Language of document : ECLI:EU:F:2014:114

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS
RĪKOJUMS (otrā palāta)

2014. gada 22. maijā *(1)

Reglamenta 32. panta 1. punkts – Pareizas tiesvedības aizskārums – Aizliegums lietas dalībnieka pārstāvim piedalīties tiesvedībā

Lieta F‑58/13

par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš EAEK līgumam ir piemērojams saskaņā ar tā 106.a pantu,

Luigi Marcuccio, bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Trikazē [Tricase] (Itālija), ko pārstāv A, abogado,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Berardis-Kayser un G. Gattinara, pārstāvji,

atbildētāja.

CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol], tiesneši K. Brādlijs [K. Bradley] (referents) un J. Sveningsens [J. Svenningsen],

sekretāre V. Hakenberga [W. Hakenberg],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1        Atbilstoši Reglamenta 32. panta 1. punktam, ja Civildienesta tiesa uzskata, “ka kāda lietas dalībnieka pārstāvja attieksme pret Civildienesta tiesu [..] nav saderīga ar cieņu pret Civildienesta tiesu vai ar pareizas tiesvedības prasībām”, Civildienesta tiesa par to informē attiecīgo personu. Šo pašu motīvu dēļ Civildienesta tiesa “ar rīkojumu var jebkurā brīdī liegt attiecīgajai personai piedalīties tiesvedībā. Šis rīkojums ir izpildāms nekavējoties”.

 Pārstāvētā lietas dalībnieka tiesvedību vēsture

2        Vispirms ir jāprecizē, ka prasītājs, kuru šajā lietā pārstāv A, kopš 2002. gada dažādās Eiropas Savienības tiesās ir cēlis ļoti daudz prasību pret savu bijušo darba devēju Eiropas Komisiju gan pirmajā instancē, gan apelācijā. Šobrīd kopējais prasītāja ierosināto tiesvedību skaits ir vairāk nekā 190 lietas.

3        Pārliecinoši lielākajā daļā šīs prasības tika noraidītas kā acīmredzami nepamatotas vai acīmredzami nepieņemamas. Pati Eiropas Savienības Tiesa trīs 2013. gada 28. februāra rīkojumos Komisija/Marcuccio (C‑432/08 P‑DEP, C‑513/08 P‑DEP un C‑528/08 P‑DEP) neatteicās norādīt uz “L. Marcuccio celto prasību dažādās Savienības tiesās īpaši lielo skaitu un sistemātiskumu”. 2013. gada 21. oktobra rīkojumā Marcuccio/Komisija (T‑226/13 P, 42. punkts) Eiropas Savienības Vispārējā tiesa uzsvēra “prasītāja pieeju automātiski un bez izšķirības izvēlēties vērsties tiesā”, ciktāl viņš “bez jebkādas paškritikas” izvirza pamatus un argumentus, kurus Savienības tiesa var tikai noraidīt, “pamatojoties uz pastāvīgo judikatūru”, kā acīmredzami nepamatotus vai acīmredzami nepieņemamus. Eiropas Savienības Vispārējā tiesa šī paša rīkojuma 44. punktā ir arī konstatējusi, ka “prasītāja rīcība nelietderīgi noslogo [Eiropas Savienības] Vispārējo tiesu, kas nesamērīgi kaitē pareizai tiesvedībai”.

4        Civildienesta tiesa, ļoti nobažījusies par šo situāciju, ar vēstuli, kura pa faksu bija nosūtīta 2012. gada 7. decembrī un kuras oriģinālu attiecīgā persona bija saņēmusi 2013. gada 4. janvārī, vērsa prasītāja tajā brīdī esošā pārstāvja uzmanību uz “lomu, kāda ir advokātam, kuram likums kā tiesu varai piederošai personai uztic uzdevumu pārstāvēt prasītāju saskaņā ar piemērojamajiem procesuālajiem noteikumiem” un kurš “pirmām kārtām ir tieši tas, kuram ir jāizvairās celt atkārtotas prasības, kuras vairumā gadījumu tiks vēlāk noraidītas kā acīmredzami nepieņemamas vai acīmredzami nepamatotas”. Šajā pašā vēstulē Civildienesta tiesa turklāt apstiprināja, ka šaubas varēja būt par to, ka visas L. Marcuccio celtās prasības bija uzrakstījis advokāts.

