Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2023. gada 11. jūlijā iesniedza Sofiyski rayonen sad (Bulgārija) – D. D., B. Zh./Financial Bulgaria EOOD
(Lieta C-426/23, Financial Bulgaria)
Tiesvedības valoda – bulgāru
Iesniedzējtiesa
Sofiyski rayonen sad
Pamatlietas puses
Prasītāji: D. D., B. Zh.
Atbildētāja: Financial Bulgaria EOOD
Prejudiciālie jautājumi
Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 1 (turpmāk tekstā – “Direktīva 93/13/EEK”) 4. panta 2. punkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja kredītlīgumā ir paredzēts patērētāja pienākums noslēgt galvojuma līgumu ar kreditora noteiktu galvinieku, tad galvojuma līguma saturs nav līguma ar šo trešo personu “galvenais priekšmets”, bet gan ir daļa no kredītlīguma satura? Vai šajā ziņā ir nozīme tam, vai kreditors un galvinieks ir saistītas personas?
Vai Direktīvas 93/13/EEK pielikuma 1. punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja patērētājam jau noslēgta kredītlīguma ietvaros ir pienākums nodrošināt galvinieku – turklāt viena no iespējām ir tam pilnvarot kreditora noteiktu personu –, tad patērētāja saistību saturs, kas izriet no vēlāk kredītlīguma noslēgšanas dienā noslēgtā galvojuma līguma, ir uzskatāms par neskaidru, jo patērētājam nebija iespējams pašam izvēlēties vai piedāvāt personu, kuru kreditors noteiks par nākamo galvinieku?
Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir, ka galvojuma līguma priekšmets ir skaidrs: vai Direktīvas 93/13/EEK pielikuma 1. punkta i), j) un m) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja patērētājs jau noslēgta kredītlīguma ietvaros ir apņēmies nodrošināt galvinieku – turklāt viena no iespējām ir tā, ka viņš pilnvaro kreditora noteiktu personu –, tad patērētāja saistību saturs, kas izriet no kredītlīguma, ir uzskatāms par neskaidru un tas var novest pie kredītlīguma vai atsevišķu tā punktu spēkā neesamības?
Vai Direktīvas 93/13/EEK 4. panta 1. punkts, skatot to kopsakarā ar Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi 1 8. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja persona, kas piešķir kredītu, pieprasa, lai patērētājs noslēgtu līgumu ar kreditora noteiktu personu, kas nodrošina tā prasījumu pret patērētāju, tad tā vienmēr ir patērētāja neizdevīgākā stāvokļa izmantošana un tādējādi agresīva komercprakse?
Gadījumā, ja atbilde uz ceturto jautājumu ir noliedzoša: vai Direktīvas 93/13/EEK 4. panta 1. punkts un 7. pants, skatot tos kopsakarā ar Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi 8. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā vienpusējā tiesvedībā kā maksājuma rīkojuma procedūra, kurā patērētājs nepiedalās, šaubas par līguma noteikuma negodīgumu tiesa var balstīt tikai uz to vien, ka tai ir aizdomas, ka patērētājs šim noteikumam ir piekritis negodīgas komercprakses dēļ, vai arī pēdējais minētais ir jākonstatē ar pamatotu pārliecību?
Vai Direktīvas 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem 1 (turpmāk tekstā – “Direktīva 2008/48/EK”) 15. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma ir jāpiemēro gadījumos, kuros kredītlīgums ir saistīts ar papildpakalpojumu, proti, trešās personas sniegtu galvojumu par atlīdzību, un ar to patērētājam tiek dota iespēja ne tikai izvirzīt prasījumus saistībā ar neatbilstīgu galvinieka rīcību, piemēram, samaksu pēc likumā noteiktā termiņa beigām, bet arī procesuālus iebildumus, kas izslēdz saistības pret galvinieku?
