Lieta C‑378/17

Minister for Justice and Equality
un
Commissioner of An Garda Síochána

pret

Workplace Relations Commission

(Supreme Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības jomā – Direktīva 2000/78/EK – Aizliegums diskriminēt vecuma dēļ – Policistu pieņemšana darbā – Valsts iestāde, kas ir nodibināta ar likumu, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērošanu konkrētā jomā – Pilnvaras nepiemērot Savienības tiesībām neatbilstošus valsts tiesību aktus – Savienības tiesību pārākums

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2018. gada 4. decembra spriedums

Savienības tiesības – Pārākums – Pretrunā esošas valsts tiesības – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Valsts iestāde, kas ir nodibināta ar likumu, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērošanu šajā jomā – Pilnvaru nepiemērot Savienības tiesībām neatbilstošus valsts tiesību aktus neesamība – Nepieļaujamība

(Padomes Direktīva 2000/78)

Savienības tiesības un it īpaši to pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamatlietā un saskaņā ar kuru valsts iestādei, kas ir izveidota ar likumu, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērošanu konkrētā jomā, nav kompetences nolemt nepiemērot Savienības tiesībām pretrunā esošu valsts tiesību normu.

Dalībvalstīm ir jānorāda tiesas un/vai iestādes, kam ir kompetence kontrolēt valsts tiesību normas spēkā esamību un paredzēt tiesību aizsardzības līdzekļus, un procedūras, kas ļautu apstrīdēt šo spēkā esamību, un, ja prasība ir pamatota, atcelt minēto tiesību normu, kā arī vajadzības gadījumā noteikt šīs atcelšanas sekas.

Savukārt saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību pārākums nozīmē, ka gan valsts tiesām, kam savas kompetences ietvaros ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot jebkuru tām pretrunā esošu valsts tiesību normu, nelūdzot vai negaidot, lai tā vispirms tiktu atcelta likumdošanas kārtībā vai ar kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1978. gada 9. marts, Simmenthal, 106/77, EU:C:1978:49, 17., 21. un 24. punkts, kā arī 2018. gada 6. marts, SEGRO un Horváth, C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

Šādos apstākļos, ja Darba tiesisko attiecību uzraudzības komisija kā iestāde, kurai valsts likumdevējs ir piešķīris kompetenci nodrošināt nediskriminācijas principa piemērošanu nodarbinātības un profesijas jomā, kas ir konkretizēts Direktīvā 2000/78 un Likumos par vienlīdzību, izskata strīdu, kurā tiek apšaubīta šī principa ievērošana, Savienības tiesību pārākuma princips prasa, lai tā saistībā ar šo kompetenci nodrošinātu tiesisko aizsardzību, kas privātpersonām izriet no Savienības tiesībām, un lai tā nodrošinātu to pilnīgu īstenošanu, vajadzības gadījumā nepiemērojot jebkuru eventuāli pretrunā esošu valsts tiesību akta normu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 22. novembris, Mangold, C‑144/04, EU:C:2005:709, 77. punkts; 2010. gada 19. janvāris, Kücükdeveci, C‑555/07, EU:C:2010:21, 53. punkts, un 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 35. punkts).

Ja tāda iestāde, kāda ir Darba tiesisko attiecību uzraudzības komisija, kam likumā ir piešķirts uzdevums nodrošināt no Direktīvas 2000/78 piemērošanas izrietošo pienākumu piemērošanu un ievērošanu, nevarētu konstatēt, ka valsts tiesību norma ir pretrunā minētajai direktīvai un līdz ar to nevarētu nolemt nepiemērot šo tiesību normu, būtu mazināta Savienības tiesību normu vienlīdzības nodarbinātības un profesijas jomā lietderīgā iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 9. septembris, CIF, C‑198/01, EU:C:2003:430, 50. punkts).

(skat. 34., 35., 45., 48. un 52. punktu un rezolutīvo daļu)