PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta paplašinātā sastāvā)

2001. gada 2. oktobrī (*)

Prasība atcelt tiesību aktu – Eiropas Parlamenta pieņemts akts par iekšējā reglamenta normu – Paziņojums par grupas izveidošanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta Reglamenta 29. pantu – Pieļaujamība – Iebilde par prettiesiskumu – Vienlīdzīga attieksme – Pamattiesību ievērošana – Demokrātijas un samērīguma principi – Biedrošanās brīvība – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Dalībvalstu parlamentārās tradīcijas – Būtisku formas prasību pārkāpums – Procedūras nepareiza izmantošana

apvienotajās lietās T‑222/99, T‑327/99 un T‑329/99,

Jean-Claude Martinez, Eiropas Parlamenta deputāts, ar dzīvesvietu Monpeljē [Montpellier] (Francija),

Charles de Gaulle, Eiropas Parlamenta deputāts, ar dzīvesvietu Parīzē (Francija), ko pārstāv F. Vāgners [F. Wagner], avocat,

prasītāji lietā T‑222/99,

Front national, ar juridisko adresi Senklū [Saint-Cloud] (Francija), ko pārstāv A. Nivjērs [A. Nivière], avocat,

prasītāja lietā T‑327/99,

Emma Bonino, Eiropas Parlamenta deputāte, ar dzīvesvietu Romā (Itālija),

Marco Pannella, Eiropas Parlamenta deputāts, ar dzīvesvietu Romā,

Marco Cappato, Eiropas Parlamenta deputāts, ar dzīvesvietu Vedano Alambro [Vedano al Lambro] (Itālija),

Gianfranco Dell'Alba, Eiropas Parlamenta deputāts, ar dzīvesvietu Livorno [Livorno] (Itālija),

Benedetto Della Vedova, Eiropas Parlamenta deputāts, ar dzīvesvietu Tirano [Tirano] (Itālija),

Olivier Dupuis, Eiropas Parlamenta deputāts, ar dzīvesvietu Romā,

Maurizio Turco, Eiropas Parlamenta deputāts, ar dzīvesvietu Pulsano [Pulsano] (Itālija),

Lista Emma Bonino, ar juridisko adresi Romā,

ko vispirms pārstāvēja A. Ticano [A. Tizzano] un Dž. M. Roberti [G. M. Roberti], avocats, bet pēc tam – Dž. M. Roberti,

prasītāji lietā T‑329/99,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv G. Garsons Klariana [G. Garzón Clariana], Ž. Šo [J. Schoo], H. Krīks [H. Krück] un A. Kajola [A. Caiola], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētājs,

par prasību lietā T‑222/99 atcelt Eiropas Parlamenta 1999. gada 14. septembra lēmumu par Eiropas Parlamenta Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju; par prasību lietā T‑327/99 atcelt Eiropas Parlamenta 1999. gada 14. septembra lēmumu, ar kuru ar atpakaļejošu spēku atzīta par spēkā neesošu Groupe technique des députés indépendants (TDI) – Groupe mixte; un par prasību lietā T‑329/99 atcelt Eiropas Parlamenta 1999. gada 14. septembra lēmumu, ar kuru pieņemts Konstitucionālo jautājumu komitejas viedoklis par Groupe technique des députés indépendants (TDI) – Groupe mixte sniegtā paziņojuma par izveidošanu atbilstību Eiropas Parlamenta Reglamenta 29. pantam.

EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA
(trešā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], R. M. Mora Ramušs [R. M. Moura Ramos], M. Jēgers [M. Jaeger] un M. Vilars [M. Vilaras],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu, un pēc 2001. gada 13. februāra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošais tiesiskais regulējums

1        Eiropas Parlamenta Reglamenta 29. pantā (“Politisko grupu izveidošana”) redakcijā, kas ir spēkā kopš 1999. gada 1. maija (OV 1999, L 202, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Reglaments”), noteikts:

“1.      Deputāti var apvienoties politiskajās grupās saskaņā ar savu politisko pārliecību.

2.      Politiskajā grupā apvienojas deputāti, kas ievēlēti vismaz vienā piektdaļā dalībvalstu. Lai izveidotu politisko grupu, nepieciešami vismaz deviņpadsmit deputāti.

3.      Deputāts var darboties tikai vienā politiskajā grupā.

4.      Par politiskās grupas izveidošanu paziņo Parlamenta priekšsēdētājam. Šajā paziņojumā norāda politiskās grupas nosaukumu, locekļu vārdus un biroja sastāvu.

5.      Paziņojumu par politiskās grupas izveidi publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.”

2        Reglamenta 30. pantā attiecībā uz deputātiem, kuri neietilpst politiskajās grupās, noteikts:

“1. Deputātiem, kuri nepieder nevienai politiskajai grupai [neietilpst nevienā politiskajā grupā], ir sekretariāts. Pēc ģenerālsekretāra priekšlikuma tā izveides noteikumus nosaka Prezidijs.

2. Prezidijs nosaka arī šo deputātu statusu un parlamentārās tiesības.”

3        Saskaņā ar Reglamenta 23. pantu Parlamenta Priekšsēdētāju konferenci veido Parlamenta priekšsēdētājs un politisko grupu priekšsēdētāji, kuriem ir balsstiesības, bet pie politiskajām grupām nepiederošie deputāti nosūta divus savus pārstāvjus uz Priekšsēdētāju konferences sanāksmēm, kurās viņi piedalās bez balsstiesībām. Turklāt vienīgi politiskās grupas var iesniegt rezolūcijas priekšlikumu, noslēdzoties debatēm par Komisijas ievēlēšanu (33. pants), un piedalīties Parlamenta delegācijā Samierināšanas komitejā (82. pants). Turklāt saskaņā ar 137. pantu politiskā grupa var sniegt balsojuma skaidrojumu, nepārsniedzot divas minūtes.

4        Tāpat Reglamentā paredzēta virkne iniciatīvu, ko var īstenot vienīgi politiskā grupa vai vismaz 32 deputāti un kas attiecas uz šādiem jautājumiem:

–        priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieku un kvestoru kandidātu izvirzīšana (13. pants);

–        iespēja iesniegt jautājumus Padomei vai Komisijai un prasīt, lai šos jautājumus iekļauj Parlamenta darba kārtībā (42. pants);

–        ieteikumu sagatavošana Padomei par jautājumiem, kas ietilpst Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā vai arī, ja ar Parlamentu nav notikušas konsultācijas par starptautisku nolīgumu, – 97. panta vai 98. panta regulēšanas sfērā (49. pants);

–        debašu pieprasīšana par aktuāliem, ārkārtas un īpaši nozīmīgiem jautājumiem (50. pants);

–        atkārtota iesniegšana Parlamentam saskaņā ar 71. panta 3. punktu;

–        priekšlikuma noraidīt Padomes kopējo nostāju iesniegšana (79. pants);

–        grozījumu Padomes kopējā nostājā iesniegšana (80. pants);

–        lēmuma uzaicināt Komisiju un Padomi piedalīties debatēs pirms sarunu uzsākšanas ar kandidātvalsti pieņemšana (96. pants);

–        priekšlikums prasīt, lai Padome atļautu uzsākt sarunas par starptautiska nolēmuma slēgšanu, atjaunošanu vai grozīšanu tikai tad, kad Parlaments, pamatojoties uz atbildīgās komitejas ziņojumu, ir izteicis savu nostāju par ierosinātajām sarunu pilnvarām (97. pants);

–        grozījumu iesniegšana ieteikumiem saistībā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku, ko sagatavojusi atbildīgā komiteja (104. pants);

–        priekšlikumu Parlamenta darba kārtības projekta grozīšanai iesniegšana (111. pants);

–        ārkārtas debašu pieprasījums (112. pants);

–        pieprasījums veikt balsošanu pa daļām (131. pants);

–        pieprasījums veikt balsošanu pēc saraksta (134. pants);

–        grozījumu iesniegšana apspriešanai plenārsēdē (139. pants);

–        pieprasījums nodot jautājumu atpakaļ komitejai (144. pants);

–        debašu pabeigšanas pieprasījums (145. pants);

–        debašu atlikšanas pieprasījums (146. pants);

–        pieprasījums pārtraukt vai slēgt sēdi (147. pants);

–        atbildīgās komitejas veiktas Reglamenta interpretācijas apstrīdēšana.

5        Reglamenta 180. pantā par Reglamenta piemērošanu noteikts:

“1.      Ja rodas šaubas par to, kā interpretējams vai piemērojams šis Reglaments, Parlamenta priekšsēdētājs, neskarot iepriekš pieņemtos lēmumus šajā jomā, var nodot jautājumu izskatīšanai atbildīgajā komitejā.

Parlamenta priekšsēdētājs var nodot jautājumu atbildīgajai komitejai arī tad, ja saskaņā ar 142. pantu tiek norādīts uz Reglamenta neievērošanu.

2.      Atbildīgā komiteja lemj, vai ir jāierosina Reglamenta grozījumi. Šādā gadījumā tā piemēro 181. pantā noteikto procedūru.

3.      Ja atbildīgā komiteja nolemj, ka ar spēkā esošajiem Reglamenta komentāriem pietiek, tā iesniedz komentārus Parlamenta priekšsēdētājam, kurš nākamajā sēdē par to informē Parlamentu.

4.      Ja kāda politiskā grupa vai vismaz trīsdesmit divi deputāti iebilst pret atbildīgās komitejas komentāriem, jautājumu iesniedz izskatīšanai Parlamentam, kas pieņem lēmumu ar nodoto balsu vairākumu, ja ir klāt vismaz viena trešdaļa deputātu. Ja komentārus noraida, jautājumu nodod atkārtotai izskatīšanai komitejā.

5.      Komentārus, pret kuriem nav izteikts neviens iebildums, kā arī tos komentārus, kurus Parlaments ir pieņēmis, pievieno kursīvā kā Reglamenta attiecīgā panta vai pantu skaidrojumu.

6.      Šie komentāri ir precedents turpmākajai attiecīgo pantu piemērošanai vai interpretācijai.

[..]”

 Prāvas rašanās fakti

6        Ar 1999. gada 19. jūlija vēstuli vairāki Parlamenta deputāti no dažādām politiskajām grupām saskaņā ar Reglamenta 29. panta 4. punktu paziņoja Parlamenta priekšsēdētājam par Groupe technique des députés indépendants (TDI) – Groupe mixte [Neatkarīgo deputātu tehniskā grupa – Jaukta grupa] (turpmāk tekstā – “TDI grupa”) izveidošanu, kuras deklarētais mērķis bija “nodrošināt, lai visi deputāti varētu pilnībā izmantot savus deputāta mandātus”.

7        TDI grupas “dibināšanas noteikumos”, kas pievienoti iepriekšējā punktā minētajai vēstulei, noteikts, ka:

“Parakstījušies deputāti apliecina pilnīgu politisko neatkarību vienam no otra, un tādējādi:

–        viņiem ir tiesības neatkarīgi balsot kā komitejā, tā plenārsēdē;

–        grupas locekļi neizsakās visu grupas deputātu vārdā;

–        grupas sanāksmju mērķis ir uzstāšanās laika piešķiršana un jebkuru ar grupu saistītu administratīvo un finanšu jautājumu atrisināšana;

–        grupas biroju veido no individuālu locekļu pārstāvjiem.”

8        No Parlamenta 1999. gada 20. jūlija plenārsēdes protokola (OV 1999, C 301, 1. lpp.) izriet, ka Parlamenta priekšsēdētāja ir paziņojusi, ka “viņa no 29 deputātiem ir saņēmusi paziņojumu par jaunas politiskās grupas izveidošanu ar nosaukumu Groupe technique des députés indépendants (TDI)”. Tajā pašā dienā ar Parlamenta priekšsēdētājai adresētu vēstuli pārējo politisko grupu priekšsēdētāji, uzskatot, ka šajā gadījumā nav izpildīts 29. panta 1. punktā minētais politiskās pārliecības nosacījums, lūdza nodot šo jautājumu izskatīšanai Parlamenta Konstitucionālajai komitejai komentāru sniegšanai par šo normu un konstatēt, ka attiecīgie deputāti līdz Komitejas komentāru saņemšanas brīdim uzskatāmi par politiskajām grupām nepiederošiem deputātiem.

9        Ar 1999. gada 28. jūlija vēstuli Konstitucionālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs informēja Parlamenta priekšsēdētāju, ka:

“savas 1999. gada 27. un 28. jūlija sanāksmes laikā Konstitucionālo jautājumu komiteja izskatīja Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretācijas pieprasījumu, ko tai iesniedza Parlamenta Priekšsēdētāju konference pēc tās 1999. gada 21. jūlija sanāksmes.

Pēc detalizētas viedokļu apmaiņas un ar divām balsīm par, divām pret un, vienam deputātam atturoties, Konstitucionālo jautājumu komiteja interpretēja Reglamenta 29. panta 1. punktu šādi:

[TDI grupas] izveidošanas dokumenti ir pretrunā ar Reglamenta 29. panta 1. punktu.

Faktiski šīs grupas dibināšanas dokumenti, it īpaši Eiropas Parlamenta priekšsēdētājai adresētās dibināšanas vēstules 2. pielikums, izslēdz jebkādu politisko vienotību. Tas dod dokumentus parakstījušajiem deputātiem pilnīgu politisko [neatkarību] grupas ietvaros.

Es ierosinu kā komentāru 29. panta 1. punktam pievienot šādu tekstu:

“Šī panta izpratnē nav pieņemama tādas grupas izveidošana, kura atklāti noliedz jebkādu politisko raksturu un jebkādas politiskās pārliecības vienotību starp tās locekļiem.”

[..]”

10      1999. gada 13. septembra plenārsēdē Parlamenta priekšsēdētāja atbilstoši Reglamenta 180. panta 3. punktam informēja Parlamentu par 1999. gada 28. jūlija vēstuli, kas izklāstīta iepriekšējā punktā. Atbilstoši Reglamenta 180. panta 4. punktam TDI grupa apstrīdēja Konstitucionālo jautājumu komitejas ierosināto komentāru formulējumu.

11      1999. gada 14. septembra plenārsēdē un saskaņā ar minēto Reglamenta pantu komentāra teksts tika nodots izskatīšanai Parlamentam, kas to ar deputātu balsu vairākumu pieņēma.

 Procedūra

12      Ar pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā attiecīgi iesniegti 1999. gada 5. oktobrī, 19. novembrī un 22. novembrī, Martiness [Martinez] un de Golls [de Gaulle] (lieta T‑222/99), Front national (lieta T‑327/99), kā arī Bonino [Bonino], Pannella [Pannella], Kapato [Cappato], Delalba [Dell'Alba], Della Vedova [Della Vedova], Dipuī [Dupuis], Turko [Turco] un Lista Emma Bonino (turpmāk tekstā – “Bonino u.c.”) (lieta T‑329/99) cēla šo prasību par tiesību akta atcelšanu.

13      Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 1999. gada 5. oktobrī, Martiness un de Golls saskaņā ar EKL 242. pantu lūdza apturēt apstrīdētā Parlamenta 1999. gada 14. septembra akta piemērošanu. Ar 1999. gada 25. novembra rīkojumu (lieta T‑222/99 R Martinez un de Gaulle/Parlaments, Recueil, II‑3397. lpp.) Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja, atliekot tomēr lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

14      Lietas sākotnēji tika nodotas izskatīšanai palātai trīs tiesnešu sastāvā. Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas Pirmās instances tiesa 2000. gada 14. novembrī saskaņā ar Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas reglamenta 51. panta 1. punktu nolēma lietas izskatīšanu nodot palātai piecu tiesnešu sastāvā.

15      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (trešā palāta paplašinātā sastāvā) izlēma uzsākt mutvārdu procesu. Procesa organizācijas nolūkā tā pieprasīja lietas dalībniekiem iesniegt noteiktus dokumentus un atbildēt uz noteiktiem jautājumiem. Lietas dalībnieki šīs prasības izpildīja noteiktajā termiņā.

16      Tiesas sēdē, kas notika 2001. gada 13. februārī, lietas dalībnieki sniedza savus mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.

17      Pēc lietas dalībnieku paskaidrojumu uzklausīšanas Pirmās instances tiesa (trešā palāta paplašinātā sastāvā) uzskata, ka sprieduma pieņemšanas nolūkā lietas ir apvienojamas atbilstoši Reglamenta 50. pantam.

 Lietas dalībnieku prasījumi

18      Lietā T‑222/99 Martinesa un de Golla prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt Parlamenta 1999. gada 14. septembra lēmumu, ar kuru tiek interpretēts tā Reglaments;

–        konstatēt, ka Konstitucionālo jautājumu komitejas ierosinātā Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretācija ir pretrunā ar Kopienas tiesību sistēmu, likuma varu, Savienības pamatprincipiem un pamattiesībām;

–        piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19      Lietā T‑327/99 Front national prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt Parlamenta 1999. gada 14. septembra lēmumu, ar kuru tiek izbeigta TDI grupas pastāvēšana;

–        ar atpakaļejošu spēku atjaunot šīs grupas locekļiem visas tiesības un priekšrocības, kā mantiskās, tā nemantiskās, sākot ar 1999. gada 19. jūliju, datumu, kad Parlamenta priekšsēdētājai tika paziņots par TDI grupas izveidi;

–        atjaunot TDI grupas rīcībā nodoto darbinieku karjeras tādējādi, ka tās asistenti, tehniskie asistenti un sekretāres būtu tādā situācijā, kādā viņi būtu bijuši, ievērojot pakāpes un līmeņus, kas tiem būtu piešķirti kā parlamentārās grupas personāla locekļiem;

–        uzdot TDI grupai izmaksāt, sākot no 1999. gada 19. jūlija, dažāda veida finansējumu, ko saņem politiskās grupas saskaņā ar normām, kas attiecas uz šīm grupām;

–        piespriest atbildētājam atlīdzināt izdevumus un advokātu pakalpojumu izdevumus FRF 52 500 (Francijas franku) apmērā.

20      Tomēr tiesas sēdē Front national atsauca otro, trešo un ceturto prasījumu, par ko Pirmās instances tiesa izdarīja atzīmi protokolā.

21      Lietā T‑329/99 Bonino u.c. prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt Parlamenta 1999. gada 14. septembra lēmumu, ar kuru norādīts, ka TDI grupas izveide ir pretrunā ar Reglamenta 29. panta 1. punktu;

–        pakārtoti – konstatēt, ka Reglamenta 29. panta 1. punkts un 30. pants, skatot tos kopsakarā, ir prettiesiski un nav piemērojami saskaņā ar EKL 241. pantu;

–        piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22      Visās šajās lietās Parlamenta prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasības kā nepieņemamas vai, pakārtoti, kā nepamatotas;

–        piespriest prasītājam vai prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par pieņemamību

23      Lai arī Parlaments nav izvirzījis formālu iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Reglamenta 114. pantu, tas norāda, ka prasības atcelt tiesību aktu nav pieņemamas. Šajā sakarā tas izvirza trīs pamatus.

24      Saistībā ar pirmo pamatu Parlaments uzskata, ka attiecībā uz lietām T‑327/99 un T‑329/99 prasītāju apstrīdētais akts nemaz nepastāv. Otrā pamata ietvaros attiecībā uz visām trim lietām tas apgalvo, ka Kopienu tiesas nevar izvērtēt 1999. gada 14. septembra aktu. Trešais pamats, kas izvirzīts visās trijās lietās, ir saistīts ar to, ka šis akts nav tāds, kas tieši un individuāli skar prasītājus EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.

