveic iepriekš 36. punktā aprakstītā ierobežotā kontrole. Turklāt, tā kā ar izvirzītajiem pamatiem tiek apšaubīts lēmuma, ar kuru prasītāja tika iekļauta Regulas Nr. 423/2007 V pielikuma sarakstā, tiesiskums, tiem ir piemērojami iepriekš 37. punktā izklāstītie apsvērumi.
Par pirmo pamatu par būtisku formas prasību neievērošanu, EK līguma, tā piemērošanai pieņemto tiesību normu un Kopējās nostājas 2007/140 7. panta 2. punkta pārkāpumu, pilnvaru nepareizu izmantošanu, kā arī apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata neesamību
Lietas dalībnieku argumenti
39 Prasītāja apgalvo, ka Regulai Nr. 423/2007, uz kuru balstīts apstrīdētais lēmums, ir trīs juridiskie pamati, proti, EKL 60. un 301. pants, kā arī Kopējā nostāja 2007/140. Tā uzsver, ka saskaņā ar Regulas Nr. 423/2007 15. panta 2. punktu to struktūru sarakstu, uz kurām atbilstoši šīs pašas regulas 7. panta 2. punktam attiecas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, izveido, pārskata un groza Padome ar kvalificētu balsu vairākumu. Savukārt Kopējās nostājas 2007/140 7. panta 2. punktā prasīts, lai to struktūru sarakstu, uz kurām atbilstoši Kopējās nostājas 2007/140 5. panta 1. punkta b) apakšpunktam attiecas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi un kas reāli ir tas pats kā Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktā paredzētais saraksts, Padome izdarītu ar vienprātīgu lēmumu.
40 Prasītāja šajā kontekstā apgalvo, ka, ja tiesību aktam ir vairāki juridiskie pamati, kas paredz dažādu balsu vairākumu, jāievēro visstingrākā procedūra. Prasītāja no tā secina, ka tiktāl, ciktāl, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padome nav ievērojusi Kopējās nostājas 2007/140 7. panta 2. punktā prasīto noteikumu par vienprātību, tā nav ievērojusi būtiskas EK līguma un tā piemērošanai pieņemto tiesību normu formas prasības. Turklāt, pēc prasītājas domām, Padome ir arī nepareizi izmantojusi pilnvaras, jo tā ir pārkāpusi ES līguma KĀDP kontekstā īpaši paredzēto procedūru, lai pieņemtu lēmumu ar tiešu iedarbību, kas ir tiesību instruments, kurš šajā jomā nepastāv.
41 Prasītāja piebilst, ka, tā kā Regulas Nr. 423/2007 15. panta 2. punktā paredzēts kvalificēta vairākuma balsojums, lai gan ar to tiek īstenota KĀDP un tādējādi ar to netiek ievēroti Kopējā nostājā 2007/140 paredzētie procesuālie nosacījumi, tas nevar būt apstrīdētā lēmuma likumīgs tiesiskais pamats. Tāpat šīs regulas 15. panta 2. punkts un 7. panta 2. punkts nevar būt apstrīdētā lēmuma likumīgs tiesiskais pamats tiktāl, ciktāl ar tiem ir atļauta prasītājai piemērojama līdzekļu iesaldēšanas pasākuma pieņemšana, lai gan tā nav minēta Rezolūcijā 1737 (2006), uz kuru izdarīta atsauce Regulas Nr. 423/2007 sestajā apsvērumā, bet gan tikai minēta Rezolūcijā 1803 (2008).
42 Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka Tiesas 2008. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (Krājums, I-6351. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums Kadi”) nav atbilstošs šī pamata ietvaros, jo lēmums, par kuru bija runa lietās, kurās šis spriedums tika pasludināts, balstījās uz trīskāršu juridisko pamatu, ko veido EKL 60., 301. un 308. pants, un tādējādi bija ticis pieņemts vienprātīgi.
43 Padome, ko atbalsta personas, kas iestājušās lietā, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību, apgalvodama, ka ticis piemērots atbilstošs noteikums par balsu vairākumu, kāds tas ir paredzēts EKL 60. un 301. pantā, kuri ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats.
Pirmās instances tiesas vērtējums
44 Ievadā jāatzīmē, ka pretēji prasītājas apgalvotajam iepriekš 42. punktā minētais spriedums Kadi šajā lietā ir pilnībā atbilstošs, jo tajā Pirmās instances tiesa tostarp sprieda par EKL 60. un 301. panta piemērošanas jomu. Tādējādi saskaņā ar Pirmās instances tiesas teikto šīs normas attiecas uz pasākumu veikšanu pret trešām valstīm, kas var iekļaut šādu valstu vadītājus, kā arī personas un organizācijas, kas ir saistītas ar šiem vadītājiem vai ko tie tieši vai netieši kontrolē (iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā Kadi, 166. punkts).
45 EKL 60. un 301. panta īpatnība ir tā, ka tie izveido tiltu starp Kopienas rīcību, kas ietver ekonomiskus pasākumus, un ES līguma mērķiem ārējo attiecību, tostarp KĀDP, jomā (šajā sakarā skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Kadi, 197. punkts). EKL 60. un 301. pants ir tiesību normas, kurās expressis verbis paredzēts, ka Kopienas rīcība var izrādīties nepieciešama, lai sasniegtu mērķus, kas ES līguma 2. pantā konkrēti uzticēti Savienībai, proti, kopējas ārējās un drošības politikas īstenošanai.
46 Tomēr šis apstāklis neietekmē Eiropas Savienības un Kopienas kā integrētu, bet atsevišķu tiesību sistēmu līdzāspastāvēšanu, kā arī pīlāru konstitucionālo arhitektūru, kuru ir vēlējušies izveidot pašlaik spēkā esošo līgumu autori (šajā sakarā skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Kadi, 202. punkts). Tādējādi, lai gan ar Kopienas rīcību EKL 60. un 301. panta ietvaros īsteno vienu no Savienības mērķiem, tā tomēr tiek veikta, pamatojoties uz Kopienas pīlāru. Tādējādi šajā jomā pieņemto aktu – tādu kā Regula Nr. 423/2007 un akti, ar kuriem tā tiek īstenota – tiesiskums ir jāvērtē, ņemot vērā šī paša pīlāra noteikumos paredzētos nosacījumus, tostarp nosacījumu par piemērojamo balsu vairākumu.
