VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2016. gada 15. septembrī (*)
Dempings – Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas imports – Galīgais antidempinga maksājums – Regulas (EK) Nr. 1225/2009 2. panta 5. punkts – Normālā vērtība – Ražošanas izmaksas
Lieta T‑120/14
PT Ciliandra Perkasa, Džakarta (Indonēzija), ko pārstāv F. Graafsma un J. Cornelis, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja S. Boelaert, vēlāk – H. Marcos Fraile, pārstāvji, kuriem palīdz R. Bierwagen un C. Hipp, advokāti,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv J.‑F. Brakeland, M. França un A. Stobiecka-Kuik, pārstāvji,
un
European Biodiesel Board (EBB), Brisele (Beļģija), ko pārstāv O. Prost un M.‑S. Dibling, advokāti,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību, kas balstīta uz LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Padomes 2013. gada 19. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1194/2013, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam (OV 2013, L 315, 2. lpp.), ciktāl tajā prasītājai ir noteikts antidempinga maksājums.
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [G. Berardis], tiesneši O. Cūcs [O. Czúcz] (referents) un A. Popesku [A. Popescu],
sekretāre M. Žuniusa [M. Junius], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 14. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
Administratīvais process
1 Prasītāja PT Ciliandra Perkasa ir Indonēzijas komercsabiedrība, kas ražo un eksportē biodīzeļdegvielu uz Eiropas Savienību.
2 Biodīzeļdegviela, kas ir parastajai dīzeļdegvielai līdzīgs kurināmais, tiek ražota Savienībā, taču tāpat tiek importēta tajā lielos apjomos. Indonēzijā to pārsvarā ražo no neapstrādātās palmu eļļas (turpmāk tekstā – “NPE”), t.i., no galvenās izejvielas, kas tiek izmantota biodīzeļdegvielas ražošanā.
3 Saņēmusi sūdzību, ko 2012. gada 17. jūlijā bija iesniegusi European Biodiesel Board [Eiropas Biodīzeļdegvielas padome] (EBB) to ražotāju vārdā, kas ražo vairāk nekā 60 % no Savienības biodīzeļdegvielas produkcijas kopapjoma, Eiropas Komisija atbilstoši Padomes 2009. gada 30. novembra Regulas (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”), 5. pantam 2012. gada 29. augustā publicēja Paziņojumu par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu (OV 2012, C 260, 8. lpp.).
4 Dempinga un kaitējuma izmeklēšana attiecās uz laikposmu no 2011. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 30. jūnijam (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas periods”). Kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude aptvēra laikposmu no 2009. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām.
5 Prasītāja tika izvēlēta iekļaušanai Indonēzijas ražotāju eksportētāju izlasē, kas tikusi izmantota konkrētajā izmeklēšanā, un atbildēja uz Komisijas šajā sakarā izsūtītajām aptaujas anketām.
6 2013. gada 27. maijā Komisija pieņēma Regulu (ES) Nr. 490/2013, ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam (OV 2013, L 141, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regula”). Šajā regulā Komisija cita starpā sniedza sīkāku informāciju saistībā ar būtiskiem apstākļiem un apsvērumiem, uz kuru pamata tikuši noteikti pagaidu antidempinga pasākumi. Prasītājai piemērojamā pagaidu maksājuma likme bija nulle, jo līdzīgā ražojuma normālā vērtība bija aprēķināta, pamatojoties uz datiem, kas bija ietverti prasītājas atbildēs uz šā sprieduma 5. punktā minētajām aptaujas anketām, neveicot korekciju attiecībā uz NPE izmaksām.
7 Kā norādīts pagaidu regulas preambulas 63. apsvērumā, Komisija ir aprēķinājusi līdzīgā ražojuma normālo vērtību atbilstoši pamatregulas 2. panta 3. un 6. punktā paredzētajai procedūrai, balstoties uz ražotāju eksportētāju ražošanas izmaksām izmeklēšanas periodā, tām pieskaitot pārdošanas, administratīvās un citas vispārējās izmaksas un saprātīgu peļņas maržu. Tā arī ir precizējusi, ka jautājums par to, vai minētās izmaksas pienācīgi atspoguļo izmaksas, kas saistītas ar attiecīgā ražojuma ražošanu, sīkāk tiks pētīts izmeklēšanas noslēguma posmā, jo tai nav pietiekami daudz informācijas par to, vai Indonēzijā spēkā esošā diferencētā eksporta nodokļa sistēma (turpmāk tekstā – “DEN sistēma”) samazina palmu eļļas cenu un tādējādi izkropļo biodīzeļdegvielas ražotāju izmaksas.
8 Pagaidu regulas preambulas 64. un 65. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka izmeklēšanā noskaidrojās, ka Indonēzijas biodīzeļdegvielas iekšzemes tirgu lielā mērā regulē valsts, un tādējādi peļņa nevarēja tikt noteikta, pamatojoties uz faktiskajiem datiem, ko sniedza atlasītie uzņēmumi, jo netiek uzskatīts, ka pārdošana iekšzemes tirgū ir notikusi parastā tirdzniecības apritē. Tāpat tā ir precizējusi, ka tādēļ peļņas apjoms, kas tika izmantots, aprēķinot normālo vērtību, tika noteikts atbilstoši pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunktam.
9 2013. gada 1. oktobrī Komisija informēja visas ieinteresētās puses par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata tā ir iecerējusi ieteikt galīgā antidempinga maksājuma noteikšanu attiecībā uz konkrētā ražojuma importu (turpmāk tekstā – “galīgais informācijas dokuments”), un visām pusēm tika piešķirts termiņš, lai tās varētu iesniegt savus apsvērumus par galīgo informācijas dokumentu.