 Pirmais pamats – apstrīdētā akta neesamība lietā T‑327/99 un lietā T‑329/99

25      Lietās T‑327/99 unT‑329/99 Parlaments atsaucas uz to, ka nepastāv tiesību akts, kuru prasītāji lūdz atcelt, t.i., attiecīgi šķietamais Parlamenta 1999. gada 14. septembra lēmums, kas ar atpakaļejošu spēku izbeidz TDI grupas pastāvēšanu, un tajā pašā dienā pieņemtais šķietamais lēmums, ar kuru Parlaments pieņēma Konstitucionālo jautājumu komitejas viedokli par TDI grupas izveidošanas paziņojuma atbilstību Reglamenta 29. panta prasībām. Parlaments uzskata, ka 1999. gada 14. septembrī tas vienkārši pieņēma minētās normas interpretāciju, ko ierosināja Konstitucionālo jautājumu komiteja un saskaņā ar kuru “šī panta izpratnē nav pieņemama tādas grupas izveidošana, kas atklāti noliedz jebkādu politisko raksturu un jebkādu tās locekļu politiskās pārliecības vienotību”.

26      Tomēr Pirmās instances tiesa uzsver, ka, lai izlemtu, vai par tiesību aktu var celt prasību saskaņā ar EKL 230. pantu, svarīgs ir attiecīgā tiesību akta saturs. Tiesību akta vai lēmuma pieņemšanas formai principā nav nozīmes, izlemjot, vai šādus tiesību aktus vai lēmumus var apstrīdēt, ceļot prasību par to atcelšanu (skat. Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedumu lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts, un 2000. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑147/96 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑4723. lpp., 27. punkts; Tiesas 1991. gada 13. jūnija rīkojumu lietā C‑50/90 Sunzest/Komisija, Recueil, I‑2917. lpp., 12. punkts).

27      Tāpēc ir jāizvērtē, vai, neskatoties uz faktu, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts formāli ir Konstitucionālo jautājumu komitejas ierosinātā un Parlamenta pieņemtā Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretācija, ir iespējams arī uzskatīt, ka tas ietver lēmumus, ko lietās T‑327/99 un T‑329/99 apstrīd prasītāji.

28      Attiecībā uz lietu T‑327/99 ir jāatgādina, ka pēc tam, kad 1999. gada 20. jūlija plenārsēdē Parlamenta priekšsēdētāja bija paziņojusi, ka viņa ir saņēmusi paziņojumu par TDI grupas izveidošanu, šīs grupas atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punkta prasībām apšaubīja pārējo politisko grupu priekšsēdētāji, kuri lūdza jautājumu nodot Konstitucionālo jautājumu komitejai un pieprasīja, lai attiecīgie deputāti līdz komitejas viedokļa saņemšanas brīdim tiktu uzskatīti par deputātiem, kas neietilpst politiskajās grupās.

29      No Parlamenta 1999. gada 22. jūlija plenārsēdes galīgā protokola (OV 1999, C 301, 26. lpp.) izriet, ka “29. panta 1. punkta piemērošanas jautājums, it īpaši attiecībā uz [TDI] grupas izveidošanu” nodots Konstitucionālo jautājumu komitejai. Šīs komitejas 1999. gada 27. un 28. jūlijā notikušo sanāksmju protokola 5. punktā minēts, ka komitejas priekšsēdētājs tai adresēto interpretācijas pieprasījumu uztver kā tādu, kas attiecas uz “[TDI grupas] izveidi, lai izvērtētu, vai tās izveidošana nav pretrunā ar Reglamenta 29. panta 1. punkta prasībām”.

30      Ar 1999. gada 28. jūlija vēstuli (skat. iepriekš 9. punktu) Konstitucionālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs informēja Parlamenta priekšsēdētāju, ka minētā komiteja Reglamenta 29. panta 1. punktu interpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauta TDI grupas izveide, pamatojot ar to, ka paziņojumā par šīs grupas izveidi izslēgta jebkāda politiskā vienotība un dalībniekiem dota pilnīga politiskā [neatkarība] grupas ietvaros. Priekšsēdētājs ierosināja 29. panta 1. punktam pievienot komentāru, kas citēts iepriekš 9. punktā un ko Parlaments pieņēma tā plenārsēdē 1999. gada 14. septembrī.

31      No iepriekš 28.–30. punktā izklāstītā izriet, ka Konstitucionālo jautājumu komitejai tika lūgts sniegt 29. panta 1. punkta interpretāciju pēc tam, kad tika izdarīts paziņojums par TDI grupas izveidi, un pārējo politisko grupu priekšsēdētāji bija apšaubījuši šī paziņojuma atbilstību iepriekš minētajai normai. Konstitucionālo jautājumu komitejas ierosinātais un Parlamenta 1999. gada 14. septembrī pieņemtais komentārs par šo pantu tika pieņemts sakarā ar šo paziņojumu un tika formulēts attiecībā uz šo konkrēto paziņojumu.

32      Šādos apstākļos Parlaments nevar apgalvot, ka 14. septembra tiesību akta mērķis ir vienīgi sniegt vispārēju un abstraktu Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju.

33      1999. gada 14. septembrī, pieņemot Reglamenta 29. panta 1. punkta vispārēju interpretāciju, ko bija ierosinājusi Konstitucionālo jautājumu komiteja, Parlaments vienlaikus izteica savu viedokli par paziņojumu par TDI grupas izveidi. Šīs vispārējās interpretācijas kontekstā tas secināja, ka grupa neatbilst Reglamenta 29. panta 1. punkta nosacījumiem un ir uzskatāma par tādu, kas nav tikusi izveidota. Tādējādi, tā kā nebija jāpieņem nekāds papildu akts, deputāti, kas bija paziņojuši par TDI grupas izveidi un ko Parlaments, kā tas atzina tiesas sēdē, bija uzskatījis par TDI grupas locekļiem, tika nekavējoties atzīti par politisko grupu sastāvā neietilpstošiem deputātiem, un Parlaments šo faktu neapstrīd.

34      No Parlamenta Prezidija 1999. gada 14. septembrī pieņemtā lēmuma par Parlamenta budžeta 3707. punktā paredzēto kredītlīdzekļu sadali 1999. gada otrajam pusgadam un attiecībā uz sekretariāta izdevumiem, administratīvajiem un darbības izdevumiem un izdevumiem saistībā ar politisko grupu un politiskajās grupās neietilpstošu deputātu politiskajām aktivitātēm redzams, ka šajā datumā Parlamenta pieņemtajam lēmumam, ar kuru tika konstatēts, ka TDI grupa nepastāv, bija ex tunc iedarbība. Faktiski iepriekš minētajā Prezidija lēmumā TDI grupa nav minēta starp grupām, uz kurām attiektos šī kredītlīdzekļu sadale minētajam pusgadam, kas ietver periodu no 1999. gada 19. jūlija līdz 14. septembrim.

35      Ievērojot iepriekš 28.–34. punktā izklāstīto izvērtējumu, ir jāuzskata, ka 1999. gada 14. septembrī Parlaments izlēma, ka TDI grupa atzīstama par nepastāvošu ex tunc, jo tā neatbilst Reglamenta 29. panta 1. punktam.

36      Front national prasība atcelt Parlamenta 1999. gada 14. septembra lēmumu, ar kuru ar atpakaļejošu spēku izbeigta TDI grupas pastāvēšana, interpretējama kā prasība, kas atsaucas uz iepriekšējā punktā minēto lēmumu.

37      Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, tiktāl, ciktāl tas attiecas uz lietu T‑327/99, pamats, kas saistīts ar apstrīdētā lēmuma nepastāvēšanu, ir noraidāms.

38      Attiecībā uz lietu T‑329/99, kā redzams no Parlamenta 1999. gada 13. septembrī notikušās plenārsēdes stenogrammas, sēdes laikā priekšsēdētāja ir sniegusi šādu paziņojumu:

“Es esmu pārliecināta, ka jūs atcerēsieties, ka savā 27. un 28. jūlija sēdē Konstitucionālo jautājumu komiteja [..] izskatīja Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretācijas pieprasījumu, ko 21. jūlija sanāksmes laikā iesniedza Priekšsēdētāju konference.

Konstitucionālo jautājumu komiteja secināja šādi: “Paziņojums par Neatkarīgo deputātu tehniskās grupas, jauktas grupas, izveidošanu neatbilst [Reglamenta] 29. panta 1. punktam”. Faktiski saskaņā ar Konstitucionālo jautājumu komitejas viedokli “Paziņojumā par šīs grupas izveidošanu, it īpaši Eiropas Parlamenta priekšsēdētājai adresētās vēstules par izveidošanu 2. pielikumā, izslēgta jebkāda veida politiskās pārliecības vienotība. Tajā vēstuli parakstījušajiem deputātiem paredzēta pilnīga politiskā neatkarība grupas ietvaros”.

Konstitucionālo jautājumu komiteja lūdz Reglamenta 29. panta 1. punktam pievienot šādu komentāru: “Šī panta izpratnē nav pieņemama tādas grupas izveidošana, kas atklāti noliedz jebkādu politisko raksturu un jebkādu tās locekļu politiskās pārliecības vienotību”.”

39      No Parlamenta 1999. gada 14. septembra plenārsēdes stenogrammas izriet, ka pēc PSE grupas pārstāvja Napolitano [Napolitano] norādes par to, ka 1999. gada 13. septembra provizoriskajā protokolā nepilnīgi izklāstīts Parlamenta priekšsēdētājas paziņojums tiktāl, ciktāl tajā nav ietverta tā pirmā daļa attiecībā uz paziņojuma par TDI grupas izveidi neatbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktam, Parlamenta priekšsēdētāja ir norādījusi, ka protokols tiks atbilstoši izlabots un papildināts.

40      Pēc TDI grupas locekļu Gollniša [Gollnisch] un Delalbas iejaukšanās, iebilstot pret labojumiem, Parlamenta priekšsēdētāja norādīja:

“Delalbas kungs, viena lieta ir skaidra – es zinu, ko es sacīju vakar, un es to ne vien zinu, bet man priekšā ir teksts, kuru es vakar nolasīju, un to neviens nevar apstrīdēt.

Mums ir procedūra, kas paredz protokola apstiprināšanu un kas ļauj deputātiem, kuri uzskata, ka protokols neatbilst tam, kas tika sacīts, protokolu neapstiprināt. Tāpat man liekas, ka mani priekšlikumi, ievērojot atšķirības starp veidu, kādā es tos izteicu, un to, kā es tos šeit redzu attēlotus, nav precīzi atspoguļoti.

Protams, vienīgais, ko es varu darīt, ir iekļaut Napolitano pieprasītos labojumus, jo es labāk nekā jebkurš cits varu izlemt, vai manis sacītais ir precīzi atspoguļots. Tāpēc es nevaru atteikties iekļaut šo labojumu.”

41      Pēc TDI grupas locekļa Pannella [Pannella] izteiktās piezīmes Parlamenta priekšsēdētāja piebilda:

“Šobrīd es ikvienu aicināšu iesniegt labojumus, kas, viņaprāt, protokolā ir nepieciešami, ne tikai par šo, bet arī par citiem jautājumiem. Atbilstoši tam, kā mēs vienmēr esam darījuši, es pēc tam paziņošu, ka protokols ir pieņemts ar labojumiem, par kuriem esmu informēta. Tikai pēc tam mēs pāriesim pie balsošanas par jūsu iebildumu pret interpretāciju.”

42      Turpinājumā Parlaments pieņēma 1999. gada 13. septembra plenārsēdes protokolu, kas bija pabeigts atbilstoši Napolitano kunga prasībām. No tā izriet, ka Konstitucionālo jautājumu komitejas izteiktais viedoklis par TDI grupas izveidošanas atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktam, kā tas citēts iepriekš 38. punktā, ir neatņemama šīs normas interpretācijas daļa, par kuru balsojis Parlaments. Nekas neliecina, ka, apstiprinot šo interpretāciju, Parlaments veicis atrunu attiecībā uz minēto viedokli.

43      Ņemot vērā iepriekš minēto, tas, ka Parlaments 1999. gada 14. septembrī ir apstiprinājis Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju atbilstoši Konstitucionālo jautājumu komitejas ierosinājumam, uzskatāms par šīs komitejas viedokļa pieņemšanu attiecībā uz TDI grupas izveidošanas atbilstību minētajam pantam.

44      Katrā ziņā iepriekš 28.–34. punktā minētais izvērtējums, no kura izriet, ka 1999. gada 14. septembrī Parlaments nolēma, ka TDI grupa nepastāv, tāpēc ka nav izpildītas Reglamenta 29. panta 1. punkta prasības, pierāda, ka Parlaments minētajā datumā nolēma pieņemt minēto viedokli.

45      No tā izriet, ka atsaukšanās uz apstrīdētā lēmuma neesamību attiecībā uz lietu 329/99 ir noraidāma. Tādējādi šis pamats noraidāms pilnībā.

46      Pēc šī pamata izvērtēšanas ir jāsecina, ka ar 1999. gada 14. septembra tiesību aktu Parlaments ir izlēmis apstiprināt vispārēju Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju, ko bija ierosinājusi Konstitucionālo jautājumu komiteja, un komitejas izteikto viedokli attiecībā uz to, vai paziņojums par TDI grupas nodibināšanu atbilst minēta panta prasībām, un nolēmis, ka šī grupa uzskatāma par nepastāvošu ex tunc, jo tā neatbilst šajā normā minētajam nosacījumam.

 Otrais pamats – par to, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts nav apstrīdams

47      Trijās lietās Parlaments norāda, ka tā 1999. gada 14. septembra akts nevar būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets Kopienu tiesā. Būtībā tas apgalvo, ka šis tiesību akts attiecas tikai uz Parlamenta darba iekšējo organizāciju un nerada juridiskas sekas trešajām personām.

48      Vispirms Pirmās instances tiesa atzīmē, ka Eiropas Kopiena balstās uz likuma varu, līdz ar to ne tās dalībvalstis, ne iestādes nevar izvairīties no tā, ka tiek izvērtēta to pieņemto aktu atbilstība konstitucionālajām pamattiesībām, kuras ir pamatā Līgumam, ar kuru ir iedibināta pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas izveidota, lai ļautu Kopienu tiesai izvērtēt iestāžu pieņemto aktu tiesiskumu (skat. Tiesas 1986. gada 23. aprīļa spriedumu lietā 294/83 Les Verts/Parlaments, Recueil, 1339. lpp., 23. punkts; 1987. gada 22. oktobra spriedumu lietā 314/85 Foto-Frost, Recueil, 4199. lpp., 16. punkts, un 1993. gada 23. marta spriedumu lietā C‑314/91 Weber/Parlaments, Recueil, I‑1093. lpp., 8. punkts, kā arī Tiesas 1990. gada 13. jūlija rīkojumu lietā C‑2/88 Zwartveld u.c., Recueil, I‑3365. lpp., 16. punkts; skat. arī Tiesas 1991. gada 14. decembra atzinumu 1/91, Recueil, I‑6079. lpp., 21. punkts).

49      Proti, EKL 230. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka Tiesa kontrolē Eiropas Parlamenta tiesību aktu, kas pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas trešajām personām, tiesiskumu.

50      Izskatāmajā lietā vispirms ir jānorāda, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts tika pieņemts plenārsēdē ar Parlamenta deputātu balsu vairākumu. Lai izvērtētu pieņemamību, akts uzskatāms par paša Parlamenta aktu (pēc analoģijas skat. iepriekš 48. punktā minēto spriedumu lietā Les Verts/Parlaments, 20. punkts).

51      Turklāt ir jāuzsver – lai prasība par akta atcelšanu būtu pieņemama, EKL 230. panta pirmajā daļā, ņemot vērā atbilstošo judikatūru, prasīts nošķirt divas aktu kategorijas.

52      Parlamenta tiesību aktus, kas attiecas vienīgi uz tā iekšējo darba organizāciju, nevar apstrīdēt, ceļot prasību par tiesību akta atcelšanu (Tiesas 1986. gada 4. jūnija rīkojums lietā 78/85 Groupe des droites européennes/Parlaments, Recueil, 1753. lpp., 11. punkts, un 1990. gada 22. maija rīkojums lietā C‑68/90 Blot un Front national/Parlaments, Recueil, I‑2101. lpp., 11. punkts; kā arī iepriekš 48. punktā minētais spriedums lietā Weber/Parlaments, 9. punkts). Šajā kategorijā ietilpst tiesību akti, kas vai nu nerada juridiskas sekas, vai kas rada juridiskas sekas vienīgi Parlamenta ietvaros attiecībā uz tā darba organizāciju, un to tiesiskums tiek izvērtēts, izmantojot Parlamenta Reglamentā paredzētas procedūras (iepriekš 48. punktā minētais spriedums lietā Weber/Parlaments, 10. punkts).

53      Otra kategorija aptver tiesību aktus, kas rada juridiskas sekas vai kas ir paredzēti, lai radītu tiesiskas sekas trešajām personām, vai, citiem vārdiem sakot, akti, kas pārsniedz iestādes iekšējās darba organizācijas ietvarus. Šos tiesību aktus var apstrīdēt Kopienu tiesā (iepriekš 48. punktā minētais spriedums lietā Weber/Parlaments, 11. punkts).

54      Parlaments uzskata, ka 1999. gada 14. septembrī pieņemtais tiesību akts ietilpst pirmajā tiesību aktu kategorijā un tāpēc to nevar apstrīdēt, ceļot prasību par akta atcelšanu. Prasītāji uzskata, ka tiesību akts ietilpst otrajā tiesību aktu kategorijā un tāpēc viņu prasības par akta atcelšanu ir pieņemamas.

55      Šajā sakarā ir jāatceras, ka ar šīm prasībām tiek lūgts atcelt 1999. gada 14. septembra tiesību aktu, ar kuru Parlaments nolēma pieņemt vispārēju Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju, ko ierosinājusi Konstitucionālo jautājumu komiteja, un tās izteikto viedokli par TDI grupas nodibināšanas atbilstību šai normai, un atzīt grupas neesamību ex tunc (skat. iepriekš 46. punktu).

56      Ir tiesa, ka Kopienas iestādes reglamenta mērķis ir tās iekšējā darba organizācija labas pārvaldības interesēs. Tāpēc pieņemto normu pamatmērķis ir nodrošināt procedūras netraucētu norisi (Tiesas 1991. gada 7. maija spriedums lietā C‑69/89 Nakajima/Padome, Recueil, I‑2069. lpp., 49. punkts).

57      Tomēr tas pats par sevi neizslēdz iespēju, ka Parlamenta tiesību aktam, tādam kā 1999. gada 14. septembrī pieņemtais, ir tiesiskas sekas attiecībā uz trešajām personām (skat. Tiesas 1996. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C‑58/94 Nīderlande/Padome, Recueil, I‑2169. lpp., 38. punkts) un ka tāpēc tas var būt priekšmets Kopienu tiesā celtai prasībai par tiesību akta atcelšanu atbilstoši EKL 230. pantam.

58      Attiecīgi Pirmās instances tiesai ir jāpārbauda, vai var uzskatīt, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts rada juridiskās sekas vai ka tas ir paredzēts, lai radītu juridiskās sekas, kas ir plašākas par Parlamenta darba iekšējo organizāciju.

