TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2017. gada 11. janvārī (*)
Apelācija – Piekļuve iestāžu dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – 3. pants – Dokumenta jēdziens – 2. panta 3. punkts – Iestādes rīcībā esoši dokumenti – Datubāzē ietvertas informācijas kvalifikācija – Pienākums izveidot nepastāvošu dokumentu – Neesamība – Pastāvoši dokumenti, kuri var tikt iegūti no datubāzes
Lieta C‑491/15 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2015. gada 18. septembrī iesniedza
Rainer Typke, ar dzīvesvietu Hasbergenā [Hasbergen] (Vācija), ko pārstāv C. Cortese, avvocato,
apelācijas sūdzības iesniedzējs,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv F. Clotuche-Duvieusart un B. Eggers, pārstāves,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (referents), A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] un S. Rodins [S. Rodin],
ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 21. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu apelācijas sūdzību Rainer Typke lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 2. jūlija spriedumu Typke/Komisija (T‑214/13, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2015:448), jo ar šo spriedumu tika noraidīta viņa prasība atcelt Komisijas 2013. gada 5. februāra lēmumu, ar ko noraida viņa pirmo piekļuves pieteikumu dokumentiem par atklāta konkursa EPSO/AD/230‑231/12 priekšatlases testiem (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 1. panta a) punktā ir paredzēts:
“Šīs regulas mērķis ir:
a) noteikt principus, nosacījumus un ierobežojumus, kas saistīti ar sabiedrības vai privātām interesēm, kuri reglamentē tiesības piekļūt EK līguma 255. pantā paredzētajiem Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas (turpmāk tekstā “iestādes”) dokumentiem, nodrošinot iespējami plašāku piekļuvi tiem.”
3 Šīs regulas 2. pantā “Tiesību izmantotāji un piemērošanas joma” ir noteikts:
“1. Ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus.
[..]
3. Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.
4. Neskarot 4. [un] 9. pantu, publisku piekļuvi dokumentiem nodrošina pēc rakstiska pieteikuma saņemšanas vai tieši elektroniskā veidā, vai ar reģistra palīdzību. [..]
[..]”
4 Šīs regulas 3. panta a) punkts ir formulēts šādi:
“Šajā regulā:
a) “dokuments” ir jebkura satura informācija neatkarīgi no tās pasniegšanas veida (uz papīra, elektroniskā formā vai skaņu, vizuālie un audiovizuālie ieraksti), kas skar iestādes politiku, darbību un lēmumus”.
5 Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktā ir noteikts:
“Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.”
6 Šīs regulas 10. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Pieteikuma iesniedzējs, iegūstot piekļuvi dokumentiem, pēc paša vēlēšanās iepazīstas ar tiem uz vietas vai saņem to kopiju, arī elektronisku kopiju, ja tāda ir pieejama. [..]”
Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums
7 Pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001 R. Typke lūdza Eiropas Personāla atlases birojam (turpmāk tekstā – “EPSO”) piekļuvi “tabulai”, kas ietver tādu datu sēriju, kuri ir padarīti par konfidenciāliem, par atklāto konkursu, kuros viņš piedalījās, priekšatlases testiem (procedūra GESTDEM 2012/3258).
8 Pieprasītajai “tabulai”, viņaprāt, bija jāietver informācija par konkrētu EPSO konkursu kandidātiem, par tiem uzdotajiem jautājumiem, pieprasītajām un faktiski sniegtajām atbildēm, kā arī par izmantotajām valodām. Konkrēta informācija, tāda kā kandidātu identitāte vai jautājumu un atbilžu saturs, bija jāaizstāj ar atšķirīgiem identifikatoriem, kuri ļautu tos piesaistīt, neizpaužot to konkrēto saturu.
9 Ar 2012. gada 9. augusta lēmumu EPSO noraidīja šo pirmo piekļuves pieteikumu, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja pieprasītā “tabula” nepastāv.
