Prasība, kas celta 2011. gada 28. februārī - Centre national de la recherche scientifique/Komisija
(lieta T-125/11)
Tiesvedības valoda - franču
Lietas dalībnieki
Prasītājs: Centre national de la recherche scientifique (Parīze, Francija) (pārstāvis - N. Lenoir, advokāts)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasījumi
Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
atcelt 2010. gada 17. decembra lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz CNRS prasījuma pret Kopienu, kas radies, pamatojoties uz PIEF līgumu, no vienas puses, un iespējamā Kopienu prasījuma pret CNRS, pamatojoties uz ALLOSTEM līgumu, no otras puses, ieskaitu;
piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītājs izvirza sešus pamatus.
Pirmais pamats ir par tiesību uz aizstāvību un it īpaši Regulas (EK) Nr. 2321/2002
1 12. panta 4. punkta pārkāpumu tiktāl, ciktāl Komisija nav pieņēmusi prasītāja apsvērumus par to, vai pamatots ir tās lēmums atgūt savu iespējamo prasījumu ar ieskaitu.
Otrais pamats ir par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, jo Komisija ir vienīgi atsaukusies uz sava 2009. gada 16. marta audita ziņojuma vispārējiem apsvērumiem, neizskaidrojot iemeslus, kuru dēļ tā nav ņēmusi vērā attaisnojošos dokumentus, kurus ir iesniedzis prasītājs, lai pierādītu, ka tā deklarētie izdevumi ir attaisnoti izdevumi.
Trešais pamats ir par acīmredzamām kļūdām vērtējumā, jo Komisija uzskatīja, ka T. kundzes, CNRS pētnieces, atalgojums laikposmā no 2006. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 31. martam neietilpa attaisnotajos izdevumos, neraugoties uz prasītāja iesniegtajiem attaisnojošajiem dokumentiem laika grafiku un četru zinātnisko rakstu, kuros ir atsauce uz attiecīgo līgumu, veidā.
Ceturtais pamats ir par pieļautajām kļūdām tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl Komisija esot noliegusi, ka T. kundzes laika grafikiem laikposmā no 2006. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 31. martam būtu jebkāds pierādījuma spēks, un par attaisnotiem izdevumiem neesot atzinusi, pirmkārt, B. kundzes, CNRS pētnieces, atalgojumu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā un, otrkārt, sociālā nodrošinājuma maksājumus, sauktus par "iekrājumiem darba zaudēšanas gadījumā", kurus CNRS veica kā apdrošināšanu tā pagaidu darbinieku bezdarba gadījumā.
Piektais pamats ir par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu tiktāl, ciktāl Komisija:
pretēji tam, ko tā bija norādījusi savā audita ziņojumā un sanāksmes laikā, noliedza jebkādu pierādījuma spēku četrām zinātniskām publikācijām;
sniedza jaunu interpretāciju kritērijiem, atbilstoši kuriem ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu saistītos izdevumus atzīst par attaisnotiem izdevumiem;
paziņoja lēmumu, neraugoties uz procesa laikā sniegtajiem solījumiem par mierizlīguma panākšanu strīdā.
Sestais pamats ir par Finanšu regulas
2 73. panta 1. punkta pārkāpumu tiktāl, ciktāl Komisijas izvirzītajam prasījumam neesot noteikts raksturs.