Lieta T‑348/08

Aragonesas Industrias y Energía, SAU

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nātrija hlorāta tirgus – Lēmums, ar ko konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Prasība atcelt tiesību aktu – Tirgus sadale – Cenu noteikšana – Pierādījumu kopums – Pierādījumu datums – Konkurentu paziņojumi – Atzīšanās – Pārkāpuma ilgums – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pārbaude tiesā – Robežas

(EKL 81. panta 1. punkts un 230. pants; EEZ līguma 53. panta 1. punkts)

2.      Kopienu tiesības – Principi – Pamattiesības – Nevainīguma prezumpcija – Tiesvedība konkurences lietā – Piemērojamība

LES 6. panta 2. punkts; EKL 81. panta 1. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; EEZ līguma 53. panta 1. punkts)

3.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumu veids – Prasība par pierādījumu kopumu

(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. panta 1. punkts)

4.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Pārkāpuma pierādīšana – Dokumentāru pierādījumu neesamība – Ietekme

(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. panta 1. punkts)

5.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu

(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. panta 1. punkts; Komisijas Paziņojums 2002/C 45/03)

6.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pārbaude tiesā – Komisijas izvēlēto pierādījumu identifikācija

(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. panta 1. punkts; Padomes Regula Nr. 1/2003)

7.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Pārkāpuma pierādīšana – Dažādu pierādījumu pierādījuma vērtības izvērtēšana – Uzņēmuma atzīšanās par tā dalību prettiesiskās sanāksmēs

(EKL 81. panta 1. punkts)

8.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijas Pamatnostādnēs paredzētā noteikšanas metode – Naudas soda pamatsummas aprēķināšana – Pārkāpumam kopumā raksturīgo iezīmju ņemšana vērā

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 22. punkts)

9.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Uzņēmuma pasīva vērotāja vai sekotāja loma

(EKL 81. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)

10.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Komisijai rezervētā rīcības brīvība – Naudas soda vispārējā līmeņa paaugstināšana – Pieļaujamība

(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants)

11.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Rīcība, kas atšķiras no aizliegtajā vienošanās noteiktās rīcības – Novērtēšana

(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts)

12.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Komisijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Pretlikumības konstatācija – Nepieciešamība Vispārējai tiesai lemt par lēmuma grozīšanu atbilstoši tās neierobežotajai kompetencei

(LESD 261. pants)

1.      Attiecībā uz pierādījumu par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu iesniegšanu ir jāatgādina, ka Komisijai ir jāsniedz pierādījumi par tās konstatēto pārkāpumu un jākonstatē pierādījumi, kas juridiski pietiekami spēj apliecināt, ka pastāv pārkāpuma sastāvu veidojoši fakti.

Turklāt, izskatot prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu, Savienības tiesa var tikai pārbaudīt apstrīdētā akta likumību.

Tādējādi attiecībā uz prasību par Komisijas lēmuma, ar ko konstatēts konkurences tiesību normu pārkāpums un uzlikti naudas sodi tā adresātiem, atcelšanu tiesas pienākums ir novērtēt, vai pierādījumi un pārējā informācija, uz ko savā lēmumā atsaucas Komisija, ir pietiekama apgalvotā pārkāpuma konstatācijai.

(sal. ar 90.–92. punktu)

2.      Ja tiesai ir šaubas, tās ir jāinterpretē par labu uzņēmumam, kuram ir adresēts Komisijas lēmums, ar ko ir konstatēts konkurences tiesību normu pārkāpums. Tādēļ tiesa nevar secināt, ka Komisija attiecīgo pārkāpumu ir konstatējusi juridiski pietiekami, ja tai par to vēl saglabājas šaubas, it īpaši izskatot prasību atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu.

Iepriekš minētajā situācijā ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcija, kas izriet īpaši no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta otrās daļas, kas ir vienas no pamattiesībām, kuras saskaņā ar Tiesas judikatūru, ko apstiprina Vienotā Eiropas akta preambula un LES 6. panta 2. punkts, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants, ir aizsargātas Savienības tiesību sistēmā. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu un tam sekojošo sodu raksturu un bardzību, nevainīguma prezumpcija ir piemērojama cita starpā attiecībā uz tām uzņēmumiem piemērojamajām procedūrām par konkurences tiesību normu pārkāpšanu, kuru sekas var būt naudas sodu vai kavējuma naudas uzlikšana.

(sal. ar 93. un 94. punktu)

3.      Konkurences jomā Komisijai ir jānorāda precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai pamatotu stingru pārliecību, ka pārkāpums ir izdarīts.

Tomēr katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šai prasībai.

