VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
2022. gada 23. martā (*)
Civildienests – Ierēdņi – Disciplinārsods – Rājiens – Civildienesta noteikumu 21.a pants – Kļūda vērtējumā
Lietā T‑757/20
OT, ko pārstāv C. Bernard‑Glanz un S. Rodrigues, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv I. Lázaro Betancor un M. Windisch, pārstāvji,
atbildētājs,
par prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Parlamenta 2019. gada 19. decembra lēmumu, ar kuru izteikts rājiens prasītājai,
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši L. Madise [L. Madise], P. Niuls [P. Nihoul] (referents), R. Frendo [R. Frendo] un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],
sekretāre: H. Ēriksone [H. Eriksson], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 26. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
I. Tiesvedības priekšvēsture
1 Strīds attiecas uz prasītāju OT, Eiropas Parlamenta ierēdni, kurai tas izteica rājienu par to, ka laikā, kad viņa bija pagaidu darbiniece Eiropas Patvēruma atbalsta birojā (EASO), viņa parakstīja divas piezīmes, ar kurām tika atļauts izmantot sarunu procedūru bez iepriekšējas publicēšanas.
A. EASO
2 EASO, kas atrodas Valletā (Malta), tika izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 439/2010 (2010. gada 19. maijs) (OV 2010, L 132, 11. lpp.), lai palīdzētu uzlabot kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) ieviešanu, stiprinātu dalībvalstu praktisko sadarbību patvēruma jomā un sniegtu atbalstu dalībvalstīm, kuru patvēruma un uzņemšanas sistēmas ir īpaši noslogotas, vai koordinētu šī atbalsta sniegšanu. Kopš 2015. gada EASO tostarp ir sniedzis atbalstu Grieķijai migrācijas krīzes kontekstā.
3 Faktisko apstākļu rašanās laikā EASO veidoja trīs departamenti: Patvēruma atbalsta departaments (DAS), Operatīvās darbības departaments (DOP) un Administratīvais departaments (DOA). Pēdējā no tiem bija iekļauta Finanšu nodaļa un Publiskā iepirkuma nodaļa.
B. Prasītājas amats EASO
4 No 2016. gada aprīļa līdz oktobrim prasītāja, kura bija Parlamenta ierēdne kopš 2004. gada, dienesta interesēs bija norīkota darbā EASO.
5 2016. gada 1. novembrī viņa Parlamentā izmantoja atvaļinājumu personisku iemeslu dēļ un tika pieņemta darbā EASO kā pagaidu darbiniece Patvēruma atbalsta departamenta vadītājas amatā.
6 Kopš 2017. gada maija prasītāja kopā ar Administratīvā departamenta vadītāju bija atbildīga arī par Operatīvās darbības departamenta ikdienas vadību, jo tā vadītāja A bija prombūtnē slimības dēļ.
7 2017. gada 16. jūlijā prasītāja, saglabājot Patvēruma atbalsta departamenta vadītājas amatu, tika iecelta par Operatīvās darbības departamenta vadītāju ad interim un saglabāja šo amatu līdz dienai, kad viņa tika atbrīvota no amata – 2018. gada 31. jūlijā.
8 2018. gada 1. septembrī prasītāja atsāka pildīt amata pienākumus Parlamentā.
C. Strīdīgās piezīmes
9 2016. gada oktobrī EASO, apspriežoties ar Grieķijas iestādēm, nolēma uzņemšanas un identifikācijas centrus, kurus tas pārvaldīja kopā ar Grieķijas Patvēruma dienestu, pārcelt ārpus bēgļu nometnēm (hotspots) Morijā [Mória] (Lesbas sala, Grieķija) un Vialā [Vial] (Hija, Grieķija).
10 2017. gada 22. februārī A parakstīja “piezīmi par izņēmumu”, no kuras izrietēja, ka ēka, kurā bija paredzēts izvietot EASO dienestus, uz trim gadiem tiks iznomāta sabiedrībai, kas veiks arī remonta un būvniecības darbus. Darījuma izmaksas, ieskaitot uzturēšanu, tika novērtētas 351 120 EUR apmērā.
11 Minētās piezīmes 1. punktā tika paskaidrots, ka bēgļu nometnēs bija izcēlušies nemieri un streiki, kas radīja drošības problēmas tur strādājošajām personām un izraisīja tur notiekošās darbības traucējumus, un ka tādēļ vairākas dalībvalstis bija pieprasījušas pārvietot ekspertus ārpus šīm nometnēm, pretējā gadījumā draudot tos atsaukt. Grieķijas valdība pievienojās šai prasībai.