10 2012. gada 21. augustā apelācijas sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu, Komisijai iesniedza atkārtotu piekļuves pieteikumu. Šajā sakarā viņš norādīja, ka viņa pieteikums nav par to, lai EPSO radītu jaunu dokumentu, apvienojot no pastāvošiem dokumentiem saņemto informāciju, bet ka tas ir par piekļuvi virknei EPSO rīcībā esošu elektronisku dokumentu, no kuriem tiktu svītrota visa informācija, uz kuru attiecas kāds no izņēmumiem no šīs regulas 4. pantā paredzētajām piekļuves tiesībām.
11 Ar apstrīdēto lēmumu Komisija noraidīja šo atkārtoto pieteikumu, tostarp norādot iemeslu, ka tas patiesībā esot par piekļuves neesošam dokumentam iegūšanu.
12 Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs 2012. gada 28. decembrī iesniedza EPSO otru piekļuves pieteikumu dokumentiem (procedūra GESTDEM 2013/0068), pēc kura 2013. gada 30. janvārī viņš iesniedza atkārtotu pieteikumu. Tā kā Komisija nepieņēma skaidru lēmumu pēc noteiktā termiņa beigām, apelācijas sūdzības iesniedzējs secināja, ka ir pieņemts netiešs noraidošs lēmums.
Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
13 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 15. aprīlī, R. Typke cēla prasību, pirmkārt, atcelt apstrīdēto lēmumu, kurš pieņemts procedūrā GESTDEM 2012/3258, un, otrkārt, netiešo lēmumu par piekļuves atteikumu dokumentiem, kas norādīti otrajā pieteikumā, kurš tika pieņemts procedūrā GESTDEM 2013/0068.
14 Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa konstatēja, ka netiešais lēmums par atteikumu ir aizstāts ar tiešu 2013. gada 27. maija lēmumu un ka tādēļ vairs nav jāspriež par šo prasību daļā, kas vērsta pret šo netiešo lēmumu. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikums par to, lai viņa prasība tiktu attiecināta uz tiešo 2013. gada 27. maija lēmumu, tika iesniegta pēc prasības atcelt šo lēmumu celšanas termiņa, Vispārējā tiesa to noraidīja kā nepieņemamu.
15 Kas attiecas uz prasību pret apstrīdēto lēmumu, Vispārējā tiesa konstatēja, ka piekļuves pieteikums bija nevis par piekļuvi, pat daļēju, vienam vai vairākiem EPSO rīcībā esošiem pastāvošiem dokumentiem, bet, tieši pretēji, tas attiecās uz to, lai Komisija izveidotu jaunus dokumentus, kuri nevar tikt vienkārši iegūti no datubāzes, veicot parastu vai rutīnas meklēšanu ar pastāvoša meklēšanas rīka palīdzību. Ar šādu pamatojumu Vispārējā tiesa prasību noraidīja.
Lietas dalībnieku prasījumi
16 Ar savu apelācijas sūdzību R. Typke lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl Vispārējā tiesa ar to ir noraidījusi pret apstrīdēto lēmumu vērsto prasību;
– atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– atcelt apstrīdēto lēmumu, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt viņa tiesāšanās izdevumus pirmajā un otrajā instancē.
17 Komisija lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par lūgumu atkārtoti sākt mutvārdu procesu
18 Pēc ģenerāladvokāta secinājumu sniegšanas 2016. gada 21. septembrī R. Typke ar 2016. gada 7. novembrī Tiesas kancelejā iesniegtu dokumentu lūdza, lai tiktu izdots rīkojums atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Sava pieteikuma pamatojumam viņš būtībā norāda, ka ģenerāladvokāts ir izvirzījis argumentu par pastāvoša dokumenta jēdziena interpretāciju Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē, kas netika apspriests debatēs Tiesā atbilstoši sacīkstes principam.
19 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar tās Reglamenta 83. pantu Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apspriedušas (spriedums, 2016. gada 28. aprīlis, Borealis Polyolefine u.c./Komisija, C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14, EU:C:2016:311, 40. punkts).
