Language of document : ECLI:EU:F:2011:2

CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2011. gada 13. janvārī

Lieta F‑77/09

Bart Nijs

pret

Eiropas Savienības Revīzijas palātu

Civildienests – Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Civildienesta noteikumu 22.a pants un 22.b pants – Objektivitāte – Saprātīgs termiņš

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru B. Nijs lūdz galvenokārt atcelt, pirmkārt, 2009. gada 15. janvāra lēmumu, ar kuru viņš ir atsaukts no sava amata, otrkārt, Revīzijas palātas 2007. gada 20. septembra lēmumu Nr. 81‑2007, ar kuru ad hoc komitejai ir piešķirtas iecēlējinstitūcijas pilnvaras, treškārt, visus ad hoc iecēlējinstitūcijas pieņemtos sagatavojošos lēmumus; pakārtoti prasītājs lūdz Civildienesta tiesai “apstiprināt”, ka atsaukšana ir nesamērīgs sods

Nolēmums      Prasību noraidīt. Prasītājs sedz savus, kā arī atlīdzina Revīzijas palātas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Civildienesta tiesas kompetence – Robežas

(LESD 266. un 270. pants; Tiesas statūtu I pielikuma 1. punkts)

2.      Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Vārda brīvība – Faktu, no kuriem var prezumēt nelikumīgas darbības vai smaga pārkāpuma esamību, izpaušana – Aizsardzība pret disciplināro procedūru – Nosacījumi

(Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punkts un 22.b panta 1. punkts)

3.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Prasība “ad hoc” iecēlējinstitūcijai, ko veido iestādes, šajā gadījumā Revīzijas palātas, locekļi – Pieļaujamība

(EKL 247. panta 2. punkts)

4.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Administrācijas pienākums īstenot savas pilnvaras disciplinārlietās rūpīgi un objektīvi

5.      Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Sūdzības un prasības savstarpēja atbilstība – Priekšmeta un pamata identiskums – Pamati un argumenti, kas nav iekļauti sūdzībā, bet kas ir cieši ar to saistīti – Pieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

6.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Sankcija – Iecēlējinstitūcijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Piemērojamība – Robežas

(Civildienesta noteikumu 17., 17.a pants un 86.–89. pants)

7.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Termiņi – Administrācijas pienākums rīkoties saprātīgā termiņā – Novērtēšana

(Civildienesta noteikumu IX pielikums)

1.      Civildienesta tiesai nav kompetences grozīt disciplinārsodu vai atzīt, ka šāds sods nav samērīgs, un nosūtīt [lietu] atpakaļ administratīvajai iestādei, lai tā noteiktu citu sodu. Soda autoram vajadzības gadījumā atbilstoši LESD 266. pantam ir jāveic pasākumi iespējamā sprieduma par atcelšanu izpildei.

(skat. 55. punktu)

2.      Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punkts ir saistīts ar 22.b panta 1. punkta pirmo daļu attiecībā uz informācijas, kuras izpaušana nevar būt disciplināru pasākumu pamatā, definīciju; abi šie teksti attiecas tikai uz tādu konkrētu faktu paziņošanu, no kuru pirmā vērtējuma ierēdnis, kas tos paziņoja, varēja saprātīgi pieņemt nelikumīgas darbības vai smaga pārkāpuma esamību.

Šajos pantos paredzētā izpaušana tiek aizsargāta pret disciplināriem pasākumiem tikai tad, ja tā atbilst šim nosacījumam un tiek veikta, ievērojot objektivitāti, ar amatu saistīto cieņu, personas godu un nevainīguma prezumpciju.

Civildienesta noteikumu 22.b panta 1. punktā noteiktā aizsardzība nevar tikt piemērota ierēdņiem, kas ir vainojami pierādīšanas ar vislielāko piesardzību un vislielāko atturību pienākuma neizpildē, publicējot apgalvojumus, kuru izskatīšanā kompetence ir Eiropas Krāpšanas apkarošanas birojam (OLAF).

(skat. 65., 66., 70. un 80. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2007. gada 2. maijs, F‑23/05 Giraudy/Komisija, 162. punkts.

3.      Ad hoc iecēlējinstitūcija, ko veido Revīzijas palātas locekļi, piedāvā visas vienlīdzīgas attieksmes garantijas disciplinārlietas izskatīšanas laikā, jo tiek prasīts, lai minētie locekļi sniedz neatkarības un objektivitātes garantijas un atbilst šīm prasībām savu pilnvaru laikā. Revīzijas palātas locekļu Ētikas kodekss nosaka arī, ka tie izvairās no jebkuras situācijas, kas var izraisīt interešu konfliktu.

Turklāt jebkurai iecēlējinstitūcijai ir pienākums, kas attiecas it sevišķi uz disciplināro jomu, ievērot objektivitātes principu.

(skat. 102. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2009. gada 29. septembris F‑125/07 Hau/Parlaments, 27. punkts un tajā minētā judikatūra.

4.      Administrācijai sava disciplinārā vara ir jāīsteno rūpīgi un objektīvi.

Ierēdņa, kas veic administratīvo izmeklēšanu, uzdevumos noteikti ietilpst atbilstošo faktu un apstākļu konstatēšana un tātad to novērtēšana, lai noteiktu to atbilstību, kā arī pierādījumu, ko var izmantot disciplinārlietā, spēka novērtēšana. Šī rīcības brīvība pati atšķiras atkarībā no disciplinārā pārkāpuma, par ko var noteikt sodu, rakstura un vajadzīgās izmeklēšanas. Ierēdnim, kas veic izmeklēšanu, izdarot pārbaudes, ir jānovērtē elementi, kuri var nelabvēlīgi ietekmēt ar amatu saistītu cieņu, kas ir ikviena ierēdņa svarīgs uzdevums, lai tādējādi vajadzības gadījumā konstatētu atbilstošus elementus. Aizliedzot izdarīt vērtējumu, tiktu kavēta šo faktu jebkāda administratīvā izmeklēšana.

(skat. 110., 115. un 118. punktu)

5.      Lai saglabātu pirmstiesas procedūras mērķi, proti, atļautu administrācijai pārskatīt tās lēmumu un tādējādi atrisināt domstarpības ārpus tiesas, tika nolemts, ka noteikumu par sūdzības un strīdīgās prasības atbilstības prasību var piemērot tikai tajos gadījumos, kad prasība tiesā groza sūdzības priekšmetu vai tās pamatu, šo pēdējo jēdzienu “pamats” interpretējot plaši, proti, kā iebildumu par apstrīdētā akta iekšējo tiesiskumu vai pakārtoti – tā ārējā tiesiskuma apstrīdēšanu. Līdz ar to, ievērojot iebildes par prettiesiskumu, kā arī sabiedriskās kārtības pamatus, tiesvedības pamats un tātad arī [prasības pieteikuma] nepieņemamība parasti nemainās tādēļ, ka netiek ievērota prasība par savstarpējo atbilstību, izņemot gadījumu, ja prasītājs, kas savā sūdzībā apstrīd tikai tam nelabvēlīga akta formālo spēkā esamību, ieskaitot tā procesuālos aspektus, prasības pieteikumā norāda pamatus pēc būtības vai – pretējā gadījumā – ja prasītājs savā sūdzībā apstrīd tikai tam nelabvēlīgā akta tiesiskumu pēc būtības un vēlāk iesniedz prasības pieteikumu, kurā ir norādīti pamati, kas attiecas uz šī akta formālo spēkā esamību, ieskaitot tā procesuālos aspektus.

(skat. 129. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2010. gada 1. jūlijs, F‑45/07 Mandt/Parlaments, 110., 119. un 120. punkts.

6.      Ar Civildienesta noteikumiem ieviestie disciplinārie pasākumi nerada noteiktu saikni starp sodu un pieļauto pārkāpumu. Arī ja ir pierādīta faktu, kas tiek pārmesti ierēdnim, esamība, iecēlējinstitūcijas var izvēlēties piemērotu disciplinārsodu un Savienības tiesa nevar aizstāt šīs iestādes vērtējumu ar savu vērtējumu, izņemot, ja ir notikusi acīmredzama kļūda vai ļaunprātīga pilnvaru izmantošana.

Iestādes ir tiesīgas sagaidīt no ierēdņiem – sākot no noteiktas pakāpes –, ka tie rīkojas izsvērti un piesardzīgi. Turklāt ierēdnis, apvainojošo dokumentu autors, kas tos plaši izplatīja, ir atbildīgs par diviem acīmredzamiem Civildienesta noteikumu 17. un 17.a panta pārkāpumiem. Tādējādi minētā ierēdņa atsaukšana nav nesamērīga.

(skat. 131., 132. un 135. punktu)

Atsauces:

Pirmās instances tiesa: 1997. gada 18. decembris T‑12/94 Daffix/Komisija, 63. un 89. punkts; 2000. gada 12. septembris, T‑259/97 Teixeira Neves/Tiesa, 108. punkts.

7.      No labas pārvaldības principa izriet, ka disciplinārlietu institūcijām ir jāvada disciplinārlietas norise ar pienācīgu rūpību un jārīkojas tā, lai katra procesuālā darbība tiktu veikta saprātīgā termiņā pēc iepriekšējās darbības. Jautājums par to, vai disciplinārlietas norisē kopš tās uzsākšanas tika ievērota vajadzīgā rūpība, būs atkarīgs no tā, cik īss vai ilgs laiks būs pagājis starp apgalvotā disciplinārā pārkāpuma iestāšanos un lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu pieņemšanu.

Tomēr saprātīga termiņa principa pārkāpums vispārīgi neattaisno administratīvajā procedūrā pieņemtā lēmuma atcelšanu. Tikai tad, ja pārmērīgi ilgs pagājušais laiks var ietekmēt administratīvajā procedūrā pieņemtā lēmuma pašu būtību, saprātīga termiņa neievērošanas princips ietekmē administratīvās procedūras spēkā esamību. Tādējādi tas var attiekties arī uz kriminālprocesu, ja pārmērīga laika paiešana ietekmē attiecīgo personu spēju efektīvi aizstāvēties.

(skat. 141. un 146. punktu)

Atsauces:

Tiesa: 2000. gada 13. decembris, C‑39/00 P SGA/Komisija, 44. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 13. janvāris, T‑67/01 JCB Service/Komisija, 36. un 40. punkts un tajos minētā judikatūra.

Civildienesta tiesa: 2001. gada 13. janvāris, F‑124/05 un F‑96/06 un G/Komisija, 390. un 392. punkts.