59      1999. gada 14. septembra tiesību akts deputātiem, kuri ir paziņojuši par TDI grupas izveidošanu, šādā veidā liedz apvienoties politiskā grupā Reglamenta 29. panta izpratnē, tādējādi šie deputāti tiek uzskatīti par neatkarīgiem deputātiem atbilstoši Reglamenta 30. pantam. Kā redzams no apsvērumiem, kas izklāstīti iepriekš 3. un 4. punktā, šie deputāti, īstenojot savas pilnvaras, atrodas atšķirīgā situācijā salīdzinājumā ar situāciju, kas saistīta ar dalību politiskajā grupā un kas viņiem varētu sniegt priekšrocības, ja nebūtu pieņemts 1999. gada 14. septembra tiesību akts.

60      Tāpēc 1999. gada 14. septembra tiesību akts iespaido apstākļus, kādos attiecīgie deputāti pilda parlamentārās funkcijas, un tādējādi rada viņiem tiesiskās sekas.

61      Iepriekš 59. un 60. punktā minētie deputāti, kas ievēlēti saskaņā ar 1976. gada 20. decembra akta par Asamblejas deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 1. pantu (OV L 278, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “1976. gada akts”) kā Kopienas apvienoto tautu pārstāvji, attiecībā uz Parlamenta pieņemtu tiesību aktu, kas rada tiesiskas sekas attiecībā uz minēto pilnvaru izmantošanas nosacījumiem, ir uzskatāmi par trešajām personām EKL 230. panta pirmās daļas izpratnē neatkarīgi no viņu nostājas 1999. gada 14. septembra plenārsēdē attiecībā uz balsojumu par Konstitucionālo jautājumu komitejas ierosināto komentāru Reglamenta 29. panta 1. punktam.

62      Šādos apstākļos 1999. gada 14. septembra tiesību aktu nevar uzskatīt tikai par aktu, kas aprobežojas ar Parlamenta iekšējo darba organizāciju. Turklāt ir jāievēro, ka uz to neattiecas neviena no Reglamentā paredzētajām apstiprināšanas procedūrām. Tādējādi, ievērojot iepriekš 48. punktā minētajā Tiesas spriedumā lietā Weber/Parlaments minētos kritērijus (9. un 10. punkts), Tiesa var izvērtēt tiesību akta tiesiskumu atbilstoši EKL 230. panta pirmajai daļai.

63      Ievērojot visu iepriekš minēto, otrais pamats ir noraidāms.

 Par trešo pamatu, kas saistīts ar to, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts prasītājus neskar tieši un individuāli

64      Trijās lietās Parlaments norāda, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts neskar prasītājus tieši un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē. Tas esot vispārēja rakstura normas vispārēja un deklaratīva interpretācija.

65      Attiecībā uz to, vai 1999. gada 14. septembra akts tieši skar prasītājus, Pirmās instances tiesa, ievērojot iepriekš 59. un 60. punktā izklāstīto izvērtējumu, konstatē, ka minētais akts, tā kā nav jāpieņem papildu akts, tieši liedz Martinesam un de Gollam, un deputātiem, kuri cēluši prasību lietā T‑329/99, izveidojot TDI grupu, apvienoties Reglamenta 29. panta izpratnē, kas tieši skar apstākļus, kādos šie deputāti pilda savas funkcijas. Tāpēc jāuzskata, ka minētais tiesību akts tieši skar šos prasītājus.

66      Attiecībā uz lietu T‑327/99 ir jāatzīmē, ka Francijas politiskā partija Front national ir juridiska persona, kuras deklarētais mērķis ir ar tās biedru starpniecību veicināt politiskās idejas un projektus valsts un Eiropas iestāžu kontekstā. Tā ir iesniegusi kandidātu sarakstu 1999. gada jūnija Parlamenta deputātu vēlēšanām. Visas šajā sarakstā iekļautās personas, kas ievēlētas Parlamentā, ir paziņojušas par TDI grupas izveidošanu. Pateicoties 1999. gada 14. septembra aktam, visi šie deputāti atrodas iepriekš 59. punktā aprakstītajā situācijā, kas tieši iespaido viņu Eiropas Parlamentā pārstāvētās partijas ideju un projektu veicināšanu un tādējādi – arī politiskās partijas Eiropas līmenī deklarēto mērķu īstenošanu.

67      Tāpēc uzskatāms, ka 1999. gada 14. septembra akts tieši iespaido Front national.

68      Attiecībā uz jautājumu, vai 1999. gada 14. septembra akts prasītājus skar individuāli, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru fiziskas vai juridiskas personas var apgalvot, ka akts tās skar individuāli, vienīgi tad, ja apstrīdētais akts tās skar šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai faktisko apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām (skat., piemēram, Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedumu lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp., un 1994. gada 18. maija spriedumu lietā C‑309/89 Codorniu/Padome, Recueil, I‑1853. lpp., 20. punkts; Pirmās instances tiesas 1995. gada 27. aprīļa spriedumu lietā T‑12/93 CCE de Vittel u.c./Komisija, Recueil, II‑1247. lpp., 36. punkts).

69      Lai gan izskatāmajā lietā ar 1999. gada 14. septembra tiesību aktu ir pieņemta Konstitucionālo jautājumu komitejas ierosinātā Reglamenta 29. panta 1. punkta vispārēja interpretācija, tomēr ir jāatgādina, ka, pirmkārt, minētā komiteja tika lūgta sniegt šādu interpretāciju pēc tam, kad Parlamenta priekšsēdētāja 1999. gada 20. jūlija plenārsēdē bija paziņojusi, ka viņa no vairākiem deputātiem, tostarp no Martinesa un de Golla, Front national biedriem, un deputātiem, kas cēluši prasību lietā T‑329/99, ir saņēmusi paziņojumu par TDI grupas izveidi, pret kuru iebilst politisko grupu priekšsēdētāji.

70      Turklāt ir noskaidrots, ka Konstitucionālo jautājumu komiteja šādu interpretāciju ierosināja attiecībā uz konkrēto paziņojumu par nodibināšanu (skat. iepriekš 29.–31. punktu).

71      Visbeidzot, no izvērtējuma saistībā ar pirmo pamatu izriet, ka ar 1999. gada 14. septembra tiesību aktu Parlaments ir pieņēmis ne vien iepriekš 69. punktā minēto interpretāciju, bet arī Konstitucionālo jautājumu komitejas viedokli par paziņojuma par TDI grupas izveidošanu atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktam un izlēmis, ka šī grupa nepastāv ex tunc, tāpēc ka nav izpildīti minētās normas nosacījumi (skat. iepriekš 46. punktu).

72      Attiecīgi 1999. gada 14. septembra tiesību akts skar prasītājus lietās T‑222/99 un T‑327/99 un deputātus, kas cēluši prasību lietā T‑329/99, iepriekšējā punktā minēto īpašo lēmumu dēļ, kas attiecas uz TDI grupu un kas atšķir prasītāju situāciju salīdzinājumā ar jebkuras citas personas situāciju. Tāpēc tas viņus skar individuāli iepriekš 68. punktā minētās judikatūras izpratnē.

73      Attiecībā uz lietu T‑329/99 vēl ir jāprecizē, ka, tā kā runa ir par vienu un to pašu prasību un, ievērojot, ka 1999. gada 14. septembra akts tieši un individuāli skar deputātus, kas cēluši šo prasību, nav jāizvērtē, vai akts tieši un individuāli skar arī Lista Emma Bonino, kas arī ir prasītājs šajā lietā (Tiesas 1993. gada 24. marta spriedums lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 31. punkts).

74      Minēto apsvērumu dēļ trešais pamats ir noraidāms.

75      Tāpēc prasības par tiesību akta atcelšanu ir atzīstamas par pieņemamām.

 Par lietas būtību

76      Pamatojot savus prasījumus atcelt tiesību aktu, prasītāji izvirza vairākus pamatus, daži no kuriem ir kopīgi visām prasībām, bet daži ir specifiski viņu prasībai. Būtībā prasītāju argumentācijā var nošķirt deviņus pamatus.

77      Pirmais pamats ir saistīts ar to, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts ir balstīts uz kļūdainu Reglamenta 29. panta 1. punkta izpratni. Otrais pamats ir saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa un Reglamenta normu pārkāpumu, kā arī to, ka tiesību aktam nav juridiskā pamata, jo Parlaments esot kļūdījies, izvērtējot TDI grupas atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktam un pieņemot viedokli, ka šai grupai piederīgajiem deputātiem nav vienotas politiskās pārliecības. Trešais pamats ir saistīts ar vienādas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz TDI grupas locekļiem. Ceturtais pamats ir balstīts uz demokrātijas principa pārkāpumu. Piektais pamats ir saistīts ar samērīguma principa pārkāpumu. Sestais pamats ir saistīts ar biedrošanās brīvības pārkāpumu. Septītais pamats balstās uz to, ka nav ņemtas vērā dalībvalstīm kopējās parlamentārās tradīcijas. Astotais pamats ir saistīts ar būtisku formas prasību pārkāpumu. Devītais pamats balstās uz procedūras nepareizas izmantošanas prezumpciju.

78      Izvērtējot katru no šiem pamatiem, tiks norādīts uz prasītājiem, kuri tos izvirzījuši.

 Par pirmo pamatu – to, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts balstās uz kļūdainu Reglamenta 29. panta 1. punkta izpratni

79      Trijās lietās prasītāji norāda, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts balstās uz kļūdainu Reglamenta 29. panta 1. punkta izpratni un ir pretrunā ar Reglamenta jēgu. Faktiski prasība attiecībā uz šajā normā paredzēto politisko pārliecību neesot obligāta. Tāpat kā deputāti esot tiesīgi apvienoties grupās uz politiskās pārliecības pamata, tiem esot arī tiesības veidot grupas atbilstoši kādam citam kritērijam. Tādējādi Reglamenta 29. panta 1. punkts būtu interpretējams tādējādi, ka tas atļauj deputātiem apvienoties atbilstoši to politiskajai pārliecībai, taču neizslēdz grupas, kas nebalstās uz šādu pārliecību un kas mēģina apvienot prasības attiecībā uz efektīvu Parlamenta darba organizāciju un garantētas iespējas grupas locekļiem netraucēti īstenot savas parlamentārās funkcijas.

80      Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 29. panta 1. punktu deputāti var apvienoties grupās saskaņā ar viņu politisko pārliecību.

81      Šāda norma pantā, kas attiecas uz “politisko grupu izveidošanu”, ir interpretējama tādējādi, ka deputāti, kuri izvēlas Parlamentā izveidot grupu, var to darīt vienīgi uz politiskās pārliecības pamata. Tādējādi prasītāju argumentu, ka šajā normā paredzētais politiskās pārliecības kritērijs nav obligāts, izslēdz pats Reglamenta 29. panta 1. punkta teksts kopsakarā ar šī panta virsrakstu.

82      Turklāt Reglaments, it īpaši tā normas, kas minētas iepriekš 1.–5. punktā, nemainīgi ietver atsauci uz politiskajām grupām, kurā nenoliedzami uzsvērta ideja, ka Eiropas parlamentārā asambleja balstās uz ekskluzīvi politiska rakstura grupu izveidošanu. Šis secinājums apstiprina Parlamenta izvirzīto argumentu, ka Reglamenta 29. panta 1. punktā paredzētais politiskās pārliecības kritērijs ir obligāts grupas izveidošanas priekšnoteikums.

83      Prasītāji trijās lietās uzskata, ka viņu apgalvojumu pamato fakts, ka Parlaments līdz šim nekad nav izvērtējis politiskās piederības kritērija ievērošanu un ka iepriekš ir tikušas atļautas tehniskās grupas. Tādējādi 1979. gadā tika atļauta Groupe de coordination technique des groupes et des parlementaires indépendants (turpmāk tekstā – “CDI grupa”); 1984. gadā – “Groupe arc-en-ciel” (Varavīksnes grupa), kurā ietilpa “Zaļie – Eiropas Alternatīvā apvienība”, Agalev-Ecolo, Mouvement Populaire danois contre l'Appartenance à la Communauté Européenne (Dānijas Tautas kustība pret dalību Eiropas Kopienā) un Eiropas brīvās apvienības Eiropas Parlamentā; 1987. gadā Groupe technique de défense des groupes et des députés indépendants (Neatkarīgo grupu un deputātu aizsardzības tehniskā grupa (turpmāk tekstā – “CTDI grupa”), un 1989. gadā – Varavīksnes grupa Eiropas Parlamentā. Tāpat Front national norāda, ka iepriekšējā likumdevēja sasaukuma laikā nodibināta Nāciju Eiropas grupa.

84      Tomēr, pat pieņemot prasītāju argumentus par dažādu iepriekšējā punktā minēto grupu tehnisko raksturu, apstāklim, ka šādu grupu nodibināšana netika apšaubīta saskaņā ar tiesību normu, kuras saturs ir identisks Reglamenta 29. panta 1. punktam, nav nozīmes iepriekš 80.–82. punktā izklāstīto apsvērumu kontekstā, un no tā nepārprotami izriet, ka šī minētā norma interpretējama kā tāda, kas prasa, lai deputāti deklarētu, ka viņi apvienojas grupā ar vienotu politisko pārliecību.

85      Parlamenta pieņemtā nostāja attiecībā uz iepriekš 83. punktā minēto grupu veidošanu jāuzskata par tādu, kas atspoguļo izvērtējumu par to, vai ir izpildīta politiskās pārliecības prasība, kas atšķiras no izvērtējuma šajā lietā un kas ir atkarīga no katra paziņojuma īpašā satura un konteksta. Savukārt to nevar uzskatīt par juridisku interpretāciju, saskaņā ar kuru politiskās pārliecības prasība, kas minēta Parlamenta Reglamenta secīgajās redakcijās, varētu netikt uzskatīta par obligātu.

86      Front national un Bonino u.c. apgalvo, ka viņu izpratni par Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju apstiprina fakts, ka Parlaments tādā sastāvā, kas radies pēdējo vēlēšanu rezultātā, atļāva izveidot “Grupu Demokrātiju un atšķirību Eiropai” (turpmāk tekstā – “DAE grupa”), kaut arī šī grupa acīmredzami ir tehniska grupa.

87      Tomēr Pirmās instances tiesa atzīmē, ka šīs grupas nosaukums norāda uz tās locekļiem kopēju politisku ideju par Eiropu, kas pamato, kāpēc Parlaments salīdzinājumā ar izskatāmo lietu uzskatīja, ka Reglamenta 29. panta 1. punktā noteiktais politiskās pārliecības nosacījums ir izpildīts.

88      Katrā ziņā, pat ja tiek pieņemti prasītāju argumenti attiecībā uz DAE grupas tehnisko raksturu, apstāklim, ka Parlaments neapstrīdēja šīs grupas atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punkta prasībām, nav nozīmes iepriekš 80.–82. punktā veiktā izvērtējuma kontekstā. Tas vienīgi pierāda, ka paziņojumu par DAE grupas izveidošanu Parlaments novērtēja atšķirīgi no paziņojuma par TDI grupas izveidošanu.

89      No divos iepriekšējos punktos izklāstītā izvērtējuma jāsecina, ka, kaut arī Parlaments neiebilda pret DAE grupas izveidi, tas nekādi nevar nevar būt pamats, lai prasītāji apstrīdētu Reglamenta 29. panta 1. punktā paredzētās politiskās pārliecības prasības obligāto raksturu.

90      Bonino u.c. tāpat uzsver, ka apstāklis, ka Parlaments ne reizi nav apšaubījis pastāvošo politisko grupu leģitimitāti, kaut arī to politiskā identitāte šķiet apšaubāma pēdējā laika plenārsēžu balsojumos, liecina par labu prasītāju izvirzītajai Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretācijai.

91      Tomēr saistībā ar Reglamenta 29. panta 1. punktu nav iespējams izdarīt nekādus secinājumus no šobrīd Parlamentu veidojošo politisko grupu locekļu balsošanas uzvedības plenārsēdēs. Prasība attiecībā uz grupas locekļu politiskās pārliecības vienotību faktiski neliedz tiem ikdienā ar savu rīcību paust atšķirīgus politiskos uzskatus kādā atsevišķā jautājumā atbilstoši neatkarības principam, kas nostiprināts 1976. gada akta 4. panta 1. punktā un Reglamenta 2. pantā. Tāpēc nav pamata uzskatīt, ka vienas un tās pašas politiskās grupas locekļu atšķirīgas balsošanas fakts norāda uz to, ka viņiem nav vienotas politiskās pārliecības – tas vienīgi ilustrē deputātu neatkarības principu.

92      No tā izriet, ka apstākli, ka vienas un tās pašas politiskās grupas deputāti plenārsēdēs var balsot atšķirīgi, tāpat kā apstākli, ka Parlaments nereaģēja uz šādu rīcību, katrā ziņā nevar uzskatīt par pierādījumu Reglamenta 29. panta 1. punktā paredzētās politiskās pārliecības prasības neobligātajam raksturam.

93      Bonino u.c. turklāt apgalvo, ka apstāklis, ka Reglamentā nav paredzēta automātiska politiskajās grupās neietilpstošu deputātu pieskaitīšana jauktajai grupai ar tādām pašām priekšrocībām kā politiskajai grupai, liecina par labu viņu izvirzītajai elastīgajai Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretācijai.

94      Tomēr statusu, ko Parlaments piešķīris deputātiem, kuri neietilpst nevienā politiskajā grupā, nekādā ziņā nevar izmantot, lai liecinātu par labu tādai Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretācijai, kas ir pretrunā ar šīs normas gramatisko formulējumu un citiem apsvērumiem, kas minēti iepriekš 80.–82. punktā.

95      Ievērojot visu iepriekš minēto, pirmais pamats ir noraidāms.

 Par otro pamatu – vienādas attieksmes principa un Reglamenta normu pārkāpumu, kā arī juridiskā pamata neesamību tiktāl, ciktāl Parlaments esot nepareizi novērtējis TDI grupas atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktam un izlēmis, ka šīs grupas locekļiem nav vienotas politiskās pārliecības

96      Martiness un de Golls, kā arī Front national apgalvo, ka Reglamentā nav ietverta norma, kura Parlamentam piešķirtu pilnvaras apstiprināt to deputātu politisko vienotību, kuri paziņojuši, ka viņi ir apvienojušies grupā. Grupu izveidošana esot deputātu iniciatīva, un viņu vienīgais pienākums ir par šo faktu paziņot Parlamenta priekšsēdētājam. Nav paredzēta jebkāda atzīšanas procedūra. Tomēr izskatāmajā lietā Parlaments patvaļīgi izvērtēja TDI grupas izveidošanas politisko noderīgumu un uzņēmās izvērtēt politisko pārliecību un iemeslus, kas izraisījuši šīs grupas nodibināšanu. Šādi Parlaments esot nonācis pretrunā ar Reglamenta burtu un garu.

97      Tie paši prasītāji uzsver – Parlaments kļūdaini ir secinājis, ka deputātus, kas paziņoja par TDI grupas izveidošanu, nevieno politiskā pārliecība. Faktiski šos deputātus vieno politiskā pārliecība, kas saistās ar vēlmi nodrošināt visiem deputātiem neierobežotu iespēju īstenot savas pilnvaras. TDI grupas izveidošanu regulējošajās normās ietvertā deklarācija par politisko neatkarību neizslēdz šādas pārliecības esamību. 1999. gada 14. septembra akts faktiski esot politisks lēmums bez jebkāda objektīva pamatojuma, kas dodot brīvu iespēju nodarīt kaitējumu politiskajām grupām Parlamentā.

