TIESAS (ceturtā palāta) SPRIEDUMS
2002. gada 20. martā (*)
Konkurence – Aizliegta vienošanās – Pilsētas apkures caurules – EK līguma 85. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 81. pants) – Turpināts pārkāpums – Boikots – Piekļuve lietas materiāliem – Naudas sods – Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai – Atpakaļejoša spēka aizliegums – Tiesiskā paļāvība
Lietā T‑23/99
LR AF 1998 A/S (iepriekš – “Løgstør Rør A/S”), kurš reģistrēts Legstērā [Løgstør] (Dānija), ko pārstāv D. Velbruks [D. Waelbroeck] un H. Peics [H. Peytz], avocats, kas norādījuši adresi Luksemburgā,
prasītājs,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv P. Olivers [P. Oliver] un E. Žipinī Furnjē [É. Gippini Fournier], pārstāvji, kas norādījuši adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
prioritāri, par prasību atcelt Komisijas 1998. gada 21. oktobra Lēmumu 1999/60/EK par EKL 85. panta piemērošanas procedūru (lieta Nr. IV/35.691/E‑4 – Iepriekš siltinātas caurules) (OV 1999, L 24, 1. lpp.) vai, pakārtoti, par prasību samazināt naudas sodu, kas prasītājam noteikts ar šo lēmumu.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Mengoci [P. Mengozzi], tiesneši V. Tīli [V. Tiili]
un R. M. Mora Ramošs [R. M. Moura Ramos],
sekretārs: G. Hercihs [G. Herzig], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2000. gada 25. oktobra tiesas sēdi, pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas rašanās fakti
1 Sabiedrība LR AF 1998 A/S, iepriekš Løgstør Rør A/S, ir Dānijas sabiedrība, kas faktu norises laikā ražoja un pārdeva siltumizolācijas caurules, kuras it īpaši tiek izmantotas pilsētas apkurei.
2 Pilsētas apkures sistēmās centrālā vietā sasildīts ūdens pa zemē ievietotām caurulēm tiek novadīts uz apsildāmajām ēkām. Tā kā ūdens (vai ūdens tvaiku) temperatūra ir ļoti augsta, caurulēm ir jābūt siltumizolētām, lai piegāde notiktu ekonomiski un droši. Izmantotās siltumizolētās caurules galvenokārt ir no tērauda, ko apņem plastikāta caurule, un telpa starp tām abām ir aizpildīta ar izolējošu porolonu.
3 Pilsētas apkurē izmantojamās caurules ir plašas tirdzniecības objekts starp dalībvalstīm. Lielākie Eiropas Savienības iekšējie tirgi ir Vācijā, kas veido 40 % no kopējā patēriņa Kopienā, un Dānijā, kas veido 20 %. Veidojot 50 % no Eiropas Savienības ražošanas jaudas, Dānija ir galvenais ražotājs Eiropas Savienībā, kas apgādā visas dalībvalstis, kurās tiek izmantota pilsētas apkure.
4 Ar savu 1995. gada 18. janvāra sūdzību Zviedrijas uzņēmums Powerpipe AB Komisijai darīja zināmu, ka pārējie pilsētas apkures cauruļu ražotāji un piegādātāji ir noslēguši aizliegtu vienošanos, ar kuru tie ir savā starpā sadalījuši Eiropas tirgu, un ka tie ir veikuši saskaņotus pasākumus, lai kaitētu prasītāja darbībai vai ierobežotu tā darbību Zviedrijas tirgū, vai arī lai to gluži vienkārši izspiestu no nozares tirgus.
5 Saskaņā ar Komisijas 1995. gada 12. jūnija lēmumu 1995. gada 28. jūnijā Komisijas ierēdņi un attiecīgo dalībvalstu konkurences iestāžu pārstāvji vienlaicīgi un bez iepriekšēja brīdinājuma veica pārbaudes attiecīgo dalībvalstu desmit pilsētas apkures nozares uzņēmumos un uzņēmumu apvienībās, tostarp arī prasītāja uzņēmumā (turpmāk tekstā – “pārbaudes”).
6 Pēc tam Komisija nosūtīja prasītājam un lielākajai daļai attiecīgo uzņēmumu informācijas pieprasījumus atbilstoši Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās regulas par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 11. pantam.
7 1997. gada 20. martā Komisija nosūtīja prasītājam un pārējiem attiecīgajiem uzņēmumiem paziņojumus par iebildumiem. Turpinājumā attiecīgo uzņēmumu uzklausīšana notika 1997. gada 24. un 25. novembrī.
8 1998. gada 21. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu 1999/60/EK par EK līguma 85. panta piemērošanas procedūru (lieta IV/35.691/E‑4 – Iepriekš siltinātas caurules) (OV 1999, L 24, 1. lpp.), kas pirms tā publicēšanas tika grozīts ar 1998. gada 6. novembra Lēmumu (C(1998) 3415, galīgā redakcija), (turpmāk tekstā – “Lēmums” vai “Apstrīdētais lēmums”), ar kuru tā konstatēja dažādu uzņēmumu un it īpaši prasītāja dalību vienošanos kopumā un saskaņotās darbībās EK līguma 85. panta 1. punkta (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta 1. punkta) izpratnē (turpmāk tekstā – “Aizliegta vienošanās”).
9 Saskaņā ar Lēmumu četri Dānijas pilsētas apkures cauruļu ražotāji 1990. gada nogalē noslēdza nolīgumu par vispārējas sadarbības principu to iekšzemes tirgū. Šo nolīgumu savā starpā noslēdza prasītājs un ABB IC Møller A/S, kas ir Zviedrijas–Šveices grupas ABB Asea Brown Boveri Ltd meitas sabiedrība Dānijā (turpmāk tekstā – “ABB”), Dansk Rørindustri A/S (turpmāk tekstā – “Dansk Rørindustri”), kas pazīstams kā Starpipe, un Tarco Energi A/S (turpmāk tekstā – “Tarco”) (turpmāk tekstā visi četri kopā – “Dānijas ražotāji”). Viens no pirmajiem pasākumiem bija cenu paaugstināšanas koordinēšana gan Dānijas tirgū, gan eksporta tirgos. Lai sadalītu Dānijas tirgu, notika vienošanās par Dānijas tirgus sadales kvotām, ko pēc tam piemēroja un pārraudzīja “kontaktgrupa”, kurā ietilpa attiecīgo uzņēmumu tirdzniecības vadītāji. Par katru darījuma projektu (turpmāk tekstā – “projekts”) uzņēmumam, kuram kontaktgrupa bija šo projektu piešķīrusi, bija jāziņo pārējiem dalībniekiem par plānoto piedāvājuma cenu, un tiem tad bija jāpiedāvā augstāka cena, lai aizsargātu aizliegtās vienošanās ietvaros nozīmēto piegādātāju.
10 Saskaņā ar Lēmumu kopš 1991. gada rudens regulārajās Dānijas ražotāju sanāksmēs piedalījās arī divi Vācijas ražotāji – Henss/Isoplus grupa (turpmāk tekstā – “Henss/Isoplus”) un Pan‑Isovit GmbH (turpmāk tekstā – “Pan‑Isovit”). Šajās sanāksmēs notika sarunas par Vācijas tirgus sadali, kuru rezultātā 1993. gada augustā tika noslēgti nolīgumi, ar kuriem noteiktas tirdzniecības kvotas uzņēmumam.
11 Saskaņā ar Lēmumu 1994. gadā starp visiem šiem ražotājiem tika noslēgts nolīgums par kvotām visā Eiropas tirgū. Šo Eiropas mēroga aizliegto vienošanos veidoja divpakāpju struktūra. “Direktoru klubs”, kas apvienoja aizliegtās vienošanās dalībnieku uzņēmumu prezidentus un ģenerāldirektorus, piešķīra katram uzņēmumam kvotas gan visā tirgū, gan atsevišķu valstu iekšējos tirgos, konkrētāk – Vācijā, Austrijā, Dānijā, Somijā, Itālijā, Nīderlandē, un Zviedrijā. Noteiktu valstu iekšējiem tirgiem tika izveidotas “kontaktgrupas”, kuras veidoja vietējie tirdzniecības vadītāji, kam bija dots uzdevums administrēt nolīgumus, piešķirot projektus un koordinējot dalību konkursos.
12 Attiecībā uz Vācijas tirgu Lēmumā ir minēts, ka sešu lielāko Eiropas ražotāju (ABB, Dansk Rørindustri, Henss/Isoplus, Pan‑Isovit, Tarco un prasītājs) un BruggRohrsysteme GmbH (turpmāk tekstā – “Brugg”) 1994. gada 18. augusta sanāksmes lēmumā ir teikts, ka Vācijas kontaktgrupas pirmā sapulce ir paredzēta 1994. gada 7. oktobrī. Šīs kontaktgrupas sapulces turpināja sanākt vēl ilgi pēc Komisijas 1995. gada jūnijā veiktajām pārbaudēm, vienīgi no tā brīža tās notika ārpus Eiropas Savienības – Cīrihē. Sapulces Cīrihē notika līdz pat 1996. gada 25. martam.
13 Kā aizliegtās vienošanās elements minētajā lēmumā it īpaši ir minēta vienošanās par saskaņotām darbībām un to īstenošana, lai izstumtu vienīgo nozīmīgo uzņēmumu, kas tajā nebija iesaistījies, Powerpipe. Komisija precizē, ka noteikti aizliegtās vienošanās dalībnieki bija savervējuši Powerpipe nozīmīgākos darbiniekus un likuši saprast Powerpipe, ka tam ir jāpamet Vācijas tirgus. Pēc tam, kad 1995. gada martā Powerpipe tika piešķirts nozīmīgs Vācijas projekts, Diseldorfā notika sapulce, kurā piedalījās seši iepriekš minētie ražotāji un Brugg. Komisija norāda, ka šajā sapulcē tika nolemts sākt pret Powerpipe klientiem un piegādātājiem kolektīvu boikotu. Pēc tam šis boikots tika realizēts.
14 Savā Lēmumā Komisija norāda iemeslus, kāpēc ne tikai skaidra vienošanās par tirgu sadali Dānijas ražotāju starpā 1990. gada nogalē, bet arī vienošanās, kas noslēgtas pēc 1991. gada oktobra, var, aplūkojot tās kopā, uzskatīt par “nolīgumu”, kas ir aizliegts EK līguma 85. panta 1. punktā. Turklāt Komisija uzsver, ka “Dānijas” un “Eiropas” aizliegtas vienošanās ir vienas aizliegtas vienošanās izpausmes, kas ir uzsākta Dānijā, bet kuras ilgtermiņa mērķis jau no sākuma bija dalībnieku kontroles izvēršana kopējā tirgū. Komisija uzskata, ka ražotāju turpinātais nolīgums ir būtiski ietekmējis tirdzniecību starp dalībvalstīm.
15 Šo iemeslu dēļ Lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:
“1. punkts
ABB Asea Brown Boveri Ltd, Brugg Rohrsysteme GmbH, Dansk Rørindustri A/S, Henss/Isoplus grupa, KE KELIT Kunststoffwerk GmbH, Oy KWH Tech AB, Løgstør Rør A/S, Pan‑Isovit GmbH, Sigma Tecnologie Di rivestimento S.r.l. un Tarco Energi A/S ir pārkāpuši EK līguma 85. panta 1. punkta prasības, motīvu daļā izklāstītajā veidā un minētajā apmērā piedaloties nolīgumu kopumā un saskaņotās darbībās siltumizolēto cauruļu jomā, ko 1990. gada novembrī un decembrī uzsāka četri Dānijas ražotāji un kas rezultātā izplatījās uz citu valstu tirgiem, kurās iesaistījās Pan‑Isovit un Henss/Isoplus un kuras 1994. gada nogalē galu galā veidoja vispārēju aizliegtu vienošanos, kas aptvēra visu kopējo tirgu.
Pārkāpuma ilgums bija šāds:
– Løgstør gadījumā no 1990. gada novembra/decembra līdz vismaz 1996. gada martam vai aprīlim.
[..]
Galvenās aizliegtās vienošanās pazīmes bija:
– dažādu valstu tirgu un vēlāk kopējā Eiropas tirgus sadale, izmantojot kvotu sistēmu;
– valstu tirgu piešķiršana atsevišķiem ražotājiem un citu ražotāju aiziešanas no tirgus organizēšana;
– preču un katra projekta cenu noteikšana;
– atsevišķu projektu piešķiršana tam izvēlētiem ražotājiem un manipulēšana ar šo projektu piešķiršanas konkursiem, lai nodrošinātu attiecīgā publiskā iepirkuma līguma piešķiršanu šiem ražotājiem;
– vienošanās par saskaņotām darbībām un to īstenošana, lai aizsargātu aizliegto vienošanos no vienīgā nozīmīgā uzņēmuma, kas tajā nepiedalījās, – Powerpipe AB – konkurences, ar mērķi traucēt tā komercdarbībai, kavēt darījumu veiksmīgu norisi vai arī to vienkārši izspiest no tirgus.
[..]
3. punkts
Par 1. punktā izklāstītajiem pārkāpumiem uzņēmumiem, kas nosaukti minētajā pantā, noteikt šādus naudas sodus:
[..].
g) [Løgstør] naudas sods ECU 8 900 000 apmērā,
[..].” [neoficiāls tulkojums]
16 Lēmums tika nosūtīts prasītājam ar 1998. gada 12. novembra vēstuli, kuru tas saņēma nākamajā dienā.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
17 Prasītājs ir cēlis šo prasību ar prasības pieteikumu, kas ir iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 1999. gada 21. janvārī.
18 Septiņi no deviņiem pārējiem uzņēmumiem, kas ir saukti pie atbildības par pārkāpumu, arī ir cēluši prasības par Lēmumu (lietas T‑9/99, T‑15/99, T‑16/99, T‑17/99, T‑21/99, T‑28/99 un T‑31/99).
19 Noklausījusies tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (ceturtā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu, un, veicot procesa organizatoriskos pasākumus, prasīja lietas dalībniekiem sniegt atbildes uz rakstveida jautājumiem un iesniegt noteiktus dokumentus. Lietas dalībnieki izpildīja šīs prasības.
20 2000. gada 25. oktobrī atklātā tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku apsvērumi un to atbildes uz Tiesas mutvārdu jautājumiem.
21 Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt Apstrīdēto lēmumu daļā, kas attiecas uz to;
– pakārtoti – ievērojami samazināt tām noteiktā naudas soda lielumu;
– piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Atbildētājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par lietas būtību
23 Būtībā prasītājs izvirza piecus prasības pamatus. Pirmais prasības pamats attiecas uz kļūdām faktos, piemērojot EK līguma 85. panta 1. punktu. Otrajā prasības pamatā prasītājs norāda tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Trešais prasības pamats attiecas uz vispārējo tiesību principu pārkāpumiem un kļūdām faktos, nosakot naudas soda lielumu. Ceturtais prasības pamats izriet no pienākuma sniegt pamatojumu, nosakot naudas soda lielumu, pārkāpuma. Visbeidzot, piektais prasības pamats ir par to, ka naudas sodam piemērotā procentu likme par maksājuma neizdarīšanu nekavējoties ir pārmērīgi augsta.
I – Par pirmo prasības pamatu, kas attiecas uz kļūdām faktos, piemērojot EK līguma 85. panta 1. punktu
A – Par kompensēšanas mehānismu saskaņā ar Dānijas Aizliegto vienošanos
1. Lietas dalībnieku argumenti
24 Prasītājs norāda, ka Komisija sava Lēmuma 35. punktā ir pieļāvusi kļūdu, apgalvojot, ka tas 1991. gada nogalē ir piedalījies kompensēšanas mehānismā. Kad Tarco prasīja kompensāciju par zaudēto tirgus daļu, prasītājs vienīgi piedāvāja pārtraukt piedāvājumu, kas bija izdarīts Īslandes tirgū, par labu Tarco, par kuru tam bija zināms, ka to jau bija noraidījis klients Īslandē. Lai gan tika apspriesti citi kompensēšanas mehānismi, galu galā prasītājs Tarco neveica nekādus maksājumus. Tas pierāda, ka tam nebija nodoma piedalīties kompensēšanas sistēmā un ka tas to arī faktiski nav darījis.
25 Atbildētāja norāda, ka prasītāja paskaidrojumi nav pietiekami, jo tas atzīst, ka ir ar Tarco apspriedis kompensēšanas pasākumus un piedāvājis izbeigt piedziņas procesu. Arguments, ka nav samaksāta finansiāla kompensācija, nav pretrunā Lēmumā izdarītajai kompensēšanas sistēmas analīzei.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
26 Ir jāatzīmē, ka Komisija Lēmuma 35. punktā apgalvo, ka attiecībā uz aizliegto vienošanos Dānijas tirgū nav apstrīdams tas, ka 1991. gada nogalē tika īstenots kompensēšanas mehānisms, tomēr nav skaidrs, kā tieši tika veikti kompensācijas maksājumi. Šajā sakarā Komisija norāda, pirmkārt, uz Tarco paziņojumiem, saskaņā ar kuriem ir izdarīti maksājumi skaidrā naudā un par tiem izsniegti rēķini par fiktīviem cauruļu pirkumiem, un, otrkārt, uz prasītāja 1997. gada 2. oktobra atbildi uz 1997. gada 26. augusta informācijas pieprasījumu, saskaņā ar kuru Tarco kompensācijas prasība, ņemot vērā prasītāja jau izdarītos pasūtījumus Tarco un prasītāja atteikšanos no tā daļas kopējā projektā Īslandē par labu Tarco, jau ir apmierināta (Lēmuma 35. punkta otrā daļa). Turpinājumā Komisija ir secinājusi, ka, neatkarīgi no tā, kāda tieši bija kompensēšanas sistēma 1991. gadā, pastāvēja vienošanās, ka 1992. gadā tiks piemērota jauna sistēma, kas noteica, ka tirgus daļa, kura pārsniedz kvotas, tiek pārnesta uz nākamo gadu un piešķirta ražotājiem, kas to nebija izmantojuši (Lēmuma 35. punkta trešā daļa).
27 Ir jākonstatē, ka prasītājs atzina, ka sarunās ar Tarco pēc tā prasības sniegt kompensāciju par zaudētajiem projektiem tam izdevās apmierināt šo prasību, paziņojot, ka tas atsauc pieteikumu Īslandes projektam.
28 Lai gan prasītājs zināja, ka šis projekts tik un tā netiks iegūts un ka pēc sarunām ar Tarco netika veikti nekādi maksājumi, nevar apstrīdēt, ka prasītājs ir atteicies no projekta par labu Tarco, lai izpildītu kompensācijas prasību, kas pamatojās uz aizliegtās vienošanās ietvaros izstrādātu mehānismu.
29 Tādējādi Komisija pamatoti ir uzskatījusi par pierādītu, ka pastāvēja kompensēšanas mehānisms, lai gan nav skaidrs, kā tieši notika kompensācijas maksājumi.
30 Tāpēc prasītāja izvirzītais iebildums ir jānoraida.
B – Par turpinātas aizliegtas vienošanās pastāvēšanu no 1990. līdz 1996. gadam.
31 Prasītājs apstrīd, ka “no 1990. gada novembra/decembra līdz vismaz 1996. gada martam vai aprīlim” tas būtu turpinājis piedalīties EK līguma 85. panta pārkāpumā. Prasītājs uzskata, ka ir pastāvējušas divas atsevišķas aizliegtas vienošanās, no kurām pirmā attiecās tikai uz Dānijas tirgu un pastāvēja no 1991. gada janvāra līdz 1993. gada aprīlim, bet otrā, kura pastāvēja no 1995. gada marta līdz 1995. gada novembrim vai decembrim un kura attiecās uz Eiropas tirgu, tika papildināta ar sadarbību attiecībā uz Dāniju un Vāciju, kas sākās 1994. gada nogalē un sporādiski turpinājās līdz pat 1996. gada martam.
32 Vispirms ir jāpārbauda argumenti par prasītāja dalību Aizliegtās vienošanās darbībā ārpus Dānijas tirgus laika posmā no 1990. līdz 1993. gadam, pēc tam – arguments par tā dalības pārtraukšanu 1993. gadā, kā arī Eiropas līmeņa aizliegtas vienošanās izveidošanu kopš 1994. gada un, visbeidzot, argumenti par aizliegtās vienošanās ilgumu un turpināto raksturu.
1. Par dalību aizliegtā vienošanās ārpus Dānijas tirgus laikposmā no 1990. līdz 1993. gadam
– Lietas dalībnieku argumenti
33 Prasītājs apgalvo, ka laika posmā no 1991. līdz 1993. gadam attiecīgie uzņēmumi ir izdarījuši virkni mēģinājumu uzsākt sadarbību Vācijā, taču šiem mēģinājumiem nebija rezultāta, un šajā laikposmā konkurence netika izkropļota. Prasītājs nevēlējās nekādu nolīgumu par tirgus sadali, jo uzskatīja, ka var palielināt savu tirgus daļu. Sanāksmēs, kurās tas piedalījās, izturējās pasīvi un neuzņēmās nekādas saistības.
34 Pirmkārt, prasītājs neesot piedalījies nolīgumā par cenu, tostarp cenas eksporta tirgos, paaugstināšanu 1991. gadā. Komisija šajā sakarā esot kļūdaini pamatojusies uz Dānijas Pilsētas apkures padomes apakškomisijas (kurai nav nekāda sakara ar aizliegto vienošanos) 1990. gada 22. novembra sanāksmi, jo tur pasludināto cenu paaugstinājumu ražotāji bija izlēmuši vienpusēji. Kas attiecas uz prasītāja cenu paaugstināšanu, kura stājās spēkā 1990. gada 12. novembrī, to pierādot apstāklis, ka jaunās cenas bija pasludinātas jau pirms minētās sanāksmes. Ražotāji nevarēja “saskaņot” cenu paaugstināšanu, kuru katrs no tiem bija izlēmis jau iepriekš. Tarco apgalvojums par pretējo, uz kuru ir pamatojusies arī Komisija, ir kļūdains. Katrā ziņā persona, kas ir parakstījusi šo paziņojumu, toreiz nebija Tarco darbinieks un nav piedalījusies šajā sapulcē.
35 Laika posmā no 1991. līdz 1993. gadam vienīgais pārkāpums ārpus Dānijas tirgus bija nolīgums attiecībā uz Vāciju par bruto cenrāža paaugstināšanu no 1992. gada 1. janvāra un 1991. gada 14. oktobra nolīgums par sadarbību Itālijā saistībā ar Turīnas projektu. Nolīgums par bruto cenrādi tika noslēgts tikai 1991. gada 10. decembra sanāksmē. Vienlaikus šajā sanāksmē netika noslēgts ne nolīgums par kopēju cenrādi, ne arī par ikmēneša sanāksmju programmu. Nolīgums par bruto cenrādi, šķiet, tieši neietekmēja Vācijas tirgu, jo prasītājs tajā darbojās ar neatkarīga izplatītāja starpniecību, kas pats noteica galējās cenas, un cenrāža cenu paaugstinājumu kompensēja atlaides, ko tas nodrošināja savam Vācijas izplatītājam. Turīnas projekts ir atsevišķs sadarbības piemērs, kas nekādi neietekmēja tirgu.
36 Otrkārt, prasītājs pretēji Komisijas Lēmuma 50. un 51. punktā apgalvotajam nav bijis nolīguma par Vācijas tirgus sadali 1994. gadā dalībnieks. Tas neatceras Lēmuma 49. un 50. punktā aprakstītās sanāksmes Kopenhāgenā 1993. gada 30. jūnijā un Cīrihē 1993. gada 18. vai 19. augustā. Tas nav arī paziņojis par savu piekrišanu vienota cenrāža vai sankciju plāna izstrādei. Dokuments, ko Komisija ir norādījusi kā šāda nolīguma satura pierādījumu (7. pielikums prasītāja apsvērumiem par paziņojumu par iebildumiem), ir vienīgi ABB priekšlikums, kas vēlāk ir iesniegts prasītājam (turpmāk tekstā – “ABB priekšlikums”). Prasītāja atteikšanās parakstīt šādu nolīgumu nav pretrunā tā piekrišanai auditam, ko ierosināja aizliegtās vienošanās dalībnieki un ko veica Šveices grāmatvedības sabiedrība, lai iegūtu datus par kopīgo Vācijas tirgus apmēru, vai arī tam, ka Pan‑Isovit bija radies priekšstats, ka prasītājs vēlas noslēgt nolīgumu. Prasītājs izlikās, ka ir ieinteresēts nolīguma noslēgšanā ar nosacījumiem, par kuriem tam bija skaidrs, ka tie nav pieņemami aizliegtās vienošanās Vācijas dalībniekiem. Īsas tikšanās laikā 1993. gada 8. septembrī, kurā prasītājs piedalījās, tas paziņoja, ka nevēlas noslēgt nekādu nolīgumu par Vācijas tirgu. Sanāksmes laikā 1993. gada 29. septembrī tas atkārtoti atteicās pieņemt ABB priekšlikumu. Prasītājs no tā secina, ka tas ne tikai bija atteicies noslēgt nolīgumu par Vācijas tirgus sadali, bet arī nolēma neveiksmei šāda nolīguma noslēgšanas mēģinājumus.
37 Prasītājs uzskata, ka tā piedalīšanās sanāksmēs ar konkurencei pretēju saturu vien nevar būt pamats, lai to sauktu pie atbildības kā aizliegtās vienošanās dalībnieku, jo tas pārējiem dalībniekiem vairākkārt esot paskaidrojis, ka to neinteresē plānotā sadarbība, un līdz ar to tas esot “publiski” norobežojies no apspriežu, kas notika šajās sanāksmēs, satura. Turklāt šīm apspriedēm nekad neesot bijis rezultāta un tās nekādi neesot ietekmējušas tirgu.
38 Attiecībā uz sadarbību ārpus Dānijas no 1991. līdz 1993. gadam atbildētāja norāda, ka ir ticis noslēgts skaidri izteikts nolīgums vispirms Dānijas ražotāju starpā par eksporta cenu paaugstināšanu 1991. gada sākumā un vēlāk par cenu paaugstināšanu Vācijā no 1992. gada janvāra, par cenu noteikšanu un projektu sadali Itālijā un par kvotu sistēmu atbilstoši tirgus daļām 1994. gadā. Šos nolīgumus nevar kvalificēt kā atsevišķus gadījumus. Prasītājs ir piedalījies vairākās regulārajās sapulcēs aizliegtās vienošanās, kura Dānijas ražotāju formālo sadarbību kopš 1991. gada rudens paplašināja arī Vācijas tirgū, ietvaros.
– Pirmās instances tiesas vērtējums
39 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja uzņēmums piedalās uzņēmumu sapulcēs ar konkurencei pretēju mērķi, pat tad, ja tas nepiedalās tajās aktīvi un publiski nenorobežojas no šīs sanāksmes satura tā, ka pārējiem dalībniekiem rodas pamats pieņemt, ka tas piekrīt sanāksmes rezultātam un to ievēros, var uzskatīt par pierādītu, ka tas ir aizliegtās vienošanās, kas ir šo sanāksmju rezultāts, dalībnieks (skat. Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II‑1711. lpp., 232. punkts; 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T‑12/89 Solvay/Komisija, Recueil, II‑907. lpp., 98. punkts, un 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑141/89 Tréfileurope/Komisija, Recueil, II‑791. lpp., 85. un 86. punkts).
40 Šajā sakarā ir jānovērtē Komisijas savāktie pierādījumi un secinājumi, ko tā ir izdarījusi Lēmuma 38. un turpmākajos punktos, par laika posmu no 1991. gada oktobra līdz 1993. gada oktobrim.
41 Pirmām kārtām ir jākonstatē, ka Komisija Lēmuma 31., 38. un 135. punktā ir pamatoti secinājusi, ka prasītājs ir piedalījies saskaņotajā Dānijas ražotāju cenu paaugstināšanā eksporta tirgos.
42 Prasītājs neapstrīd, ka tas ir piedalījies 1990. gada 22. novembra sanāksmē, kuras protokolā (paziņojuma par iebildumiem 19. pielikums) ir ietverts cenu paaugstināšanu saraksts, kurā katram Dānijas ražotājam ir minēta viena vai divas procentu likmes kopā ar datumu ailē ar virsrakstu “Dānija” un ailē ar virsrakstu “Eksports”. No šī dokumenta izdarīto Komisijas secinājumu, ka dalībnieki šajā sanāksmē ir vienojušies saskaņot cenu paaugstināšanu eksporta tirgos, apstiprina Tarco paziņojums par to, ka šīs sanāksmes dalībnieki ir vienojušies par saskaņotu pamatcenu pārdošanai iekšzemē un ārzemēs paaugstināšanu atbilstoši sarakstiem (Tarco 1996. gada 26. aprīļa atbilde uz 1996. gada 13. marta informācijas pieprasījumu, turpmāk tekstā – “Tarco atbilde”).
43 Prasītājs nevar apstrīdēt Komisijas izdarītos secinājumus, apgalvojot, ka “vienošanās” par eksporta cenu paaugstināšanu nenotika minētās sanāksmes laikā. Ir jāatzīmē, ka Komisija ir vienīgi konstatējusi, ka Dānijas ražotāji savu eksporta cenu paaugstināšanu ir “saskaņojuši”, tas nozīmē, ka dalībnieki bija vienisprātis par to, kā jāveic plānotā cenu paaugstināšana, bet tas nenozīmē, ka minētās sanāksmes laikā būtu panākta vienošanās par cenu paaugstināšanas principu vai noteiktām procentu likmēm. Kā izriet no 1990. gada 22. novembra sanāksmes protokola, dalībnieki paziņoja datumus, kad viņi vēlas uzsākt cenu paaugstināšanu, un attiecīgā gadījumā nosauca paredzēto šīs paaugstināšanas pakāpi. Līdz ar to Komisija pamatoti konstatējusi saskaņotu cenu paaugstināšanu.
44 Nav atbilstošs prasītāja arguments, ka tas jau pirms komitejas 1990. gada 22. novembra sanāksmes ir publicējis cenu paaugstinājumu sarakstu. Pirmkārt, prasītājs nav precizējis, kādā mērā 1990. gada 12. novembrī dāņu valodā publicētais saraksts attiecas arī uz eksportu, turklāt ir jāņem vērā, ka 1990. gada 22. novembra sanāksmes laikā tika uzskatīts par nepieciešamu aplūkot eksporta cenas atsevišķi no cenām Dānijas tirgū. Otrkārt, šī saraksta spēkā stāšanās diena (1990. gada 12. novembris) atbilst datumam, kas minēts 1990. gada 22. novembra sanāksmes protokolā, prasītāja cenu paaugstināšanai Dānijas tirgū, tajā pat laikā visiem ailē “Eksports” iekļautajiem cenu paaugstinājumiem bija jāstājas spēkā vēlāk (1990. gada 1. decembrī attiecībā uz Dansk Rørindustri un 1991. gada 1. janvārī attiecībā uz Tarco un prasītāju). Tātad prasītājs nevar apgalvot, ka ir paaugstinājis eksporta cenas, neko nezinot par pārējo ražotāju nodomiem rīkoties līdzīgi.