12 Piezīmes 2. punktā turklāt tika norādīts:
“Ņemot vērā laika ierobežojumus, tiek uzskatīts par nepieciešamu parakstīt līgumu, neievērojot atbilstošo iepirkuma procedūru.”
13 2017. gada 11. maijā prasītāja kā Patvēruma atbalsta departamenta vadītāja parakstīja šīs piezīmes pirmos grozījumus (turpmāk tekstā – “2017. gada 11. maija piezīme”) par šo pašu ēku iznomāšanu tai pašai personai uz četriem gadiem un papildu būvdarbu veikšanu, tostarp divpadsmit papildu darba vietu izveidi. Šoreiz darījuma izmaksas tika novērtētas 655 609,85 EUR apmērā.
14 Procedūras izvēle tika pamatota tāpat kā A 2017. gada 22. februāra piezīmē.
15 2017. gada 11. jūnijā prasītāja kā Operatīvās darbības departamenta vadītāja ad interim parakstīja arī piezīmi (turpmāk tekstā – “2017. gada 11. jūnija piezīme”) par ēkas iznomāšanu kādai sabiedrībai Hijas salā uz četriem gadiem, kā arī par būvdarbu veikšanu šajā ēkā. Darījuma summa tika novērtēta 1 040 609,85 EUR apmērā.
16 Situācija, kas pamato šo piezīmi, tika aprakstīta ar tādiem pašiem vārdiem kā 2017. gada 22. februāra un 11. maija piezīmēs.
17 2017. gada 11. jūnija piezīmes 2. punktā bija norādīts, ka kopā ar Grieķijas iestādēm tika apzinātas sešas ēkas un izvēlētā ēka tika uzskatīta par vispiemērotāko, tostarp tās atrašanās vietas un izmēra dēļ.
18 2017. gada 11. jūnija piezīmes 4. punkts tika papildināts šādi:
“Ņemot vērā laika ierobežojumus un jautājuma steidzamību, tiek uzskatīts par nepieciešamu parakstīt līgumu, neievērojot atbilstošo iepirkuma procedūru.
Tiešu līguma noslēgšanu par ēkām noteica vairāki faktori, piemēram, drošības apsvērumi, nepieciešamība nodrošināt darbības nepārtrauktību, esošo ēku atrašanās vieta Hijas salā, vietējās sabiedrības piekrišana un galvenokārt Grieķijas iestāžu piekrišana. Šīs prasības bija noteicošās tam, lai tiktu izmantota no tā izrietošā tiešā līguma slēgšanas tiesību piešķiršana nomas līgumam.”
19 Nomas līgumi par ēkām Lesbas un Hijas salās tika parakstīti attiecīgi 2017. gada 16. jūnijā un 10. augustā.
D. OLAF izmeklēšana
20 Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) 2017. gada 6. jūnijā sāka izmeklēšanu pret EASO izpilddirektoru saistībā ar publiskā iepirkuma noteikumu, darbā pieņemšanas procedūru, datu aizsardzības noteikumu un vardarbības aizlieguma noteikumu neievērošanu.
21 Ar 2017. gada 5. decembra vēstuli prasītāja tika informēta, ka OLAF izmeklēšana tiek attiecināta arī uz citām personām, tostarp uz viņu.
22 2018. gada 19. februārī OLAF uzklausīja prasītāju, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (2013. gada 11. septembris) par izmeklēšanu, ko veic [OLAF], un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (OV 2013, L 248, 1. lpp.), 9. panta 2. punktu.
23 2018. gada 27. jūlijā prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 883/2013 9. panta 4. punktu tika aicināta iesniegt apsvērumus par OLAF sagatavoto faktu kopsavilkumu, un to viņa izdarīja ar 2018. gada 17. augusta vēstuli.
24 Ar 2018. gada 28. novembra vēstuli OLAF saskaņā ar Regulas Nr. 883/2013 11. panta 1. un 4. punktu nosūtīja Parlamenta ģenerālsekretāram ieteikumu sākt disciplinārlietu arī pret prasītāju par Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 21. un 21.a pantā paredzēto pienākumu neizpildi.