Vai ar Direktīvas 2008/48/EK 15. panta 2. punktu, skatot to kopsakarā ar efektivitātes principu, vai arī, pieņemot, ka kredītlīgums un galvojuma līgums ir saistīti darījumi, ar Direktīvas 93/13/EEK 5. un 7. pantu, skatot tos kopsakarā ar šīs direktīvas pielikuma 1. punkta b) un c) apakšpunktu, tiek pieļauta valsts judikatūra, saskaņā ar kuru ar patēriņa kredītlīgumu saistīta līguma galvinieks, kurš no patērētāja ir saņēmis atlīdzību par kredītlīguma nodrošinājumu un ir samaksājis galvenajam kreditoram, pamatojoties uz līguma noteikumu, neraugoties uz to, ka ir beidzies termiņš, kas noteikts Zakon za zadalzheniata i dogovorite (Likums par saistībām un līgumiem) 147. pantā, kas saskaņā ar judikatūru pilnībā dzēš galvojumu, tomēr var atsaukties uz to, ka viņš ir pārņēmis sākotnējā kreditora tiesības, un, atsaucoties uz pretrunīgu judikatūru par likuma piemērošanu, var pieprasīt maksājumu no galvenā parādnieka?
Vai Direktīvas 2008/48/EK 3. panta g) punkts, skatot to kopsakarā ar Direktīvas 93/13/EEK 5. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja kredītlīgumā ir paredzēts pienākums noslēgt saistītu galvojuma līgumu, kā rezultātā palielinās kredītsaistību kopsumma, arī kredīta gada procentu likme ir jāaprēķina atbilstoši palielinātajiem maksājumiem, ņemot vērā galviniekam paredzēto atlīdzību? Vai šajā ziņā ir nozīme tam, kurš ir izvēlējies galvinieku un vai viņš ir ar galveno kreditoru saistīta persona?
Vai Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītlīgumā starp komersantu un patērētāju kā kredītņēmēju nepareizi minēta gada procentu likme ir jāuzskata par kredītlīgumā nenorādītu gada procenta likmi un valsts tiesai ir jāpiemēro tiesiskās sekas, kas paredzētas valsts tiesību aktos par gada procentu likmes nenorādīšanu patēriņa kredītlīgumā? Vai ir jāuzskata, ka šīs sekas ir obligāti saistošas arī galviniekam, kurš ir samaksājis, attiecībā pret patērētāju?
Vai Direktīvas 2008/48/EK 23. panta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts likumdevēja paredzētā sankcija, kas izpaužas kā patēriņa kredītlīguma atzīšana par spēkā neesošu, saskaņā ar kuru ir jāatmaksā tikai piešķirtā pamatsumma, ir uzskatāma par samērīgu gadījumos, kuros patēriņa kredītlīgumā nav precīzi norādīta gada procentu likme tādējādi, ka tajā nav minētas kreditora izvēlētā profesionālā galvinieka izmaksas (lai gan gada procentu likme skaitliski ir norādīta kredītlīguma tekstā)?
Vai Direktīvas 2009/138/EK 1 par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2009/138/EK”) 2. panta 2. punkts, skatot to kopsakarā ar šīs direktīvas I pielikuma A daļas 14. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka galvinieka darbības profesionāla veikšana, par kuru tas saņem atlīdzību un kuras ietvaros galvojumu sniedzošā sabiedrība visos saistību neizpildes gadījumos sedz kredīta kopējo summu, ko patērētājs ir izmantojis kā galvenais parādnieks, kā arī kuras ietvaros patērētājs ar katru kredīta maksājumu maksā atlīdzību [galviniekam] neatkarīgi no patērētāja saistību neizpildes, ir “apdrošināšanas darbība” minētās direktīvas izpratnē?
Ja atbilde uz vienpadsmito jautājumu ir apstiprinoša: vai Direktīvas 2009/138/EK 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, kas veic vienpadsmitajā jautājumā minēto darbību, ir pienākums saņemt to valsts regulatīvo iestāžu izsniegtu licenci, kas ir atbildīgas par licenču izsniegšanu apdrošinātājiem?
____________
1 OV 1993, L 95, 29. lpp.
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV 2005, L 149, 22. lpp.).
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.).
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (OV 2009, L 335, 1. lpp.).