45 Šai sakarā ir jānorāda arī, ka pretēji prasītāja apgalvotajam Tarco atbildes pierādījuma spēku neietekmē tas, ka persona, kas to parakstīja, nav piedalījusies 1990. gada 22. novembra sanāksmē un šajā laikā nebija arī Tarco darbinieks. Tā kā šī atbilde ir sniegta uzņēmuma vārdā, tās ticamība ir lielāka nekā viena darbinieka sniegtai atbildei neatkarīgi no viņa personiskās pieredzes vai viedokļa. Turklāt Tarco pārstāvji savā atbildē ir tieši pieminējuši, ka tā ir uzņēmuma iekšējās izmeklēšanas rezultāts.
46 Otrkārt, jāatzīmē, ka prasītājs atzīst, ka tas ir bijis nolīguma par bruto cenu paaugstināšanu Vācijā no 1992. gada 1. janvāra un 1991. gada oktobra nolīguma par sadarbību attiecībā uz Turīnas projektu dalībnieks.
47 Šajā sakarā nav atbilstošs arguments, ka šie nolīgumi nav ietekmējuši tirgu. Turklāt nav vērā ņemams arguments, ka pēc nolīguma par bruto cenu paaugstināšanu tirgū ir bijusi dzīva konkurence, kuras rezultātā ir samazinājušās cenas. Piemērojot EK līguma 85. panta 1. punktu, nav nepieciešams ņemt vērā nolīguma konkrētās sekas, ja ir redzams, ka tā mērķis ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai izkropļošana kopējā tirgū (Tiesas 1966. gada 13. jūlija spriedums apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig/Komisija, Recueil, 419. un 496. lpp.; 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/AnicPartecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 99. punkts, un lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 178. punkts; Pirmās instances tiesas 1994. gada 23. februāra spriedums apvienotajās lietās T‑39/92 un T‑40/92 CB un Europay/Komisija, Recueil, II‑49. lpp., 87. punkts). Attiecībā uz nolīgumu par bruto cenu paaugstināšanu Vācijā ir jāatgādina, ka tāpēc, ka uzņēmums, kas ir piedalījies citu uzņēmumu sanāksmēs, kurās ir pieņemti lēmumi par cenām, neievēro noteiktās cenas, šīs sanāksmes nezaudē savu pret konkurenci vērsto mērķi un tas arī nenozīmē, ka attiecīgais uzņēmums nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, bet drīzāk sliecas pierādīt, ka tas nav īstenojis attiecīgos nolīgumus (Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑148/89 Tréfilunion/Komisija, Recueil, II‑1063. lpp., 79. punkts).
48 Tātad attiecībā uz nolīgumu par bruto cenu paaugstināšanu Vācijā lēmuma spēkā esamību nevar likt apšaubīt, pamatojoties uz prasītāja apgalvojumu, ka šim nolīgumam nebija visas pazīmes, ko Komisija ir nosaukusi Lēmuma 44. punkta otrajā daļā. Nolīguma galvenās pazīmes, par kurām saskaņā ar ABB 1996. gada 4. jūnija atbildē uz 1996. gada 13. marta informācijas pieprasījumu (turpmāk tekstā – “ABB atbilde”) norādīto principiāla vienošanās ir notikusi 1991. gada 9. vai 10. oktobrī, var atrast prasītāja īsās, rokrakstā izdarītās piezīmēs par 1991. gada 10. decembra sanāksmi (Paziņojuma par iebildumiem 36. pielikums), kurās tostarp tiek pieminēts “minimālo cenu saraksts klientiem”, cenas no “rūpnīcas + 7 %”, “ikmēneša sanāksmes” un “saraksts 13.1.92”. Pat tad, ja nolīgums ir noslēgts tikai par bruto cenu paaugstināšanu, tas nepadara Lēmumu spēkā neesošu, jo no tā 137. punkta trešās daļas izriet, ka Komisija par nolīgumu EK līguma 85. panta izpratnē šajā laika posmā ir uzskatījusi vienīgi nolīgumu par cenu paaugstināšanu Vācijā no 1992. gada 1. janvāra. Arī fakts, ka šāds nolīgums tika noslēgts 1991. gada 10. decembra sanāksmes laikā, nevis 1991. gada 9. vai 10. oktobra sanāksmē neietekmē secinājumu, ko Komisija ir izdarījusi no šo sanāksmju virknes, proti, ka Dānijas aizliegtā vienošanās, kurā prasītājs piedalījās šajā laika posmā, noteiktā brīdī 1991. gada rudenī tika papildināta ar nolīgumu par bruto cenu paaugstināšanu Vācijas tirgū. Tādējādi netiek apstrīdēts tas, ka šis nolīgums, kas jebkurā gadījumā tika noslēgts vismaz līdz 1991. gada decembrim, acīmredzot tika apspriests 1991. gada 9. vai 10. oktobra sanāksmē.
49 Treškārt, šķiet, ka Komisija ir pienācīgi pierādījusi, ka 1993. gada nogalē prasītājs ir bijis nolīguma par Vācijas tirgus sadali dalībnieks.
50 Šajā sakarā ir jānorāda, ka ABB atzīst, ka ražotāji pēc audita, kas noteica katra ražotāja apgrozījumu 1992. gadā, 1993. gada 18. augustā noslēdza nolīgumu par Vācijas tirgus sadali atbilstoši 1992. gadā saņemtajām tirgus daļām, par jauna, vienota cenrāža sagatavošanu un par vēlāka sankciju plāna izstrādi (ABB atbilde). Saskaņā ar ABB teikto sarunas par tirgus daļu sadali tika turpinātas 1993. gada 8. vai 9. septembra sanāksmēs Kopenhāgenā un vēlāk Frankfurtē (ABB atbilde).
51 Ir jāatzīst, ka attiecībā uz auditu, kurā tika noteikts apgrozījums 1992. gadā, ABB izklāstījums atbilst secinājumiem, kas izriet no ABBIC Møller 1993. gada 19. augusta piezīmēm (Paziņojuma par iebildumiem 53. pielikums), kas satur tabulu, kurā ir norādīts gan Dānijas ražotāju, gan Pan‑Isovit un Henss/Isoplus apgrozījums un tirgus daļas 1992. gadā, kā arī skaitlis, kas raksturo 1994. gadā paredzētās tirgus daļas. Pēc ABB apgalvojumiem ziņas par attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu un tirgus daļām iesniedza Šveices grāmatvedības sabiedrība (ABB 1996. gada 4. jūnija atbilde). Prasītājs savu apsvērumu par paziņojumu par iebildumiem 36. lappusē atzīst, ka Šveices audita sabiedrība veica pārdošanas auditu. Attiecībā uz šī audita saturu prasītāja apgalvojums, ka tas ir prasījis tikai pārdošanas auditu tā izplatītājiem Vācijā, lai iegūtu drošas ziņas par Vācijas tirgus kopējiem apmēriem, nerada šaubas par ABB izteikumu ticamību. Ir grūti iedomāties, ka uzņēmums būtu sadarbojies ar audita sabiedrību un tikai tāpēc nodevis tās rīcībā ziņas par savu apgrozījumu, lai rezultātā uzzinātu savu paša daļu kopējā tirgū, bet vienlaikus pārējie uzņēmumi piekrīt šim auditam, lai iegūtu visu informāciju par tirgus daļām.
52 Turpinot attiecībā uz principiāla nolīguma par tirgus sadali noslēgšanu, ABB atbildē iekļautā tēze, ka uzņēmumi 1993. gada augustā ir vienojušies par Vācijas tirgus sadali, precīzu katra dalībnieka tirgus daļas noteikšanu atliekot uz turpmākajām sarunām, kas tika turpinātas no vienas sanāksmes nākamajā, apstiprina ne tikai 1994. gada tirgus daļu nosaukšana iepriekšminētajā ABBICMøller piezīmē, bet arī Pan‑Isovit 1993. gada 18. augusta (paziņojuma par iebildumiem 52. pielikums) piezīme un ABB priekšlikums, kas, kopā ņemot, pierāda, ka 1993. gada augustā un septembrī turpinājās sarunas par tirgus daļu sadali Vācijā.
53 Pirmkārt, šādu sarunu esamību apstiprina minētās 1993. gada 18. augusta piezīmes, ko Pan‑Isovit izdarīja savai mātes sabiedrībai par 1993. gada 3. augusta prasītāja apmeklējumu, un no kā izriet, ka Pan‑Isovit bija informēts par to, ka prasītāju “principā interesē nolīgumi par cenām, bet tikai tad, ja [tā] tirgus daļa ir noteikta atbilstoši”, un ka tas “saskaņā ar norunu ar ABB cenšas panākt kontroli pār Tarco Dānijā un Vācijā”.
54 Otrkārt, ABB priekšlikums apstiprina, ka attiecībā uz tirgus sadali 1993. gada septembrī vēl bija jāapspriež tikai individuālo kvotu apmēri. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka ABB priekšlikumu, kas attiecās uz Vācijas tirgus sadales sistēmu, pamatojoties uz apgrozījuma auditu, uz maksājumiem, kas jāveic piešķirtas kvotas pārsniegšanas gadījumā, un uz vienotu cenu sarakstu, prasītājs saskaņā ar ziņām, ko tas sniedza savos apsvērumos par Paziņojumu par iebildumiem, saņēma 1993. gada septembrī un to atbalstīja Pan‑Isovit un Henss/Isoplus. Šajā priekšlikumā noteiktā tirgus daļu procentuālā sadale atbilst iepriekš minētajā ABBIC Møller piezīmē nosauktajiem skaitļiem (“26” – Pan‑Isovit, “25” – ABBIsolrohr, “12” – prasītājam, “4” – Dansk Rørindustri/Starpipe), izņemot Tarco un Henss/Isoplus, kam šajā dokumentā tiek piešķirti “17” un “16”, bet ABB priekšlikumā ir piedāvāti “17,7 % ” un “15,3 %”. Attiecībā uz Tarco daļas palielināšanu ir jāatzīmē, ka saskaņā ar ABB atbildē sniegtajām ziņām skaitļi ABBIC Møller piezīmēs, kas attiecas uz 1994. gadu, “atspoguļo [1993. gada] 18. augusta sanāksmē noslēgto nolīgumu, saskaņā ar kuru šīs tirgus daļas tiks saglabātas 1994. gadā, sarunās šajā sanāksmē izdarot nelielus labojumus”, un 1993. gada 8. vai 9. septembra sanāksmes mērķis “[šķiet] bija sarunu par tirgus daļu piešķiršanu saskaņā ar [Šveices audita sabiedrības] ziņojumu turpināšana – Tarco skaidri pieprasīja, lai tam tiktu piešķirti 18 % no Vācijas tirgus”. Ņemot vērā atbilstību starp ABB sniegtajām ziņām, no vienas puses, un ABB, Pan Insovit un Henss/Isoplus 1993. gada septembrī piedāvāto Tarco tirgus daļas palielināšanu salīdzinājumā ar daļām, kas minētas 1993. gada augusta ABBIC Møller piezīmēs, no otras puses, ir jāsecina, ka pēc 1993. gada augusta un septembra sanāksmēm pastāvēja nolīgums par Vācijas tirgus sadali, lai gan diskusija par kvotām vēl turpinājās.
55 Prasītāja arguments, ka tas nav piekritis sistēmai tādā veidā, kā tā izteikta ABB priekšlikumā, nav atbilstošs. Tik tiešām sanāksmju virkne, kurās uzņēmumi apsprieda tirgus daļu sadali, nebūtu iespējama, ja šajā laikā šo sanāksmju dalībnieku starpā nebūtu kopīga vēlēšanās ierobežot pārdošanu Vācijas tirgū, sadalot tirgus daļas atsevišķu tirgus dalībnieku starpā.
56 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EK līguma 85. panta 1. punktā minētais nolīgums pastāv jau tad, ja attiecīgie uzņēmumi ir izpauduši savu kopīgo gribu darboties tirgū noteiktā veidā (skat., piemēram, Tiesas 1970. gada 15. jūlija spriedumu lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija, Recueil, 661. lpp., 112. punkts; 1980. gada 29. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 Van Landewyck/Komisija, Recueil, 3125. lpp., 86. punkts, iepriekš minēto spriedumu Komisija/Anic Partecipazioni, 130. punkts; Pirmās instances tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedumu lietā T‑1/89 Rhône Poulenc/Komisija, Recueil, II‑867. lpp., 120. punkts).
57 Šādos apstākļos Komisija no tā, ka sanāksmes par tirgus daļu sadali tika turpinātas 1993. gada augustā un septembrī, ir pareizi secinājusi, ka šo sanāksmju dalībnieku starpā pastāvēja nolīgums, kas attiecās vismaz uz Vācijas tirgus principiālu sadali.
58 Ir taisnība, ka Komisija nav konstatējusi, ka būtu bijis šāds principiāls nolīgums attiecībā uz piešķirto kvotu pārkāpšanas gadījumā izdarāmajiem maksājumiem un par vienotu cenrādi. Tas tomēr nenozīmē, ka Lēmuma secinājumi nav spēkā, jo Komisija tā 137. punkta trešajā daļā par nolīgumu EK līguma 85. pantā izpratnē ir atzinusi tikai 1993. gada augusta nolīgumu par kvotu noteikšanu.
59 Attiecībā uz to, ka prasītājs ir šāda principiāla nolīguma par Vācijas tirgus sadali dalībnieks, tā piedalīšanos 1993. gada 30. jūnija un 18. vai 19. augusta sanāksmēs, kuras tas it kā nevar atcerēties, apstiprina ABB savā atbildē, bet savu piedalīšanos 1993. gada 8. vai 9. septembra sanāksmēs tas ir apstiprinājis pats.
60 Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka pat tad, ja prasītājs nav piedalījies 1993. gada 30. jūnija un 18. vai 19. augusta sanāksmēs, no dokumentiem izriet, ka tas tik un tā ir bijis iesaistīts sarunās, kas notika šajās sanāksmēs. Pirmkārt, ir jākonstatē, ka, 1993. gada vasarā piekrītot auditam par tā pārdošanu Vācijas tirgū, prasītājs ir izpildījis 1993. gada 30. jūnija sanāksmē par šo jautājumu pieņemto lēmumu. Otrkārt, prasītājs ir atzinis, ka tikšanās laikā ar ABB 1993. gada jūnijā tika runāts par Vācijas tirgus sadali un ka tas paziņoja, ka nepiekrīt šī tirgus sadalei starp Vācijas un Dānijas uzņēmumiem attiecībā, kas būtu mazāka par “60 pret 40” (Apsvērumi par paziņojumiem par iebildumiem). Vienlaikus ABB plānoja šādu sadalījumu, kas atspoguļojas 1993. gada 2. jūlija piezīmēs par tikšanās ar prasītāju sagatavošanu (paziņojuma par iebildumiem 48. pielikums), kurās ABB apstiprina, ka prasītājs faktiski vēlējās lielāku tirgus daļu. No šī dokumenta un Pan‑Isovit 1993. gada 18. augusta piezīmes izriet, ka, pat ja pirms 1993. gada 18. vai 19. augusta sanāksmes vēl nebija nolīguma par Vācijas tirgus sadali, prasītājs piederēja pie tiem uzņēmumiem, kas vēlējās šādu nolīgumu noslēgt.
61 Šādos apstākļos prasītājs nevar izvairīties no atbildības par principiālu nolīgumu par Vācijas tirgus sadali, pamatojoties uz to, ka tas 1993. gada 8. vai 9. septembra sanāksmē ir paziņojis, ka nevēlas nekādu nolīgumu par Vāciju un ka tas 1993. gada 29. septembra sanāksmē ir noraidījis ABB priekšlikumu.
62 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka prasītāja 1993. gada 8. vai 9. septembra un 29. septembra sanāksmēs ieņemtā nostāja nebija publiska norobežošanās no principiāla nolīguma par Vācijas tirgus sadali, par ko notika sarunas 1993. gada augustā un septembrī. Ir taisnība, kā ir atzinusi ABB savā atbildē, ka galvenokārt prasītāja izturēšanās dēļ galu galā netika noslēgts rakstisks nolīgums par Vācijas tirgus sadali un ka šis nolīgums vēlāk pilnībā izjuka. Tomēr, tā kā noteiktā laika sprīdī pastāvēja vienprātība par principiālu Vācijas tirgus sadali, prasītājs nebija pietiekami pierādījis, ka šajā brīdī tas bija ieņēmis nostāju, kas pārējiem sarunu partneriem skaidri parādītu, ka tas norobežojas no šādas sadales idejas. No dokumentu kopuma, kas aprakstīti iepriekš 52.–54. punktā, izriet, ka 1993. gada augusta un septembra mēnešos citi dalībnieki, kā Pan‑Isovit un ABB, neuzskatīja prasītāja nostāju par norobežošanos no tirgus sadales idejas.
63 Piedaloties sarunās 1993. gada augustā un septembrī un it īpaši piedaloties 1993. gada 8. vai 9. septembra sanāksmē, kuru laikā tas publiski nenorobežojās no to satura, prasītājs deva pamatu pārējiem dalībniekiem pieņemt, ka tas piekrīt sanāksmes rezultātiem un tos ievēros, līdz ar to var secināt, ka tas ir šo sanāksmju rezultātā panāktā nolīguma dalībnieks (skat. minētā sprieduma 39. punktu).
64 Tā kā Komisija nepārmet prasītājam, ka tas ir piekritis nolīgumam EK līguma 85. panta izpratnē par kompensāciju sistēmu un vienotu cenrādi, un arī neapgalvo, ka nolīgums par Vācijas tirgus sadali ir īstenots praksē, prasītājs velti pamatojas uz to, ka tas ir iebildis pret rakstiska nolīguma par kompensācijām un cenrāžu saraksta noslēgšanu, kā arī uz to, ka nolīgums par tirgus sadali nav īstenots.
65 No iepriekš teiktā izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami pamatojusi to, ka prasītājs no 1990. gada novembra līdz 1993. gada septembrim ir bijis nolīgumu par cenu paaugstināšanu ārpus Dānijas 1990. gadā, par cenu paaugstināšanu Vācijā no 1992. gada 1. janvāra, par cenu noteikšanu un projektu sadali Itālijā un kvotu noteikšanu tirgus daļām 1993. gada augustā dalībnieks.
66 Tādējādi ir jānoraida prasītāja argumenti par tā piedalīšanos pret konkurenci vērstās darbībās ārpus Dānijas tirgus no 1990. līdz 1993. gadam.
2. Par dalības pārtraukšanu aizliegtā vienošanās 1993. gadā un dalību aizliegtā vienošanās kopš 1994. gada.
– Lietas dalībnieku apsvērumi
67 Prasītājs apgalvo, ka tas ir izstājies no aizliegtās vienošanās 1993. gada aprīlī. Līdz ar to Komisija esot kļūdaini apgalvojusi, ka toreizējais “cenu samazinājums Dānijā bija spēku cīņas aizliegtās vienošanās ietvaros, nevis tās izbeigšanās sekas”. Tā izstāšanos no aizliegtās vienošanās apstiprinot vairāki ABB iekšējie memorandi, kuros norādīts, ka tā rīcība ir “pretēja nolīgumam” un “agresīva”, kā arī norādīts uz būtiskām izmaiņām Dānijas tirgus sadalē tā prasību dēļ pēc lielākas tirgus daļas.
68 Kas attiecas uz Vāciju pirms 1994. gada un Dāniju no 1993. gada aprīļa līdz 1994. gadam, domstarpības aizliegtās vienošanās ietvaros nedrīkstētu novērtēt par zemu, jo to rezultātā prasītājs pameta aizliegto vienošanos. Komisija nav pierādījusi nekādu darbību paralēlismu laika periodā no 1993. līdz 1994. gadam konkrētajā tirgū, kuru drīzāk esot raksturojis cenu karš.
69 Prasītājs neapstrīd, ka 1993. un 1994. gadā tas ir reizēm piedalījies sanāksmēs. Tā 1993. gada 5. un 6. jūlijā tas ir ticies ar ABB un noraidījis tā priekšlikumus par atkārtotu iesaistīšanos aizliegtās vienošanās aktivitātēs. Tomēr šīs tikšanās nepierādot nepārtrauktu uzvedības paralēlismu strīdīgajā laika posmā. Noteiktu uzņēmumu piedalīšanās dažās sēdēs, kas attiecas vienīgi uz Vācijas tirgu, ir mazsvarīga, jo visi šie uzņēmumi un it īpaši prasītājs esot patstāvīgi noteikuši savu izturēšanos attiecīgajā tirgū. Šo iemeslu dēļ, lai pierādītu, ka notikušas saskaņotas darbības, nepietiek ar to, ka pastāvēja kontakti, kas tomēr neizraisīja uzņēmumu nolīgumu par tirgus sadali. Situācija attiecīgajā tirgū līdz 1995. gadam viennozīmīgi parāda, ka tur nebija paralēlas uzvedības.
70 Runājot par Eiropas līmeņa aizliegtu vienošanos, prasītājs piekrīt, ka ir piedalījies 1994. gada 3. maija sanāksmē, kurā tika apspriestas cenas Vācijas tirgū, bet apstrīd, ka šajā laikā tas būtu izmantojis jebkādu cenrādi. Tas arī neatceras, ka būtu piedalījies 1994. gada 18. augusta sanāksmē Kopenhāgenā, un daudzpusējā sanāksmē pirmo reizi esot piedalījies tikai 1994. gada 30. septembrī. Lēmumā tāpat arī nepareizi esot norādīts, ka jau 1994. gada rudenī pastāvēja vispārējs nolīgums par Eiropas tirgus sadali. Tikai 1995. gada 20. martā tika noslēgts galīgais nolīgums par šo tirgu, un tikai pēc šī datuma notika mēģinājumi to īstenot. Kontaktgrupas pirmajā sanāksmē 1994. gada 7. oktobrī netika panākts nekāds nolīgums par Vācijas tirgu. Pirmā sanāksme, kurā dalībniekiem tika piešķirti atsevišķi projekti, notika 1995. gada janvārī. Runājot par Dānijas tirgu, 1995. gada martā formāls nolīgums par tirgus sadali vēl nebija stājies spēkā.
71 Atbildētāja uzskata, ka prasītājs 1993. gada aprīlī nav izstājies no aizliegtās vienošanās. Visā pārkāpuma laikā tas turpināja piedalīties regulārajās sanāksmēs. Jebkuru tā izteiktu draudu mērķis bija panākt, lai ABB tai piešķir lielāku tirgus kvotu. Turklāt tas piedalījās sanāksmēs 1993. gada augustā un septembrī un 1993. gada rudenī vai 1994. gada sākumā piekrita pēc ABB pieprasījuma piedalīties algas maksāšanā Powerpipe savervētajai personai.
72 Prasītājs veltīgi cenšas pierādīt, ka aizliegtās vienošanās darbība bija pārtraukta 1993.–1994. gadā, jo Komisija savā Lēmumā atzīst, ka dažādas vienošanās, lai gan bija divpusēja kontaktu turpināšana starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem, bija pārtrauktas laika periodā no 1993. gada nogales līdz 1994. gada sākumam.
– Pirmās instances tiesas vērtējums
73 Prasītāja argumenti ir jāsaprot tādējādi, ka pēc tam, kad tas, kā pats apgalvo, izstājās no aizliegtās vienošanās 1993. gada aprīlī, ir bijis nolīguma vai saskaņotas darbības dalībnieks EK līguma 85. panta izpratnē tikai kopš 1995. gada marta, pēc galīgā nolīguma par Eiropas tirgus sadali noslēgšanas.
74 Pirmkārt, ir jāatzīmē, ka pretēji prasītāja apgalvotajam no Dānijas aizliegtās vienošanās izmaiņām aptuveni 1993. gada aprīlī nevar secināt, ka tas šajā laikā bija beidzis savu dalību pret konkurenci vērstās darbībās pilsētu apkures jomā.
75 Šajā sakarā pietiek konstatēt, ka, lai gan cenas Dānijas tirgū kopš 1993. gada marta/aprīļa sāka samazināties un vienošanās par projektu sadali vairs netika ievērotas, Dānijas ražotāji, kā Pan‑Isovit un Henss/Isoplus, sanāksmēs 1993. gada 30. jūnijā Kopenhāgenā, 1993. gada 18. vai 19. augustā Cīrihē, 1993. gada 8. vai 9. septembrī Kopenhāgenā un Frankfurtē turpināja sarunas par Vācijas tirgus sadali, kas 1993. gada augustā noslēdzās ar principiālu nolīgumu, kurš tika tālāk attīstīts 1993. gada septembra sanāksmēs. Kā iepriekš izklāstīts no 59. līdz 63. punktam, Komisija ir juridiski pietiekami pamatojusi, ka prasītājs, it īpaši piedaloties sanāksmēs 1993. gada 8. vai 9. septembrī, ir piedalījies šajās sarunās.
76 Šajā sakarā Komisija Lēmuma 37. punktā ir pamatoti apgalvojusi, ka toreizējais cenu samazinājums Dānijā viennozīmīgi bija spēku cīņas aizliegtās vienošanās iekšienē, nevis tās izbeigšanās sekas.
77 Otrkārt, attiecībā uz laika posmu pēc nolīguma par Vācijas tirgus sadali grozīšanas 1993. gada septembrī vai oktobrī jāprecizē, kā pati Komisija Lēmumā ir atzinusi, ka tirgū noteiktā laika posmā nebija nozīmīgu pret konkurenci vērstu darbību un katrā ziņā tās nevar tikt pierādītas.
78 Lēmuma 52. apsvērumā Komisija ir apstiprinājusi, ka šajā laikā cenas galvenajos valstu tirgos dažos mēnešos bija samazinājušās par 20 %. Komisija ir novērojusi, ka, neņemot vērā to, ražotāji tomēr turpināja satikties, lai gan kādu laiku daudzpusējas sanāksmes aizstāja divpusēji un trīspusēji kontakti. Komisija uzskata, ka ir ļoti iespējams, ka ABB šo sanāksmju laikā centās risināt sarunas par jaunu vienošanos, lai atjaunotu “kārtību” šajos tirgos (Lēmuma 52. apsvēruma piektā daļa). Lēmumā ir norādīts, ka prasītājs ir ticies ar ABB 1994. gada 28. janvārī, 23. februārī un 11. martā, kā arī ar Tarco 1994. gada 8. janvārī un 19. martā (Lēmuma 52. apsvēruma sestā un septītā daļa). Tomēr par šīm sanāksmēm nav nekādas informācijas, izņemot prasītāja apgalvojumu, ka Tarco ir tam bez panākumiem prasījis kompensāciju kā priekšnoteikumu “miera sarunām” (Lēmuma 52. apsvēruma septītā daļa).
79 Turpinot sava Lēmuma 53. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka sešu ražotāju sanāksmes tika atkal atsāktas 1994. gada 7. martā, 15. aprīlī un 3. maijā. Sanāksmēs martā un aprīlī tostarp tika diskutēts par cenu paaugstinājumiem, šķiet, ka tomēr bez rezultāta. Tomēr pēc sanāksmes 1994. gada 3. maijā, kurā piedalījās prasītājs, ABB, Henss un Pan‑Isovit, tomēr tika izstrādāts cenrādis, kam bija jākalpo par pamatu visiem pārdevumiem Vācijas tirgū (Lēmuma 54. apsvēruma pirmā daļa). Komisija uzskata, ka vienā no sešu lielāko uzņēmumu sanāksmēm Brigē 1994. gada 18. augustā visticamāk notika vienošanās par jauna kopēja cenrāža izstrādi un atlaižu ierobežošanu noteiktā apmērā (Lēmuma 56. apsvēruma trešā daļa).
80 No minētā izriet, ka attiecībā uz laika posmu pēc 1993. gada septembra vai oktobra Komisija ir atzinusi, ka pat tad, ja turpināja pastāvēt kontakti uzņēmumu starpā, nav pierādījumu, ka būtu pastāvējis nolīgums vai veiktas saskaņotās darbības EK līguma 85. panta izpratnē līdz sarunām par cenu paaugstināšanu Vācijas tirgū. Par šīm sarunām Lēmumā ir atzīts, ka to rezultātā nolīgums tika panākts tikai pēc 1994. gada 3. maija sanāksmes.
81 Turklāt Komisija Lēmuma daļā, kas attiecas uz faktu juridisko novērtējumu, ir nolēmusi, ka ir bijis aizliegtās vienošanās “pārtraukums”. Vispirms, novērtējot pārkāpuma raksturu šajā gadījumā, Komisija ir atzinusi, ka, kaut arī pastāvēja kontinuitāte starp Dānijas un Eiropas aizliegtajām vienošanām, kas veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, vienošanās tiešām uz īsu laiku ir bijušas apturētas (Lēmuma 145. apsvēruma trešā daļa). Precīzāk, Komisija Lēmuma 141. apsvēruma trešajā daļā šajā sakarā attiecībā uz laika posmu no 1993. gada septembra līdz 1994. gada martam norāda sekojošo: “Šāda veida pārtraukums var tikt uzskatīts par parastu vienošanos un attiecību apturēšanu. Ražotāji nekavējās atzīt, ka spēku cīņas turpināšana ir pretēja to interesēm un atgriezās pie sarunu galda.” Tāpat arī, novērtējot pārkāpuma ilgumu, Komisija ir konstatējusi, ka “vienošanās var uzskatīt par apturētām sešus mēnešu laika posmā no 1993. gada oktobra līdz 1994. gada martam, lai gan (saskaņā ar ABB apgalvojumiem) divpusējās un trīspusējās sarunas tika turpinātas”, un ka “1994. gada maijā slepenās norunas tika atjaunotas Vācijā, piemērojot cenrādi visai Eiropai” (Lēmuma 152. apsvēruma pirmā daļa).
82 Šajā sakarā prasītājs nevar apgalvot, ka Komisija tam savā Lēmumā būtu pārmetusi, ka tas ir piedalījies pret konkurenci vērstās darbībās laika posmā pēc tā atteikšanās parakstīt nolīgumu par Vācijas tirgus sadali, t.i., no 1993. gada septembra/oktobra līdz 1994. gada martam.
83 Attiecībā uz aizliegtās vienošanās atjaunošanu ir jānorāda, ka Komisija ir pareizi konstatējusi, ka prasītājs pēc sanāksmes 1994. gada 3. maijā bija nolīguma par cenrādi Vācijas tirgum dalībnieks un pēc tam – kopš 1994. gada rudens – nolīguma par kvotu sistēmu Eiropas tirgū dalībnieks.
84 Vispirms, kas attiecas uz cenrādi Vācijas tirgum, ir jāatzīmē, ka saskaņā ar ABB atbildi, bija cenrādis, kas pēc sanāksmes 1994. gada 3. maijā Hanoverē bija jāpiemēro visām piegādēm Vācijas piegādātājiem. To apstiprina 1994. gada 10. jūnija vēstule, ar kuru aizliegtās vienošanās koordinators ielūdza Hensu un prasītāja, ABB, Dansk Rørindustri, Pan‑Isovit un Tarco direktorus uz sanāksmi, kas bija paredzēta 1994. gada 18. augustā (Paziņojuma par iebildumiem 56. pielikums), un kurā ir teikts:
“Sanāksme par stāvokli VFR tirgū tagad ir noteikta šādā datumā:
ceturtdien, 1994. gada 18. augustā pulksten 11 [..].
