Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 2. jūnijā Eiropas Komisija iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2021. gada 24. marta spriedumu lietā T-374/20 KM/Eiropas Komisija

(Lieta C-341/21 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji: T. S. Bohr un B. Mongin)

Pārējie lietas dalībnieki: KM, Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi

Komisija lūdz Tiesu:

atcelt Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2021. gada 24. marta spriedumu lietā T-374/20 KM/Eiropas Komisija;

noraidīt prasību;

piespriest atbildētājai apelācijas tiesvedībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar pirmās instances tiesvedību;

piespriest atbildētājai apelācijas tiesvedībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai Komisija izvirza trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu Komisija apgalvo, ka ir pieļautas tiesību kļūdas attiecībā uz likumdevēja pieņemto lēmumu tiesiskuma novērtēšanas kritērijiem un ka vairākkārt nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu. Vispārējā tiesa esot atkāpusies no principa, ka Savienības tiesību akta tiesiskuma novērtēšanu – pamattiesību ziņā – nevar balstīt uz apgalvojumiem, kuri balstīti uz šā tiesību akta konkrētajām sekām; atsevišķas Civildienesta noteikumu normas prettiesiskumu nevarot balstīt uz likumdevēja lēmuma “nesamērīgumu”; Vispārējā tiesa ar to, ka tā neesot ņēmusi vērā visus aspektus, kas raksturīgi abiem salīdzināmajiem faktisko apstākļu sastāviem, esot rīkojusies pretrunā 2019. gada 19. decembra spriedumā C-460/18 P 1 minētajiem principiem.

Ar otro pamatu Komisija apgalvo, ka, diskriminācijas aizlieguma principu interpretējot tādējādi, ka faktisko apstākļu sastāvi, kas izklāstīti attiecīgi Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 18. un 20. pantā, ir salīdzināmi, esot pieļautas tiesību kļūdas. Laulības noslēgšanas brīdis neesot vienīgais kritērijs, ar kuru VIII pielikuma 18. pants atšķiras no tā 20. panta. Tie atšķiroties ar virkni aspektu, kuru ņemšanu vērā Vispārējā tiesa esot noraidījusi; Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā VIII pielikuma 18. un 20. pantā minētā priekšnosacījuma – minimālā laulības pastāvēšanas ilguma – nolūks, kas būtu padarījis skaidrākas atšķirības starp tiem; tas pats esot secināms arī par diskrimināciju vecuma dēļ.

Visbeidzot, ar trešo pamatu Komisija apgalvo, ka Pamattiesību hartas 2 52. panta 1. punkta interpretēšanā ir pieļautas tiesību kļūdas un ka vairākkārt nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu. Pirmkārt, esot pieļauta tiesību kļūda Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkta interpretācijā, saskaņā ar kuru ierēdņa nāves sekas pārdzīvojušajam laulātajam neesot atkarīgas no tā, vai laulība noslēgta pirms vai pēc dienesta attiecību izbeigšanās; otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot krāpšanas novēršanas mērķi, un neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

____________

1 Spriedums, 2019. gada 19. decembris, HK/Komisija, ECLI:EU:C:2019:1119.

2 Eiropas Savienības Pamattiesību harta (OV 2012, C 326, 391. lpp.).