25 No OLAF faktu kopsavilkuma, kas prasītājai tika paziņots 2018. gada 27. jūlijā, izriet, ka tai tostarp tika pārmests, ka tā esot iesaistījusies procedūrās, kurās netika ievēroti publiskā iepirkuma noteikumi, pirmkārt, ciktāl tika izmantotas izņēmuma procedūras, kas balstītas uz steidzamību, lai gan no lēmuma par attiecīgo ēku nomu līdz līgumu noslēgšanai bija pagājuši astoņi un desmit mēneši, un, otrkārt, ciktāl netika veikta pienācīga tirgus izpēte.
26 OLAF turklāt konstatēja, ka ēkai Lesbas salā 2017. gada augustā paredzētās izmaksas sasniedza 811 478 EUR, lai gan provizoriskais budžets 2017. gada februārī bija 351 120 EUR, un ka ēkai Hijas salā bija radušies nepamatoti izdevumi vismaz 85 000 EUR apmērā.
E. Disciplinārlieta
27 Ar 2019. gada 4. februāra vēstuli Parlamenta ģenerālsekretārs informēja prasītāju, ka, ņemot vērā OLAF ieteikumus, viņš saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1. un 2. pantu un 2004. gada 18. maija Vispārējo disciplinārprocesu un administratīvās izmeklēšanas īstenošanas noteikumu (turpmāk tekstā – “Vispārējie īstenošanas noteikumi”) 2. pantu ir nolēmis sākt administratīvu izmeklēšanu attiecībā pret viņu par to, ka viņa attiecīgā gadījumā nav izpildījusi Civildienesta noteikumu 21.a pantā viņai paredzēto pienākumu ziņot par pārkāpumiem un nopietniem pārkāpumiem laikā, kad viņa bija norīkota darbā EASO.
28 2019. gada 7. martā prasītāju uzklausīja Parlamenta ģenerālsekretāra norīkotās personas administratīvās izmeklēšanas veikšanai.
29 2019. gada 29. martā prasītāja iesniedza izmeklētājiem apsvērumus, ar kuriem tika papildināti tās 2019. gada 7. marta apsvērumi.
30 Parlamenta izmeklētāji 2019. gada 7. jūnijā saskaņā ar Vispārējo īstenošanas noteikumu 2. panta 3. punktu sagatavoja ziņojumu par administratīvās izmeklēšanas noslēgšanu, uzskatot, ka prasītāja nav ievērojusi Civildienesta noteikumu 21.a pantu, jo nav informējusi savu priekšnieku vai kompetentās iestādes par finanšu noteikumu neievērošanu, parakstot divus līgumus par ēkām Lesbas un Hijas salās. Finanšu noteikumu neievērošana bija divējāda: pirmkārt, “izņēmuma procedūru izmantošana nebija absolūti nepieciešama, ņemot vērā laiku, kas bija aģentūras rīcībā, lai tā varētu veikt parasto procedūru”, un, otrkārt, “netika veikta reāla vietējā tirgus izpēte, un tas izraisīja apšaubāmu izvēli”. Izmeklētāji arī uzskatīja, ka prasītāja kā pieredzējusi ierēdne, būdama juriste pēc izglītības, zināja vai viņai būtu vajadzējis zināt, ka finanšu noteikumi nav ievēroti.
31 Ar 2019. gada 18. jūnija vēstuli Parlaments saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. panta 2. punktu un Vispārējo īstenošanas noteikumu 2. panta 3. punktu paziņoja prasītājai par šo ziņojumu un informēja viņu, ka Parlamenta ģenerālsekretārs ir nolēmis veikt uzklausīšanu pirms disciplinārlietas ierosināšanas saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. panta 1. punktu un Vispārējo īstenošanas noteikumu 3. pantu.
32 Ar 2019. gada 9. jūlija elektroniskā pasta vēstuli prasītāja iesniedza savus apsvērumus par izmeklēšanas ziņojumu.
33 2019. gada 10. jūlijā prasītāju saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. panta 1. punktu un Vispārējo īstenošanas noteikumu 3. pantu uzklausīja personāla ģenerāldirektors.