Tā kā 1994. gada 9. maijā sastādītais saraksts atsevišķos punktos ir nepilnīgs un tā rezultātā, salīdzinot piedāvājumus, ir radušās domstarpības un būtiskas interpretāciju atšķirības, pievienotajā sarakstā esmu papildinājis trūkstošos punktus.”
85 No šīs vēstules izriet, ka bija cenu saraksts, kas bija jāpiemēro, iesniedzot piedāvājumus, un kura īstenošana jau bija sākta, kaut arī vienlaicīgi parādījās problēmas. Šāda saraksta pastāvēšanu Tarco apstiprina savā otrajā atbildē, kas datēta ar 1996. gada 31. maiju, uz 1996. gada 13. marta informācijas pieprasījumu, minot cenu sarakstu, ko aizliegtās vienošanās koordinators direktoriem nodeva, “iespējams, 1994. gada maijā”. Pēc tam, kā minēts ABB atbildē, sanāksmē 1994. gada 18. augustā Kopenhāgenā tika apspriesti cenu līmeņa “uzlabošanas” pasākumi Vācijā.
86 Attiecībā uz prasītāja dalību nolīgumā par kopēju cenrādi ir jānorāda, ka tas atzina, ka ir piedalījies 1994. gada 3. maija sanāksmē, kurā tika apspriests cenu stāvoklis Vācijas tirgū, un rezultātā tam tiešām ir ticis nosūtīts cenrādis. Turklāt ir jāuzskata par pierādītu, ka prasītājs ir piedalījies 1994. gada 18. augusta sanāksmē, lai gan tas Pirmās instances tiesā ir apgalvojis, ka tā tirdzniecības vadītājs bija plānojis tajā piedalīties, tomēr galu galā to nebija darījis. Ir jākonstatē, ka prasītāja pārstāvja klātbūtni šajā sanāksmē apstiprina ne tikai pats prasītājs savā 1996. gada 25. aprīļa atbildē uz 1996. gada 13. marta informācijas pieprasījumu iekļautajā pārskatā par tā tirdzniecības vadītāja dienesta ceļojumiem, bet arī ABB atbilde un Brugg atbilde (Brugg 1996. gada 9. augusta atbilde uz informācijas pieprasījumu pārskata 2. pielikumā). Ņemot vērā ielūgumu uz 1994. gada 18. augusta sanāksmi, kas bija adresēts prasītājam un kurā ir minēts tam nosūtītais cenu saraksts, Komisija ir pareizi secinājusi tā dalību nolīguma par cenrādi noslēgšanā no tā piedalīšanās 1994. gada 3. maija un 18. augusta sanāksmēs.
87 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka prasītājs nevar pamatoties uz to, ka tas nekad nav piemērojis šādu nolīgumu, jo tikai tāpēc vien, ka uzņēmums, kas ir piedalījies citu uzņēmumu sanāksmēs, kurās ir pieņemti lēmumi par cenām, neievēro noteiktās cenas, šīs sanāksmes nezaudē pret konkurenci vērsto mērķi, un tas attiecīgi nenozīmē arī, ka attiecīgais uzņēmums nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, bet drīzāk sliecas pierādīt, ka tas nav īstenojis attiecīgos nolīgumus (skat. 47. punktā minēto judikatūru).
88 Attiecībā uz nolīgumu par Eiropas tirgus sadali ir jāprecizē, ka prasītājs atzīst, ka sanāksmē 30. septembrī un arī turpmākajās sanāksmēs 1994. gada 12. oktobrī un 16. novembrī tika runāts par Eiropas tirgus sadali, bet tas apgalvo, ka nolīgums tika panākts tikai 1995. gadā.
89 Šajā sakarā ir jānorāda, ka Komisija ir juridiski pietiekami pamatojusi, ka sanāksmē 1994. gada 30. septembrī tika panākts principiāls nolīgums par vispārējas kvotu sistēmas ieviešanu Eiropas tirgū un nolemts noteikt precīzus skaitļus katras valsts tirgum un uzticēt to īstenošanu zemākā līmenī kontaktgrupām (Lēmuma 59. apsvēruma ceturtā daļa).
90 Tik tiešām vispirms ir jākonstatē, ka ABB savā atbildē ir apstiprinājis, ka principiāls nolīgums par vispārēju Eiropas tirgus sadali notika tieši 1994. gada septembra sanāksmē, bet konkrēti skaitļi tika noteikti vēlāk, 1994. gada 16. novembra sanāksmē. Tālāk prasītājs attiecībā uz 1994. gada 30. septembra sanāksmi, par kuru tas apgalvo, ka tajā netika noslēgts nekāds nolīgums un ka tam bija nepieciešama Brugg un vēl viena Eiropas ražotāja KWH piedalīšanās, ir apstiprinājis, ka pastāvēja vienprātība par procesa turpināšanu un bija vienošanās par to, ka prasītājs pārdomās ABB priekšlikumu, ka ABB apmeklēs visus uzņēmumus, tostarp KWH un Brugg, lai izstrādātu galīgo risinājumu, un ka tirgus daļas tiks noteiktas, ja un tad, kad ABB izdosies nolīgumā iesaistīt KWH. Ir jāatzīst, ka šie prasītāja apgalvojumi nevar atspēkot Komisijas gala secinājumus, ko tā ir izdarījusi no ABB atbildes un saskaņā ar kuriem 1994. gada 30. septembra sanāksmes dalībnieki ir noslēguši nolīgumu par principiālu Eiropas tirgus sadali. Uzticot ABB izstrādāt nolīgumu ar visiem iesaistītajiem uzņēmumiem, šīs sanāksmes dalībnieki izteica kopīgu gribu saskaņot savu uzvedību tirgū, sadalot tirgus daļas starp atsevišķiem tirgus dalībniekiem, kaut arī konkrētu daļu noteikšana bija atkarīga no iespējamās tirgus daļu piešķiršanas Brugg un KWH.
91 Tātad Komisija bija tiesīga apgalvot, ka nolīgums par Eiropas tirgus sadali principā tika noslēgts 1994. gada 30. septembra sanāksmē, kaut arī konkrētās daļas tika noteiktas tikai vēlāk. Šajā sakarā ir arī jāatzīmē, ka jebkurā gadījumā 1995. gada 20. martu nevar uzskatīt par brīdi, kad pirmo reizi tika noslēgts kopējs nolīgums par Eiropas tirgus daļu sadali, jo saskaņā ar savstarpēji atbilstošiem ABB paziņojumiem tā atbildē un Pan‑Isovit paziņojumiem (1996. gada 17. jūnija atbilde uz informācijas pieprasījumu) šāds nolīgums tika noslēgts jau 1994. gada 16. novembra sanāksmē.
92 Precīzāk, ir jānorāda – tā kā tas, ka prasītājs bija vispārēja nolīguma par Eiropas tirgus sadali dalībnieks, ir pierādīts, pamatojoties uz tā dalību 1994. gada 30. septembra, 12. oktobra un 16. novembra sanāksmēs, nav nozīmes apgalvot, ka šis nolīgums dažādu valstu tirgos tika īstenots tikai vēlāk, pēc tam, kad tika noslēgti nolīgumi valstu kontaktgrupās.
93 No iepriekš minētā izriet, ka ir jānoraida prasītāja argumenti, ar kuriem tas apstrīd Lēmumā konstatēto tā dalību aizliegtajā vienošanās 1993. gada nogalē un tā dalības atsākšanu 1994. gada sākumā.
94 Tomēr vēl ir jāpārbauda prasītāja apgalvojumi, ar kuriem tas apstrīd arī pārkāpuma ilguma un turpinātā rakstura vērtējumu.
3. Par prasītājam inkriminētā pārkāpuma ilgumu un turpināto raksturu
– Lietas dalībnieku argumenti
95 Prasītājs norāda, ka, tā kā runa ir par divām atsevišķām aizliegtām vienošanām, tas nav “no 1990. gada novembra/decembra līdz vismaz 1996. gada martam vai aprīlim”, t.i., kopā piecus gadus un piecus mēnešus, turpināti piedalījies EK līguma 85. panta pārkāpumā. Drīzāk esot jāpamatojas uz divu gadu un trīs mēnešu laikposmu attiecībā uz sākotnējo Dānijas aizliegto vienošanos un atkarībā no valsts uz četriem līdz augstākais sešpadsmit vai astoņpadsmit mēnešiem Vācijas gadījumā attiecībā uz vēlāko Eiropas aizliegto vienošanos.
96 Ciktāl atbildētāja saskaņā ar tās apgalvojumiem ir ņēmusi vērā, ka “sākumā vienošanās bija nepilnīgas un ar ierobežotu iedarbību ārpus Dānijas tirgus”, ir jānorāda, ka pārkāpums ir definējams šaurāk, drīzāk ņemot vērā tā mazāku smagumu nekā ierobežotu ilgumu.
97 Atbildētāja apgalvo, ka aizliegtā vienošanās gan drīzāk bija viens vispārējs pārkāpums nekā virkne atkārtotu, bet atsevišķu vienošanos, kas ilga līdz 1996. gada pavasarim, nevis līdz 1995. gada rudenim un kas noslēgumā bija vēl skaidrāk izteikta nekā pirms tam.
– Pirmās instances tiesas vērtējums
98 Saskaņā ar Lēmuma 1. punkta otro daļu pārkāpums, kurš tiek inkriminēts prasītājam, ilga no “apmēram 1990. gada novembra/decembra vismaz līdz 1996. gada martam vai aprīlim”.
99 Turklāt Lēmuma 153. apsvēruma ceturtajā daļā Komisija “uzskata, ka ir secinājusi, ka dažādu uzņēmumu līdzdalības pārkāpumā ilgums bija šāds: a) ABB, [prasītāja], Tarco un [Dansk Rørindustri] no apmēram 1990. gada novembra Dānijā, pakāpeniski izplatoties visā Kopienā, un vismaz līdz 1996. gada martam vai aprīlim, izņemot laika posmu, kas nepārsniedz sešus mēnešus no 1993. gada oktobra līdz apmēram 1994. gada martam, kura laikā vienošanās, iespējams, bija apturētas”.
100 Ir pamats uzskatīt, ka Komisija ir pareizi aprēķinājusi prasītājam inkriminētā pārkāpuma ilgumu.
101 Pirmkārt, nevar apstrīdēt, ka prasītāja dalība sākās “1990. gada novembrī/decembrī” attiecībā uz Dānijas tirgu un ka tas beidza būt Eiropas aizliegtās vienošanās dalībnieks tikai 1996. gada martā vai aprīlī. No vienas puses, iepriekš 42.–45. punktā ir pierādīts, ka prasītājs 1990. gada novembrī piedalījās saskaņotā cenu paaugstināšanā, par kuru vienošanās tika panākta 1990. gada 22. novembra sanāksmē. No otras puses, attiecībā uz brīdi, kad tas beidza būt aizliegtās vienošanās dalībnieks, pietiek konstatēt, ka tas apstiprinājis, ka vēl 1996. gada 4. martā ir piedalījies “direktoru kluba” sanāksmē un līdz 1996. gada 25. martam – Vācijas kontaktgrupas sanāksmēs.
102 Otrkārt, prasītājs kļūdaini apgalvo, ka Komisijai bija jākonstatē divu atsevišķu aizliegtu vienošanos pastāvēšana un jāņem vērā, ka tas beidza būt Dānijas aizliegtās vienošanās dalībnieks 1993. gada aprīlī un kļuva par Eiropas aizliegtās vienošanās dalībnieku tikai 1995. gada martā. Tik tiešām iepriekš 50.–65. punktā un no 84.–88. punktā ir konstatēts, ka prasītājs vēl 1993. gada augustā vai septembrī bija principiāla nolīguma par Vācijas tirgus sadali un tad – no 1994. gada maija – nolīguma par kopēju cenrādi Vācijā dalībnieks. Kā tas izriet no Lēmuma 153. apsvēruma, Komisija, novērtējot prasītājam inkriminētā pārkāpuma ilgumu, ir tieši ņēmusi vērā to, ka aizliegtās vienošanās laika posmā no 1993. gada oktobra līdz apmēram 1994. gada martam bija apturētas.
103 Jāpiebilst, ka, nosakot prasītājam noteikto naudas sodu, Komisija ir ņēmusi vērā aizliegtās vienošanās apturēšanas posmu. No Lēmuma 175. apsvēruma trešās daļas izriet, ka, nosakot naudas sodu, par pamatu tika ņemts tas pats laika posms, kas ABB. Bet attiecībā uz ABB Lēmuma 170. apsvērumā ir teikts, ka vienošanos apturēšana “no 1993. gada nogales līdz 1994. gada sākumam” kopā ar faktu, ka tās no sākuma bija nepilnīgas un ar ierobežotu iedarbību ārpus Dānijas tirgus un to attīstītākā forma tika pieņemta tikai līdz ar Eiropas aizliegto vienošanos, kas notika 1994./1995. gadā, ir pieskaitāma apstākļiem, ko Komisija ir ņēmusi vērā, nosakot vairāk nekā piecus gadus ilgušajam pārkāpumam palielinājuma koeficientu 1,4.
104 Šajā sakarā ir jānorāda, ka tas, ka prasītājs 1994. gada maijā atjaunoja dalību aizliegtajā vienošanās, bet Lēmumā ir ņemts vērā tikai pārtraukums līdz “apmēram 1994. gada martam”, nepadara Komisijas pārkāpuma ilguma novērtējumu par nederīgu, jo saskaņā ar Lēmuma 170. apsvērumu aizliegtās vienošanās pārtraukšana uz dažiem mēnešiem katrā ziņā bija tikai viens no vairākiem apstākļiem, kas tika ņemti vērā, lai noteiktu pārkāpuma ilguma sekas, kas jāievēro, nosakot naudas sodu, jo minētās sekas nav atkarīgas no aizliegtās vienošanās apturēšanas mēnešu precīza skaita.
105 Tā kā aizliegtās vienošanās darbības pārtraukšana tika ņemta vērā, novērtējot tās ilgumu, prasītājs kā argumentu nevar izmantot to, ka Komisija šo aizliegto vienošanos ir uzskatījusi par vienotu un turpinātu pārkāpumu.
106 Ir jāatzīmē, ka Komisija, kvalificējot šo aizliegto vienošanos kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, ir noraidījusi prasītāja administratīvās procedūras laikā izvirzīto argumentu, ka “Dānijas” un “Eiropas” aizliegtās vienošanās ir bijušas divi dažādi un pilnībā nošķirti pārkāpumi. Šajos apstākļos Komisija ir uzsvērusi, ka kopš aizliegtās vienošanās uzsākšanas Dānijā bija ilglaicīgs mērķis, kas ietvēra kontroles izplešanu visu pilsētu apkures tirgū (Lēmuma 140. apsvēruma trešā daļa), ka attiecībā uz laika posmu no 1993. gada septembra līdz 1994. gada martam katrs pārtraukums var tikt uzskatīts par normālu vienošanos un attiecību pārtraukumu (Lēmuma 141. apsvēruma trešā daļa) un ka gan metožu ziņā, gan faktiskajā darbībā ir skaidra kontinuitāte starp jauno 1994. gadā noslēgto nolīgumu par visu Eiropas tirgu un iepriekšējām vienošanām (Lēmuma 142. apsvēruma pirmā daļa).
107 No tā izriet, ka Komisija, savā Lēmumā uzskatot, ka kopš 1994. gada nogales izveidotā Eiropas aizliegtā vienošanās ir bijusi tikai iepriekšējās pilsētu apkures ražotāju aizliegtās vienošanās turpinājums, neapgalvo, ka prasītāji ir bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki visā laika posmā no 1990. gada novembra līdz 1996. gada martam. Šāds skaidrojums ir acīmredzams tāpēc, ka Komisija ir skaidri atzinusi, ka „pārkāpums veido vienu vienīgu turpinātu pārkāpumu, tā intensitāte un iedarbība dažādos laika posmos atšķīrās. Tas pakāpeniski izplatījās no vienošanās 1991. gadā, kas vispirms attiecās uz Dānijas tirgu (ar laicīgu, tomēr īsu pārtraukumu), uz citiem tirgiem un 1994. gadā kļuva par visu Eiropu aptverošu aizliegtu vienošanos, kas aptvēra gandrīz visu attiecīgā produkta tirdzniecību” (Lēmuma 145. punkta trešā daļa).
108 Līdz ar to prasītāja argumenti par pārkāpuma ilgumu un turpināto raksturu ir noraidāmi.
109 Līdz ar to ir pilnībā noraidāmi iebildumi par turpinātas aizliegtas vienošanās pastāvēšanu no 1990. līdz 1996. gadam.
C – Par dalību Eiropas aizliegtās vienošanās attiecībā uz Itālijas tirgu
1. Lietas dalībnieku argumenti
110 Prasītājs pārmet, ka Komisija attiecībā uz to ir nepareizi ņēmusi vērā Itālijas tirgu, kurā tas nav darbojies. Par pārkāpumiem, ko šajā tirgū ir izdarījis tā vietējais izplatītājs Socologstor, tas nevar tikt saukts pie atbildības, jo tam pieder tikai 49 % no Socologstor daļām.
111 Šajā sakarā neesot pamata atšķirīgai attieksmei pret Socologstor salīdzinājumā ar KE KELIT Kunststoffwerk GmbH (turpmāk tekstā – “KE KELIT”), kas tāpat ir izplatījusi šos produktus, bet kurai pašai ir noteikts atsevišķs naudas sods. Pat tad, ja prasītāja piedalīšanās sanāksmē par Itālijas tirgu varētu būt konkurences noteikumu pārkāpums, Komisija neesot pierādījusi, ka prasītājam bija iespējams uzspiest savu gribu Socologstor, lai īstenotu jebkādu konkurences ierobežojumu.
112 Atbildētāja pamatojas uz pierādījumiem par kvotu sadali Itālijā visiem ražotājiem, tostarp prasītājam, kā arī uz tā piedalīšanos Itālijas kontaktgrupas sanāksmē un piedalīšanos citā sanāksmē 1995. gada 9. jūnijā, kurā arī bija runa par šo valsti. Prasītājs nebūtu pūlējies piedalīties šajā sanāksmē, ja tam nebūtu faktiskas intereses par Itāliju. Turklāt tas, ka Komisijai bija iespēja uzsākt procesu tieši pret Socologstor, neatbrīvo prasītāju no atbildības par darbībām aizliegtās vienošanās ietvaros, ko tas veicis Itālijā.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
113 Ir jāatzīst, ka prasītājs neapstrīd, ka ir piedalījies pirmajā Itālijas kontaktgrupas sanāksmē 1995. gada 21. martā Milānā, kā arī nākamajā sanāksmē par Itāliju 1995. gada 9. jūnijā Cīrihē.
114 Jāpiebilst, ka no atsevišķām piezīmēm, ko Komisija ir ieguvusi no šiem uzņēmumiem, izriet, ka prasītājs attiecībā uz Itālijas tirgu bija iesaistīts kvotu un projektu sadalē (Paziņojuma par iebildumiem 64., 111. un 188. pielikums); to apstiprina arī Pan‑Isovit (1996. gada 17. jūnija atbilde uz informācijas pieprasījumu).
115 Tādējādi ir jānorāda, ka Komisijas rīcībā bija pietiekami daudz pierādījumu, lai secinātu, ka prasītājs bija Eiropas aizliegtās vienošanas dalībnieks arī attiecībā uz Itālijas tirgu, līdz ar to nav nepieciešams pārbaudīt, kādā apjomā prasītājs varēja kontrolēt sava izplatītāja uzvedību šajā tirgū.
116 Līdz ar to prasītāja iebildumi ir noraidāmi.
D – Par sadarbību kvalitātes normu jomā
1. Lietas dalībnieku argumenti
117 Prasītājs apgalvo, ka tas nav piedalījies pārkāpumā, kas tiek pārmests cauruļu ražotājiem un kas izpaudās tā, ka kvalitātes normas tika izmantotas nolūkā turēt cenas noteiktā līmenī un novilcināt jaunu tehnoloģiju ieviešanu, kas ietaupītu izmaksas. Tieši otrādi, tas ir bijis šādas uzvedības, kas pirmām kārtām bija vērsta pret tā attīstīto tehnoloģiju, upuris.
118 Šajā sakarā atbildētāja kļūdaini apgalvojot, ka šāds pārkāpums nav pieskaitāms Lēmumā aprakstītajai uzvedībai. Lai gan šāds pārkāpums netika iekļauts pārkāpuma “būtiskās pazīmēs”, tomēr šī uzvedība Lēmuma 2. apsvērumā ir minēta kā atsevišķs pārkāpums, kas tostarp tiek inkriminēts prasītājam. Bet Lēmuma 1. punktā, runājot par attiecīgā pārkāpuma definīciju, ir skaidri norādīts uz citā vietā sniegto pamatojumu.
119 Atbildētāja norāda, ka Lēmuma rezolutīvās daļas 1. punktā kvalitātes normu izmantošana nav minēta kā pārkāpuma būtiska pazīme. Jautājums, vai prasītājs, kura rīcībā bija efektīvāka tehnoloģija, bija sadarbības attiecībā uz kvalitātes normām upuris, ir jāpārbauda, novērtējot atbildību mīkstinošus apstākļus, lai noteiktu naudas soda lielumu.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
120 Ir jākonstatē, ka kvalitātes normu izmantošana, lai uzturētu noteiktu cenu līmeni un kavētu tehnoloģiju, kas ietaupa izmaksas, ieviešanu, ir minēta Lēmuma 2. apsvērumā kā viena no šī pārkāpuma pazīmēm. Lēmuma turpinājumā Komisija no 113. līdz 115. apsvērumam, vērtējot profesionālās apvienības “European District Heating Pipe Manufacturers Association” (turpmāk tekstā – “EuHP”) lomu aizliegtajā vienošanās, norāda uz ABB nodomu izmantot kvalitātes normas kā līdzekli, lai traucētu prasītājam turpināt izmantot ražošanas procesu, kas varētu pazemināt produkcijas izmaksas un līdz ar to – cenas. Turklāt saskaņā ar Lēmuma 147. apsvēruma pēdējo ievilkumu aizliegtās vienošanās radīto konkurences ierobežojumu starpā ietilpst “normu izmantošana, lai kavētu vai novilcinātu jaunas tehnikas, kura varētu izraisīt cenu pazemināšanos, ieviešanu (attiecas uz EuHP dalībniekiem)”.
121 Tomēr ir jākonstatē, ka sadarbība attiecībā uz kvalitātes normām nav minēta Apstrīdētā lēmuma 1. punkta trešajā daļā redakcijā ar labojumiem kā viena no aizliegtās vienošanās būtiskajām pazīmēm. Šajā sakarā ir jānorāda, ka Lēmuma dāņu valodas redakcijas, kas 1998. gada 21. oktobrī tika paziņota prasītājam, rezolutīvajā daļā tiešām ir ietverts teksts, kurā sadarbība attiecībā uz kvalitātes normām tiek minēta kā viena no aizliegtās vienošanās būtiskām pazīmēm. Komisija ar savu 1998. gada 6. novembra lēmumu par labojumiem ir tieši šo teksta daļu izsvītrojusi no rezolutīvās daļas un līdz ar to ir skaidri paudusi savu nodomu neuzskatīt šo sadarbību par prasītājam pārmestā pārkāpuma daļu.
122 Pat ja turpina pastāvēt zināma pretruna, jo sadarbība attiecībā uz kvalitātes normām nav minēta Lēmuma rezolutīvajā daļā kā attiecīgā pārkāpuma pazīme, bet tomēr motīvu daļā tā ir vairākkārt aprakstīta, minētais labojums pilnībā noskaidro situāciju, neatstājot šaubas par to, ka Komisija nepārmet prasītājam, ka tas ir izdarījis EK līguma 85. panta pārkāpumu, sadarbojoties attiecībā uz kvalitātes normām.
123 Tādējādi prasītājs nevar apstrīdēt Lēmuma spēkā esamību, apgalvojot, ka tas nav piedalījies šādā sadarbībā.
124 Šis iebildums līdz ar to ir jānoraida.
E – Par saskaņotām darbībām pret Powerpipe
1. Lietas dalībnieku argumenti
125 Prasītājs apstrīd Lēmumā katru apgalvojumu par saskaņotām darbībām pret Powerpipe, kas uz to attiecas. Tas gan ir piedalījies sanāksmē, kurā tika runāts par pasākumiem pret Powerpipe, bet nekad nav īstenojis ne mazāko saskaņoto darbību pret to.
126 Iesākumā prasītājs norāda, ka sanāksme Bilundā 1992. gada jūlijā un Zviedrijas uzņēmuma Powerpipe ģenerāldirektora savervēšana notika pirms Zviedrijas iestāšanās Eiropas Savienībā 1995. gada 1. janvārī. Tātad tam ir nozīme tikai tādā mērā, kādā tas ir ietekmējis konkurenci Eiropas Savienībā. Ja vispār šāda ietekme ir bijusi, tā bija minimāla.
127 Prasītājs gan piedalījās sanāksmē ar ABB un Powerpipe Bilundā, kurā ABB izteica brīdinājumu Powerpipe. Tomēr šīs sanāksmes priekšmets bija sarunas par iespējamo Powerpipe pārdošanu ABB un/vai prasītājam, un prasītājs pārtrauca sarunas ar ABB, kad tas skaidri norādīja savu nodomu slēgt Powerpipe un to sadalīt.
128 Kas attiecas uz Powerpipe ģenerāldirektora savervēšanu, tad kādu laiku bija plānots atvērt interešu pārstāvniecību Briselē, un ABB priekšlikums kopīgi algot tam šo personu šķita laba izvēle. Tikai vēlāk, iespējams, 1993. gada rudenī vai 1994. gada sākumā, šis jautājums parādījās no jauna. Prasītājs par savervēšanu uzzināja tikai, kad ABB tam atsūtīja rēķinu par izmaksām, kas ar to saistītas. Prasītājs uzskatīja, ka attiecīgā persona gribēja pamest Powerpipe, un pati uzsāka sarunas ar ABB. Šajos apstākļos tas paziņoja, ka ir gatavs maksāt daļu izmaksu, kas saistītas ar personas algošanu. Tam nekas nebija zināms par ABB kampaņu citu Powerpipe darbinieku savervēšanai, un tas tajā nepiedalījās.
129 Tas neapstrīd, ka 1994. gadā ir sazinājies ar Powerpipe, lai to pārliecinātu atteikties no projekta Noibrandenburgā, pēc tam, kad Henss šai sakarā bija izdarījis spēcīgu spiedienu, un ir piedāvājis Powerpipe miermīlīgi vienoties ar Henss/Isoplus. Tomēr tas nav nekādā veidā draudējis Powerpipe ne šīs sarunas laikā, ne otrās, telefoniskās, sarunas laikā.
130 Prasītājs paskaidro, ka tas bija nolēmis mēģināt iegūt Leipcigas – Lipendorfas projektu, lai gan aizliegtās vienošanās ietvaros bija notikusi vienošanās, ka tas pienākas trim Vācijas ražotājiem. Tas norāda, ka tam tomēr bija jāliek savai Vācijas meitas sabiedrībai pārtraukt piedāvājumu attiecībā uz 20 metru caurulēm, kas bija sniegts šajā projektā, un aizstāt to ar piedāvājumu par 18 metru caurulēm. Pirmais piedāvājums būtu prasījis būtiskas investīcijas jaunās produkcijas iekārtās, kas nebūtu atmaksājušās. Kļūdas pēc jaunais piedāvājums netika iesniegts. Tā kā konkursa organizators bija neapmierināts ar pirmā piedāvājuma atsaukumu, sarunas ar prasītāju tika pārtrauktas.
131 Prasītājs vērš uzmanību uz to, ka 1995. gada 24. marta sanāksmes laikā, cik tam zināms, konkursa organizators vēl nebija izlēmis uzticēt Leipcigas – Lipendorfas projektu Powerpipe. Prasītājs nepiedalījās pirmajā šīs sanāksmes daļā, kurā, iespējams, tika apspriesta kopīga rīcība pret Powerpipe. Tajā sanāksmes daļā, kurā tas piedalījās, Henss uzstāja par kolektīviem pasākumiem. Turpretim prasītājs aicināja trīs Vācijas ražotāju darba apvienību drīzāk piemēroties Powerpipe cenām un pat piedāvāja tam piegādāt caurules kā apakšuzņēmējam. Tālāk diskusijas koncentrējās uz to, ka Powerpipe tehniski nespēj izpildīt pasūtījumu, it īpaši paredzētajos termiņos. Sanāksmē prasītājs piedāvāja ABB izskaidrot konkursa organizatoram, kādus zaudējumus pilsētas apkures tēlam kopumā rada tieši nepietiekami kvalificēta piegādātāja izvēle projektam Turīnā. ABB centieniem nebija panākumu sarunās ar konkursa organizatoru, jo konsorcijs negribēja piemēroties Powerpipe cenai. Tikai 1995. gada aprīlī prasītājs uzzināja, ka Powerpipe ir saņēmis pasūtījumu.
132 Prasītājs nav īstenojis nevienu pret Powerpipe vērstu nolīgumu. Cik tam zināms, tas pats attiecas arī uz pārējiem ražotājiem, izņemot ABB un Isoplus. Šie abi uzņēmumi EuHP sanāksmē 1995. gada 5. maijā uzstāja par saskaņotas darbības uzsākšanu pret Powerpipe, lai tam rastos apgādes grūtības. Tā kā prasītājs neražoja materiālu, kas bija nepieciešams Leipcigas – Lipendorfas projekta apakšuzņēmējam, tas vispār nebija spējīgs to piegādāt. Sanāksmē 1995. gada 13. jūnijā netika apstiprināts nekāds pret Powerpipe vērsts nolīgums.
133 Prasītājs nekādā veidā nebija norādījis prasītāja apakšuzņēmējam Lymatex kaitēt Powerpipe. Tobrīd Lymatex bija nopietni nokavējis saistmateriālu piegādi prasītājam, kam saskaņā ar līgumu bija tiesības visus 1995. gadā nepieciešamos saistmateriālus saņemt no Lymatex. Pretēji izteikumiem Lēmuma 102. apsvērumā prasītājs uzstāja vienīgi, lai Lymatex izpilda savas līgumsaistības ar to. Lymatex pēc paša iniciatīvas prasītājam tika nosūtījis vēstules Powerpipe uzmetumu, acīmredzot, lai parādītu, ka tas pūlas atrisināt savas piegādes problēmas; šo uzmetumu prasītājs nekad nav komentējis.