98      Front national piebilst, ka TDI grupas locekļi nekādā veidā formāli nav apņēmušies strādāt kopā. Tieši otrādi – kopš rīkojuma iepriekš 13. punktā minētajā lietā Martinez un de Gaulle/Parlaments TDI grupa ir darbojusies kā ikviena cita politiskā grupa Parlamentā. Tā ir iesniegusi labojumus ziņojumos un rezolūcijās.

99      Martinesa kungs un de Golls turpinājumā norāda, ka vienīgi grupas locekļu uzvedība sēdēs var atklāt šīs grupas vienotību. Šajā sakarā viņi, tāpat kā Front national, min nesenus piemērus balsošanā pēc saraksta, kas pierāda vienotu TDI grupas locekļu pārliecību.

100    Pirmās instances tiesa uzskata, ka, lai atbildētu uz lietas dalībnieku argumentiem saistībā ar šo pamatu, pirmkārt, ir jāizvērtē, vai Parlamenta kompetencē ietilpst izvērtēt, kā tas to darījis izskatāmajā lietā, vai grupa, par kuras izveidošanu vairāki deputāti ir paziņojuši atbilstoši Reglamenta 29. panta 4. punktam, atbilst Reglamenta 29. panta 1. punkta prasībām. Ja tas tā ir, Pirmās instances tiesai, otrkārt, ir jālemj par Parlamentam piešķirtās rīcības brīvības apjomu šīs kompetences ietvaros un, treškārt, jāizvērtē, vai Parlamenta secinājums, ka TDI grupa neatbilst Reglamenta 29. panta 1. punktā paredzētajam politiskās pārliecības kritērijam, ir pietiekami pamatots.

101    Attiecībā uz pirmo jautājumu ir jāatzīmē, kā tas arī izriet no Reglamenta 180. panta, ka Parlamenta kompetencē ietilpst nodrošināt, nepieciešamības gadījumā nododot jautājumu Konstitucionālo jautājumu komitejai, lai Reglamenta normas tiktu pareizi piemērotas un interpretētas. Šajā sakarā tā kompetencē it īpaši ietilpst uzraudzīt, kā tas to darījis izskatāmajā lietā, vai grupa, par kuras izveidošanu Parlamenta priekšsēdētājam ir paziņots atbilstoši Reglamenta 29. panta 4. punktam, atbilst šī paša panta 1. punktā paredzētajai politiskās pārliecības prasībai. Liegt Parlamentam šīs uzraudzības pilnvaras nozīmētu piespiest to atņemt minētajai normai jebkādu iedarbību.

102    Tālāk, kas attiecas uz jautājumu par Parlamentam piešķirto rīcības brīvības apjomu šīs uzraudzības kompetences ietvaros, Pirmās instances tiesa konstatē, ka ne 29. pantā, ne arī kādā citā Reglamenta normā nav definēts politiskās pārliecības jēdziens, kas paredzēts minētā panta 1. punktā. Tāpat Reglamentā nav prasīts, lai paziņojumam par grupas izveidošanu Reglamenta 29. panta nozīmē tiktu pievienota jebkāda norāde par šīs grupas locekļu politisko pārliecību.

103    Šādos apstākļos politiskās pārliecības jēdziens ir izprotams tādējādi, ka katrā konkrētajā gadījumā tas atbilst nozīmei, kādu tam vēlējušies piešķirt atbilstoši Reglamenta 29. pantam politiskajā grupā apvienojušies deputāti, kuriem tā nav obligāti jāatklāj. No tā izriet, ka tiek pieņemts, ka deputātiem, kuri paziņo par apvienošanos grupā saskaņā ar šo tiesību normu, ir vienota, lai arī minimāla, politiskā pārliecība.

104    Tomēr šāds pieņēmums nav uzskatāms par neatspēkojamu. Iepriekš 101. punktā minētās uzraudzības kompetences ietvaros Parlamentam ir tiesības izvērtēt, vai Reglamenta 29. panta 1. punktā paredzētā prasība ir izpildīta gadījumā, ja, kā norādīts 1999. gada 14. septembrī pieņemtajā komentārā šai normai (skat. iepriekš 9. punktu), deputāti, kas paziņojuši par grupas izveidošanu, ir atklāti izslēguši jebkādu politiskās pārliecības vienotību savā vidū, šādi acīmredzami neievērojot iepriekš minēto prasību.

105    Šī pieeja ļauj apvienot plašo kontekstu, kādā aplūkojama politiskā pārliecība, ņemot vērā, pirmkārt, šī jēdziena subjektīvo raksturu un, otrkārt, Reglamenta 29. panta 1. punktā paredzētās prasības ievērošanu.

106    Izskatāmajā lietā Parlaments, pieņemot viedokli, ko paudusi Konstitucionālo jautājumu komiteja, uzskatīja, ka paziņojums par TDI grupas izveidošanu neatbilst Reglamenta 29. panta 1. punkta prasībām, pamatojot ar to, ka šis paziņojums izslēdz jebkādu vienotu politisko pārliecību un sniedz pilnīgu politisko neatkarību šīs grupas ievaros tās dibināšanas dokumentu parakstītājiem. Šāds novērtējums ietilpst iepriekš 104. punktā minētajā rīcības brīvībā.

107    Pastāvot šādiem apstākļiem, Pirmās instances tiesai, ievērojot iepriekš 100. punktā minēto, ir jānoskaidro, vai šis novērtējums bija pamatots.

108    Šajā sakarā paziņojumā par TDI grupas izveidošanu ietvertā norāde uz apstākli, ka paziņojumu parakstījušie deputāti saglabā savu balsošanas brīvību kā komitejās, tā arī plenārsēdē, neļauj secināt, ka starp dokumentu parakstījušajiem deputātiem nav politiskās vienotības. Faktiski šāda norāde ir 1976. gada akta 4. panta 1. punktā un Reglamenta 2. pantā paredzētā mandāta neatkarības principa izpausme, un tāpēc tā nekādi nevar ietekmēt novērtējumu par grupas atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktam (skat. iepriekš 91. punktu).

109    Tāpat arī fakts, ka grupā apvienojušies deputāti deklarē, ka tie saglabās savu politisko neatkarību viens no otra, neļauj uzskatīt, ka viņus nevieno politiskā pārliecība. Arī šāda veida paziņojums atbilst iepriekšējā punktā minētajam mandāta neatkarības principam.

110    Tomēr izskatāmajā gadījumā ir jākonstatē, ka īpašās sekas, ko TDI grupas locekļi piešķīruši paziņojumam par savu politisko neatkarību, t.i., no vienas puses, aizliedzot grupas locekļiem runāt visu grupas locekļu vārdā un, no otras puses, ierobežojot grupas sanāksmju mērķus ar uzstāšanās laika piešķiršanu un uz grupu attiecošos finanšu un administratīvo jautājumu risināšanu, nepārprotami pierāda faktu, ka grupas dalībnieki ir centušies par katru cenu izvairīties no tā, lai šķistu, ka grupu vieno politiskā pārliecība, un pilnībā izslēguši iespēju likumdošanas procesā paust kopīgas politiskas ieceres, idejas vai mērķus, lai cik minimāli tie nebūtu. Tas pierāda, ka TDI grupas locekļi ir vienojušies izslēgt jebkādu risku, ka viņus varētu uztvert kā tādus, ko saista vienota politiskā pārliecība, un atteikušies uzskatīt šo grupu par līdzekli kopīgas politiskās darbības veikšanai, aprobežojoties tikai ar finanšu un administratīvām funkcijām.

111    Tādējādi TDI grupas locekļi kategoriski ir noraidījuši jebkādu politiskās pārliecības vienotību, apņēmušies nekādā gadījumā neradīt iespaidu, ka tos vieno jebkāda šāda veida pārliecība, un jau iepriekš izslēguši jebkādas, pat ad hoc rakstura darbības, kas likumdošanas procesa ietvaros varētu radīt šādu rezultātu.

112    TDI grupas locekļu brīvprātīgas politiskās pārliecības vienotības noliegšanu apstiprina atsevišķi fragmenti no vēstules, ko Lista Bonino locekļi 1999. gada 13. septembrī, t.i., dienu pirms plenārsēdes, kurā Parlaments pieņēma Konstitucionālo jautājumu komitejas ierosināto Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju, nosūtījuši pārējiem deputātiem.

113    Šie fragmenti ir šādi:

“[..]

Parlamenta inaugurācijas sēdē Liste Bonino deputāti uzņēmās iniciatīvu ierosināt visiem politiskajās grupās neietilpstošajiem deputātiem izveidot vienu jaukto grupu. Mērķis bija izbeigt diskriminējošo attieksmi, ko attiecībā uz politiskajās grupās neietilpstošajiem deputātiem rada, pirmkārt, mūsu Reglaments un, otrkārt, iekšējās finanšu un administratīvās normas. Laikā, kad Parlamentam ir jāuzņemas jauni uzdevumi un atbildība, mēs uzskatām, ka mūsu pienākums ir, pat riskējot radīt iespaidu, ka mēs vēlamies veidot politiskās alianses contra naturam, nosodīt diskrimināciju, kas ir turpinājusies jau divdesmit gadus un nav demokrātiska parlamenta cienīga, jo tā pienācīgi nerespektē cilvēku gribas izpausmi.

[..]

Saskaņā ar Konstitucionālo jautājumu komitejas balsojumā pieņemto Reglamenta interpretāciju, ko jūs šajā sēdē aicinās pieņemt vai noraidīt, [..] TDI grupa uzskatāma par neesošu no dibināšanas brīža, jo tās dalībnieki pieņēmuši paziņojumu, saskaņā ar kuru tie atsakās no jebkādas vienotas politiskās pārliecības un norāda uz visu grupu veidojošo deputātu pilnīgu politisko neatkarību. Mēs patiešām vēlējāmies nodibināt jaukto grupu, pirms tā tiek atzīta [Reglamentā] noteiktajā kārtībā.”

114    Ar šiem paziņojumiem vēstuli parakstījušie deputāti centās izskaidrot pārējiem deputātiem, ka, neskatoties uz iespaidu, ko sākotnēji būtu varējusi radīt TDI grupas izveidošana, šiem deputātiem nav vienotas politiskās pārliecības un ka viņu iniciatīvas mērķis bija vienīgi izveidot jaukto grupu, kam atļauts izmantot politiskajām grupām piešķirtās priekšrocības, lai izbeigtu atšķirīgu attieksmi pret šiem deputātiem tādēļ, ka viņi neietilpst nevienā politiskajā grupā.

115    Prasītāji apgalvo, ka TDI grupas deklarētais mērķis, proti, nodrošināt, lai visi deputāti pilnībā varētu īstenot savas deputātu pilnvaras (skat. iepriekš 6. punktu), ir pierādījums tam, ka šīs grupas locekļus vieno politiskā pārliecība. Šajā sakarā jāuzsver, ka laika periodā no 1999. gada 20. jūlija, datuma, kad pārējo Parlamenta grupu priekšsēdētāji apstrīdēja TDI grupas izveidošanas atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punkta prasībām, līdz 1999. gada 14. septembrim, datumam, kad tika pieņemts lēmums šajā jautājumā, TDI grupas locekļi, saskaroties ar šaubām par šīs grupas politisko raksturu, nevienā brīdī nav atsaukušies uz deklarēto mērķi, lai pierādītu, ka grupas locekļus vieno politiskā pārliecība.

116    Savos argumentos sanāksmēs, kurās tika spriests par TDI grupas atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punkta prasībām, šīs grupas locekļi būtībā apgalvoja, ka šajā normā minētais priekšnoteikums nav obligāts un neparedz, lai deputāti, kuri apvienojas politiskajā grupā, sniegtu pierādījumus par savu politisko pārliecību, ka ne Parlamentam, ne pārējām politiskajām grupām nav tiesību uzņemties TDI grupas locekļu politiskās pārliecības izvērtēšanas funkcijas un ka iepriekš un arī šī Parlamenta sasaukuma laikā ir atļautas grupas, ko veido deputāti bez vienotas politiskās pārliecības. Tāpat TDI grupas locekļi apšaubīja, ka Parlamenta politisko grupu locekļiem ir vienota politiskā pārliecība. Tāpat viņi norādīja uz nelabvēlīgo attieksmi pret politiskajās grupās neietilpstošiem deputātiem, salīdzinot ar attieksmi pret politiskajās grupās ietilpstošajiem deputātiem, norādot uz atšķirībām Parlamenta statusā un parlamentārajās tradīcijās noteiktās dalībvalstīs un risku, ka TDI grupas izveidošanas aizliegums varētu radīt precedentu.

117    Viņi nevienā brīdī nav norādījuši, ka grupas nodibināšanas mērķis uztverams kā pierādījums, ka viņus vieno politiskā pārliecība. Tieši otrādi – no 113. punktā minētajiem jautājumiem kļūst skaidrs, ka par TDI grupas mērķi tika deklarēta nepieciešamība ļaut deputātiem bez šādas vienotas politiskās pārliecības apvienoties jauktā grupā, lai izmantotu politiskajām grupām piešķirtās priekšrocības.

118    Tādējādi prasītāji nevar pārmest Parlamentam, ka tas nav interpretējis paziņojumā par TDI grupas izveidošanu ietverto norādi par minētās grupas mērķi kā pierādījumu tam, ka grupas locekļus vieno politiskā pārliecība.

119    Katrā ziņā šāda norāde nevar izslēgt iepriekš 111.–115. punktā izklāstīto izvērtējumu, no kura izriet, ka šīs grupas locekļi atklāti tiecās noliegt jebkādu grupas politisko raksturu.

120    Iepriekš 110.–119. punktā veiktais izvērtējums liek secināt, ka Parlaments pamatoti uzskatīja, ka paziņojums par TDI grupas izveidošanu apliecina pilnīgu un acīmredzamu šīs grupas locekļu vienotas politiskās pārliecības neesamību. Šādi Parlaments pretēji prasītāju apgalvojumiem nevērtēja šīs grupas locekļu politisko pārliecību. Tas vienīgi konstatēja, ņemot vērā iepriekš minēto deklarāciju, ka šie deputāti atklāti noliedz jebkādu šāda veida pārliecību, tādējādi paši apgāžot pieņēmumu par labu vienotai politiskajai pārliecībai, kas minēta iepriekš 103. un 104. punktā. Tādējādi Parlaments varēja vienīgi secināt, ka TDI grupa neatbilst Reglamenta 29. panta 1. punktam, pretējā gadījumā minētajai normai nebūtu nekādas jēgas.

121    Šo izvērtējumu nevar atspēkot ne Front national minētais apstāklis, ka kopš datuma, kad izdots rīkojums iepriekš 13. punktā minētajā lietā Martinez un de Gaulle/Parlaments, TDI grupas vārdā iesniegti ziņojumu grozījumi un rezolūcijas priekšlikumi, ne pierādījumi, ko par TDI grupas locekļu balsojumiem nesenajās plenārsēdēs iesnieguši Martiness un de Golls, kā arī Front national.

122    Faktiski, kas attiecas uz TDI grupas vārdā iesniegtajiem priekšlikumiem, no dokumentiem, ko pēc Pirmās instances tiesas pieprasījuma iesniegusi Front national, izriet, ka šos piekšlikumus iesniedza vai nu viens no TDI grupas locekļiem vai arī deputāti, kas pieder noteiktai šīs grupas daļai. Nevienu no tiem nav iesnieguši deputāti, kas piederētu vairāk nekā vienai šīs grupas sastāvdaļai. Šādu konstatējumu apstiprina arī grupas locekļu absolūta vienotas politiskās pārliecības neesamība, kā tas norādīts paziņojumā par grupas izveidošanu.

123    Kas attiecas uz TDI grupas dalībnieku balsojumiem nesenajās plenārsēdēs, ir jānorāda, kā to pamatoti atzīmēja Parlaments savos rakstveida dokumentos, ka saskaņoti balsojumi šīs grupas ietvaros var slēpt plašas atšķirības personīgajos politiskajos motīvos, kas ir katra atsevišķa deputāta balsojuma pamatā. Tādēļ tos nevar uzskatīt par pierādījumu tam, ka grupas locekļiem ir vienota politiskā pārliecība.

124    Ir svarīgi piemetināt, ka iepriekš 121. punktā minētie apstākļi un jautājumi radās pēc 1999. gada 14. septembra lēmuma, kā rezultātā tie nekādā ziņā nevar ietekmēt novērtējumu, vai šajā aktā ietvertais Parlamenta izvērtējums attiecībā uz TDI grupas neatbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktam ir pamatots.

125    Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, otrais pamats ir noraidāms.

 Trešais pamats – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums attiecībā uz TDI grupas locekļiem

126    Šis pamats sastāv no trim daļām. Pirmajā daļā prasītāji apgalvo, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts diskriminē TDI grupas locekļus salīdzinājumā ar politiskajā grupā ietilpstošiem deputātiem. Otrajā daļā viņi apgalvo, ka minētais akts diskriminē TDI grupu salīdzinājumā ar pārējām tehniskajām grupām. Trešajā daļā viņi norāda, ka pastāv diskriminācija starp TDI grupu un politiskajām grupām, kas veido šā sasaukuma parlamentu.

 Pirmā daļa

127    Trijās lietās prasītāji norāda, ka 1999. gada 14. septembra akts diskriminē deputātus, kas neietilpst nevienā politiskajā grupā.

128    Viņi norāda, ka dalība šādā grupā piešķir vairākas priekšrocības parlamentāro privilēģiju veidā, kā arī administratīvā, materiālā un finansiālā ziņā; TDI grupas locekļiem šīs priekšrocības ir liegtas, tāpēc ka 1999. gada 14. septembra akts tiem piešķir politiskajās grupās neietilpstošu deputātu statusu. Aizliedzot TDI grupu, minētais akts, kaitējot šīs grupas locekļiem, rada diskrimināciju Parlamenta ietvaros attiecībā uz deputātiem, kas neietilpst politiskajās grupās, tādējādi pārkāpjot arī deputātu vienlīdzību attiecībā uz apstākļiem, kādos tiek īstenotas deputātu pilnvaras.

129    Šādus pašus argumentus izvirza tostarp Bonino u.c., pamatojot iebildumu par prettiesiskumu, ko tie, pamatojoties uz EKL 241. pantu, izvirza attiecībā uz Reglamenta 29. panta 1. punktu kopsakarā ar 30. pantu.

130    Pirmās instances tiesa uzskata, ka šī iebilde par prettiesiskumu izvērtējama vispirms.

131    Parlaments uzskata, ka šī iebilde nav pieņemama.

132    Tas norāda, ka Reglaments neietilpst to tiesību aktu kategorijā, ko var apstrīdēt, ceļot iebildi par prettiesiskumu, pamatojoties uz EKL 241. pantu. Turklāt 1999. gada 14. septembra tiesību akta juridiskais pamats neesot Reglamenta 30. pants un šis tiesību akts neesot pieņemts Reglamenta 29. panta īstenošanai, tāpēc izskatāmajā lietā šīs divas tiesību normas nevarot tikt atzītas par prettiesiskām.

133    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 241. pantā īstenots vispārējs princips, kas ikvienam lietas dalībniekam piešķir tiesības panākt tāda lēmuma atcelšanu, kas tieši un individuāli skar šo personu, ar pakārtotu prasību apstrīdēt iestāžu iepriekš pieņemtos aktus, kas ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats, ja šim lietas dalībniekam nav tiesību, pamatojoties uz EKL 230. pantu, celt tiešu prasību par šāda akta atcelšanu, kas tādējādi ir skāris šo personu, kurai nav tiesību prasīt tā atcelšanu (skat. Tiesas 1979. gada 6. marta spriedumu lietā 92/78 Simmenthal/Komisija, Recueil, 777. lpp., 39. punkts, un 1984. gada 19. janvāra spriedumu lietā 262/80 Andersen u.c./Parlaments, Recueil, 195. lpp., 6. punkts).