10 Galīgajā informācijas dokumentā Komisija ierosināja piemērot prasītājai antidempinga maksājumu, kas atbilstu starpībai starp dempinga starpību un summu, kas tikusi noteikta pagaidu posmā, to izskaidrojot ar NPE izmaksām veikto korekciju. Pavadvēstulē Komisija informēja prasītāju par iespēju piedāvāt saistības.
11 2013. gada 15. oktobrī prasītāja piedalījās formālajā uzklausīšanā, kuras laikā tā apstrīdēja Komisijas veikto izmaksu korekciju, kā arī saprātīgās peļņas maržas aprēķinu, kas veikts līdzīgā ražojuma normālās vērtības aprēķināšanas mērķiem.
12 2013. gada 17. oktobrī prasītāja iesniedza savus apsvērumus par galīgo informācijas dokumentu, kā arī savu piedāvājumu par saistībām.
13 2013. gada 8. novembrī Komisija paziņoja prasītājai, ka tās piedāvājums par saistībām nevar tikt akceptēts.
14 2013. gada 19. novembrī Eiropas Savienības Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1194/2013, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam (OV 2013, L 315, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).
Apstrīdētā regula
15 Pirmkārt, apstrīdētās regulas preambulas 28. apsvērumā Padome apstiprināja pagaidu regulā izdarītos secinājumus, saskaņā ar kuriem līdzīgā ražojuma normālā vērtība būtu jāaprēķina atbilstoši pamatregulas 2. panta 3. un 6. punktam. Šajā ziņā Padome norādīja, ka, tā kā Indonēzijas biodīzeļdegvielas tirgu lielā mērā regulē valsts, nevar tikt uzskatīts, ka pārdošana iekšzemes tirgū būtu notikusi parastā tirdzniecības apritē.
16 Tomēr attiecībā uz ražojuma, uz kuru attiecās izmeklēšana, ražošanas izmaksu aprēķinu no apstrīdētās regulas preambulas 30., 34. un 66.–74. apsvēruma izriet, ka pēc papildu pētījuma veikšanas Padome ir piekritusi Komisijas priekšlikumam grozīt secinājumus, kas bija iekļauti pagaidu regulas preambulas 63. apsvērumā. Tā cita starpā apstiprināja vērtējumu, saskaņā ar kuru DEN sistēma radīja spiedienu uz NPE – galvenās izejvielas – cenu iekšzemes tirgū, to samazinot līdz nedabiski zemam līmenim, kas ietekmēja biodīzeļdegvielas ražotāju izmaksas. Ņemot vērā, ka ar attiecīgā ražojuma ražošanu un pārdošanu saistītās izmaksas nebija pienācīgi atspoguļotas izmeklējamo Indonēzijas ražotāju uzskaites dokumentācijā, Padome atbilstoši pamatregulas 2. panta 5. punktam nolēma neņemt vērā NPE faktiskās izmaksas, kādas tās bija norādītās attiecīgo sabiedrību uzskaites dokumentācijā, un tās aizstāt ar cenu, par kuru šīs sabiedrības to būtu iegādājušās izkropļojuma neesamības gadījumā, t.i., ar atsauces eksporta cenu, ko bija paziņojušas Indonēzijas iestādes un kas bija balstīta uz publicētajām starptautiskajām cenām (Roterdama, Malaizija, Indonēzija) (turpmāk tekstā – “EPE cena”).
17 Attiecībā uz pārdošanas, administratīvo un citu vispārējo izmaksu aprēķinu Padome apstrīdētās regulas preambulas 77.–84. apsvērumā cita starpā izmantoja peļņas maržu 15 % apmērā, būtībā apstiprinot pagaidu regulas preambulas 65. apsvērumā ietverto vērtējumu.
18 Otrkārt, apstrīdētās regulas preambulas 105.–142. apsvērumā Padome apstiprināja pagaidu regulā izdarītos secinājumus attiecībā uz būtiska kaitējuma esamību pamatregulas 3. panta 5. punkta izpratnē.
19 Treškārt, apstrīdētās regulas preambulas 144.–189. apsvērumā Padome apstiprināja pagaidu regulā izdarīto secinājumu attiecībā uz cēloņsakarības starp importu un Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu esamību.
20 Ceturtkārt, apstrīdētās regulas preambulas 190.–201. apsvērumā Padome apstiprināja, ka antidempinga pasākumu noteikšana joprojām ir Savienības interesēs.
21 Noslēgumā, ņemot vērā konstatēto dempinga starpību un Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma līmeni, Padome cita starpā nolēma, ka summas, kas samaksātas, piemērojot pagaidu regulā noteiktos pagaidu antidempinga maksājumus, ir galīgi jāiekasē (apstrīdētās regulas preambulas 228. apsvērums un 2. pants) un ka jānosaka galīgais antidempinga maksājums importētai Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielai (1. panta 1. punkts).
22 Apstrīdētās regulas 1. panta 2. punktā konkrētajam ražojumam piemērojamā galīgā antidempinga maksājuma likme par importu no Indonēzijas attiecībā uz prasītāju ir noteikta 76,94 euro par neto tonnu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
23 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 18. februārī, prasītāja cēla šo prasību.
24 Ar attiecīgi 2014. gada 13. maijā un 2. jūnijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtajiem dokumentiem Komisija un EBB lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.
