Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2023. gada 21. jūlijā iesniedza Sąd Najwyższy (Polija) – E. S. A./W. sp. z o.o., Bank S.A.
(Lieta C-459/23, E.)
Tiesvedības valoda – poļu
Iesniedzējtiesa
Sąd Najwyższy
Pamatlietas puses
Prasītāja: E. S. A
Atbildētājas: W. sp. z o.o., Bank S.A.
Prejudiciālie jautājumi
Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – ņemot vērā interpretāciju, kādu Tiesa ir sniegusi spriedumā lietā C-487/19 W. Ż., – ir jāinterpretē tādējādi, ka, norīkojot Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnesi uz laiku izskatīt lietas citā Sąd Najwyższy palātā bez viņa piekrišanas, tiek pārkāpts tiesnešu neatceļamības un neatkarības princips pēc analoģijas ar vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesneša pārcelšanu no vienas tās pašas tiesas nodaļas uz citu, ja:
- tiesnesis tiek norīkots izskatīt lietas, kuru joma nesakrīt ar tās palātas materiālo kompetenci, kurā Sąd Najwyższy tiesnesis ir iecelts izskatīt lietas;
- tiesnesim nav nodrošinātas tādas tiesības vērsties tiesā saistībā ar lēmumu par šādu norīkošanu, kas atbilstu sprieduma lietā C-487/19 W. Ż. 118. punktā noteiktajām prasībām;
- Pierwszy Prezes Sądu Najwyższego (Augstākās tiesas pirmais priekšsēdētājs) rīkojumu par norīkošanu izskatīt lietas citā palātā un priekšsēdētāja, kurš vada Izba Cywilna Sądu Najwyższego (Augstākās tiesas Civillietu palāta) darbu, rīkojumu par konkrētu lietu iedalīšanu ir izdevušas personas, kas ir ieceltas tiesnešu amatos Sąd Najwyższy tādos pašos apstākļos kā lietā C-487/19 W. Ż., un, ņemot vērā līdzšinējo judikatūru, tiesas process, kurā piedalās šādas personas, vai nu nav spēkā, vai arī ar to tiek pārkāptas ECPAK 6. pantā paredzētās lietas dalībnieka tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu;
- valsts tiesībās nav pamata tiesneša norīkošanai bez viņa piekrišanas uz noteiktu laiku izskatīt lietas citā Sąd Najwyższy palātā, nevis tajā palātā, kurā viņš pilda dienesta pienākumus, vienlaikus saglabājot pienākumu izskatīt lietas pamatpalātā;
- tiesneša norīkošana bez viņa piekrišanas uz noteiktu laiku izskatīt lietas citā Sąd Najwyższy palātā, nevis tajā palātā, kurā viņš pilda dienesta pienākumus, izraisa Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 1 6. panta b) punkta pārkāpumu?
Neatkarīgi no atbildes uz pirmo jautājumu, – vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka “tiesību aktos noteikta” tiesa nav tiesa tādā sastāvā, kas izveidots ar Augstākās tiesas pirmā priekšsēdētāja izdotu rīkojumu par norīkošanu izskatīt lietas citā Sąd Najwyższy palātā un priekšsēdētāja, kurš vada Augstākās tiesas Civillietu palātas darbu, rīkojumu par konkrētu lietu iedalīšanu, kurus ir izdevušas personas, kas ir ieceltas tiesnešu amatos Sąd Najwyższy tādos pašos apstākļos kā lietā C-487/19 W. Ż., ja, ņemot vērā līdzšinējo judikatūru, tiesas process, kurā piedalās šādas personas, vai nu nav spēkā, vai arī ar to tiek pārkāptas ECPAK 6. pantā paredzētās lietas dalībnieka tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu?
Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde vai ja uz otro jautājumu tiek sniegta atbilde, saskaņā ar kuru šādi izveidota tiesa nav “tiesību aktos noteikta” tiesa, – vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesneši, kas iecelti tiesā, kura izveidota tādā veidā, kāds aprakstīts 1. un 2. jautājumā, var atteikties veikt darbības viņiem iedalītajā lietā, tostarp pieņemt nolēmumu, atzīstot par neesošiem rīkojumus par viņu norīkošanu izskatīt lietas citā Sąd Najwyższy palātā un par konkrētu lietu iedalīšanu, vai arī viņiem ir jāpieņem nolēmums, atstājot lietas dalībnieku ziņā lēmumu par tā iespējamo apstrīdēšanu, pamatojoties uz to, ka ar to tiek pārkāptas lietas dalībnieka tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā, kura atbilstu LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Hartas 47. pantā izvirzītajām prasībām?
Gadījumā, ja uz iepriekšējiem jautājumiem tiek sniegta atbilde, saskaņā ar kuru iesniedzējtiesa ir tiesību aktos noteikta tiesa LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, – vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/17/EK (2004. gada 31. marts), ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs 1 , 3. panta 3. punkta b) apakšpunkts, kopsakarā ar 20. pantu un 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka publiskam uzņēmumam, kas minēts šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kurš veic darbību elektroenerģijas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības jomā, ir pienākums publisko iepirkumu procedūrā iegādāties Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK 2 2. panta k) un l) punktā minētos zaļos sertifikātus?
Gadījumā, ja uz 4. jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, – vai Direktīvas 2004/17 14. pants, kopsakarā ar tās 1. panta 4. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar publisko iepirkumu procedūru ir jābūt noslēgtam pamatlīgumam starp šādu uzņēmumu un atjaunojamo energoresursu enerģijas ražotāju, ja šī līguma izpildē iegādāto zaļo sertifikātu aplēstā kopējā vērtība (pat ja tā nav precizēta līgumā) pārsniedz minētās direktīvas 16. panta a) punktā noteikto robežvērtību, bet atsevišķu darījumu, kuri noslēgti, izpildot līgumu, vērtība nepārsniedz šo robežvērtību?
Ja atbilde uz 4. un 5. jautājumu ir apstiprinoša, – vai līguma noslēgšana, pilnībā neievērojot normas par publiskajiem iepirkumiem, atbilst gadījumam, kas minēts 2.d panta 1. punkta a) apakšpunktā Padomes Direktīvā 92/13/EEK (1992. gada 25. februāris), ar ko koordinē normatīvos un administratīvos aktus par to, kā piemēro Kopienas noteikumus par līgumu piešķiršanas procedūrām, ko piemēro subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē 1 , vai arī tā atbilst citam Savienības publisko iepirkumu tiesību pārkāpuma gadījumam, kas ļauj atzīt līgumu par spēkā neesošu ārpus valsts tiesībās, ar kurām īsteno iepriekš minēto direktīvu, paredzētajām procedūrām?
Ja atbilde uz 4.–6. jautājumu ir apstiprinoša, – vai vispārējais princips, ar ko aizliegta tiesību ļaunprātīga izmantošana, ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumslēdzējs uzņēmums, kas minēts Direktīvas 2004/17 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā, nevar prasīt, lai tiktu atcelts līgums, ko tas ar piegādātāju ir noslēdzis, pārkāpdams valsts tiesību normas, ar kurām transponētas Savienības direktīvas publisko iepirkumu jomā, ja prasības atcelt līgumu patiesais iemesls ir nevis Savienības tiesību ievērošana, bet gan līgumslēdzēja veiktas līguma izpildes rentabilitātes samazināšanās?
____________
1 OV 2003, L 299, 9. lpp.
1 OV 2004, L 134, 1. lpp.
1 OV 2009, L 140, 16. lpp.
1 OV 1992, L 76, 14. lpp.