5        Civildienesta tiesa, nesaņemot atbildi no prasītāja pārstāvja un pat nekādu reakciju uz šo vēstuli, tā kā kopš tā laika tiesvedības, tieši pretēji, nav apstājušās pieaugt, bija spiesta ar 2013. gada 16. aprīļa vēstuli vērsties pie Lečes [Lecce] (Itālija) Advokātu kolēģijas, kurā bija iekļauts minētais pārstāvis, priekšsēdētāja, lai sūdzētos par viņa rīcību un lūgtu kolēģijas padomes priekšsēdētāju veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu Civildienesta tiesas darbībai un pārējo lietu izskatīšanai īpaši kaitējošo situāciju. Arī uz šo vēstuli atbilde netika saņemta.

6        Kādu brīdi pēc šīs vēstules nosūtīšanas prasītājs pilnvaroja A aizstāvēt savas intereses. Tika konstatēts, ka četru mēnešu laikā no 2013. gada jūnija līdz septembrim A Civildienesta tiesā L. Marcuccio vārdā bija cēlis šo prasību, kā arī citas četras prasības (reģistrētas attiecīgi ar reģistra numuriem F‑62/13, F‑65/13, F‑89/13 un F‑90/13), aktīvi veicinot tādas prasītāja rīcības turpināšanu, kuru kritizēja visas trīs Eiropas Savienības tiesas.

7        Sliecoties uzskatīt, ka veids, kādā A īsteno savu advokāta lomu šajā lietā, ņemot vērā viņa pienākumus izturēties ar cieņu un būt korektam, kā arī dot padomus un informāciju, kuri ir saistīti ar viņa kā tiesu varai piederošas personas funkcijām, ir nesaderīgs ar pareizas tiesvedības prasībām, un šajos apstākļos paredzot pret viņu piemērot Reglamenta 32. panta 1. punktu, Civildienesta tiesa ar 2013. gada 4. decembra vēstuli informēja A par tās nodomu izmantot šo normu un lūdza viņam sniegt savus apsvērumus, lai viņš tiktu uzklausīts.

8        Ar 2013. gada 23. decembra vēstuli A apstrīdēja to, ka šajā lietā viņš nav izpildījis savus pienākumus izturēties ar cieņu un būt korektam, norādot, ka Civildienesta tiesas nostāja balstoties tikai uz “alūzijām”, kuras nav pamatotas ar objektīviem un atbilstošiem elementiem un tādēļ ir tikai “lietas apstākļu pārprašanas un vispārēja vērtējuma” rezultāts un varot tikt saprasta kā “gandrīz slēpts mēģinājums iebiedēt” prasītāja “aizstāvjus”. Atbilstoši A teiktajam, 2013. gada 4. decembra vēstulē esošie “draudi” ir nevis “skaidra un objektīva faktu un apstākļu, kuri tieši ir attiecināmi uz [viņa] profesionālo darbību, novērtējuma rezultāts”, bet gan rezultāts “sava veida “preventīvam” (un negatīvam) [..] spriedumam” attiecībā uz to, ka prasītājs izmanto “savas tiesības un to aizsardzības tiesā raksturu”.

 Par pareizas tiesvedības aizskārumu

9        A ir norādījis, ka “no visām 192 lietām, kuras [prasītājs] ir ierosinājis kopš 2002. gada, tikai uz piecām [..] ir viņa paraksts” un ka viņam nav “nekā kopīga” ar pārējām prasībām. Prasītājs viņam esot lūdzis nodarboties ar šīm piecām prasībām viņam “nezināmu” iemeslu dēļ, un ne viņam par to “spriest”. Tādējādi tikai ar Civildienesta tiesas 2013. gada 4. decembra vēstuli A esot “aptvēris” tiesvedības starp prasītāju un Komisiju “nozīmīgumu”.

10      Vēlāk A uzskatīja, ka apgalvojums, saskaņā ar kuru dokumentus, kuri iesniegti ar viņa parakstu, varētu nebūt uzrakstījis viņš, ir “nopietni godu un cieņu aizskarošs” un “bīstams”, turklāt tas ir “neapsvērts un nepamatots”.

11      Visbeidzot A uzskata, ka Civildienesta tiesas izteiktās “piezīmes” saistībā ar “misiju šajā ziņā ir neskaidras un vispārīgas” un tās neļauj “jebkādā veidā aizstāvēties”.

12      Tomēr ir jākonstatē, ka A apsvērumos vispār nav apšaubīts ne tas, ka prasītāja tieksme automātiski un bez izšķirības izvēlēties vērsties tiesā kaitē pareizai tiesvedībai, ne tas, ka paša A rīcība šajā lietā tieši veicina kritizēto prasītāja rīcības turpināšanos.