134 Turklāt Powerpipe grūtībās izpildīt savas līgumsaistības ir vainojama paša uzvedība. Århus Kommunale Værker (ÅKV) projektā Powerpipe piekrita līgumam, kurā bija tam neizpildāmas saistības, tostarp – piegādāt un turklāt īsā termiņā tāda paša veida saistmateriālus kā prasītāja saistmateriāli. Powerpipe piegādes grūtību dēļ galu galā konkursa organizators atcēla šo līgumu. Tādējādi lēmums atcelt līgumu tika pieņemts neatkarīgi no tā, ka Lymatex bija nolēmis vairs neveikt piegādes Powerpipe. To apstiprina tas, ka lēmums pamatot piegāžu pasūtījumu Powerpipe tika pieņemts 1995. gada 10. maijā, tātad tajā pašā dienā, kad Lymatex paziņoja Powerpipe, ka tam ir pārejošas piegādes problēmas un līdz 1995. gada septembrim tas nevar pieņemt jaunus pasūtījumus. Klienta atkāpšanās no līguma pamats līdz ar to nekādā mērā nav saistīts ar prasītāja rīcību.
135 Tātad prasītājam nav bijis nekādas lomas mēģinājumos izspiest Powerpipe no tirgus. Tas, ka tas uzstāja, lai Lymatex veic piegādes, bija pilnībā likumīgi, un šīs nostājas apgalvotās sekas Powerpipe nav prettiesiskas rīcības rezultāts.
136 Atbildētāja vērš uzmanību uz to, ka prasītājs apgalvo, ka ir piedalījies virknē sanāksmju, kurās tika apspriesti pasākumi pret Powerpipe, tostarp 1992. gada jūlija sanāksmē ar ABB un Powerpipe, kurā pēdējā tika “brīdināta”. Ar šo atzīšanos pietiek, lai prasītāju saistītu ar saskaņotām darbībām pret Powerpipe. Turklāt prasītājs nav iesniedzis pierādījumus, kas liktu apšaubīt Lēmuma 143. un 144. apsvērumā konstatēto, ka, piedaloties 1995. gada 24. marta sanāksmē, tas ir kļuvis par nolīguma dalībnieku ar mērķi nodarīt kaitējumu Powerpipe.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
137 Pirmkārt, ir jāatzīmē, ka prasītājam nav izdevies atspēkot Komisijas konstatējumus par tā piedalīšanos Powerpipe iznīcināšanas plānā un it īpaši nozīmīgu Powerpipe darbinieku savervēšanā.
138 Prasītājs neapstrīd, ka ir piedalījies Lēmuma 91. apsvērumā aprakstītajā sanāksmē Bilundā 1992. gada jūlijā. Turklāt nav apstrīdēts, ka prasītājs ir noslēdzis ar ABB un īstenojis nolīgumu par Powerpipe ģenerāldirektora savervēšanu un ar to saistīto izmaksu sadali.
139 Šajā sakarā prasītāja paskaidrojumi, ka nolīguma par piedalīšanos vervēšanas izmaksās mērķis nebija kaitēt Powerpipe, nevar tikt pieņemti. Tā kā ABB tieši 1992. gada jūlija sanāksmē prasītāja klātbūtnē brīdināja Powerpipe, prasītājam bija jābūt skaidram, ka ABB plāns algot Powerpipe darbinieku iekļāvās kaitējuma nodarīšanas Powerpipe stratēģijā. No ABB 1993. gada 2. jūlija piezīmes par tikšanās ar prasītāju sagatavošanu izriet, ka šī ģenerāldirektora algošana tika uzskatīta par „kopīgu pasākumu pret Powerpipe” (paziņojuma par iebildumiem 48. pielikums). Administratīvajā procedūrā prasītājs ir atzinis, ka tas zināja, ka šīs personas algošana tiek uzskatīta par pasākumu, kas vērsts pret Powerpipe (Beha [Bech] paziņojums, kas minēts prasītāja 25. aprīļa atbildes uz 1996. gada 13. marta informācijas pieprasījumu pielikumā).
140 Katrā ziņā pat tad, ja prasītājs var pierādīt, ka sākotnēji tas ir piekritis piedalīties vervēšanas izdevumos tikai, lai atvērtu interešu pārstāvniecību, šis paziņojums katrā gadījumā nevar attaisnot to, ka tas bija gatavs maksāt paredzēto summu laikā, kad bija skaidrs, ka attiecīgo personu ABB algoja citu uzdevumu pārņemšanai, nekā bija plānots.
141 Otrkārt, nav apstrīdēts arī tas, ka prasītājs laikā, kad Powerpipe iesniedza piedāvājumu projektam Noibrandenburgā, bija vienisprātis ar ABB un Hensu par spiediena izdarīšanu uz Powerpipe, lai tas atsauc savu piedāvājumu. Pat tad, ja prasītājs pats nedraudēja Powerpipe sarunu laikā, ir skaidrs, ka tas izturējās tā, kā bija vienojies ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Prasītājs piebilst, ka tā tirdzniecības vadītājs toreiz ir apstiprinājis Powerpipe, ka nozarei piederošo vidū ir noteikta aizliegta vienošanās.
142 Attiecībā uz spiedienu, kas tika izdarīts uz prasītāju, jānorāda, ka uzņēmums, kas kopā ar citiem piedalās pret konkurenci vērstās darbībās, nevar pamatoties uz to, ka ir darījis to pārējo dalībnieku spaidu dēļ. Proti, tā vietā, lai piedalītos šajās darbībās, tam vajadzēja par izdarīto spiedienu paziņot kompetentajām iestādēm un iesniegt Komisijai sūdzību, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 3. pantu (skat. Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T‑9/89 Hüls/Komisija, Recueil, II‑499. lpp., 123. un 128. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Tréfileurope/Komisija, 58. punkts).
143 Treškārt, attiecībā uz Leipcigas – Lipendorfas projekta piešķiršanu ir jākonstatē, ka Komisijas secinājumi pamatojas uz 1995. gada 24. marta sanāksmes rezultātiem Diseldorfā.
144 Šajā sakarā ir jāatzīst pirmām kārtām, ka prasītājs neapstrīd, ka aizliegtās vienošanās ietvaros pastāvēja nolīgums, saskaņā ar kuru Leipcigas – Lipendorfas projekts bija paredzēts ABB, Henss/Isoplus un Pan‑Isovit.
145 Šādos apstākļos Komisija Lēmuma 99. apsvērumā varēja secināt, ka prasītājs savu piedāvājumu šajā projektā vismaz daļēji atsauca pārējo ražotāju spiediena dēļ. Pat tad, ja prasītājs būtu uzskatījis, ka investīcijas, kas kļūst nepieciešamas tā pirmā piedāvājuma rezultātā, nevar būt rentablas, tā apgalvojums, ka jaunā piedāvājuma iesniegšana nav notikusi tikai “kļūdas” dēļ, nav ticams, jo tam, ņemot vērā projektu sadali aizliegtās vienošanās ietvaros, bija jāzina, ka šāda izturēšanās atbilst tam, ko no tā gaidīja pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki.
146 Tālāk no Tarco piezīmēm par 1995. gada 24. marta sanāksmi (paziņojuma par iebildumiem 143. pielikums) izriet, ka Leipcigas – Lipendorfas projekta piešķiršana Powerpipe bija iemesls apspriest virkni pasākumu. Šajās piezīmēs ir teikts:
“[Powerpipe] acīmredzot ir saņēmis Leipzigas – Lipendorfas [projekta] pasūtījumu.
– Neviens ražotājs nedrīkst piegādāt L L, IKR, Mannesmann Seiffert, VEAG.
– Ir jāinformē [X] par visiem projekta informācijas pieprasījumiem.
– Neviens no mūsu piegādātājiem nedrīkst strādāt [Powerpipe] labā; ja tie to dara, jāpārtrauc turpmāka sadarbība.
– Mēs mēģināsim nepieļaut, ka [Powerpipe] saņem, piemēram, plastmasas u.c. piegādes.
– EuHP jāpārbauda, vai mēs varam būt droši, ka piedāvājumu nesaņem nekvalificēta firma.”
147 Ir jāatgādina, ka, ja uzņēmums piedalās sanāksmē, kuras mērķis ir acīmredzami vērsts pret konkurenci, publiski nenorobežojoties no tās satura, tas dod citiem dalībniekiem iemeslu pieņemt, ka tas piekrīt sanāksmes rezultātam un to ievēros (skat. iepriekš 39. punktā minēto judikatūru). Šādos apstākļos, lai pierādītu dalību šajā norunā, pietiek ar to, ka sanāksmē, kurā piedalījās attiecīgais uzņēmums, tika apspriesta prettiesiska noruna.
148 Tā kā 1995. gada 24. marta sanāksmē tika apspriesti pret konkurenci vērsti pasākumi, visi uzņēmumi, kas, publiski no tā nenorobežojoties, piedalījās šajā sanāksmē ir uzskatāmi par nolīguma, ko veido šie pasākumi, dalībniekiem.
149 Šajā sakarā tam, vai Leipcigas – Lipendorfas projekts jau bija piešķirts Powerpipe tad, kad notika 1995. gada 24. marta sanāksme, nav nozīmes. Pamatā šajā sanāksmē apspriestajiem pasākumiem jebkurā gadījumā bija pieņēmums, ka Powerpipe saņems piedāvājumu. Katrā ziņā arī tad, ja līgums starp VEAG, sabiedrību, kas izsludināja attiecīgos publiskos iepirkumus, un Powerpipe, iespējams, tika parakstīts tikai pēc šīs sanāksmes, no VEAG 1995. gada 21. marta vēstules projekta ģenerāluzņēmējam (paziņojuma par iebildumiem 142. pielikums) un VEAG 1995. gada 29. septembra atbildes uz informācijas pieprasījumu izriet, ka iestāde, kas izsludināja konkursu, pieņēma lēmumu par labu Powerpipe 1995. gada 21. martā, tātad pirms attiecīgās sanāksmes.
150 Turklāt prasītājs nevar izvairīties no atbildības, norādot, ka tas nebija klāt tajā sanāksmes daļā, kurā, iespējams, tika apspriesta kopīga rīcība pret Powerpipe. Prasītājs apgalvo, ka Henss tajā sanāksmes daļā, kurā tas piedalījās, uzstāja par “kolektīviem pasākumiem”.
151 Turklāt prasītāja uzvedību 1995. gada 24. marta sanāksmē nevar uzskatīt par publisku norobežošanos no lēmuma neveikt piegādes Powerpipe, jo atbilstoši apstākļiem, it īpaši situācijai, kurā Powerpipe atradās ÅKV projektā, un Lymatex piegādes problēmām tas drīzāk ir ieņēmis šo lēmumu atbalstošu nostāju.
152 No vienas puses, prasītājs neapstrīd, ka ir paudis savu nepatiku, kad tas uzzināja, ka Powerpipe ir izdevies pēc tam, kad tas ieguva ÅKV projekta pasūtījumu, kurš saskaņā ar aizliegto vienošanos bija paredzēts prasītājam un ABB, saņemt piegādes no prasītāja Zviedrijas meitas sabiedrības, lai izpildītu šo publiskā iepirkuma līgumu. Šāda pozīcija liecina par prasītāja gribu rūpēties par to, lai Powerpipe būtu apgādes grūtības savu projektu izpildīšanai.
153 No otras puses ir jāuzskata par pierādītu, ka prasītājs ir vērsies pie Lymatex, lai tas novilcinātu savas piegādes Powerpipe. Powerpipe apgalvojumu, ka kāds no Lymatex darbiniekiem ir tam apstiprinājis, ka lēmumam neveikt tam piegādes, sākot no 1995. gada septembra, nebija nekā kopīga ar Lymatex 1995. gada 10. maija vēstulē Powerpipe (paziņojuma par iebildumiem 153. pielikums) minētajām ražošanas grūtībām, apstiprina tas, ka Komisijas veikto pārbaužu laikā 1995. gada 28. jūnijā šīs vēstules uzmetums atradās prasītāja direktora birojā (paziņojuma pa iebildumiem 155. pielikums). Tas, ka Lymatex uzskatīja par nepieciešamu informēt prasītāju par savu atbildi uz Powerpipe pasūtījumu, vēl pirms šī atbilde tika nosūtīta Powerpipe, pierāda, ka Lymatex gribēja vismaz dot prasītājam iespēju ietekmēt tā nodomāto atbildi uz šo pasūtījumu. Ņemot vērā 1995. gada 24. marta sanāksmē pieņemto lēmumu neveikt piegādes Powerpipe, Lymatex atbildes uzmetuma atrašanās pie prasītāja var tikt saprasta tikai kā apstiprinājums tam, ka prasītājam 1995. gada 10. maijā vai pirms tam bija kontakts ar Lymatex un to laikā prasītājs izteica savu vēlēšanos novilcināt piegādes Powerpipe. Šis secinājums nav pretrunā tam, ka Lymatex nav atcēlis citus Powerpipe pasūtījumus. Šajā sakarā jākonstatē, ka Lymatex nav sniedzis Komisijai patiesas ziņas par tā atbildes uzmetuma nosūtīšanu prasītājam, jo tas apgalvoja, ka runa nav vis par uzmetumu, bet gan par vēstules Powerpipe kopiju un ka tas ir vienīgi vēlējies pierādīt, ka kaut ko dara, lai izpildītu savas līgumsaistības ar prasītāju (paziņojuma par iebildumiem 157. pielikums), lai gan no prasītāja rīcībā esošās vēstules redakcijas skaidri izriet, ka runa ir par uzmetumu, kas tam tika nodots dažas stundas pirms vēstules galīgās redakcijas nosūtīšanas Powerpipe.
154 Tā kā ir pietiekoši pierādījumi, ka prasītājs nav norobežojies no 1995. gada 24. marta sanāksmē pieņemtā lēmuma par boikotu, nav nepieciešams noskaidrot, kādā mērā prasītāja uzvedība tieši izraisīja zaudējumus, ko Powerpipe pēc paša sniegtajām ziņām cieta, it īpaši ÅKV projekta ievaros.
155 Tātad Komisija ir pierādījusi, ka prasītājs bija nolīguma ar mērķi kaitēt Powerpipe dalībnieks, jo prasītājs nav pierādījis, ka tas bija norobežojies no šīs sanāksmes rezultāta.
156 Par šo secinājumu šaubas nerada arī prasītāja arguments, ka tas jebkurā gadījumā nespēja uzsākt boikotu pret Powerpipe, jo tas neražoja materiālus, kas bija nepieciešami attiecīgā projekta apakšuzņēmējam.
157 Uzņēmumu var uzskatīt par iesaistītu boikotā arī tad, ja tas faktiski tā īstenošanā nepiedalās vai pat nevar piedalīties. Pretējā gadījumā uzņēmumi, kas bija piekrituši boikota pasākumiem, bet kam nebija iespējas pašiem piedalīties tā īstenošanā, tiktu atbrīvoti no jebkuras atbildības par to dalību nolīgumā.
158 Šajā sakarā jāatzīmē, ka uzņēmums, kas ir piedalījies daudzveidīgā konkurences noteikumu pārkāpumā, veicot darbības, kas ir uzskatāmas par nolīgumu vai saskaņotu darbību ar konkurencei pretēju mērķi EK līguma 85. panta 1. punkta izpratnē un kas ir daļa no pārkāpuma kopumā īstenošanas, var tikt saukts pie atbildības arī par uzvedību minētajā pārkāpumā visā savas dalības laikā, ko citi uzņēmumi šī pārkāpuma ietvaros nosaka dienā, kad attiecīgais uzņēmums neapšaubāmi zina par pārējo dalībnieku prettiesisko uzvedību vai arī to var saprātīgi paredzēt un ir gatavs uzņemties no tā izrietošo risku (šajā sakarā skat. 203. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni).
159 Tā kā prasītājs piedalījās 1995. gada 24. marta sanāksmē, tas zināja par pasākumiem, kuru mērķis bija kaitēt Powerpipe komercdarbībai. Tā kā tas nenorobežojās no šiem pasākumiem, tas pārējiem sanāksmes dalībniekiem deva vismaz pamatu pieņemt, ka tas piekrīt sanāksmes rezultātam un to ievēros un ka tas ir gatavs uzņemties no tā izrietošo risku.
160 Visbeidzot attiecībā uz to, ka Komisija ir pamatojusies uz norisēm Zviedrijā pirms tās iestāšanās Eiropas Savienībā 1995. gada 1. janvārī, pietiek ar norādi, ka pasākumus Powerpipe darbības kavēšanai, par ko prasītājs tiek saukts pie atbildības, izraisīja Powerpipe ieiešana Vācijas tirgū un tiem līdz ar to pamatā bija nodoms kavēt Powerpipe paplašināt tā darbību Eiropas Savienībā. Turklāt prasītājs, paziņojot, ka ir gatavs piedalīties Powerpipe ģenerāldirektora savervēšanā, faktiski jau kopš 1995. gada 1. janvāra īstenoja kopējā tirgū nolīgumu ar mērķi kaitēt Powerpipe. Tādējādi Komisija pret konkurenci vērstās darbības Zviedrijā ir ņēmusi vērā tādā mērā, kādā tās faktiski ietekmēja konkurenci Eiropas Savienībā.
161 Šajā sakarā Lēmuma 148. apsvērumā ir skaidri noteikts, ka:
“Šī procesa ietvaros Komisija ņems vērā kopīgos pasākumus pret Powerpipe pirms Zviedrijas pievienošanās (1995. gada 1. [janvārī]) tikai tādā mērā, kādā tie ietekmēja konkurenci Kopienā (Powerpipe ieiešana Vācijas tirgū) un netieši pierāda pastāvīga plāna kaitēt vai izstumt Powerpipe pastāvēšanu pēc šī datuma.”
162 No visa iepriekš minētā izriet, ka ir noraidāms arī iebildums par saskaņotām darbībām pret Powerpipe.
F – Par ABB izdarīto spiedienu
1. Lietas dalībnieku argumenti
163 Prasītājs apgalvo, ka Komisija ir par zemu novērtējusi spiedienu, kuru ABB izdarīja uz prasītāju, ko apstrīd atbildētāja.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
164 Jānorāda, ka – kā to ir atzīmējis prasītājs – Komisija savā Lēmumā vairākkārt ir norādījusi, ka ABB ir izdarījis ievērojamu spiedienu uz pārējiem nozares uzņēmumiem, lai panāktu to pievienošanos attiecīgajām pret konkurenci vērstajām vienošanām Turklāt Komisija, nosakot ABB noteiktā naudas soda lielumu, ir atzinusi, ka ABB “ir izmantojusi [savu] nozīmīga multinacionāla uzņēmuma ekonomisko varu un resursus, lai palielinātu aizliegtās vienošanās efektivitāti un nodrošinātu to, ka citi uzņēmumi pakļaujas tā vēlmēm” (Lēmuma 169. apsvērums).
165 Attiecībā uz prasītājam inkriminēto pārkāpumu pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzņēmums, kas citu dalībnieku spiediena rezultātā piedalās konkurencei pretējās darbībās, nevar pamatoties uz šo spiedienu, jo tam tā vietā, lai piedalītos šajās darbībās, vajadzēja ziņot par izdarīto spiedienu (skat. 142. punktā minēto judikatūru).
166 Tā kā šis iebildums nevar tikt pieņemts, ir pilnā apmērā jānoraida prasības pamats, kas pamatots ar kļūdām, kuras pieļautas, piemērojot EK līguma 85. panta 1. punktu.
II – Par otro prasības pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
A – Par piekļuvi lietas materiāliem
1. Lietas dalībnieku argumenti
167 Prasītājs apgalvo, ka Komisija ir to atturējusi no piekļuves lietas materiāliem pieprasīšanas, jo Pan‑Isovit, kas acīmredzot to darīja, tika sodīts, piešķirot tam mazāku naudas soda samazinājumu sadarbības dēļ nekā citiem uzņēmumiem. Prasītājs spiediena rezultātā paziņoja, ka piekrīt atteikties no savu tiesību daļas, jo cerēja iegūt dokumentus par aizliegto vienošanos tieši no ABB. Tomēr ABB ļāva tam iepazīties tikai ar izvēlētiem dokumentiem, kas turklāt nebija pilnīgi. Šādos apstākļos prasītājs apgalvo, ka tas, ka Komisija atstāja attiecīgo uzņēmumu ziņā rūpes par atbilstošu dokumentu apmaiņu savā starpā, nebija apmierinošs risinājums.
168 Atbildētāja noliedz, ka tā būtu traucējusi uzņēmumu piekļuvei lietas materiāliem, un atgādina, ka prasītājs ir piekritis dokumentu apmaiņai attiecīgo uzņēmumu starpā. Pan‑Isovit naudas soda samazināšanai nav nekāda sakara ar šī uzņēmuma attieksmi pret piekļuvi dokumentiem. Par ABB nevar tikt apgalvots, ka tas būtu piedāvājis nepilnīgus dokumentus.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
169 Piekļuves lietas materiāliem konkurences lietās mērķis ir rast paziņojuma par iebildumiem adresātiem iespēju iepazīties ar pierādījumiem, kas ietverti Komisijas lietas materiālos, un lai tie pēc tam varētu, pamatojoties uz šiem pierādījumiem, izteikties par secinājumiem, ko Komisija ir izdarījusi savā paziņojumā par iebildumiem (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 89. punkts, un 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑51/92 P HerculesChemicals/Komisija, Recueil, I‑4235. lpp., 75. punkts; Pirmās instances tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedumi lietā T‑30/91 Solvay/Komisija, Recueil, II‑1775. lpp., 59. punkts, un lietā T‑36/91 ICI/Komisija, Recueil, II‑1847. lpp., 69. punkts). Līdz ar to piekļuve lietas materiāliem ir pieskaitāma pie procesuālajām garantijām, kuru mērķis ir aizsargāt tiesības uz aizstāvību un it īpaši nodrošināt tiesību tikt uzklausītam efektīvu īstenošanu, kas noteiktas Regulas Nr. 17 19. panta 1. un 2. punktā un Komisijas 1963. gada 25. jūlija Regulas Nr. 99/63/EEK par nopratināšanu 2. pantā saskaņā ar Regulas Nr. 17 19. panta 1. un 2. punktu (OV 1963, 127, 2268. lpp.) (Pirmās instances tiesas 1993. gada 1. aprīļa spriedums lietā T‑65/89 BPB Industries un British Gypsum/Komisija, II‑389. lpp., 30. punkts).
170 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai attiecīgajiem uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām ir jādod piekļuve visiem izmeklēšanas materiāliem, lai tie varētu atbilstoši aizstāvēties pret iebildumiem, kas tiem ir izteikti paziņojumā par iebildumiem, izņēmums ir dokumenti, kas satur citu uzņēmumu komercnoslēpumus vai citu konfidenciālu informāciju un Komisijas iekšējos dokumentus (iepriekš minētais Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā Hercules Chemicals/Komisija, 54. punkts, un 1999. gada 19. maija spriedums lietā T‑175/95 BASF Coating/Komisija, Recueil, II‑1581. lpp.).
171 Saskaņā ar Regulu Nr. 17 realizētā procesā, kas pamatots ar sacīkstes principu, Komisija nevar viena izlemt, kuri dokumenti var noderēt aizstāvībai (iepriekš minētais 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā Solvay/Komisija, 81. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā ICI/Komisija, 91. punkts). Ievērojot vispārīgo līdzekļu vienlīdzības principu, nevar pieļaut, ka Komisija viena pati var izlemt, vai pret uzņēmumu ir jāizmanto dokumenti, lai gan uzņēmumiem nav bijis piekļuves tiem un attiecībā uz tiem līdz ar to nevarēja izlemt, vai tos var izmantot savā aizstāvībā (iepriekš minētais 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā Solvay/Komisija, 83. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā ICI/Komisija, 93. punkts).
172 Ņemot vērā šīs normas, ir jāpārbauda, vai šajā lietā Komisija ir izpildījusi savu pienākumu nodrošināt piekļuvi visiem lietas materiāliem.
173 Vispirms ir jānorāda, ka Komisija savā 1997. gada 20. marta vēstulē, kas ir pievienota paziņojumam par iebildumiem, paziņoja prasītājam sekojošo:
“Lai palīdzētu uzņēmumiem sagatavot savus apsvērumus par tiem izteiktajiem iebildumiem, Komisija var ļaut tiem iepazīties ar attiecīgajiem lietas materiāliem. Šajā gadījumā Komisija ir pievienojusi paziņojumam par iebildumiem visus attiecīgos dokumentus, ko veido sarakste atbilstoši Regulas [Nr. 17] 11. pantam. Atsauces uz faktiem, kam nav nekādas saistības ar šo lietu, ir izdzēstas no dokumentiem, kas pievienoti paziņojumam par iebildumiem.
Ja Jūs vēlaties Komisijas telpās iepazīties ar dokumentiem, ar kuriem vajadzētu iepazīties un kas attiecas uz Jūsu uzņēmumu, vai arī Jums ir jautājumi par šo procedūru, Jūs tiekat lūgti trīs nedēļu laikā pēc šīs vēstules saņemšanas sazināties ar [..].”
174 Prasītājs, atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdotu rakstisku jautājumu, ir apstiprinājis, ka 1997. gada 23. aprīlī ir sazinājies ar Komisiju, lai tam tiktu sniegta piekļuve visiem lietas materiāliem. Lai gan ir skaidrs, ka šāda telefonsaruna notika, taču puses nav vienisprātis par tās precīzu saturu un it īpaši par to, vai Komisija, kā apgalvo prasītājs, ir mutiski atteikusies sniegt piekļuvi lietas materiāliem, paziņojot, ka uzņēmumiem, “ja tie tik tiešām vēlas pierādīt savu sadarbību, pašiem ir jānodrošina kopiju apmaiņa”, un turklāt vai prasītājs tiešām prasīja piekļuvi visiem lietas materiāliem. Tomēr nav apstrīdēts, ka šajā sarunā bija runa par dokumentu apmaiņu starp attiecīgajiem uzņēmumiem.
175 Ir skaidrs, ka 1997. gada aprīlī un maijā Komisija uzņēmumiem, kam bija adresēts paziņojums par iebildumiem, piedāvāja organizēt visu dokumentu, kas pie tiem tika atrasti pārbaužu laikā, apmaiņu. Nav apstrīdēts tas, ka visi attiecīgie uzņēmumi, izņemot Dansk Rørindustri, piekrita veikt šādu dokumentu apmaiņu. Tādējādi visi uzņēmumi, kas piedalījās dokumentu apmaiņā, tostarp prasītājs, saņēma no katra no pārējiem uzņēmumiem dokumentus, kas pie tiem tika atrasti, līdz ar vai nu attiecīgā uzņēmuma sastādītu sarakstu, vai arī ABB un Pan‑Isovit gadījumā pēc to pieprasījuma Komisijas sastādītu sarakstu. Daļa no dokumentiem, kas tika atklāti Dansk Rørindustri, pēc Komisijas pieprasījuma 1997. gada 18. jūnijā tika nodoti pārējiem uzņēmumiem, bet pārējos Komisija pati pārsūtīja 1997. gada 24. septembrī.
176 Tāpat arī ir konstatēts, ka prasītājs pēc 1997. gada 23. aprīļa telefonsarunas vairs nav vērsies Komisijas dienestos par piekļuvi lietas materiāliem.
177 Savā atbildē uz Pirmās instances tiesas rakstisko jautājumu prasītājs uzsver, ka tas no minētās telefonsarunas ir secinājis, ka tā interesēs bija Komisijai nepieprasīt piekļuvi visiem lietas materiāliem, jo citādi tiks pārmesta nesadarbošanās administratīvā procesa laikā.
178 Tomēr ir jākonstatē, ka prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu par tādu Komisijas uzvedību, no kuras tas toreiz būtu varējis saprātīgi secināt, ka tā tiesību uz piekļuvi izmeklēšanas materiāliem izmantošana ietekmēs vēlāko sadarbības apjoma vērtējumu, nosakot naudas sodu. Ir taisnība, ka ABB 1997. gada 6. jūnija vēstulē Komisijai savu piedāvājumu apmainīties ar dokumentiem saistīja ar tā vēlēšanos sadarboties ar Komisiju un ka Tarco savukārt 1997. gada 19. jūnija vēstulē Komisijai apstiprināja, ka, piedaloties dokumentu apmaiņā, tas “turpināja demonstrēt [savu] gribu sadarboties un faktisku sadarbību ar Komisiju, neņemot vērā risku, ka visi dokumenti nebūs pieejami”. Tomēr šie paskaidrojumi, lai gan tie atspoguļo attiecīgo uzņēmumu gribu turpināt sadarbību, neattiecas uz Komisijas rīcību, kura būtu varējusi radīt iespaidu, ka pieteikums par piekļuvi lietas materiāliem izraisīs naudas soda palielināšanu. Prasītājs nav arī pierādījis savu apgalvojumu prasības pieteikumā, ka tas par savu gatavību neuzstāt par piekļuvi lietas materiāliem ir paziņojis “spiediena rezultātā”. Tostarp tas attiecas arī uz tā apgalvojumu, ka Pan‑Isovit pieteikums par piekļuvi lietas materiāliem ir ietekmējis tā sadarbības vērtējumu, nosakot naudas sodu.
179 Tātad ir jāsecina, ka prasītājs nav pierādījis, ka Komisija būtu uz to izdarījusi spiedienu, lai tas neizmantotu iespēju iepazīties ar visiem izmeklēšanas materiāliem. Tādējādi ir jāpieņem, ka prasītājs nav gribējis izmantot šo iespēju.
180 Katrā gadījumā ir jāievēro tas, ka Komisija, paredzot un organizējot piekļuvi lietas materiāliem tās telpās saskaņā ar paziņojumu vēstulē, kas pievienota paziņojumam par iebildumiem, ir izpildījusi savu pienākumu pēc pašas iniciatīvas nodrošināt piekļuvi izmeklēšanas materiāliem, negaidot nekādas darbības no uzņēmumu puses.
181 Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest arī to, ka tā vēlējās atvieglot piekļuvi izmeklēšanas materiāliem tādējādi, ka aicināja uzņēmumus ar savu konsultantu starpniecību savstarpēji apmainīties ar dokumentiem, kas pārbaužu laikā tika atrasti pie katra no tiem.
182 Šajā sakarā jānorāda, ka prasītājs nevar pamatoties uz to, ka tam nebija sniegta pietiekama piekļuve lietas materiāliem tāpēc, ka šīs apmaiņas ietvaros ABB nosūtīja dokumentus, kuros atsevišķas vietas bija izdzēstas.
183 No ABB konsultantu 1997. gada 4. jūnija vēstules prasītāja konsultantiem izriet, ka ABB ir “rediģējis” (“redacted”) atsevišķus dokumentus, jo tie bija iekšējie dokumenti, kuros bija konfidenciāla informācija. Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru piekļuve lietas materiāliem nevar attiekties uz citu uzņēmumu komercnoslēpumiem un citu konfidenciālu informāciju (skat. iepriekš 170. punktu). Ja prasītājam būtu bijušas jebkādas šaubas par noteiktu ABB vai citu konkurentu iesniegto dokumentu saturu – it īpaši par informāciju, ko ABB bija izdzēsis no atsevišķiem dokumentiem, – vai arī jebkādas šaubas par tā konkurentu piedāvāto sarakstu pilnību, nekas to nekavēja vērsties Komisijā un izmantot savas tiesības piekļūt visiem izmeklēšanas materiāliem Komisijas telpās.
