ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2022. gada 10. martā (1)
Lieta C‑804/21 PPU
C,
CD,
piedaloties
Syyttäjä
(Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584 – Pieprasītās personas nodošana pieprasītājai tiesai – Nodošanas termiņš – Nodošanas neiespējamība nepārvaramas varas apstākļu dēļ – Kompetence nepārvaramas varas konstatēšanai – Nodošanas termiņa beigas – Covid‑19 – Patvēruma pieteikums
I. Ievads
1. Pamatlēmuma 2002/584 (2) 23. pants reglamentē ar Eiropas apcietināšanas orderi pieprasītu personu nodošanu pēc tam, kad izpildes dalībvalsts kompetentās iestādes ir pieņēmušas galīgo lēmumu par šīs personas izdošanu. Ja pieprasītā persona netiek nodota ļoti īsā termiņā, tā ir jāatbrīvo saskaņā ar 23. panta 5. punktu. Ja nodošanu kavē nepārvarama vara, šo termiņu var pagarināt saskaņā ar 23. panta 3. punktu. Šajā ziņā tiesību normā netiek nošķirts, vai apcietināšanas ordera mērķis ir kriminālvajāšana vai brīvības atņemšanas soda izpilde.
2. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu dod Tiesai iespēju precizēt Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punkta interpretāciju attiecībā uz to, vai izpildes dalībvalsts policijas iestādes var konstatēt nepārvaramas varas apstākļu esamību. Turklāt ir jāprecizē, kāda nozīme ir pieprasītās personas patvēruma pieteikumam attiecībā uz nodošanas termiņiem un atbrīvošanu. Līdzās tam rodas jautājums, ar kādiem nosacījumiem 23. pants vispār ir piemērojams.
II. Tiesiskais regulējums
A. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (ECPAK)
3. ECPAK 5. pantā ir noteiktas tiesības uz brīvību un drošību:
“1. Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto kārtību:
a. ja kāda persona tiek likumīgi aizturēta uz kompetentas tiesas sprieduma pamata;
b. [..];
c. ja kāda persona tiek likumīgi arestēta vai aizturēta ar nolūku nodot viņu kompetentiem juridiskiem orgāniem, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir pārkāpusi likumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas;
[..]
f. ja likumīgi tiek arestēta vai aizturēta kāda persona ar nolūku neļaut šai personai nelikumīgi iebraukt valstī vai ja attiecībā pret kādu personu tiek veiktas darbības ar nolūku šo personu deportēt vai izraidīt no valsts.
2. [..]
3. Jebkura persona, kas arestēta vai aizturēta saskaņā ar šī panta 1.c. apakšpunktu, ir nekavējoties nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota realizēt tiesu varu, un ir pakļaujama tiesas procesam saprātīgās laika robežās vai līdz tiesas procesam atbrīvojama. Atbrīvošanas nosacījums var būt atkarīgs no garantijām par ierašanos tiesā.
4. Jebkura persona, kurai aresta vai aizturēšanas ceļā atņemta brīvība, var ierosināt procesu, kurā tiesa nekavējoties nosaka viņa aizturēšanas likumīgumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi likumīga.
5. [..]”
B. Pamatlēmums 2002/584
4. Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 1. punktā ir aprakstīta Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanas joma:
“Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.”
5. Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. un 2. punktā ir noteiktas kompetentās iestādes:
“1. Izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.
2. Izpildes tiesu iestāde ir izpildes dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.”
6. Pamatlēmuma 2002/584 8. apsvērumā ir precizēta izpildes tiesu iestādes loma:
“Nolēmumiem par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi ir jābūt pakļautiem pietiekamai kontrolei, kas nozīmē, ka dalībvalsts tiesas iestādei, kurā pieprasītā persona ir apcietināta, būs jāpieņem lēmums par tās nodošanu.”
7. Pamatlēmuma 2002/584 7. pantā ir atļauta centrālās iestādes iesaistīšanās:
1. Katra dalībvalsts var izraudzīties centrālo iestādi vai, ja tās tiesību sistēma to pieļauj, vairākas centrālās iestādes, kas palīdz kompetentajām tiesu iestādēm.
2. Dalībvalsts var, ja tas ir vajadzīgs tās tiesu sistēmas organizācijas dēļ, paredzēt centrālajai iestādei (centrālajām iestādēm) atbildību par Eiropas apcietināšanas orderu administratīvu pārsūtīšanu un saņemšanu, kā arī par citu oficiālu saraksti, kas uz to (tām) attiecas.
[..]”
8. Šajā sakarā Pamatlēmuma 2002/584 9. apsvērumā ir noteikts:
“Centrālo iestāžu loma Eiropas apcietināšanas ordera izpildē nepārsniedz praktisku un administratīvu atbalstu.”
9. Pamatlēmuma 2002/584 23. pantā ir noteikti termiņi pieprasītās personas nodošanai pēc tam, kad izpildes dalībvalsts kompetentās iestādes ir pieņēmušas galīgo lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi:
“1. Pieprasīto personu nodod iespējami ātri dienā, par kuru vienojas iesaistītās iestādes.
2. To nodod ne vēlāk kā 10 dienas pēc galīgā lēmuma pieņemšanas par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi.
3. Ja pieprasītās personas nodošanu 2. punktā minētajā termiņā traucē apstākļi, ko nekontrolē neviena dalībvalsts, tad izpildes un izsniegšanas tiesu iestādes nekavējoties savstarpēji sazinās un vienojas par jaunu nodošanas dienu. Šajā gadījumā nodošana notiek 10 dienu laikā no dienas, par kuru panākta jaunā vienošanās.
4. Nodošanu izņēmuma gadījumā var uz laiku atlikt nopietnu humānu iemeslu dēļ, piemēram, ja ir pamatoti iemesli domāt, ka tas acīmredzami apdraudētu pieprasītās personas dzīvību vai veselību. Eiropas apcietināšanas ordera izpilde notiek iespējami drīz pēc tam, kad šie iemesli beidz pastāvēt. Izpildes tiesu iestāde par to nekavējoties informē izsniegšanas tiesu iestādi un vienojas par jaunu nodošanas dienu. Šajā gadījumā nodošana notiek 10 dienu laikā no dienas, par kuru panākta jaunā vienošanās.
5. Beidzoties [..] 2. līdz 4. punktā minētajiem termiņiem, ja persona joprojām atrodas apcietinājumā, to atbrīvo.”
C. Transponēšana Somijā
10. Somija Pamatlēmumu 2002/584 ir transponējusi ar Laki rikoksen johdosta tapahtuvasta luovuttamisesta Suomen ja muiden Euroopan unionin jäsenvaltioiden välillä (1286/2003) (Likums 1286/2003 par nodošanu izdarītu nodarījumu dēļ starp Somiju un citām Eiropas Savienības dalībvalstīm; turpmāk tekstā – “Likums par nodošanu ES”). Pamatlēmuma 23. pants ir transponēts 46.–48. pantā.