25 Ar 2014. gada 17. jūlija rīkojumu Komisijas pieteikums par iestāšanos lietā tika apmierināts.
26 Ar vēstulēm, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas 2014. gada 9. jūlijā un 8. augustā, prasītāja lūdza, lai noteikti tās procesuālajos rakstos ietvertie dokumenti un informācija tiktu uzskatīti par konfidenciāliem attiecībā uz EBB, ja tai tiks atļauts iestāties lietā.
27 Ar 2014. gada 22. septembra rīkojumu EBB pieteikums par iestāšanos lietā tika apmierināts un lēmuma par to, vai prasītājas lūgums par konfidencialitātes ievērošanu ir pamatots, pieņemšana tika atlikta.
28 Komisija savu iestāšanās rakstu iesniedza 2014. gada 1. oktobrī.
29 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2014. gada 17. oktobrī, EBB apstrīdēja prasītājas lūgumus par konfidencialitātes ievērošanu.
30 Ar vēstulēm, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas 2014. gada 22. oktobrī un 3. novembrī, Padome lūdza, lai noteikti tās procesuālajos rakstos ietvertie dokumenti un informācija tiktu uzskatīti par konfidenciāliem attiecībā uz EBB.
31 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2014. gada 28. novembrī, prasītāja un Padome iesniedza savus apsvērumus par Komisijas iestāšanās rakstu.
32 EBB iesniedza savu iestāšanas rakstu 2014. gada 12. decembrī. Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 18. februārī, prasītāja iesniedza savus apsvērumus par šo iestāšanās rakstu.
33 Ar 2015. gada 18. maija rīkojumu prasītājas lūgumi par konfidencialitātes ievērošanu tika daļēji apmierināti un Padomes lūgumi par konfidencialitātes ievērošanu tika apmierināti.
34 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (devītā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un, veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus, uz kuriem tie atbildēja noteiktajā termiņā.
35 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz prasītāju;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36 Padomes, kuru atbalsta Komisija un EBB, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
37 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus. Pirmais pamats ir par acīmredzamu vērtējuma kļūdu secinājumā, saskaņā ar kuru pastāv tās iepirkuma cenu izkropļošana, otrais pamats būtībā attiecas uz Nolīguma par 1994. gada Vispārējā nolīguma par tarifiem un tirdzniecību (GATT) VI panta īstenošanu (OV 1994, L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “Antidempinga nolīgums”), kas ietverts Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu 1 A pielikumā, pārkāpumu saistībā ar NPE ražošanas izmaksu korekciju, trešais pamats ir par pamatregulas 2. panta 5. punkta pārkāpumu, ceturtais pamats ir par saprātīgās peļņas maržas noteikšanā pieļauto prettiesiskumu un piektais – par pamatojuma nesniegšanu un rūpības un labas pārvaldības pienākuma neievērošanu.
38 Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izskatīt trešo prasības pamatu.
39 Šajā prasības pamatā būtībā ir trīs daļas. Pirmajā daļā prasītāja norāda, ka Padome un Komisija (turpmāk tekstā kopā – “iestādes”) neesot izpildījušas savu pienākumu juridiski pietiekami pierādīt, ka DEN sistēma ir izkropļojusi NPE cenas, lai tām būtu iespēja neizmantot tās uzskaitē norādītās NPE cenas pamatregulas 2. panta 5. punkta izpratnē, un ka apstrīdētajā regulā šajā ziņā nav sniegts pamatojums. Otrajā daļā tiek apgalvots, ka EPE cena nav pamatota bāze, lai veiktu korekciju attiecībā uz uzskaitē norādītajām NPE izmaksām, jo pašu EPE cenu būtu ietekmējis apgalvotais izkropļojums, ko radījusi DEN sistēma. Trešā daļa attiecas uz konkrētajā gadījumā izmantoto pamatregulas 2. panta 5. punkta interpretāciju un tostarp uz to, ka iestādes pēc analoģijas ir piemērojušas 2013. gada 7. februāra spriedumu Acron un Dorogobuzh/Padome (T‑235/08, nav publicēts, EU:T:2013:65).
40 Šī pamata pirmā un trešā daļa būtu jāizskata kopā.
41 Prasītāja būtībā apgalvo, ka pamats, uz ko iestādes balstījušās, lai secinātu, ka Indonēzijas iekšzemes tirgū pārdotās NPE cena bija mākslīgi pazemināta, skaidri neizrietot no apstrīdētās regulas, jo cita starpā “starptautisko” cenu līmenis, uz kuru esot sniegtas atsauces, nav izskaidrots. Tāpat šajā kontekstā tā apgalvo, ka apstrīdētās regulas preambulas 68. apsvērumā ietvertais apgalvojums, saskaņā ar kuru DEN sistēma ierobežo NPE eksportēšanas iespējas, esot atspēkota ar apstākli, ka Indonēzija eksportē ap 70 % no tās kopējā NPE produkcijas apjoma. Turklāt EPE cena neesot uzskatāma par atbilstošu atsauces punktu, lai secinātu, ka Indonēzijas NPE cenas būtu izkropļotas. Turklāt prasītāja apstrīd to pētījumu pieņemamību, uz kuriem iestādes atsaukušās, lai pamatotu savu tēzi, saskaņā ar kuru NPE cenas Indonēzijā ir sagrozītas minētās sistēmas radīta izkropļojuma dēļ. Turklāt pamatregulas 2. panta 5. punkts neļaujot koriģēt izmaksas tikai tādēļ, ka tās ir zemas. Visbeidzot, 2013. gada 7. februāra spriedums Acron un Dorogobuzh/Padome (T‑235/08, nav publicēts, EU:T:2013:65) nevarot tikt uzskatīts par precedentu, ciktāl tajā esot prasīta noteiktas formas valdības tieša iejaukšanās, jo iespēja koriģēt uzskaites dokumentācijā atspoguļotās izmaksas esot izņēmums no vispārīgā noteikuma un esot jāinterpretē šauri.