47 No iepriekš minētā izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Kopējā nostāja 2007/140, kas ietilpst otrajā Savienības pīlārā, nav Regulas Nr. 423/2007 un aktu, ar kuriem tā tiek īstenota, juridiskais pamats, kas nozīmē, ka šīs kopējās nostājas pieņemšanai un grozīšanai piemērojamam balsu vairākumam nav nozīmes. Iepriekš KĀDP jomā pieņemtas kopējas nostājas vai kopējas rīcības pastāvēšana ir tikai EKL 301. pantā paredzēts nosacījums, kurā paredzēts arī tā piemērošanai pieņemto tiesību aktu pieņemšanai piemērojamais balsu vairākums.
48 Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka Regula Nr. 423/2007 un apstrīdētais lēmums tika pieņemti ar kvalificētu balsu vairākumu atbilstoši EKL 301. panta paredzētajam noteikumam. Netiek apstrīdēts arī, ka pirms šīs pašas regulas pieņemšanas vienprātīgi tika pieņemta Kopējā nostāja 2008/479, ar kuru prasītāja tika iekļauta to struktūru sarakstā, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi saskaņā ar Kopējās nostājas 2007/140 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Šādos apstākļos jāsecina, ka EKL 301. pantā paredzētie nosacījumi ir ievēroti.
49 Tādējādi prasītājas iebildums par piemērojamā balsu vairākuma neievērošanu ir jānoraida.
50 Attiecībā uz pārējiem prasītājas iebildumiem jāatgādina, ka tiesību akts ir spēkā neesošs pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no EK līgumā īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (skat. Tiesas 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑210/03 Swedish Match, Krājums, I‑11893. lpp., 75. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 13. janvāra spriedumu lietā T‑158/99 Thermenhotel Stoiser Franz u.c./Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 164. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā prasītāja nav sniegusi pierādījumus par to, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padome būtu vēlējusies sasniegt citus mērķus, nevis novērst kodolieroču izplatīšanu, iesaldējot to struktūru līdzekļus, par kurām tā uzskatīja, ka tās piedalījās attiecīgajās darbībās, bija ar tām tieši saistītas vai tām sniedza atbalstu, atbilstoši EK līgumā un Regulā Nr. 423/2007 šai nolūkā paredzētajai procedūrai.
51 Visbeidzot, tiktāl, ciktāl prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punkts un 7. panta 2. punkts nevarot būt apstrīdētā lēmuma likumīgs tiesiskais pamats, jo ar tiem Padomei tiekot atļauts noteikt līdzekļu iesaldēšanas pasākumus, kas pārsniedz Drošības padomes noteiktos pasākumus, jāatzīmē, ka nekas EKL 60. un 301. pantā neliek uzskatīt, ka kompetence, kas ar šīm tiesību normām tiek piešķirta Kopienai, būtu ierobežota ar Drošības padomes izlemto pasākumu īstenošanu. Tātad Padomei bija kompetence pieņemt ne vien Regulas Nr. 423/2007 7. panta 1. punktu, ar kuru īsteno Rezolūciju 1737 (2006), nosakot tajā minēto struktūru līdzekļu iesaldēšanu, bet arī šīs pašas regulas 7. panta 2. punktu, kas ļauj noteikt līdzekļu iesaldēšanas pasākumus attiecībā uz citām struktūrām, kuras, pēc Padomes domām, ir tieši saistītas ar kodolieroču izplatīšanu vai sniedz tai atbalstu.
52 Šajā kontekstā ir taisnība, ka Regulas Nr. 423/2007 sestajā apsvērumā Padomei ir uzdots īstenot tai ar šīs pašas regulas 7. panta 2. punktu piešķirtās pilnvaras, “ņemot vērā [Rezolūcijas] 1737 (2006) mērķus”, tomēr pienākums īstenot [Rezolūcijas] 1737 (2006) mērķus nekādā ziņā nenozīmē, ka Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts varētu tikt īstenots tikai attiecībā uz struktūrām, uz kurām attiecas Drošības padomes atbilstoši šai pašai rezolūcijai noteiktie ierobežojošie pasākumi. Tas, ka Drošības padome nav noteikusi ierobežojošus pasākumus vai nav paudusi noteiktu nostāju, augstākais, var tikt ņemts vērā kopā ar citiem nozīmīgiem faktiem, novērtējot, vai Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi ir vai nav izpildīti.
53 Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
54 Prasītāja apgalvo, ka ir cietusi no “patvaļīgas un nepamatotas diskriminācijas”, jo, lai gan Drošības padomes Rezolūcija 1803 (2008) aicina dalībvalstis izrādīt modrību attiecībā uz visām bankām, kuru domicils ir Irānā, it īpaši attiecībā uz prasītāju un Saderat banku, prasītāja ir vienīgā Irānas banka, kuras līdzekļi ir tikuši iesaldēti. Šī nevienlīdzīgā attieksme pret bankām, kas atrodas pilnīgi identiskos apstākļos, prasītājai ir nodarījusi ievērojamus mantiskos zaudējumus un morālo kaitējumu.
55 Padome, ko atbalsta personas, kas iestājušās lietā, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību, atgādinot, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākuma noteikšana, par kuru ir runa šajā lietā, izriet no tā, ka pēc neatkarīga vērtējuma, ko tā veica Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktā piešķirto pilnvaru ietvaros, tā uzskatīja, ka prasītāja sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai.
Pirmās instances tiesas vērtējums
56 Saskaņā ar judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir tiesību pamatprincips, aizliedz atšķirīgi izturēties pret salīdzināmām situācijām vai vienādi izturēties pret atšķirīgām situācijām, ja vien šāda atšķirība attieksmē nav objektīvi pamatota (Pirmās instances tiesas 2001. gada 2. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑222/99, T‑327/99 un T‑329/99 Martinez u.c./Parlaments, Recueil, II‑2823. lpp., 150. punkts).
57 Kā to apgalvo Padome, ko atbalsta personas, kas iestājušās lietā, noteicošais kritērijs Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta īstenošanai, un tātad piemērojamais vērtēšanas kritērijs, lai noteiktu, vai pastāv vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, ir jautājums par to, vai attiecīgā struktūra piedalās kodolieroču izplatīšanā, ir tieši saistīta ar to vai sniedz tai atbalstu.