134    Tiesības celt iebildi par prettieskumu tāpēc nevar ierobežot ar lēmumiem regulas formā EKL 241. panta izpratnē. Lai nodrošinātu iestāžu pieņemto vispārēja rakstura tiesību aktu tiesiskuma reālu kontroli par labu personām, kam liegtas tiesības celt tiešu prasību par šādu tiesību aktu atcelšanu, ja šīs personas skāruši tiesību akta īstenošanai pieņemtie lēmumi, kas šīs personas skar tieši un individuāli, šis pants interpretējams plaši (iepriekš 133. punktā minētais spriedums lietā Simmenthal/Komisija, 40. un 41. punkts; Pirmās instances tiesas 1993. gada 26. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑6/92 un T‑52/92 Reinarz/Komisija, Recueil, II‑1047. lpp., 56. punkts).

135    Turklāt šī panta piemērošanas joma ir jāplašina, ietverot arī tos iestāžu pieņemtos tiesību aktus, kam bijusi nozīme, pieņemot lēmumu, kuri ir atcelšanas prasības priekšmets, pat ja šādi tiesību akti formāli nav šī lēmuma pieņemšanas juridiskais pamats (Pirmās instances tiesas 1998. gada 4. marta spriedums lietā T‑146/96 De Abreu/Tiesa, RecFP, I‑A‑109. un II‑281. lpp., 27. punkts).

136    Jāpiebilst, ka iebilde par prettiesiskumu ir jāierobežo, lai tā nepārsniegtu to, kas nepieciešams strīda atrisināšanai. EKL 241. panta mērķis nav atļaut lietas dalībniekam apstrīdēt ikviena vispārpiemērojama akta piemērojamību, lai pamatotu jebkuru prasību. Ir jāpastāv tiešai juridiskai saiknei starp apstrīdēto individuālo lēmumu un attiecīgo vispārpiemērojamo tiesību aktu (skat. Tiesas 1965. gada 31. marta spriedumu lietā 21/64 Macchiorlati Dalmas e Figli/Augstā iestāde, Recueil, 227. un 245. lpp.; 1966. gada 13. jūlija spriedumu lietā 32/65 Itālija/Padome un Komisija, Recueil, 563. un 594. lpp., un 1984. gada 21. februāra spriedumu apvienotajās lietās 140/82, 146/82, 221/82 un 226/82 Walzstahl-Vereinigung un Thyssen/Komisija, Recueil, 951. lpp., 20. punkts, kā arī iepriekš 134. punktā minēto spriedumu Reinarz/Komisija, 57. punkts).

137    Izskatāmajā lietā netiek apstrīdēts, ka Reglamenta 29. un 30. panta noteikumi, kas ietekmē priekšnoteikumus, saskaņā ar kuriem deputāti īsteno savas pilnvaras, ir vispārēja rakstura noteikumi. Tie piemērojami objektīvi noteiktās situācijās un rada juridiskas sekas vispārējā un abstraktā veidā aprakstītām personu kategorijām (pēc analoģijas skat. Tiesas 1975. gada 18. marta spriedumu apvienotajās lietās 44/74, 46/74 un 49/74 Acton u.c./Komisija, Recueil, 383. lpp., 7. punkts, un 1989. gada 14. februāra spriedumu lietā 206/87 Lefebvre Frère et Soeur/Komisija, Recueil, 275. lpp., 13. punkts). Tāpēc prasītājiem nav tiesību prasīt tiesību akta atcelšanu, pamatojoties uz EKL 230. pantu.

138    Turklāt Parlamenta 1999. gada 14. septembra aktā pieņemtie lēmumi (skat. iepriekš 46. punktu) ir tieši pamatoti ar apstākli, ka Reglamenta 29. panta 1. punkts padara grupas izveidošanu Parlamenta ietvaros atkarīgu no iesaistīto deputātu vienotas politiskās pārliecības esamības. Šī norma bija pamats, balstoties uz kuru, pārējo politisko grupu priekšsēdētāji apstrīdēja TDI grupas izveidošanu, un šīs apstrīdēšanas rezultātā Parlamenta 1999. gada 14. septembrī pieņemtās interpretācijas pamats. Saskaņā ar šo normu iepriekš minētajā interpretācijā Parlaments konstatēja, ka TDI grupa nepastāv, un atbilstoši 30. pantam uzskatīja, ka attiecīgie deputāti uzskatāmi par tādiem, kas neietilpst politiskajā grupā. Abu šo normu kombinēta piemērošana tāpēc noteica 1999. gada 14. septembra tiesību akta pastāvēšanu un saturu.

139    Attiecīgi var secināt, ka pastāv tieša juridiska saikne starp 1999. gada 14. septembra tiesību aktu un Reglamenta 29. panta 1. punktu un 30. pantu, par kura prettiesiskumu Bonino u.c. ir cēluši iebildi.

140    Tādējādi un, ņemot vērā faktu, ka Bonino u.c. celtā prasība par tiesību akta atcelšanu atzīta par pieņemamu (skat. iepriekš 75. punktu), šo prasītāju celtā iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz Reglamenta 29. panta 1. punktu un 30. pantu atzīstama par pieņemamu.

141    Tagad ir jāizvērtē, vai iebilde tiktāl, ciktāl tā pamatota ar vienādas attieksmes principa pārkāpumu, ir pamatota.

142    Papildus argumentiem, kas izklāstīti iepriekš 128. punktā, Bonino u.c. apgalvo, ka, ja Reglamenta 29. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas aizliedz izveidot deputātu grupu, ko nevieno politiskā pārliecība, šīs normas tiesiskumu kopsakarā ar Reglamenta 30. pantu var apstrīdēt attiecībā uz diskriminācijas aizlieguma principu. Šo normu piemērošana kopsakarā nozīmētu, ka deputāti, kam nav vienotas politiskās pārliecības ar pārējiem deputātiem, nevarētu ne apvienoties grupā Reglamenta 29. panta izpratnē, ne arī atsaukties uz automātisku piesaisti jauktajai grupai. Šie deputāti tiktu uzskatīti par politiskajās grupās neietilpstošiem deputātiem, kas tiem liegtu netraucēti īstenot savas deputāta pilnvaras.

143    Kā tie apstiprināja tiesas sēdē, Bonino u.c. apstrīd minēto normu tiesiskumu, tāpēc ka tās liedz gan brīvprātīgi apvienoties tehniskajā grupā deputātiem, kurus nevieno politiskā pārliecība, gan automātiski piesaista šādus deputātus jauktajai grupai.

144    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa norāda, pirmkārt, ka saskaņā ar judikatūru Parlaments, ievērojot sava darba organizēšanas pilnvaras, ko tam piešķir EOTKL 25. pants, EKL 199. pants un EK 112. pants, ir tiesīgs veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstīgu tā darba norisi (Tiesas 1983. gada 10. februāra spriedums lietā 230/81 Luksemburga/Parlaments, Recueil, 255. lpp., 38. punkts, un 1991. gada 28. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑213/88 un C‑39/89 Luksemburga/Parlaments, Recueil, I‑5643. lpp., 29. punkts).

145    Izskatāmajā lietā, kā to pamatoti norāda Parlaments, politisko grupu pastāvēšana nodrošina vairāku leģitīmu parlamentārām demokrātijām raksturīgu sociālo un politisko apstākļu diktētu mērķu sasniegšanu, mērķu, ko diktē tā īpašās iezīmes salīdzinājumā ar valstu parlamentiem, kā arī funkcijas un atbildību, ko tam uzliek Līgums; tehniskās un jauktās grupas, kurās līdzīgi TDI grupai apvienojušies deputāti, kurus nevieno politiskā pārliecība, nevar palīdzēt šo mērķu sasniegšanā.

146    Faktiski Parlamenta strukturēšana politiskajās grupās, kas apvieno deputātus no vairāk nekā vienas dalībvalsts, kurus vieno politiskā pārliecība, šķiet, pirmkārt, ir pasākums, kas atbilst iestādes efektīvai darba un procedūru organizācijai, lai it īpaši atļautu vienotu politiskās gribas izpausmi un kompromisu rašanos, turklāt tieši kompromisi ir it īpaši nepieciešami, ievērojot lielo deputātu skaitu Parlamentā, tajā pārstāvēto kultūru, nacionalitāšu, valodu un valstu politisko kustību īpašo daudzveidību, Parlamenta darbības sfēru daudzveidību un faktu, ka atšķirībā no valstu parlamentiem Parlamentā nepastāv tradicionālais pretstats starp vairākumu un opozīciju. Ievērojot šo kontekstu, politiskā grupa Reglamenta 29. panta izpratnē pilda funkcijas, ko nevarētu pildīt deputātu grupa bez vienotas politiskās pārliecības.

147    Otrkārt, organizēšanos politiskajās grupās pamato Parlamenta atbildības jomu paplašināšanās, it īpaši pēc Līguma par Eiropas Savienību un Amsterdamas līguma noslēgšanas, veicot pienākumus, ko Kopienai uzliek EK līgums, un piedaloties šo pienākumu izpildīšanai nepieciešamo Kopienas tiesību aktu pieņemšanas procedūrā (skat. EKL 7., 192.–195., 200. un 201. pantu). It īpaši laba procedūru norise un efektīva realizēšana atbilstoši EKL 251. pantam, Parlamentam un Padomei kopīgi pieņemot tiesību aktus (koplēmuma procedūra), prasa, lai gadījumos, kad tiek iesaistīta minētās normas 3.–5. punktā paredzētā Samierināšanas komiteja, lai nonāktu pie vienošanās par kopējo nostāju, vispirms jānonāk pie politiskā kompromisa Parlamenta ietvaros. Tad ir nepieciešams, lai Parlamenta delegācija, kam uzticēts risināt sarunas ar Padomi Samierināšanas komitejas ietvaros, tiktu izveidota no deputātiem, kuri atbilstu Parlamenta politiskajam sastāvam, būtu pilnvaroti runāt pārējo deputātu vārdā un kuri tiktu atbalstīti pēc tam, kad panākta vienošanās ar Padomi, ko var efektīvi veicināt politiskā grupa pretēji grupai, kurā ietilpst deputāti, kurus nevieno politiskā pārliecība.

148    Treškārt, divpusējā prasība attiecībā uz deputātu apvienošanos politiskajās grupās, proti, ka politiskās grupas locekļiem jābūt vienotai politiskajai pārliecībai un jābūt no vairāk nekā vienas dalībvalsts, ļauj pārvarēt lokālas politiskās īpatnības un veicina eiropeisko integrāciju, uz ko tiecas Līgums. Tādējādi politiskās grupas veicina EKL 191. panta politiskā mērķa sasniegšanu, proti, Eiropas līmeņa politisko partiju rašanos kā integrācijas faktoru Savienības ietvaros, kas dod ieguldījumu Eiropas apziņas veidošanā un Savienības pilsoņu politiskās gribas paušanā. Šādu lomu pildīt nespētu tehniskā vai jauktā grupa, ko veido deputāti, kuri noliedz jebkādu vienotu savstarpējo politisko pārliecību.

149    No iepriekš aprakstītā izvērtējuma izriet, ka 29. panta 1. punkts kopsakarā ar 30. pantu, ļaujot Parlamenta ietvaros veidot vienīgi tādas grupas, kas balstās uz vienotu politisko pārliecību, un nosakot, ka deputāti, kas neietilpst politiskajās grupās, darbojas kā neatkarīgie deputāti saskaņā ar Parlamenta Prezidija izstrādātajiem noteikumiem, nevis ļaujot tiem izveidot tehnisku grupu vai tikt uzskatītiem par jaukto grupu, ir uzskatāmi par organizācijas darba iekšējās organizācijas pasākumiem, ko pamato Parlamenta īpašais raksturs, ierobežojumi, kuru ietvaros tas darbojas, un atbildība un mērķi, kas tam paredzēti Līgumā.

150    Turklāt ir jāuzsver, ka saskaņā ar judikatūru diskriminācijas aizlieguma princips, kas ir tiesību pamatprincips, aizliedz atšķirīgi izturēties pret salīdzināmām situācijām vai vienādi izturēties pret atšķirīgām situācijām, ja vien šāda atšķirība attieksmē ir objektīvi pamatota (it īpaši skat. Tiesas 1990. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑174/89 Hoche, Recueil, I‑2681. lpp., 25. punkts, un tajā minēto judikatūru).

151    Izskatāmajā lietā visiem Parlamenta deputātiem ir demokrātiskā veidā vēlētāju piešķirtas pilnvaras un tiem visiem ir viens un tas pats uzdevums – politiskā pārstāvniecība Eiropas līmenī (skat. iepriekš 61. punktu). Šajā sakarā visi deputāti atrodas vienādā situācijā.

152    Ir skaidrs, ka Reglamenta 29. panta 1. punktā kopsakarā ar 30. pantu ir nošķirtas divas deputātu kategorijas: deputāti, kuri ietilpst politiskajā grupā Parlamenta iekšējo normu izpratnē, un deputāti, kas savas pilnvaras īsteno kā neatkarīgie deputāti saskaņā ar Parlamenta Prezidija izstrādātajiem noteikumiem. Šāda nošķiršana ir pamatota, ievērojot, ka pirmie, salīdzinot ar otrajiem, atbilst Reglamenta prasībai, ko nosaka leģitīmi mērķi (skat. iepriekš 145.–149. punktu).

153    Tādēļ šādu nošķiršanu nevar uzskatīt par diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu atbilstoši judikatūrai (skat. iepriekš 150. punktu).

154    Savos procesuālajos rakstos prasītāji, pamatojot savus argumentus, norāda, ka neatkarīgie deputāti atbilstoši Reglamenta 30. pantam tiek diskriminēti salīdzinājumā ar politisko grupu locekļiem. Prasītāji identificē vairākas atšķirības attieksmē, kāda tiek realizēta attiecībā uz parlamentārajām tiesībām un finanšu, administratīvajām un materiālajām priekšrocībām, starp neatkarīgajiem deputātiem un politisko grupu locekļiem, kas esot prettiesiska diskriminācija.

155    Tomēr no lietas dalībnieku procesuālajiem rakstiem un dokumentiem, kurus tie iesnieguši pēc Pirmās instances tiesas pieprasījuma, redzams, ka šī atšķirīgā attieksme, ko Parlaments neapstrīd, izriet nevis no Reglamenta 29. panta 1. punkta kopsakarā ar 30. pantu, bet gan no vairākām Parlamenta iekšējām normām.

156    Tādējādi:

–        tas, ka diviem politiskajās grupās neietilpstošiem deputātu pārstāvjiem tiek liegtas balsstiesības, kas ir politisko grupu priekšsēdētājiem vai to pārstāvjiem, izriet no Reglamenta 23. panta;

–        tas, ka politiskajās grupās neietilpstošie deputāti atšķirībā no politiskajām grupām nevar iesniegt rezolūcijas priekšlikumu, noslēdzoties debatēm par Komisijas ievēlēšanu, izriet no Reglamenta 33. panta;

–        tas, ka politiskajās grupās neietilpstoši deputāti ir izslēgti no darba Parlamenta delegācijā Samierināšanas komitejā, bet politiskās grupas ir vai nu pārstāvētas delegācijā vai arī tās sagatavošanās sanāksmēs, izriet no Reglamenta 82. panta;

–        tas, ka politiskajās grupās neietilpstošie deputāti var baudīt parlamentārās priekšrocības, kas piešķirtas politiskajām grupām vienīgi ar 31 cita deputāta atbalstu, izriet no dažādām Reglamenta normām, kas minētas iepriekš 4. punktā;

–        tas, ka politiskajās grupās neietilpstošiem deputātiem ar vienādām politiskajām tendencēm atšķirībā no politiskās grupas nav tiesību paust savu kopējo nostāju par galīgo balsojumu, izriet no Reglamenta 137. panta;

–        tas, ka politiskajās grupās neietilpstošie deputāti netiek ņemti vērā, piešķirot Reglamenta XX un XXI nodaļā paredzētos Parlamenta priekšsēdētāja, kvestora, komiteju priekšsēdētāju un priekšsēdētāju vietnieku amatus un amatus starpparlamentārās delegācijās, ka tos ņem vērā vienīgi sekundāri, piešķirot šo komiteju un delegāciju locekļu amatus, un ka tie tiek izslēgti no ad hoc delegācijām, ko izveido Priekšsēdētāju konference, un no Reglamenta 56. pantā minētās delegācijas uz Eiropas lietu komitejas konferenci, izriet no D'Hondt metodes, ko Parlaments izmanto, piešķirot šos amatus, kā arī no fakta, ka politiskajās grupās neietilpstošajiem deputātiem, kas piedalās Priekšsēdētāju konferences darbā, kas ir kompetentā institūcija šajā jautājumā, nav balsstiesību;

–        atšķirīga attieksme pret politiskajās grupās neietilpstošajiem deputātiem un politiskajām grupām attiecībā uz sekretariātu izriet no Parlamenta Prezidija lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Reglamenta 22. pantu;

–        atšķirīga attieksme pret politiskajās grupās neietilpstošajiem deputātiem un politiskajām grupām attiecībā uz kredītlīdzekļu piešķiršanu saskaņā ar budžeta sadaļu Nr. 3707 par specifiskiem Parlamenta izdevumiem saistībā ar sekretariāta izdevumiem, administratīvajiem un darbības izdevumiem un izdevumiem saistībā ar politisko grupu un politiskajās grupās neietilpstošajiem deputātiem izriet no Parlamenta Prezidija lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Reglamenta 22. pantu;

–        tas, ka politiskajās grupās neietilpstoši deputāti atšķirībā no politiskajām grupām ir izslēgti no Parlamenta sniegto pakalpojumu priekšrocībām, it īpaši attiecībā uz sinhronajiem tulkojumiem, izriet no Parlamenta administratīvajām normām par politisko grupu sanāksmēm.

157    Protams, Parlamentam ir jāpārbauda, vai situācija, kas rodas, piemērojot vairākas iepriekšējā punktā minētās iekšējās normas, no visiem viedokļiem atbilst vienlīdzīgas attieksmes principam, kā šis jēdziens definēts judikatūrā (skat. iepriekš 150. punktu). Šajā sakarā ir jāuzsver, ka, kaut arī Parlamenta leģitīmo mērķu sasniegšana, organizējoties politiskajās grupās, pamato, ka šīs grupas un tādējādi to locekļi saņem zināmas priekšrocības un iespējas, kas liegtas politiskajās grupās neietilpstošiem deputātiem, pašam Parlamentam saskaņā ar attiecīgajām iekšējām procedūrām ir jāizvērtē, vai atšķirības attieksmē pret šīm divām deputātu kategorijām, kas izriet no minētajām iekšējām normām, ir nepieciešamas un tātad objektīvi pamatotas iepriekš minēto mērķu kontekstā. Nepieciešamības gadījumā pašam Parlamentam atbilstoši tā kompetencei darba iekšējā organizēšanā ir jānovērš šajās normās ietvertā nevienlīdzība, kas neatbilst šai nepieciešamības prasībai un attiecīgi var tikt uzskatīta par diskriminējošu, Kopienas tiesai kontrolējot uz šo tiesību normu pamata pieņemto Parlamenta tiesību aktu tiesiskumu (skat. iepriekš 48.–62. punktu).