13      A savos apsvērumos, atbildot uz 2013. gada 4. decembra vēstuli, būtībā vienīgi uzsver to, ka pēc iepriekšējā prasītāja pārstāvja aizstāšanas, kas notika neilgi pēc tam, kad Civildienesta tiesa bija vērsusies Lečes Advokātu kolēģijā, viņš ar savu parakstu ir cēlis tikai piecas prasības Civildienesta tiesā, tajā pašā laikā apgalvojot, ka par pārējām lietām neko nezina.

14      Taču šāds apstāklis nevar leģitimizēt viņa rīcību, ņemot vērā pareizu tiesvedību.

15      Vispirms attiecīgās piecas prasības tika celtas tikai četru mēnešu laikā no 2013. gada jūnija līdz septembrim.

16      Turpinājumā ir jānorāda, ka A atzina, ka ir palīdzējis pārstāvēt L. Marcuccio kopā ar citu advokātu lietā F‑56/09. Spriedumā, ar kuru tika izbeigta šī lieta, ir minēts konkrēts skaits citu prasību, kuras attiecīgā persona jau bija cēlusi, un ir vērsta uzmanība uz to, ka L. Marcuccio bija iesniedzis samērā lielu skaitu prasījumu un izvirzījis pārmērīgas prasības par zaudējumu atlīdzību. Tāpat ir jākonstatē, ka, pat ja ir taisnība, ka A atsaucās uz to, ka viņš ir iekļauts Madrides (Spānija) Advokātu kolēģijā, lai pārstāvētu savu klientu šajā lietā, A, kurš savā vēstulē norādīja, ka tikai “nejauši” ir iekļauts Milānas Advokātu kolēģijā, tomēr prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī procesuālo dokumentu izsniegšanas vajadzībām kā dzīvesvietu bija norādījis Galatoni [Galatone] (Itālija) – pilsētu, kura atrodas Lečes Advokātu kolēģijas teritoriālajā piekritībā, proti, tajā pašā adresē, kurā savu dzīvesvietu bija norādījis prasītāja iepriekšējais advokāts, ar kuru turklāt viņam ir kopīgi telefona un faksa numuri. Šajos apstākļos A apgalvojumam, ka viņš ir aptvēris L. Marcuccio ierosināto tiesvedību apjomu tikai ar Civildienesta tiesas kancelejas 2013. gada 4. decembra vēstuli, acīmredzami trūkst ticamības.

17      Ja būtu jāpieņem, ka A nebija varējis noteikt tiesvedību, kuras viņa klients iepriekš bija ierosinājis pret Komisiju, apjomu, tādējādi būtu jāuzskata, ka viņš nav izpildījis savus profesionālos pienākumus, neapvaicājoties par kontekstu, kurā ietilpa viņa iesniegtie prasības pieteikumi L. Marcuccio vārdā, pat ņemot vērā to, ka nolēmumi, kuri pieņemti daudzās viņa klienta prasībās, ir viegli pieejami, izmantojot viņa uzvārdu, Tiesas tīmekļa vietnē sadaļā “Judikatūra”. Patiesībā prasības pieteikumā ietverto faktu izklāsta formulējums vien nepārprotami liek saprast, ka A nevarēja nezināt par sava klienta iepriekšējām tiesvedībām Savienības tiesās.

18      Tas, ka šī prasība, kura celta ar A parakstu, pirmkārt, pamatojas uz gandrīz tādiem pašiem faktiem kā tie, kuri bija pamatā prasībai lietā F‑67/12 Marcuccio/Komisija, un, otrkārt, balstās uz tiem pašiem pamatiem, it īpaši norāda uz prasītāja tieksmi automātiski un bez izšķirības izvēlēties vērsties tiesā. Prasība lietā F‑67/12 tika noraidīta kā acīmredzami nepamatota ar 2013. gada 6. februāra rīkojumu, tātad ilgi pirms šīs lietas ierosināšanas. Par šo rīkojumu iesniegtā apelācijas sūdzība vēlāk tika noraidīta ar 2013. gada 21. oktobra rīkojumu iepriekš minētajā lietā Marcuccio/Komisija daļēji kā acīmredzami nepieņemama un daļēji kā acīmredzami nepamatota, piespriežot apelācijas sūdzības iesniedzējam samaksāt EUR 2000 saskaņā ar Eiropas Savienības Vispārējās tiesas Reglamenta 90. pantu, jo tika uzskatīts, ka apelācijas sūdzība ir tikusi iesniegta ļaunprātīgi.

19      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pietiekami pierādīts, ka A ar savu rīcību nekritiski šajā lietā ir palīdzējis uzturēt prasītāja niknumu, kurš, ņemot vērā īpaši lielo skaitu prasību, kuras viņš ir cēlis Savienības tiesās, par kura apjomu nevarēja nezināt samērā rūpīgs advokāts, izrādījās īpaši kaitējošs pareizai tiesvedībai.

20      A 2013. gada 23. decembra vēstule turklāt prasa šādus komentārus. Šajā vēstulē viņš apstiprina, ka “apsvērumi, ar kuriem apšaubīts tas, ka dokumentus, kuri iesniegti ar viņa parakstu, varētu nebūt uzrakstījis viņš, ir nopietni godu un cieņu aizskaroši, turklāt neapsvērti un nepamatoti” un ka “nav normāli, ka [Civildienesta tiesa] izmanto tik nopietnu un bīstamu apgalvojumu, neveicot nekādu pārbaudi vai neiesniedzot [nevienu] pierādījumu šāda viedokļa pamatošanai”.

21      Šajā ziņā Civildienesta tiesa konstatē:

–        ka šajā lietā iesniegtā prasības pieteikuma 14., 17., 24., 25., 28., 32.–38. un 42. punkts vārds vārdā ir identiski attiecīgi tā prasības pieteikuma 4., 7., 14., 15., 18., 26.–32. un 36. punktam, kuru lietā F‑67/12 Marcuccio/Komisija bija iesniedzis iepriekšējais prasītāja advokāts;

–        ka ar nelielām izmaiņām 13., 16., 18., 20., 22., 26. (otrā daļa), 27. (pirmā rinda), 29., 30., 31., 39. (ar četru rindu papildinājumu), 40. (pirmais teikums) un 41. punkts (ar papildinājumiem) būtībā ir identiski lietā F‑67/12 iesniegtā prasības pieteikuma attiecīgi 3., 6. (pirmais teikums un c) punkts), 8., 9., 13., 16., 17., 19. (pirmās četras rindas), 24., 25., 33., 34. un 35. punktam.

22      No tā izriet, ka, izņemot dažu teikumu pievienošanu vai izņemšanu, viss šajā lietā iesniegtā prasības pieteikuma juridiskais pamatojums (proti, 26.–42. punkts), kā arī nozīmīga daļa faktu izklāsta (1.–25. punkts) ir vai nu identisks, vai arī būtiski identisks juridiskajiem argumentiem un faktiem prasības pieteikumā, kurš iepriekš iesniegts prasībā, kurā prasītāju nebija pārstāvējis A. Šajos apstākļos šķiet ticamāk, ka A – pretēji viņa apgalvojumiem – nav rakstījis prasības pieteikumu šajā lietā.

23      A savā vēstulē arī apgalvo, ka “no [Civildienesta tiesas sniegtajiem] apsvērumiem, šķiet, izriet [..], ka tiek paredzēts iepriekš [Civildienesta tiesā izskatīšanā esošo lietu] rezultāts – spriedums, ar kuru, šķiet, tieši tiks nolemts noraidīt šīs lietas, neveicot atbilstošu vērtējumu pēc būtības, tādējādi klaji pārkāpjot principus, kuri ir kopīgi dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām”.

24      Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šis A apgalvojums nav pamatots ar faktiem. Aizliegums lietas dalībnieka juridiskajam pārstāvim piedalīties tiesvedībā saskaņā ar Reglamenta 32. panta 1. punktu nenoliedzami liek šim lietas dalībniekam nomainīt juridisko pārstāvi, bet ar to nekādi netiek ietekmēts vērtējums, kuru Civildienesta tiesa sniegs pēc būtības par prasību, kuru tā turpina izskatīt, jo prasītājs nav atteicies no prasības.

25      Šajos apstākļos Civildienesta tiesa, ņemot vērā gan šajā lietā iesniegtā prasības pieteikuma saturu, gan arī tā kontekstu, uzskata, ka šajā gadījumā ir jāpiemēro Reglamenta 32. panta 1. punkts, aizliedzot A piedalīties tiesvedībā un šī rīkojuma kopiju nosūtot kompetentajām Spānijas un Itālijas iestādēm, kurās ir iekļauta attiecīgā persona.

Ar šādu pamatojumu

Civildienesta tiesa (otrā palāta)

izdod rīkojumu:

1)      liegt A piedalīties tiesvedībā saskaņā ar Reglamenta 32. panta 1. punktu;

2)      nosūtīt šī rīkojuma kopiju kompetentajām Spānijas un Itālijas iestādēm, kurās ir iekļauts A.

Luksemburgā, 2014. gada 22. maijā.

Sekretāre

 

      Priekšsēdētāja

W. Hakenberg

 

      M. I. Rofes i Pujol


1 Tiesvedības valoda – itāļu.