20 Šajā gadījumā tā nav. Proti, R. Typke tiesvedības rakstveida daļā izklāstīja savus argumentus saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 un esoša dokumenta interpretāciju. Tādējādi Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tā ir pietiekami informēta, lai pieņemtu nolēmumu, un ka šī lieta nav jāizskata, pamatojoties uz argumentiem, kas nav tikuši apspriesti debatēs.
21 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa uzskata, ka nav pamata atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
Par apelāciju
Par pirmo pamatu
– Lietas dalībnieku argumenti
22 Savā pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, jo tā esot nospriedusi, ka piekļuve viņa pieprasītajai informācijai būtu jāpielīdzina jauna dokumenta izveidei.
23 Pirmkārt, pretēji tam, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma 54. un 58. punkta, no 2011. gada 26. oktobra sprieduma Dufour/ECB (T‑436/09, EU:T:2011:634) 110., 112., 116. un 118. punkta izriet, ka standartizēta savstarpēji sasaistīta attiecību datu bāze – kā tāda, kas ietver prasītāja pieprasīto informāciju, – būtu jāuztver kā viens vienots dokuments. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, nošķirot informāciju, kas ir ietverta datu bāzē, no dokumentiem, kuri no tās varēja tikt iegūti.
24 No šī paša sprieduma 93., 94., 108. un 109. punkta izrietot, ka dokumenta jēdziens Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē ietver arī visas individuālās datnes, kā arī katru gadījumu, kad to saturs tiek iekļauts datubāzē. Tāpat jebkāda tādu datu kombinācija, kas iegūti no dažādām datnēm, ir viens dokuments, jo jebkāda meklēšana ir iespējama vienā standartizētā datu bāzē.
25 Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 68.–70. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi pastāvoša dokumenta jēdzienu Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē. Faktiski no 2011. gada 26. oktobra sprieduma Dufour/ECB (T‑436/09, EU:T:2011:634) 150. punkta izrietot, ka jebkurš pieteikums par piekļuvi informācijai datubāzēs attiecas uz “pastāvošu dokumentu” Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 3. punkta izpratnē, ar nosacījumu, ka prasīto meklēšanu var veikt, izmantojot šai datubāzei “paredzētos meklēšanas rīkus”.
26 Standartizētas datubāzes gadījumā izmantojamie meklēšanas rīki būs pārvaldes sistēmas, kuras reaģē uz pieprasījumu strukturētā vaicājumu valodā (Structured Query Language, turpmāk tekstā – “SQL”). Tie būs meklēšanas jautājumi, kurus lietotāji var formulēt pēc savas izvēles. Tātad kļūdaini esot tas, ka Vispārējā tiesa nosprieda, ka SQL pieprasījuma, kas vēl netiek izmantots datubāzes pārvaldīšanai, noformulēšana ir pielīdzināma jauna meklēšanas rīka, kurš tātad nav “jau rīcībā esošs”, programmēšanai 2011. gada 26. oktobra sprieduma Dufour/ECB (T‑436/09, EU:T:2011:634) izpratnē.
27 Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot secinājusi, ka standarta jeb rutīnas meklējumi šī sprieduma 153. punkta izpratnē ir tie, kas tiek veikti ar šiem iepriekš programmētajiem SQL pieprasījumiem.
28 Treškārt un pēdējokārt, Vispārējās tiesas sniegtā interpretācija jēdzienam “pastāvošs dokuments” varētu atņemt Regulai Nr. 1049/2001 tās lietderīgo iedarbību. Tādējādi tiktu izslēgta piekļuve jebkādai informācijai, kurai nepastāv iepriekš programmēts SQL pieprasījums. Tādēļ iestādes varētu vēlēties slēpt elektroniskus dokumentus, it īpaši tos sadalot vairākās daļās, kas nebūtu atrodamas ar iepriekš programmētajiem SQL pieprasījumiem. Turklāt, tā kā iestādes nevarētu izmantot jaunus SQL pieprasījumus, būtu grūti automatizēti slēpt datus, uz kuriem attiecas viens vai vairāki šīs regulas 4. pantā paredzētie izņēmumi, kā, piemēram, personas dati.