58 Šajā lietā apstrīdētajā lēmumā atzīts, ka prasītāja ir struktūra, kas sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai, un, kā secināts iepriekš 30. punktā, tā nav izvirzījusi nevienu pieņemamu pamatu, ar kuru tiktu apšaubīta šī atzinuma pamatotība.
59 Šādos apstākļos, pat pieņemot, ka Padome patiešām nav noteikusi līdzekļu iesaldēšanas pasākumus pret noteiktām Irānas bankām, kuras piedalās kodolieroču izplatīšanā, ir tieši saistītas ar to vai sniedz tai atbalstu, prasītāja uz šo apstākli nevar lietderīgi atsaukties, jo vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanai ir jāsaskan ar tiesiskuma principa ievērošanu, saskaņā ar kuru neviens sev par labu nevar atsaukties uz prettiesiskumu, kas ir izdarīts cita labā (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumi lietā T‑327/94 SCA Holding/Komisija, Recueil, II‑1373. lpp., 160. punkts, un lietā T‑347/94 Mayr-Melnhof/Komisija, Recueil, II‑1751. lpp., 334. lpp., un 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 367. punkts).
60 Tādējādi otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu par samērīguma principa un īpašuma tiesību pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
61 Prasītāja uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir nesamērīgs, jo ar to tiek noteikta tās līdzekļu iesaldēšana, lai gan Drošības padomes Rezolūcijā 1803 (2008), kuru ar apstrīdēto lēmumu īsteno, dalībvalstis tikai tiek aicinātas izrādīt modrību attiecībā uz prasītājas darbību. Ar šo rezolūciju prasītājas līdzekļu iesaldēšana netiek ne pieprasīta, ne ieteikta, un netiek arī prasīts, lai attieksme pret to būtu citāda nekā pret citām bankām, kuru domicils ir Irānā. Tādējādi apstrīdētais lēmums, pēc prasītājas domām, ir “ļaunprātīgs”, jo ar to tai tiek nodarīti ievērojami materiālie zaudējumi un morālais kaitējums, tostarp nepamatoti un nesamērīgi ierobežojot tās tiesības uz īpašumu.
62 Tiesas sēdē prasītāja apgalvoja, ka tās līdzekļu iesaldēšana nebija nepieciešama Padomes izvirzītā mērķa sasniegšanai un ka šis pats mērķis varēja tikt sasniegts ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, tādiem kā veikto darījumu a posteriori kontrole vai neatkarīgas trešās personas veikta to pārbaude.
63 Padome, ko atbalsta personas, kas iestājušās lietā, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību, apgalvojot, ka prasītājas līdzekļu iesaldēšana ir piemērota un nepieciešama, lai novērstu kodolieroču izplatīšanu, ņemot vērā atbalstu, ko tā sniedza uzņēmumiem, kas tajā piedalās. Tāpat šāds līdzekļu iesaldēšanas pasākums ir pamatots un samērīgs, ņemot vērā starptautiskā miera un drošības uzturēšanas nozīmīgumu, jo neviens cits pasākums nevar nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
64 Ievadā – no iepriekš 51. un 52. punkta izriet, ka ar Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktu Padomei ir piešķirtas autonomas pilnvaras, kuru īstenošana nav atkarīga no tā, vai Drošības padome nosaka ierobežojošus pasākumus pret attiecīgajām struktūrām. Šīs pašas regulas 7. panta 2. punkta un apstrīdētā lēmuma mērķis nav īstenot kodolieroču izplatīšanas jomā pieņemtās Drošības padomes rezolūcijas, bet gan tikai nodrošināt, ka vienas no attiecīgajām rezolūcijām, proti, Rezolūcijas 1737 (2006) izvirzītie mērķi tiek sasniegti, nosakot autonomus ierobežojošus pasākumus.
65 Tādējādi pretēji prasītājas apgalvotajam ne ar Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktu, ne ar apstrīdēto lēmumu netiek īstenota Rezolūcija 1803 (2008), kas nozīmē, ka šīs pēdējās rezolūcijas saturs un mērķi nav kritērijs, kas jāņem vērā, izvērtējot apstrīdētā lēmuma saderīgumu ar samērīguma principu.
66 Atbilstoši judikatūrai saskaņā ar samērīguma principu, kas ir viens no vispārējiem Kopienu tiesību principiem, saimnieciskas darbības aizlieguma likumīgums ir atkarīgs no nosacījuma, ka aizlieguma pasākumiem jābūt piemērotiem un nepieciešamiem, lai sasniegtu mērķus, ko ar attiecīgo tiesisko regulējumu likumīgi mēģina sasniegt, ņemot vērā, ka, ja ir izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizmanto vismazāk apgrūtinošais, un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem (Tiesas 1990. gada 13. novembra spriedums lietā C‑331/88 Fedesa u.c., Recueil, I‑4023. lpp., 13. punkts). Tādējādi pārējie prasītājas argumenti jāaplūko, ņemot vērā šos kritērijus.
67 Šajā sakarā, pirmkārt, jāatzīmē, ka Regulas Nr. 423/2007 mērķis ir novērst kodolieroču izplatīšanu un tās finansēšanu un tādējādi izdarīt spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā izbeigtu attiecīgās darbības. Šāds mērķis, kas atbilst Rezolūcijas 1737 (2006) izvirzītajiem mērķiem un ir daļa no vispārīgajiem centieniem, kas saistīti ar starptautiskā miera un drošības uzturēšanu, tādējādi ir leģitīms.
68 Otrkārt, struktūru, kas ir apzinātas kā tādas, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā, ir ar to tieši saistītas vai tai sniedz atbalstu, līdzekļu iesaldēšana ir nepieciešama un piemērota, lai sasniegtu iepriekš minēto mērķi. Šāds pasākums garantē, ka uzskaitīto struktūru līdzekļi vairs netiks izmantoti, lai sekmētu kodolieroču izplatīšanu. Turklāt, ka atzīts iepriekš 30. un 31. punktā, prasītājas argumenti, ka tā, pirmkārt, nesniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai un, otrkārt, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākums katrā ziņā nebija nepieciešams tās konkrētajā gadījumā, ir izvirzīti novēloti un tādējādi ir nepieņemami.