34 Ar 2019. gada 8. novembra vēstuli Parlamenta ģenerālsekretārs informēja prasītāju par savu lēmumu nevirzīt lietu Disciplinārlietu kolēģijā, tāpēc ka “ir jāņem vērā gan īpaši sarežģītie apstākļi, kādos [viņa] veica [savus] pienākumus Grieķijas salu humānās krīzes apstākļos, kad bija nepieciešama tūlītēja reakcija operatīvā līmenī, gan arī tas, ka [viņa] iesaistījās tikai abu aplūkoto procedūru beigās, attiecīgi vienu un divus mēnešus pirms to pabeigšanas”. Viņš arī prasītāju informēja, ka tomēr ir paredzējis viņai izteikt rājienu par to, ka viņa nav ziņojusi savam priekšniekam vai kompetentajām iestādēm par Finanšu regulas neievērošanas gadījumiem un tādējādi nav izpildījusi Civildienesta noteikumu 21.a pantā paredzētos pienākumus. Tādēļ viņš to aicināja atbilstoši Civildienesta noteikumu IX pielikuma 11. pantam iesniegt viņam savas iespējamās piezīmes.
35 Ar 2019. gada 22. novembra elektroniskā pasta vēstuli prasītāja nosūtīja savus apsvērumus Parlamenta ģenerālsekretāram.
36 Ar 2019. gada 19. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas paziņots ar 2020. gada 9. janvāra vēstuli, Parlamenta ģenerālsekretārs izteica prasītājai rājienu par to, ka tā “nav ziņojusi savam priekšniekam vai kompetentajām iestādēm par Finanšu regulas neievērošanas gadījumiem, kas saistīti ar Civildienesta noteikumu 21.a panta pārkāpšanu”.
37 Vēstulē, ar kuru šis lēmums tika paziņots prasītājai, bija norādīts šādi.
“Pirms lēmuma pieņemšanas papildus visiem lietas materiāliem es ļoti rūpīgi izanalizēju arī tos, kurus Jūs man nosūtījāt savā 22. novembra vēstulē, uzsverot īpašo steidzamības kontekstu, kas saistīts ar humāno krīzi Jūsu misijas laikā EASO. Šajā saistībā Jūs tostarp norādāt, ka šajā kontekstā ļoti regulāri tiek izmantotas izņēmuma procedūras publiskajiem iepirkumiem un ka Jūs bijāt saņēmusi apliecinājumu no kolēģiem, kuri atbild par iepirkumiem un darījumiem, ka viss notiek atbilstoši normatīvajām prasībām. Es arī atzīmēju, ka, pēc Jūsu teiktā, Jūsu iesaistīšanās lietās bija ierobežota un ka Jūsu darba slodze tolaik bija ļoti liela.
Šā iemesla dēļ esmu nolēmis piemērot šo sodu, kas nav pārāk bargs, ņemot vērā Jums pārmestos faktus, pilnībā ņemot vērā, pirmkārt, īpaši sarežģītos apstākļus, kādos Jums bija jāveic savi pienākumi, un, otrkārt, to, ka Jūs iesaistījāties tikai procedūras beigās un ka tādēļ Jūs nevarat būt atbildīga par sākotnējo izvēli attiecībā uz publisko iepirkumu. Visbeidzot, man ir kļuvis zināms, ka citādi Jūsu dienests Eiropas Parlamentā ir bijis nevainojams.”
38 Prasītāja 2020. gada 10. aprīlī iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu.
39 Ar 2020. gada 15. septembra lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”), kas prasītājai tika paziņots tajā pašā dienā, Parlamenta priekšsēdētājs noraidīja sūdzību.
40 Lēmumā, ar kuru tika noraidīta sūdzība, Parlamenta priekšsēdētājs uzskatīja:
“No lietas materiāliem, un jo īpaši no Jūsu klientes paziņojumiem, izriet, ka viņa ir ievērojusi vispārīgās instrukcijas, kas raksturīgas viņas amata pienākumiem, proti, veikt pārbaudi par viņai iesniegtajām finanšu lietām, nepārbaudot šīs lietas pēc būtības, lai gan izņēmuma procedūras tika izmantotas sistemātiski. Turklāt Jūsu kliente apgalvo, ka viņa ir izjutusi spiedienu no sava priekšnieka pabeigt kolēģu iesākto darbu, ka izpilddirektors uzstājīgi pieprasījis un uzstājis, lai projekti tiktu īstenoti līdz 2017. gada septembrim, un ka viņš par katru cenu vēlējies paātrināt procedūras. No tā izriet, ka ir konstatēta rīkojumu esamība Civildienesta noteikumu 21.a panta izpratnē.