Turklāt, ņemot vērā pret konkurenci vērstu nolīgumu noslēgšanas aizlieguma nepārprotamo raksturu, nevar prasīt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas tieši liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir sazinājušies. Katrā ziņā ir jābūt iespējai fragmentāros un izkliedētos faktus, kuri var būt Komisijas rīcībā, papildināt ar secinājumiem, kas ļauj rekonstruēt atbilstošos apstākļus. Tādējādi to, ka pastāv pret konkurenci vērsta prakse vai nolīgums, var secināt no zināma skaita sakritību un norāžu, kas, ja nav cita loģiska izskaidrojuma, aplūkotas kopumā, var būt pierādījums par konkurences tiesību normu pārkāpumu.

(sal. ar 95.–97. punktu)

4.      Runājot par pierādījumiem, uz ko var atsaukties, lai pierādītu EKL 81. panta un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. panta pārkāpumu, princips, kas prevalē Savienības tiesībās, ir brīvas pierādījumu iesniegšanas princips.

Tādējādi iespējamai dokumentāru pierādījumu neesamībai ir nozīme tikai tad, kad vispārīgi tiek vērtēts Komisijas iesniegtajam pierādījumu kopumam piemītošais pierādījuma spēks. Savukārt šīs neesamības pašas par sevi sekas nav tādas, ka attiecīgais uzņēmums varētu pamatoti apšaubīt Komisijas apgalvojumus, sniedzot citādāku lietas faktisko apstākļu izskaidrojumu. Tā tas ir tikai tad, ja Komisijas iesniegtie pierādījumi neļauj pārkāpuma esamību pierādīt nepārprotamā veidā un tā, ka nav vajadzības veikt interpretāciju.

Turklāt neviena Savienības tiesību norma, ne arī kāds vispārējais princips neaizliedz Komisijai viena uzņēmuma apsūdzībai atsaukties uz citu apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem, pat ja Komisija tos ir ieguvusi saistībā ar lūgumu piemērot paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu un to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtu vienošanos. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko ir izdarīts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums, būtu neizpildāms un nesavienojams ar tās uzdevumu uzraudzīt šo noteikumu pienācīgu piemērošanu.

Tomēr uzņēmuma, kuru apsūdz par piedalīšanos aizliegtajā vienošanās, paziņojumu, kura precizitāti ir apstrīdējuši vairāki citi apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu pierādījumu minēto uzņēmumu pieļautā pārkāpuma esamībai, ja to neapstiprina citi pierādījumi, ņemot vērā, ka nepieciešamā apstiprinājuma pakāpe var būt mazāka attiecīgo paziņojumu uzticamības dēļ. Šāds nosacījums par uzņēmuma paziņojuma apstiprināšanu ir jāievēro arī tad, ja minēto paziņojumu apstrīd cits apsūdzētais uzņēmums.

(sal. ar 98.–101. un 206. punktu)

5.      Konkurences jomā īpaši lielu pierādījuma spēku var atzīt tiem paziņojumiem, kas, pirmkārt, ir uzticami, otrkārt, ir sniegti uzņēmuma vārdā, treškārt, tos ir sniegusi persona, kurai ir profesionāls pienākums rīkoties šī uzņēmuma interesēs, ceturtkārt, ir pretēji paziņojuma sniedzēja interesēm, piektkārt, ir iegūti no tieša paziņojumā izklāstīto apstākļu liecinieka un, sestkārt, ir sniegti rakstveidā, apzināti un pēc rūpīgām pārdomām.

Kaut gan parasti ir jāatzīst zināma neuzticēšanās prettiesiskas aizliegtās vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgi sniegtajiem materiāliem, ievērojot iespēju, ka šie dalībnieki centīsies samazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma nozīmi pārkāpuma izdarīšanā, tas, ka ir izteikts lūgums piemērot paziņojumā par naudas sodu neuzlikšanu un to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtu vienošanos paredzētās priekšrocības, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazinājumu, ne vienmēr rada vēlmi sniegt sagrozītus pierādījumus par citu inkriminētās aizliegtās vienošanās locekļu dalību. Faktiski ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par šāda lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un tādējādi apdraudēt tā iespēju saņemt visas paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības. Iespējamās sekas tam, ka Komisijai tiek paziņoti sagrozīti pierādījumi, ir vēl smagākas, jo apstrīdētais uzņēmuma paziņojums ir jāpamato ar citiem pierādījumiem. Šis apstāklis palielina risku, ka gan Komisija, gan citi uzņēmumi, kas tiek vainoti par dalību pārkāpumā, atklās nepareizus paziņojumus.

