Prasība, kas celta 2010. gada 3. martā - Vācija/Komisija

(lieta T-104/10)

Tiesvedības valoda - vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji - J. Möller un C. von Donat, Rechtsanwalt)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt Komisijas 2009. gada 18. decembra Lēmumu C (2009) 10561 par Eiropas reģionālās attīstības fonda (ERAF) finanšu atbalsta, kas piešķirts ar Komisijas 1995. gada 27. novembra Lēmumu C (95) 2529 un vēlāk - 1999. gada 15. novembra Lēmumu C (1999) 3557 darbības programmai Resider II Saarland (1994.-1999. gads) Vācijas Federatīvajā Republikā, samazināšanu;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar apstrīdēto lēmumu Komisija samazināja kopējo finanšu atbalstu, kas no ERAF tika piešķirts Kopienas iniciatīvai RESIDER II SAARLAND (1994.-1999. gads) Vācijas Federatīvajā Republikā.

Prasības pamatojumā prasītāja izvirza piecus pamatus.

Kā pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka nav juridiska pamata finanšu korekciju konsolidācijai un ekstrapolācijai atbalstītajā periodā 1994.-1999. gadā.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka ir pārkāpts Padomes Regulas (EEK) Nr. 4253/88 ¹ 24. panta 2. punkts, jo netika izpildīti samazināšanas nosacījumi. Šajā sakarā tā it īpaši apgalvo, ka Komisija nesaprata jēdzienu "nelikumība". Turklāt Komisija neesot konstatējusi, ka ar struktūrfondu vadību saistītās valsts iestādes būtu pārkāpušas Regulas Nr. 4253/88 23. pantā paredzētos pienākumus. Sistemātiskas nelikumības konstatēšanai trūkstot vajadzīgās vadības un kontroles sistēmu skaidras noteikšanas. Turklāt pieņēmums, ka pastāv sistemātisks pārkāpums vadības un kontroles jomā, pēc prasītājas domām, ir balstīts uz kļūdainu fakta konstatāciju. Turpinājumā prasītāja apgalvo, ka esot kļūdaini konstatēti un izvērtēti būtiski lietas fakti.

Prasītāja trešajā pamatā pakārtoti apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētais samazinājums ir nesamērīgs. Šajā sakarā tā norāda, ka Komisija nav izmantojusi savu rīcības brīvību, kas paredzēta Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktā. Turklāt izmantotās vienotās likmes korekcijas pārsniedzot (iespējamo) Kopienas budžeta zaudējumu risku. Pēc prasītājas domām, piemērotās korekcijas likmes turklāt tika saskaitītas, nepārbaudot, vai atsevišķā gadījuma iznākumā ir ievērots samērīguma princips. Prasītāja arī uzskata, ka ekstrapolācija uz kļūdu pamata nav samērīga, jo konkrētās kļūdas nevar tikt piemērotas nevienādu piemēru kopumam.

Kā ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots. Šajā ziņā tā apgalvo, ka no apstrīdētā lēmuma nevar izsecināt vienotās likmes samazinājuma apmēra aprēķināšanas veidu un pamatojumu. Turklāt nevarot atzīt, ka Komisija būtu ņēmusi vērā Vācijas iestāžu apsvērumus. Vēl Komisija neesot izdarījusi secinājumus no problēmām, kas tika konstatētas ārējā auditora veiktā projekta pārbaudē, attiecībā uz konstatējumu nopietnību.

Visbeidzot, kā piekto pamatu prasītāja apgalvo, ka atbildētāja ir pārkāpusi partnerības principu, jo tā šobrīd atsaucas tikai uz "Izstrādes dokumentiem par izdevumu pamatotību", kas tika izstrādāti tikai atbalstītajā periodā. Turklāt Komisija apstrīdēto lēmumu esot pamatojusi ar sistemātiskām nepilnībām vadības un kontroles sistēmā, lai arī atbalstītajā periodā tā bija apstiprinājusi, ka vadības un kontroles sistēma bija darbotiesspējīga.

____________

¹ - Padomes 1988. gada 19. decembra Regula (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai (EEK) Nr. 2052/88 attiecībā uz to, kā saskaņot dažādu struktūrfondu darbību, kā arī šo struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finanšu instrumentu darbību (OV L 374, 1. lpp.).