69 Treškārt, no iepriekš 31. punkta arī izriet, ka prasītāja nav izvirzījusi pieņemamus argumentus par to, ka pastāvētu mazāk ierobežojoši pasākumi, kas ļautu aizkavēt tās līdzekļu izmantošanu, lai sekmētu kodolieroču izplatīšanu.
70 Ceturtkārt, attiecībā uz prasītājai radītajām neērtībām un tās pamattiesību, tostarp tiesību uz īpašumu un tiesību veikt saimniecisku darbību, ierobežojumiem jāatzīmē, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šīs tiesības ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa, daļa. Tādējādi pamattiesību ievērošana ir Kopienu tiesību aktu tiesiskuma nosacījums (skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Kadi, 284. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr no judikatūras izriet arī, ka pamattiesības nav absolūtas un ka to īstenošanā var tikt noteikti ierobežojumi, ko pamato Kopienas izvirzītais vispārējo interešu mērķis. Tā jebkurš ekonomiska vai finansiāla rakstura ierobežojošs pasākums pēc definīcijas rada sekas, kas skar tiesības uz īpašumu un tiesības brīvi veikt profesionālo darbību, tādējādi radot kaitējumu personām, kas nekādi nav atbildīgas par situāciju, kuras dēļ tika noteikts pats šis pasākums. Strīdīgā tiesiskā regulējuma izvirzīto mērķu nozīmīgums ir tāds, kas var pamatot negatīvās sekas, pat ja tās ir ievērojamas, noteiktiem uzņēmējiem (šajā sakarā skat. Tiesas 1996. gada 30. jūlija spriedumu lietā C‑84/95 Bosphorus, Recueil, I‑3953. lpp., 21.–23. punkts, un iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Kadi, 355. un 361. punkts).
71 Šajā lietā prasītājas tiesības veikt saimniecisku darbību, kā arī tiesības uz īpašumu ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu ir ievērojami ierobežotas, jo tā nevar rīkoties ar saviem līdzekļiem, kas atrodas Kopienas teritorijā vai pieder Kopienas pilsoņiem, izņemot, ja tai ir īpašas atļaujas, un tās filiāles, kuru domicils ir šajā teritorijā, nevar veikt jaunus darījumus ar saviem klientiem. Tomēr, ņemot vērā starptautiskā miera un drošības uzturēšanas fundamentālo nozīmīgumu, Pirmās instances tiesa uzskata, ka radītās neērtības nav nesamērīgas attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem, jo vairāk tāpēc, ka, pirmkārt, šie ierobežojumi attiecas tikai uz daļu no prasītājas aktīviem un, otrkārt, Regulas Nr. 423/2007 9. un 10. pantā paredzēti zināmi izņēmumi, kas ļauj struktūrām, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, segt pamatizdevumus.
72 Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais pamats ir jānoraida.
Par ceturto pamatu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu un Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
73 Prasītāja apgalvo, ka, pārkāpjot no Tiesas judikatūras izrietošos noteikumus, Padome to nevienā brīdī neinformēja par pierādījumiem pret viņu, kas pamato tās līdzekļu iesaldēšanu, jo Padome prasītājai nepaziņoja apstrīdēto lēmumu. Turklāt Padome neesot precizējusi, kāda veida finansiālu atbalstu prasītāja sniegusi un kāda bijusi tās loma, uz kādiem produktiem attiecīgie darījumi attiekušies un kādas struktūras, atskaitot astoņas norādītās, bija iesaistītas. Tādējādi Padome prasītājai nav ļāvusi uzzināt iemeslus, kuru dēļ tās līdzekļi ir tikuši iesaldēti, lai gan Drošības padome no valstīm prasījusi “vienkāršu modrību”.
74 Prasītāja piebilst, ka tai nav bijusi pieeja pierādījumiem, kas ietverti Padomes lietas materiālos, un ka tai nav bijusi iespēja izklāstīt savu viedokli. Prasītāja precizē, ka tā nav sazinājusies ar Padomi, lai īstenotu savas tiesības. Šajā kontekstā tā, pirmkārt, apgalvo, ka piemērojamie reglamentējošie pasākumi neparedz, ka tiktu ļauta pieeja lietas materiāliem vai organizēta uzklausīšana, un ka, pēc tās domām, šis apstāklis pats par sevi ir pretrunā tiesību uz aizstāvību ievērošanai un tādējādi ir tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums. Otrkārt, prasītāja uzsver, ka tās meitas sabiedrības Apvienotajā Karalistē Melli Bank plc centieni šajā sakarā, pirms lēmuma pieņemšanas vēršoties Padomē un dažās dalībvalstīs, ir bijuši nesekmīgi, kas tai licis izvēlēties tiesas ceļu. Treškārt, tā apgalvo, ka, neraugoties uz Padomei uzlikto pieradīšanas pienākumu, tā Pirmās instances tiesai neesot sniegusi pierādījumus apstrīdētajā lēmumā ietvertā pamatojuma atbalstam, liekot prasītājai sniegt “negatīvus pierādījumus”, ko izdarīt ir grūti un pat neiespējami. Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka tā nevarēja darīt Padomei zināmu savu viedokli, pirms tā nebija pa vienai pārbaudījusi savas attiecības ar apstrīdētajā lēmumā minētajām struktūrām. Taču attiecīgās pārbaudes nevarēja tikt veiktas prasības celšanas termiņā.
75 Prasītāja uzskata, ka tiktāl, ciktāl tai nav tikuši paziņoti pret to liecinošie pierādījumi un tā nav varējusi gūt pieeju Padomes lietas materiālos ietvertajiem pierādījumiem, nedz arī tikt uzklausīta, tā nevarēja noderīgi darīt zināmu savu viedokli, kas, pēc tās domām, nozīmē, ka pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, precīzāk – tās tiesības tikt uzklausītai. Šī paša iemesla dēļ tā apgalvo, ka tā reāli nevarēja īstenot savas tiesības vērsties Pirmās instances tiesā apmierinošos apstākļos, atsaukdamās arī uz tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Prasītāja šajā sakarā uzsver arī, ka Padome nevar pamatot iepriekš minētos pārkāpumus ar nepieciešamību panākt pārsteiguma efektu, jo Apvienotās Karalistes premjerministrs jau 2008. gada 16. jūnijā bija paziņojis par tās līdzekļu iesaldēšanu.