184 No visa minētā izriet, ka Komisija, piedāvājot attiecīgajiem uzņēmumiem atvieglot piekļuvi lietas materiāliem, veicot to apmaiņu un vienlaicīgi pati nodrošinot tiesības piekļūt visiem izmeklēšanas materiāliem, ir pienācīgi izpildījusi Pirmās instances tiesas judikatūrā noteiktās prasības, saskaņā ar kurām dokumentu apmaiņa starp uzņēmumiem nevar atbrīvot Komisiju no tās pienākuma pašai nodrošināt attiecīgo uzņēmumu tiesību uz aizstāvību ievērošanu konkurences tiesību pārkāpuma izmeklēšanas laikā. Tik tiešām uzņēmuma aizstāvība nevar būt atkarīga no cita uzņēmuma, kas tiek uzskatīts par tā konkurentu, labās gribas, pret kuru Komisija ir cēlusi tādus pašus iebildumus un kura ekonomiskās un procesuālās intereses bieži ir pretējas (1995. gada 29. jūnija spriedums lietā Solvay/Komisija, 85. un 86. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā ICI/Komisija, 95. un 96. punkts).
185 Tādējādi iebildums, kas attiecas uz piekļuves lietas materiāliem nenodrošināšanu, ir jānoraida.
B – Par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, pamatojoties uz jauniem pierādīšanas līdzekļiem
1. Lietas dalībnieku argumenti
186 Prasītājs pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi prasītāja tiesības uz aizstāvību pēc paziņojuma par iebildumiem paziņošanas divos gadījumos – ar 1997. gada 22. maija un 9. oktobra vēstulēm –, pievienojot papildu dokumentus tās apsūdzību atbalstam. Komisija nebija tiesīga pamatoties uz šiem dokumentiem, jo tā paziņojumā par iebildumiem nebija skaidri norādījusi, ka to darīs.
187 Atbildētāja norāda, ka nav tādas procesuālas normas, kas tai liegtu pievienot papildu pierādījumus pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas. Attiecīgajās vēstulēs tā paskaidroja, ka pievienotie dokumenti attiecas uz paziņojumā par iebildumiem vai apsvērumos par tiem izteiktajiem argumentiem. Tā kā šīs vēstules tika nosūtītas ilgi pirms tiesas sēdes, prasītājam bija iespēja uz tām atbildēt, ko tas arī izmantoja.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
188 Saskaņā ar Regulas Nr. 17 19. panta 1. punktu, skatītu kopā ar Regulas Nr. 99/63 2. un 4. pantu, Komisijai ir jāpaziņo par iebildumiem, ko tā grib izteikt uzņēmumiem un apvienībām, un tā savos lēmumos var ņemt vērā tikai tos iebildumus, par kuriem uzņēmumiem un apvienībām ir bijusi iespēja izteikties (iepriekš minētais spriedums lietā CB un Europay/Komisija, 47. punkts).
189 Tiesības uz aizstāvību, kas ir Kopienas tiesību pamatprincips un kas jāievēro jebkuros apstākļos, bet it īpaši visās procedūrās, kuru rezultātā var tikt piemērotas sankcijas, pat tad, ja ir runa par administratīvo procesu, prasa, lai attiecīgie uzņēmumi un uzņēmumu apvienības administratīvā procesa laikā varētu atbilstošā veidā izteikt savu viedokli par Komisijas apgalvoto faktu, iebildumu un apstākļu esamību un nozīmi (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann‑La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp., 11. punkts; Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑11/89 Shell/Komisija, Recueil, II‑757. lpp., 39. punkts).
190 Tomēr neviena tiesību norma neaizliedz Komisijai nosūtīt lietas dalībniekiem jaunus dokumentus, kas pamato tās apgalvojumus, pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, ja vien tā dod uzņēmumiem laiku, kas nepieciešams, lai izteiktu savu viedokli (Tiesas 1983. gada 25. oktobra spriedums lietā 107/82 AEG/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 29. punkts).
191 Attiecībā uz 1997. gada 22. maija vēstuli, jāvērš uzmanība uz to, ka Komisija tajā ir norādījusi uz dokumentu, kas pievienoti X1–X9 pielikumā, nozīmi attiecībā uz 1997. gada 20. marta paziņojumu par iebildumiem un norādījusi, uz kuru paziņojuma daļu attiecas katrs no šiem dokumentiem. Tātad prasītājs bija pietiekami informēts par šo dokumentu atbilstību jau paziņotajiem iebildumiem.
192 Attiecībā uz dokumentiem, kas pievienoti 1997. gada 9. oktobra vēstulei, ir jāprecizē, ka runa ir par virkni papildu dokumentu paziņojumam par iebildumiem, kuri numurēti no 1 līdz 18, un par virkni atsevišķu uzņēmumu atbildēm uz informācijas pieprasījumiem, kuri tika nosūtīti kopā ar sarakstiem, kas iever katra dokumenta priekšmetu un norādi uz paziņojuma par iebildumiem daļu, ar kuru tas ir saistīts, un vajadzības gadījumā uz noteiktu uzņēmumu apsvērumu par paziņojuma par iebildumiem daļām.
193 Tādējādi ar Komisijas 1997. gada 22. maija un 9. oktobra vēstulēm netika vis izteikti jauni iebildumi, bet gan nosaukti atsevišķi dokumenti, kas ir papildu pierādījumi iebildumiem, kuri minēti attiecīgajā paziņojumā.
194 Tā kā Komisija ir pietiekami precīzi norādījusi, kādā mērā katrs no dokumentiem, kas tika nosūtīts pēc paziņojuma par iebildumiem, attiecas uz to, un tā kā prasītājs tostarp neapgalvo, ka tā rīcībā nebūtu bijis laika, kas nepieciešams, lai izteiktu savus apsvērumus par tiem, jākonstatē, ka prasītājam bija iespējams piemērotā veidā izteikt savu viedokli par šajos dokumentos minēto faktu, iebildumu un apstākļu esamību un nozīmi.
195 Šo iemeslu dēļ iebildumi par pamatošanos uz jauniem pierādīšanas līdzekļiem ir jānoraida.
C – Par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, piemērojot pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai
1. Lietas dalībnieku argumenti
196 Prasītājs uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi tiesības uz aizstāvību, pamatojoties uz tās jaunajām pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma (OV 1998, C 9, 3. lpp.) 65. panta 5. punktu (turpmāk tekstā – “Jaunās pamatnostādnes” vai “Pamatnostādnes”). Lai gan šīs Pamatnostādnes principiāli grozīja iepriekš spēkā esošos noteikumus, Komisija savā paziņojumā par iebildumiem nekādā veidā nav likusi domāt, ka naudas sodu aprēķināšana notiek atbilstoši jaunajai politikai. Tomēr vispārīgi par vēlamu tiek uzskatīts, ka Komisija paziņojumā par iebildumiem nosauc kritērijus, kurus tai ir nodoms izmantot naudas soda aprēķināšanai.
197 Atbildētāja atgādina, ka, tā kā paziņojumā par iebildumiem nav nekādu norāžu par naudas soda lielumu, tai šajā sakarā nav nekādu pienākumu.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
198 Vispirms ir jānorāda, ka netiek apstrīdēts tas, ka Komisija ir noteikusi prasītājam piemēroto naudas sodu, pamatojoties uz vispārīgo naudas sodu aprēķināšanas metodi, ko ietver Pamatnostādnes.
199 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisija ir izpildījusi savu pienākumu nodrošināt uzņēmumu tiesības uz aizstāvību, ja tā paziņojumā par iebildumiem skaidri norāda, ka tā pārbaudīs, vai attiecīgajiem uzņēmumiem ir jānosaka naudas sods, un nosauc galvenos faktiskos un tiesiskos apstākļus, kam ir nozīme, nosakot naudas sodu, tādus kā iespējamā pārkāpuma smagums un ilgums, un vai tie ir tikuši izdarīti “ar nodomu vai aiz neuzmanības”. Līdz ar to tā paziņo uzņēmumiem informāciju, kas ir vajadzīga ne tikai aizstāvībai pret pārkāpuma konstatēšanu, bet arī pret naudas soda noteikšanu (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 21. punkts).
200 Tādējādi, nosakot naudas sodu apmēru, Komisija ievēroja attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību, dodot tiem iespēju izteikt savus apsvērumus par tiem inkriminēto nodarījumu ilgumu, smagumu un pret konkurenci vērsto raksturu. Turklāt uzņēmumiem ir papildu garantija attiecībā uz naudas sodu aprēķināšanu, jo Pirmās instances tiesai ir neierobežota kompetence un, proti, tā var naudas sodu atcelt vai samazināt, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 17. pantu (Pirmās instances tiesas 1994. gada 6. oktobra spriedums lietā T‑83/91 Tetra Pak/Komisija, Recueil, II‑755. lpp., 235. punkts).
201 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka Komisija prasītājam nosūtītā paziņojuma par iebildumiem 53. un 54. lappusē ir paskaidrojusi, kādu pārkāpuma ilgumu tā plāno attiecināt uz prasītāju.
202 Turpinājumā Komisija paziņojuma par iebildumiem 57. un 58. lappusē ir norādījusi iemeslus, kāpēc šajā gadījumā tā uzskata, ka šis pārkāpums ir īpaši smags, kā arī atbildību pastiprinošos apstākļus, proti, manipulēšanu ar konkursa procedūru, agresīvas aizliegtās vienošanās ieviešanu, lai nodrošinātu visu nolīgumu dalībnieku pakļaušanos un izslēgtu vienīgo nozīmīgo konkurentu, kas tajos nepiedalījās, kā arī pārkāpuma turpināšanu pēc pārbaudēm.
203 Turpat Komisija ir paskaidrojusi, ka, nosakot naudas sodu katram uzņēmumam individuāli, tā tostarp ir ņēmusi vērā katra lomu pret konkurenci vērstajās darbībās, visas būtiskās atšķirības to dalības ilgumā, to nozīmi pilsētu apkures nozarē, to apgrozījumu šajā nozarē, vajadzības gadījumā, lai aptvertu attiecīgā uzņēmuma lielumu un ekonomisko varu un nodrošinātu pietiekamu preventīvo iedarbību, tā kopējo apgrozījumu un, visbeidzot, visus atbildību mīkstinošos apstākļus.
204 Tālāk paziņojuma par iebildumiem 58. lappusē Komisija attiecībā uz prasītāju ir norādījusi, ka tam bija vadošā loma aizliegtajā vienošanās, ka tas bija otrais lielākais pilsētas apkures cauruļu ražotājs un ka tas aktīvi piedalījās visos aizliegtās vienošanās pasākumos, kaut arī tā nozīme bija mazāka nekā ABB.
205 Līdz ar to Komisija savā paziņojumā par iebildumiem ir norādījusi faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem tā grasījās pamatoties, aprēķinot prasītājam nosakāmo naudas sodu, līdz ar to šajā sakarā ir pienācīgi ievērotas tā tiesības tikt uzklausītam.
206 Jānorāda, ka, tā kā Komisija ir nosaukusi faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem tā pamatojās, aprēķinot naudas sodu, tai nebija jāpaskaidro, kādā veidā tā izmantos šos apstākļus, lai noteiktu naudas soda lielumu. Informācija par paredzētā naudas soda lielumu, kamēr uzņēmumiem nav tikusi dota iespēja izteikties par tiem izteiktajiem iebildumiem, būtu bijusi neatbilstoša aizsteigšanās priekšā Komisijas lēmumam (iepriekš minētais Tiesas spriedums Musique diffusion française u.c./Komisija, 21. punkts, un 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 19. punkts).
207 Līdz ar to Komisijai vēl jo vairāk nebija pienākuma administratīvā procesa laikā informēt attiecīgos uzņēmumus, ka tā plāno piemērot jaunu naudas soda aprēķināšanas metodi.
208 Konkrētāk, Komisijai paziņojumā par iebildumiem nebija jānorāda uz savas politikas iespējamo maiņu attiecībā uz naudas sodu lielumu, iespēju, kas bija atkarīga no vispārējiem konkurences politikas apsvērumiem, kam nebija tieša sakara ar šīs lietas īpašajiem apstākļiem (iepriekš minētais spriedums Musique diffusion française u.c./Komisija, 22. punkts). Komisijai nav pienākuma brīdināt uzņēmumus, informējot par savu nodomu paaugstināt vispārējo naudas sodu lielumu (iepriekš minētais 1992. gada 10. marta spriedums Solvay/Komisija, 311. punkts).
209 Tādējādi prasītāja tiesības tikt uzklausītam nerada Komisijai pienākumu paziņot tam par savu nodomu piemērot šajā gadījumā Jaunās pamatnostādnes.
210 Visu šo iemeslu dēļ arī iebildums par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, piemērojot Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, ir jānoraida.
III – Par trešo pamatu, kas attiecas uz vispārīgo tiesību principu pārkāpumu un kļūdām faktos, nosakot naudas soda apmēru
A – Par atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu
1. Lietas dalībnieku argumenti
211 Prasītājs pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, piemērojot tam Jaunās pamatnostādnes, lai gan tas sadarbojās ar Komisiju, nezinot par tās nodomu principiāli mainīt politiku naudas sodu jomā.
212 Šajā sakarā prasītājs paskaidro, ka Regulas Nr. 17 15. pantā paredzētie naudas sodi ir kriminālsodi un līdz ar to uz tiem attiecas Eiropas konvencijas par Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības (ECTK) 7. panta 1. daļa, kas aizliedz lielāka soda piemērošanu nekā tas, kāds bija paredzēts laikā, kad tika izdarīts attiecīgais pārkāpums. Tātad jauno noteikumu, kam ir normatīvs raksturs un kas ir saistoši Komisijai, piemērošana ar atpakaļejošu spēku, ko Komisija ir darījusi attiecībā uz naudas soda aprēķināšanu, ir pretēja ECTK 7. panta 1. punktam. Pat tad, ja šos jaunos noteikumus nevar uzskatīt par normatīva rakstura noteikumiem, bet gan vienīgi par Komisijas prakses maiņu, šādu izmaiņu rezultātā radušos normu piemērošana ir pretēja minētajā normā ietvertajiem principiem. Kā tostarp izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, šie principi ir piemērojami arī judikatūras izmaiņām.
213 Prasītājs atzīst, ka parasti Komisija ir tiesīga palielināt vispārējo naudas sodu līmeni bez iepriekšēja brīdinājuma. Tomēr šajā lietā Komisija savu naudas sodu politiku un praksi izmainīja principiāli, un tāpēc tai bija pienākums par to iepriekš paziņot, it īpaši tad, ja uzņēmums ir brīvprātīgi iesniedzis to apsūdzošus pierādījumus, nezinot par šīm radikālajām izmaiņām, kā to ir darījis prasītājs.
214 Pamatnostādņu piemērošanas rezultātā uzņēmumiem, kas atrodas tādā situācijā kā prasītājs, tika sistemātiski paaugstināts naudas sodu lielums. Nosakot naudas sodu lielumu, pamatojoties uz absolūtām summām, Pamatnostādnēs bija paredzēta aprēķina metode, kas acīmredzami smagāk skar mazos un vidējos uzņēmumus nekā sistēma, kurā naudas sodi ir pilnībā vai daļēji atkarīgi no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma.
215 Atbildētāja pret to iebilst, jo Jaunās pamatnostādnes tikai attēlo, kādā veidā tiks piemērots Regulas Nr. 17 15. pants, un tajā neievieš nekādas izmaiņas. Arī tad, ja Jaunās pamatnostādnes nebūtu pieņemtas, Komisija būtu varējusi prasītājam piemērot tieši tādu pašu naudas sodu.
216 Turklāt Pamatnostādnes ietver izmaiņas vispārīgajā Komisijas pieejā naudas sodu aprēķināšanai, kas konkrētā gadījumā nenozīmē obligātu palielinājumu. Pat tad, ja Pamatnostādņu mērķis būtu noteikt lielākus naudas sodus, tas būtu pilnībā savienojams ar judikatūru.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
217 Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamattiesības pieder pie vispārīgajiem tiesību principiem, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesas (skat. it īpaši Tiesas 1996. gada 28. marta atzinumu 2/94, Recueil, I‑1759. lpp., 33. punkts, un Tiesas 1997. gada 29. maija spriedumu lietā C‑299/95 Kremzow, Recueil, I‑2629. lpp., 14. punkts). Šajā nolūkā Kopienu tiesas ievēro dalībvalstu kopīgās konstitucionālās tradīcijas un norādes, ko starptautiskie līgumi sniedz attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, kuru noslēgšanā dalībvalstis ir piedalījušās vai kuriem tās ir pievienojušās. Šajā sakarā ECTK ir īpaša nozīme (iepriekš minētais spriedums lietā Kremzow, 14. punkts; Pirmās instances tiesas 2001. gada 20. februāra spriedums lietā T‑112/98 Mannesmannröhren-Werke/Komisija, Recueil, II‑729. lpp., 60. punkts). Tādējādi atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību F. panta 2. punktam (pēc grozījumiem jaunajā redakcijā – LES 6. panta 2. punkts): “[Eiropas] Savienība kā Kopienas tiesību vispārēju principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.”
218 Saskaņā ar ECTK 7. panta 1. punktu: “Nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziedzīgā nodarījumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajām nacionālajām un starptautiskajām tiesību normām netika atzīta par noziedzīgu nodarījumu”, un “nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija piemērojams noziedzīgā nodarījuma brīdī.”
219 Ir jānorāda, ka ECTK 7. pantā kā pamattiesības nostiprinātais krimināltiesību normu atpakaļejošas iedarbības aizliegums ir visu dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgs princips un pieder pie vispārīgajiem tiesību principiem, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesas (Tiesas 1984. gada 10. jūlija spriedums lietā 63/83 Kirk, Recueil, 2689. lpp., 22. punkts).
220 Lai gan no Regulas Nr. 17 15. panta 4. punkta izriet, ka Komisijas lēmumiem, ar kuriem tiek noteikti naudas sodi par konkurences tiesību pārkāpumiem, nav krimināltiesiska rakstura (iepriekš minētais spriedums lietā Tetra Pak/Komisija, 235. punkts), katrā ziņā Komisijai katrā administratīvajā procedūrā, kuras rezultātā var tikt piemērotas sankcijas saskaņā ar Līguma konkurences noteikumiem, ir jāievēro vispārīgie principi un it īpaši atpakaļejošs spēka aizliegums (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā Michelin/Komisija, 7. punkts).
221 Lai to ievērotu, ir nepieciešams, lai sankcijas, kas tiek piemērotas uzņēmumam par konkurences tiesību pārkāpumu, būtu paredzētas pārkāpuma izdarīšanas laikā.
222 Šajā sakarā ir jānorāda, ka sankcijas, ko Komisija var piemērot par konkurences tiesību pārkāpumu, ir noteiktas Regulas Nr. 17 15. pantā, kas tika pieņemts pirms pārkāpuma sākuma. Pirmkārt, ir jāatgādina, Komisija nav pilnvarota grozīt Regulu Nr. 17 vai, attiecīgi pašai nosakot vispārīgus noteikumus, novirzīties no tās. Otrkārt, arī tad, ja Komisija neapstrīdami prasītāja naudas sodu ir noteikusi, pamatojoties uz Pamatnostādnēs paziņoto vispārīgo metodi naudas sodu aprēķināšanai, tā tomēr ir palikusi Regulas Nr. 17 15. pantā noteikto sankciju ietvaros.
223 Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā ir noteikts: “Komisija ar lēmumu var noteikt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām soda naudas 1000 līdz 1 000 000 norēķinu vienību vai lielākā apmērā, bet nepārsniedzot 10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma, ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ [..] pārkāpj Līguma 85. panta 1. punktu [..]”. Šajā pat tiesību normā ir paredzēts, ka: “nosakot soda naudas lielumu, ņem vērā gan pārkāpuma smagumu, gan tā ilgumu”.
224 Pamatnostādņu 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka, lai noteiktu naudas sodu lielumu, pamatsummu nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma un ilguma, kas ir vienīgie Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzētie kritēriji.
225 Saskaņā ar Pamatnostādnēm Komisija, nosakot naudas sodu, kā izejas punktu izvēlas summu, kas noteikta atkarībā no pārkāpuma smaguma (turpmāk tekstā – “vispārīgais sākumpunkts”). Novērtējot pārkāpuma smagumu, jāņem vērā tā veids un konkrētā iedarbība uz tirgu tādā mērā, kādā tā ir izmērāma, kā arī ģeogrāfiskā tirgus apmērs (1.A punkta pirmā daļa). Šajā sakarā pārkāpumi tiek iedalīti trīs grupās: “mazāk smagi pārkāpumi”, kuriem tiek piemēroti naudas sodi no 1000 līdz 1 miljonam ECU, “smagi pārkāpumi”, par kuriem naudas sodi var būt no 1 miljona līdz 20 miljoniem, un “īpaši smagi pārkāpumi”, par kuriem ir paredzēti naudas sodi virs 20 miljoniem ECU (1.A punkta otrās daļas no pirmā līdz trešajam ievilkumam). Šo atsevišķo kategoriju ietvaros, it īpaši pārkāpumiem, kas tiek saukti par “smagiem” un “sevišķi smagiem”, skala pieļauj uzņēmumam piemērojamās sankcijas diferencēšanu atbilstoši izdarītā pārkāpuma veidam (1.A punkta trešā daļa). Turklāt ir jāņem vērā pārkāpuma izdarītāja faktiskā ekonomiskā spēja būtiski kaitēt citiem tirgus dalībniekiem, tostarp patērētājiem, un naudas sods ir jānosaka tik liels, lai tas nodrošinātu pietiekamu preventīvo iedarbību (1.A punkta ceturtā daļa).
226 Turpinājumā var ņemt vērā arī to, ka lielu uzņēmumu rīcībā lielākoties ir pietiekama infrastruktūra, lai to rīcībā būtu juridiskās un ekonomikas zināšanas, pamatojoties uz kurām tie var labāk novērtēt, kādā apmērā to rīcība ir uzskatāma par pārkāpumu un kādas tam var būt sekas no konkurences tiesību viedokļa (1.A punkta piektā daļa).
227 Katras no iepriekš minētajām trim kategorijām ietvaros atsevišķos gadījumos noteiktā summa var tik izvērtēta, lai ievērotu katra atsevišķā uzņēmuma prettiesiskās rīcības nozīmi un līdz ar to tās faktisko ietekmi uz konkurenci, it īpaši tāpēc, ka viena veida pārkāpumā ir piedalījušies ļoti dažāda lieluma uzņēmumi, un lai tā rezultātā pielāgotu vispārīgo sākumpunktu katra uzņēmuma specifiskajam raksturam (turpmāk tekstā – “specifiskais sākumpunkts”) (1.A punkta sestā daļa).
228 Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu kā kritērijs Pamatnostādnēs ir noteikts, ka ir jāizšķir īslaicīgi pārkāpumi (pamatā ne ilgāki par vienu gadu), kam, pamatojoties uz smagumu, noteikto summu nepalielina, vidēja ilguma pārkāpumi (pamatā no viena līdz pieciem gadiem), kam šī summa var tikt palielināta ne vairāk kā par 50 %, un ilglaicīgi pārkāpumi (pamatā vairāk par pieciem gadiem), kam šī summa var tikt palielināta par katru pārkāpuma turpināšanas gadu līdz 10 % (1.B punkta pirmās daļas no pirmā līdz trešajam ievilkumam).
229 Turpinājumā Pamatnostādnēs kā piemērs ir minēts atbildību pastiprinošu un mīkstinošu apstākļu saraksts, kurus var ņemt vērā, palielinot vai samazinot pamatsummu, pēc tam tās ietver atsauci uz Komisijas 1996. gada 18. jūlija paziņojumu par naudas sodu nenoteikšanu vai to lieluma samazināšanu lietās saistībā ar aizliegtām vienošanām (OV C 207, 4. lpp., turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”).
230 Kā vispārīga piezīme ir norādīts, ka pēc šīs shēmas noteiktā naudas soda galīgā summa (pamatsumma, kurai pierēķināti procentu pieaugumi vai samazinājumi, pamatojoties uz atbildību pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem) saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10 % no attiecīgā uzņēmuma kopīgā apgrozījuma (5. punkta a) apakšpunkts). Turklāt Pamatnostādnēs ir paredzēts, ka atbilstoši apstākļiem pēc minēto aprēķinu izdarīšanas ir jāņem vērā daži objektīvi apstākļi, kā, piemēram, īpaši ekonomiskie apstākļi, ekonomiskās un finansiālās priekšrocības, ko dalībnieki, iespējams, ieguvuši pārkāpuma rezultātā, un attiecīgo uzņēmumu īpašās iezīmes, kā to faktiskā maksātspēja, īpašos sociālos apstākļos, lai pielāgotu paredzēto naudas sodu lielumu (5. punkta b) apakšpunkts).
231 No minētā izriet, ka atbilstoši Pamatnostādnēs paredzētajai metodei naudas soda aprēķināšana turpina notikt, pamatojoties uz abiem Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā nosauktajiem kritērijiem, proti, pārkāpuma smagumu un ilgumu, ņemot vērā šajā pat tiesību normā noteikto maksimālo robežu, ievērojot katra uzņēmuma apgrozījumu.
232 Līdz ar to nevar uzskatīt, ka Pamatnostādnes pārkāpj tiesiskos ietvarus, kas ir noteikti sankcijām minētajā tiesību normā.
233 Pretēji prasītāja apgalvotajam līdzšinējās Komisijas administratīvās prakses grozījumi ar Pamatnostādnēm neizkropļo noteikto naudas sodu aprēķināšanas tiesiskos ietvarus un līdz ar to nepārkāpj principus, kas ietverti ECTK 7. panta 1. punktā.
234 Pirmkārt, iepriekšējā Komisijas nolēmumu prakse pat neveido tiesisku ietvaru naudas sodiem konkurences lietās, jo tas ir noteikts tikai Regulā Nr. 17.
235 Otrkārt, ņemot vērā to, kāda rīcības brīvība Komisijai ir piešķirta Regulā Nr. 17, to, ka tā ievieš jaunu naudas soda aprēķināšanas metodi, kas atsevišķos gadījumos var radīt lielākus naudas sodus, tomēr nepārkāpjot Regulā Nr. 17 noteikto maksimālo robežu, nevar uzskatīt par Regulas Nr. 17 15. pantā noteikto naudas sodu palielināšanu ar atpakaļejošu iedarbību, pārkāpjot likumības un tiesiskās drošības principus.
236 Šajā sakarā nav nozīmes apgalvojumam, ka naudas soda aprēķināšana, pamatojoties uz Pamatnostādnēs aprakstīto metodi, it īpaši ievērojot summas, kuru pamatā nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma, var mudināt Komisiju noteikt lielākus naudas sodus nekā tās iepriekšējā praksē. Saskaņā ar iedibināto judikatūru pārkāpumu smagums ir jānosaka, pamatojoties uz daudziem apstākļiem, pie kuriem tostarp pieder īpašie lietas apstākļi, tās kopsakarības un naudas soda preventīvā iedarbība, nepastāvot saistošam un izsmeļošam kritēriju sarakstam, kas ir obligāti jāievēro (Tiesas 1996. gada 25. marta rīkojums lietā C‑137/95 P SPO u.c./Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 54. punkts; Tiesas 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑219/95 P Ferriere Nord/Komisija, Recueil, I‑4411. lpp., 33. punkts; skat. arī Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑295/94 Buchmann/Komisija, Recueil, II‑813. lpp., 163. punkts). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai Regulas Nr. 17 ietvaros ir rīcības brīvība, nosakot naudas sodu lielumu, lai uzņēmumu rīcību orientētu uz konkurences noteikumu ievērošanu (Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑150/89 Martinelli/Komisija, Recueil, II‑1165. lpp., 59. punkts; 1996. gada 11. decembra spriedums lietā T‑49/95 Van Megen Sports/Komisija, Recueil, II‑1799. lpp., 53. punkts, un 1997. gada 21. novembra spriedums lietā T‑229/94 Deutsche Bahn/Komisija, Recueil, II‑1689. lpp., 127. punkts).
237 Turklāt no judikatūras izriet, ka Komisija var palielināt naudas sodu līmeni Regulā Nr. 17 noteiktajās robežas, lai gan tā iepriekš par noteiktiem pārkāpumu veidiem noteica noteikta lieluma naudas sodus, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Kopienas konkurences politikas īstenošanu (iepriekš minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 109. punkts; 1992. gada 10. marta spriedums lietā Solvay/Komisija, 309. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑304/94 Europa Carton/Komisija, Recueil, II‑869. lpp., 89. punkts). Konkurences noteikumu efektīva piemērošana Kopienā drīzāk prasa, lai Komisija varētu naudas sodu līmeni katrā laikā pielāgot šīs politikas prasībām (iepriekš minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 109. punkts).
238 Visu šo iemeslu dēļ iebildums par atpakaļejošas iedarbības aizlieguma iespējamo pārkāpumu ir jānoraida.
B – Par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
1. Lietas dalībnieku argumenti
239 Prasītājs apgalvo, ka jaunas soda naudas aprēķināšanas politikas piemērošana pēc tam, kad tas brīvprātīgi bija iesniedzis to apsūdzošus pierādījumus, ir pretrunā tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Tam bija tiesības paļauties uz Komisijas naudas sodu aprēķināšanas praksi, kāda tā bija tā kontaktu laikā ar Komisiju. Komisijas rīcības brīvību šajos apstākļos ierobežoja tas, ka prasītājs sadarbojās ar to, pamatojoties uz naudas soda aprēķināšanas metodi, kas raksturota Komisijas 1994. gada 13. jūlija Lēmumā 94/601/EK par EK līguma 85. panta piemērošanas procedūru (IV/C/33.833 – Karton) (OV L 243, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Lēmums Karton”) un Komisijas paziņojuma par naudas sodu nenoteikšanu vai samazināšanu lietās saistībā ar aizliegtām vienošanām projektā (OV 1995, C 341, 13. lpp., turpmāk tekstā – “Paziņojuma par sadarbību projekts”), uz kuru toreiz pamatojās gan prasītājs, gan Komisija.
240 Atbildētāja uzskata, ka saskaņā ar judikatūru uzņēmumiem, kas pārkāpj konkurences noteikumus, nav “tiesību” uz noteiktu naudas soda līmeni. Turklāt prasītājs nevar apgalvot arī to, ka tas, izlemjot nodot Komisijai dokumentus, paļāvās uz Paziņojumu par sadarbību un vēlāk konstatēja, ka Jaunās pamatnostādnes ir grozījušas politiku naudas sodu jomā. Komisija, samazinot naudas sodu par 30 %, ir pilnībā ievērojusi šī paziņojuma burtu un garu. Tā kā šajā paziņojumā nav runas par naudas soda pamatsummas noteikšanu, tas nevarēja modināt šajos uzņēmumos cerības, ka, pamatojoties uz šo paziņojumu, tiks samazināts naudas soda līmenis.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
241 Jānorāda, ka attiecībā uz naudas sodu par konkurences noteikumu pārkāpumu noteikšanu Komisija īsteno savu rīcības brīvību, kas tai ir piešķirta Regulā Nr. 17. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tirgus dalībnieki nedrīkst paļauties uz esošās situācijas turpināšanos, kas var mainīties Kopienas iestāžu rīcības brīvības ietvaros (skat. Tiesas 1982. gada 15. jūlija spriedumu lietā 245/81 Edeka, Recueil, 2745. lpp., 27. punkts, un 1990. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑350/88 Delacre u.c./Komisija, Recueil, I‑395. lpp., 33. punkts).