Jūsu klientei, kura pēc izglītības ir juriste, izlasot Finanšu regulas (Regula Nr. 966/2012) 104. pantu un Finanšu regulas piemērošanas noteikumu (Regula Nr. 1268/2012), kas tolaik bija piemērojami, 134. panta 1. punkta c) apakšpunktu, bija jāapzinās pārkāpumi un sekas, ko šie pārkāpumi varētu radīt. Kā juristei viņai bija jāpārzina juridisko tekstu interpretācijas princips, saskaņā ar kuru izņēmumi no vispārējiem noteikumiem ir interpretējami šauri. Tomēr Finanšu regulas 104. pants ir jālasa saistībā ar iepriekš minēto piemērošanas noteikumu 134. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kurā ir runa par “ciktāl tas noteikti nepieciešams” un par “ārkārtējas steidzamības gadījumu, ko radījis neparedzēts notikums”, un tam būtu vajadzējis brīdināt Jūsu klienti, jo īpaši tāpēc, ka viņa zināja par 36 piezīmju par izņēmumu esamību 2016. gadā, un tas liecina par sistemātisku izmantošanu, ko ir grūti saskaņot ar abu iepriekš minēto noteikumu formulējumu.
[..]”
II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
41 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2020. gada 21. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.
42 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2021. gada 21. janvārī, prasītāja iesniedza pieteikumu par anonimitātes noteikšanu. Vispārējā tiesa šo pieteikumu apmierināja ar 2021. gada 4. februāra lēmumu.
43 Iebildumu raksts, replika un atbilde uz repliku tika iesniegta attiecīgi 2021. gada 24. martā, 7. maijā un 21. jūnijā.
44 Pēc ceturtās palātas ierosinājuma Vispārējā tiesa, piemērojot tās Reglamenta 28. pantu, nolēma nosūtīt lietu izskatīšanai palātā paplašinātā sastāvā.
45 Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
46 Ar 2021. gada 9. augusta, 14. oktobra un 10. novembra vēstulēm Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) pēc tiesneša referenta priekšlikuma Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūdza Parlamentam iesniegt atsevišķus dokumentus un uzdeva jautājumus lietas dalībniekiem. Tie uz šiem lūgumiem atbildēja noteiktajā termiņā.
47 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausītas 2021. gada 26. novembra tiesas sēdē.
48 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu un, ciktāl nepieciešams, lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
49 Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt – noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu;
– pakārtoti – pilnībā noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
III. Juridiskais pamatojums
A. Par strīda priekšmetu
50 Pirmajā prasījumā prasītāja lūdz, ciktāl nepieciešams, atcelt lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība.
51 Saskaņā ar judikatūru atcelšanas prasījumi, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šiem prasījumiem nav patstāvīga satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā tiek apstrīdēts akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (spriedums, 2006. gada 6. aprīlis, Camós Grau/Komisija, T‑309/03, EU:T:2006:110, 43. punkts; skat. arī spriedumu, 2018. gada 13. jūlijs, Curto/Parlaments, T‑275/17, EU:T:2018:479, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Šajā lietā, ņemot vērā to, ka lēmums, ar kuru noraidīta sūdzība, tikai apstiprina apstrīdēto lēmumu, precizējot tā pamatojumu, ir jāuzskata, ka lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšanas prasījumiem nav patstāvīga satura un tādēļ nav vajadzības par tiem īpaši lemt. Tomēr, pārbaudot apstrīdētā lēmuma likumību, ir jāņem vērā argumentācija lēmumā par sūdzības noraidīšanu, kurai būtu jāsakrīt ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 30. aprīlis, Wattiau/Parlaments, T‑737/17, EU:T:2019:273, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Apstrīdētā lēmuma pamatojumā ietilpst arī apsvērumi, kas ietverti 2020. gada 9. janvāra vēstulē, ar kuru šis lēmums tika paziņots prasītājai. Gan apstrīdēto lēmumu, gan tā pavadvēstuli sagatavojis Parlamenta ģenerālsekretārs, un tie tika nosūtīti prasītājai tajā pašā dienā.
B. Par pamatiem un izvirzītajiem argumentiem
54 Prasītāja izvirza divus pamatus. Pirmais attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un Civildienesta noteikumu 21.a panta pārkāpumu, un tam ir trīs daļas. Otrais pamats attiecas uz pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā saistībā ar iemesliem, kuru dēļ prasītāja zināja vai tai būtu vajadzējis zināt, ka ir pārkāpta Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (OV 2012, L 298, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula”), un Komisijas Deleģētā regula (ES) Nr. 1268/2012 (2012. gada 29. oktobris) par Regulas Nr. 966/2012 piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regulas piemērošanas noteikumi”).