76 Visbeidzot, prasītāja apgalvoja, ka tas, ka Komisija nav sniegusi individuālus un īpašus iemeslus, kas pamatotu tās līdzekļu iesaldēšanu, salīdzinot ar Drošības padomes pieprasīto vienkāršo modrību un salīdzinot ar attieksmi pret citām bankām ar domicilu Irānā, un nav tai tos darījusi zināmus, ir arī Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.
77 Padome, ko atbalsta personas, kas iestājušās lietā, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību. Pirmkārt, tā šajā sakarā apgalvo, ka tā ir izpildījusi Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, apstrīdēto lēmumu publicējot Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kas ir pieejams internetā tā iznākšanas dienā. Saskaņā ar Padomes teikto minētajā regulā neesot prasīta individuāla paziņošana, jo noteiktās lietās neesot zināma neviena adrese, kas ļautu individuālu paziņošanu, un katrā ziņā ir pieņemams, ka likums ir visiem zināms. Turklāt cīņas pret kodolieroču izplatīšanu ietvaros atzītie iemesli kaitē mazāk nekā iemesli, par kuriem ir runa, pieņemot līdzīgus pasākumus cīņā pret terorismu, kas tiek individuāli paziņoti.
78 Otrkārt, pēc Padomes domām, apstrīdētā lēmuma pamatojuma publicēšana Oficiālajā Vēstnesī ļāva prasītājai uzzināt pret to izvirzītās apsūdzības, un tādējādi tās tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā esot tikušas ievērotas. Šajā sakarā Padome uzsver, ka prasītāja nav lūgusi, lai līdzekļu iesaldēšanas pasākums tiktu pārskatīts, lai gan šāda iespēja bija paredzēta tās paziņojumā personām un struktūrām, kas iekļautas to personu un struktūru sarakstā, kurām ir piemērojams Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts (V pielikums) (OV 2008, C 159, 1. lpp.).
Pirmās instances tiesas vērtējums
79 Pirmkārt, jāizskata iebildums par Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Tā kā dažādas procesuālās tiesības, par kurām ir runa šajā lietā, ir savstarpēji saistītas, tas, vai pastāv pietiekams pamatojums, kas prasītājai ticis laikus darīts zināms, ir būtiski attiecībā uz visiem šī pamata ietvaros izvirzītajiem iebildumiem.
80 Pienākumam norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, kā paredzēts EKL 253. pantā, un konkrētāk šajā gadījumā – Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā, mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai lēmums ir labi pamatots, vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Kopienu tiesā un Kopienu tiesai ļauj veikt kontroli pār šā akta likumību. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Kopienu tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu, un pamatojuma trūkumu nevar novērst tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Kopienu tiesā notiekošajā procesā. Turklāt pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir vēl jo nozīmīgāka attiecībā uz pirmo lēmumu, ar kuru struktūras līdzekļi tiek iesaldēti, tāpēc, ka tas ir vienīgā garantija, kas ļauj ieinteresētajai personai lietderīgi izmantot tās rīcībā esošos pārsūdzības veidus, lai apstrīdētu minētā lēmuma likumību, ņemot vērā to, ka tai nav tiesības tikt uzklausītai pirms tā pieņemšanas (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 138.–140. punkts un tajos minētā judikatūra).
81 Tādējādi, ja vien pret noteiktu apstākļu paziņošanu neiestājas imperatīvi apsvērumi, kas saistīti ar Kopienas un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu (pēc analoģijas skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Kadi, 342. punkts), Padomei saskaņā ar Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktu ir pienākums, pieņemot tādu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu kā apstrīdētais lēmums, attiecīgajai struktūrai darīt zināmus īpašos un konkrētos iemeslus. Tai arī jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem atkarīgs pasākuma juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šo pasākumu noteikusi. Ciktāl iespējams, šis pamatojums jāpaziņo vai nu vienlaikus ar attiecīgā pasākuma noteikšanu, vai arī pēc iespējas ātrāk pēc tā (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 143.–148. punkts un tajos minētā judikatūra).
82 Tomēr pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un intereses saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to noteiktā pasākuma apjomu (skat. iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 141. punkts un tajā minētā judikatūra).
83 Kā atzīmēts iepriekš 57. punktā, Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta īstenošanai nepieciešams, lai attiecīgā struktūra piedalītos kodolieroču izplatīšanā, būtu tieši saistīta ar to vai sniegtu tai atbalstu. Tādējādi papildus tam, ka jānorāda noteikta pasākuma juridiskais pamats, Padomei uzliktais pienākums norādīt pamatojumu attiecas tieši uz šo apstākli. Savukārt pretēji prasītājas apgalvotajam Padomei nebija pienākuma pamatot ne savu izvēli pārsniegt Rezolūcijā 1803 (2008) noteiktos pasākumus, jo iepriekš 65. punktā ir atzīts, ka ar apstrīdēto lēmumu netiek īstenota šī rezolūcija, ne arī attiekties pret prasītāju citādi kā pret citām Irānas bankām.
84 Šajā gadījumā Padome gan apstrīdētā lēmuma nosaukumā, gan tā otrajā apsvērumā ir norādījusi, ka noteikto pasākumu pamatā ir Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts. Tā arī ir precizējusi apstrīdētā lēmuma pielikuma B tabulas 4. punktā individuālos un īpašos iemeslus, kas tai likuši uzskatīt, ka prasītāja sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai. Padome minējusi, pirmkārt, prasītājas sniegtā atbalsta veidu, proti, ka tā sniegusi finanšu pakalpojumus, tostarp atvērusi akreditīvus un uzturējusi kontus, otrkārt, ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbības saistībā ar šiem pakalpojumiem, proti, paaugstināta riska materiālu iegādi, un, treškārt, prasītājas sniegtā atbalsta saņēmējus, proti, astoņas struktūras, kas nosauktas vārdā.
85 Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā pret prasītāju ir pietiekams, ņemot vērā iepriekš 80.–82. punktā minēto judikatūru un Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punkta formulējumu.
