VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)

2010. gada 24. novembrī

Lieta T‑9/09 P

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Pirmajā instancē celtās prasības kā acīmredzami nepieņemamas noraidīšana – Prasība atdot personiskās mantas – Paziņojums par lēmumu noraidīt sūdzību citā valodā nekā sūdzības valoda – Novēloti iesniegta prasība – Atbildes nesniegšana uz pirmajā instancē iesniegtu prasījumu

Priekšmets Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 4. novembra rīkojumu lietā F‑133/06 Marcuccio/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1-343. un II‑A‑1‑1883. lpp.) nolūkā atcelt šo rīkojumu

Nolēmums Atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 4. novembra rīkojumu lietā F‑133/06 Marcuccio/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1-343. un II‑A‑1‑1883. lpp.), ciktāl tajā nav izskatīta prasība atzīt pirmajā instancē apstrīdēto lēmumu par neesošu. Apelācijas sūdzību pārējā daļā noraidīt. Noraidīt prasību, ciktāl tajā tika lūgts par neesošu atzīt strīdīgo lēmumu. Luidži Markučo [Luigi Marcuccio] sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā. Tiesāšanās izdevumus saistībā ar pirmajā instancē notikušo tiesvedību, kuras rezultātā tika izdots iepriekš minētais rīkojums lietā Marcuccio/Komisija, atlīdzina saskaņā ar tā rezolutīvās daļas 2) punktā noteikto kārtību.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Spriedumu pamatojums – Apjoms – Pienākums lemt par katru apgalvoto tiesību pārkāpumu

(Tiesas Statūtu 36. pants un I pielikuma 7. panta 1. punkts)

2.      Iestāžu akti – Spēkā esamības prezumpcija – Neesošs akts – Jēdziens

(LESD 288. pants)

3.      Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Izcelsme – Nodarbinātības saikne – Juridiskais pamats

(LESD 270. pants; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

4.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms

(Civildienesta tiesas Reglamenta 76. pants)

5.      Apelācija – Pamati – Civildienesta tiesas pierādījumu vērtējuma pārbaude Vispārējā tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(Tiesas Statūtu I pielikuma 11. pants)

6.      Tiesvedība – Termiņš prasības celšanai

(Civildienesta tiesas Reglamenta 39. panta 1. punkts un 100. panta 1. un 3. punkts)

7.      Apelācija – Pamati – Pamats, kas vērsts pret Civildienesta tiesas nolēmumu par tiesāšanās izdevumiem – Nepieņemamība pārējo pamatu noraidījuma gadījumā

(Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 2. punkts)

1.      Lai arī Civildienesta tiesas pienākums pamatot savus nolēmumus nenozīmē, ka tai detalizēti ir jāatbild uz katru kādas puses izvirzītu argumentu, it īpaši, ja šis arguments nav pietiekami skaidrs un precīzs un nebalstās uz detalizētiem pierādījumiem, tai vismaz ir jāizvērtē visi tajā apgalvotie tiesību pārkāpumi.

(skat. 30. punktu)

Atsauce: Vispārējā tiesa, 2009. gada 19 novembris, T‑50/08 P Michail/Komisija, Krājums-CDL, I-B-1-127. un II-B-1-775. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra.

2.      Uz Savienības iestāžu tiesību aktiem principā attiecas tiesiskuma prezumpcija, un attiecīgi tie rada tiesiskas sekas, pat ja tajos ir pieļauti pārkāpumi, līdz tie tiek atcelti vai atsaukti. Tomēr kā izņēmums no šī principa tiesību akti, kuros ir pieļauti tik acīmredzami būtiski pārkāpumi, ka tos Savienības tiesību sistēmā nevar pieļaut, ir atzīstami par tādiem, kuriem nav juridiskas iedarbības. Tādu seku smagums, kuras ir saistītas ar konstatējumu par Savienības iestāžu akta neesamību, prasa, lai tiesiskās drošības nolūkā šis konstatējums tiktu izmantots tikai īpašos izņēmuma gadījumos.

Katrā ziņā par īpašu izņēmuma gadījumu nevar uzskatīt ierēdņa, kuram ir jāatbrīvo sava dienesta mītne, apgalvoto tiesību uz īpašumu pārkāpumu attiecībā pret Komisijas netieši noraidošu lēmumu, ar ko viņam ir atteikts atdot viņa mantas viņa dzīvesvietā pēc viņa personisko mantu pārvākšanas, ja, pirmkārt, Komisija nekad nav noliegusi, ka šis ierēdnis bija vienīgais pārvākto mantu īpašnieks, un ja, otrkārt, tas, ka šī ierēdņa rīcībā vēl joprojām nav šo mantu, vismaz daļēji ir attiecināms uz sadarbības trūkumu no pašas ieinteresētās personas puses. Turklāt Komisijas organizētā pārvākšanās ir jāuzskata par praktisku pasākumu, ar kuru tā, izmantojot savus līdzekļus, vēlējās pārvarēt grūtības, ar kurām saskārās ieinteresētā persona, izpildot viņam uzlikto pienākumu atbrīvot dienesta dzīvokli.

(skat. 37. un 40. punktu)

Atsauces: Vispārējā tiesa, 2006. gada 17. maijs, T‑241/03 Marcuccio/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑111. un II‑A‑2‑517. lpp., 39. punkts; 2009. gada 5. oktobris, T‑40/07 P un T‑62/07 P de Brito Sequeira Carvalho un Komisija/Komisija un de Brito Sequeira Carvalho, Krājums-CDL, I-B-1-89. un II-B-1-551. lpp., 150.–152. punkts un tajos minētā judikatūra.

3.      Starp ierēdni un iestādi, kurā viņš ir vai ir bijis nodarbināts, esošs strīds par zaudējumu atlīdzību ietilpst LESD 270. panta un Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta piemērošanas jomā, bet šis strīds – tostarp jautājumā par tā pieņemamību – neietilpst LESD 268. un 340. panta piemērošanas jomā.

(skat. 45. punktu)

Atsauces: Vispārējā tiesa, 2002. gada 12. jūnijs, T‑187/01 Mellone/Komisija, Recueil FP, I‑A‑81. un II‑389. lpp., 74. punkts un tajā minētā judikatūra; 2006. gada 10. maijs, T‑279/03 Galileo International Technology u.c./Komisija, Krājums, II‑1291. lpp.

4.      Jautājums par Civildienesta tiesas Reglamenta 76. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu rīkojumā, ar ko kā acīmredzami nepieņemamu noraida prasību, ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz attiecīgā rīkojuma tiesiskumu pēc būtības.

Pirmkārt, nolēmuma pamatojumu veido formāla to motīvu izklāstīšana, uz kuriem šis nolēmums ir balstīts. Ja šajos motīvos ir pieļautas kļūdas, tie skar nolēmuma tiesiskumu pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus motīvus. Otrkārt, tas, ka pirmajā instancē lietu izskatošā tiesa, izskatot lietu pēc būtības, izdarīja citādu secinājumu nekā prasītājs, pats par sevi nevar padarīt pārsūdzēto rīkojumu par tādu, kuram trūkst pamatojuma.

(skat. 52. un 53. punktu)

Atsauces: Tiesa, 2001. gada 22. marts, C‑17/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑2481. lpp., 35. punkts; 2002. gada 7. marts, C‑310/99 Itālija/Komisija, Recueil, I‑2289. lpp., 48. punkts; 2008. gada 10. jūlijs, C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I‑4951. lpp., 181. punkts un tajā minētā judikatūra; 2010. gada 20. maijs, C‑583/08 P Gogos/Komisija, Krājums, I-4469. lpp., 35. punkts un tajā minētā judikatūra.

5.      Tiesas, kas lietu izskata pirmajā instancē, vērtējums par dokumenta pierādījuma spēku principā nevar tikt pakļauts Vispārējās tiesas pārbaudei apelācijas sūdzības ietvaros. Tādējādi tikai Civildienesta tiesas kompetencē ir noteikt, kāda vērtība ir piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem. Šis vērtējums tātad nav tiesību jautājums, kas iesniegts apelācijas tiesai, izņemot gadījumu, ja Civildienesta tiesā tiek sagrozīti pierādījumi.

Šādai sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav nepieciešams no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus. Vispārējās tiesas kompetence pārbaudīt Civildienesta tiesas konstatētos faktus tādēļ it īpaši attiecas uz to, lai pārbaudītu, vai no lietas materiāliem izriet, ka konstatētie fakti patiešām ir nepareizi, vai pierādījumi nav sagrozīti, kā tie tiesiski ir kvalificējami un vai ir ievēroti noteikumi par pierādīšanas pienākumu un par pierādījumu sniegšanu.

(skat. 57.–59. punktu)

Atsauces: Tiesa, 2007. gada 25. janvāris, C‑403/04 P un C‑405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I‑729. lpp., 39. punkts un tajā minētā judikatūra.

Vispārējā tiesa, 2008. gada 12. marts, T‑107/07 P Rossi Ferreras/Komisija, Krājums-CDL, I-B-1-5. un II-B-1-31. lpp., 30. punkts; 2008. gada 26. novembris, T‑284/07 P ITSB/López Teruel, Krājums-CDL, I-B-1-69. un II-B-1-447. lpp., 47. punkts; 2009. gada 8. septembris, T‑404/06 P EIF/Landgren, Krājums, II‑2841. lpp., 198. punkts un tajā minētā judikatūra.

6.      Ja Civildienesta tiesas kanceleja prasības pieteikumu atbildētājam izsniedz ar ierakstītu pasta sūtījumu, tā izsniegšanas datums, ar kuru sāk skaitīt termiņus, ir datums, kad atbildētājs ir apstiprinājis tam adresētā ierakstītā pasta sūtījuma saņemšanu.

(skat. 74. un 75. punktu)

Atsauce: Vispārējā tiesa, 2010. gada 23. marts, T‑16/09 P Marcuccio/Komisija, 64. punkts un tajā minētā judikatūra.

7.      No Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzība nevar attiekties vienīgi uz jautājumu par to, kuram ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi, un par tiesāšanās izdevumu apmēru. No tā izriet, ka, ja ir noraidīti visi pārējie pret Civildienesta tiesas nolēmumu izvirzītie apelācijas sūdzības pamati, prasījumi par minētās tiesas nolēmuma iespējamo prettiesiskumu jautājumā par to, kuram ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi, ir jānoraida kā nepieņemami.

(skat. 82. punktu)

Atsauces: Tiesa, 2010. gada 15. aprīlis, C‑485/08 P Gualtieri/Komisija, Krājums, I‑3009. lpp., 111. punkts un tajā minētā judikatūra.

Vispārējā tiesa, 2009. gada 28. septembris, T‑46/08 P Marcuccio/Komisija, Krājums-CDL, I-B-1-77. un II-B-1-479. lpp., 84. punkts.