1. Par Civildienesta noteikumu 21.a pantā paredzēto pienākumu ziņot
55 Civildienesta noteikumu 21.a panta 1. punktā, kuru, Parlamenta ieskatā, prasītāja ir pārkāpusi, ir paredzēts:
“1. Ierēdnis, kurš saņem rīkojumus, kurus tas uzskata par nepareiziem vai par tādiem, kas varētu radīt nopietnas grūtības, rakstiski informē savu tiešo priekšnieku, kurš, ja informācija tiek sniegta rakstiski, atbild rakstiskā veidā. Ja tiešais priekšnieks apstiprina rīkojumus, bet ierēdnis uzskata, ka šāds apstiprinājums nav atbilstoša reakcija uz viņa bažām, saskaņā ar 2. punktu ierēdnis rakstiskā veidā nosūta jautājumu hierarhiski nākamajai augstākajai iestādei. Ja pēdējā rakstiski apstiprina rīkojumus, ierēdnis tos izpilda, ja vien tie nav acīmredzami nelikumīgi vai nepārkāpj attiecīgos drošības standartus.
2. Ja tiešais priekšnieks uzskata, ka rīkojumi tūlīt jāizpilda, ierēdnis tos izpilda, ja vien tie nav acīmredzami nelikumīgi vai nepārkāpj attiecīgos drošības standartus. Pēc ierēdņa pieprasījuma tiešajam priekšniekam ir pienākums šādus rīkojumus dot rakstiski.
3. Ierēdnim, kas informē savus priekšniekus par rīkojumiem, kurus viņš uzskata par nepareiziem vai par tādiem, kas varētu radīt nopietnas grūtības, šajā sakarībā netiek radīts nekāds kaitējums.”
56 Šīs tiesību normas 1. punkts, pirmkārt, ļauj ierēdnim, kurš ir saņēmis rīkojumu, ko viņš uzskata par prettiesisku, to nepildīt, ievērojot tajā aprakstīto procedūru, un, otrkārt, rada pienākumu šim ierēdnim, ievērojot šo pašu procedūru, ziņot par šo rīkojumu savam priekšniekam.
57 Šajā lietā tiek aplūkots šis Civildienesta noteikumu 21.a panta otrais aspekts.
2. Par disciplināro lēmumu saturu saistībā ar Civildienesta noteikumu 21.a pantā noteikto pienākumu neizpildi
58 Jāatgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta, LESD 296. panta un Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt attiecīgajai personai pietiekamu informāciju, lai izvērtētu tai nelabvēlīga akta pamatotību, un, otrkārt, padarīt iespējamu tā pārbaudi tiesā (spriedumi, 1981. gada 26. novembris, Michel/Parlaments, 195/80, EU:C:1981:284, 22. punkts, un 2014. gada 19. novembris, EH/Komisija, F‑42/14, EU:F:2014:250, 130. punkts).
59 Jautājums, vai lēmums, ar ko nosaka disciplinārsodu, atbilst šīm prasībām, jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kuras regulē attiecīgo jomu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 19. maijs, Connolly/Komisija, T‑34/96 un T‑163/96, EU:T:1999:102, 93. punkts, un 2015. gada 21. oktobris, AQ/Komisija, F‑57/14, EU:F:2015:122, 113. punkts).
60 Saskaņā ar judikatūru netiek prasīts, lai iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”), kas pieņem lēmumu disciplinārlietā, sistemātiski izvērtētu visus faktiskos un tiesību apstākļus, kurus attiecīgā persona ir izvirzījusi procedūras laikā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 19. maijs, Connolly/Komisija, T‑34/96 un T‑163/96, EU:T:1999:102, 93. punkts, un 2002. gada 30. maijs, Onidi/Komisija, T‑197/00, EU:T:2002:135, 156. punkts). Pretējā gadījumā administrācijai būtu pienākums atbildēt uz ierēdņa argumentāciju, pat ja tā būtu bezgalīga un nebūtiska.
61 Turpretī judikatūrā ir pieprasīts, ka iecēlējinstitūcijai šādā lēmumā precīzi jānorāda fakti, kas tiek pārmesti ierēdnim, un apsvērumi, kuru dēļ tā ir izvēlējusies noteikto sodu (spriedums, 2015. gada 21. oktobris, AQ/Komisija, F‑57/14, EU:F:2015:122, 113. punkts).