(sal. ar 104.–106. punktu)

6.      Regulā Nr. 1/2003 paredzētā administratīvā procedūra, kas notiek Komisijā, iedalās divos atsevišķos un secīgos posmos, no kuriem katrs atbilst noteiktai iekšējai loģikai, proti, pirmkārt, iepriekšējās izmeklēšanas posmā un, otrkārt, posmā, kas balstīts uz sacīkstes principu. Iepriekšējās izmeklēšanas posms, kura laikā Komisija izmanto Regulā Nr. 1/2003 paredzētās izmeklēšanas pilnvaras un kurš noris līdz paziņojumam par iebildumiem, ir paredzēts, lai Komisija varētu savākt visus nozīmīgos faktus, kas apstiprina vai noliedz konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, un formulēt sākotnējo nostāju par procedūras virzienu, kā arī turpmāko rīcību. Savukārt posmam, kas balstīts uz sacīkstes principu un kas ilgst no paziņojuma par iebildumiem līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, jāļauj Komisijai pieņemt galīgo lēmumu par konstatēto pārkāpumu.

Vērtējot pierādījumus un citus apstākļus, ko Komisija ir minējusi, lai pierādītu konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, Vispārējās tiesas pētījumi minēto pierādījumu identificēšanai var attiekties tikai uz daļu no Komisijas lēmuma pamatojuma, kurā tā apraksta uz sacīkstes principu balstīto administratīvā procesa posmu. Tikai pēc tam, kad šajā pēdējā posmā ir saņemti attiecīgā uzņēmuma apsvērumi par Komisijas sākotnējo nostāju iepriekšējās izmeklēšanas posma beigās, kas ir pausta paziņojumā par iebildumiem, Komisija var lemt, vai saglabāt vai nē minēto sākotnējo nostāju, un tādējādi pieņemt galīgo lēmumu par konstatēto pārkāpumu.

Ja pēc tam, kad ir saņemti uzņēmuma apsvērumi par paziņojumu par iebildumiem, Komisija, vērtējot pierādījumus, kas ir tās rīcībā iepriekšējās izmeklēšanas posma beigās, nolūkā pieņemt lēmumu par minētā uzņēmuma dalību pārkāpumā, pati apšauba minētajiem pierādījumiem piemītošo pierādījuma spēku, Vispārējā tiesa var ņemt vērā tikai šo Komisijas novērtējumu.

(sal. ar 109., 110. un 113. punktu)

7.      Attiecībā uz uzņēmuma atzīšanos par tā dalību prettiesiskā sanāksmē no konkurences tiesību normu viedokļa tas, ka Komisijā notiekošā administratīvā procesa laikā uzņēmums tieši vai netieši atzīst faktiskos vai tiesiskos apstākļus, var būt papildu pierādījums, ja tiek vērtēta tiesā celtas prasības pamatotība.

Tādējādi, lai šādu atzīšanos varētu uzskatīt par ticamu pierādījumu, tiesā celtas prasības pamatotības novērtēšanas stadijā ir jāpārbauda, vai šīs atzīšanās saturs papildina citus pierādījumus, ko Komisija ir ieguvusi.

(sal. ar 217. un 218. punktu)

8.      Lai gan konkurences tiesību normu pārkāpuma smagums vispirms tiek novērtēts atkarībā no pārkāpumam raksturīgajiem elementiem, piemēram, tā veida, visu attiecīgo dalībnieku kopējās tirgus daļas, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfiskās teritorijas un tā, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne, pēc tam šis vērtējums tiek pielāgots atbilstoši atbildību pastiprinošiem vai atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kas ir raksturīgi katram uzņēmumam, kurš ir piedalījies pārkāpumā.

Tādējādi, Komisijas naudas soda noteikšanas metodes pirmā posma mērķis ir noteikt katram attiecīgajam uzņēmumam uzliktā naudas soda pamatsummu, attiecīgajai katra uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas vērtībai attiecīgajā ģeogrāfiskajā tirgū piemērojot pirmo reizināšanas koeficientu, kas atspoguļo pārkāpuma smagumu, vai pat otro reizināšanas koeficientu, kura mērķis ir atturēt tos no atkārtotas iesaistīšanās šādās prettiesiskās darbībās. Kā izriet no Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, katrs no šiem diviem reizināšanas koeficientiem tiek noteikts, ņemot vērā faktorus, kas atspoguļo pārkāpumam kopumā raksturīgās iezīmes, proti, tas apvieno visu pret konkurenci vērsto rīcību, ko īstenojuši visi pārkāpuma dalībnieki.

Līdz ar to, nosakot šo divu reizināšanas koeficientu apmēru, nav jāņem vērā īpašās iezīmes, kas ir saistītas ar pārkāpumu, kuru ir izdarījis katrs no dalībniekiem atsevišķi. Šo secinājumu turklāt apstiprina pats naudas sodu noteikšanas metodes otrā posma mērķis – tieši ņemt vērā atbildību pastiprinošos vai atbildību mīkstinošos apstākļus, kas atsevišķi raksturo katra attiecīgā pārkāpuma dalībnieka pret konkurenci vērsto rīcību.

Līdz ar to visi faktori, kas ir uzskaitīti Pamatnostādņu 22. punktā, lai noteiktu gan reizināšanas koeficientu – “pārkāpuma smagums” (Pamatnostādņu 21. punkts), gan reizināšanas koeficientu – “iestāšanās maksa” (Pamatnostādņu 25. punkts), ir paredzēti, lai novērtētu Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu kopumā. No Pamatnostādnēm neizriet, ka Komisijai naudas sodu noteikšanas metodes pirmajā posmā ir pienākums ņemt vērā apstākļus, kas ir raksturīgi kādam konkurences tiesību normu pārkāpuma dalībniekam, piemēram, reto uzņēmuma dalību pret konkurenci vērstā saziņā vai noslēgto nolīgumu neīstenošanu. Šādus apstākļus Komisija ņem vērā tikai minētās metodes otrajā posmā kā atbildību pastiprinošus vai atbildību mīkstinošus apstākļus, kas ir raksturīgi katram no uzņēmumiem, kuri ir piedalījušies pārkāpumā.

(sal. ar 264.–267. un 273. punktu)

9.      Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 28. un 29. punktā ir paredzēts naudas soda pamatsummas pielāgot atkarībā no konkrētiem atbildību pastiprinošiem un mīkstinošiem apstākļiem, kas ir raksturīgi katram attiecīgajam uzņēmumam. Konkrēti, Pamatnostādņu 29. punktā ir ietverts neizsmeļošs to atbildību mīkstinošo apstākļu saraksts, ņemot vērā kurus ar zināmiem nosacījumiem naudas soda pamatsummu var samazināt. Šajā sarakstā, protams, saistībā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem, ko var ņemt vērā, vairs nav norādes uz uzņēmuma pasīvo līdzdarbošanos. Tomēr tiktāl, ciktāl Pamatnostādņu 29. punktā ietvertais saraksts nav izsmeļošs, šādu gadījumu principā nevar izslēgt kā apstākli, kura dēļ naudas soda pamatsummu var samazināt.

Kāda uzņēmuma pasīva līdzdarbošanās pārkāpuma īstenošanā nozīmē, ka attiecīgais uzņēmums “neizceļas”, t.i., tas aktīvi nepiedalās viena vai vairāku pret konkurenci vērstu nolīgumu izstrādāšanā.

To apstākļu vidū, kas var liecināt par uzņēmuma pasīvo līdzdarbošanos aizliegtas vienošanās ietvaros, var ņemt vērā tā dalības sanāksmēs gadījuma raksturu, kas ir ievērojami izteiktāks, salīdzinot ar parastajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kā arī tā novēloto ienākšanu tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no uzņēmuma līdzdalības ilguma tajā, vai arī tiešus apgalvojumus šajā sakarā, kurus ir pauduši pārējo uzņēmumu pārstāvji, kas piedalījušies pārkāpuma izdarīšanā.

(sal. ar 279.–281., 284. un 285. punktu)

10.    Komisijai ir zināma rīcības brīvība naudas sodu apmēru noteikšanā, lai veicinātu konkurences tiesību normām atbilstošu uzņēmumu rīcību. Tas, ka Komisija attiecībā uz atsevišķu veidu pārkāpumiem iepriekš esot noteikusi naudas sodu attiecīgā apmērā, nevar tai liegt palielināt šos naudas sodus, nepārkāpjot Regulā Nr. 1/2003 noteikto robežu, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu konkurences politikas īstenošanu. Tieši pretēji – konkurences tiesību normu efektīva piemērošana pieprasa, lai Komisija varētu jebkurā brīdī pielāgot naudas sodu apmēru šīs politikas vajadzībām.

(sal. ar 293. punktu)

11.    Tas, ka uzņēmums, kura sadarbība ar saviem konkurentiem jautājumos par cenām ir pierādīta, nerīkojas tirgū tādā veidā, kā tas ir vienojies ar saviem konkurentiem, ne vienmēr ir apstāklis, kas ir jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis, nosakot uzliekamā naudas soda apmēru. Faktiski uzņēmums, kurš, neraugoties uz sadarbību ar saviem konkurentiem, tirgū īsteno vairāk vai mazāk neatkarīgu politiku, vienkārši var mēģināt izmantot aizliegto vienošanos savā labā.

(sal. ar 297. punktu)

12.    Tas, ka, pārbaudot pamatus, ar kuriem uzņēmums ir apšaubījis tāda Komisijas lēmuma likumību, ar ko ir uzlikts naudas sods par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, ir atklāta pretlikumība, neatbrīvo Vispārējo tiesu no pienākuma pārbaudīt, vai atkarībā no minētās pretlikumības sekām, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, apstrīdētais lēmums nav jāgroza.

(sal. ar 306. punktu)