11. Ir jāuzsver Likuma par nodošanu ES 46. panta 2. punkts, ar kuru ir transponēts Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punkts un kurā ir paredzēts, ka “kompetentās iestādes” (toimivaltaisten viranomaisten) vienojas par jaunu nodošanas dienu. Turpretī pamatlēmuma 23. panta 3. punktā arī somu valodas versijā ir izmantots jēdziens “tiesu iestāde” (oikeusviranomaisen).
12. Tiesu iestādes, kas lemj par nodošanu un apcietinājumu, ir Helsingin käräjäoikeus (pirmās instances tiesa) un kā apelācijas instance – Korkein oikeus (Augstākā tiesa) (Likuma par nodošanu ES 11., 19. un 37. pants). Tomēr saskaņā ar Likuma par nodošanu ES 44. pantu par lēmuma par nodošanu izpildi ir atbildīga Valsts kriminālpolicijas pārvalde.
III. Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
13. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietas priekšvēsture ir izklāstīta šādi.
14. Rumānijas kompetentā tiesu iestāde 2015. gada 19. maijā izdeva Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz C un 2015. gada 27. maijā attiecībā uz CD, kuri abi ir Rumānijas pilsoņi. To mērķis bija šo personu nodošana Rumānijai, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodus uz pieciem gadiem un papildsodus uz trim gadiem. Sodi tika piespriesti par bīstamu un sevišķi bīstamu narkotisko vielu tirdzniecību un dalību noziedzīgā organizācijā.
15. Saskaņā ar pieejamo informāciju C un CD sākotnēji uzturējās Zviedrijā. Tādēļ Zviedrijas Augstākā tiesa ar 2020. gada 8. aprīļa nolēmumu (NJA 2020, 430. lpp.) izdeva rīkojumu nodot C Rumānijai. Zviedrijas Svea apelācijas tiesa ar 2020. gada 30. jūlija nolēmumu izdeva rīkojumu nodot CD Rumānijai. Tomēr pirms lēmumu par nodošanu izpildes abi bija pametuši Zviedriju, lai dotos uz Somiju.
16. 2020. gada 15. decembrī, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, C un CD Somijā tika aizturēti un ievietoti apcietinājumā. Korkein oikeus ar 2021. gada 16. aprīļa galīgo nolēmumu (KKO 2021:24 un [Nolēmums Nr. 582/2021]) izdeva rīkojumu par C un CD nodošanu Rumānijai. Somijas Valsts kriminālpolicijas pārvalde pēc Rumānijas iestāžu lūguma vienojās par pirmo nodošanas datumu 2021. gada 7. maijā, jo līdz tam Covid‑19 pandēmijas dēļ nebija pieejams neviens piemērots lidojums.
17. 2021. gada 3. maijā C un CD vērsās Korkein oikeus ar lūgumu atcelt lēmumus par nodošanu. 2021. gada 4. maijā Korkein oikeus vispirms provizoriski aizliedza izpildīt lēmumus par nodošanu un pēc tam 2021. gada 31. maijā noraidīja lūgumus atcelt lēmumus. Rezultātā nolēmums aizliegt izpildi zaudēja spēku. Arī nākamais nodošanas datums, par kuru bija panākta vienošanās, 2021. gada 11. jūnijs, tika atlikts, jo nebija tiešu gaisa satiksmes savienojumu ar Rumāniju un, ievērojot noteikto termiņu, nebija iespējams organizēt gaisa transportu caur citu dalībvalsti. Pēc tam C un CD iesniedza vēl citus nesekmīgus lūgumus lēmumu par nodošanu izpildes apturēšanai.
18. Pēdējais nodoms bija nodot CD Rumānijai 2021. gada 17. jūnijā un C – 2021. gada 22. jūnijā. Tomēr viņu nodošanai tika radīti šķēršļi pēc tam, kad viņi Somijā lūdza patvērumu. 2021. gada 12. novembrī Maahanmuuttovirasto (Imigrācijas iestāde) noraidīja patvēruma pieteikumus, bet C un CD pārsūdzēja lēmumu Hallinto‑oikeus (Administratīvā tiesa).
19. Vienlaikus procedūrai par viņu patvēruma pieteikumu izskatīšanu C un CD vērsās vispārējās jurisdikcijas tiesās ar lūgumu viņus atbrīvot. Korkein oikeus 2021. gada 20. decembrī šajā tiesvedībā uzdeva Tiesai šādus jautājumus:
“1) Vai Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punktā, lasot to kopsakarā ar šā panta 5. punktu, ir prasīts, lai gadījumā, ja apcietinātā persona nav tikusi nodota noteiktajā termiņā, pamatlēmuma 6. panta 2. punktā minētā izpildes tiesu iestāde pieņemtu lēmumu par jaunu nodošanas datumu un pārbaudītu, vai pastāv nepārvaramas varas apstākļi un tiek ievēroti apcietinājumam piemērojamie nosacījumi, vai arī procedūra, kurā tiesa izskata šos jautājumus tikai pēc lietas dalībnieku pieprasījuma, arī ir saderīga ar pamatlēmumu? Ja tiek pieņemts, ka termiņa pagarināšanai ir nepieciešama tiesu iestādes iesaistīšanās, vai tas, ka šāda iesaistīšanās nenotiek, katrā ziņā nozīmē, ka pamatlēmumā paredzētie termiņi ir beigušies, un tādā gadījumā apcietinātā persona ir jāatbrīvo saskaņā ar šā paša pamatlēmuma 23. panta 5. punktu?
2) Vai Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nepārvaramas varas jēdziens ietver arī tādus juridiskus šķēršļus nodošanai, kuri ir balstīti uz izpildes dalībvalsts tiesību aktiem, kā, piemēram, izpildes aizliegums, kas pasludināts uz tiesvedības laiku, vai patvēruma meklētāja tiesības uzturēties izpildes valstī līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums par viņa patvēruma pieteikumu?”
20. Tiesa ir saņēmusi rakstveida apsvērumus no C un CD, Rumānijas un Eiropas Komisijas. 2022. gada 2. martā rīkotajā tiesas sēdē piedalījās C un CD, Somijas Republika, Nīderlandes Karaliste un Eiropas Komisija.
IV. Tiesiskais vērtējums
21. Pamatlēmuma 2002/584 23. pantā ir noteikti stingri termiņi Eiropas apcietināšanas orderī pieprasītās personas nodošanai. Nodošanai jānotiek iespējami ātri (1. punkts), bet parasti ne vēlāk kā desmit dienas pēc galīgā lēmuma pieņemšanas par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi (2. punkts). Tomēr 23. panta 3. punktā ir paredzēts, ka ir jāvienojas par jaunu nodošanas datumu, ja pieprasītās personas nodošana 23. panta 2. punktā minētajā termiņā nav iespējama nepārvaramas varas apstākļu (3) dēļ.
22. Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā tiek izvirzīti trīs jautājumi saistībā ar nepārvaramas varas jēdzienu, kas ir jāņem vērā, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punktu.
23. Pirmā jautājuma pirmās daļas mērķis ir noskaidrot, vai, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punktu, nepārvaramas varas apstākļu esamība vienmēr ir jāizvērtē un par jaunu nodošanas datumu jāvienojas tiesu iestādei vai arī sākotnēji šos pasākumus var veikt policijas iestāde, ja tiesa to izvērtē pēc pieprasījuma (par to C sadaļā).
24. Otrais jautājums attiecas uz nepārvaramas varas jēdziena interpretāciju attiecībā uz to, vai pieprasītās personas patvēruma pieteikums un ar to saistītā aizkavēšanās nodošanā ir uzskatāmi par nepārvaramas varas apstākļiem (par to D sadaļā).
25. Šiem diviem jautājumiem ir nozīme šajā lietā, jo Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 5. punktā bez papildu ierobežojumiem ir paredzēts, ka attiecīgo personu atbrīvo, ja tā joprojām atrodas apcietinājumā pēc 23. panta 2.–4. punktā minēto termiņu beigām. Tādēļ ar pirmā jautājuma otro daļu Korkein oikeus vēlas noskaidrot, vai atbrīvošana ir nepieciešama jau tad, ja neviena tiesa nav izvērtējusi, vai pastāv nepārvaramas varas gadījums, kas rada pamatu jaunam termiņam. Lai gan tā šo jautājumu uzdod tikai gadījumā, ja patiešām būtu nepieciešama pārskatīšana tiesā, es pirms abiem pārējiem jautājumiem aplūkošu, vai termiņu izbeigšanās gadījumā patiešām ir jānotiek atbrīvošanai, jo ar to tiek precizētas attiecīgās intereses un tiesiskie stāvokļi (par to B sadaļā).
26. Tomēr vispirms ir jāaplūko Komisijas tiesas sēdē izteiktais apsvērums, ka Pamatlēmuma 2002/584 23. pants neesot piemērojams, kamēr tiek izskatīta pārsūdzība pret nodošanu.
A. Par Pamatlēmuma 2002/584 23. panta piemērojamību
27. No Pamatlēmuma 23. panta 2. punkta izriet, ka šajā pantā paredzētie termiņi sākas tikai līdz ar galīgā lēmuma pieņemšanu par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi.
28. Šis 23. pants atrodas diezgan sarežģītas nodošanas procedūras, kas ir reglamentēta Pamatlēmuma 2002/584 2. nodaļā, beigās. Tas tiek piemērots tikai pēc tam, kad izpildes tiesu iestāde jau ir veikusi visus citus vajadzīgos pasākumus, tostarp lēmusi par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi (4).
29. Pirmšķietami šis brīdis konkrētajā gadījumā ir iestājies ar Korkein oikeus 2021. gada 16. aprīļa galīgo nolēmumu.
30. Tomēr Komisija pārliecinoši izklāsta, ka šāds nolēmums zaudē savu galīgo raksturu, tiklīdz tiek ierosināta pārsūdzība par nodošanu. Proti, šāda pārsūdzība var būt iedarbīga tikai tad, ja ar to netiek pieļauta nodošana. Ja valsts iekšējās tiesībās šāda pārsūdzība ir paredzēta, vismaz teorētiski ir jābūt iespējamam, ka apmierināšanas gadījumā tā vismaz uz laiku novērš nodošanu. Ar to iepriekšējais nolēmums par izpildi zaudē savu galīgo raksturu. Tāpēc Pamatlēmuma 2002/584 23. pants var būt atkārtoti piemērojams tikai pēc šīs pārsūdzības noraidīšanas.
31. Tāpēc, ja izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ar jautājumiem par Pamatlēmuma 2002/584 23. panta interpretāciju būtu iesniegts saistībā ar tiesvedību par šādu pārsūdzību, tas nebūtu nozīmīgs strīda izšķiršanai un uz to nebūtu jāatbild. Būtu pietiekami paziņot Korkein oikeus, ka 23. pants nav piemērojams.
32. Tomēr, aplūkojot precīzi, pamatlieta attiecas nevis uz pārsūdzību pret nodošanu, bet tās pamats ir pieprasīto personu patvēruma procesi. Šiem procesiem – salīdzinājumā ar pārsūdzību pret nodošanu – ir cits strīda priekšmets. Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka patvēruma tiesības saskaņā ar Protokolu Nr. 24 par patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem nav Eiropas apcietināšanas ordera neizpildes pamati (5). Lēmums par nodošanu tātad būtu galīgs.
33. Taču de facto konkrētajā gadījumā ar patvēruma procesu netiek pieļauta nodošana un ar to patvēruma pieteikumu – mazticamajā – pozitīvā iznākuma situācijā tiktu apstrīdēta Eiropas apcietināšanas ordera izpilde. Tāpēc Pamatlēmuma 23. panta piemērošanas nolūkā tam ir jāpiešķir tāda pati nozīme kā pārsūdzībai pret nodošanu.
34. Līdz ar to Pamatlēmuma 2002/584 23. pants nav piemērojams, ja nodošana nav iespējama patvēruma procesa dēļ.
35. Ņemot vērā šo secinājumu, atbildei uz Korkein oikeus uzdotajiem jautājumiem, nav nozīmes pamatlietas atrisinājumā. Tomēr tos aplūkošu gadījumam, ja Tiesa nepiekristu manai izpratnei.
B. Par pieprasītās personas atbrīvošanu
36. Pirmā jautājuma otrā daļa attiecas uz pieprasītās personas atbrīvošanu. Šajā sakarā vispirms aplūkošu atbrīvošanas normatīvos priekšnosacījumus un sekas un pēc tam pievērsīšos zināmām šaubām par tās piemērotību. Visbeidzot šos apsvērumus aplūkošu Pamattiesību hartas 6. pantā noteikto pamattiesību uz brīvību kontekstā.
1. Atbrīvošanas normatīvie priekšnosacījumi un sekas
37. Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 5. punktu attiecīgo personu atbrīvo, ja tā joprojām atrodas apcietinājumā pēc 23. panta 2.–4. punktā minēto termiņu beigām.
38. Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 2. punktā ir noteikts ļoti īss termiņš. Saskaņā ar to nodošanu veic ne vēlāk kā desmit dienas pēc galīgā lēmuma pieņemšanas par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi. Par precīzu nodošanas datumu šajā termiņā vienojas attiecīgās iestādes (23. panta 1. punkts).