242 Tieši pretēji, Komisija ir tiesīga palielināt naudas sodu līmeni Regulā Nr. 17 noteiktajās robežās, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Kopienas konkurences politikas īstenošanu (skat. šī sprieduma 237. punktā minēto judikatūru).
243 Tātad uzņēmumi, kas ir iesaistīti administratīvajā procesā, kura rezultātā var tikt piemērots naudas sods, nevar tiesiski paļauties uz to, ka Komisija nepārsniegs iepriekš praktizēto naudas sodu līmeni.
244 Par prasītāja tiesisko paļāvību, pamatojoties uz Lēmumu Karton, tostarp attiecībā uz naudas soda samazināšanu tā sadarbības dēļ administratīvajā procesā, ir jāpiebilst, ka tikai no tā, ka Komisija iepriekšējos lēmumos noteiktas uzvedības gadījumā ir piešķīrusi noteikta apmēra samazinājumu, nevar secināt, ka tai bija pienākums izdarīt atbilstošu samazinājumu, lemjot par līdzīgu uzvedību vēlākā administratīvā procesā (skat. par atbildību mīkstinošu apstākli Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑347/94, Mayr‑Melnhof/Komisija, Recueil, II‑1751. lpp., 368. punkts).
245 Katrā ziņā Komisija šajā lietā nevarēja izmantot politiku, kāda tai bija Lēmuma Karton pieņemšanas laikā, jo pēc tam tā ir pieņēmusi Paziņojumu par sadarbību, kas tika publicēts 1996. gada 18. jūlijā. Kopš šī datuma Komisija bija radījusi uzņēmumos tiesisku paļāvību, ka tiks piemēroti šajā paziņojumā nosauktie kritēriji, kas tai nosaka pienākumu turpmāk piemērot attiecīgos kritērijus.
246 Šajā sakarā jāuzsver, ka brīdī, kad prasītājs sāka sazināties ar Komisiju, tas nevarēja ņemt vērā to, ka tā gadījumā tiks piemērota metode, kas tika paziņota Paziņojuma par sadarbību projektā, jo no šī dokumenta, kas ir publicēts Oficiālajā Vēstnesī, skaidri izriet, ka runa ir par projektu. Komisija šim tekstam ir pievienojusi paskaidrojumu, kurā ir teikts, ka tā ir nodomājusi pieņemt paziņojumu par naudas sodu nenoteikšanu vai samazināšanu uzņēmumiem, kas sadarbojas ar to pārkāpumu izmeklēšanā vai vajāšanā, un ka pirms šī paziņojuma pieņemšanas tā aicina visas ieinteresētās personas izteikt savu viedokli par projektu. Šāds projekts varēja vienīgi brīdināt attiecīgos uzņēmumus, ka Komisija grib izdot paziņojumu par šo jautājumu.
247 Tā kā prasītāja argumentācija pamatojas uz to, ka Komisija nav ievērojusi Paziņojumu par sadarbību, tā ir identiska argumentācijai, ar ko tas pamato šī paziņojuma nepareizu piemērošanu.
248 Tātad izteiktais iebildums ir jānoraida tiktāl, ciktāl tas attiecas uz tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.
C – Par vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu un par Pamatnostādņu likumību
1. Lietas dalībnieku argumenti
249 Prasītājs, pamatojot savu apgalvojumu, ka Komisija tam ir noteikusi pārāk lielu un diskriminējošu naudas sodu un līdz ar to pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus, min vairākus argumentus.
250 Pirmkārt, izmantojot kā naudas soda aprēķināšanas sākumpunktu, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu, abstraktas summas, Komisija diskriminē mazos un vidējos uzņēmumus. Komisija attiecīgos uzņēmumus pēc to lieluma ir iedalījusi četrās grupās. Tā kā specifiskais sākumpunkts, ko tā izvēlējas ABB kā pirmās grupas uzņēmumam, bija mazāks nekā 10 % no šī uzņēmuma apgrozījuma, aprēķināšanas metode deva tai iespēju pilnībā ņemt vērā visus nozīmīgos apstākļus, nosakot galīgo naudas soda summu. Turpretim prasītājam un pārējiem otrās un trešās grupas uzņēmumiem, kas ir mazāki nekā ABB, specifiskie sākumpunkti bija tik lieli, ka minētie apstākļi nevarēja tikt ievēroti Regulā Nr. 17 ietvertās prasības dēļ, kas neļauj pārsniegt 10 % no apgrozījuma.
251 Līdz ar to Komisija diskriminēja mazos un vidējos uzņēmumus pretēji savai vispārējai politikai izturēties mazāk bargi pret uzņēmumiem, kas pamatā darbojas nozarē, kuru skāris pārkāpums, kā pret daudznacionāliem uzņēmumiem, kas vienlaikus darbojas vairākās nozarēs. Komisijas rīcība ir pretrunā arī EK līguma 130. panta 1. punktam (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 157. panta 1. punkts), kurā ir noteikts Komisijai pienākums veicināt tādas vides veidošanu, kas labvēlīga iniciatīvai un uzņēmumu, it īpaši mazu un vidēju uzņēmumu, attīstībai visā Kopienā.
252 Otrkārt, Komisijas izmantotās aprēķināšanas metodes rezultātā otrās un trešās grupas uzņēmumiem pamatsummas ir noteiktas lielākas par Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteiktajiem maksimālajiem 10 % no apgrozījuma. Prasītājs uzskata, ka šī maksimālā robeža nedrīkst tikt pārsniegta nevienā no aprēķināšanas stadijām. Ja būtu pieļaujams, ka Komisija naudas sodu nosaka, pamatojoties uz pamatsummām, kas pārsniedz šo 10 % maksimālo robežu, visi labojumi, ko Komisija izdarītu naudas soda lielumā, būtu pilnībā iluzori un neietekmētu naudas soda galīgo summu, kas jebkurā gadījumā atbilstu 10 % no kopējā apgrozījuma.
253 Savā replikas rakstā prasītājs piebilst, ka saskaņā ar Pamatnostādņu 5. punkta a) apakšpunktu “pēc shēmas noteiktā naudas soda galīgā summa (pamatsumma, ievērojot palielinājuma un samazinājuma procentus)” nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10 % no uzņēmuma apgrozījuma. Tādējādi pašas Pamatnostādnes nepieļauj nekādus aprēķinus, kuru rezultāts pārsniegtu 10 % no apgrozījuma robežu.
254 Prasītājs norāda, ka Komisija otrās un trešās grupas uzņēmumiem ir noteikusi naudas sodu augstākajā tiesiski pieļaujamajā līmenī, lai ievērotu 10 % no apgrozījuma maksimālo robežu naudas soda aprēķināšanas stadijā pēc mīkstinošu apstākļu ņemšanas vērā, bet pirms summas samazināšanas sadarbības dēļ. Prasītāja gadījumā pirms samazinājuma sadarbības dēļ bija noteikts naudas sods ECU 12 700 000, t.i., tieši 10 % no apgrozījuma.
255 Treškārt, Komisija noteica naudas sodus tādā līmenī, kas neatspoguļoja katra uzņēmuma konkrēto apjomu. Lai gan iepriekšējos gadījumos tā pirmām kārtām bija pamatojusies uz preču, kas bija pārkāpuma priekšmets, apgrozījumu, bet šajā gadījumā tā samazināja prasītājam noteikto naudas sodu līdz 10 % no tā kopīgā apgrozījuma. Komisijai, nosakot naudas soda lielumu, ir jāņem vērā abi šie apgrozījuma skaitļi, lai ievērotu attiecīgā uzņēmuma lielumu un tā klātbūtni dažādos tirgos.
256 Šajā jautājumā prasītājs vēl arī norāda, ka Komisija nav ņēmusi vērā prasītāja faktisko stāvokli, iekļaujot to uzņēmumos, kas pamatā ir specializējušies strīdus preču ražošanā, kaut gan patiesībā tā apgrozījums šajā tirgū veido tikai 36,8 % no tā kopējā apgrozījuma. Pamatojoties uz šo kļūdaino prasītāja stāvokļa novērtējumu, tam ir noteikts naudas sods, kas nav attiecīgi proporcionāls tā apgrozījumam attiecīgajā tirgū. Izmantotā aprēķināšanas metode ir izraisījusi prasītāja diskrimināciju, salīdzinot ar trešās grupas uzņēmumiem, jo atšķirība starp šiem uzņēmumiem un prasītājam noteiktajiem naudas sodiem nav attiecīgi proporcionāla to lieluma atšķirībām.
257 Ceturtkārt, aprēķinot naudas sodus, pamatojoties uz summu, kas pārsniedz tiesiski pieļaujamo, Komisija esot sev liegusi iespēju ievērot pārējos apstākļus, kam ir nozīme, izvērtējot pārkāpuma smagumu. Komisija neesot noteikusi naudas sodus, pamatojoties uz peļņu, ko katrs no šiem uzņēmumiem ir guvis attiecīgajā tirgū, lai gan šis apstāklis bija jāņem vērā saskaņā ar Tiesas judikatūru un pašas Komisijas XXI ziņojumā par konkurences politiku izklāstīto praksi. Komisija ir atstājusi bez ievērības to, ka prasītājam šī pārkāpuma laikā nav būtiski palielinājusies peļņa. Prasītājs nesaprot, kādā mērā pārējie apstākļi, uz kuriem Komisija ir pamatojusies, nosakot naudas soda summu, var atspoguļot katra uzņēmuma teorētisko peļņu, kā to apgalvojusi atbildētāja.
258 Visbeidzot, naudas sods ir neproporcionāls tādēļ, ka Komisija nav ņēmusi vērā prasītāja spēju samaksāt noteikto naudas sodu un noteikusi to tik lielu, ka līdz ar to tiek apdraudēta prasītāja izdzīvošana. Turpretim iepriekšējā praksē Komisija vairākkārt ir noteikusi zemāku naudas sodu nekā parasti attiecīgā uzņēmuma finansiālo grūtību dēļ. Turklāt Komisija Pamatnostādnēs ir paskaidrojusi savu nodomu ievērot faktisko uzņēmuma maksātspēju noteiktos sociālos apstākļos, lai pielāgotu noteiktā naudas soda lielumu. Uzņēmumi tiesiski paļāvās uz šo nodomu. Šajā sakarā prasītājs apgalvo, ka 1997. un 1998. gadā tas ir cietis būtiskus zaudējumus, kas kopā ar naudas sodu pārsniedz tā paša kapitāla neto vērtību. Lai izvairītos no bankrota un iegūtu līdzekļus naudas soda samaksai, prasītājam ir jāpārdod lielākā daļa savas produkcijas un uzņēmuma, kā arī firma “Løgstør Rør”. Pat tad, ja prasītājs turpinās pastāvēt kā juridiskā persona, tas tādējādi pazudīs no attiecīgā tirgus.
259 Prasītājs piebilst, ka Komisijas noteiktajiem naudas sodiem ir jāiedarbojas preventīvi un to rezultātā uzņēmums nedrīkst tikt izskausts no attiecīgā tirgus, un līdz ar to tikt kavēta konkurence attiecīgajā nozarē. Tik liela naudas soda aprēķināšanas rezultātā no tirgus var pazust divi lielākie ABB konkurenti, tas ir, prasītājs un Tarco.
260 Tā kā Komisija, pamatojoties uz Jaunajām pamatnostādnēm, ir noteikusi pārmērīgi lielu un nesamērīgu naudas sodu, prasītājs apgalvo, ka šīs pamatnostādnes pārkāpj EK līguma 184. panta prasības (pēc grozījumiem jaunajā redakcijā – EKL 241. pants). Šajās Pamatnostādnēs Komisija ir noteikusi pamatsummas naudas soda aprēķināšanai tik augstas, ka līdz ar to ir ierobežojusi tai saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu piešķirto rīcības brīvību ņemt vērā visus atbilstošos apstākļus, tostarp iespējamos atbildību mīkstinošos apstākļus.
261 Atbildētāja vispirms norāda uz to, ka nav nekāda pamata apgalvojumam, ka tā, nosakot summas naudas sodu aprēķināšanai, būtu rīkojusies diskriminējoši.
262 Vienotas summas 20 miljonu ECU apmērā izmantošana par izejas punktu visiem pārkāpējiem nevar tikt uzskatīta par diskriminējošu, jo pēc tam šī summa tika pielāgota katram pārkāpējam atkarībā no tā līdzdalības smaguma pārkāpumā. Komisija ir skaidri ievērojusi attiecīgo uzņēmumu lieluma un ekonomiskās varas dažādību, it īpaši palielinot ABB noteikto naudas soda pamatsummu. Prasītāja naudas sods 8,9 miljonu ECU apmērā nekādā gadījumā nav lielākā pieļaujamā summa, bet tā paliek Regulas Nr. 17 noteiktajās robežās.
263 Turklāt pat tad, ja ABB salīdzinājumā ar prasītāju būtu saņēmusi priekšrocības, tas nebūtu iemesls prasītāja naudas soda samazināšanai, jo neviens nevar sev par labu pamatoties uz nelikumību, kas izdarīta citas personas interesēs. Katrā ziņā prasītāju nevar uzskatīt par vidēju uzņēmumu. Attiecībā uz EK līguma 130. pantu, ņemot vērā tā vispārīgo raksturu, uz tā pamata faktiski nav iespējams atcelt pasākumu, pamatojoties uz tā nesaderību ar šo tiesību normu.
264 Turpinājumā atbildētāja apstrīd to, ka naudas sodu aprēķināšanā izmantotās summas nevienā no stadijām nedrīkstētu pārsniegt 10 % no apgrozījuma. Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteiktā maksimālā robeža esot jāievēro tikai attiecībā uz rezultātā noteikto galīgo naudas soda summu, nevis aprēķina gaitā izmantotajām summām. Komisija varēja izvēlēties sākumpunktu, kas būtu mazāks nekā 10 % no apgrozījuma, kā rezultātā tiktu noteikta tāda pat gala summa. Ja Pamatnostādņu kritēriju piemērošanas rezultātā rodas summa, kas pārsniedz maksimālo robežu, Komisijai nav aizliegts šo summu noteikt tieši maksimālajā apmērā, vēl pirms tā piemēro Paziņojumā par sadarbību nosauktos kritērijus. Tā kā prasītājs replikā pamatojas uz Pamatnostādņu 5. punkta a) apakšpunktu, šis arguments ir jauns un saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktu nav pieņemams.
265 Prasītāja ieteiktā 10 % no apgrozījuma maksimālās robežas interpretācija līdz ar to nav pamatota, jo tā piespiestu sākt aprēķinu pārmērīgi zemā līmeni, lai nevienā no aprēķina stadijām šo robežu nepārsniegtu; tā rezultātā varētu tikt noteikts sākuma punkts, kas vairs neatbilstu Pamatnostādnēs noteiktajiem kritērijiem. Saskaņā ar šo metodi viss aprēķins būtu jāapvērš, un sākuma punkts būtu skaidrs tikai beigās. Šāda metode būtu patvaļīga un izraisītu to, ka Komisija nepievērstu uzmanību katra gadījuma īpašajiem apstākļiem.
266 Komisija ir tiesīga noteikt naudas sodu, kas nepārsniedz 10 % no uzņēmuma kopējā apgrozījuma. Arī tas, ka Komisija aprēķinos bieži kā sākumpunktu ir izmantojusi apgrozījumu attiecīgajā tirgū, tai tomēr nenosaka pienākumu sekot iepriekšējai praksei. Nosakot naudas sodu lielumu, jāņem vērā liels skaits apstākļu un apgrozījumam nedrīkst tikt piešķirta nesamērīga nozīme. Iepriekšējā Komisijas prakse katrā gadījumā nebija pastāvīga, jo naudas sodi tika noteikti ne tikai pamatojoties uz apgrozījumu attiecīgajā tirgū vai arī uz pārkāpēju iegūtajām priekšrocībām.
267 Norādot, ka prasītājs ir specializējies tikai uz vienu produktu, lēmumā nav teikts, ka tas ražo tikai vienu produktu. Prasītāja kā uzņēmuma, kas pamatā ir specializējies uz vienu produktu, raksturojums nav nepareizs, jo saskaņā ar prasītāja paša sniegto informāciju pārbaužu laikā apmēram 80 % no tā kopējā apgrozījuma veidoja pilsētas apkures caurules. Starp citu Komisija uz šo apstākli pamatojās tikai tādēļ, lai atšķirtu prasītāju no ABB un samazinātu tā naudas soda sākumpunktu no 20 miljoniem uz 10 miljoniem ECU.
268 Komisijai nav pienākuma ņemt vērā pārkāpuma rezultātā iegūtās priekšrocības. Parasti ir grūti noteikt, kādas priekšrocības katrs uzņēmums ir ieguvis no savas piedalīšanās pārkāpumā; tas it īpaši attiecas uz šo gadījumu. Katrā ziņā pārējiem apstākļiem, uz ko tā pamatojās, bija jāatspoguļo katra uzņēmuma teorētiski iegūtās priekšrocības. Smags un ar nodomu izdarīts EK līguma 85. panta pārkāpums var tikt uzskatīts par pietiekami nopietnu, lai Komisijai nebūtu jāpievērš īpaša uzmanība faktiskās peļņas lielumam.
269 Komisijai nav arī pienākuma, nosakot naudas soda lielumu, ņemt vērā uzņēmuma slikto finansiālo stāvokli, ja tā ievēro Regulā Nr. 17 noteikto maksimālo robežu. Šajā gadījumā prasītājs nav pierādījis, ka naudas sods apdraud tā eksistenci vai ka tā aktīvu pārdošana bija nepieciešama, lai varētu samaksāt naudas sodu. Šādus pasākumus var veikt daudzu iemeslu dēļ, un to nevar pielīdzināt uzņēmuma izslēgšanai no attiecīgā tirgus.
270 Tā kā naudas sods nav ne pārmērīgs, ne diskriminējošs, prasītājam nav pamata apstrīdēt Pamatnostādņu tiesiskumu. Tātad arī apgalvojums, ka Komisija, pieņemot Pamatnostādnes, ir saistījusies veidā, kas neparedz iespējamo atbildību mīkstinošo apstākļu un atsevišķu aizliegtās vienošanās dalībnieku nozīmes ievērošanu, nav patiess.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
271 Jānorāda, ka prasītājs savus argumentus par vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principa pārkāpumu ir saistījis ar iebildumu par Pamatnostādņu prettiesiskumu saskaņā ar EK līguma 184. pantu, ko tas pamato ar to, ka Komisija, tās izdodot, ir ierobežojusi Regulā Nr. 17 noteikto rīcības brīvību, it īpaši ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma lielumu un katra uzņēmuma nozīmi pārkāpumā. Vispirms ir jāpārbauda šis iebildums par prettiesiskumu.
– Par iebildumu par Pamatnostādņu prettiesiskumu
272 Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EK līguma 184. pantā ir izteikts vispārējs princips, kas katram lietas dalībniekam nodrošina tiesības apstrīdēt iepriekšēju Kopienas iestāžu aktu spēkā esamību, lai atceltu lēmumu, kas to skar tieši un individuāli, kas arī tad, ja tie nav pieņemti regulas formā, ir attiecīgā lēmuma tiesiskais pamats, ja attiecīgajam lietas dalībniekam nebija saskaņā ar EK līguma 173. pantu tiesību tieši iesniegt prasību par šiem aktiem, kuru sekas tas tagad cieš, lai gan tas nevarēja prasīt to atcelšanu (Tiesas 1979. gada 6. marta spriedums lietā 92/78 Simmenthal/Komisija, Recueil, 777. lpp., 39. un 40. punkts).
273 Tā kā EK līguma 184. panta mērķis nav dot vienam lietas dalībniekam iespēju apstrīdēt vispārīga rakstura tiesību akta piemērojamību ar jebkuras prasības starpniecību, vispārīgais tiesību akts, kura tiesiskums tiek apstrīdēts, tieši vai netieši ir jāpiemēro jomā, kas ir prasības priekšmets, un ir jābūt tiešai tiesiskai sakarībai starp apstrīdēto individuālo lēmumu un attiecīgo vispārīga rakstura tiesību aktu (Tiesas 1965. gada 31. marta spriedums lietā 21/64 MacchiorlatiDalmas e Figli/Augstā iestāde, Recueil, 227. lpp., un 1966. gada 13. jūlija spriedums lietā 32/65 Italien/Padome un Komisija, Recueil, 563. lpp.; Pirmās instances tiesas 1993. gada 26. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑6/92 un T‑52/92 Reinarz/Komisija, Recueil, II‑1047. lpp., 57. punkts).
274 Jāatgādina, ka Pamatnostādņu pirmajos punktos Komisija ir pasludinājusi, ka: “Šajās Pamatnostādnēs noteiktajiem principiem ir jānodrošina Komisijas lēmumu caurskatāmība un objektivitāte gan pret uzņēmumiem, gan arī pret Eiropas Kopienu tiesu, kā arī jānostiprina rīcības brīvība, ko likumdevējs ir piešķīris Komisijai, lai noteiktu naudas sodus 10 % no [..] uzņēmumu [un ..] kopējā apgrozījuma robežās. Jaunā naudas soda lieluma aprēķināšanas metode ir pamatota ar sekojošu shēmu.” Tātad, lai gan Pamatnostādnes nav Apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats, jo tas ir pamatots ar Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. daļu, tajās ir vispārēji un abstrakti noteikta metodoloģija, ko Komisija ir sev paredzējusi naudas sodu, kas noteikti ar lēmumu, aprēķināšanai, un līdz ar to lai nodrošinātu uzņēmumu tiesisko drošību.
275 Turklāt ir skaidrs, ka Komisija ir noteikusi prasītāja naudas sodu, pamatojoties uz vispārēju metodi, ko tā ir sev paredzējusi Pamatnostādnēs (skat. šī sprieduma 222. punktu).
276 Līdz ar to šajā gadījumā pastāv tieša tiesiska saikne starp apstrīdēto individuālo lēmumu un vispārīgo tiesību aktu, kurš ir Pamatnostādnes. Tā kā prasītājs nevar prasīt Pamatnostādņu kā vispārīga tiesību akta atcelšanu, par to var celt iebildi par prettiesiskumu.
277 Šajā sakarā ir jānorāda, kā tas ir atgādināts iepriekš no 223. līdz 232. punktam, ka Komisija, paziņojot savās Pamatnostādnēs, kādu metodi tā paredz piemērot, nosakot naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, ir palikusi šajā normā noteiktajos tiesiskajos ietvaros.
278 Pretēji prasītāja apgalvojumam, nosakot naudas sodu lielumu atkarībā no attiecīgā pārkāpuma smaguma un ilguma, Komisijai nav pienākuma noteikt naudas sodu, pamatojoties uz summām, kas pamatotas ar attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu, vai arī gadījumā, ja naudas sodi tiek noteikti vairākiem uzņēmumiem, kas piedalījušies vienā pārkāpumā, rūpēties par to, lai tās noteiktās attiecīgo uzņēmumu naudas sodu galīgajās summās būtu ievērotas visas kopējā apgrozījuma vai to apgrozījuma attiecīgajā preču tirgū atšķirības.
279 Šajā sakarā jāatgādina nostiprinājusies judikatūra, saskaņā ar kuru pārkāpumu smagums jānosaka, pamatojoties uz apstākļu virkni, pie kuriem tostarp pieder lietas īpašie apstākļi, tās kopsakarības un naudas soda preventīvā iedarbība, nepastāvot saistošam un izsmeļošam kritēriju sarakstam, kas ir obligāti jāievēro (skat. šī sprieduma 236. punktā minēto judikatūru).
280 Apstākļi, kuri jāievēro, nosakot pārkāpuma smagumu, atkarībā no gadījuma var būt preču, uz kurām attiecas pārkāpums, daudzums un vērtība, kā arī uzņēmuma lielums un ekonomiskā vara, un līdz ar to ietekme, kāda tam var būt tirgū. No tā izriet, pirmkārt, ka, nosakot naudas soda lielumu, var tikt ņemts vērā gan uzņēmuma kopējais apgrozījums, kas, ja arī tikai aptuveni un nepilnīgi, zināmā mērā raksturo tā lielumu un ekonomisko varu, gan šī apgrozījuma daļa, ko veido preces, uz kurām attiecas pārkāpums, un kas līdz ar to var būt pieturas punkts, nosakot tā apmēru. Otrkārt, no tā izriet, ka ne vienam, ne otram apgrozījuma rādītājam nedrīkst tikt piešķirta pārmērīga nozīme, salīdzinot ar citiem vērtēšanas kritērijiem, un ka naudas sodu lieluma noteikšana nevar būt tikai vienkārša aprēķina rezultāts, kurš pamatots ar kopējo apgrozījumu (iepriekš minētais spriedums Musique diffusion française u.c./Komisija, 120. un 121. punkts; Pirmās instances tiesas 1994. gada 14. jūlija spriedums lietā T‑77/92 Parker Pen/Komisija, Recueil, II‑549. lpp., 94. punkts, un 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑327/94 SCA Holding/Komisija, Recueil, II‑1373. lpp., 176. punkts).
281 Saskaņā ar judikatūru Komisija ir tiesīga noteikt naudas sodu, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu, neņemot vērā dažādus attiecīgo uzņēmumu apgrozījuma skaitļus. Tādējādi Kopienu tiesa ir apstiprinājusi kā pieņemamu aprēķināšanas metodi, saskaņā ar kuru Komisija vispirms nosaka nosakāmā naudas soda kopējo summu un tad to sadala starp attiecīgajiem uzņēmumiem, ņemot vērā to aktivitāti attiecīgajā nozarē (Tiesas 1983. gada 8. novembra spriedums apvienotajās lietās 96/82–102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82 IAZ u.c./Komisija, Recueil, 3369. lpp., 48.–53. punkts) vai arī to dalību un nozīmīgumu aizliegtajā vienošanās un to nozīmi tirgū, kas tiek noteikta, pamatojoties uz vidējo tirgus daļu attiecīgajā laika posmā.
282 No tā izriet, ka Komisija, savās Pamatnostādnēs izklāstot naudas soda aprēķināšanas metodi, kas nav pamatota ar attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu, nav novirzījusies no Regulas Nr. 17 15. panta interpretācijas judikatūrā.
283 Šajā sakarā ir jānorāda, ka, lai gan Pamatnostādnēs nav paredzēts, ka naudas sodu lielums ir jānosaka atkarībā no kopējā apgrozījuma vai apgrozījuma attiecīgās preces tirgū, tajā nav liegts ievērot šo apgrozījumu, nosakot naudas soda lielumu, lai tiktu ievēroti Kopienas tiesību vispārējie principi un ja apstākļi to prasa.
284 Piemērojot Pamatnostādnes attiecīgo uzņēmumu apgrozījumam, var būt nozīme, ja ņem vērā pārkāpuma izraisītāju faktisko ekonomisko spēju būtiskā apmērā kaitēt citiem tirgus dalībniekiem un ir vajadzība nodrošināt pietiekamu preventīvo iedarbību vai arī ja jāievēro fakts, ka lielo uzņēmumu rīcībā lielākoties ir pietiekama infrastruktūra, lai to rīcībā būtu juridiskās un ekonomikas zināšanas, uz kurām pamatojoties tie var labāk novērtēt, kādā apmērā to rīcība ir uzskatāma par pārkāpumu un kādas tam var būt sekas no konkurences tiesību viedokļa (skat. šī sprieduma 226. punktu). Attiecīgo uzņēmumu apgrozījumam var būt nozīme arī, nosakot katra atsevišķā uzņēmuma specifisko nozīmi un līdz ar to katra atsevišķā uzņēmuma prettiesiskās rīcības ietekmi uz konkurenci, it īpaši tāpēc, ka viena veida pārkāpumā ir piedalījušies ļoti dažāda lieluma uzņēmumi (skat. šī sprieduma 227. punktu). Turklāt uzņēmumu apgrozījums var norādīt uz ekonomiskām un finansiālām priekšrocībām, ko dalībnieki, iespējams, ieguvuši pārkāpuma rezultātā, vai arī uz citām dalībnieku īpašībām, kas atkarībā no apstākļiem ir jāievēro (skat. šī sprieduma 230. punktu).
285 Turklāt Pamatnostādnēs ir noteikts, ka princips, kas paredz, ka par vienādu uzvedību nosakāmas vienlīdzīgas sankcijas, var prasīt, lai attiecīgajiem uzņēmumiem tiktu noteiktas dažādas summas tādā veidā, ka šīs dažādības pamatā nav aritmētiskas formulas (1.A punkta septītā daļa).
286 Pretēji prasītāja apgalvotajam Pamatnostādnēs nav pārkāptas Regulā Nr. 17 noteiktās prasības. Prasītājs apgalvo, ka šīs Pamatnostādnes atļauj Komisijai noteikt atkarībā no pārkāpuma smaguma tik lielu naudas soda aprēķināšanas sākumpunktu, ka atsevišķos gadījumos citi apstākļi, kā ilgums vai atbildību mīkstinoši vai pastiprinoši apstākļi, ņemot vērā to, ka saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu naudas sods nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma, vairs nevar ietekmēt naudas soda lielumu.
287 Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, kurā ir paredzēts, ka Komisija var noteikt naudas sodus ne lielākus par 10 % no katra uzņēmuma, kas piedalījies pārkāpumā, apgrozījuma pēdējā saimnieciskajā gadā, rezultātā uzņēmumam noteiktais naudas sods ir jāsamazina, ja tas pārsniedz 10 % no tā apgrozījuma, neatkarīgi no starpaprēķiniem, kuros jāievēro pārkāpuma smagums un ilgums.
288 Tātad Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā nav aizliegts Komisijai aprēķinu gaitā izmantot starpsummu, kas pārsniedz 10 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma, ja vien rezultātā šim uzņēmumam noteiktais naudas sods nepārsniedz šo maksimālo robežu.
289 Pamatnostādnēs starp citu tieši tā arī ir noteikts, ka “saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu saskaņā ar šo shēmu noteiktā galējā naudas soda summa (pamatsumma, kurai pierēķināti procenti, pamatojoties uz atbildību pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem) nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10 % no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma” (5. punkta a) apakšpunkts).
290 Gadījumā, ja Komisija aprēķinos izmanto starpsummu, kas pārsniedz 10 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma, tai nevar pārmest, ka noteikti apstākļi, kas tika ņemti vērā tās aprēķinos, nav ietekmējuši galējo naudas soda lielumu, jo tas ir Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteiktā aizlieguma pārsniegt 10 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma rezultāts.
291 Tā kā prasītājs pamatojas uz to, ka Pamatnostādnēs ir pārkāptas Regulas Nr. 17 prasības, tā iebildums līdz ar to ir jānoraida.
– Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
292 Jānorāda, ka prasītājs pārmet Komisijai, ka tā ir noteikusi prasītājam un citiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem naudas sodu, salīdzinot ar ABB naudas sodu, pietiekami neņemot vērā tā apgrozījumu un lielumu.
293 Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja līdzīgas situācijas tiek aplūkotas dažādi vai dažādas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šādas atšķirības nav objektīvi pamatotas (Tiesas 1984. gada 13. decembra spriedums lietā 106/83 Sermide, Recueil, 4209. lpp., 28. punkts, un 1990. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑174/89 Hoche, Recueil, I‑2681. lpp., 25. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 309. punkts).
294 Šajā gadījumā jānorāda, ka Komisija ir apgalvojusi, ka šajā gadījumā ir runa par ļoti smagu pārkāpumu, par kuru parasti tiktu noteikts naudas sods 20 miljonu ECU apmērā (Lēmuma 165. apsvērums).
295 Turpinājumā ir jānorāda, ka, lai ievērotu pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu atšķirīgo lielumu, Komisija tos iedalīja četrās kategorijās pēc to nozīmīguma Kopienas tirgū, izdarot pielāgojumus, rēķinoties ar nepieciešamību nodrošināt iedarbīgu prevenciju (Lēmuma 166. apsvēruma no otrās līdz ceturtajai daļai). No Lēmuma no 168. līdz 183. apsvērumam izriet, ka katrai no četrām kategorijām naudas soda aprēķināšanai tika izvēlēti specifiski sākumpunkti atkarībā no to nozīmīguma – 20 miljoni, 10 miljoni, 5 miljoni un 1 miljons ECU.
296 Lai noteiktu sākumpunktus katrai no šīm kategorijām, Komisija, atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdoto jautājumu, ir paskaidrojusi, ka šīs summas atspoguļo katra uzņēmuma nozīmīgumu pilsētu apkures sektorā, ņemot vērā tā lielumu un nozīmīgumu salīdzinājumā ar ABB un saistībā ar aizliegto vienošanos. Šajā nolūkā Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai uzņēmumu apgrozījumu attiecīgajā tirgū, bet arī katra aizliegtās vienošanās dalībnieka relatīvo nozīmi, ko parāda aizliegtās vienošanās paredzētās kvotas, kas minētas Paziņojuma par iebildumiem 60. pielikumā, un 1995. gadam plānotos un sasniegtos rezultātus, kas minēti Paziņojuma par iebildumiem no 169. līdz 171. pielikumam.
297 Turklāt Komisija vēl palielināja ABB naudas soda aprēķināšanas sākumpunktu līdz 50 miljoniem ECU, lai ņemtu vērā to, ka tā ir viena no galvenajām grupām Eiropā (Lēmuma 168. apsvērums).
298 Šajā sakarā, ievērojot attiecīgos apstākļus, kas ņemti vērā, nosakot specifiskos sākumpunktus, ir jāievēro tas, ka atšķirība starp prasītājam un ABB izvēlētajiem sākumpunktiem ir objektīvi pamatota. Tā kā Komisijai nav jārūpējas par to, lai galējās naudas sodu summas, kas tiek noteiktas attiecīgajiem uzņēmumiem tās aprēķinu rezultātā, atspoguļotu katru to apgrozījuma atšķirību, prasītājs nevar pārmest Komisijai, ka tā prasītājam ir izvēlējusies sākumpunktu, kas rezultātā ir izraisījis naudas sodu, kurš procentos no apgrozījuma ir lielāks nekā ABB noteiktais naudas sods.
299 Jāpiebilst, ka Pirmās instances tiesa ir jau nolēmusi, ka, ciktāl Komisija šajā gadījumā, nosakot naudas sodus, ir pamatojusies uz uzņēmuma apgrozījumu attiecīgajā tirgū, tai, vērtējot pārkāpuma smagumu, nav jāievēro attiecības starp uzņēmuma kopējo apgrozījumu un preču, uz kurām attiecas pārkāpums, apgrozījumu (iepriekš minētais spriedums lietā SCA Holding/Komisija, 184. punkts). Šajā situācijā, kurā Komisija ir nolēmusi ievērot virkni nozīmīgu apstākļu, lai novērtētu pārkāpuma smagumu un ilgumu un, it īpaši, lai noteiktu sākumpunktus naudas sodu aprēķināšanai, tai tomēr nav naudas soda lielums jānosaka atkarībā no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma.
300 Tā kā prasītājam izvēlētais sākumpunkts objektīvi atšķiras no ABB izvēlētā, Komisijai nevar pārmest, ka noteikti apstākļi, kas ir ņemti vērā, to nosakot, nav iespaidojuši prasītājam noteiktā naudas soda galējo summu, jo tā ir Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteiktā aizlieguma pārsniegt 10 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma rezultāts (skat. šī sprieduma 290. punktu). Citiem vārdiem runājot, attiecībā uz prasītāja mazāk nozīmīgo lomu pārkāpumā, salīdzinot ar ABB, ir jānorāda, ka saskaņā ar Lēmuma 171. apsvērumu ABB īpašā nozīme ir ņemta vērā kā atbildību pastiprinošs apstāklis, lai palielinātu tam noteikto naudas sodu.
301 No tā izriet, ka prasītājs nav pierādījis ne to, ka Komisija tam ir noteikusi diskriminējošu naudas sodu salīdzinājumā ar ABB, ne arī ka Komisija ir vispārīgi diskriminējusi mazos un vidējos uzņēmumus salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuru apmērs ir tik liels kā ABB.
– Par samērīguma principa pārkāpumu
302 Attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu ir jānorāda, ka prasītājs pārmet Komisijai, pirmkārt, ka tā nav pietiekami ievērojusi tā apgrozījumu attiecīgajā tirgū un līdz ar to noteikusi tam naudas sodu, kas ir diskriminējošs salīdzinājumā ar trešās kategorijas uzņēmumiem noteiktajiem naudas sodiem.
303 Šai sakarā pietiek norādīt, ka no Lēmuma un Komisijas sniegtajiem paskaidrojumiem uz Pirmās instances tiesas rakstisku jautājumu izriet, ka, nosakot specifiskos sākumpunktus naudas sodu aprēķināšanai, tā ir ņēmusi vērā virkni apstākļu, kas atspoguļo katra uzņēmuma nozīmi pilsētas apkures nozarē, tajā skaitā – apgrozījumu attiecīgajā tirgū. Tikai no fakta, ka Komisija šajos apstākļos nav pamatojusies vienīgi uz atsevišķu uzņēmumu apgrozījumu attiecīgajā tirgū, bet gan ievērojusi arī citus apstākļus, kas ietekmē uzņēmumu nozīmi šajā tirgū, nevar secināt, ka Komisija ir piemērojusi nesamērīgu sodu. Saskaņā ar judikatūru ne kopējam uzņēmuma apgrozījumam, ne apgrozījuma daļai, ko veido preces, uz kurām attiecas pārkāpums, nedrīkst tikt piešķirta pārmērīga nozīme salīdzinājumā ar citiem vērtēšanas kritērijiem (skat. šī sprieduma 280. punktu).
304 Šajā sakarā prasītājam noteiktais naudas sods nevar tikt uzskatīts par nesamērīgu, jo tā naudas soda sākumpunkts ir pamatots, ņemot vērā Komisijas katra uzņēmuma nozīmīguma attiecīgajā tirgū novērtēšanai izmantotajiem kritērijiem. Ņemot vērā prasītājam aizliegtās vienošanās ietvaros piešķirto kvotu un iecerētos rezultātus, kas izriet no Paziņojuma par iebildumiem 60. un 169.–171. pielikuma, Komisija bija tiesīga izvēlēties tai vismaz divreiz tik lielu sākumpunktu kā trešās kategorijas uzņēmumiem.
305 Šai sakarā prasītājs nevar pamatoties uz to, ka Komisija to sava Lēmuma 175. apsvērumā ir pieskaitījusi “viena produkta uzņēmumiem”. No šīs daļas izriet, ka šādas kvalifikācijas vienīgais mērķis bija pamatot, kāpēc tā naudas soda sākumpunkts ir mazāks nekā ABB sākumpunkts. Prasītājam nav izdevies raksturot, kādā mērā šāda kvalifikācija, ja tā ir nepareiza, ir to diskriminējusi.
306 Tā kā prasītājs pārmet Komisijai, ka tā, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteikto 10 % no apgrozījuma maksimālo robežu, nav ņēmusi vērā tā apgrozījumu attiecīgajā tirgu, ir jāatgādina, ka pastāvīgajā judikatūrā ar apgrozījumu, uz kuru attiecas Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts, saprot attiecīgā uzņēmuma kopējo apgrozījumu, jo tikai tas var sniegt aptuvenas norādes par uzņēmuma nozīmīgumu un ietekmi tirgū (iepriekš minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 119. punkts; Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑144/89 Cockerill Sambre/Komisija, Recueil, II‑947. lpp., 98. punkts, un 1994. gada 7. jūlija spriedums lietā T‑43/92 Dunlop Slazenger/Komisija, Recueil, II‑441. lpp., 160. punkts). Ievērojot minētajās Regulas Nr. 17 normā noteiktās robežas, Komisija var brīvi noteikt naudas soda lielumu atkarībā no tās izvēlētā apgrozījuma atbilstoši ģeogrāfiskajam apgabalam un attiecīgajam produktam.
307 Otrkārt, prasītājs nevar arī pamatoties uz samērīguma principa pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka Komisija nav noteikusi tā naudas soda lielumu atkarībā no peļņas, ko tā ir ieguvusi attiecīgajā tirgū. Pat tad, ja peļņa, ko uzņēmumi varēja gūt no savas rīcības, pieder apstākļiem, kam ir nozīme, pamatojot pārkāpuma smagumu (iepriekš minētais spriedums lietā Musique diffusion Française u.c./Komisija, 129. punkts, un spriedums lietā Deutsche Bahn/Komisija, 127. punkts), un pat tad, ja, tā kā Komisija šo peļņu var uzskatīt par prettiesisku, tā var noteikt tik lielus naudas sodus, ka tie pārsniegtu šādu peļņu, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pārkāpuma smagumu ir jānosaka, pamatojoties uz daudziem apstākļiem, pie kuriem tostarp pieder īpašie lietas apstākļi, tās kopsakarības un naudas soda preventīvā iedarbība, nepastāvot saistošam un izsmeļošam kritēriju sarakstam, kas ir obligāti jāievēro (skat. šī sprieduma 236. punktu). Turklāt Komisija savās Pamatnostādnēs ir paziņojusi, ka pārkāpēju, iespējams, iegūtās ekonomiskās un finansiālās priekšrocības ir objektīvi apstākļi, kas “atbilstoši apstākļiem” ir jāņem vērā, pielāgojot paredzētos naudas sodus (skat. šī sprieduma 230. punktu). Katrā ziņā, tā kā Komisija ir noteikusi prasītājam nosakāmā naudas soda sākumpunktu, pamatojoties uz apstākļu kopumu, kas atspoguļo tā nozīmi tirgū, nevar apgalvot, ka tā nebūtu ņēmusi vērā priekšrocības, ko prasītājs varēja iegūt no šī pārkāpuma.
308 Par prasītāja spēju samaksāt naudas sodu pietiek ar norādi, ka Komisijai saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nav pienākuma ievērot attiecīgā uzņēmuma slikto finansiālo stāvokli, jo šāda pienākuma atzīšana nozīmētu, ka uzņēmumiem, kas ir mazāk piemēroti tirgus nosacījumiem, tiktu radītas nepamatotas priekšrocības konkurencē (iepriekš minētais spriedums lietā IAZ u.c./Komisija, 54. un 55. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumi lietā T‑319/94 Fiskeby Board/Komisija, Recueil, II‑1331. lpp., 75. un 76. punkts, un lietā T‑348/94 Enso Española/Komisija, Recueil, II‑1875. lpp., 316. punkts). Turklāt, tā kā Pamatnostādnēs ir paredzēts ievērot “faktisko maksātspēju noteiktā sociālā sfērā”, lai pielāgotu paredzēto naudas sodu lielumu ar ierobežojumu, tas ir jādara “atkarībā no gadījuma” (skat. šī sprieduma 230. punktu).
309 Līdz ar to prasītāja argumenti par samērīguma principa pārkāpumu ir jānoraida.
310 Līdz ar to iebildums par vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principa pārkāpumu, kā arī par Pamatnostādņu prettiesiskumu ir pilnībā jānoraida.
D – Par pārkāpuma ilguma nepareizu novērtējumu
1. Lietas dalībnieku argumenti
311 Prasītājs uzskata, ka Komisija nebija tiesīga reizināt naudas soda starpsummu ar 1,4 aizliegtās vienošanās iespējamā ilguma – piecu gadu – dēļ, jo tas ir bijis tikai Dānijas aizliegtās vienošanās dalībnieks salīdzinoši īsu laiku, izstājoties no tās 1993. gadā, kā arī plašākas aizliegtās vienošanās, kas pastāvēja tikai dažus mēnešus, dalībnieks, pirms sadarbība tajā nebija pilnībā sabrukusi. Nosakot tā pārkāpuma ilgumu, nav nozīmes tam, ka ABB ir atzinusi turpināta pārkāpuma pastāvēšanu.
312 Turklāt, novērtējot aizliegtās vienošanās ilgumu, bija jāņem vērā tas, ka “sākumā vienošanās bija nepilnīgas un ar ierobežotu iedarbību ārpus Dānijas tirgus”.
313 Atbildētāja norāda, ka prasītājs ar šo argumentu apstrīd to, ka tas ir bijis turpinātas aizliegtās vienošanās dalībnieks. Katrā ziņā Lēmuma 170. punktā nosakot, ka pārkāpums ildzis piecus gadus, Komisija ir ņēmusi vērā, ka sākumā vienošanās ārpus Dānijas ir bijušas nepilnīgas.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
314 Kā jau iepriekš norādīts no 99. līdz 109. punktam, Komisija ir pareizi noteikusi pārkāpuma, kurā prasītājs tiek apsūdzēts, ilgumu.
315 Par apstākli, ka sākumā aizliegtā vienošanās bija nepilnīga un ar ierobežotu iedarbību ārpus Dānijas tirgus, pietiek konstatēt, ka Komisija to ir pienācīgi ņēmusi vērā, novērtējot pārkāpuma, kurā tiek apsūdzēts prasītājs, ilgumu.
316 Līdz ar to iebildums ir jānoraida.
E – Par atbildību pastiprinošu apstākļu nepareizu piemērošanu
1. Lietas dalībnieku argumenti
317 Prasītājs vēršas pret Komisijas veikto naudas soda pamatsummas palielināšanu par 30 %, pamatojoties uz atbildību pastiprinošiem apstākļiem, tostarp apzinātas līdzdalības pārkāpumā turpināšanu, it īpaši pēc Komisijas izdarītajām pārbaudēm, un apgalvoto tā aktīvo lomu represijās pret Powerpipe. Šādi rīkojoties, Komisija tostarp nav pierādījusi nevienu no tās Pamatnostādņu 2. punktā uzskaitītajiem atbildību pastiprinošiem apstākļiem.
318 Komisija esot kļūdainai palielinājusi naudas sodu tāpēc, ka pārkāpums tika turpināts pēc pārbaudēm. Šīs prakses turpināšana pēc Komisijas pārbaužu sākuma esot raksturīga jebkuram pārkāpumam, un tāpēc to nevarot uzskatīt par atbildību pastiprinošu apstākli. To apstiprinot tas, ka saskaņā ar Komisijas lēmumu praksi un tās pašas Pamatnostādnēm pārkāpuma neturpināšana ir jāuzskata par atbildību mīkstinošu apstākli. Ja agra pārkāpuma izbeigšana var tikt uzskatīta par atbildību mīkstinošu apstākli, nav pamata pārkāpuma turpināšanu pēc pārbaužu sākšanas uzskatīt par atbildību pastiprinošu apstākli.
319 Attiecībā uz saskaņotiem pasākumiem pret Powerpipe prasītājs atkārto, ka tas nav piedalījies nekādā soda akcijā pret Powerpipe.
320 Atbildētāja norāda uz to, ka Pamatnostādnēs ietvertais atbildību pastiprinošo apstākļu saraksts nav izsmeļošs. Tāpēc tā drīkstēja pārkāpuma turpināšanu uzskatīt par atbildību pastiprinošu apstākli, jo vairāk tādēļ, ka pārkāpumi bija tik smagi, ka neviena saprātīga persona šādu uzvedību neuzskatītu par tiesisku. Visbeidzot, prasītāja atbildība par saskaņotām darbībām pret Powerpipe esot pierādīta Lēmumā.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
321 Pirmkārt, attiecībā uz Pamatnostādnēs ietverto atbildību pastiprinošu apstākļu sarakstu ir jākonstatē, ka Pamatnostādnēs ir viennozīmīgi norādīts, ka saraksts ir sniegts tikai kā piemērs.
322 Par prasītāja aktīvo lomu represīvajos pasākumos pret Powerpipe pietiek atgādināt, ka saskaņā ar no 139. līdz 164. punktā konstatēto prasītājs jau 1992. gada jūlijā uzņēma sakarus ar ABB, lai kaitētu Powerpipe darbībai, ka tas 1993. gadā vienojās ar ABB par svarīga uzņēmuma darbinieka savervēšanu un ka tas pēc 1995. gada 24. marta sanāksmes pūlējās panākt, ka viens no tā piegādātājiem novilcina savas piegādes Powerpipe. Šādos apstākļos Komisija bija tiesīga tam pārmest tā aktīvo lomu represiju pasākumos pret Powerpipe, jāpiebilst, ka ABB vadošā loma šajos notikumos tika atzīta.
323 Otrkārt, jānorāda, ka prasītājs neapstrīd, ka tas ir turpinājis savu pārkāpumu pēc Komisijas pārbaudēm.
324 Tas, ka pārkāpuma izbeigšana pēc Komisijas pirmajām darbībām var tikt uzskatīta par atbildību mīkstinošu apstākli, nenozīmē, pretēji prasītāja apgalvojumam, ka pārkāpuma turpināšana šādā situācijā nevar tikt uzskatīta par atbildību pastiprinošu apstākli. Uzņēmuma reakcija uz tā darbības pārbaudes uzsākšanu var tikt novērtēta, tikai ievērojot konkrētā gadījuma īpašos apstākļus. Tā kā Komisijai līdz ar to principā nav pienākuma ne uzskatīt pārkāpuma turpināšanu par atbildību pastiprinošu apstākli, ne arī ņemt vērā pārkāpuma izbeigšanu kā mīkstinošu apstākli, iespēja atsevišķā gadījumā novērtēt šādu izbeigšanu kā mīkstinošu apstākli tai neatņem tiesības citā gadījumā šādu turpināšanu uzskatīt par atbildību pastiprinošu apstākli.
325 Tādējādi iebildums nevar tikt pieņemts.
F – Par atbildību mīkstinošu apstākļu neievērošanu
1. Lietas dalībnieku argumenti
326 Prasītājs pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā noteiktus apstākļus, kas iepriekš regulāri ir tikuši uzskatīti par atbildību mīkstinošiem apstākļiem, tostarp arī viena uzņēmuma izdarīto spiedienu uz otru uzņēmumu vai konkurences tiesību ievērošanas politikas ieviešanu uzņēmumā.
327 Pirmkārt, Komisijai esot bijis jāņem vērā, ka prasītājs ir vidēji liels ģimenes uzņēmums un līdz ar to tā rīcībā nav tāda kapitāla kā uzņēmumam, kas ietilpst grupā, līdz ar to tā spēja samaksāt naudas sodu ir mazāka.
328 Otrkārt, prasītājs pastāvīgi esot bijis pakļauts stipram ABB spiedienam, kura rīcībā ir vara un nepieciešamie līdzekļi, lai dominētu nozarē. Faktiski ABB nekad neesot slēpis, ka tā ilglaicīgais mērķis esot bijis iegūt kontroli pār prasītāju vai kaitēt tam apdraudējuma dēļ, ko rada cenu ziņā izdevīgākas tehnoloģijas. Līdz ar to prasītāja mērķis drīzāk esot bijis nenoskaņot ABB pret sevi, nevis atzīt tā uzspiesto aizliegto vienošanos. Tāpēc ABB izdarītais spiediens esot jāņem vērā kā prasītāja atbildību mīkstinošs apstāklis.
329 Šajā jautājumā prasītājs apstrīd atbildētājas argumentu, ka pietiek ar to, ka šie apstākļi ir ņemti vērā, novērtējot ABB uzvedības smagumu. Komisijai bija pienākums, individuāli novērtējot katru uzņēmumu, pārbaudīt ABB spiediena stratēģijas faktisko iedarbību uz uzņēmumu rīcību un tātad – uz prasītāja rīcību. Katrā ziņā Lēmumā esot bijis jāņem vērā, ka prasītāja rīcība salīdzinājumā ar aizliegtās vienošanās vadītāju ABB bija mazāk smaga.
330 Treškārt, Komisijai bija jāņem vērā tas, ka prasītāja rīcībā bija efektīvāka tehnoloģija, kas tam ļāva izdarīt spiedienu, liekot samazināt cenas. Tāpēc tam vienmēr ir bijusi lielāka interese palielināt tirgus daļu nekā iesaldēt tirgus situāciju. EuHP ietvaros tas kļuva par pretestības pret tā jauno tehnoloģiju izmantošanu upuris.
331 Atbildētājas arguments, ka tā nevarēja ņemt vērā šo situāciju kā atbildību mīkstinošu apstākli, jo prasītājs nav iesniedzis sūdzību, ir pretrunā ar Paziņojumā par sadarbību teikto.
332 Ceturtkārt, tam, ka prasītājs bija aizliegtās vienošanās dalībnieks, varēja būt tikai neliela ietekme uz tirgu, jo tā tirgus daļas Dānijā 1991. un 1992. gadā skaidri pārsniedza tam piešķirto daļu. Līdz ar to tas norobežojās no citu uzņēmumu praktizētās kvotu sistēmas, kā tas ir prasīts judikatūrā. Tāpat arī jāuzsver, ka prasītājs pirmais beidza aizliegto vienošanos Dānijā 1993. gada aprīlī.
333 Piektkārt, jāatgādina, ka tas izstājās no EuHP 1997. gada beigās. Prasītājs apgalvo, ka sadarbība EuHP ietvaros bija daļa no Lēmumā sodītās darbības. Komisijai, nosakot naudas soda lielumu, bija jāņem vērā fakti, kas izraisīja tā izstāšanos no EuHP.
334 Visbeidzot, prasītājs 1997. gada pavasarī uzsāka iekšēju programmu saskaņošanai ar Kopienas tiesībām, kas ietvēra “saskaņošanas rokasgrāmatu”, kā arī lekcijas un diskusijas par šo tematu ar savu Dānijas un Vācijas personālu.
335 Atbildētāja apgalvo, ka neviens no prasības pieteikumā nosauktajiem apstākļiem nebija jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
336 Jānorāda, ka Komisija šajā gadījumā bija tiesīga pieņemt, ka prasītājam nav atbildību mīkstinošu apstākļu.
337 Vispirms jāatgādina, ka tas, ka Komisija iepriekšējā lēmumu praksē, nosakot naudas soda lielumu, ir uzskatījusi noteiktus apstākļus par atbildību mīkstinošiem apstākļiem, nenozīmē, ka tai bija pienākums izdarīt tādu pašu vērtējumu arī vēlākos lēmumos (iepriekš minētais spriedums lietā Mayr Melnhof/Komisija, 368. punkts).
338 Turpinājumā jāatzīmē, ka apstāklis, ka prasītājs ir vidēja lieluma ģimenes uzņēmums, nevar būt atbildību mīkstinošs apstāklis. Pat pieņemot, ka nav saistības starp akcionāru piederību vienai ģimenei un tā maksātspēju, kas nav pierādīts, Komisijai saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nav pienākuma ievērot attiecīgā uzņēmuma slikto finansiālo stāvokli, jo šāda pienākuma atzīšana nozīmētu, ka uzņēmumiem, kas ir mazāk piemēroti tirgus nosacījumiem, tiktu radītas nepamatotas priekšrocības konkurencē (skat. šī sprieduma 308. punktu).
339 Turpinājumā attiecībā par ABB izdarīto spiedienu uz prasītāju jāatgādina, ka tam vajadzēja tā vietā, lai piedalītos šajās darbībās, paziņot par izdarīto spiedienu kompetentajām iestādēm un iesniegt Komisijai sūdzību, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 3. pantu (skat. šī sprieduma 142. punktu). Katrā ziņā Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā nav pievērsusi uzmanību šim spiedienam, jo, nosakot ABB piemērojamā naudas soda lielumu, spiediens, ko tas izdarīja uz citiem uzņēmumiem, lai pārliecinātu tos pievienoties aizliegtajai vienošanai, tika izmantots kā apstāklis, kura dēļ tika palielināts naudas sods.
340 Tas pats attiecas uz spiedienu, ko pārējie EuHP pārstāvētie uzņēmumi ir izdarījuši uz prasītāju attiecībā uz jauno tehnoloģiju izmantošanu. Šajā sakarā ir jānorāda, ka prasītājs tieši tādēļ, ka tā rīcībā bija tehnoloģija, kas ļāva ietaupīt izdevumus, bija stiprākā pozīcijā, lai pretotos aizliegtās vienošanās darbībām un, ja tas traucētu izmantot tā tehnoloģiju, iesniegtu sūdzību Komisijā.
341 Starp citu ir jāpiebilst, ka ne Paziņojuma par sadarbību, ne Pamatnostādņu tekstam nav pretrunā tas, ka, ja nav iesniegta sūdzība par spiedienu, ko izdara konkurējošs uzņēmums, šāda spiediena pastāvēšanu neņem vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli.
342 Visbeidzot, prasītājs nevar pamatoties uz to, ka Dānijas aizliegtās vienošanās ietvaros tas nav vienmēr ievērojis vienošanās nolemto kvotu sadalījumu. Par to Lēmuma 36. un 37. punktā ir teikts, ka prasītājs gan draudēja izstāties no aizliegtās vienošanās, bet savu dalību neizbeidza un šādā veidā drīzāk mēģināja iegūt lielāku kvotu. Šai sakarā jāatzīmē, ka prasītājs atzīst, ka toreiz pats ir izteicis priekšlikumus mainīt tirgus daļu sadalījumu (prasītāja atbilde uz paziņojumu par iebildumiem). Par tā aiziešanu no Dānijas aizliegtās vienošanās 1993. gada aprīli ir jānorāda, kā tas ir konstatēts no 75. līdz 77. punktam, ka pēc Dānijas aizliegtās vienošanās izjukšanas tas vēl piedalījās sarunās par Vācijas tirgus sadali.
343 Šādos apstākļos Komisija bija tiesīga pieņemt, ka no prasītāja uzvedības aizliegtās vienošanās ietvaros neizriet nekādi atbildību mīkstinoši apstākļi.
344 Par prasītāja aiziešanu no EuHP 1997. gada sākumā pietiek ar norādi, ka Komisija nav prasītājam inkriminējusi sadarbību EuHP ietvaros kā pārkāpuma daļu un turklāt ir ievērojusi to, ka pārkāpums beidzās 1996. gada pavasarī, tāpēc to, ka prasītājs pēc pārkāpuma izbeigšanās izstājās no EuHP, tā nepieņēma kā atbildību mīkstinošu apstākli.
345 Visbeidzot, Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā prasītāja veikto iekšējo programmu saskaņošanu ar Kopienas tiesībām nav uzskatījusi par atbildību mīkstinošu apstākli. Protams, ir svarīgi, ka prasītājs ir veicis pasākumus, lai novērstu tā darbinieku jaunus konkurences tiesību pārkāpumus turpmāk, taču tas neko nemaina pārkāpuma, kas ir konstatēts šajā gadījumā, faktā (1991. gada 17. decembra spriedums lietā Hercules Chemicals/Komisija, 357. punkts). Turklāt saskaņā ar judikatūru programmas saskaņošanai ar konkurences tiesībām ieviešana parāda attiecīgā uzņēmuma vēlēšanos novērst turpmākus pārkāpumus un līdz ar to tas ir apstāklis, kurš atvieglo Komisijai tās uzdevuma izpildīšanu, kas ir piemērot Līgumā nostiprinātos principus konkurences jomā un likt to darīt uzņēmumiem; tikai tas, ka Komisija savā iepriekšējā lēmumu praksē dažos gadījumos šādas programmas ieviešanu ir ņēmusi vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli, tomēr nenozīmē, ka tai ir pienākums noteiktā gadījumā rīkoties tāpat (iepriekš minētais Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā FiskebyBoard/Komisija, 83. punkts, un spriedums lietā T‑352/94 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, II‑1989. lpp., 417. punkts). Tas vēl jo vairāk ir spēkā, ja attiecīgais pārkāpums, kā šajā gadījumā, ir acīmredzams EK līguma 85. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkta pārkāpums.
346 Tādējādi visu šo iemeslu dēļ iebildums ir jānoraida.
G – Par kļūdainu Paziņojuma par sadarbību piemērošanu
1. Lietas dalībnieku argumenti
347 Prasītājs apgalvo, pirmkārt, ka naudas soda samazinājums par 30 % atbilstoši Paziņojuma par sadarbību D punktam pietiekami neatspoguļo tā sadarbību ar Komisiju. Otrkārt, tas uzskata, ka šajā gadījumā Komisijai drīzāk bija jāpiemēro Paziņojuma par sadarbību projektā nosauktie principi, nevis šī paziņojuma galīgās redakcijas noteikumi. Treškārt, tam nedrīkstēja tikt noteikts naudas sods par faktiem, kas notikuši pēc pārbaudēm.
348 Pirmkārt, Komisijai esot bijis jāņem vērā, ka prasītājs bija pirmais no uzņēmumiem, kas informēja presi, ka tas izmeklēšanā sadarbosies ar Komisiju. Prasītājs bija pirmais uzņēmums, kurš sniedza Komisijai informāciju un faktiskus pierādījumus tostarp par aizliegtās vienošanās turpināšanu pēc pārbaudēm, par ko Komisija neko nezināja. Sistemātiskas sadarbības ar Komisiju laikā tas bija pretimnākošs, atsakoties no savām tiesībām piekļūt lietas materiāliem un tiesībām neliecināt pret sevi. Komisija nevarot pamatot savu atteikumu samazināt naudas sodu vairāk tikai ar to, ka prasītājs sāka sadarboties tikai pēc pārbaužu sākuma, jo paziņojuma D punktā ir prasīts tikai, lai sadarbība būtu notikusi pirms paziņojuma par iebildumiem.
349 Prasītājs uzskata, ka, pamatojoties uz tā sadarbību, naudas soda lielums bija jāsamazina par vairāk nekā 30 %, jo tā sadarbība esot bijusi daudz plašāka par vienkāršu faktu neapstrīdēšanu, kas, piemēram, Lēmumā Karton bija par iemeslu naudas soda lieluma samazināšanai par 33 %. Šajā gadījumā tāpēc vien, ka KEKELIT neapstrīdēja faktus, tā naudas sods tika samazināts par 20 %.
350 Prasītājs esot drīkstējis rēķināties ar līdzīgu samazināšanu kā Lēmumā Karton, uz kuru Komisija arī pamatojās, pirmo reizi sazinoties ar to. Komisijas 1998. gada 21. janvāra Lēmumā 98/247/EOTK par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (lieta IV/35.814 – Sakausējumu piemaksa) (OV L 100, 55. lpp., turpmāk tekstā – “Sakausējumu piemaksu lēmums”) naudas sods tika samazināts par 40 % pierādījumu iesniegšanas dēļ un tam uzņēmumam, kurš pirmais iesniedza pierādījumus, vispār netika piemērots naudas sods.
351 Otrkārt, Komisijai esot bijis jāpiemēro Paziņojuma par sadarbību projektā, nevis šī paziņojuma galīgajā redakcijā iekļautie principi. Tā kā šī pēdējā redakcija vēl nebija publicēta, prasītājs pieņēma lēmumu sadarboties ar Komisiju, pamatojoties uz Paziņojuma par sadarbību projektu un iepriekšējo Komisijas praksi. Savā Paziņojuma par sadarbību projektā Komisija tostarp ir paziņojusi, ka tai ir skaidrs, ka paziņojums radīs tiesisku paļāvību, uz ko uzņēmumi var pamatoties, ja tie informēs Komisiju par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu.
352 Atbilstoši Paziņojuma par sadarbību projektam naudas sods ir jāsamazina vismaz par 50 %, ja uzņēmums pēc pārbaužu izdarīšanas atbilst trim kritērijiem: pirmkārt, tas pirmais piedāvāja savu sadarbību, otrkārt, tas plaši informēja Komisiju un bija gatavs uz nepārtrauktu sadarbību, un, treškārt, tas nav piespiedis citu uzņēmumu būt aizliegtas vienošanās dalībniekam, un tam nav bijusi izšķiroša loma pretlikumīgajās darbībās. Tātad šis Paziņojuma par sadarbību projekts neietver pēdējā redakcijā noteikto prasību, ka pārbaužu rezultātā nav iegūti pietiekami iemesli, lai uzsāktu lēmuma pieņemšanas procesu. Paziņojuma par sadarbību projekts tādējādi atspoguļoja toreizējo Komisijas praksi, ko īpaši labi atspoguļo Lēmums Karton, saskaņā ar kuru uzņēmumu naudas sodi tika samazināti par divām trešdaļām, ja uzņēmumi iesniedza pierādījumus, kas samazināja vajadzību Komisijai izmantot netiešus pierādījumus un ietekmēja citus uzņēmumus, kas citādi, iespējams, turpinātu apstrīdēt pārkāpumu.
353 Pat tad, ja Komisija būtu bijusi tiesīga piemērot tās paziņojuma pēdējo redakciju un prasītāja gadījumā pamatoties uz šī paziņojuma D punktu, nav skaidrs, kāpēc tam nav piemērots maksimālais iespējamais samazinājums, tas ir, 50 %.
354 Treškārt, tam nedrīkstēja noteikt naudas sodu par prettiesiskām darbībām pēc pārbaudēm, jo tas informēja Komisiju par šīm darbībām, par kurām tā pēc pašas sniegtajām ziņām tajā laikā neko nezināja. Gan Paziņojuma par sadarbību projekta, gan arī tā galīgās redakcijas B punktā ir paredzēts, ka uzņēmumam, kas informē Komisiju par tai nezināmu aizliegtu vienošanos, ir tiesības prasīt būtisku samazinājumu vai pat – atbilstoši paziņojuma projektam – pilnīgu atbrīvošanu no naudas soda.
355 Šajā gadījumā prasītājam noteiktais naudas sods tika samazināts ļoti ierobežotā apjomā, jo fakti, par kuriem Komisija uzzināja, jau bija izraisījuši naudas soda palielināšanu par 30 %, pamatojoties uz pārkāpuma ilguma pagarināšanu un galvenokārt pamatojoties uz pārkāpuma smagumu.
356 Atbildētāja apstiprina, ka tā esot īstenojusi savu rīcības brīvību, piemērojot Paziņojumu par sadarbību, pieļaujamā un atbilstošā veidā. Saskaņā ar šī paziņojuma D punktu prasītāja atbalsts varētu būt pamats samazinājumam tikai par 30 %, jo tas nesāka sadarboties pirms informācijas pieprasījuma saņemšanas. Turklāt prasītājs neesot arī pierādījis, ka bija piemērojams šī paziņojuma B vai C punkts. Katrā ziņā Komisija nevar izvairīties no tās paziņojuma galīgās redakcijas piemērošanas, jo tai ir jāievēro politika, ko tā ir publiski paziņojusi.
357 Tā kā šajā sakarā Komisijai ir plaša rīcības brīvība, ievērojot lielo vērā ņemamo apstākļu skaitu, prasītājam nevarēja būt tiesiska paļāvība, ka tiks izdarīts īpašs samazinājums, kas tika piešķirts iepriekšējās lietās, kā, piemēram, Lēmumā Karton. Prasītāja gadījums nav salīdzināms ar uzņēmumiem, kas saņēma 40 % samazinājumu Sakausējumu piemaksas lēmumā. Arguments par KE KELIT izdarīto samazinājumu 20 % apmērā, iespējams, varētu izraisīt tam noteiktā naudas soda palielināšanu.
358 Katrā ziņā prasītājs nevarot pamatoties uz Paziņojuma par sadarbību B punktu, lai prasītu imunitāti attiecībā uz pārkāpumiem pēc izmeklēšanas uzsākšanas. Tieši otrādi, pārkāpuma turpināšana šajos apstākļos drīzāk bija tik šokējoša, ka Komisija uzskatīja par nepieciešamu ar preventīvu mērķi palielināt naudas sodu.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
359 Sākumā jānorāda, ka Komisija savā Paziņojumā par sadarbību ir noteikusi, ar kādiem nosacījumiem uzņēmumiem, kas aizliegtās vienošanās lietas izmeklēšanas laikā ar to sadarbojās, var tikt nepiemēroti naudas sodi vai piemēroti mazāki naudas sodi, kas tiem citādi tiktu piemēroti (skat. Paziņojuma par sadarbību A 3. punktu).
360 Saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību E 3. punktu tas ir radījis leģitīmas cerības, uz kurām pamatojas uzņēmumi, kas vēlas informēt Komisiju par aizliegtu vienošanos. Tātad, runājot par tiesisko paļāvību, ko uzņēmumi, kas bija gatavi sadarboties ar Komisiju, varēja izsecināt no šī paziņojuma, Komisijai bija pienākums, pamatojot prasītāja sadarbību tā naudas soda aprēķināšanas ietvaros, rīkoties atbilstoši paziņojumam.
361 Turpretim prasītājs nevar apgalvot, ka tā gadījumā Komisijai bija jāpiemēro paziņojuma projektā paziņotie kritēriji. Kā iepriekš 246. punktā ir paskaidrots, šis projekts pats par sevi, ar kuru uzņēmumu uzmanība tika vērsta uz to, ka Komisija grib pieņemt paziņojumu par uzņēmumu sadarbību pārkāpumu izmeklēšanā vai vajāšanā, nevarēja radīt paļāvību, ka tajā nosauktie kritēriji tiešām tiks pieņemti un pēc tam piemēroti. Jebkuram citam rezultātam būtu nevēlamās sekas, ka Komisija turpmāk atturētos publicēt paziņojumu projektus, lai uzzinātu attiecīgo tirgus dalībnieku viedokļus.
362 Par Paziņojuma par sadarbību piemērošanu prasītāja gadījumā ir jānorāda, ka tas neatrodas ne paziņojuma B punkta piemērošanas jomā, kas attiecas uz gadījumiem, kuros uzņēmums uzrāda Komisijai slepenu aizliegtu vienošanos, pirms tā ir uzsākusi izmeklēšanu (šādā gadījumā naudas sods var tikt samazināts par vismaz 75 %), ne arī paziņojuma C punkta piemērošanas jomā, kas savukārt attiecas uz uzņēmumiem, kuri uzrāda slepenu aizliegtu vienošanos pēc tam, kad Komisija ir uzsākusi izmeklēšanu, kuras rezultātā nav iegūti pietiekami pierādījumi lēmuma pieņemšanas procesa uzsākšanai (šādā gadījumā naudas sods var tikt samazināts par 50–75 %).
363 Paziņojuma par sadarbību D punktā ir noteikts: “Ja uzņēmums sadarbojas, neizpildot visus B un C [punktā] nosauktos nosacījumus, naudas soda lielums, kas tam tika noteikts, neievērojot tā sadarbību, var tikt samazināts par 10–50 %”. Šajā paziņojumā ir precizēts:
“Tas it īpaši attiecas uz gadījumiem, ja:
– pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas uzņēmums sniedz Komisijai informāciju, dokumentus vai citus pierādījumus, kas palīdz konstatēt izdarītā pārkāpuma esamību;
– pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas uzņēmums informē Komisiju, ka tas neapstrīd faktus, ar kuriem Komisija pamato savus iebildumus.”
364 Jākonstatē, ka prasītājs nav pierādījis, ka Komisijai, kas ir atzinusi, ka prasītājs tai brīvprātīgi iesniedza dokumentus, kuri nozīmīgā mērā palīdzēja izzināt svarīgus lietas apstākļus, it īpaši faktu, ka dalībnieki bija nolēmuši turpināt aizliegto vienošanos arī pēc izmeklēšanas, par ko Komisijai gan bija aizdomas, bet nebija pierādījumu (Lēmuma 177. apsvērums), tā naudas sods bija jāsamazina vairāk nekā par tam piešķirtajiem 30 %.
365 Jānorāda, kā Komisija paskaidro Lēmuma 177. apsvērumā, ka informācijas pieprasījumi deva prasītājam iespēju nodot pierādījumus par pārkāpumu. Šai sakarā no Lēmuma izriet, ka Komisija par ABB piedāvāto sadarbību uzskatīja, ka ABB nepienākas D punktā paredzētais iespējamais samazinājums par 50 %, jo tas bija gatavs sadarboties tikai pēc tam, kad Komisija pati bija izsūtījusi detalizētus informācijas pieprasījumus (174. apsvēruma trešā un ceturtā daļa). Tātad Komisija nebija gatava samazināt naudas sodu par 50 %, ja attiecīgais uzņēmums tai nebija sniedzis informāciju pirms informācijas pieprasījuma saņemšanas. Prasītājs neapstrīdami nodeva Komisijas rīcībā dokumentus tikai pēc šāda informācijas pieprasījuma saņemšanas.
366 Salīdzinot šo gadījumu ar Komisijas iepriekšējo praksi, ir jāatzīst, ka tikai no tā, ka Komisija iepriekšējos lēmumos noteiktas uzvedības gadījumā ir piešķīrusi noteikta apmēra samazinājumu, nevar secināt, ka tai bija pienākums izdarīt atbilstošu samazinājumu, lemjot par līdzīgu uzvedību vēlākā administratīvā procesā (skat. šī sprieduma 244. punktu).
367 Prasītājs nevar pamatoties arī uz to, ka KE KELIT naudas sods tika samazināts par 20 % tāpēc, ka tas neapstrīdēja tam inkriminētos faktus. Pat pieņemot, ka Komisija šī uzņēmuma naudas sodu ir samazinājusi par daudz, ir jānorāda, ka vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana, saskaņojot to ar leģitīmas rīcības principu, nozīmē, ka neviens nevar pamatoties savā labā uz tiesību pārkāpumu, kas izdarīts par labu citai personai (iepriekš minētais spriedums lietā SCA Holding/Komisija, 160. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Mayr Melnhof/Komisija, 334. punkts).
368 Turklāt par laika posmu pēc izmeklēšanas sākšanas, kurā pārkāpums tika turpināts un par ko prasītājs iesniedza pierādījumus Komisijai, tas nevar prasīt lielāku samazinājumu. Tā kā šī aizliegtās vienošanās turpināšana ir pārkāpuma neatņemama sastāvdaļa, tas, piemērojot Paziņojumu par sadarbību, var tikt novērtēts tikai kopumā. Tā kā prasītājs neatbilst ne B, ne C punkta piemērošanai nepieciešamajiem nosacījumiem, tā uzvedība bija jānovērtē, pamatojoties uz D punktu.
369 Visbeidzot, Komisija bija tiesīga ņemt vērā pārkāpuma turpināšanu pēc pārbaudēm, izņemot pārkāpuma ilguma noteikšanu, arī kā atbildību pastiprinošu apstākli, jo šāda rīcība liecināja par aizliegtās vienošanās dalībnieku īpašu apņēmību turpināt savu pārkāpumu, neņemot vērā sankciju piemērošanas draudus.
370 Šādos apstākļos Komisija, piemērojot tās Paziņojumu par sadarbību, nav pieļāvusi ne kļūdu tiesību piemērošanā, ne faktisku kļūdu. Līdz ar to iebildums ir jānoraida.
IV – Par ceturto apelācijas pamatu, kas saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu, nosakot naudas soda lielumu, pārkāpumu
A – Lietas dalībnieku argumenti
371 Prasītājs pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā nav nodrošinājusi naudas soda aprēķināšanas metodes caurskatāmību. Komisija nav paskaidrojusi to, ka naudas sods tika noteikts, pamatojoties uz absolūtām, no uzņēmumu apgrozījuma neatkarīgām un tiesiski pieļaujamās maksimālās robežas pārsniedzošām sākumsummām. Tā nav paskaidrojusi, kādā veidā tika novērtēts pārkāpuma smagums attiecīgajiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. It īpaši tā nav norādījusi, kāpēc tā ir novirzījusies no iepriekšējās prakses noteikt naudas sodus samērīgi apgrozījumam attiecīgajā tirgū.
372 Prasītājs uzskata, ka atbildētāja ir pārkāpusi arī pienākumu norādīt pamatojumu bez jebkāda pamatojuma naudas sodu aprēķināšanai ar atpakaļejošu spēku, piemērojot savas jaunās Pamatnostādnes.
373 Vēl viens šī pienākuma pārkāpums ir tas, ka Komisija ir novirzījusies no savas iepriekšējās prakses būt iecietīgai un no sava Paziņojuma par sadarbību projekta, kurā tostarp ir izteikta arī šī iecietība, un tā vietā piemērojusi citu politiku, kas nostiprināta Paziņojuma par sadarbību galīgajā redakcijā.
374 Turklāt Komisija, atstājot bez ievērības visus prasītāja minētos atbildību mīkstinošos apstākļus, ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu. Lai arī Komisijai nebija pienākuma ņemt vērā prasītāja uzskaitītos apstākļus, tai bija jāpaskaidro, kāpēc tā nav ievērojusi šos apstākļus.
375 Atbildētāja norāda uz to, ka prasītājs savā pamatā, kas attiecas uz pienākumu norādīt pamatojumu, vienkārši parāda citā aspektā argumentus, ar kuriem tas jau ir iebildis pret diskrimināciju.
376 Katrā ziņā prasītāja arguments par it kā nepietiekamu pamatojumu esot nepamatots gan attiecībā uz Jauno pamatnostādņu piemērošanu “ar atpakaļejošu iedarbību”, gan arī attiecībā uz Komisijas novirzīšanos no tās Paziņojuma par sadarbību projekta. Visbeidzot, šai sakarā nekāds pamatojums neesot bijis nepieciešams, jo Komisijai neesot bijis pienākuma noteiktus apstākļus uzskatīt par atbildību mīkstinošiem.
B – Pirmās instances tiesas vērtējums
377 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumam, kas ir prasīts EK līguma 190. pantā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 253. pants), ir tik skaidri un viennozīmīgi jāparāda Kopienas iestādes, kas ir izdevusi apstrīdēto tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas saprastu pieņemtā pasākuma pamatojumu un kompetentā tiesa varētu veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jānovērtē atkarībā no lietas apstākļiem, it īpaši tiesību akta satura, izmantoto argumentu rakstura un intereses, kāda adresātam vai citām personām, uz kurām tiesību akts attiecas tieši un individuāli, varētu būt attiecībā uz paskaidrojumiem (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P, Komisija/Sytraval un Brink's France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts).
378 Attiecībā uz lēmumu, ar kuru tiek noteikti naudas sodi vairākiem uzņēmumiem par vienu Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumu, nosakot pienākuma norādīt pamatojumu apmēru, ir it īpaši jāievēro, ka pārkāpumu smagums ir jānosaka, pamatojoties uz apstākļu virkni, tostarp lietas īpašajiem apstākļiem, tās kopsakarībām un naudas sodu preventīvo iedarbību, nepastāvot obligātam un izsmeļošam kritēriju sarakstam, kas ir obligāti jāievēro (iepriekš minētais rīkojums lietā SPO u.c./Komisija, 54. punkts).
379 Šajā lietā Komisija Lēmumā vispirms aplūkoja vispārīgos konstatējumus attiecībā uz šī pārkāpuma smagumu un aizliegtās vienošanās īpašos aspektus, pamatojoties uz kuriem tā nonāca pie secinājuma, ka šeit ir runa par ļoti smagu pārkāpumu, par kuru parasti tiek noteikts naudas sods vismaz 20 miljonu ECU apmērā (Lēmuma 164. un 165. apsvērums). Tālāk tā paskaidro, ka šī summa ir jāmaina, pamatojoties uz pārkāpuma izraisītāju faktisko ekonomisko spēju nozīmīgā apmērā kaitēt konkurencei un uz prasību noteikt naudas sodu ar pietiekamu preventīvu iedarbību (Lēmuma 166. apsvērums). Tālāk Komisija norāda, ka tā, nosakot naudas sodu lielumu, ir ņēmusi vērā atbildību pastiprinošus un mīkstinošus apstākļus un apsvērs attiecībā uz katru no uzņēmumiem, vai tam var piemērot Paziņojumu par sadarbību (Lēmuma 167. apsvērums).
380 Visbeidzot, attiecībā uz prasītājam noteikto naudas sodu Komisija paskaidro, ka, ņemot vērā tā kā otra lielākā Eiropas izolēto cauruļu ražotāja stāvokli un to, ka tas būtībā ir viena produkta uzņēmums, tā naudas soda sākumpunkts bija pieskaņots 10 miljonu ECU apmērā pārkāpuma, par kuru tas ir noteikts, smaguma dēļ (Lēmuma 175. apsvēruma pirmā un otrā daļa). Turpinājumā Komisija norāda, kā ir jāizvērtē prasītāja naudas sods, pamatojoties uz pārkāpuma ilgumu (Lēmuma 175. apsvēruma trešā daļa).
381 Pēc tam Komisija norāda, ka prasītāja naudas soda pamatsumma ir jāpalielina, pamatojoties uz atbildību īpaši pastiprinošu apstākli, proti, apzinātas tā dalības pārkāpumā turpināšanu pēc pārbaudēm, kā arī papildu atbildību pastiprinošu apstākli, proti, tā aktīvo lomu represīvos pasākumos pret Powerpipe, kaut arī mazākā mērā nekā ABB. (Lēmuma 176. apsvēruma pirmā un otrā daļa). Komisija paskaidro arī, ka nav nekādu mīkstinošu apstākļu, jo pat tad, ja atsevišķos brīžos prasītājs atradās ABB ietekmē, tā apgalvojums, ka tas kļuva par aizliegtās vienošanās dalībnieku pret tā gribu, ir ievērojami pārspīlēts (Lēmuma 176. apsvēruma trešā daļa). Turklāt Komisija precizē, ka, tā kā saskaņā ar šo shēmu noteiktā naudas soda galīgā summa saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10 % no prasītāja kopējā apgrozījuma, naudas sods tika noteikts 12 700 000 ECU apmērā, lai nepārsniegtu atļauto robežu (Lēmuma 176. apsvēruma ceturtais punkts).
382 Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka prasītāja naudas sods ir samazināts par 30 %, pamatojoties uz Paziņojumu par sadarbību, jo tas brīvprātīgi iesniedza dokumentus, kas nozīmīgā mērā palīdzēja izzināt svarīgus lietas apstākļus, it īpaši faktu, ka dalībnieki bija nolēmuši turpināt aizliegtu vienošanos arī pēc izmeklēšanas, par ko Komisijai gan bija aizdomas, bet nebija pierādījumu (Lēmuma 177. apsvērums).
383 Interpretējot Lēmumu saistībā ar katram tā adresātam inkriminētajiem faktiem, tajā no 164. līdz 167. apsvērumam un no 175. līdz 177. apsvērumam ir iekļautas pietiekamas un atbilstošas norādes uz apstākļiem, kas ir izmantoti, vērtējot prasītāja izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu (skatīt Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑248/98 P, KNP BT/Komisija, Recueil, I‑9641. lpp., 43. punkts).
384 Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā nav vēl precīzāk pamatojusi prasītāja naudas soda sākumsummu un galīgo summu, un samazinājumu, kas piešķirts tā sadarbības dēļ, turklāt attiecībā uz samazinājumu Lēmumam ir noteikta sadarbības nozīme saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību D punktu.
385 Pat pieņemot, ka Lēmumā ir būtiski palielināts naudas soda lielums salīdzinājumā ar iepriekšējiem lēmumiem, Komisija ir skaidri izteikusi savus apsvērumus, kas to pamudināja noteikt prasītājam šādu naudas sodu (skat. Tiesas 1975. gada 26. novembra spriedumu lietā 73/74 Groupement des fabricants de papiers peintsde Belgique u.c./Komisija, Recueil, 1491. lpp., 31. punkts).
386 Prasītājs nevar pārmest Komisijai arī to, ka tā nav pamatojusi savu naudas soda aprēķinu attiecībā uz tā minētajiem apstākļiem kā atbildību mīkstinošiem apstākļiem.
387 Tā kā Komisija savā Lēmumā ir izskaidrojusi, ka tā prasītāja gadījumā nav ņēmusi vērā atbildību mīkstinošus apstākļus, tā ir sniegusi visas nepieciešamās ziņas, pamatojoties uz kurām prasītājs varēja konstatēt, vai Lēmums ir pamatots vai arī iespējams, ka tam ir trūkumi, kas ļauj to apstrīdēt.
388 Jāpiebilst, ka Komisijai saskaņā ar EK līguma 190. pantu ir pienākums savu lēmumu pamatojumā norādīt faktiskos apstākļus, no kuriem ir atkarīgs lēmuma pamatojums, un apsvērumus, kas pamudināja to pieņemt, tomēr šī norma tai neliek obligāti iztirzāt visus faktiskos un tiesiskos jautājumus, kas ir aplūkoti administratīvā procesa laikā (iepriekš minētais spriedums lietā Michelin/Komisija, 14. un 15. punkts, un spriedums lietā Fiskeby Board/Komisija, 127. punkts).
389 Katrā ziņā par spiedienu, kas izdarīts uz prasītāju, Komisija Lēmuma 176. apsvēruma trešajā daļā ir nosaukusi argumentus, pamatojoties uz kuriem tā šo spiedienu nav uzskatījusi par apstākli, kas varētu likt samazināt naudas soda lielumu.
390 Visbeidzot, Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā nav precizējusi atbilstošās tiesību normas, kas piemērojamas šajā lietā, it īpaši Jauno pamatnostādņu vai Paziņojuma par sadarbību piemērošanu. Pamatojumā nav jānosauc visi attiecīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai tiesību akta pamatojums atbilst EK līguma 190. panta prasībām, nav vērtējams tikai, pamatojoties uz tā tekstu, bet arī uz apstākļiem, kā arī uz tiesību normu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink's France, 63. punkts). Tā kā Komisijai pēc tās Pamatnostādņu un Paziņojuma par sadarbību publicēšanas bija pienākums ievērot tos, nosakot naudas sodus par konkurences noteikumu pārkāpumiem (skat. šī sprieduma 245. un 274. punktu), tai nevajadzēja norādīt, vai un kādu iemeslu dēļ tā to darīja, nosakot naudas soda lielumu prasītājam.
391 Tādējādi pamats par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida.
V – Par piekto apelācijas pamatu, kas saistīts ar pārmērīgu naudas soda procentu lielumu
A – Lietas dalībnieku argumenti
392 Prasītājs apgalvo, ka Lēmuma 4. punktā noteiktie nokavējuma procenti 7,5 % apmērā, tas ir, Eiropas Centrālās bankas mēneša pirmajā darba dienā, kurā tika pieņemts Lēmums, noteiktā procentu likme darījumiem ar ECU, kas reizināta ar 3,5 punktiem, ir pārmērīgi lieli. Šī likme izdarot nesamērīgu spiedienu uz prasītāju, lai to piespiestu ātri samaksāt naudas sodu, lai gan tam ir labs tiesisks pamatojums Lēmuma apstrīdēšanai. Tāpēc procentu likme ir jāsamazina līdz saprātīgam apmēram.
393 Šajā sakarā prasītājs pamatojas uz ģenerāladvokāta Fenelija [Fennelly] secinājumiem Tiesas 2000. gada 16. marta spriedumā apvienotajās lietās C‑395/96 P un C‑396/96 P Compagnie maritime belge u.c./Komisija (Recueil, I‑1365., I‑1371. lpp.), kuros viņš ir paskaidrojis, ka procentu likme nedrīkst būt tik augsta, ka tā piespiež uzņēmumu nekavējoties samaksāt soda naudu un ka nevar piekrist bez jebkāda pamatojuma izdarītai jau tā augstās procentu likmes paaugstināšanai par 3,5 punktiem.
394 Atbildētāja norāda uz to, ka tai ir tiesības izvēlēties tik augstu procentu likmi, lai uzņēmumi nevilcinātos ar naudas soda samaksāšanu. Ņemot vērā aktuālās komercbanku procentu likmes, 7,5 % bija pilnībā atbilstoši un to pilnībā atļāva tās rīcības brīvība.
B – Pirmās instances tiesas vērtējums
395 Nokavējuma procentu piemērošana uzņēmumiem noteiktajiem naudas sodiem, kuri ar nodomu var aiz nolaidības pārkāpj EK līguma 85. panta prasības, nodrošina līguma praktisko iedarbību. Šajā sakarā šie nokavējuma procenti nostiprina Komisijas varu, īstenojot uzdevumu, kas tai noteikts EK līguma 89. pantā (pēc grozījumiem tagad – EKL 85. pants), rūpēties par konkurences noteikumu īstenošanu un par to, lai uzņēmumi neapietu līguma normas ar vienpusēju uzvedību, kas novilcina noteikto naudas sodu samaksu. Ja Komisijai nebūtu tiesību pieprasīt ne tikai naudas sodus, bet arī nokavējuma procentus, uzņēmumiem, kas novilcina savu naudas sodu samaksu, būtu priekšrocības salīdzinājumā ar tiem, kas samaksā naudas sodus noteiktajos termiņos (Pirmās instances tiesas 1995. gada 14. jūlija spriedums lietā T‑275/94 CB/Komisiju, Recueil, II‑2169. lpp., 48. un 49. punkts).
396 Ja Kopienas tiesības neatļautu pasākumus, kas kompensē priekšrocības, ko uzņēmums var iegūt no nokavētas naudas soda samaksas, tas atvieglotu acīmredzami nepamatotu prasību celšanu, kuru vienīgais mērķis būtu novilcināt naudas soda samaksāšanu (iepriekš minētais spriedums lietā AEG/Komisija, 141. punkts).
397 Šajā sakarā ir jāatzīst, ka Komisija, nosakot procentu likmi 7,5 % apmērā, tas ir, Eiropas Centrālās bankas mēneša pirmajā darba dienā, kurā tika pieņemts Lēmums, noteiktā procentu likme darījumiem ar ECU, kas reizināta ar 3,5 punktiem, nav pārkāpusi tai piešķirtās rīcības brīvības, nosakot nokavējuma procentus, robežas.
398 Šajā sakarā ir lietderīgi atgādināt, ka procentu likme nedrīkst būt tik augsta, ka tā faktiski piespiež uzņēmumu nekavējoties samaksāt naudas sodu pat tad, ja tas uzskata, ka tam ir labs pamats apstrīdēt Komisijas lēmumu; tomēr Komisija var izvēlēties summas lielumu, kas ir augstāks par pieņemtajiem vidējiem tirgus procentiem, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu novilcinošas darbības (ģenerāladvokāta Fennelija secinājumi iepriekš minētajā lietā Compagnie maritimebelge u.c./Komisija, 190. punkts).
399 Tā kā Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, nosakot nokavējuma procentu lielumu, pamats, kas attiecas uz minētās likmes pārmērīgo lielumu, ir jānoraida.
400 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
401 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums nav labvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar atbildētājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) prasītājs atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
3) Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 20. martā
Satura rādītājs
Prāvas rašanās fakti
Process un lietas dalībnieku prasījumi
Par lietas būtību
I – Par pirmo prasības pamatu, kas attiecas uz kļūdām faktos, piemērojot EK līguma 85. panta 1. punktu
A – Par kompensēšanas mehānismu saskaņā ar Dānijas Aizliegto vienošanos
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
B – Par turpinātas aizliegtas vienošanās pastāvēšanu no 1990. līdz 1996. gadam.
1. Par dalību aizliegtā vienošanās ārpus Dānijas tirgus laikposmā no 1990. līdz 1993. gadam
– Lietas dalībnieku argumenti
– Pirmās instances tiesas vērtējums
2. Par dalības pārtraukšanu aizliegtā vienošanās 1993. gadā un dalību aizliegtā vienošanās kopš 1994. gada.
– Lietas dalībnieku apsvērumi
– Pirmās instances tiesas vērtējums
3. Par prasītājam inkriminētā pārkāpuma ilgumu un turpināto raksturu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Pirmās instances tiesas vērtējums
C – Par dalību Eiropas aizliegtās vienošanās attiecībā uz Itālijas tirgu
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
D – Par sadarbību kvalitātes normu jomā
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
E – Par saskaņotām darbībām pret Powerpipe
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
F – Par ABB izdarīto spiedienu
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
II – Par otro prasības pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
A – Par piekļuvi lietas materiāliem
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
B – Par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, pamatojoties uz jauniem pierādīšanas līdzekļiem
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
C – Par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, piemērojot pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
III – Par trešo pamatu, kas attiecas uz vispārīgo tiesību principu pārkāpumu un kļūdām faktos, nosakot naudas soda apmēru
A – Par atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
B – Par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
C – Par vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu un par Pamatnostādņu likumību
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
– Par iebildumu par Pamatnostādņu prettiesiskumu
– Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
– Par samērīguma principa pārkāpumu
D – Par pārkāpuma ilguma nepareizu novērtējumu
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
E – Par atbildību pastiprinošu apstākļu nepareizu piemērošanu
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
F – Par atbildību mīkstinošu apstākļu neievērošanu
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
G – Par kļūdainu Paziņojuma par sadarbību piemērošanu
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
IV – Par ceturto apelācijas pamatu, kas saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu, nosakot naudas soda lielumu, pārkāpumu
A – Lietas dalībnieku argumenti
B – Pirmās instances tiesas vērtējums
V – Par piekto apelācijas pamatu, kas saistīts ar pārmērīgu naudas soda procentu lielumu
A – Lietas dalībnieku argumenti
B – Pirmās instances tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem