Lieta C‑356/05

Elaine Farrell

pret

Alan Whitty u.c.

(High Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana – Direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK un 90/232/EEK – Transportlīdzekļa pasažieriem nodarītais kaitējums – Transportlīdzekļa daļa, kas nav iekārtota pasažieru pārvadāšanai sēdus stāvoklī

Sprieduma kopsavilkums

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšana – Direktīva 90/232

(Padomes Direktīvas 90/232 1. pants)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšana – Direktīvas 72/166, 84/5 un 90/232

(Padomes Direktīvas 72/166 un 84/5 un Padomes Direktīvas 90/232 1. pants)

3.        Iestāžu akti – Direktīvas – Tieša iedarbība

(EKL 249. panta trešā daļa; Padomes Direktīvas 90/232 1. pants)

1.        Trešās direktīvas 90/232 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz [mehānisko] transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana neattiecas uz atbildību par tādām personām nodarītajiem miesas bojājumiem, kuras braukušas mehāniskā transportlīdzekļa daļā, kuru nav paredzēts aprīkot ar pasažieru sēdekļiem un kura nav aprīkota ar tiem.

Ņemot vērā, ka, pirmkārt, iespēja atkāpties no pienākuma pasargāt negadījumos cietušos ir definēta un ierobežota Kopienu tiesību normās un ka, otrkārt, Kopienu tiesiskā regulējuma mērķu sasniegšanai ir nepieciešama vienveidīga pieeja pasažieru apdrošināšanai Kopienu līmenī, dalībvalstis nevar ieviest papildu ierobežojumus attiecībā uz pasažieru obligāto apdrošināšanu.

(sal. ar 29. un 36. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Direktīvas 72/166, 84/5 un 90/232 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu neparedz saskaņot dalībvalstīs pastāvošās civiltiesiskās atbildības sistēmas, un atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Kopienu tiesībām dalībvalstis var brīvi noteikt civiltiesiskās atbildības sistēmu, kas piemērojama transportlīdzekļu ceļu satiksmes negadījumiem. Tomēr dalībvalstīm ir jānodrošina, ka civiltiesiskā atbildība, kas piemērojama atbilstoši to tiesību normām, ir apdrošināta atbilstoši minēto triju direktīvu noteikumiem.

Turklāt dalībvalstīm jāīsteno sava kompetence šajā jomā, ievērojot Kopienu tiesības un it īpaši Trešās direktīvas 1. pantu, un valsts tiesību normas, ar kurām tiek noteikta zaudējumu atlīdzība transportlīdzekļa ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem, nevar atņemt minētajam pantam lietderīgo iedarbību.

Līdz ar to valsts tiesiskais regulējums, kas noteikts, pamatojoties uz vispārīgiem un abstraktiem kritērijiem, nevar liegt vai nesamērīgi ierobežot pasažierim izmaksājamo kompensāciju, pamatojoties tikai uz pasažiera līdzdalību zaudējumu nodarīšanā. Tikai izņēmuma apstākļos šādas kompensācijas apjomu var ierobežot, pamatojoties uz individuālu novērtējumu un ievērojot Kopienu tiesības.

(sal. ar 33.–35. punktu)

3.        Trešās direktīvas 90/232 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu 1. pants atbilst visiem nosacījumiem, kas nepieciešami tā tiešai iedarbībai, un tātad piešķir privātpersonām tiesības, uz kurām tās var tieši atsaukties valsts tiesās. Tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda, vai uz šo noteikumu var atsaukties attiecībā pret tādu organizāciju kā Motor Insurers Bureau of Ireland.

Uz direktīvu nevar atsaukties attiecībā pret privātpersonām, lai gan uz to var atsaukties attiecībā pret valsti neatkarīgi no tā, kādā statusā tā rīkojas – kā darba devējs vai publiskā institūcija. Pie tādām organizācijām, attiecībā pret kurām var atsaukties uz direktīvas noteikumiem, kuriem var būt tieša iedarbība, pieder organizācija, kurai neatkarīgi no tās juridiskās formas ar publiskās iestādes aktu ir uzdots – minētajai iestādei īstenojot kontroli – sniegt pakalpojumus sabiedrības interesēs un kurai šajā sakarā ir plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas piemērojamas attiecībās starp privātpersonām.

(sal. ar 40. un 44. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)