29 Komisija lūdz pirmo pamatu noraidīt.
– Tiesas vērtējums
30 Protams, elektroniska datu bāze ļauj iegūt visu tajā ietverto informāciju. Tomēr iespēja, ka dokuments tiktu izveidots no šādas bāzes, neļauj secināt, ka šis dokuments ir jākvalificē kā pastāvošs Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē.
31 Proti, Tiesa jau ir nospriedusi, ka tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem attiecas tikai uz tiem dokumentiem, kuri pastāv un ir attiecīgās iestādes rīcībā, un ka uz Regulu Nr. 1049/2001 nevar atsaukties, lai iestādei noteiktu pienākumu izveidot nepastāvošu dokumentu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 38. un 46. punkts). No tā, kā pareizi konstatējusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. punktā, izriet, ka uz piekļuves pieteikumu, kura dēļ Komisijai būtu jāizveido jauns dokuments arī tad, ja tā pamatā būtu informācija, kas atrodama jau pastāvošos un tās rīcībā esošos dokumentos, neattiecas Regula Nr. 1049/2001.
32 Tātad Vispārējā tiesa pareizi, tostarp pārsūdzētā sprieduma 56.–59. punktā, ir pārbaudījusi jautājumu par to, cik lielā apmērā elektroniskā datubāzē ietvertās informācijas iegūšana ļauj ģenerēt pastāvošu dokumentu un nav jauna dokumenta izveide.
33 Tomēr jānorāda, ka attiecībā uz statiska rakstura dokumentiem, it īpaši papīra vai vienkāršas elektroniskas datnes veidā, lai noteiktu, vai dokuments pastāv, pietiek pārbaudīt datu nesēju un tā satura pastāvēšanu.
34 Savukārt elektronisko datubāzu dinamiskais raksturs nekādi nav atbilstošs šādam rīcības veidam, jo dokuments, kuru ļoti vienkārši var ģenerēt no esošās informācijas datubāzē, strikti runājot, kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 46. punktā, ne vienmēr ir pastāvošs dokuments jēdziena tiešā izpratnē.
35 Līdz ar to attiecībā uz elektroniskām datubāzēm, pamatojoties uz šo datubāzu tehniskās specifikācijas kritēriju un atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 mērķim, kurš, kā tas izriet no tās preambulas 4. apsvēruma un 1. panta a) punkta, ir “nodrošin[ā]t iespējami plašāku piekļuvi [dokumentiem]”, ir jānošķir pastāvošs dokuments no jauna dokumenta.
36 Nav strīda par to, ka, ņemot vērā to struktūru un to programmēšanas robežas, elektroniskās datu bāzēs ietvertā informācija, izmantojot programmēšanas valodas, var tikt pārgrupēta, sasaistīta un izsniegta dažādos veidos. Tomēr šādu datubāzu programmēšana un informācijas pārvaldība nav darbības, ko galalietotāji veic ikdienas izmantošanas ietvaros. Faktiski šie pēdējie minētie datubāzē ietvertajai informācijai piekļūst, izmantojot iepriekš programmētus meklēšanas rīkus. Šie rīki tiem ļauj viegli izpildīt standartizētas darbības, lai parādītu informāciju, kura tiem parasti ir vajadzīga. Tādējādi no viņu puses principā nav nepieciešams nekāds būtisks ieguldījums.
37 Šādos apstākļos par pastāvošu dokumentu ir jāatzīst jebkāda informācija, kura var tikt iegūta no elektroniskas datubāzes, veicot tās ikdienas izmantošanu ar iepriekš programmētu meklēšanas rīku palīdzību, pat ja šī informācija vēl nav tikusi afišēta šādā formā vai ja iestādes darbinieki to vēl nekad nav meklējuši.
38 No tā izriet, ka, lai izpildītu Regulas Nr. 1049/2001 prasības, iestādēm ir jāvar izveidot dokumentu no datubāzē ietvertās informācijas, izmantojot pastāvošus meklēšanas rīkus.
39 Savukārt, kā norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 47. punktā, dokuments būs uzskatāms par jaunu, nevis par pastāvošu, ja tā ir informācija, kuras iegūšanai no datubāzes ir nepieciešams būtisks ieguldījums.
40 No tā izriet, ka jebkāda informācija, kuras iegūšanai ir jāgroza vai nu elektroniskās datubāzes organizēšana, vai pašreiz rīcībā esošie meklēšanas rīki informācijas iegūšanai, ir jākvalificē kā jauns dokuments.
41 Kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs – neliedzot Regulai Nr. 1049/2001 tās lietderīgo iedarbību, šāda pastāvoša dokumenta jēdziena interpretācija atbilst šīs regulas mērķim garantēt sabiedrībai pēc iespējas plašāku piekļuvi iestādes dokumentiem. Faktiski personas, kas lūdz piekļuvi datubāzē ietvertajai informācijai, principā gūst piekļuvi tai pašai informācijai kā tā, kurai var piekļūt iestādes darbinieki.
42 Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzējs kļūdaini apgalvo, ka šī pastāvoša dokumenta jēdziena interpretācija liedz iestādēm iespēju ar jaunu SQL pieprasījumu palīdzību slēpt datus, kurus aptver viens vai vairāki Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētie izņēmumi, lai piešķirtu daļēju piekļuvi dokumentam.
43 Šajā kontekstā viņš neņem vērā, ka ir jānošķir, pirmkārt, kritēriji, kas ļauj noteikt, vai piekļuves pieteikums attiecas uz pastāvošu dokumentu, no, otrkārt, tehniskās kārtības šāda dokumenta paziņošanai. Tiktāl, ciktāl pieprasītais dokuments pastāv, iestādes var izmantot visus tehniskos līdzekļus, lai vajadzības gadījumā slēptu konkrētus datus.
44 Turklāt attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem, ka iestādes būtu varējušas slēpt elektroniskos dokumentus, ir jākonstatē, ka abstraktā iespēja, ka dokuments tiks dzēsts vai iznīcināts, attiecas tikpat lielā apmērā gan uz tiem dokumentiem, kas atrodas uz fiziska datu nesēja, gan uz tiem, kas tiek izveidoti, paņemot datus no datubāzes.
45 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpārbauda apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojums, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 68.–70. punktā esot pieļāvusi kļūdu dokumenta, uz kuru attiecas piekļuves pieteikums procedūrā GESTDEM 2012/3258, juridiskajā kvalifikācijā.
46 No pārsūdzētā sprieduma 67. punkta izriet, ka konkrētā datubāze ļauj iegūt informāciju, izmantojot SQL pieprasījumus, un ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav apstrīdējis Vispārējā tiesā, ka piekļuve pieprasījumā norādītajai datu kombinācijai nozīmē, ka ir jāveic informātikas programmēšanas darbs, proti, jāizveido jauni SQL pieprasījumi.
47 Ņemot vērā apsvērumus, kuri norādīti šī sprieduma 31.–40. punktā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 68. punktā nav pieļāvusi kļūdu, nospriežot, ka darījumi, kuri ietver jaunu SQL pieprasījumu izveidi, nav pielīdzināmi parastai vai rutīnas meklēšanai konkrētajā datubāzē, to veicot ar Komisijas rīcībā šīs datubāzes nolūkam esošiem meklēšanas rīkiem, un ka līdz ar to pieprasītajai informācijai ir jārada jauns dokuments.
48 Šo pašu iemeslu dēļ un nekļūdoties, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 69. un 70. punktā nosprieda, ka šajā lietā meklēšanas rīki, kas ir Komisijas rīcībā konkrētajai datubāzei, ir iepriekš programmēti SQL pieprasījumi.
49 Ņemot vērā šī sprieduma iepriekšējos divos punktos nospriesto, apelācijas sūdzības iesniedzēja arguments, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. un 58. punktā esot kļūdaini nošķīrusi datubāzē ietverto informāciju no dokumentiem, kas var tikt iegūti no šīs datubāzes, ir jānoraida kā neefektīvs.
