Lieta C‑457/18
Slovēnijas Republika
pret
Horvātijas Republiku
Tiesas (virspalāta) 2020. gada 31. janvāra spriedums
Valsts pienākumu neizpilde – LESD 259. pants – Tiesas kompetence – Kopīgas robežas starp divām dalībvalstīm noteikšana – Robežstrīds starp Horvātijas Republiku un Slovēnijas Republiku – Šķīrējtiesas nolīgums – Šķīrējtiesas procedūra – Horvātijas Republikas paziņojums par savu lēmumu pārtraukt nolīguma darbību saistībā ar neatbilstošu rīcību, ko tās ieskatā esot veicis šķīrējtiesas loceklis – Šķīrējtiesas pieņemts šķīrējtiesas nolēmums – Apgalvojums par to, ka Horvātijas Republika neesot ievērojusi Šķīrējtiesas nolīgumu un šķīrējtiesas nolēmumā noteikto robežu – Lojālas sadarbības princips – Lūgums izņemt dokumentu no lietas materiāliem – Juridisko atzinumu aizsardzība
1. Eiropas Savienība – Iestādes – Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem – Regula Nr. 1049/2001 – Izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem – Juridisko atzinumu aizsardzība – Sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato dokumentu publiskošanu – Jēdziens – Komisijas juridiska atzinuma publiskošana, pamatojoties uz pašas strīda puses interesēm – Izslēgšana
(LESD 259. panta trešā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums)
(skat. 70. un 71. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
2. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Tiesas kompetence – Robežas – Starp divām dalībvalstīm noslēgts Šķīrējtiesas nolīgums, lai risinātu robežstrīdu – Starptautisks nolīgums, ko noslēgušas dalībvalstis un kas nav neatņemama Savienības tiesību sastāvdaļa – Prasība, kas pamatota ar Savienības tiesībās noteikto pienākumu neizpildi, kurai ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar apgalvoto minētā nolīguma pārkāpumu – Tiesas kompetences neesamība – Robežstrīds
(LESD 258. un 259. pants)
(skat. 91., 92., 101.–108. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)
3. Dalībvalstis – Pienākumi – Lojālas sadarbības pienākums – Apjoms – Robežstrīds starp divām dalībvalstīm – Pienākums lojāli darboties, lai atbilstoši starptautiskajām tiesībām rastu galīgu šī strīda risinājumu – Strīdu risināšanas veidi – Jēdziens – Vēršanās Tiesā saskaņā ar šķīrējklauzulu – Iekļaušana
(LES 4. panta 3. punkts; LESD 273. pants)
(skat. 109. punktu)
Rezumējums
Eiropas Savienības Tiesas kompetencē nav lemt par robežstrīdu starp Slovēniju un Horvātiju, tomēr saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu abām šīm dalībvalstīm ir pienākums lojāli darboties nolūkā atbilstoši starptautiskajām tiesībām rast galīgu juridisku šī strīda risinājumu
2020. gada 31. janvārī pasludinātajā spriedumā Slovēnija/Horvātija (C‑457/18) Tiesas virspalāta atzina, ka tās kompetencē nav lemt par prasību, kuru uz LESD 259. panta pamata cēlusi Slovēnija, lūdzot konstatēt, ka Horvātija nav izpildījusi savus pienākumus atbilstoši Eiropas Savienības tiesībām, jo tā neesot ievērojusi pienākumus, kas šai pēdējai minētajai dalībvalstij esot noteikti Šķīrējtiesas nolīgumā, kas noslēgts ar Slovēniju, lai atrisinātu robežstrīdu starp šīm divām valstīm, kā arī šķīrējtiesas nolēmumā, kurā esot noteikta jūras un sauszemes robeža starp minētajām valstīm. Tajā pašā laikā Tiesa precizēja, ka šī kompetences neesamība neskar jebkādu pienākumu, kas katrai no abām šīm dalībvalstīm – gan to savstarpējās attiecībās, gan arī attiecībās ar Savienību un pārējām dalībvalstīm – izriet no LES 4. panta 3. punkta, proti, pienākums lojāli darboties, lai atbilstoši starptautiskajām tiesībām rastu galīgu juridisku risinājumu ar mērķi nodrošināt Savienības tiesību efektīvu un netraucētu piemērošanu attiecīgajos apgabalos. Lai to panāktu, tās var izmantot vienu vai otru strīda risināšanas veidu, tostarp attiecīgā gadījumā iesniedzot šo strīdu izskatīšanai Tiesā saskaņā ar īpašu vienošanos atbilstoši LESD 273. pantam.