86 Savukārt Padomes, ko atbalsta personas, kas iestājušās lietā, apgalvojums, ka tā esot izpildījusi pienākumu darīt prasītājai zināmus iemeslus, publicējot apstrīdēto lēmumu Oficiālajā Vēstnesī, nevar tikt pieņemts. Tāds lēmums kā apstrīdētais lēmums, ar kuru tiek noteikta grozīta Regulas Nr. 423/2007 V pielikuma redakcija, paredz erga omnes iedarbību, jo tas ir adresēts visiem adresātiem, kas noteikti vispārīgi un abstrakti un kuriem ir pienākums iesaldēt minētā pielikuma sarakstā iekļauto struktūru līdzekļus. Tomēr šādam lēmuma nav tikai un vienīgi vispārējs raksturs, jo līdzekļu iesaldēšana attiecas uz vārdā nosauktām struktūrām, kuras attiecībā uz tām noteiktie individuālie ierobežojošie pasākumi skar tieši un individuāli (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Kadi, 241.–244. punkts, un iepriekš 36. punktā minēto spriedumu OMPI, 98. punkts). Turklāt līdzekļu iesaldēšana būtiski ietekmē struktūras, uz kurām tie attiecas, jo tā var ietekmēt to pamattiesību īstenošanu. Šādos apstākļos, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt minēto vienlaikus gan procesuālo, gan materiālo tiesību ievērošanu, kas atgādināta iepriekš 70. punktā, jāuzskata, ka Padomei, cik vien iespējams, līdzekļu iesaldēšanas pasākumi ir jādara zināmi attiecīgajām struktūrām ar individuāla paziņojuma palīdzību.
87 Padomes izvirzītie argumenti nespēj mainīt šo secinājumu. Pirmkārt, tas, ka individuāla paziņošana noteiktos gadījumos var izrādīties neiespējama, neietekmē struktūru interesi šādu paziņojumu saņemt un tādējādi nav atbilstoša gadījumos, kad attiecīgās struktūras adrese ir zināma. Otrkārt, noteikumu, ka, iespējams, likums ir visiem zināms, nevar izvirzīt pret prasītāju, jo apstrīdētajam lēmumam attiecībā uz to ir individuāla akta raksturs. Treškārt, Padomes minētā atšķirība starp līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem, kas pieņemti cīņas pret terorismu ietvaros, nav iedarbīga, jo izvirzīto iemeslu godu un cieņu aizskarošais raksturs – vai tāda neesamība – vajadzības gadījumā var būt atbilstoši tikai, lai novērtētu publikācijas Oficiālajā Vēstnesī piemērotību. Savukārt prasība par līdzekļu iesaldēšanas pasākumu individuālu paziņošanu izriet no tā, ka paši šie pasākumi individuāli un ievērojami ietekmē attiecīgo struktūru tiesības. Tā kā līdzekļu iesaldēšanas pasākumu, kas noteikti saskaņā Regulu Nr. 423/2007, un pasākumu, kas noteikti cīņas ar terorismu ietvaros, sekas ir salīdzināmas, noteikti pasākumi struktūrām, uz kurām tie attiecas, abos gadījumos jādara zināmi tādā pašā veidā.
88 Ņemot vērā iepriekš minēto, jāuzskata, ka Padome nav izpildījusi no Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punkta izrietošo pienākumu apstrīdētā lēmuma iemeslus darīt zināmus prasītājai, jo tā nav veikusi individuālu paziņošanu, lai gan no paša apstrīdētā lēmuma satura izriet, ka tai bija zināma prasītājas juridiskā adrese.
89 Tomēr no prasītājas lietā T‑390/08 R ar 2008. gada 24. jūnija vēstuli iesniegtā pieteikuma par pagaidu noregulējumu pielikumiem izriet, ka Francijas Banku komisija tika informējusi prasītājas filiāli Parīzē par apstrīdētā lēmuma pieņemšanu un tā publikāciju Oficiālajā Vēstnesī tajā pašā dienā. Tādējādi prasītāja laikus un ar oficiāla avota starpniecību tika informēta par apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, kā arī par to, ka tā varēja iepazīties ar tā pamatojumu Oficiālajā Vēstnesī. Turklāt tā acīmredzot ir patiešām iepazinusies ar šī lēmuma saturu, kura eksemplāru tā ir pievienojusi prasības pieteikuma pielikumā.
90 Šādos ārkārtējos apstākļos jāsecina, ka tam, ka Padome nebija prasītājai darījusi zināmus apstrīdētā lēmuma iemeslus ar individuāla paziņojuma palīdzību, nebija tādu seku, ka prasītājai būtu tikusi liegta iespēja laikus uzzināt apstrīdētā lēmuma pamatojumu un novērtēt attiecībā uz to pieņemtā līdzekļu iesaldēšanas pasākuma pamatotību. Tādējādi Padomes bezdarbība nav pamats atcelt apstrīdēto lēmumu.
91 Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību, tostarp tiesību tikt uzklausītam, ievērošana visos procesos, kas uzsākti pret struktūru un līdz ar to var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs tiesību akts, ir Kopienu tiesību pamatprincips un tas ir jānodrošina, pat ja nav attiecīgās procedūras tiesiskā regulējuma (šajā sakarā skat. šī sprieduma 36. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).
92 Tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips tostarp paredz, lai apsūdzības fakti, ar kuriem pamatots struktūrai nelabvēlīgais lēmums, tai iespēju robežās tiktu paziņoti – vai nu vienlaikus, vai iespējami ātrāk pēc sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pieņemšanas. Tomēr imperatīvi apsvērumi, kas saistīti ar Kopienas vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, var iestāties pret noteiktu apstākļu paziņošanu ieinteresētajām personām (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Kadi, 342. punkts, un iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 93. un 137. punkts).
93 Turklāt tiktāl, ciktāl sākotnējam lēmumam – kā apstrīdētajam lēmumam –, ar kuriem struktūras līdzekļi tiek iesaldēti, jābūt pārsteiguma efektam, netiek prasīts, lai pirms attiecīgā lēmuma pieņemšanas pārkāpumu pamatojošie pierādījumi tiktu paziņoti attiecīgajai struktūrai, ne arī to, lai tā tiktu uzklausīta (šajā sakarā skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Kadi, 338.–341. punkts, un iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 128. un 137. punkts).