50 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu
– Lietas dalībnieku argumenti
51 Savā otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vispārējās tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 80. punktā, saskaņā ar kuru viņa pieprasījums neattiecās uz pastāvošiem dokumentiem, balstās uz vairākām kļūdainām premisām.
52 Pirmkārt, viņš apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 61., 67. un 73. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka viņa pieprasījums tiešām attiecās uz pastāvošiem dokumentiem un ka tas bija par piekļuvi visiem dokumentiem elektroniskā formā, kas viņam ļautu izveidot tabulu. Bet viņš neesot lūdzis izveidot šādu tabulu, un tādēļ viņa pieteikumā neesot lūgts veikt jelkādu datu atlasi. Apelācijas sūdzības iesniedzējs esot ieteicis izmantot SQL pieprasījumus tikai tādēļ, lai atvieglotu šī pieteikuma izskatīšanu.
53 Katrā ziņā individuālo rezultātu lapu, kuras EPSO nosūtījis pārbaudījumus nokārtojušajiem kandidātiem, paziņošana būtu ļāvusi apelācijas sūdzības iesniedzējam izveidot minēto tabulu.
54 Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 58., 66. un 68. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka viņa piekļuves pieprasījums attiecās uz strukturētu informāciju atbilstoši attiecīgajā datubāzē neparedzētai klasifikācijai.
55 Faktiski, pretēji Vispārējās tiesas konstatētajam pārsūdzētā sprieduma 62. un 63. punktā, konkrētās datubāzes bija strukturētas vairāk nekā 500 standartizētās tabulās un ļāva veikt jebkādu meklēšanu, ieskaitot to, ko lūdza apelācijas sūdzības iesniedzējs, neveicot nekādas sarežģītas darbības. Turklāt katra aile standartizētā datubāzes tabulā tiek asociēta ar vienotu identifikatoru. Tādējādi jebkurš apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikuma parametrs varēja tikt attēlots ar šādu identifikatoru, bez vajadzības izpaust konkrētās ailes saturu.
56 Treškārt un pēdējokārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 66. un 67. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus. No vienas puses, tā esot kļūdaini pamatojusies uz likumības prezumpciju, kāda ir Komisijas paziņojumam par to, ka pieprasītie dokumenti nepastāv. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd šo paziņojumu, kas esot pretrunā pašam konkrētās datubāzes raksturam. No otras puses, no piekļuves pieteikuma skaidri izrietot, ka tas var tikt apmierināts, piešķirot apelācijas sūdzības iesniedzējam piekļuvi pastāvošiem atbilstīgiem dokumentiem.
57 Komisija lūdz noraidīt otro pamatu.
– Tiesas vērtējums
58 No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Vispārējās tiesas veiktais tai iesniegto faktu novērtējums nav tiesību jautājums, kurš jāpārbauda Tiesai, ja vien Vispārējās tiesas konstatējumos nav pieļauta materiāla kļūda vai sagrozīšana, kura acīmredzami izriet no lietas materiāliem.
59 Taču apelācijas sūdzības iesniedzējs ar saviem argumentiem saistībā ar Vispārējās tiesas kļūdaino analīzi, attiecīgi, par viņa piekļuves dokumentiem pieteikuma apjomu, par pieprasītās informācijas pieejamību, par pieejamās informācijas kvalitāti un organizēšanu, par pastāvošo meklēšanas rīku kapacitāti, kas varētu apmierināt viņa pieteikumu, kā arī par to darbību apjomu, kuras būtu jāveic Komisijai, lai pozitīvi atbildētu uz viņa pieteikumu, tikai apstrīd Vispārējās tiesas veikto faktu novērtējumu, nepierādot nekādu lietas materiālu sagrozīšanu. Tādējādi šie argumenti ir nepieņemami.
60 Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.
61 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
62 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
63 Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
64 Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest R. Typke atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tam nolēmums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež viņam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt,
2) Rainer Typke atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]