39. Savukārt, ja ir piemērojams Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. vai 4. punkts, nav viegli noteikt termiņa beigas. Lai gan abās tiesību normās arī ir minēts desmit dienu termiņš, taču šis termiņš sākas tikai no dienas, kad ir panākta vienošanās par jaunu nodošanas datumu.
40. Vienošanās par šādu jaunu nodošanas datumu ir iespējama, ja datumā, par kuru sākotnēji bija panākta vienošanās, nodošanu kavē nepārvarama vara (Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punkts) vai nopietni humāni iemesli (23. panta 4. punkts).
41. Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. un 4. punktā nav precīzāk noteikts šis jaunais nodošanas datums. Tomēr no 23. panta 1. punkta arī attiecībā uz šiem gadījumiem var secināt, ka nodošanai jānotiek pēc iespējas ātrāk. Tādēļ, kā Tiesa ir nolēmusi, turpmāka paturēšana apcietinājumā ir pieļaujama tikai tad, ja nodošanas procedūra – arī ievērojot Pamattiesību hartas 6. pantu (6) – ir īstenota pietiekami rūpīgi un līdz ar to apcietinājuma ilgums nav pārmērīgs (7).
42. Desmit dienu termiņš saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 2. punktu katrā ziņā neattiecas uz jauno nodošanas datumu saskaņā ar 23. panta 3. un 4. punktu. Par to liecina jau tas, ka likumdevējs šajās abās tiesību normās ir tieši noteicis īsus desmit dienu termiņus, taču tie sākas tikai ar jauno nodošanas datumu, par kuru ir panākta vienošanās, tomēr to mērķis nav šā datuma noteikšana. Noteikt termiņu jaunajam nodošanas datumam nebūtu arī saprātīgi, jo 23. panta 3. un 4. punktā noteiktajos gadījumos nav paredzams, cik ilgi attiecīgais šķērslis pastāvēs.
43. Tomēr, ja termiņi ir pagājuši, pieprasītā persona, ja tā joprojām atrodas apcietinājumā, ir jāatbrīvo saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 5. punktu. Šim regulējumam nav paredzēti izņēmumi.
44. Šāds secinājums, ko Tiesa ir apstiprinājusi spriedumā Vilkas (8), ir pārsteidzošs, jo tas rada risku, ka pieprasītā persona bēgot izvairīsies no turpmākās apcietināšanas ordera izpildes.
45. Ģenerāladvokāts M. Bobeks šajā sakarā ir pat uzskatījis, ka atbrīvošana saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 5. punktu ir patiesa un beznosacījumu atbrīvošana, kas izslēdz pasākumus, lai novērstu pieprasītās personas bēgšanu, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi (9).
46. Tomēr es Tiesas konstatējumus spriedumā Vilkas saprotu tā, ka arī pēc atbrīvošanas saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 5. punktu izpildes dalībvalstij ir pienākums veikt turpmākus pasākumus, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu nodošanu, ja vien tā šajā nolūkā pieprasīto personu neaiztur. Proti, šīs dalībvalsts tiesu iestādēm joprojām ir pienākums turpināt Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procedūru un nodot pieprasīto personu. Šajā sakarā tām ir jāvienojas par jaunu nodošanas datumu (10). Lai izpildītu savu pienākumu, izpildes dalībvalstij it īpaši ir jābūt pilnvarām veikt vajadzīgos piespiedu pasākumus, kas ir tieši saistīti ar nodošanu. Tas būtu pretrunā pienākumam turpināt procedūru (11), ja izpildes dalībvalstij līdz nodošanai tiktu liegts veikt citus brīvību ierobežojošus pasākumus, lai novērstu bēgšanu, kas nesasniedz brīvības atņemšanas pasākumu robežu (12).
47. Tomēr saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 12. pantu, skatot to kopsakarā ar Pamattiesību hartas 6. pantu un 52. panta 1. punktu, pieprasītās personas turēšana apcietinājumā ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir nepieciešama (13). Tātad nedrīkst būt iespējams Eiropas apcietināšanas ordera izpildi nodrošināt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tāpēc apstāklis, ka pieprasītā persona izpildes dalībvalstī bieži tiek apcietināta, parāda, ka alternatīvi pasākumi noteiktos apstākļos var nebūt vienlīdz piemērots līdzeklis bēgšanas novēršanai (14).
2. Atbrīvošanas piemērotība
48. Tādēļ šīs lietas apstākļi rada šaubas par atbrīvošanas piemērotību saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 5. punktu.
49. Pirmkārt, ir būtiskas norādes, ka pastāv ievērojams bēgšanas risks. Proti, pieprasītās personas jau ir aizbēgušas no Zviedrijas, lai izvairītos no Eiropas apcietināšanas ordera izpildes, un, iespējams, pirms tam jau no Rumānijas. Tomēr saistībā ar termiņiem lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi pieņemšanai Tiesa jau ir nolēmusi, ka atbrīvošana no apcietinājuma nav saderīga ar Pamatlēmumu 2002/584, ja pastāvošo bēgšanas risku, veicot atbilstīgus pasākumus, nevar samazināt līdz pieņemamam līmenim (15).
50. Otrkārt, nodošanas aizkavēšanās pamatlietā vismaz daļēji ir saistīta ar pieprasīto personu rīcību, jo tās vispirms pārsūdzēja nodošanu un vēlāk lūdza patvērumu, neraugoties uz to, ka prima facie nepastāv neviens no nedaudzajiem saskaņā ar Protokolu Nr. 24 par patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem palikušajiem izņēmuma gadījumiem, kuros ir iespējams piešķirt patvērumu. Saskaņā ar Rumānijas sniegto informāciju viņi pat ir veicinājuši to, ka nebija iespējams pārvarēt Covid‑19 radītos šķēršļus nodošanai, atsakoties veikt nepieciešamos testus. Tādēļ viņu atbrīvošana varētu sekmēt novilcinošas darbības, kuru mērķis ir radīt šķēršļus Eiropas apcietināšanas orderu izpildei (16).
51. Un, treškārt, Rumānijas tiesas, tātad dalībvalsts tiesas, pieprasītās personas ir galīgi notiesājušas, piespriežot brīvības atņemšanas sodu uz daudziem gadiem. Neraugoties uz iespējamiem pasākumiem bēgšanas riska mazināšanai, pieprasīto personu atbrīvošana palielina risku, ka šo sodu nevarēs izpildīt. Šāds rezultāts būtu pretrunā dalībvalstu savstarpējai uzticībai un savstarpējas atzīšanas principam, kas tiek īstenoti ar Pamatlēmumu 2002/584 (17). Turpretī šeit aplūkoto apcietināšanas orderu gadījumā, kas attiecas uz brīvības atņemšanas sodu izpildi, pieprasītajām personām radītais slogs, paturot tās apcietinājumā, būtu ļoti ierobežots, ja ne pilnīgi neesošs, jo saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 26. pantu izsniegšanas dalībvalsts ieskaita visus apcietinājuma termiņus, kas izciesti Eiropas apcietināšanas ordera izpildes rezultātā (18).