158    Tomēr izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka Bonino u.c. neatsaucas uz iepriekš 156. punktā minēto tiesību normu prettiesiskumu kā tādu. Tiesas sēdē viņi apstiprināja, ka prasībā par tiesību akta atcelšanu ietvertā iebilde par prettiesiskumu attiecas uz Reglamenta 29. panta 1. punktu un 30. pantu, nevis uz Parlamenta iekšējām normām, kas skar politiskajās grupās neietilpstošo deputātu statusu.

159    Katrā ziņā ikviens vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, kas, iespējams, tiktu pieļauts ar kādu no šīm iekšējām normām, var ietekmēt vienīgi attiecīgo normu un tiesību akta, ko Parlaments pieņēmis, pamatojoties uz šīm normām, tiesiskumu. Tas nevar ietekmēt iepriekš 144.–153. punktā izklāstīto izvērtējumu.

160    No šī izvērtējuma (skat. iepriekš 144.–159. punktu) izriet, ka iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz Reglamenta 29. panta 1. punktu un 30. pantu tiktāl, ciktāl tā pamatota ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ir noraidāma kā nepamatota.

161    Šis pats izvērtējums ļauj noraidīt prasītāju argumentus, ko tie izvirzījuši apskatāmā pamata pirmajā daļā, kas balstās uz tādiem pašiem elementiem, kurus izvirzīja Bonino u.c., apstrīdot Reglamenta 29. panta 1. punktu kopsakarā ar 30. pantu (skat. iepriekš 127.–129. punktu).

162    Faktiski ir jākonstatē, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts tiktāl, ciktāl tas liedz deputātiem, kurus līdzīgi kā deputātus, kuri paziņojuši par TDI grupas izveidošanu, nevieno politiskā pārliecība, apvienoties politiskajā grupā Parlamenta iekšējo normu izpratnē un piešķir tiem politiskajās grupās neietilpstošo deputātu statusu, ir vienīgi sekas tam, ka viņi nav ievērojuši Reglamenta 29. panta 1. punktā paredzēto politiskās pārliecības vienotības prasību, un ar to viņiem tiek piemērots Reglamenta 30. pantā paredzētais risinājums attiecībā uz deputātiem, kas neatbilst šai prasībai.

163    Tomēr šo divu normu atbilstība vienlīdzīgas attieksmes principam nav apstrīdama (skat. iepriekš 144.–159. punktu).

164    Līdz ar to nevar uzskatīt, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts ir pretrunā ar šo principu.

165    Jāpiebilst, ka atšķirīgā attieksme, uz ko atsaucas prasītāji, pamatojot savus argumentus, un kurai konkrētie deputāti, kurus skāris 1999. gada 14. septembra tiesību akts, ņemot vērā viņu kā politiskajās grupās neietilpstošo deputātu statusu, ir pakļauti, īstenojot savas pilnvaras (skat. iepriekš 155.–156. punktu), neizriet no šī akta, bet gan no iepriekš 156. punktā minētajām Parlamenta iekšējām normām, kuru tiesiskumu prasītāji tomēr neapšauba.

166    Turklāt papildus iepriekš 158. punktā minētajam attiecībā uz lietu T‑327/99 ir jānorāda, ka Front national pēc tam, kad tā bija uzsvērusi atšķirīgu attieksmi pret politiskajās grupām neietilpstošiem deputātiem salīdzinājumā ar politisko grupu locekļiem, apgalvo: “Tas ir tik tālejoši, ka var leģitīmi jautāt, vai šādas diskriminācijas iedibināšanas dēļ nebūtu apstrīdamas Reglamenta normas” (Prasības pieteikuma 8. punkts).

167    Tiesas sēdē prasītāji apstiprināja, ka viņi neapstrīd iepriekš 156. punktā minēto iekšējo normu tiesiskumu.

168    Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, šī pamata pirmā daļa ir noraidāma.

 Par pamata otro daļu

169    Prasītāji trijās lietās norāda, ka 1999. gada 14. septembra tiesību aktā ietverta nepamatota diskriminācija tiktāl, ciktāl ar to liegts izveidot TDI grupu, kaut arī iepriekšējo parlamenta sasaukumu laikā tika atļauts izveidot vairākas tehniskas grupas, proti, CDI grupu; Groupe arc-en-ciel (Varavīksnes grupa), kas apvienoja “Zaļos – Eiropas Alternatīvo apvienību”, Agalev-Écolo, Mouvement Populaire danois contre l'Appartenance à la Communauté Européenne (Dānijas Tautas kustība pret dalību Eiropas Kopienā) un “Eiropas brīvo apvienību Eiropas Parlamentā”; CTDI grupu un grupu “Arc-en-ciel” au Parlement Européenne (Varavīksnes grupa Eiropas Parlamentā). Tāpat Front national norāda, ka iepriekšējie Parlamenta sasaukumi ir atzinuši grupu “Nāciju Eiropa”.

170    Šī sasaukuma likumdevējam atzīstot EDD grupu, kam ir acīmredzami tehnisks raksturs, tiek apliecināts 1999. gada 14. septembra tiesību akta diskriminējošais raksturs attiecībā uz TDI grupu.

171    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa norāda, ka no iepriekš 100.–124. punktā aprakstītā izvērtējuma izriet, ka Parlaments pamatoti ir atzinis TDI grupu par nepastāvošu no tās izveidošanas brīža, jo tā neatbilst Reglamenta 29. panta 1. punktam, tāpēc ka šīs grupas locekļi atklātā veidā ir noraidījuši jebkādu savstarpējo politiskās pārliecības vienotību un nolieguši, ka grupa būtu jebkādā veidā politiska. Pastāvot šādiem apstākļiem, prasītāji katrā ziņā nevar efektīvi atsaukties uz Parlamenta veikto atšķirīgo novērtējumu attiecībā uz iepriekšējos divos punktos minēto grupu paziņojumu par izveidošanu.

172    Jāpiebilst, ka prasītāji nav apstrīdējuši Parlamenta argumentu, saskaņā ar kuru atšķirībā no deputātiem, kas paziņojuši par TDI grupas izveidošanu, tie deputāti, kuri paziņojuši par pārējo grupu izveidošanu, nekādā ziņā atklāti nav nolieguši vienotas politiskās pārliecības esamību savā vidū. TDI grupas situācija un minēto pārējo grupu situācijas nevar tikt uzskatītas par salīdzināmām, tādējādi atšķirības attieksmē starp tām ir pamatotas.

173    Šajā sakarā Bonino u.c. iebilst, ka Parlamenta argumenti ir vērsti uz to, lai politiskās pārliecības vienotības prasību padarītu par pilnīgi formālu prasību, kas ir izpildīta, ja deputāti, kuri paziņo par grupas izveidošanu, atklāti nenoliedz jebkādu savstarpēju politiskās pārliecības vienotību. Tādēļ šāds arguments varētu mainīt 29. panta piemērošanas jomu. Vēl vairāk – ar to, ka tieši netiek noliegta iepriekš 169. un 170. punktā minēto grupu locekļu savstarpēja politiskās pārliecības vienotība, nevarot noslēpt faktu, ka starp to locekļiem pastāv būtiskas politiskās atšķirības. Turklāt neesot nekādas atšķirības starp grupu, kas līdzīgi TDI grupai atklāti noliedz jebkādu savstarpējo politiskās pārliecības vienotību, un tādu grupu kā CDI grupa, kas tieši deklarē, ka katrs loceklis saglabā savu politisko programmu un brīvību izteikties un balsot kā komitejās, tā arī plenārsēdē.

174    Tomēr prasītāju argumentu nevar pieņemt. Ir jāatgādina, ka TDI grupas locekļu politiskās pārliecības vienotības noliegums, kā tas arī izriet no iepriekš 110.–114. punktā veiktā izvērtējuma, nav tikai formāls. Tā bija brīvprātīga šo locekļu, kuri vēlējās izvairīties no tā, lai tiktu uzskatīts, ka viņus vieno šāda politiskā pārliecība, griba. Ievērojot šādu skaidru noliegumu, Parlaments varēja vienīgi ņemt vērā, ka nav politiskās pārliecības vienotības, un atzīt TDI grupu par nepastāvošu, tāpēc ka tā neatbilst Reglamenta 29. panta 1. punktā minētajai prasībai, jo pretējā gadījumā šī norma zaudētu jebkuru spēku.

175    Savukārt tas, ka iepriekš 169. un 170. punktā minētās grupas tieši nav noliegušas politiskās pārliecības vienotību, ļāva uzskatīt, ņemot vērā visus attiecīgos faktus, ka šo grupu locekļu politisko uzskatu atšķirības, dažām no tām piešķirtais tehniskās grupas nosaukums vai attiecībā uz CTDI grupu – praktiskas dabas iemesli, uz ko savos paziņojumos par grupas izveidošanu norāda iesaistītie deputāti, neizslēdz šo grupu locekļu minimālu politiskās pārliecības vienotību un tāpēc neļauj šaubīties par iepriekš 103. punktā minēto politiskās pārliecības vienotības prezumpciju.

176    Pat ja tiek konstatēts apstāklis, ko Bonino u.c. apgalvo attiecībā uz CDI grupu, saskaņā ar kuru paziņojumā par šīs grupas izveidošanu esot paredzēta politiskā neatkarība, kā arī šīs grupas locekļu izteiksmes un balsošanas brīvība komitejās un plenārsēdēs, tas, ievērojot iepriekš 91., 108. un 109. punktā minētos iemeslus, nav pretrunā ar iepriekš minēto izvērtējumu. Tas pats attiecas uz CTDI grupu saistībā ar deklarāciju par tās locekļu politisko neatkarību.

177    Īpaši attiecībā uz EDD grupu ir jāpiebilst, ka pretēji Front national apgalvojumiem savos procesuālajos rakstos tās vārds norāda uz Eiropas politisko koncepciju, kas vieno šajā grupā ietilpstošos deputātus, kura turklāt ir atspoguļota grupas 1999. gada novembrī pieņemtajos statūtos.

178    Šajos statūtos, ko Parlaments pievienojis lietas materiāliem, ietverti šādi paziņojumi:

“Grupa ir atvērta deputātiem, kas piekrīt Eiropas suverēnu nacionālo valstu asociācijai un pieņem Apvienoto Nāciju Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un parlamentāro demokrātiju.

EDD grupa aizstāv stabilas un demokrātiskas nacionālo valstu Eiropas izveidi, kas balstītos uz tās tautu daudzveidību un kultūrām. Tā ir atvērta personām, kas atturīgi izturas pret pastiprinātu Eiropas integrāciju un centralizāciju.”

179    Šie paziņojumi ļauj uzskatīt, ka EDD grupā ietilpstošos deputātus vieno politiskā pārliecība, ko raksturo vēlme nodrošināt dalībvalstu suverenitāti un Eiropas tautu daudzveidību un nepiešķirt pārlieku lielu nozīmi Eiropas integrācijai un centralizācijai. Šie paziņojumi palīdz izskaidrot apstākli, kāpēc Parlaments neuzskatīja par vajadzīgu apšaubīt, vai šī grupa atbilst Reglamenta 29. panta 1. punktā minētajai prasībai.

180    Vēl ir jānorāda, ka pretēji Front national apgalvojumiem tam, ka EDD grupas locekļi plenārsēdēs var balsot atšķirīgi, nav nekādas nozīmes iepriekš 91. punktā minēto iemeslu dēļ, lai izvērtētu grupas atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktam. Tāpēc Front national nevar uz to atsaukties, pamatojot šo pamatu.

181    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju argumenti par TDI grupas nepamatotu diskrimināciju salīdzinājumā ar iepriekš 169. un 170. punktā minētajām grupām ir noraidāmi.

182    Turpinājumā Martiness un de Golls apgalvo, ka šo grupu piemēri pēdējo divdesmit gadu laikā ir radījuši pamatu tiesiskai paļāvībai par tehnisko grupu pieļaujamību Parlamentā. Tādēļ, aizliedzot TDI grupu, ar 1999. gada 14. septembra tiesību aktu tiek pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

183    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, kas ir viens no Kopienas pamatprincipiem (it īpaši skat. Tiesas 1999. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑104/97 P Atlanta/Eiropas Kopiena, Recueil, I‑6983. lpp., 52. punkts), ir piemērojams gadījumos, kad attiecīgā Kopienu iestāde iesaistītajām personām ir sniegusi precīzas garantijas, kas tiem radījušas tiesisko paļāvību (skat. Pirmās instances tiesas 1994. gada 15. decembra spriedumu lietā T‑489/93 Unifruit Hellas/Komisija, Recueil, II‑1201. lpp., 51. punkts, un tajā minēto judikatūru, un 1998. gada 29. janvāra spriedumu lietā T‑113/96 Dubois et Fils/Padome un Komisija, Recueil, II‑125. lpp., 68. punkts).

184    Tomēr izskatāmajā lietā apstākli, ka Parlaments nav iebildis pret paziņojumiem par grupu, kurām nebija tādas pašas iezīmes kā TDI grupai (skat. iepriekš 172.–180. punktu) izveidošanu, nevar uzskatīt par precīzu garantiju, kas varētu ļaut rasties tiesiskajai paļāvībai attiecībā uz atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktam to deputātu apziņā, kuri paziņojuši par šīs grupas izveidošanu.

185    Jāpiebilst, ka līdz ar paziņojumu par TDI grupas izveidošanu tika apstrīdēta šīs grupas atbilstība Reglamenta 29. panta 1. punktam. Tāpat no lietas materiāliem neizriet, ka laika periodā no brīža, kad tika apšaubīts TDI grupas tiesiskums, līdz 1999. gada 14. septembra tiesību akta pieņemšanai deputāti, kas veica šo paziņojumu, būtu saņēmuši precīzas garantijas no kādas Parlamenta institūcijas, kas ļautu tiem rasties tiesiskajai paļāvībai par TDI grupas atbilstību iepriekš minētajai normai.

186    No tā izriet, ka Martinesa un de Golla argumenti par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu ir noraidāmi.

187    Ievērojot visu iepriekš minēto, šī pamata otrā daļa ir noraidāma.

 Par pamata trešo daļu

188    Trijās lietās prasītāji apgalvo, ka šā brīža Parlamentu veidojošo politisko grupu tiesiskums nekad nav ticis apstrīdēts. Tomēr pēdējā laika balsojumos par politiski jutīgiem jautājumiem šo grupu locekļu politiskās pārliecības vienotība šķietot apšaubāma, lai gan TDI grupas locekļi savukārt esot pierādījuši būtisku politisko kohēziju. Šāds konstatējums pierādot 1999. gada 14. septembra tiesību akta diskriminējošo raksturu.

189    Tomēr Pirmās instances tiesa atgādina, ka no iepriekš 100.–124. punktā izklāstītā izvērtējuma izriet, ka Parlaments pamatoti ir konstatējis, ka TDI grupa uzskatāma par nepastāvošu, jo tā neatbilst Reglamenta 29. panta 1. punktam, tāpēc ka šo grupu veidojošie deputāti tieši nolieguši jebkādas politiskās pārliecības vienotības esamību. Veicot šo izvērtējumu, tika atzīmēts, ka Parlamenta novērtējuma pamatotību nevar apstrīdēt tādēļ, ka pēdējā laikā grupas locekļi ir balsojuši vienādi (skat. iepriekš 123. un 124. punktu).

190    Pastāvot šādiem apstākļiem, prasītāji nevar atsaukties uz Parlamenta atšķirīgo novērtējumu attiecībā uz viņu paziņojumiem par šā brīža Parlamentu veidojošo grupu izveidošanu.

191    Ir jāpiebilst, ka prasītāji nav iesnieguši pierādījumus par to, ka šīs grupas līdzīgi TDI grupai atklāti būtu noliegušas jebkādu politisko raksturu. Iepriekš 91. punktā minēto iemeslu dēļ apstākli, ka vienas politiskās grupas locekļi specifiskos jautājumos balso atšķirīgi, nevar uzskatīt par šāda veida pierādījumu.

192    Minēto apsvērumu dēļ šī pamata trešā daļa ir noraidāma.

193    Attiecīgi trešais pamats ir noraidāms pilnībā.

 Par ceturto pamatu – demokrātijas principa pārkāpumu

194    Lietās T‑222/99 un T‑329/99 prasītāji apgalvo, ka ar apstrīdēto tiesību aktu tiek pārkāpts demokrātijas princips, kas ir kopējs dalībvalstīm un ir Eiropas struktūras pamatā (LES 6., 7. un 49. pants un EKL 309. pants; ģenerāladvokāta Tezauro [Tesauro] secinājumi iepriekš 57. punktā minētajā lietā Nīderlande/Padome, 19. punkts). Saskaņā ar šo principu cilvēki piedalās varas īstenošanā, izmantojot pārstāvju sapulci (Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. jūnija spriedums lietā T‑135/96 UEAPME/Padome, II‑2335. lpp., 88. punkts).

195    Bonino u.c. apgalvo, ka izskatāmajā lietā, aizliedzot TDI grupas izveidošanu, neatkarīgajiem deputātiem tiek liegtas politiskajām grupām paredzētās priekšrocības un būtiski tiek traucēta viņu deputāta pilnvaru izmantošana. Tādējādi šāds aizliegums ietekmējot arī vēlētāju politisko pārstāvniecību.

196    Pastāvot vairākām iespējamām Kopienas tiesību normu interpretācijām, ir jāizvēlas tā, kura vislabāk ļauj nodrošināt pilnīgu Savienības demokrātisko vērtību sasniegšanu (ģenerāladvokāta Tezauro secinājumi Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumam lietā C‑300/89 Komisija/Padome, Recueil, I‑2867. un I‑2878. lpp.).

197    Tāpēc attiecībā uz Reglamenta 29. panta 1. punktu no vairākām iespējamajām šīs normas interpretācijām ir jāizvēlas tā, kura vislabāk aizsargā demokrātijas principu un cilvēku līdzdalību varas īstenošanā, izmantojot pārstāvju sapulci (iepriekš 196. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Padome).

198    Bonino u.c. atsaucas uz iepriekš 194.–197. punktā izklāstītajiem argumentiem, arī pamatojot savu apgalvojumu, ka Reglamenta 29. panta 1. punkts kopsakarā ar 30. pantu esot prettiesisks tiktāl, ciktāl šīs normas esot pretrunā ar demokrātijas principu.

199    Pirmās instances tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizvērtē iebilde par prettiesiskumu, kas ir pieņemama iepriekš 133.–140. punktā minēto iemeslu dēļ, tiktāl, ciktāl šī iebilde pamatota ar minētā principa pārkāpumu, ievērojot iepriekš 142. punktā minētos argumentus, uz ko šajā sakarā atsaucas Bonino u.c.

200    Jāatzīmē, ka, lai gan demokrātijas princips patiešām ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem (iepriekš 194. punktā minētais spriedums lietā UEAPME/Padome, 89. punkts), tas neliedz Parlamentam pieņemt tādus iekšējā darba organizācijas pasākumus kā, piemēram, Reglamenta 29. panta 1. punkts kopsakarā ar 30. pantu, kas ļauj tam pēc iespējas labāk un atbilstoši tā īpašajām iezīmēm īstenot institucionālo lomu un mērķus, kuri tam izvirzīti Līgumos (skat. iepriekš 144.–149. punktu).