Lai atrisinātu jautājumu par to kopīgo robežu noteikšanu pēc tam, kad tās attiecīgi bija pasludinājušas savu neatkarību no Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas, 2009. gada novembrī Horvātija un Slovēnija noslēdza Šķīrējtiesas nolīgumu. Saskaņā ar šo nolīgumu, kas stājās spēkā gadu vēlāk, abas valstis apņēmās nodot šo strīdu ar minēto nolīgumu izveidotajai šķīrējtiesai, kuras nolēmums būtu tām saistošs. Pēc tam, kad procesā šķīrējtiesā bija radies procesa jautājums šīs tiesas apspriežu laikā notikušas neoficiālas saziņas dēļ starp Slovēnijas ieceltu šķīrējtiesnesi un šīs valsts pārstāvi šķīrējtiesā, Horvātija uzskatīja, ka esot tikusi apdraudēta šīs šķīrējtiesas spēja pieņemt nolēmumu neatkarīgi un objektīvi. Līdz ar to 2015. gada jūlijā Horvātija informēja Slovēniju, ka tās skatījumā Slovēnija esot vainīga būtiskos Šķīrējtiesas nolīguma pārkāpumos. Tādēļ, atsaucoties uz Vīnes Konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām (1), tā nolēma nekavējoties pārtraukt Šķīrējtiesas nolīguma darbību. Šķīrējtiesa tomēr uzskatīja, ka šķīrējtiesas process būtu jāturpina, un 2017. gada jūnijā pieņēma šķīrējtiesas nolēmumu, kurā tā ir noteikusi jūras un sauszemes robežu starp abām attiecīgajām valstīm. Horvātija nav izpildījusi šo šķīrējtiesas nolēmumu. 2018. gada jūlijā Slovēnija cēla Tiesā prasību sakarā ar pienākumu neizpildi. Vispirms tā apgalvoja, ka Horvātija nav izpildījusi vairākus savus pienākumus saskaņā ar primārajām tiesībām (2), neievērojot savas saistības, kas izriet no Šķīrējtiesas nolīguma un šķīrējtiesas nolēmuma, it īpaši – nerespektējot minētajā nolēmumā noteikto robežu. Turklāt tā apgalvoja, ka ar šo pašu rīcību Horvātija bija pārkāpusi vairākas atvasināto tiesību normas (3).
Lemjot par Horvātijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, Tiesa atgādināja, ka tās kompetencē nav lemt par tāda starptautiska nolīguma interpretāciju, kuru ir noslēgušas dalībvalstis un kura priekšmets neietilpst Savienības kompetences jomās, kā arī par saistībām, kas šīm dalībvalstīm izriet no šāda nolīguma. Pēc tam Tiesa no iepriekš minētā izsecināja, ka tās kompetencē nav lemt par prasību sakarā ar pienākumu neizpildi neatkarīgi no tā, vai tā ir celta atbilstoši LESD 258. pantam vai LESD 259. pantam, ja Savienības tiesību normu pārkāpumam, uz ko atsaucas, lai pamatotu šo prasību, ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar apgalvoto no šāda nolīguma izrietošo saistību neievērošanu.
Tiesa konstatēja, ka Slovēnijas apgalvotie Savienības tiesību pārkāpumi vai nu izriet no apstākļa, ka Horvātija neesot ievērojusi saistības, kas izriet no Šķīrējtiesas nolīguma vai uz tā pamata pieņemtā šķīrējtiesas nolēmuma, vai arī ir balstīti uz premisu, ka sauszemes un jūras robeža starp šīm divām dalībvalstīm ir tikusi noteikta ar minēto nolēmumu.
Uzsvērusi, ka konkrētajā gadījumā šķīrējtiesas nolēmumu ir pieņēmusi starptautiska tiesa, kas izveidota saskaņā ar divpusēju Šķīrējtiesas nolīgumu, kuru reglamentē starptautiskās tiesības, kura priekšmets neietilpst Savienības kompetences jomās un kurā Savienība nav dalībniece, Tiesa norādīja, ka nedz Šķīrējtiesas nolīgums, nedz šķīrējtiesas nolēmums nav uzskatāmi par neatņemamu Savienības tiesību sastāvdaļu. Šajā sakarā tā precizēja, ka atsauce, kas, izmantojot neitrālu formulējumu, ir veikta uz minēto šķīrējtiesas nolēmumu kādā Akta par Horvātijas pievienošanos Savienībai normā, nevar tikt interpretēta tādējādi, ka līdz ar to Savienības tiesībās būtu iekļautas starptautiskās saistības, ko atbilstoši minētajam Šķīrējtiesas nolīgumam uzņēmušās abas dalībvalstis.
Šajos apstākļos Tiesa secināja, ka aplūkojamajā gadījumā apgalvotajiem Savienības tiesību pārkāpumiem ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar apstākli, ka Horvātija neesot ievērojusi saistības, kas izriet no konkrētā divpusējā nolīguma. Norādot, ka saskaņā ar LESD 259. pantu celtas prasības sakarā ar pienākumu neizpildi priekšmets var būt tikai no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu neizpilde, Tiesa nosprieda, ka saistībā ar šo prasību tās kompetencē tātad nav lemt par apgalvoto tādu saistību neizpildi, kuras izriet no Šķīrējtiesas nolīguma un šķīrējtiesas nolēmuma, uz kuriem balstīti Slovēnijas Republikas iebildumi saistībā ar apgalvotajiem Savienības tiesību pārkāpumiem.
Visbeidzot, atgādinot to, ka tikai dalībvalstu kompetencē ir noteikt savas ģeogrāfiskās robežas saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām, kā arī apstākli, ka atbilstoši Šķīrējtiesas nolīgumam tieši šī nolīguma pusēm ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai īstenotu šķīrējtiesas nolēmumu, Tiesa uzskatīja, ka tai saistībā ar šo prasību nav jāizvērtē jautājums par attiecīgo Horvātijas un Slovēnijas teritoriju plašumu un robežām, tieši piemērojot ar šķīrējtiesas nolēmumu noteikto robežu, lai pārbaudītu, vai patiešām ir notikuši attiecīgie Savienības tiesību pārkāpumi.