52. Tomēr spriedumā Vilkas Tiesa arī šādos gadījumos ir atbalstījusi atbrīvošanu (19).
53. Lietā Vilkas bēgšanas risks bija vismaz ļoti iespējams, jo pretošanās nodošanai liecināja, ka pieprasītā persona nebija gatava izciest tai piespriesto brīvības atņemšanas sodu un pakļauties turpmākai kriminālvajāšanai.
54. Turklāt tajā notikušās aizkavēšanās pamatā bija arī pieprasītās personas rīcība, jo tā bija veiksmīgi pretojusies nodošanai, izmantojot komerciālo avioreisu (20), ko Tiesa par nepārvaramu varu uzskatītu tikai retos izņēmuma gadījumos (21).
55. Galu galā spriedums Vilkas, tāpat kā šī tiesvedība, attiecās uz apcietināšanas orderi brīvības atņemšanas soda izpildei. Ir tiesa, ka ne secinājumos (22), ne spriedumā (23), ne arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā nav minēts abu tajā apstrīdēto apcietināšanas orderu pamats. Tomēr Īrija šajā tiesvedībā bija norādījusi, ka viens no šiem apcietināšanas orderiem bija paredzēts, lai veiktu kriminālvajāšanu, tostarp par smagu miesas bojājumu nodarīšanu, bet otrs – lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, tostarp par laupīšanu un sabiedriskās kārtības traucēšanu (24). Tādējādi Tiesa nevarēja pieņemt, ka apcietināšanas orderi bija izdoti vienīgi kriminālvajāšanas nolūkā. Vismaz ģenerāladvokāta M. Bobeka argumentācija, ka traucējumu paredzamība no pieprasītās personas puses ir jāizvērtē, ņemot vērā “noziegum[us], par kuriem persona ir pieprasīta vai ir notiesāta” (25), un “lietas materiāl[us] un konkrētās lietas fakt[us]” (26), liecina par to, ka abu apcietināšanas orderu pamats tai bija zināms.
56. Tomēr ir jāņem vērā, ka Tiesa spriedumā Vilkas nav tieši konstatējusi, ka atbrīvošana saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 5. punktu pēc termiņa beigām ir pilnībā nepieciešama arī Eiropas apcietināšanas ordera gadījumā, kas ir izdots brīvības atņemšanas soda izpildei. Tādēļ tas nebūtu uzskatāms par atkāpi no šī sprieduma, ja Tiesa šajā lietā 23. panta 5. punkta piemērošanu šādiem apcietināšanas orderiem interpretētu šauri. Tas ir jāizvērtē, ņemot vērā Pamattiesību hartas 6. pantā noteiktās pamattiesības uz brīvību.
3. Pamattiesības uz brīvību
57. Saskaņā ar Hartas 6. pantu ikvienam, tātad arī noziedzniekam, kam ir piespriests brīvības atņemšanas sods, bet kurš bēguļo, ir tiesības uz brīvību un drošību.
58. Hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauts, ka tās 6. pantā nostiprināto tiesību izmantošanai var tikt noteikti ierobežojumi, ciktāl šie ierobežojumi ir noteikti tiesību aktos, tajos ir respektēta minēto tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko ir atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (27).
59. Turklāt no Hartas 52. panta 3. punkta izriet, ka, ciktāl tajā ir ietvertas tiesības, kas atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā konvencijā noteiktajām tiesībām. Hartas 53. pantā ir piebilde šajā ziņā, ka nekas no šajā Hartā noteiktā nav interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai negatīvi ietekmē tiesības, kuras atzītas ECPAK (28).
60. Tādēļ saskaņā ar ECT judikatūru tiesību uz brīvību ierobežojumam it īpaši ir nepieciešams juridiskais pamats, kas ir pietiekami pieejams, precīzs un paredzams tā piemērošanā, lai novērstu jebkādu patvaļas risku (29). Tam it īpaši ir jāattiecas uz notiesātiem noziedzniekiem, kas atrodas apcietinājumā, jo šajā situācijā patvaļīgas rīcības risks ir īpaši izteikts.
61. Izdošanas procedūrā juridiskais pamats apcietinājumam vispirms ir jāmeklē Pamatlēmuma 2002/584 tiesību normās, kā arī valsts tiesību aktos, kas pieņemti tā īstenošanai (30). Tomēr gan Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 5. punktā, gan Somijas Likuma par nodošanu ES 48. pantā bez jebkādiem ierobežojumiem ir noteikts, ka pieprasītā persona ir jāatbrīvo pēc pamatlēmuma 23. pantā noteikto termiņu beigām. Šo tiesību normu interpretācija, kas pieļauj apcietinājumu, neraugoties uz termiņu beigām, vairs nebūtu paredzama vai pat būtu contra legem. Tādēļ ir apšaubāms, vai ar Hartas 6. pantā un ECPAK 5. pantā paredzētajām pamattiesībām uz brīvību būtu saderīgi ierobežot pamatlēmuma 23. panta 5. punkta piemērošanu attiecībā uz Eiropas apcietināšanas orderiem, kas ir izdoti brīvības atņemšanas soda izpildei.
62. Turklāt gadījumā, ja ir izdots apcietināšanas orderis brīvības atņemšanas soda izpildei, varētu domāt, ka šī notiesāšana kopā ar piemērotajām krimināltiesību normām ir juridisks pamats paturēšanai apcietinājumā. Tomēr Pamatlēmumā 2002/584 šajā sakarā nav ietverts īpašs regulējums.
63. Attiecībā uz citās dalībvalstīs piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi piemērojams drīzāk būtu Pamatlēmums 2008/909 (31). Tomēr ne lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ne apsvērumos šajā lietā nav nekādu norāžu par to, ka ir izpildīti šādas izpildes nosacījumi. Nav arī norāžu par atbilstošu regulējumu Somijas tiesību aktos.
64. Tādējādi, kamēr likumdevējs nav grozījis pamatlēmuma 23. panta 5. punktu, arī attiecībā uz Eiropas apcietināšanas orderiem, kas ir izdoti brīvības atņemšanas sodu izpildei, ir jāpieņem, ka pieprasītās personas ir jāatbrīvo, ja tās joprojām atrodas apcietinājumā pēc 23. panta 2.–4. punktā noteikto termiņu beigām.
65. Tāpēc vēl jo lielāka nozīme ir abiem pārējiem jautājumiem, kuru mērķis ir noteikt apstākļus, kādos iestājas termiņa pagarinājums saskaņā ar pamatlēmuma 23. panta 3. punktu.
C. Par tiesu iestādes iesaistīšanos
66. Ar pirmā jautājuma pirmo daļu Korkein oikeus vēlas noskaidrot, vai Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punktā paredzētais termiņa pagarinājums ir piemērojams tikai tad, ja tiesu iestāde konstatē, ka nepārvaramas varas apstākļi ir kavējuši savlaicīgu nodošanu.
67. Šī jautājuma pamatā ir tas, ka saskaņā ar Somijas tiesību aktiem ar nodošanas izpildi saistītie uzdevumi tiek nodoti Valsts kriminālpolicijas pārvaldei, kad tiesas lēmums par nodošanu ir kļuvis galīgs. Tā nodrošina lēmuma par nodošanu praktisko īstenošanu, uztur saikni ar izsniegšanas dalībvalsts kompetentajām iestādēm un vienojas par jaunu nodošanas datumu, ja, kā tas ir šajā gadījumā, nodošana nav notikusi desmit dienu laikā.
68. Nododamajai personai vienmēr ir tiesības iesniegt tiesas vērtēšanai jautājumu par to, vai tās turēšana apcietinājumā joprojām ir pamatota vai arī tā būtu jāatbrīvo no apcietinājuma tā pārmērīga ilguma dēļ. Šajā gadījumā tiesai tostarp ir jāpārbauda, vai nodošanas neesamība ir notikusi nepārvaramas varas apstākļu dēļ Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punkta izpratnē, kas ļauj pagarināt nodošanas termiņu un paturēt nododamo personu apcietinājumā, neraugoties uz 23. panta 5. punktu. Tomēr Valsts kriminālpolicijas pārvalde vai kāda cita iestāde jautājumu par paturēšanu apcietinājumā automātiski neiesniedz izskatīšanai tiesā.
69. Tomēr, kā uzsver Korkein oikeus, Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punkta pirmajā teikumā ir tieši noteikts, ka izpildes un izsniegšanas tiesu iestādes nekavējoties savstarpēji sazinās un vienojas par jaunu nodošanas dienu, ja pieprasītās personas nodošana 23. panta 2. punktā minētajā termiņā nav iespējama nepārvaramas varas dēļ (32).
70. Lai gan šajā tiesību normā nav precizēts, kura iestāde pārbauda, vai ir iestājusies nepārvarama vara, tomēr vismaz saskaņā ar tās formulējumu vienošanās par jaunu nodošanas dienu nozīmē, ka nepārvarama vara ir konstatēta. Tādējādi izpildes un izsniegšanas tiesu iestādes var noslēgt šādu vienošanos tikai tad, ja tās ir pārliecinātas, ka ir iestājusies nepārvarama vara.
71. Tomēr Somijas Kriminālpolicijas pārvalde nav uzskatāma par tiesu iestādi.
72. Jēdziens “tiesu iestāde” pamatlēmuma izpratnē ir autonoms Savienības tiesību jēdziens (33). Ar to ir saprotams vai nu kādas dalībvalsts tiesnesis vai tiesa, vai arī tiesu iestāde kā, piemēram, prokuratūra, kas piedalās šīs dalībvalsts tiesu varas īstenošanā un kas bauda vajadzīgo neatkarību no izpildvaras (34). Lēmumus par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi un it īpaši par pieprasītās personas nodošanu saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 8. apsvērumu pieņem izpildes tiesu iestāde.
73. Savukārt ministrijas vai policijas iestādes nav tiesu iestādes, jo tās ir daļa no izpildvaras (35). Attiecībā uz šādām iestādēm Pamatlēmuma 2002/584 7. pantā ir tikai noteikts, ka tām kā “centrālajām iestādēm” var uzticēt Eiropas apcietināšanas orderu, kā arī citas oficiālas sarakstes, kas uz tām attiecas, administratīvu pārsūtīšanu un saņemšanu. Saskaņā ar 9. apsvērumu to loma Eiropas apcietināšanas ordera izpildē nepārsniedz praktisku un administratīvu atbalstu.
74. Tikai vienošanās par nodošanas kārtību varētu būt daļa no praktiskā un administratīvā atbalsta.
75. Tomēr Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punkta piemērošanas kontekstā šis praktiskais aspekts ir saistīts ar lēmumu par paturēšanu apcietinājumā: vispirms ir jāpieņem lēmums par to, vai ir izpildīti nosacījumi tiesību normas piemērošanai, tātad it īpaši, vai pastāv nepārvarama vara. Un, pēc tam nosakot jaunu nodošanas datumu, tiek noteikts papildu laiks paturēšanai apcietinājumā. Šajā ziņā, pamatojoties uz konkrētu attiecīgās situācijas pārbaudi un ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, ir jānodrošina, ka nodošanas procedūra ir īstenota pietiekami rūpīgi un ka tādējādi apcietinājuma ilgums nav pārmērīgs (36).
76. Kā norāda arī Komisija, tas ietver lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, kas saskaņā ar 8. apsvērumu ir tiesu iestāžu kompetencē. Attiecīgi Rumānijā saskaņā ar tās valdības sniegto informāciju paturēšanu apcietinājumā nepārvaramas varas gadījumā nosaka tiesas.
77. Šī aizsardzība saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punktu ir plašāka, nekā noteikts ECPAK 5. pantā. ECPAK 5. panta 3. punktā ir noteikts tikai tas, ka apcietinājums 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir pakļauts tūlītējai pārbaudei tiesā. Turpretim gadījumā, ja persona ir apcietināta nolūkā to izdot, saskaņā ar 5. panta 1. punkta f) apakšpunktu ir pietiekami, ka attiecīgā persona var pieprasīt, lai tiesa īsā termiņā lemj par brīvības atņemšanas likumību un izdod rīkojumu par tās atbrīvošanu, ja brīvības atņemšana nav bijusi likumīga.
78. Šajā gadījumā nav būtiski noteikt, vai Hartas 6. pants ietver tikai šo minimālo standartu vai arī ar to tiek nodrošināta plašāka aizsardzība Hartas 52. panta 3. punkta otrā teikuma izpratnē. Jebkurā gadījumā Pamatlēmumā 2002/584, un it īpaši tā 23. panta 3. punktā, ir tieši noteikta šāda plašāka aizsardzība.
79. Ja dalībvalsts atkāpjas no šī regulējuma, atstājot lēmumu par nepārvaramas varas esamību un jaunu nodošanas datumu policijas iestādes ziņā, tad tā rīkojas pretrunā pamatlēmuma 23. panta 3. punktam. Šādas pretrunas gadījumā apcietinājuma ilguma pagarināšana, kas ir saistīta ar termiņa pagarinājumu, vairs nebūtu reglamentēta pietiekami pieejami, precīzi un paredzami tās piemērošanā un tādēļ tā nebūtu saderīga ar Pamattiesību hartas 6. pantu.
80. Tādējādi nodošanas termiņa pagarinājums saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punktu un paturēšana apcietinājumā pēc 23. panta 2. punktā noteiktā termiņa beigām ir pieļaujama tikai tad, ja tiesu iestāde konstatē, ka nodošana desmit dienu laikā pēc galīgā lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi nav bijusi iespējama nepārvaramas varas apstākļu dēļ, un piekrīt jaunam nodošanas datumam.
81. Tomēr tas, ka tiesu iestāde nav veikusi šādu konstatējumu, nenozīmē, ka pieprasītā persona ir nekavējoties jāatbrīvo. Proti, policijas iestāde nevar lemt arī par pieprasītās personas atbrīvošanu un tādējādi, iespējams, novērst pieprasītās personas izdošanu, kas ir Pamatlēmuma 2002/584 patiesais mērķis.
82. Ja sākotnēji policijas iestāde ir lēmusi par to, vai nepārvaramas varas apstākļi ir kavējuši nodošanu, un, iespējams, pat jau ir vienojusies par jaunu nodošanas datumu, tai, lai labotu šo kļūdu, drīzāk ir nekavējoties jāvēršas tiesā, lai to pārskatītu. Atkarībā no tā, kā šī tiesa izvērtēs šos jautājumus, tai būs jādod rīkojums vai nu par paturēšanu apcietinājumā, vai atbrīvošanu.
D. Par patvēruma pieteikumu ietekmi
83. Otrais Korkein oikeus jautājums attiecas uz abu pieprasīto personu patvēruma pieteikumu ietekmi uz Pamatlēmuma 2002/584 23. pantā noteiktajiem termiņiem. Šī tiesa vēlas zināt, vai ar to saistīto [Eiropas apcietināšanas ordera] izpildes aizliegumu līdz tiesvedības pabeigšanai vai arī patvēruma meklētāja tiesības uzturēties izpildes dalībvalstī līdz lēmuma pieņemšanai par viņa patvēruma pieteikumu var uzskatīt par nepārvaramu varu.
1. Pamatlēmuma 23. panta 3. punkta interpretācija
84. Pamatojoties uz dažām Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punkta valodu versijām, šāds secinājums ir ticams. Saskaņā ar tām, ja nodošanu traucē apstākļi, ko nekontrolē neviena dalībvalsts (37), tas ir pietiekami, lai pieļautu vienošanos par jaunu nodošanas datumu. Tas, vai pieprasītās personas iesniedz patvēruma pieteikumu, parasti ir ārpus dalībvalstu kontroles.
85. Tomēr citās valodu versijās tiek izmantots nepārvaramas varas jēdziens (38).
86. Ņemot vērā šīs dažādās valodu versijas, Tiesa spriedumā Vilkas, piekrītot ģenerāladvokātam M. Bobekam (39), ir nolēmusi, ka pamatlēmuma 23. panta 3. punkts, pamatojoties uz izstrādes vēsturi (40), ir piemērojams tikai nepārvaramas varas gadījumos (41).
87. Ar nepārvaramas varas jēdzienu, tāpat kā citās Savienības tiesību jomās, saprot neparastus un neparedzamus apstākļus, kurus persona, kas uz tiem atsaucas, nevar kontrolēt un kuru sekas, neraugoties uz pienācīgu rūpību, nav novēršamas (42). Šajā ziņā šīs atkāpes tvērums ir jāinterpretē šauri (43), līdz ar to tā attiecas tikai uz patiesiem nepārvaramas varas gadījumiem, nevis tikai uz sarežģījumiem nodošanā (44).
88. Tomēr es apšaubu, ka šāda Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punkta interpretācija ir saderīga ar pamatlēmuma mērķiem vai nepieciešama, ņemot vērā Hartas 6. pantu. Šajā lietā šķēršļus nodošanai ir radījis patvēruma pieteikums, kura panākumu varbūtība, pamatojoties uz Protokolu Nr. 24 par patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, ir ļoti apšaubāma. Šis apstāklis, taču arī pieprasītās personas rīcība lietā Vilkas skaidri atspoguļo risku, ka pieprasītās personas, ļaunprātīgi rīkojoties, traucē nodošanai, šajā ziņā nepastāvot nepārvaramas varas apstākļiem. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām nav atļauts (45).
89. Tādēļ es uzskatu par nepieciešamu precizēt Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punkta pirmā teikuma interpretāciju tādējādi, ka šī tiesību norma attiecas uz visiem apstākļiem, kas, neraugoties uz pienācīgu rūpību (46), padara nodošanu neiespējamu un kas ir ārpus dalībvalstu kontroles.
90. Tomēr saskaņā ar Hartas 18., 47. un 48. pantu pieprasītajām personām principā ir tiesības uz to patvēruma pieteikuma atbilstīgu izskatīšanu, kā arī uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Lai gan ar Protokolu Nr. 24 par patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem ievērojami tiek ierobežotas Savienības pilsoņu tiesības uz patvērumu citās dalībvalstīs un patvēruma pieteikums arī neļauj atteikt nodošanu (47), tomēr šīs tiesības nav galīgi izslēgtas. Tādēļ iestādēm, pat piemērojot vislielāko rūpību, nav nekādu līdzekļu, lai neļautu pieprasītajām personām šādā veidā aizkavēt nodošanu.
2. Pakārtoti: termiņa pārtraukšana patvēruma pieteikuma dēļ
91. Tomēr, ja Tiesa turpinātu atbalstīt uzskatu, ka Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punkts attiecas tikai uz nepārvaramas varas gadījumiem, tad šajā gadījumā šīs tiesību normas prasības nav izpildītas.
92. Ir tiesa, ka parasti izpildes dalībvalsts nevar ietekmēt to, vai pieprasītā persona iesniedz patvēruma pieteikumu. Dalībvalsts nevar izvairīties no nodošanas aizkavēšanās, kas ar to ir saistīta, pat piemērojot pienācīgu rūpību (48). Noteiktos apstākļos šāds iesniegums var būt arī pārsteidzošs.
93. Tomēr, nepārvaramas varas jēdzienu interpretējot šauri, tas nav neparasts un neparedzams apstāklis. Ja izrādītos, ka pieprasītās personas šādā veidā var radīt šķēršļus savai nodošanai un panākt savu atbrīvošanu, šādi pieteikumi, visticamāk, tiktu iesniegti regulāri. Vēlākais šādas prakses gadījumā būtu izslēgts patvēruma pieteikumu un ar to saistīto šķērsli, kas neļauj veikt izdošanu, uzskatīt par nepārvaramu varu.
94. Tādējādi šāds rezultāts varētu veicināt pieprasīto personu ļaunprātīgu rīcību, taču Tiesa spriedumā Vilkas to principā ir akceptējusi. Tas tādēļ, ka, ja neskaita retus izņēmumus (49), pieprasītās personas pretošanos tās nodošanai tā nav uzskatījusi par neparedzamu un tādējādi arī par nepārvaramu varu (50). Un gadījumā, ja nepārvaramas varas apstākļus nevar konstatēt, tā ir uzsvērusi, ka pieprasītā persona ir jāatbrīvo (51).
95. Tomēr šie konstatējumi ir balstīti uz apsvērumu, ka attiecīgajām iestādēm, piemērojot pienācīgu rūpību, ir pieejami līdzekļi, kas visbiežāk tām ļauj pārvarēt pieprasītās personas pretošanos (52).
96. Turpretim, kā jau minēts (53), patvēruma pieteikuma gadījumā iestāžu rīcībā šādu līdzekļu nav. Tas pamato to, kas šādas kavēšanās dēļ tiek pārtraukti pamatlēmuma 23. pantā noteiktie termiņi, nepastāvot nepieciešamībai šajā ziņā patvēruma pieteikumu uzskatīt par nepārvaramu varu. Tas izriet no 23. panta interpretācijas, ņemot vērā pamatlēmuma mērķus un Savienības tiesību vispārējos principus.
97. Proti, dažādas Savienības tiesību normas, kurās ir paredzēts, ka izpildes, izmeklēšanas un kriminālvajāšanas akti (54) pārtrauc noilguma termiņu, liecina, ka šāds pārtraukums atspoguļo vispārēju principu.
98. Šis princips tiek pausts arī minētajā Komisijas izpratnē, ka nodošanas pārsūdzība izslēdz Pamatlēmuma 2002/584 23. panta piemērošanu (55).
99. Šajā ziņā Tiesa ir nolēmusi, ka valsts regulējums, kurā ir paredzēti īsi noilguma termiņi tādām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences tiesību pārkāpumiem, kas balstītas uz Savienības tiesību aktiem, un kurā nav paredzēti pārtraukumi tiesvedības dēļ, lai konstatētu attiecīgo pārkāpumu, principā nav saderīgs ar efektivitātes principu (56).
100. Šī gadījuma apstākļiem tuvāks ir spriedums Arslan, kurā Tiesa ir nolēmusi, ka trešās valsts valstspiederīgā, kurš jau atrodas apcietinājumā līdz izraidīšanai sakarā ar bēgšanas risku, paturēšana apcietinājumā var būt saderīga ar attiecīgajām Savienības tiesību normām, ja viņš aizkavē izraidīšanu, iesniedzot patvēruma pieteikumu (57).
101. Ir tiesa, ka tas būtu atbilstīgi prasībām par juridisku pamatu brīvības atņemšanai šo pārtraukšanu tieši reglamentēt līdzīgi kā nepārvaramas varas gadījumus un humānu iemeslu gadījumus saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. un 4. punktu vai kā tikko minēto noilguma termiņa pārtraukšanu. Tomēr, ja pieprasītās personas ar saviem lēmumiem apzināti rada nepārvaramus juridiskus šķēršļus nodošanai, tās nevar apgalvot, ka šāda kavēšanās un nepieciešamība pēc ilgāka apcietinājuma tām nebija paredzama.
102. Tādēļ tikai pēc tam, kad ar patvēruma pieteikumu saistītā procedūra ir galīgi pabeigta un ir novērsts attiecīgais šķērslis nodošanai, atkal ir piemērojami pamatlēmuma 23. pantā noteiktie termiņi.
103. Tomēr šajā ziņā nav saprātīgi vienkārši ļaut turpināties termiņam, kas tika pārtraukts ar patvēruma pieteikumu. Proti, ir iespējams, ka atlikušajā termiņā var nebūt pietiekami daudz laika, lai veiktu nodošanu, ja pieprasītā persona ir prasmīgi izvēlējusies patvēruma pieteikuma iesniegšanas laiku.
104. Tāpat nešķiet lietderīgi atkārtoti piemērot desmit dienu termiņu saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 2. punktu. Šis termiņš attiecas uz izpildes tiesu iestādi vai tās palīgiestādēm, kas ir tieši iesaistītas procedūrā, kurā tiek lemts par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi. Tādēļ šīs iestādes nav pārsteigtas par termiņa sākumu un var veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka nodošana tiek veikta noteiktajā termiņā.
105. Savukārt lēmums par patvēruma pieteikumu ir citu iestāžu kompetencē. Tādēļ šīs procedūras pabeigšana ir daudz vairāk pielīdzināma nepārvaramas varas apstākļu dēļ radušos šķēršļu beigām. Tādēļ saskaņā ar 23. panta 3. punktu ir atkārtoti jāvienojas par nodošanas datumu.
106. Attiecīgi ar patvēruma pieteikumu saistītais aizliegums izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi līdz tiesvedības pabeigšanai vai patvēruma meklētāja tiesības uzturēties izpildes valstī, līdz tiek pieņemts lēmums par viņa patvēruma pieteikumu, pārtrauc Pamatlēmuma 2002/584 23. pantā noteikto termiņu tecējumu. Gadījumā, ja patvēruma pieteikums tiek galīgi noraidīts, saskaņā ar 23. panta 3. punktu ir atkārtoti jāvienojas par nodošanas datumu.
107. Noslēgumā ir jānorāda, ka pienākums rūpēties, lai nodošanas posms būtu pēc iespējas īsāks (58), attiecas arī uz iestādēm un tiesām, kas lemj par patvēruma pieteikumu. Tomēr tas nenozīmē, ka tām šai procedūrai ir jāpiešķir absolūta prioritāte pār visām pārējām izskatāmajām procedūrām. Ir pietiekami, ja tās pienācīgi ņem vērā tās īpašo steidzamību salīdzinājumā ar citu procedūru steidzamību.
V. Secinājumi
108. Tādēļ ierosinu Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:
Pamatlēmuma 2002/584 23. pants nav piemērojams, ja nodošana nav iespējama patvēruma procesa dēļ.
109. Ja Tiesa neatbalsta šo izpratni, ierosinu uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:
1) Nodošanas termiņa pagarinājums saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punktu un paturēšana apcietinājumā pēc 23. panta 2. punktā noteiktā termiņa beigām ir pieļaujama tikai tad, ja tiesu iestāde konstatē, ka nodošana desmit dienu laikā pēc galīgā lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi pieņemšanas nav bijusi iespējama nepārvaramas varas dēļ, un piekrīt jaunam nodošanas datumam. Ja policijas iestāde sākotnēji ir lēmusi par šiem jautājumiem, tad, lai labotu šo kļūdu, tai ir nekavējoties jāvēršas tiesā, lai pārskatītu šos lēmumus.
2) Pamatlēmuma 2002/584 23. panta 3. punkta pirmais teikums attiecas uz visiem apstākļiem, kas, neraugoties uz pienācīgu rūpību, padara nodošanu neiespējamu un kas ir ārpus dalībvalstu kontroles.