42 Padome, kuru atbalsta Komisija un EBB, būtībā norāda, ka iestādes esot izpildījušas savu pienākumu pierādīt NPE cenu izkropļošanas faktu un esot pareizi piemērojušas pamatregulas 2. panta 5. punktu. Apstrīdētajā regulā iestādes esot izskaidrojušas DEN sistēmu un pierādījušas, ka šī sistēma radīja izkropļojumu, kura dēļ NPE cenas iekšzemes tirgū bija mākslīgi zemākas nekā EPE cena NPE vajadzībām, ko bija paziņojušas Indonēzijas iestādes un kas bija balstīta uz publicētajām starptautiskajām cenām. Turklāt Indonēzijas tiesiskā regulējuma ietekme lejupējai rūpniecības nozarei sniegto priekšrocību ziņā esot tikusi atzīta un aprēķināta vairākos pētījumos. Norādītās faktiskās atšķirības no lietas, kurā pasludināts 2013. gada 7. februāra spriedums Acron un Dorogobuzh/Padome (T‑235/08, nav publicēts, EU:T:2013:65), neesot izšķirošas, jo minētajā spriedumā Vispārējā tiesa esot apstiprinājusi vispārējo principu, saskaņā ar kuru, ja ar ražojuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, izgatavošanu saistītās izmaksas nav pienācīgi atspoguļotas attiecīgo sabiedrību uzskaitē, tās nevar tikt izmantotas kā bāze normālās vērtības aprēķinam, un šis princips esot piemērojams konkrētajā lietā. Runājot par it kā iespējamām dažādām valsts iejaukšanās formām, šim argumentam tāpat neesot nozīmes, jo konkrētajā lietā esot bijusi tieša Indonēzijas valsts iejaukšanās, tai nosakot eksporta nodokļu likmes un ietekmējot tirdzniecības darījumus. Tātad iestādes neesot koriģējušas izmaksas tikai tādēļ, ka tās bija zemas, bet gan tāpēc, ka tās bija sagrozītas, līdz ar to stingri ietekmējot iekšzemes NPE cenas un tātad arī to ražojošo sabiedrību uzskaiti.
43 Konkrētajā lietā ir jāuzsver, ka apstrīdētajā regulā, nosakot līdzīgā ražojuma normālo vērtību, iestādes biodīzeļdegvielas ražošanas izmaksas nav aprēķinājušas, atsaucoties uz prasītājas uzskaites dokumentācijā norādīto NPE cenu, bet gan, kā tas cita starpā izriet no minētās regulas preambulas 29. un nākamajiem apsvērumiem, ir atteikušās izmantot šo cenu un to aizstājušas ar EPE cenu atbilstoši pamatregulas 2. panta 5. punktam.
44 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. punktu, ja parastajās tirdzniecības operācijās nav novērojams identiskas preces noiets vai tas nav pietiekams, vai arī konkrētā tirgus situācija neļauj veikt pienācīgu salīdzināšanu, minētās preces normālo vērtību aprēķina, pamatojoties uz ražošanas izmaksām preces izcelsmes valstī, kurām pieskaitītas pārdošanas, vispārējās un administratīvās izmaksas saprātīgā apmērā, kā arī sapratīgā peļņa, vai arī pamatojoties uz parastajās tirdzniecības operācijās izmantotajām eksporta cenām, eksportējot preci uz atbilstīgu trešo valsti, ar noteikumu, ka šīs cenas ir reprezentatīvas cenas. Šajā pašā tiesību normā ir precizēts, ka var tikt uzskatīts, ka attiecīgajam izstrādājumam iepriekšējā teikuma izpratnē ir īpaša tirgus situācija, inter alia, ja cenas ir mākslīgi pazeminātas, ja notiek ievērojama bartera tirdzniecība vai ja ir noslēgti nekomerciāli pārstrādes nolīgumi.
45 Turklāt no pamatregulas 2. panta 5. punkta pirmās daļas izriet, ka gadījumā, ja līdzīgā ražojuma normālo vērtību aprēķina atbilstoši minētās regulas 2. panta 3. punktam, ražošanas izmaksas parasti aprēķina, pamatojoties uz izmeklēšanai pakļautās puses uzskaites dokumentāciju, ar nosacījumu, ka šāda dokumentācija ir saskaņā ar vispārpieņemtajiem grāmatvedības principiem attiecīgajā valstī un ka ir parādīts, ka dokumentācija pieņemami atspoguļo ar attiecīgās preces ražošanu un pārdošanu saistītās izmaksas.
46 Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 5. punkta otro daļu, ja izmaksas, kas saistītas ar izstrādājuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, ražošanu un pārdošanu, nav pienācīgi atspoguļotas attiecīgās puses uzskaitē, tās koriģē vai nosaka, pamatojoties uz citu tās pašas valsts ražotāju vai eksportētāju izmaksām vai arī, ja šāda informācija nav pieejama vai izmantojama, uz citiem pamatotiem apsvērumiem, iekļaujot informāciju, kas iegūta no citiem reprezentatīviem tirgiem.
47 Pamatregulas 2. panta 5. punkta pirmās un otrās daļas mērķis ir panākt, lai ar līdzīgā ražojuma ražošanu un pārdošanu saistītās izmaksas, kas izmantotas minētā ražojuma normālās vērtības aprēķinā, atspoguļotu izmaksas, kas radušās ražotājam eksportētājvalsts iekšzemes tirgū.