94 Šajā kontekstā uzreiz jānoraida apgalvojums, ka uz nepieciešamību pēc pārsteiguma efekta nevar atsaukties attiecībā uz Apvienotās Karalistes premjerministra 2008. gada 16. maijā it kā teikto runu. Prasītāja nav pierādījusi, ka šī runa tiešām pastāv, un turklāt arī neapgalvo, ka tā būtu teikta Padomes vai Kopienas vārdā.
95 Saistībā ar lēmuma pieņemšanu saskaņā ar Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta a) vai b) apakšpunktu apsūdzības faktu paziņošanai jāattiecas uz precīzu informāciju vai lietas materiāliem, kas parāda, ka šīs normas īstenošanas noteikumi attiecīgās struktūras gadījumā ir izpildīti (šajā sakarā skat. iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 126. punkts).
96 No iepriekš 84.–90. punktā izdarītajiem secinājumiem izriet, ka šajā lietā šī prasība ir tikusi ievērota. Tā kā, pirmkārt, apstrīdētais lēmums bija pietiekami pamatots, otrkārt, Francijas Banku komisija laikus bija vērsusi prasītājas uzmanību uz to, ka apstrīdētais lēmums bija ticis pieņemts un publicēts Oficiālajā Vēstnesī, ieskaitot tā pamatojumu, un, treškārt, prasītāja ar šo lēmumu bija reāli iepazinusies, jāuzskata, ka tai bija pietiekama informācija par faktiem, kas Padomei bija likuši uzskatīt, ka Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts šajā lietā bija piemērojami.
97 Šajā sakarā jānoraida prasītājas apgalvojums, ka Padomei ex officio tai bija jādod pieeja tās lietas materiāliem. Ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai struktūrai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par pārkāpumu pamatojošiem pierādījumiem, ko pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz Padomei pienākumu pašai pēc savas iniciatīvas dot pieeju tās lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Padomei ir pienākums dot pieeju visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑205/99 Hyper/Komisija, Recueil, II‑3141. lpp., 63.–65. punkts un tajos minētā judikatūra). Lietas materiālu paziņošana pēc savas iniciatīvas būtu pārmērīga prasība, ņemot vēra to, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākuma noteikšanas brīdī nav droši zināms, ka attiecīgā struktūra ir nolēmusi, izmantojot pieeju lietas materiāliem, pārliecināties par Padomes pret to izvirzīto apsūdzību pamatā esošajiem faktiem.
98 Kas attiecas uz tiesībām tikt uzklausītai, struktūrai, uz kuru attiecas sākotnējais lēmums par līdzekļu iesaldēšanu, ir tiesības uz to, lai Padome to uzklausītu pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas. Tomēr saskaņā ar judikatūru šāda uzklausīšana Padomei nav jāveic pēc savas iniciatīvas, ņemot vērā iespēju, kas arī ir ieinteresētajām struktūrām, nekavējoties celt prasību Pirmās instances tiesā (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 130. un 137. punkts). Turklāt jāatzīmē, ka Padome pieņēma un apstrīdētā lēmuma publicēšanas dienā publicēja Oficiālajā Vēstnesī paziņojumu personām un struktūrām, ko Padome iekļāvusi to personu un struktūru sarakstā, kurām ir piemērojams Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts (V pielikums). Šajā paziņojumā paredzēts, ka attiecīgās struktūras var lūgt, lai to iekļaušana minētās regulas V pielikuma sarakstā tiktu pārskatīta, un tādējādi tām ļauj izmantot savas tiesības tikt efektīvi uzklausītām.
99 No iepriekš minētā izriet, ka šajā gadījumā tiesības uz pieeju lietas materiāliem un tiesības tikt uzklausītam bija pakļautas nosacījumam, ka prasītājai par to Padomei jāiesniedz pieteikums. Taču, atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdoto jautājumu, prasītāja atzina, ka tā šādu pieteikumu nebija iesniegusi.
100 Argumenti, ko prasītāja ir izvirzījusi, lai pamatotu šo nerīkošanos, nevar tikt pieņemti. Tādējādi apgalvojums, ka piemērojamie dokumenti neparedzot procedūru pieejai lietas materiāliem un uzklausīšanai, kā izriet no iepriekš 98. punkta, attiecībā uz tiesībām tikt uzklausītam ir kļūdaini. Turklāt, lai gan ir taisnība, ka nav paredzēta nekāda expressis verbis formulēta procedūra pieejai lietas materiāliem, iepriekš 91. punktā ir atgādināts, ka šis apstāklis neietekmē Padomes pienākumu nodrošināt tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Tādējādi, pieņemot, ka prasītājas arguments jāinterpretē kā iebilde par prettiesiskumu, tas ir jānoraida, jo expressis verbis izteiktu noteikumu neesamība neietekmē pienākumu ievērot tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības paziņot pārmestos faktus, kas attiecīgajai struktūrai arī ļauj izmantot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (skat. 105. punktu turpmāk).
101 Prasītājas meitas sabiedrības Apvienotajā Karalistē veiktajām darbībām arī nav nozīmes, jo attiecīgā meitas sabiedrība ir neatkarīga juridiska persona, kas nozīmē, ka tā vērsās iestādēs un pie dalībvalstīm pati savā vārdā, nevis savas mātes sabiedrības vārdā. Turklāt, kā to atzīst prasītāja, attiecīgās darbības tika veiktas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Iepriekš 93. punktā tika konstatēts, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas prasītājai katrā ziņā nebija tiesību ne uz to, lai tai tiktu paziņoti apsūdzības pierādījumi, ne arī uz uzklausīšanu.
102 Attiecībā uz to, ka Padome pēc savas iniciatīvas neuzrādīja apsūdzības pierādījumus apstrīdētā lēmuma pamatojumam, no 97. punkta iepriekš un 107. punkta turpmāk izriet, ka tai nebija šāda pienākuma ne pirms, ne pēc šīs prasības celšanas.
103 Tāpat prasītāja nepaskaidro, kādā veidā nepieciešamība pa vienai pārbaudīt tās attiecības ar apstrīdētajā lēmumā minētajām struktūrām to būtu kavējusi lūgt pieeju Padomes lietas materiāliem vai lūgt to uzklausīt. Gluži pretēji, šīs darbības būtu sekmējušas veicamo izpēti, pateicoties iegūtajiem dokumentiem vai precizējumiem.