201    Ir tiesa, ka deputātiem, kas neietilpst grupās 30. panta izpratnē, tiek liegta virkne materiālu, administratīvu, finanšu un parlamentāro priekšrocību, kas ir piešķirtas politiskajām grupām. Tomēr, kā norādīts iepriekš 155. un 156. punktā, šāda situācija neizriet no Reglamenta 29. panta 1. punkts kopsakarā ar 30. pantu, bet gan no iepriekš 156. punktā minētajām Parlamenta iekšējām normām.

202    Tomēr Parlamentam, ievērojot iepriekš 157. punktā minētos nosacījumus un paredzot iespējamo Kopienu tiesu kontroli, ir jāpārbauda, vai iepriekšējā punktā aprakstītā situācija visos aspektos atbilst demokrātijas principam. Saskaņā ar šo principu noteikumus, ar kuriem deputātiem demokrātiski ir piešķirtas deputātu pilnvaras, nevar ietekmēt tas, ka deputāti neietilpst politiskajā grupā, tiktāl, ciktāl tas pārsniedz to, kas nepieciešams Parlamenta likumīgo mērķu sasniegšanai, deputātiem organizējoties politiskajās grupās.

203    Tomēr izskatāmajā lietā Bonino u.c. neapstrīd iepriekš 156. punktā minēto iekšējo normu tiesiskumu (skat. iepriekš 158. punktu).

204    Katrā ziņā, ja ar kādu no šīm iekšējām normām, iespējams, tiek pārkāpts demokrātijas princips, tas var ietekmēt vienīgi attiecīgās normas tiesiskumu, kā arī to tiesību aktu tiesiskumu, kurus Parlaments pieņēmis, pamatojoties uz šo normu. Tas pats par sevi nevar ietekmēt iepriekš 144.–149. un 200. punktā veikto izvērtējumu.

205    No šī izvērtējuma (skat. iepriekš 200.–204. punktu) izriet, ka tiktāl, ciktāl iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz Reglamenta 29. panta 1. punktu un 30. pantu ir pamatota ar demokrātijas principa pārkāpumu, tā noraidāma kā nepamatota.

206    Tas pats izvērtējums liek noraidīt prasītāju iesniegtos argumentus izskatāmā pamata kontekstā, kas pamatots ar apstākļiem, kas identiski tiem, kurus Bonino u.c. izvirzīja, lai apstrīdētu Reglamenta 29. panta 1. punkta kopsakarā ar 30. pantu atbilstību demokrātijas principam (skat. iepriekš 194.–198. punktu).

207    Ir jāatgādina, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts tiktāl, ciktāl ar to deputātiem, kurus līdzīgi deputātiem, kas paziņojuši par savu apvienošanos TDI grupā, nevieno politiskā pārliecība, liegta iespēja izveidot politisko grupu Parlamenta iekšējo tiesību normu izpratnē un piešķirts tiem politiskajās grupās neietilpstošu deputātu statuss, ir vienīgi sekas šo deputātu nespējai izpildīt Reglamenta 29. panta 1. punktā minēto politiskās pārliecības vienotības prasību un tajā uz deputātiem, kuri neatbilst šai prasībai, attiecināts Reglamenta 30. pantā paredzētais risinājums (skat. iepriekš 162. punktu).

208    Šo divu normu atbilstība demokrātijas principam nav apšaubāma. No iepriekš 144.–149. un 200. punktā veiktā izvērtējuma izriet, ka šīs normas ir vērstas uz to, lai ļautu Parlamentam, cik labi vien iespējams, īstenot institucionālo lomu un mērķus, ko tam izvirza Līgumi.

209    Pastāvot šādiem apstākļiem, nevar uzskatīt, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts ir pretrunā ar demokrātijas principu.

210    Ir jāpiebilst, ka ierobežojumi, par ko sūdzas prasītāji, pamatojot savu pamatu (skat. iepriekš 195. punktu), un kuriem savu funkciju izpildē ir pakļauti 1999. gada 14. septembra tiesību aktā norādītie deputāti, izriet nevis no šī tiesību akta, bet gan no Parlamenta iekšējām normām, kas minētas iepriekš 156. punktā un kuru tiesiskumu prasītāji, ceļot šo prasību par tiesību akta atcelšanu, nav apstrīdējuši (skat. iepriekš 166. un 167. punktu).

211    Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, ceturtais pamats ir noraidāms.

 Par piekto pamatu – samērīguma principa pārkāpumu

212    Bonino u.c. uzskata, ka ar 1999. gada 14. septembra tiesību aktu tiek pārkāpts samērīguma princips. Viņi apgalvo, ka Reglamenta 29. panta elastīga interpretācija, uz kuru balstās TDI grupas izveidošana, atšķirībā no šī akta ļauj savienot prasības saistībā ar parlamentārās asamblejas darba efektīvu organizāciju un vienlaikus nodrošināt visiem deputātiem netraucētu viņu parlamentāro funkciju īstenošanu.

213    Šos argumentus Bonino u.c. izvirzīja, arī pamatojot savu iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Reglamenta 29. panta 1. punktu kopsakarā ar 30. pantu.

214    Pirmās instances tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizvērtē iebilde par prettiesiskumu, kas iepriekš 133.–140. punktā minēto iemeslu dēļ ir pieņemama tiktāl, ciktāl šī iebilde pamatota ar samērīguma principa pārkāpumu, ievērojot iepriekš 212. punktā izklāstītos argumentus un iepriekš 142. punktā minētos argumentus, uz ko šajā sakarā atsaucas Bonino u.c.

215    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa norāda, ka saskaņā ar judikatūru samērīguma princips prasa, lai Kopienu iestāžu pieņemtie pasākumi būtu piemēroti un nepieciešami paredzēto mērķu sasniegšanai un, pastāvot izvēles iespējai starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, tiktu izmantots vismazāk ierobežojošais pasākums (it īpaši skat Tiesas 1984. gada 17. maija spriedumu lietā 15/83 Denkavit Nederland, Recueil, 2171. lpp., 25. punkts, un 1989. gada 11. jūlija spriedumu lietā 265/87 Schräder, Recueil, 2237. lpp., 21. punkts).

216    Izskatāmajā lietā no iepriekš 144.–149. punktā izklāstītā izvērtējuma izriet, ka Reglamenta 29. panta 1. punkts kopsakarā ar 30. punktu ir uzskatāmi par iekšējās darba organizācijas pasākumiem, kas ir piemēroti un nepieciešami, ievērojot iepriekšējos punktos aprakstītos leģitīmos mērķus. Faktiski, ievērojot Parlamenta īpašās iezīmes un tā darbības ierobežojumus, vienīgi grupas, kas sastāv no deputātiem, kurus vieno politiskā pārliecība Reglamenta 29. panta 1. punkta izpratnē, ļauj Parlamentam izpildīt institucionālos uzdevumus un sasniegt mērķus, kas tam noteikti Līgumā. Ja deputātus, kuri paziņo par grupas izveidošanu atbilstoši Reglamenta 29. panta 1. punktam, nevieno nekāda politiskā pārliecība, Parlamentam nav citas izvēles kā aizliegt šādas grupas izveidošanu un uzskatīt viņus, kā tas arī paredzēts Reglamenta 30. pantā, par politiskajās grupās neietilpstošiem deputātiem, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēti leģitīmie mērķi, ko tas īsteno, organizējoties politiskajās grupās.

217    No tā izriet, ka Reglamenta 29. panta 1. punktu kopsakarā ar 30. pantu nevar uzskatīt par pasākumiem, kas, pārkāpjot samērīguma principu, pārsniedz to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu iepriekšējā punktā minētos leģitīmos mērķus.

218    Ir tiesa, ka politiskajās grupās neietilpstošie deputāti Reglamenta 30. panta izpratnē, pildot savas funkcijas, nebauda tādas pašas priekšrocības, kādas piešķirtas politisko grupu locekļiem. Tomēr, kā norādīts iepriekš 155. un 156. punktā, šāda situācija neizriet vis no Reglamenta 29. panta 1. punkta kopsakarā ar 30. pantu, bet gan no iepriekš 156. punktā minētajām Parlamenta iekšējām normām.

219    Tomēr Parlamentam saskaņā ar nosacījumiem, kas minēti iepriekš 157. punktā, un, ņemot vērā iespējamo Kopienas tiesu kontroli, ir jāpārbauda, vai šāda situācija atbilst samērīguma principam, noskaidrojot, vai attiecībā uz katru no iepriekš 156. punktā norādītajām normām mazāk ierobežojošs risinājums būtu tikpat piemērots, lai sasniegtu leģitīmos mērķus, ko Parlaments īstenotu, izmantojot savu politisko grupu struktūru.

220    Tomēr izskatāmajā lietā ir jāatgādina, ka Bonino u.c. neapgalvo, ka iepriekšējā punktā minētās iekšējās normas ir prettiesiskas (skat. iepriekš 158. punktu).

221    Katrā ziņā, ja ar kādu no šīm iekšējām normām tiek pārkāpts samērīguma princips, tas var ietekmēt vienīgi attiecīgās normas tiesiskumu un to aktu tiesiskumu, kas pieņemti, pamatojoties uz šo normu. Tādējādi nevar tikt atspēkots iepriekš 144.–149. un 215.–217. punktā veiktais izvērtējums.

222    No iepriekš minētā izvērtējuma (215.–221. punkts) izriet, ka tiktāl, ciktāl iebilde par Reglamenta 29. panta 1. punkta un 30. panta prettiesiskumu balstās uz samērīguma principa pārkāpumu, tā noraidāma kā nepamatota.

223    Ievērojot iepriekš 144.–160., 200.–205. un 215.–222. punktā izklāstītos apsvērumus, Bonino u.c. izvirzītā iebilde par Reglamenta 29. panta 1. punkta un 30. panta prettiesiskumu ir noraidāma.

224    Iepriekš 215.–221. punktā minētais izvērtējums liek noraidīt Bonino u.c. šī pamata ietvaros izvirzītos argumentus, kas pārklājas ar šo prasītāju apgalvojumiem, apstrīdot Reglamenta 29. panta 1. punkta kopsakarā ar 30. panta atbilstību samērīguma principam (skat. iepriekš 212. un 213. punktu).

225    Ir jāatgādina, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts tiktāl, ciktāl ar to deputātiem, kurus līdzīgi kā deputātus, kuri paziņojuši par TDI grupas izveidošanu, nevieno politiskā pārliecība, tiek liegta iespēja izveidot politisko grupu Parlamenta iekšējo normu izpratnē un piešķirts viņiem politiskajās grupās neietilpstošu deputātu statuss, ir vienīgi sekas tam, ka viņi nav ievērojuši Reglamenta 29. panta 1. punktā paredzēto politiskās pārliecības vienotības prasību, un tajā viņiem piemērots Reglamenta 30. pantā paredzētais risinājums attiecībā uz deputātiem, kas neatbilst šai prasībai (skat. iepriekš 162. punktu).

226    Tomēr šo divu tiesību normu atbilstība samērīguma principam nav apstrīdama (skat. iepriekš 144.–149. un 215.–217. punktu).

227    Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka ar 1999. gada 14. septembra tiesību aktu tiek pārkāpts samērīguma princips.

228    Ir jāpiebilst, ka Bonino u.c. norādītā nelīdzsvarotība (skat. iepriekš 212. punktu) starp prasību nodrošināt efektīvu Parlamenta darbību un nepieciešamību nodrošināt visiem deputātiem netraucētu iespēju īstenot savas deputāta pilnvaras izriet nevis no 1999. gada 14. septembra tiesību akta, bet gan no iepriekš 156. punktā minētajām Parlamenta iekšējām normām, kuru tiesiskumu prasītāji nav apstrīdējuši (skat. iepriekš 158. un 167. punktu).

229    Minēto apsvērumu dēļ piektais pamats ir noraidāms.

 Par sesto pamatu – biedrošanās brīvības principa pārkāpumu

230    Martiness un de Golls norāda, ka 1999. gada 14. septembra akts ierobežo Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECTPAK) 11. pantā garantēto biedrošanās brīvību. Viņi apgalvo, ka šīs brīvības vārdā deputātiem jāļauj apvienoties grupā, lai piekļūtu vairākām priekšrocībām, kas nepieciešamas labai demokrātijas funkcionēšanai, tajā pat laikā nepakļaujot viņus politiskajai programmai, kas būtu viņu politisko neatkarību un demokrātiskos procesus ierobežojoša un aizspriedumaina. Aizliedzot izveidot TDI grupu, lai gan tās leģitīmais mērķis esot bijis diskriminācijas, no kuras cieta politiskajās grupās neietilpstošie deputāti, izbeigšana, Parlaments politisku iemeslu dēļ esot nodarījis kaitējumu biedrošanās brīvībai.

231    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa norāda, ka biedrošanās brīvības princips, kas ietverts ECTPAK 11. pantā un izriet no dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām, ir viena no pamattiesībām, kuras saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru un, kā tas ir apliecināts Vienotās Eiropas akta preambulā un LES 6. panta 2. punktā, ir aizsargātas Kopienu tiesību sistēmā (it īpaši skat. Tiesas 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 79. punkts, un 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I‑4539. lpp., 137. punkts).

232    Tomēr, pat ja tiek pieņemts, ka šo principu bija paredzēts attiecināt uz Parlamenta iekšējo organizāciju, ir jāuzsver, ka tas nav absolūts. Biedrošanās brīvības izmantošanu var ierobežot leģitīmu iemeslu dēļ, ja vien šie ierobežojumi, ņemot vērā izvirzīto mērķi, nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepamatotu iejaukšanos, kas nodarītu kaitējumu pašai šo tiesību būtībai (šajā sakarā skat. Tiesas 1989. gada 13. jūlija spriedumu lietā 5/88 Wachauf, Recueil, 2609. lpp., 18. punkts, un 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑292/97 Karlsson u.c., Recueil, I‑2737. lpp., 45. punkts; skat. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1981. gada 23. jūnija spriedumu lietā Le Compte, Van Leuven un De Meyere, A sērija, Nr. 43, 65. punkts).

233    Izskatāmajā lietā biedrošanās brīvības princips neliedz Parlamentam, īstenojot iekšējā darba organizācijas pilnvaras, izvirzīt attiecībā uz Parlamenta deputātu grupas izveidošanu politiskās pārliecības vienotības prasību, ja to prasa leģitīmi mērķi (skat. iepriekš 145.–149. punktu), un aizliegt, kā tas arī izriet no 1999. gada 14. septembra tiesību akta, izveidot grupu, kura līdzīgi TDI grupai skaidri pārkāpj šo prasību. Šādi leģitīmiem mērķiem atbilstoši pasākumi neietekmē attiecīgo deputātu tiesības organizēties grupā, ievērojot šajā sakarā Reglamentā paredzētos noteikumus.

234    Pastāvot šādiem apstākļiem, Martiness un de Golls nevar atsaukties uz biedrošanās brīvības principu, lai apstrīdētu Parlamenta pieņemtās Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretācijas spēkā esamību un tā atteikšanos atzīt TDI grupu.

235    Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, sestais pamats ir noraidāms.

 Par septīto pamatu – to, ka nav ņemtas vērā dalībvalstīm kopējās parlamentārās tradīcijas

236    Martiness un de Golls apgalvo, ka, aizliedzot jaukto grupu izveidošanu, lai gan Reglamenta 29. pantā šāds aizliegums nav paredzēts, Parlaments 1999. gada 14. septembra tiesību aktā atbalstījis tādu šīs normas interpretāciju, kas ir pretrunā ar vairuma dalībvalstu tiesību aktiem un parlamentārajām tradīcijām. Viņi norāda uz situāciju Itālijas un Spānijas parlamentos, kuros neatkarīgie deputāti automātiski tiek iekļauti jauktajā grupā, kam ir tāds pats statuss un priekšrocības kā politiskajām grupām.

237    Viņi norāda arī uz Vācijas parlamentārās sistēmas iezīmēm. Šī sistēma, kuras koncepcija ir analoga Eiropas parlamentārajai sistēmai, pieļauj jaukto parlamentāro grupu izveidošanu ar Bundestāga [Bundestag] piekrišanu. Turklāt Vācijas Konstitucionālās tiesas prakse nodrošina politiskajās grupās neietilpstošajiem deputātiem tiesības, kas ir ekvivalentas to parlamentāriešu tiesībām, kuri apvienojušies šādā grupā. Tādējādi Vācijas parlamentārā sistēma, kas tiek uzskatīta par stingrāko Eiropā, ir deputātu individuālās tiesības mazāk ierobežojoša, nekā tas izriet no interpretācijas, ko Parlaments ietvēris 1999. gada 14. septembra tiesību aktā.

238    Front national apgalvo, ka Parlamenta pieļautās diskriminācijas līmenis attiecībā uz politiskajās grupās neietilpstošiem deputātiem salīdzinājumā ar politisko grupu locekļiem nav sastopams nevienā valsts parlamentā. No dažādu dalībvalstu parlamentārās prakses minētie piemēri (Spānijas karaliste, Itālijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste, Austrijas Republika un Vācijas Federatīvā Republika) rāda, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts ir acīmredzamā pretrunā ar salīdzinošajām parlamentārajām tiesībām.

239    Bonino u.c. apgalvo, ka Parlamenta atteikšanās atzīt politiskajās grupās neietilpstošu deputātu tiesības saņemt priekšrocības, kas saistās ar dalību politiskajā grupā, ir pretrunā ar vairāku dalībvalstu parlamentāro praksi.

240    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa, pirmkārt, uzskata, ka, pat ja judikatūra, saskaņā ar kuru Kopienu tiesai, nodrošinot pamattiesību aizsardzību, ir pienākums smelties iedvesmu no dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām (it īpaši skat. Tiesas 1970. gada 17. decembra spriedumu lietā 11/70 Internationale Handelsgesellschaft, Recueil, 1125. lpp., 4. punkts, un 1974. gada 14. maija spriedumu lietā 4/73 Nold/Komisija, Recueil, 491. lpp., 13. punkts), pēc analoģijas attiecas uz šīm dalībvalstīm kopējām parlamentārajām tradīcijām, 1999. gada 14. septembra tiesību aktu, ar ko aizliegts izveidot grupu, kuras locekļi, kā tas ir izskatāmajā lietā, noliedz vienotu politisko pārliecību, nevar uzskatīt par tādu, kas ir pretrunā ar dalībvalstīm kopējām parlamentārajām tradīcijām.

241    Faktiski informācija, ko savos prasījumos snieguši prasītāji, norāda vienīgi uz to, ka dažu valstu parlamenti pieļauj tehnisko vai jaukto grupu izveidošanu.

242    Tomēr tas neļauj izslēgt, ka valstu parlamenti, kuri tāpat kā Parlaments grupas izveidošanai parlamenta ietvaros izvirza politiskās pārliecības vienotības prasību, attiecībā uz paziņojumu par tādas grupas kā TDI grupa izveidošanu nevarētu pieņemt tādu pašu interpretāciju kā Parlaments savā 1999. gada 14. septembra tiesību aktā. Tāpat šī informācija neļauj secināt, ka vairākumā valstu parlamentu būtu iespējams izveidot tādu grupu kā TDI, kuras locekļi skaidri paziņo, ka tai nav nekāda politiskā rakstura.

243    Tāpat ir jāatgādina, ka Parlamenta īstenotā šķietamā diskriminācija, kas izriet no 1999. gada 14. septembra tiesību akta attiecībā uz tādiem politiskajās grupās neietilpstošiem deputātiem kā tiem, kuri paziņojuši par TDI grupas izveidošanu, salīdzinājumā ar politisko grupu locekļiem izriet nevis no šī tiesību akta, bet no iepriekš 156. punktā minētajām Parlamenta iekšējām normām.

244    Pastāvot šādiem apstākļiem un neizvērtējot salīdzinošās tiesības attiecībā uz statusu, kāds dažādu valstu parlamentos piešķirts politiskajās grupās neietilpstošiem vai neatkarīgajiem deputātiem, ir jānoraida prasītāju argumenti, saskaņā ar kuriem ar 1999. gada 14. septembra tiesību aktu TDI grupas locekļi salīdzinājumā ar politisko grupu locekļiem tiek diskriminēti veidā, kas ir pretrunā ar dalībvalstīm kopējām parlamentārajām tradīcijām.

245    Ievērojot šos apsvērumus, septītais pamats ir noraidāms.

 Par astoto pamatu – būtisku formas prasību pārkāpumu

246    Front national izvirza pamatu, kas saistīts ar būtisku formas prasību pārkāpumu. Šis pamats iedalāms trīs daļās. Pirmajā daļā Front national apgalvo, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts neaprobežojas ar Reglamenta interpretēšanu. Otrajā daļā tā apgalvo, ka plenārsēdē netika balsots par TDI grupas atzīšanu par neesošu. Trešajā daļā tā apgalvo, ka ir pārkāptas tiesības tikt uzklausītam.

 Par pamata pirmo daļu

247    Šī pamata pirmajā daļā Front national apgalvo, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts nav tikai vispārēja un deklaratīva interpretācija. Tas esot lēmums ar atpakaļejošu spēku līdz paziņojuma par TDI grupas izveidošanu datumam, kas padarot grupas izveidošanu atkarīgu no jauna nosacījuma, kam saskaņā ar Reglamenta 29. punktu bija izvēles raksturs, proti, grupas locekļu politiskās pārliecības vienotības esamība. Pamatojot savus argumentus, Front national min tehnisko tādu grupu piemērus, kuras tikušas atļautas iepriekšējos Parlamenta sasaukumos un kārtējā sasaukumā, kuri pierādot, ka izskatāmajā lietā Parlaments ir izmantojis savu rīcības brīvību, uzspiežot izvēles rakstura kritērija ievērošanu un pārkāpjot paražu tiesību normu, kas līdz šim nekad nav tikusi apšaubīta.

248    Vispirms Pirmās instances tiesa Front national argumentus, kas izvirzīti šajā pamata daļā, uztver kā apgalvojumu, ka Parlaments ir pārkāpis būtisku formas prasību, ar 1999. gada 14. septembra tiesību aktu izlemjot ne vien pieņemt vispārēju Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju, ko ierosinājusi Konstitucionālo jautājumu komiteja, bet arī konstatēt TDI grupas nepastāvēšanu ex tunc.

249    Šis arguments ir noraidāms.

250    Pirmās instances tiesa norāda, pirmkārt, ka Front national nav identificējusi šķietamo būtiskās formas prasības pārkāpumu, kad Parlaments 1999. gada 14. septembrī nolēma konstatēt, ka TDI grupa uzskatāma par nepastāvošu ex tunc, ņemot vērā vispārējo Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju, kas tajā pašā dienā pieņemta plenārsēdē.

251    Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka atbilstoši Reglamenta 180. panta 5. un 6. punktam Parlamenta interpretācijas tiek pieņemtas tādu izskaidrojošu komentāru veidā, kas tiek pievienoti attiecīgajai normai vai normām, un šie izskaidrojošie komentāri ir precedents attiecībā uz šo normu piemērošanu. Atšķirībā no Reglamenta 181. panta 3. punkta, kas attiecas uz gadījumu, kad tiek veikti Reglamenta grozījumi, un saskaņā ar kuru ikviens šāds grozījums stājas spēkā tikai pirmajā sesijas sēdes dienā pēc tā pieņemšanas, iepriekš minētie Reglamenta 180. panta noteikumi neparedz nekādu termiņu vai formas prasību, kas būtu jāievēro, lai konkrētā gadījumā piemērotu Parlamenta pieņemtās Reglamenta normas interpretāciju.

252    Otrkārt, attiecībā uz lēmuma, ar ko tiek konstatēta TDI grupas neesamība, ex tunc iedarbību ir jānorāda, ka Parlamenta veiktā normas interpretācija izgaismo un precizē tās nozīmi un piemērošanas apjomu tādējādi, kā tā būtu jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža. No tā izriet, ka šādi interpretēta norma var tikt piemērota attiecībā uz situācijām, kas radušās pirms interpretējošā lēmuma pieņemšanas.

253    Pēc tam Pirmās instances tiesa Front national šajā pamata daļā izvirzīto argumentu interpretē kā apgalvojumu, ka, ņemot vērā, ka iepriekšējos likumdevēja sasaukumos un šajā sasaukumā tika atļautas tehniskās grupas, ir uzskatāms, ka Parlaments, izskatāmajā lietā atsakoties atzīt TDI grupas izveidošanu, Reglamenta 29. panta 1. punkta formulējumu ir pārveidojis pretēji šīs normas pastāvīgajai interpretācijai. Turklāt Parlaments nosacījumam par politisko pārliecību esot piešķīris obligātu raksturu, kāds tas līdz šim nebija, un nepamatotā veidā uzurpējis pilnvaras pārbaudīt šī nosacījuma ievērošanu.

254    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka iepriekš 84., 85. un 87.–89. punktā izklāstīto iemeslu dēļ tas, ka Parlaments nav iebildis pret Front national argumentos minēto grupu izveidošanu, neietekmē 80.–82. un 101.–124. punktā veikto izvērtējumu. Šis izvērtējums parāda, ka politiskās pārliecības vienotības kritērijs, kas saskaņā ar Parlamenta pārstāvju paziņojumu tiesas sēdē bija ietverts visās agrākajās Reglamenta redakcijās tādā formulējumā, kas ir identisks Reglamenta 29. panta 1. punktam, ir uzskatāms par tādu, kas no šīs iestādes darbības sākuma ir politiskās grupas izveidošanai izvirzīta obligāta prasība. Tāpat no šī izvērtējuma izriet, ka Parlamentam, pamatojoties uz tā kompetenci piemērot un interpretēt savu Reglamentu, ir rīcības brīvība, kas tam ļauj aizliegt tādas grupas izveidi, kura, kā TDI grupa, acīmredzami neizpilda šo nosacījumu.

255    Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, šī pamata pirmā daļa ir noraidāma.

 Par pamata otro daļu

256    Šī pamata otrajā daļā Front national vispirms apgalvo, ka Konstitucionālo jautājumu komitejas kompetencē neietilpst specifiska lēmuma pieņemšana attiecībā uz paziņojuma par TDI grupas izveidošanu atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktam.

257    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa norāda, ka saskaņā ar Reglamenta VI pielikuma XV panta 8. punktu, it īpaši saskaņā ar tā 180. pantu, Konstitucionālo jautājumu komitejas kompetencē ietilpst Reglamenta interpretācijas jautājumi.

258    Saskaņā ar Reglamenta 180. panta 1. punktu, ja rodas šaubas par Reglamenta piemērošanu vai interpretēšanu, Parlamenta priekšsēdētājs var nodot jautājumu izvērtēšanai Konstitucionālo jautājumu komitejai. Saskaņā ar šī paša panta 3. punktu, ja šī komiteja izlemj, ka pietiek ar spēkā esošo Reglamenta interpretāciju, tā nosūta savu interpretāciju Parlamenta priekšsēdētājam, kurš par to informē Parlamentu.

259    Iepriekšējos divos punktos minētās normas ir interpretējamas tādējādi, ka Konstitucionālo jautājumu komitejas kompetencē, ja tai nodots jautājums, ir piedāvāt Parlamentam savu Reglamenta interpretāciju saistībā ar īpašu problēmu, kas ir pamats šī jautājuma nodošanai.

260    Izskatāmajā lietā no iepriekš 29. un 30. punktā minētajiem apsvērumiem izriet, ka Konstitucionālo jautājumu komitejai jautājums par Reglamenta 29. panta 1. punkta piemērošanu tika iesniegts it īpaši saistībā ar paziņojumu par TDI grupas izveidošanu. No tiem arī izriet, ka pēc komitejas sanāksmes 1999. gada 27. un 28. jūlijā minētā komiteja, pirmkārt, informēja Parlamenta priekšsēdētāju, ka tā minēto normu interpretē tādējādi, ka tā pieļauj TDI grupas izveidošanu, tāpēc ka paziņojums par grupas izveidošanu izslēdz jebkādu politiskās pārliecības vienotību un piešķir šīs grupas locekļiem pilnīgu politisko neatkarību, un, otrkārt, piedāvāja šīs normas interpretāciju, kas izriet no īpašā gadījuma, ar kuru tika pamatota jautājuma nodošana komitejai.

261    Šādi Konstitucionālo jautājumu komiteja rīkojās tai Reglamenta 180. panta un Reglamenta VI pielikuma XV panta 8. punktā piešķirto pilnvaru ietvaros.

262    Otrkārt, Front national apgalvo, ka plenārsēdē netika balsots par lēmumu pasludināt TDI grupu par neesošu. Balsojums esot noticis vienīgi par vispārējo Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju, ko bija ierosinājusi Konstitucionālo jautājumu komiteja, un, kad šī interpretācija bija pieņemta, Parlamenta priekšsēdētājs esot paziņojis, ka balsojums attiecas arī uz iepriekš minēto lēmumu. Tā kā saskaņā ar Reglamenta 180. panta 4. punktu Parlamentam esot bijis jālemj vienīgi par šo interpretāciju, Parlamentam tādējādi nācies pieņemt tādu tekstu, par kuru tam nav bijusi pilnīga skaidrība.

263    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atgādina, ka 1999. gada 13. septembra plenārsēdē Parlamenta priekšsēdētāja nolasīja Parlamentam iepriekš 38. punktā minēto vēstuli, ko viņai 1999. gada 28. jūlijā nosūtīja Konstitucionālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs. Viņa informēja Parlamentu, pirmkārt, par Reglamenta 29. panta 1. punkta specifisko interpretāciju, ko minētā komiteja ierosinājusi attiecībā uz paziņojumu par TDI grupas izveidošanu, un par šīs specifiskās interpertācijas pamatojumu, un, otrkārt, par tā teksta saturu, ko komiteja bija ierosinājusi formulēt kā vispārējo Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju.

264    Tādējādi deputāti, būdami informēti un pēc TDI grupas iesniegtā iebilduma pret šo vispārējo interpretāciju, piedalījās balsojumā par to, apzinoties šāda balsojuma sekas attiecībā uz paziņojumu par TDI grupas izveidošanu. Viņi noteikti saprata, ka, lemjot par iepriekš minēto interpretāciju, viņi vienlaikus lemj par šī paziņojuma atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktam un attiecīgi par TDI grupas veidu. Šādos apstākļos nebija pamata veikt atsevišķu balsojumu par šo jautājumu.

265    Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, šī pamata otrā daļa ir noraidāma.

 Par pamata trešo daļu

266    Šī pamata trešajā daļā Front national norāda, ka, pirms 1999. gada 14. septembra tiesību akta pieņemšanas neorganizējot debates, kas būtu ļāvušas TDI grupas locekļiem aizstāvēties pret apgalvojumu, ka tos nevieno politiskā pārliecība, Parlaments nav ievērojis sacīkstes principu un tiesības uz aizstāvību. Tā piebilst, ka Konstitucionālo jautājumu komitejas debates notika slēgtā sapulcē un ka TDI grupas locekļi tajā piedalījās kā šis komitejas institucionālie locekļi.

267    Pirmās instances tiesa tomēr konstatē, ka laikā no 1999. gada 20. jūlija, kad politisko grupu priekšsēdētāji apšaubīja TDI grupas atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktam, līdz 1999. gada 14. septembrim šīs grupas locekļiem vairākos gadījumos bija iespēja pārējiem deputātiem paust savu viedokli attiecībā uz iebildumiem par to, ka grupa neatbilst iepriekš minētajai normai.

268    Pirmkārt, Priekšsēdētāju konferences 1999. gada 21. un 22. jūlija protokolā norādīti divi TDI grupas viceprezidentes Bonino iebildumi sakarā ar darba kārtības 2. punktu, kas attiecas uz šīs grupas izveidošanu. Šīs sanāksmes laikā viņa tostarp “iesniedza memorandu, kurā minētas vairākas tehniskās grupas, kuras līdz šim ir tikušas izveidotas, un atzīmēja, ka Parlamenta Reglaments attiecībā uz jautājumu par politiskās pārliecības vienotību nav mainījies”. Tāpat viņa izteica “iebildumus attiecībā uz politiskās pārliecības vienotības kritērija izvērtējumu”.

269    Otrkārt, ziņojumā par Konstitucionālo jautājumu komitejas 1999. gada 28. jūlija sanāksmi, punktā, kas attiecas uz “Reglamenta 29. panta interpretāciju attiecībā uz [TDI grupas] izveidošanu”, minēti Speroni [Speroni] un Dipuī kungu iebildumi. Norāde “(TDI)”, kas parādās pie viņu uzvārdiem, liecina, ka viņi izteicās TDI grupas vārdā un pārējie Komitejas locekļi uzskatīja, ka viņi runā šādā statusā.

270    Proti, Speroni kungs norādīja:

“Visas formalitātes attiecībā uz grupas izveidošanu tika ievērotas. Jauktā grupa nav nesavienojama ar pārējo grupu pastāvēšanu kā līdzeklis, lai izvestu neatkarīgos deputātus no bezizejas. “Politiskās pārliecības vienotības neesamība” ir novērojama arī citās Eiropas Parlamenta grupās [..]. Individuāla deputāta statuss ir neefektīvs. Pārējām grupām nav jālemj par citas grupas izveidošanu vai neizveidošanu. [..] 29. pants neprasa pierādījumus šādas “politiskās pārliecības vienotības” esamībai. Jo zemāks līmenis, jo minimālāka vienotība uz minimāla kopīgā pamata”.

271    Attiecībā uz šo sanāksmi ir jāpiebilst, ka no tās protokola neizriet, ka komiteja tikusies slēgtā sanāksmē. Turklāt Front national nav iesniegusi nevienu pierādījumu par to, ka deputāti, kas nav komitejas locekļi, būtu izteikuši vēlmi piedalīties tās darbā atbilstoši Reglamenta 166. panta 3. punktam un ka viņiem šāda iespēja būtu liegta.

272    Treškārt, izvērtējot Parlamenta 1999. gada 14. septembra plenārsēdes darba kārtības punktu par iepriekšējās dienas sanāksmes protokola apstiprināšanu, Golnišs [Gollnisch] TDI grupas vārdā pauda šādus apsvērumus:

“Es arī vēlētos, ja vien jūs neiebilstat, ļoti īsi izskaidrot, kāpēc, mūsuprāt, ir noraidāma [29. panta] interpretācija. Mūsu Reglamenta 29. panta 4. punktā noteikts, ka paziņojumam par grupu jāietver grupas nosaukums, tās locekļu vārdi un tās biroja sastāvs. Tikai šīs trīs prasības ir minētas mūsu Reglamentā.

Godātie kolēģi, ja jūs, neņemot vērā mazākuma tiesības un paužot lielāko grupu vienoto gribu, izvēlētos normu interpretēt tā, ka tā pārsniedz [Reglamenta] normās skaidri noteikto, es vēlētos vērst jūsu uzmanību uz faktu, ka jūs radīsiet ārkārtīgi nozīmīgu un graujošu precedentu, kas kādu dienu varētu atsaukties uz ikvienu no grupām vai apakšgrupām šajā Parlamentā.

Faktiski tādā veidā jūs atļautu Parlamenta vairākumam, kāds tas ir šobrīd, pieņemt lēmumus par politiskajām aliansēm, kuras varētu veidot jebkuri Eiropas Parlamenta deputāti, kuri tomēr varētu būt parakstījuši grupas dibināšanas dokumentus, un mēs ļoti labi zinām, ka pat vairākuma grupās frakcijām ir dažādi uzskati par kopējo politisko programmu.”

273    Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, šī pamata trešā daļa ir noraidāma.

274    Līdz ar to astotais pamats ir noraidāms pilnībā.

 Par devīto pamatu – pieņēmumu par procedūras nepareizu izmantošanu

275    Front national izvirza pieņēmumu par procedūras nepareizu izmantošanu. Atsaucoties uz iepriekšējiem Reglamenta 14. panta grozījumiem saistībā ar jaunā likumdevēja atklāšanas uzrunu, 34. pantu par neuzticības izteikšanu Komisijai un 126. pantu par kvorumu, tā norāda, ka 1999. gada 14. septembra tiesību akts, tāpat kā šie grozījumi, norāda uz Parlamenta vēlmi sistemātiski ierobežot noteiktu deputātu tiesības, proti, Front national pārstāvošo deputātu tiesības.

276    Pirmās instances tiesa tomēr atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru procedūras nepareiza izmantošana kā viens no pilnvaru pārkāpuma veidiem ir notikusi vienīgi tādā gadījumā, ja, pamatojoties uz objektīviem, atbilstošiem un saderīgiem apstākļiem, ir redzams, ka apstrīdētais akts ticis pieņemts ar vienu vienīgu vai vismaz noteicošo mērķi – sasniegt kādu citu, nevis aktā norādīto mērķi (it īpaši skat. Tiesas 1997. gada 25. jūnija spriedumu lietā C‑285/94 Itālija/Komisija, Recueil, I‑3519. lpp., 52. punkts, un Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑143/89 Ferriere Nord/Komisija, II‑917. lpp., 68. punkts).

277    Izskatāmajā lietā piemēri, kas saistīti ar iepriekšējiem Parlamenta Reglamenta grozījumiem nav tādi, kas pierādītu, ka Parlaments, pieņemot 1999. gada 14. septembra lēmumus (skat. iepriekš 46. punktu), ir ievērojis nodomu ietekmēt atsevišķu deputātu tiesības, proti, prasītāju lietā T‑327/99 tiesības. Tieši pretēji – no iepriekš 101.–124. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Parlaments izskatāmajā lietā pilnīgi tiesiski ir izmantojis savu rīcības brīvību attiecībā uz grupas atbilstību Reglamenta 29. panta 1. punktā norādītajai politiskās pārliecības vienotības prasībai un ka, saskaroties ar gadījumu, kad politiskās pārliecības vienotības neesamība bija tik acīmredzami skaidra kā paziņojumā par TDI grupas izveidošanu, tas varēja vienīgi konstatēt, ka šī grupa nepastāv tāpēc, ka minētā prasība nav izpildīta.

278    No tā izriet, ka devītais pamats ir noraidāms.

279    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība par tiesību akta atcelšanu ir noraidāma.

 Par tiesāšanās izdevumiem

280    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums nav labvēlīgs, tiem jāpiespriež segt katram savus un atlīdzināt Parlamenta tiesāšanās izdevumus atbilstoši Parlamenta prasījumiem šajā lietā, tostarp attiecībā uz lietu T‑222/99 – tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumu par pagaidu pasākumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      sprieduma taisīšanai apvienot lietas T‑222/99, T‑327/99 un T‑329/99;

2)      prasības noraidīt;

3)      prasītāji sedz savus tiesāšanās izdevumus katrā no lietām un atlīdzina Parlamenta tiesāšanās izdevumus atbilstoši tā prasījumiem, tostarp attiecībā uz lietu T‑222/99 – tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumu par pagaidu pasākumiem.

Azizi Lenaerts Moura Ramos

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 2. oktobrī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs
H. Jung       M. Jaeger

* Tiesvedības valoda – itāļu.