48 Turklāt no pamatregulas 2. panta 5. punkta pirmās daļas teksta izriet, ka izmeklēšanai pakļautās puses uzskaites dokumentācija ir privileģēts informācijas avots, lai noteiktu līdzīgā ražojuma ražošanas izmaksas, un ka principā tiek izmantoti minētajā uzskaitē iekļautie dati, savukārt to koriģēšana vai aizstāšana ar kādu citu saprātīgu bāzi ir izņēmums.
49 Ņemot vērā principu, saskaņā ar kuru atkāpe vai izņēmums no vispārīgā noteikuma ir jāinterpretē šauri (skat. spriedumu, 2013. gada 19. septembris, Dashiqiao Sanqiang Refractory Materials/Padome, C‑15/12 P, EU:C:2013:572, 17. punkts un tajā minētā judikatūra), līdzīgi prasītājas viedoklim ir jāsecina, ka no pamatregulas 2. panta 5. punkta izrietošais izņēmuma režīms ir jāinterpretē šauri.
50 Konkrētajā lietā, lai gan prasītāja neapstrīd iemeslus, kas likuši iestādēm aprēķināt līdzīgā ražojuma normālo vērtību atbilstoši pamatregulas 2. panta 3. punktam, tā apstrīd, ka ticis piemērots šīs pašas regulas 2. panta 5. punkts, pamatojoties uz kuru, šajā aprēķinā iestādes nav balstījušās uz prasītājas uzskaitē atspoguļotajām NPE cenām.
51 Apstrīdētajā regulā iestādes nav norādījušas, ka prasītājas uzskaite neatbilst vispārpieņemtajiem grāmatvedības standartiem Indonēzijā. Savukārt tās ir apgalvojušas, ka tās uzskaitē neesot pienācīgi atspoguļotas biodīzeļdegvielas ražošanai nepieciešamās, ar NPE saistītās izmaksas.
52 Proti, kā izriet no apstrīdētās regulas preambulas 29.–34. un 66.–70. apsvēruma, iestādes ir secinājušas, ka, tā kā DEN sistēma iekļāva diferencētos eksporta nodokļus attiecībā uz NPE un attiecībā uz biodīzeļdegvielu, tā izkropļoja NPE cenu, jo minētā sistēma samazināja to cenas iekšzemes tirgū līdz nedabiski zemam līmenim.
53 Pamatojoties uz 2013. gada 7. februāra spriedumu Acron un Dorogobuzh/Padome (T‑235/08, nav publicēts, EU:T:2013:65), iestādes apstrīdētās regulas preambulas 31. apsvērumā ir norādījušas, ka, ja izejvielu cenu regulēšanas rezultātā iekšzemes tirgū tās ir nedabiski zemas, var tikt pieņemts, ka līdzīgā ražojuma ražošanas izmaksas ir izkropļotas. Šādos apstākļos ražotāju eksportētāju uzskaitē norādītos datus par šīm izejvielām neesot bijis iespējams uzskatīt par pamatotiem un tādēļ tie esot bijuši jākoriģē.
54 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2013. gada 7. februāra sprieduma Acron un Dorogobuzh/Padome (T‑235/08, nav publicēts, EU:T:2013:65) 44. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka, ņemot vērā, ka saskaņā ar Krievijas tiesisko regulējumu dabasgāze obligāti tiek piegādāta attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem par ļoti zemu cenu, lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, konkrētā ražojuma ražošanas cenas bija ietekmētas ar Krievijas iekšējā tirgus izkropļojumu attiecībā uz gāzes cenu, jo šī cena nebija tirgus konjunktūras rezultāts. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatīja, ka iestādēm ir bijis pamats secināt, ka lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, viens no prasītāju uzskaitē iekļautajiem elementiem nevarēja tikt uzskatīts par pamatotu un ka tādēļ tas bija jākoriģē, izmantojot citus avotus no tirgiem, ko iestādes uzskatīja par reprezentatīvākiem.
55 Tomēr, kā pamatoti norāda prasītāja, atšķirībā no situācijas lietā, kurā pasludināts 2013. gada 7. februāra spriedums Acron un Dorogobuzh/Padome (T‑235/08, nav publicēts, EU:T:2013:65), no lietas materiāliem neizriet, ka Indonēzijā NPE cena būtu tieši reglamentēta. Proti, ar iestāžu minēto DEN sistēmu bija tikai paredzēti eksporta nodokļi ar dažādām likmēm attiecībā uz NPE un biodīzeļdegvielu.
56 Apstāklis, ka DEN sistēma tieši nereglamentē NPE cenas Indonēzijā, pats par sevi tomēr neizslēdz pamatregulas 2. panta 5. punktā paredzētā izņēmuma piemērošanu.
57 Proti, līdzīgi iestāžu viedoklim ir jāatgādina, ka tiesību norma, kas atbilst pamatregulas 2. panta 5. punkta otrajai daļai, iepriekšējā pamatregulā, proti, Padomes 1995. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), tika iekļauta ar Padomes 2002. gada 5. novembra Regulu (EK) Nr. 1972/2002, ar kuru groza Regulu Nr. 384/96 (OV 2002, L 305, 1. lpp.).