104 Ņemot vērā iepriekš minēto, jāatzīst, ka, tā kā prasītāja Padomei neiesniedza šādu pieteikumu, šai pēdējai nebija pienākuma tai dot pieeju lietas materiāliem vai to uzklausīt, kas nozīmē, ka iebildums par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir jānoraida.
105 Treškārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Kopienu tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām, ir noteikts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā un apstiprināts arī 2000. gada 7. decembrī Nicā pasludinātās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV C 364, 1. lpp.) 47. pantā. Pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka attiecīgajai Kopienas iestādei ir jāpaziņo līdzekļu iesaldēšanas pamatojums attiecīgajai struktūrai cik ātri vien iespējams – vai nu brīdī, kad ir nolemts veikt šādu iekļaušanu, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs iekļaušanas, lai šie adresāti termiņā varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības. Šī pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir nepieciešama, gan lai ierobežojošo pasākumu adresātiem ļautu pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemtu, vai ir derīgi vērsties Kopienu tiesā, gan lai ļautu tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā Kopienas akta tiesiskumu, kas tai jādara saskaņā ar EK līgumu (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā Kadi, 335.–337. punkts un tajos minētā judikatūra).
106 No iepriekš 84.–90. un 96. punkta izriet, ka prasītājai laikus bija pieejama pietiekami precīza informācija par tās līdzekļu iesaldēšanas pamatojumu. Turklāt, tā kā tā nelūdza pieeju Padomes lietas materiāliem, tā nevar atsaukties uz to, ka šāda pieeja tai nav tikusi dota. Bez tam Pirmās instances tiesa uzskata, ka tā var pilnībā veikt savu pārbaudi. Šādos apstākļos jāatzīst, ka Padome nav pārkāpusi prasītājas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
107 Tā kā prasītāja šajā sakarā apgalvo, ka Padome tiesvedības Pirmās instances tiesā laikā nav sniegusi nekādus pierādījumus apstrīdētajā lēmumā norādītā pamatojuma atbalstam, jāatzīmē, ka šādu pierādījumu sniegšana būtu nepieciešama tikai tad, ja prasītāja izvirzītu pieņemamu pamatu, apšaubot atzinuma, ka tā sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai, pamatotību. Šādos apstākļos un nepastāvot prasītājas pienākumam sniegt negatīvus pierādījumus, Padomei atbilstoši iepriekš 37. punktā izklāstītajam ir pienākums sniegt pierādījumus un informāciju, uz kuru tās vērtējums pamatots, lai Kopienu tiesa tos varētu pārbaudīt. Tomēr, kā izriet no iepriekš 30. punkta, šāds pamats šajā lietā nav ticis izvirzīts. Tādējādi tas, ka Padome nav sniegusi pierādījumus, nenorāda uz tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, un ar to saistītais iebildums tādējādi jānoraida, un nav jāpārbauda, vai 2009. gada februārī iesniegtie dokumenti atbalsta apgalvojumu, ka prasītājai šajā lietā bija jāsniedz negatīvi pierādījumi.
108 Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats ir jānoraida.
Par piekto pamatu par kompetences neesamību
Lietas dalībnieku argumenti
109 Prasītāja apgalvo, ka Padome EK līguma ietvaros nav kompetenta uzlikt “kriminālsodus”, tādus kā līdzekļu iesaldēšana. Tādējādi tad, kad Padome ar EK līguma piešķirtās kompetences ietvaros pieņemtā apstrīdētā lēmuma un Regulas Nr. 423/2007 starpniecību iesaldēja prasītājas līdzekļus, tā nepareizi izmantoja pilnvaras un pārkāpa būtiskas formas prasības, kā arī minētā līguma noteikumus.
110 Padome, kuru atbalsta personas, kas iestājušās lietā, apstrīd prasītājas argumentācijas pamatotību, uzsvērdama, ka līdzekļu iesaldēšana nav kriminālsods.
Pirmās instances tiesas vērtējums
111 Jāatzīmē, ka, tā kā struktūru, uz kurām attiecas Regulā Nr. 423/2007 paredzētie ierobežojošie pasākumi, līdzekļi netiek konfiscēti kā nozieguma izdarīšanas līdzeklis, bet gan uz laiku iesaldēti, šie pasākumi nav kriminālsods. Tāpat tie nenozīmē nekādu šāda veida apsūdzību (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑47/03 Sison/Padome, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑73.* lpp., 101. punkts).
112 Tādējādi prasītājas arguments, ka tās līdzekļu iesaldēšana esot kriminālsods, nav pamatots. Šis apstāklis nozīmē, ka šis pamats, kā arī visa prasība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
113 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, atbilstoši Padomes prasījumiem jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot ar pagaidu noregulējuma tiesvedību saistītos.
114 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, Francijas Republika un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, ieskaitot ar pagaidu noregulējuma tiesvedību saistītos, pašas.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Bank Melli Iran papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus, ieskaitot ar pagaidu noregulējuma tiesvedību saistītos izdevumus;
3) Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, Francijas Republika un Eiropas Kopienu Komisija sedz pašas savus tiesāšanās izdevumus, ieskaitot ar pagaidu noregulējuma tiesvedību saistītos izdevumus.
Pelikánová | Jürimäe | Soldevila Fragoso |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 14. oktobrī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Prāvas priekšvēsture
Pret Irānas Islāma republiku pieņemtie ierobežojošie pasākumi
Pasākumi, kas attiecas uz prasītāju
Process un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par 2009. gada 4. februārī prasītājas iesniegto dokumentu atbilstību
Par pārbaudes tiesā intensitāti
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par pirmo pamatu par būtisku formas prasību neievērošanu, EK līguma, tā piemērošanai pieņemto tiesību normu un Kopējās nostājas 2007/140 7. panta 2. punkta pārkāpumu, pilnvaru nepareizu izmantošanu, ka arī apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata neesamību
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par otro pamatu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par trešo pamatu par samērīguma principa un īpašuma tiesību pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par ceturto pamatu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu un Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par piekto pamatu par kompetences neesamību
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem