ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 20. decembrī (1)
Lieta C‑647/16
Adil Hassan
pret
Préfet du Pas‑de‑Calais
(tribunal administratif de Lille (Lilles Administratīvā tiesa, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Robežas, patvērums un imigrācija – Starptautiskās aizsardzības pieteikums – Regulas (ES) Nr. 604/2013 26. panta interpretācija – Uzņemšanas pieteikuma iesniedzējas valsts iestāžu pienākums nepieņemt pārsūtīšanas lēmumu pirms pieprasījuma saņēmējas valsts piekrišanas veikt uzņemšanu
1. Vai dalībvalsts iestādes attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju var pieņemt un viņam paziņot “iepriekšēju pārsūtīšanas lēmumu”, proti, lēmumu, ar ko tiek noteikta viņa pārsūtīšanu uz dalībvalsti, kuru šīs iestādes ir atzinušas par atbildīgu par viņa pieteikuma izskatīšanu atbilstoši Regulai (ES) Nr. 604/2013 (turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”) (2), pirms šī dalībvalsts, kurai minētās iestādes ir nosūtījušas atbilstīgu pieprasījumu, ir devusi piekrišanu attiecīgās personas uzņemšanai vai atpakaļuzņemšanai?
2. Tāds ir saturs prejudiciālajam jautājumam, ko tribunal administratif de Lille (Lilles Administratīvā tiesa, Francija) ir uzdevusi Tiesai šajā lietā iesniegtajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šis jautājums ir uzdots strīdā starp Irākas valstspiederīgo Adil Hassan un préfet du Pas‑de‑Calais [Padekalē prefektu] par tā lēmuma spēkā esamību, ar ko šis pēdējais minētais izdeva rīkojumu par A. Hassan pārsūtīšanu uz Vāciju.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3. Saskaņā ar Dublinas III regulas 1. pantu tās mērķis ir paredzēt kritērijus un mehānismus, ar kuriem noteikt dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka tāda starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm (turpmāk tekstā – “atbildīgā dalībvalsts”). Šie kritēriji ir noteikti minētās regulas III nodaļā, 8.–15. pantā, un atbilstoši šīs pašas regulas 7. panta 1. punktam tie ir jāpiemēro tādā kārtībā, kādā tie ir izklāstīti. Saskaņā ar minētās regulas 3. panta 2. punktu, ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.
4. Dublinas III regulas V nodaļā ir noteikti atbildīgās dalībvalsts pienākumi. Šīs nodaļas 18. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka šai dalībvalstij ir pienākums “saskaņā ar [minētās regulas] 23., 24., 25. un 29. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju (3), kura pieteikums tiek izskatīts un kurš ir sagatavojis pieteikumu citā dalībvalstī, vai kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas”. Atbildīgajai dalībvalstij atbilstoši šīs pašas regulas 18. panta 2. punktam ir arī pienākums izskatīt vai pabeigt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko sagatavojis pieteikuma iesniedzējs.
5. Saskaņā ar Dublinas III regulas 20. panta 5. punkta pirmo daļu “pieteikuma iesniedzēju, kas atrodas citā dalībvalstī bez uzturēšanās atļaujas vai kas tur iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu pēc sava pirmā pieteikuma, kas sagatavots citā dalībvalstī, atsaukšanas atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras laikā, saskaņā ar 23., 24., 25. un 29. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņem atpakaļ dalībvalsts, kurā pirmoreiz iesniegts minētais starptautiskās aizsardzības pieteikums, lai pabeigtu procedūru atbildīgās dalībvalsts noteikšanai”.
6. Šīs pašas regulas 24. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, ja dalībvalsts, kuras teritorijā bez uzturēšanās atļaujas uzturas 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minēta persona un kurā nav iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums (turpmāk tekstā – “pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts”), uzskata, ka saskaņā ar šīs pašas regulas 20. panta 5. punktu un 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu atbildīga ir cita dalībvalsts, tā var prasīt šai citai dalībvalstij uzņemt šo personu atpakaļ.
7. Saskaņā ar Dublinas III regulas 25. panta 1. punktu pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts veic vajadzīgās pārbaudes un sniedz lēmumu par pieprasījumu, cik vien iespējams drīz un katrā ziņā ne vēlāk kā vienu mēnesi no pieprasījuma saņemšanas dienas. Ja pieprasījums ir pamatots ar datiem, kas iegūti no Eurodac sistēmas (4), kas minēta Regulā (ES) Nr. 603/2013, tad šo termiņu saīsina līdz divām nedēļām. Dublinas III regulas 25. panta 2. punktā ir precizēts, ka atbildes nesniegšana šīs regulas 25. panta 1. punktā minētajā viena mēneša vai divu nedēļu termiņā ir pielīdzināma pieprasījuma akceptam un ietver pienākumu uzņemt attiecīgo personu atpakaļ, tostarp pienākumu veikt atbilstošus pasākumus saistībā ar tās ierašanos.
8. Dublinas III regulas 26. pants ir ietverts šīs regulas VI nodaļas IV iedaļā “Procesuālās garantijas”. Šī panta “Pārsūtīšanas lēmuma paziņošana” 1. punktā un 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:
“1. Ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, piekrīt uzņemt vai uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju vai citu 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētu personu, tad pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts paziņo attiecīgajai personai par lēmumu pārsūtīt viņu uz atbildīgo dalībvalsti un attiecīgi par lēmumu neizskatīt viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu. [..]
2. Šā panta 1. punktā minētajā lēmumā ietver informāciju par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tostarp attiecīgos gadījumos par tiesībām lūgt apturēt lēmuma izpildi, un par šādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanai un pārsūtīšanai piemērojamajiem termiņiem un, vajadzības gadījumā, ietver informāciju par vietu, kur attiecīgajai personai jāierodas, kā arī ierašanās datumu, ja minētā persona dodas uz atbildīgo dalībvalsti patstāvīgi.”
9. Atbilstoši Dublinas III regulas 27. panta 1. un 2. punktam pārsūtīšanas lēmuma adresātam ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli saprātīgā termiņā, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai tā pārskatīšanu tiesā.
10. Dublinas III regulas VI nodaļas V iedaļā “Aizturēšana pārsūtīšanas nolūkā” iekļautajā 28. panta 2. punktā ir noteikts:
“Ja pastāv būtiska personas bēgšanas iespējamība, dalībvalstis var aizturēt attiecīgo personu, lai nodrošinātu pārsūtīšanas procedūras saskaņā ar šo regulu, balstoties uz individuālu izvērtējumu, un tiktāl, ciktāl aizturēšana ir samērīga, un nav iespējams efektīvi piemērot citus mazāk stingrus alternatīvus pasākumus.”
Francijas tiesības
11. Saskaņā ar code de l’entrée et du séjour des étrangers et du droit d’asile [Ārvalstnieku ieceļošanas un uzturēšanās, kā arī patvēruma tiesību kodeksa] (turpmāk tekstā – “Ceseda”) L. 742‑1. pantu tā pamatlietā piemērojamajā redakcijā:
“Ja administratīva iestāde uzskata, ka patvēruma pieteikuma izskatīšana ietilpst tādas citas valsts kompetencē, kurā tā plāno vērsties, ārvalstniekam saglabājas tiesības uzturēties Francijas teritorijā līdz tā procesa beigām, kurā tiek noteikta valsts, kura ir atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu, un attiecīgajā gadījumā – līdz viņa faktiskai pārsūtīšanai uz šo valsti. [..]”
12. Saskaņā ar Ceseda L. 742‑3. pantu:
“Ja vien L. 742‑1. panta otrajā daļā nav noteikts citādi, ārvalstnieks, kura patvēruma pieteikuma izskatīšana ietilpst citas valsts kompetencē, var tikt pārsūtīts uz valsti, kura ir atbildīga par šo izskatīšanu.
Jebkurš lēmums par pārsūtīšanu ir jānoformē rakstveidā, tajā ir jānorāda pamatojums, un to pieņem administratīva iestāde.
Šo lēmumu paziņo ieinteresētajai personai. Tajā norāda, kādi ir tiesību aizsardzības līdzekļi un to izmantošanas termiņi, kā arī tiesības personīgi vai ar citas personas palīdzību par to paziņot viņa konsulātam, padomniekam vai jebkurai citai personai pēc savas izvēles. Ja ieinteresētajai personai nepalīdz padomnieks, svarīgākos lēmuma aspektus viņam paziņo valodā, kuru viņš saprot vai kuru var saprātīgi uzskatīt par tādu, kuru viņš saprot.”
13. Piemērojot Ceseda L. 742‑4. panta I daļas normas, termiņš, kurā administratīvās tiesas priekšsēdētāja norīkotajam tiesnesim ir jānospriež par lēmuma par [attiecīgās personas] pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar Dublinas III regulu tiesiskumu, ir piecpadsmit dienas, tomēr šī termiņa neievērošana nav spēkā neesamības pamats. Par šo lēmumu celtajai prasībai ir apturoša iedarbība.
14. L. 551‑1. panta par aizturēšanu administratīvā kārtībā pirmajā daļā ir noteikts, ka gadījumos, kas paredzēti Ceseda L. 561‑2. panta I daļas 1.–7. punktā, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi, administratīvā iestāde var aizturēt ārvalstnieku Ieslodzījuma vietu pārvaldei nepiederošās telpās uz četrdesmit astoņām stundām. Saskaņā ar Ceseda L. 561‑2. panta I daļas 1. punktu administratīvā iestāde var pieņemt lēmumu par mājas arestu ārvalstniekam, kurš nevar tūlītēji pamest Francijas teritoriju, bet kura izraidīšana ir saprātīga, ja attiecībā uz šo ārvalstnieku ir izdots “pārsūtīšanas lēmums, piemērojot [Ceseda] L. 742‑3. pantu”. Ceseda L. 742‑5. pantā ir precizēts, ka L. 551‑1. pants ir piemērojams ārvalstniekam, attiecībā uz kuru ir izdots pārsūtīšanas lēmums, “uzreiz pēc šī lēmuma paziņošanas”.
Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
15. A. Hassan, kurš dzimis 1991. gada 5. janvārī Šingalā [Shingal] (Irāka), 2016. gada 26. novembrī aizturēja police de l’air et des frontières du Pas‑de‑Calais [Padekalē Gaisa un robežu policijas] (Francija) dienesti, kad viņš atradās Kalē ostas termināla ierobežotas piekļuves zonā (Francija). Eurodac dokumentu aplūkošana ļāva noskaidrot, ka 2015. gada 7. novembrī un 14. decembrī Vācijas iestādes bija noņēmušas viņa kā patvēruma meklētāja pirkstu nospiedumus (5).
16. Tajā pašā šīs aizturēšanas un šīs Eurodac reģistra aplūkošanas dienā Padekalē prefekts vērsās pie Vācijas iestādēm ar atpakaļuzņemšanas pieteikumu. Vienlaicīgi viņš pieņēma lēmumu pārsūtīt A. Hassan uz Vāciju un viņu aizturēt administratīvā kārtībā.
17. A. Hassan, kuram šis lēmums tika paziņots tajā pašā dienā, pirmkārt, viņa aizturēšanu administratīvā kārtībā apstrīdēja juge des libertés et de la détention du tribunal de grande instance de Lille (Lilles apgabaltiesas ieslodzījuma un atbrīvošanas tiesnesis, Francija) un, otrkārt, lūdza iesniedzējtiesu atcelt 2016. gada 26. novembra lēmumu (turpmāk tekstā – “pamatlietā apstrīdētais lēmums”) (6), ciktāl ar to ir izdots rīkojums par viņa pārsūtīšanu uz Vāciju.
18. Ar 2016. gada 29. novembra nolēmumu juge des libertés et de la détention du tribunal de grande instance de Lille (Lilles apgabaltiesas ieslodzījuma un atbrīvošanas tiesnesis) izdeva rīkojumu atcelt A. Hassan aizturēšanas pasākumu.
19. Savā prasībā atcelt lēmumu A. Hassan tostarp apgalvo, ka pamatlietā apstrīdētajā lēmumā nav ievērots Dublinas III regulas 26. pants, jo šis lēmums tika pieņemts un viņam paziņots, pirms pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts, šajā gadījumā – Vācijas Federatīvā Republika, bija tieši vai netieši atbildējusi uz Francijas iestāžu pieprasījumu. Atbildot Padekalē prefekts apgalvo, ka ne Dublinas III regulas 26. pants, ne Ceseda L. 742‑3. pants viņam neliedz pieņemt pārsūtīšanas lēmumu uzreiz pēc aizturēšanas un to paziņot attiecīgajai personai, kas var izmantot tai pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus atbilstoši minētās regulas 27. pantam. Viņš norāda, ka pārsūtīšana katrā zinā nevar tikt īstenota, iekams pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts nav devusi piekrišanu uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu.
20. Iesniedzējtiesa norāda, ka juridiskais pamats, kas izmantots pamatlietā apstrīdētajā lēmumā, ar ko izdots rīkojums par A. Hassan aizturēšanu, nav Dublinas III regulas 28. pants, bet Ceseda L. 551‑1. un L. 561‑2. pants un ka Padekalē prefekts uzskatīja, ka, ņemot vērā piemērojamos valsts tiesību aktus, viņam, lai varētu veikt A. Hassan aizturēšanu, bija noteikti iepriekš jāpieņem pārsūtīšanas lēmums, nesagaidot atbildi no pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts. Šāda pieeja atbilstot izplatītai Francijas kompetento iestāžu praksei.
21. Šī tiesa arī uzsver, ka pastāv atšķirīgas judikatūras attiecībā uz šādas prakses tiesiskumu. Kamēr dažas administratīvās tiesas, kam bija jāatzīst iepriekšēju pārsūtīšanas lēmumu likumība, pēdējos minētos atcēla Dublinas III regulas 26. panta neievērošanas dēļ (7), citas uzskatīja, ka šis pants nav šķērslis tam, lai Francijas iestādes pieņemtu lēmumu un to paziņotu attiecīgajai personai, pirms no pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts saņemta atbilde uz šo iestāžu iesniegto uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieteikumu (8).
22. Visbeidzot, iesniedzējtiesa norāda, ka, lai gan Dublinas III regulas 26. panta gan burtiskā, gan teleoloģiskā interpretācija liek uzskatīt, ka pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts var pieņemt pārsūtīšanas lēmumu un to paziņot attiecīgajai personai tikai pēc tam, kad pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ir tieši vai netieši devusi savu piekrišanu, šāda lēmuma pieņemšana un paziņošana attiecīgajai personai šai personai neliedz šādu lēmumu lietderīgi apstrīdēt kompetentajā tiesā atbilstoši tam, kas noteikts minētās regulas 27. pantā. Tā norāda, ka šis lēmums katrā ziņā nevarēs tikt izpildīts pirms pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts atbildes saņemšanas un tiks atcelts gadījumā, ja šī dalībvalsts atteiksies uzņemt vai uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju.
23. Lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu ir precizēts, ka A. Hassan nav iesniedzis patvēruma pieteikumu Francijā.
24. Šajos apstākļos tribunal administratif de Lille (Lilles Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību par A. Hassan prasības pieteikumu un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai [Dublinas III] regulas 26. pantam ir pretrunā tas, ka tās dalībvalsts – kura citai dalībvalstij, kuru tā uzskata par atbildīgo dalībvalsti, piemērojot regulā paredzētos kritērijus, ir iesniegusi pieprasījumu par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka, kurš ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgs lēmums, vai citas [minētās] regulas 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā paredzētās personas uzņemšanu vai atkārtotu uzņemšanu – kompetentās iestādes pieņem lēmumu par pārsūtīšanu un to paziņo ieinteresētajai personai, pirms pieprasījumu saņēmusī valsts ir devusi piekrišanu šādai uzņemšanai vai atkārtotai uzņemšanai?”
25. Francijas Republika, Ungārija un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.
Analīze
Ievada apsvērumi
26. Pirms prejudiciālā jautājuma analīzes ir jāsniedz divi precizējumi par pamatlietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.
27. Pirmkārt, es norādu, ka, lai arī Eurodac datu bāzē A. Hassan ir minēts kā patvēruma meklētājs Vācijā, lasot pamatlietas materiālus, kas iesniegti Tiesas kancelejā, šķiet, ka procedūra, lai viņu varētu oficiāli uzskatīt par patvēruma meklētāju šajā dalībvalstī, nav pabeigta (9).
28. Ir tiesa, ka Dublinas III regulas 20. panta 2. punktā ir minēts ļoti plašs kritērijs, kā nosakāms brīdis, sākot no kura starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu kādā dalībvalstī šīs regulas 20. panta 1. punkta piemērošanai (10). Tādējādi šim mērķim pietiek ar to, ka “attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai attiecīgo iestāžu sagatavotu ziņojumu”. Turklāt A. Hassan gadījumā acīmredzot var prezumēt, ka šie nosacījumi ir izpildīti, pat ja viņš nav iesniedzis oficiālu patvēruma pieteikumu Vācijā (11), ņemot vērā it īpaši faktu, ka Eurodac datu bāzē viņš ir norādīts kā patvēruma meklētājs šajā dalībvalstī (12). Tomēr ne lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, ne pamatlietā apstrīdētajā lēmumā nav precizēts, ar kuru Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta apakšpunktu ir pamatots Vācijas Federatīvajai Republikai iesniegtais pieprasījums uzņemt atpakaļ A. Hassan (13).
29. Šajos apstākļos un ņemot vērā faktu, ka iesniedzējtiesa neapšauba, ka Dublinas III regula ir piemērojama A. Hassan gadījumā, un ka tā nav uzdevusi Tiesai jautājumus šajā saistībā, šajos secinājumos es pieņemšu, ka uz A. Hassan situāciju attiecas Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b) apakšpunkts (pieteikuma iesniedzējs, kura pieteikums tiek izskatīts un kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas) un ka atpakaļuzņemšanas pieteikums, ko Francijas iestādes iesniegušas Vācijas Federatīvajai Republikai, tika iesniegts atbilstoši šīs regulas 24. pantam (atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšana, ja pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī nav iesniegts jauns pieteikums).
30. Otrkārt, es norādu, ka cour d’appel de Douai (Duē apelācijas tiesa, Francija), kurā bija iesniegta apelācijas sūdzība pret tribunal administratif de Lille (Lilles Administratīvā tiesa) spriedumu, ar kuru bija anulēts iepriekšējs pārsūtīšanas lēmums, ko Padekalē prefekts bija pieņēmis pamatlietai analogos apstākļos, pēc tam, kad tā bija iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā, uzdeva Conseil d’État (Valsts padome, Francija) virkni jautājumu, tostarp par šādu lēmumu likumību saistībā ar Ceseda L. 742‑2. un L. 742‑3. pantu. Conseil d’État (Valsts padome) sniedza savu atzinumu 2017. gada 19. jūlijā (14), šajā saistībā paziņojot, ka lēmumu pārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti “var pieņemt un a fortiori paziņot attiecīgajai personai tikai pēc pieprasījumu saņēmušās dalībvalsts piekrišanas veikt uzņemšanu”. Conseil d’État (Valsts padome) atzinumam tādējādi būtu jāpārtrauc pamatlietas administratīvā prakse (15), kā arī iesniedzējtiesas minētās atšķirības judikatūrā.
31. Jāveic vēl beidzamais ievada novērtējums, šoreiz neņemot vērā pamatlietas apstākļus.
32. Ja Dublinas sistēmas reforma, ko Komisija paredzējusi priekšlikumā regulai, ar ko groza Dublinas III regulu (16), tiktu pieņemta, tribunal administratifde Lille (Lilles Administratīvā tiesa) uzdotais prejudiciālais jautājums zaudētu savu nozīmi attiecībā uz atpakaļuzņemšanas procedūrām. Šī priekšlikuma 26. pantā ir paredzēts aizvietot atpakaļuzņemšanas pieprasījumus ar “atpakaļuzņemšanas paziņojumiem”, ar kuriem netiek prasīta pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts atbilde, bet tikai apstiprinājums par saņemšanu. Ar šī priekšlikuma 27. pantu līdz ar to tiktu grozīts Dublinas III regulas 26. panta 1. punkts, kura formulējums pārējā daļā būtībā paliktu nemainīgs, ierobežojot tā piemērojamību vienīgi attiecībā uz uzņemšanas procedūrām. Turpretī attiecībā uz atpakaļuzņemšanas procedūrām minētā priekšlikuma 27. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalsts, kurā attiecīgā persona atrodas, bez liekas kavēšanās rakstveidā paziņo šai personai par lēmumu pārsūtīt to uz atbildīgo dalībvalsti”.
Par prejudiciālo jautājumu
33. Ar savu prejudiciālo jautājumu tribunal administratif de Lille (Lilles Administratīvā tiesa) Tiesai būtībā jautā, vai Dublinas III regulas 26. panta 1. punkts nepieļauj, ka dalībvalsts kompetentā iestāde pieņem un paziņo starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam lēmumu, ar ko nosaka viņa pārsūtīšanu uz dalībvalsti, ko tā uzskata par atbildīgu par viņa pieteikuma izskatīšanu, piemērojot Dublinas III regulas normas, pirms šī pēdējā valsts ir sniegusi tiešu vai netiešu piekrišanu minētā pieteikuma iesniedzēja uzņemšanai vai atpakaļuzņemšanai.
34. Visi dalībnieki, kas iesnieguši rakstveida apsvērumus Tiesā, uzskata, ka Dublinas III regulas 26. panta 1. punkta pirmā teikuma burtiska interpretācija liek secināt, ka lēmums par pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti attiecīgajai personai var tikt paziņots tikai pēc tam, kad šī valsts ir tieši vai netieši piekritusi viņu uzņemt vai uzņemt atpakaļ.
35. Mans uzskats ir tāds pats. Šīs normas formulējums ir skaidrs. Faktiski visu valodu redakcijās pakārtojuma saikļa lietojums, ievadot apstākļa vai laika palīgteikumu (17), nepārprotami norāda uz precīzu procesuālu un hronoloģisku kārtību starp, pirmkārt, pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts piekrišanu un, otrkārt, pārsūtīšanas lēmuma paziņošanu attiecīgajai personai. Pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts veic šādu paziņošanu tikai tad, ja (un tātad noteikti pēc tam, kad) atbildīgā dalībvalsts ir sniegusi apstiprinošu atbildi uz uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieteikumu vai ja ir beidzies šādas atbildes termiņš, izraisot netiešu piekrišanu.
36. Dublinas III regulas 26. panta 1. punkta pirmā teikuma formulējums turklāt atspoguļo Savienības likumdevēja nodomu, kāds tas izriet no šīs regulas izstrādes. Līdz ar to Komisijas sākotnējā priekšlikumā Dublinas II regulas (18) pārstrādāšanai, kurš izraisīja Dublinas III regulas pieņemšanu (19) (turpmāk tekstā – “Komisijas Regulas priekšlikums”), bija minēta prasība “vairāk precizēt” pārsūtīšanas lēmuma paziņošanas procedūru attiecīgajai personai. Komisijas dienestu izstrādātajā dokumentā, kas bija pievienots šim priekšlikumam, bija norādīts, ka sniedzamajiem precizējumiem ir jāattiecas uz “šīs paziņošanas termiņu, formu un saturu” (20). Saskaņā ar šīm norādēm minētā priekšlikuma 25. panta 1. punktā bija noteikta vienota paziņošanas procedūra – gan attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja uzņemšanas, gan atpakaļuzņemšanas procedūru (21) –, kuras priekšmets bija “lēmums par [attiecīgās personas] pārsūtīšanu” uz atbildīgo dalībvalsti (22). Šis pants bija formulēts gandrīz tāpat kā Dublinas III regulas 26. panta 1. punkta pirmais teikums, un likumdošanas procesā tas ir piedzīvojis vien nebūtiskus grozījumus (23).
37. Neraugoties uz Dublinas III regulas 26. panta 1. punkta pirmā teikuma nepārprotamību, savos rakstveida apsvērumos Komisija aicina Tiesu atbildēt uz prejudiciālo jautājumu tā, ka šī tiesību norma nav pretrunā iepriekšēja pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanai un paziņošanai. Tās ieskatā šāds risinājums ir atbilstīgs Dublinas III regulas galvenajam mērķim – kas esot ieviest efektīvu metodi, kura ļautu ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, izvairoties no patvēruma meklētāju otrreizējas kustības, – un neaizskar attiecīgo personu tiesības.
38. Šajā saistībā es vispirms norādu, ka nesenā spriedumā, kas tika pasludināts pēc rakstveida procesa lietā, kas ir šo secinājumu priekšmets, lai arī nebija jāatbild uz jautājumu par šīs normas interpretāciju, Tiesa atzina, ka, piemērojot Dublinas III regulas 26. panta 1. punktu, pārsūtīšanas lēmumu var paziņot attiecīgajai personai tikai pēc tam, kad pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ir piekritusi viņu uzņemt vai uzņemt atpakaļ (24). Tādējādi šķiet, ka Komisijas piedāvāto interpretāciju Tiesa jau ir noraidījusi.
39. Neatkarīgi no tā šī interpretācija katrā ziņā neraisa manu pārliecību – vispirms no metodoloģiskā viedokļa.
40. Protams, ir taisnība, kā to atgādina Komisija, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācijā ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (25). Tomēr es šaubos, ka, izmantojot sistēmiskus vai teleoloģiskus argumentus, šādai normai varētu tikt piešķirta radikāli atšķirīga vai pat pretēja nozīme nekā tā, kas izriet no [šīs normas] skaidrā formulējuma, pat ja šāda darbība hipotētiski novestu pie rezultāta, kas atbilst tā dokumenta mērķiem, kurā minētā norma ir iekļauta.
41. Tālāk, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, es uzskatu, ka sistēmiska un teleoloģiska analīze apstiprina interpretāciju, kas izriet no Dublinas III regulas 26. panta 1. punkta pirmā teikuma nepārprotamā formulējuma.
42. Pirmkārt, lai arī no Dublinas III regulas 20. panta 5. punkta izriet, ka atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process noslēdzas tikai ar patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz šo valsti, šīs regulas VI nodaļas II un III iedaļā ir noteiktas procedūras, kas jāpiemēro attiecīgi “uzņemšanas pieprasījumiem” un “atpakaļuzņemšanas pieprasījumiem”, kuri ir iekšēji šī procesa posmi. Šīs procedūras sākas ar to, ka dalībvalsts, kurā ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums (minētās regulas 21. pants) vai dalībvalsts, kurā šīs pašas regulas 18. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā minēta persona iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu (šīs pašas regulas 23. pants) vai kuras teritorijā tā atrodas (šīs pašas regulas 24. pants), iesniedz uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, kas adresēts dalībvalstij, kas tiek uzskatīta par atbildīgo, un beidzas vienīgi ar šīs valsts tiešu vai netiešu atbildi. Vienīgi tad, kad šīs procedūras ir pabeigtas, ir iespējams pāriet pie atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesa pēdējā posma, proti, pie attiecīgās personas pārsūtīšanas (šīs pašas regulas 29. pants), kas nevar tikt sākta pirms tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību vai lūgumu veikt tā pārskatīšanu, ja tam ir apturošs spēks. Dublinas III regulas tās pašas VI nodaļas IV iedaļa, kurā ir 26. pants, atrodas pēc sadaļām, kas veltītas iepriekš aprakstītajām procedūrām, un pirms VI iedaļas. Šīs nodaļas sistēmā pārsūtīšanas lēmuma paziņošana (minētās regulas 26. pants) un tiesību uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli īstenošana (minētās regulas 27. pants) ir atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesa (iespējami) posmi, kas tiek veikti vienīgi tad, kad vai ja šīs pašas nodaļas II un III iedaļā aprakstītās procedūras noslēdzas ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiešu vai netiešu piekrišanu.
43. Otrkārt, šādu sistēmisku interpretāciju apstiprina Savienības likumdevēja lietoto terminu analīze. Lai arī Dublinas III regulas 22. un 25. pantā ir lietota vārdkopa “pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts”, lai norādītu dalībvalsti, kurai adresēts uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieprasījums, uz ko vēl nav atbildēts, minētās regulas 26. pantā ir lietots jēdziens “atbildīgā dalībvalsts”, lai norādītu dalībvalsti, uz kuru plānota attiecīgās personas pārsūtīšana. Šī terminoloģiskā atšķirība acīmredzot norāda uz pāreju uz vēlāku atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesa posmu nekā tie, kas aprakstīti Dublinas III regulas VI nodaļas II un III iedaļā, un šī pāreja notiek tad, kad pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts piekrīt attiecīgās personas uzņemšanai vai atpakaļuzņemšanai.
44. Treškārt, es norādu, ka Dublinas III regulas 26. panta 2. punkta pirmajā daļā ir precizēts, ka šī panta 1. punktā minētais pārsūtīšanas lēmums ietver informāciju tostarp “par pārsūtīšanai piemērojamajiem termiņiem [..] un, vajadzības gadījumā, ietver informāciju par vietu, kur attiecīgajai personai jāierodas, kā arī ierašanās datumu, ja minētā persona dodas uz atbildīgo dalībvalsti patstāvīgi”. Tā kā šāda informācija ir atkarīga, pirmkārt, no datuma, kurā pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ir tieši vai netieši piekritusi attiecīgās personas uzņemšanai vai atpakaļuzņemšanai, un, otrkārt, no šīs atbildes satura (ja tā ir tieša), Dublinas III regulas 26. panta 2. punkta pirmajā daļā ietvertais precizējums apstiprina tādu šī panta 1. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru pārsūtīšanas lēmums tiek paziņots tikai tad, kad pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir saņēmusi pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts piekrišanu.
45. Ceturtkārt, Dublinas III regulas 27. panta 3. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis izvēlas vienu no trim šīs normas a) līdz c) apakšpunktā precizētajām iespējām, lai vai nu nodrošinātu automātisku apturošu spēku pārsūtīšanas lēmuma apelācijai vai tā pārskatīšanas pieteikumam, vai dotu attiecīgajai personai iespēju lūgt šāda lēmuma izpildes apturēšanu. Tā paša panta 4. punktā savukārt ir paredzēts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās iestādes var nolemt rīkoties ex officio, lai apturētu [pārsūtīšanas lēmuma izpildi]. Šajās normās ir prezumēts, ka pārsūtīšanas lēmumam ir jābūt tūlīt izpildāmam, kas tā nav iepriekšēja pārsūtīšanas lēmuma gadījumā (26).
46. Piektkārt, lai arī pārsūtīšanas lēmuma paziņošana, pirms pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ir piekritusi attiecīgās personas uzņemšanai vai atpakaļuzņemšanai, neliegtu šai pēdējai iesniegt prasību pret šo lēmumu (vai lūgumu veikt tā pārskatīšanu) atbilstoši Dublinas III regulas 27. panta 1. punktam, tomēr ir jājautā, vai šāda apstākļa sekas nebūtu šī tiesību aizsardzības līdzekļa – kāds tas precizēts minētās regulas preambulas 19. apsvērumā, kuru ņemot vērā minētajam tiesību aizsardzības līdzeklim ir jāļauj kontrolēt šīs regulas pareizu piemērošanu, – apjoma ierobežošana (27).
47. Šajā saistībā ir jāuzsver, ka Tiesa ir brīdinājusi par Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu tvēruma šauru interpretāciju. Šāda interpretācija varētu būt pretrunā tam, lai īstenotu mērķi uzlabot ar Dublinas sistēmu pieteikumu iesniedzējiem sniegto aizsardzību, kas noteikta minētās regulas preambulas 9. apsvērumā (28). Uzliekot attiecīgajai personai pienākumu celt prasību par lēmumu, kurā nav ietverti visi elementi, kas ļautu pārbaudīt, vai Dublinas III regulas normas ir pareizi piemērotas, lai varētu veikt pārsūtīšanu, nozīmētu sašaurināt viņa tiesības celt prasību.
48. Konkrētāk, ja pretēji Dublinas III regulas 26. panta 1. punkta pirmā teikuma skaidrajam formulējumam būtu jāuzskata, ka jēdzienā “pārsūtīšanas lēmums” šīs normas piemērošanas nolūkos ir iekļauti iepriekšēji pārsūtīšanas lēmumi, tas nozīmētu, ka paziņošanas pienākums, kas noteikts pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij, noteikti neattiecas uz tādiem elementiem kā pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts sniegtās atbildes datums vai saturs, ja šī atbilde ir tieša. Šādi elementi līdz ar to attiecīgajai personai varētu vispār netikt paziņoti. Šajā gadījumā, tāpat kā gadījumā, ja viņu saziņa notiktu pēc lēmuma par apelāciju vai lūgumu veikt pārskatīšanu pieņemšanas – un bieži tas tā varētu būt, ņemot vērā šāda veida procedūru ļoti īsos termiņus, – attiecīgajai personai nebūtu nekādas iespējas apstrīdēt informāciju, ko, iespējams, ietvertu pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts atbilde attiecībā uz iemesliem, kuru dēļ tā ir pieņēmusi uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieprasījumu (29), ne arī – gadījumā, ja nebūtu piešķirts apturošs spēks, – pārbaudīt, vai tās pārsūtīšana notiek, ievērojot Dublinas III regulas normas. Visbeidzot, attiecīgajai personai arī nebūtu iespējams pārbaudīt, vai tās pārsūtīšana notikusi termiņā, kas atkarībā no gadījuma paredzēts Dublinas III regulas 28. panta 3. punkta trešajā daļā vai 29. panta 1. punkta pirmajā daļā, (30) un līdz ar to pārbaudīt, vai dalībvalsts, uz kuru tā pārsūtīta, joprojām ir atbildīga par tās starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, ņemot vērā normu, kas noteikta attiecīgi minētās regulas 28. panta 3. punkta ceturtajā daļā vai 29. panta 2. punktā. Lai arī atšķirīgos apstākļos no pamatlietas apstākļiem 2017. gada 25. oktobra spriedumā Shiri (C‑201/16, EU:C:2017:805, 44. punkts), Tiesa nosprieda, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir jābūt pieejamam efektīvam un ātram tiesību aizsardzības līdzeklim, kas viņam ļauj atsaukties uz Dublinas III regulas 29. panta 1. un 2. punktā noteiktā sešu mēnešu termiņa beigšanos (31). Tomēr iepriekš aprakstītajos apstākļos šādas tiesības netiktu garantētas.
49. Sestkārt, lai arī, kā to uzsver Komisija, tas, ka pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij ļautu paziņot par pārsūtīšanas lēmumu, nesagaidot pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts atbildi, bez šaubām, atbilstu patvēruma pieteikumu ātras izskatīšanas mērķim, kas minēts Dublinas III regulas preambulas 5. apsvērumā, es atgādinu, ka Tiesa Dublinas II regulas kontekstā jau ir nospriedusi, ka Savienības likumdevējs nebija paredzējis upurēt patvēruma meklētāju tiesisko aizsardzību par labu prasībai ātri izskatīt patvēruma pieteikumus (32). Tiesas ieskatā šis konstatējums a fortiori ir piemērojams Dublinas III regulai, ciktāl Savienības likumdevējs ar šo regulu ir būtiski attīstījis patvēruma meklētājiem Dublinas sistēmā piešķirtās procesuālās garantijas (33). Turklāt ir jāuzsver, ka atbilstoši Dublinas III regulas 22. un 25. pantam pienākums sagaidīt pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiešu vai netiešu piekrišanu izraisītu, augstākais, pārsūtīšanas lēmuma paziņošanas aizkavēšanos par diviem mēnešiem uzņemšanas pieprasījuma gadījumā un par vienu mēnesi atpakaļuzņemšanas pieprasījuma gadījumā.
50. Ņemot vērā visus iepriekš minētos iemeslus, es uzskatu, ka Dublinas III regulas 26. panta 1. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij paziņot attiecīgajai personai par lēmumu to pārsūtīt uz pieprasījuma saņēmēju dalībvalsti, pirms šī pēdējā ir tieši vai netieši devusi savu piekrišanu šādai pārsūtīšanai.
51. Ja ir izslēgta šādas “iepriekšējas paziņošanas” iespējamība, jautājums par to, vai pārsūtīšanas lēmums var tikt pieņemts, pirms ir saņemta pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts piekrišana, neizbēgami zaudē savu praktisko nozīmi. Tā kā termiņi, kuros jāiesniedz Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā minētā apelācija, var sākties tikai no brīža, kad šis lēmums ir paziņots attiecīgajai personai, tā “iepriekšēja” pieņemšana nekādi nozīmīgi nesamazinātu uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas procedūras laiku un līdz ar to saglabātu neitralitāti attiecībā uz Komisijas izvirzīto starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.
52. Ņemot to vērā, es norādu, ka, lai arī Dublinas III regulas 26. panta 1. punktā ir skaidri minēta tikai pārsūtīšanas lēmuma paziņošana, nevis tā pieņemšana, Dublinas III regulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 3. punktā ir norādīts uz šīs regulas 26. panta 1. punktu kā uz normu, uz kuru pamatojoties tiek pieņemts lēmums par pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti (34). Tomēr sistēmiskie argumenti, kas būtībā ir līdzīgi tiem, kuri izklāstīti šo secinājumu 42.–45. punktā, liek noraidīt tādu šīs normas interpretāciju, saskaņā ar kuru dalībvalstīm būtu atļauts nolemt veikt pārsūtīšanu, pirms pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ir piekritusi attiecīgās personas uzņemšanai vai atpakaļuzņemšanai. Gluži pretēji, šie argumenti liek uzskatīt, ka pirms pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts piekrišanas uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu nav izpildīti visi nosacījumi, lai pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts varētu pieņemt lēmumu par pārsūtīšanu uz [pieprasījuma saņēmēju] dalībvalsti atbilstoši ar Dublinas III regulu ieviestajām procedūrām.
53. Līdz ar to es uzskatu, ka Dublinas III regulas 26. panta 1. punkts neļauj ne paziņot, ne pieņemt lēmumu par pārsūtīšanu uz pieprasījuma saņēmēju dalībvalsti, pirms tā nav devusi tiešu vai netiešu piekrišanu attiecīgās personas uzņemšanai vai atpakaļuzņemšanai.
54. Pirms es izdaru secinājumus, atliek precizēt, ņemot vērā iemeslus, kas saistīti ar Francijas iestāžu praksi pieņemt iepriekšējus pārsūtīšanas lēmumus, ka Dublinas III regulas 28. pants nav pretrunā tam, ka attiecīgā persona tiek aizturēta, pirms ir izlemts par tās pārsūtīšanu, ja ir izpildīti visi ar šo normu paredzētie nosacījumi šāda pasākuma veikšanai (35). Aizliegums veikt aizturēšanas pasākumus pirms pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas līdz ar to izriet vienīgi no Francijas tiesībām, nevis no Savienības tiesībām (36).
Secinājumi
55. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz tribunal administratif de Lille (Lilles Administratīvā tiesa, Francija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 26. panta 1. punkts liedz dalībvalstij, kura dalībvalstij, ko tā uzskata par atbildīgu par šādu izskatīšanu, ir iesniegusi uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, pamatojoties uz šīs regulas 21., 23. un 24. pantu, pieņemt un attiecīgajai personai paziņot lēmumu par tās pārsūtīšanu uz pieprasījuma saņēmēju dalībvalsti, pirms šī pēdējā ir devusi piekrišanu šīs personas uzņemšanai vai atpakaļuzņemšanai.