58 No Regulas Nr. 1972/2002 preambulas 4. apsvēruma izriet, ka tiesību normas, kas atbilst pamatregulas 2. panta 5. punkta otrajai daļai, iekļaušanas mērķis bija sniegt dažas pamatnostādnes attiecībā uz to, kā rīkoties, ja uzskaites dokumentācija neprecīzi atspoguļo izmaksas, kas saistītas ar attiecīgā izstrādājuma ražošanu un pārdošanu, it īpaši situācijās, kad īpašas tirgus situācijas dēļ līdzīga izstrādājuma pārdošana neļauj veikt pienācīgu salīdzināšanu. Šādā gadījumā saskaņā ar šo pašu preambulas apsvērumu datiem ir jānāk no avotiem, kurus “šādi sagrozījumi neietekmē”.
59 Tātad Regulas Nr. 1972/2002 preambulas 4. apsvērumā ir paredzēta iespēja piemērot pamatregulas 2. panta 5. punktu it īpaši gadījumos, kad līdzīgā ražojuma pārdevumi neļauj veikt pienācīgu salīdzināšanu izkropļojuma dēļ. Tāpat no tā izriet, ka šāda situācija var rasties tostarp tad, ja pastāv īpaša tirgus situācija, tāda, kāda ir minēta pamatregulas 2. panta 3. punkta otrajā daļā attiecībā uz mākslīgi pazeminātām konkrētā ražojuma cenām, tomēr neaprobežojot šāda veida situāciju ar gadījumiem, kad eksportētājvalsts tieši reglamentē līdzīgā ražojuma vai tā izejvielu cenas.
60 Savukārt nav pamata uzskatīt, ka ikviens eksportētājvalsts varas iestāžu pasākums, kas varētu ietekmēt izejvielu cenas un – ar to starpniecību – konkrētā ražojuma cenas, varētu izraisīt izkropļojumu, kas ļautu, aprēķinot līdzīgā ražojuma normālo vērtību, atteikties izmantot izmeklēšanai pakļautās puses uzskaites dokumentācijā norādītās cenas. Proti, kā pamatoti norāda prasītāja, ja būtu iespējams ņemt vērā jebkuru eksportētājvalsts varas iestāžu veiktu pasākumu, kam varētu būt kaut minimāla ietekme uz izejvielu cenām, tad principam, kas ir noteikts pamatregulas 2. panta 5. punkta pirmajā daļā un saskaņā ar kuru minētā uzskaites dokumentācija ir privileģēts informācijas avots līdzīgā ražojuma ražošanas izmaksu noteikšanas mērķiem, varētu tikt atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība.
61 Tādējādi eksportētājvalsts varas iestāžu pasākums [Savienības] iestādēm, tām aprēķinot līdzīgā ražojuma normālo vērtību, var likt atteikties izmantot izmeklēšanai pakļautās puses uzskaites dokumentācijā norādītās izejvielu cenas tikai tad, ja ar šo pasākumu ievērojami tiek izkropļotas minēto izejvielu cenas. Proti, kāda citāda pamatregulas 2. panta 5. punktā paredzētā izņēmuma režīma interpretācija, tāda kā iestāžu aizstāvētā, kas tādā situācijā kā šajā lietā ļautu šos datus aizstāt ar izmaksu summu, kas balstīta uz citu pamatotu bāzi, varētu nesamērīgi apdraudēt principu, saskaņā ar kuru šī uzskaites dokumentācija ir privileģēts informācijas avots minētā ražojuma ražošanas izmaksu noteikšanas mērķiem.
62 Turklāt, runājot par pienākumu pierādīt apstākļus, kas attaisnotu pamatregulas 2. panta 5. punkta pirmās daļas piemērošanu, ir jāuzskata, ka iestādēm, kad tās saskata nepieciešamību atteikties no izmeklēšanai pakļautās puses uzskaites dokumentācijā norādīto ražošanas izmaksu izmantošanas un to vietā izmantot kādu citu cenu, kas uzskatāma par pamatotu, ir jāpamatojas uz pierādījumiem vai vismaz netiešiem pierādījumiem, kas ļauj konstatēt faktora, sakarā ar kuru tiek veikta korekcija, esamību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 10. marts, Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP/Padome, T‑249/06, EU:T:2009:62, 180. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Līdz ar to, ņemot vērā, ka uz lēmumu līdzīgā ražojuma normālās vērtības aprēķinā neizmantot izmeklēšanai pakļautās puses uzskaites dokumentācijā norādītās šī ražojuma ražošanas izmaksas attiecas izņēmuma režīms (skat. šā sprieduma 49. punktu), gadījumā, ja iestāžu minētais izkropļojums ir bijis nevis to izraisošā valsts pasākuma tūlītējas sekas, kā tas bija lietā, kurā pasludināts 2013. gada 7. februāra spriedums Acron un Dorogobuzh/Padome (T‑235/08, nav publicēts, EU:T:2013:65), bet gan sekas, ko ar šo pasākumu bija paredzēts radīt tirgū, tām ir jāsniedz izklāsts par konkrētā tirgus funkcionēšanu un jāpierāda konkrētās šī pasākuma sekas šajā tirgū, nebalstoties šajā ziņā tikai uz pieņēmumiem.
64 Šo apsvērumu gaismā ir jāpārbauda, vai iestādes juridiski pietiekami ir pierādījušas, ka nosacījumi, ar kādiem ir ļauts līdzīga ražojuma normālās vērtības aprēķinā neizmantot prasītājas uzskaitē norādītās NPE cenas, ir izpildīti konkrētajā lietā.
65 Pirmkārt, runājot par Indonēzijas valsts varas iestāžu pasākumu, kas identificēts kā NPE cenu izkropļošanas cēlonis, kā tas cita starpā norādīts apstrīdētās regulas preambulas 29. apsvērumā, tas ir DEN sistēma, ciktāl, kā iestādes to apstiprinājušas tiesas sēdē, tā paredz diferencētas NPE un biodīzeļdegvielai uzlikto nodokļu likmes. No minētās regulas preambulas 69. apsvēruma izriet, ka izmeklēšanas periodā biodīzeļdegvielas eksports tika aplikts ar nodokli pēc likmes no 2 līdz 5 %, savukārt šajā pašā periodā nodokļa likmes attiecībā uz NPE eksportu bija no 15 līdz 20 % un pastāvēja eksporta nodokļa likme no 5 līdz 18,5 % attiecībā uz balinātu un dezodorizētu rafinētu palmu eļļu.
66 Otrkārt, attiecībā uz DEN sistēmas iedarbību Padome apstrīdētās regulas preambulas 30. apsvērumā tostarp ir norādījusi, ka papildu izmeklēšanas laikā tika noskaidrots, ka minētā sistēma radīja spiedienu uz izejvielu cenām Indonēzijas tirgū un tās kritās līdz nedabiski zemam līmenim.
67 Lai arī šajā kontekstā apstrīdētās regulas preambulas 68. apsvērumā Padome ir norādījusi, ka DEN sistēma ierobežoja NPE eksporta iespējas, jo iekšzemes tirgū bija pieejams lielāks šīs eļļas daudzums, tādējādi radot spiedienu samazināt NPE cenas šajā tirgū, ir jānorāda, ka minētajā regulā nav noteikts, kādā mērā šī sistēma, ciktāl tajā bija paredzēti eksporta nodokļi ar diferencētām likmēm attiecībā uz NPE un biodīzeļdegvielu, izraisīja ievērojamu šīs izejvielas cenu izkropļojumu Indonēzijas tirgū.
68 Apstrīdētās regulas preambulas 68. apsvērumā Padome tāpat ir norādījusi, ka starpība starp iekšzemes tirgū tirgotās NPE cenu un tās starptautisko atsauces cenu ir gandrīz tikpat liela kā NPE piemērotais eksporta nodoklis. Tomēr šādi tā nav pierādījusi sekas, kādas atšķirība starp NPE piemēroto nodokļa likmi un biodīzeļdegvielai piemēroto nodokļa likmi varētu pati par sevi radīt attiecībā uz minētās izejvielas cenu Indonēzijas tirgū. Proti, minētajā preambulas apsvērumā ietvertais konstatējums ļauj, vislielākais, izdarīt secinājumus par noteiktām sekām, ko NPE eksporta nodokļa ieviešana varētu radīt attiecībā uz tās cenu, taču neļauj izdarīt secinājumus par sekām, ko atšķirība starp šī nodokļa likmi un biodīzeļdegvielai piemērojamo nodokļa likmi varētu radīt attiecībā uz NPE cenu Indonēzijas tirgū.
69 Norādes, ko Padome sniegusi apstrīdētās regulas preambulas 67. un 70. apsvērumā un saskaņā ar kurām attiecīgo sabiedrību uzskaites dokumentācijā norādītā NPE cena ir tikusi aizstāta ar cenu, par kuru šīs sabiedrības būtu iegādājušās NPE iekšējā tirgū izkropļojumu neesamības gadījumā, t.i., ar EPE cenu, tāpat neļauj izdarīt secinājumus par sekām, ko atšķirība starp NPE piemērojamo eksporta nodokļa likmi un biodīzeļdegvielai piemērojamo eksporta nodokļa likmi varētu radīt attiecībā uz šīs izejvielas cenu minētajā tirgū. Ciktāl minētie preambulas apsvērumi būtu jāinterpretē kā Padomes konstatējums, saskaņā ar kuru, ja šāda likmju atšķirība nepastāvētu, NPE cena šajā tirgū būtu vienāda ar EPE cenu, pietiek norādīt, ka tas nav pierādīts nedz apstrīdētajā regulā, nedz arī tiesvedībā Vispārējā tiesā.
70 Visbeidzot, no apstrīdētās regulas preambulas 73. un 74. apsvēruma izriet, ka iestādes neapstrīd faktu, ka NPE joprojām tiek eksportēts no Indonēzijas lielos apjomos. Pastāvot šādam apstāklim, nebija pietiekama pamata izdarīt preambulas 68. apsvērumā ietverto secinājumu, pamatojoties uz lielāku NPE pieejamību iekšzemes tirgū un tās cenas samazināšanos, neizvirzot citus paskaidrojumus šī secinājuma pamatošanai.
71 Attiecībā uz ekonomiskajiem pētījumiem, uz kuriem iestādes ir atsaukušās tiesvedībā Vispārējā tiesā, nepastāvot nepieciešamībai lemt par to pieņemamību, ir jānorāda, ka ir taisnība, ka no tiem varētu tikt secināts, ka eksporta nodokļi izraisa ražojuma, uz kuru attiecas nodoklis, eksporta cenas palielināšanos salīdzinājumā ar tā cenu iekšējā tirgū, minētā ražojuma eksporta apjoma samazināšanos, kā arī spiedienu šī ražojuma cenu samazināšanās virzienā iekšējā tirgū. Tāpat no tiem varētu tikt secināts, ka eksporta nodokļu sistēma, kurā izejvielas tiek apliktas ar nodokli pēc augstākas likmes nekā ražojumi lejupējā tirgū, aizsargā un dod priekšrocības lejupējām iekšzemes ražošanas nozarēm, nodrošinot tām izejvielu piegādi pietiekamā daudzumā un par izdevīgām cenām.
72 Tomēr ir jākonstatē, ka šajos pētījumos ir analizēta vienīgi eksporta nodokļu ietekme uz izejvielu cenām, nevis to diferencēto likmju ietekme, kuras tiek piemērotas eksporta nodokļiem attiecībā uz izejvielām un attiecībā uz biodīzeļdegvielu.
73 Tātad iestādes vienīgi ir izskaidrojušas attiecības starp NPE starptautiskajām cenām un iekšzemes cenām un ir sniegušas norādes par NPE eksporta nodokļa ietekmi uz šīs izejvielas pieejamību iekšējā tirgū un tās cenu, taču konkrēti nav sniegušas pierādījumus par sekām, ko DEN sistēma pati par sevi varētu radīt attiecībā uz NPE cenu minētajā tirgū, un par to, kādā mērā šīs sekas atšķiras no sekām, ko būtu radījusi nodokļu sistēma, kurā nebūtu paredzētas diferencētas likmes eksporta nodoklim attiecībā uz NPE un attiecībā uz biodīzeļdegvielu.
74 Līdz ar to ir jāsecina, ka iestādes juridiski pietiekami nav pierādījušas ievērojama NPE cenas izkropļojuma esamību Indonēzijā, ko būtu izraisījusi DEN sistēma, ciktāl tajā ir paredzētas diferencētas likmes eksporta nodoklim attiecībā uz NPE un attiecībā uz biodīzeļdegvielu. Tādējādi, secinot, ka NPE cena nebija pienācīgi atspoguļota pārbaudītajā Indonēzijas ražotāju eksportētāju uzskaites dokumentācijā, un to neņemot vērā, iestādes ir pārkāpušas pamatregulas 2. panta 5. punktu.
75 Pretēji tam, ko apgalvo iestādes, šim secinājumam nav pretrunā apstāklis, ka tām ir plaša novērtējuma brīvība kopējās tirdzniecības politikas jomā, it īpaši veicot sarežģītus ekonomiskus vērtējumus tirdzniecības aizsardzības pasākumu jautājumā, un ka šajā ziņā Savienības tiesai ir jāaprobežojas ar pārbaudi attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (šajā ziņā skat. spriedumu, 2002. gada 18. septembris, Since Hardware (Guangzhou)/Padome, T‑156/11, EU:T:2012:431, 134.–136. punkts un tajos minētā judikatūra).
76 Proti, Vispārējās tiesas veiktā pārbaude, kurā vienīgi tiek noskaidrots, vai apstākļi, uz kuriem Savienības iestādes balstījušas savus konstatējumus, var attaisnot no tiem izdarītos secinājumus, neapdraud šo iestāžu plašo novērtējuma brīvību tirdzniecības politikas jomā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 68. punkts).
77 Taču konkrētajā lietā Vispārējā tiesa ir vienīgi pārbaudījusi, vai iestādes ir pierādījušas, ka nosacījumi, ar kādiem atbilstoši pamatregulas 2. panta 5. punktam ir atļauts līdzīgā ražojuma normālās vērtības aprēķinā neizmantot ar minētā ražojuma ražošanu un pārdošanu saistītās izmaksas, kādas tās ir atspoguļotas pārbaudītajā Indonēzijas ražotāju eksportētāju uzskaites dokumentācijā, ir izpildīti.
78 No tā izriet, ka trešā prasības pamata pirmā un trešā daļa ir jāapmierina un ka nav jāizskata minētā pamata otrā daļa, kas attiecas uz EPE cenas kā aizstājējvērtības pamatoto raksturu.
79 Vēl ir jāpārbauda, kādā mērā konstatētā kļūda attaisno apstrīdētās regulas atcelšanu daļā, kurā ar to prasītājai ir noteikts antidempinga maksājums.
80 Pretēji tam, ko apgalvo iestādes, konkrētās lietas apstākļos nav iespējams veikt apstrīdētās regulas 1. panta daļēju atcelšanu tikai attiecībā uz kļūdu, kas konstatēta attiecībā uz antidempinga maksājuma likmes aprēķina metodi.
81 Proti, saskaņā ar judikatūru Savienības tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja no pārējās akta daļas ir iespējams nodalīt noteikumus, kurus tiek prasīts atcelt. Šī nodalāmības prasība nav izpildīta, ja daļēja atcelšana grozītu šī akta būtību (spriedums, 2002. gada 10. decembris, Komisija/Padome, C‑29/99, EU:C:2002:734, 45. un 46. punkts).
82 Kā tas ir izklāstīts trešā prasības pamata analīzē, iestāžu veiktais līdzīgā ražojuma normālās vērtības aprēķins ir balstīts uz kļūdainiem apsvērumiem. Tā kā normālā vērtība ir būtisks nosacījums piemērojamās antidempinga maksājuma likmes noteikšanas mērķiem, apstrīdētās regulas 1. pants nevar tikt atstāts spēkā, ciktāl ar to prasītājai ir noteikts individuāls antidempinga maksājums.
83 Līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētā regula daļā, kurā ar to prasītājai ir noteikts antidempinga maksājums, un nav jāizskata pārējie prasības pamati.
Par tiesāšanās izdevumiem
84 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.
85 Komisija un EBB saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. un 3. punktu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
nospriež:
1) Padomes 2013. gada 19. novembra Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1194/2013, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam, 1. pantu atcelt daļā, kurā tas attiecas uz PT Ciliandra Perkasa;
2) Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina PT Ciliandra Perkasa tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Komisija un European Biodiesel Board (EBB) sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 15. septembrī.
[Paraksti]