62 Ja ierēdnim pārmestā pienākumu neizpilde izpaužas kā Civildienesta noteikumu 21.a panta pārkāpums, saskaņā ar šī sprieduma 58.–61. punktā atgādinātajiem noteikumiem iecēlējinstitūcijai ir pienākums norādīt, kas, pēc tās domām, ir jāuzskata par pārkāpumu rīkojumā, par kuru attiecīgais ierēdnis nav ziņojis savam priekšniekam, kā arī iemeslus, kuru dēļ viņam būtu vajadzējis uzskatīt, ka šajā rīkojumā ir pieļauts šāds pārkāpums, tādējādi liekot viņam par to ziņot. Šie elementi veido ierēdnim pārmesto pienākuma neizpildi.
63 Iecēlējinstitūcijai disciplinārajā lēmumā turklāt jānorāda arī atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi, kas pamato soda izvēli, lai tiesa, kad tai šajā ziņā tiek iesniegts lūgums, varētu pārbaudīt, vai sods nav acīmredzami nesamērīgs ar pienākumu neizpildi, kas tiek pārmesta attiecīgajai personai.
64 Bez šī sprieduma 62. un 63. punktā minētajām norādēm attiecīgā persona nevarētu efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Tādējādi attiecīgajos punktos nepietiek ar vispārēju atsauci uz disciplinārlietas dokumentiem, kuros ir daudz citu elementu.
3. Par pirmo pamatu
65 Pirmajam pamatam ir trīs daļas, kurās prasītāja norāda, ka Parlaments ir pārkāpis Civildienesta noteikumu 21.a pantu un pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka viņa ir saņēmusi rīkojumu šīs tiesību normas izpratnē (pirmā daļa), uzskatot, ka viņa ir zinājusi vai viņai būtu vajadzējis zināt, ka nav ievērota Finanšu regula un tās piemērošanas noteikumi (otrā daļa), un nosakot viņai disciplinārsodu (trešā daļa).
a) Par pirmā pamata pirmo daļu
66 Pirmā pamata pirmajā daļā prasītāja uzskata, ka Parlamenta iecēlējinstitūcija ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 21.a pantu un pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo viņa neesot saņēmusi konkrētu EASO izpilddirektora rīkojumu parakstīt 2017. gada 11. maija un 11. jūnija piezīmes (turpmāk tekstā – “strīdīgās piezīmes”), bet, parakstot šīs piezīmes, viņa esot vienīgi izpildījusi savus amata pienākumus.
67 Iebildumu rakstā Parlaments norāda, ka gan attiecībā uz ēku Hijas salā, gan ēku Lesbas salā no prasītājas paziņojumiem izmeklēšanas laikā, no izpilddirektora 2017. gada 1. aprīļa elektroniskā pasta vēstules un no prasības pieteikuma izriet, ka pirms viņas iesaistes publiskajos iepirkumos tika saņemti EASO izpilddirektora “precīzi norādījumi”, kas bija uzskatāmi par rīkojumiem prasītājai Civildienesta noteikumu 21.a panta izpratnē.
68 Replikā prasītāja apgalvo, ka šī argumentācija nav pieņemama, jo ar to tiek aizstāti lēmumā par sūdzības noraidīšanu ietvertie pamatojumi. Lēmumā par sūdzības noraidīšanu Parlamenta priekšsēdētājs esot apstiprinājis, ka no lietas materiāliem un prasītājas paziņojumiem izriet, ka viņa ir ievērojusi saviem amata pienākumiem raksturīgos “vispārējos norādījumus”, proti, sekot līdzi viņai iesniegtajām finanšu lietām, nepārbaudot šīs lietas pēc būtības, lai gan izņēmuma procedūras tika izmantotas sistemātiski.
69 Par lietas būtību prasītāja uzskata, ka Parlamenta iebildumu rakstā minētie dokumenti nepierāda, ka tā būtu saņēmusi rīkojumu no EASO izpilddirektora Civildienesta noteikumu 21.a panta izpratnē.
70 Parlaments apstrīd abus šos argumentus.
1) Par Parlamenta izstrādātās argumentācijas iebildumu rakstā pieņemamību
71 Saskaņā ar judikatūru, kas piemērojama civildienesta lietās, atbildētāja iestāde nevar aizstāt sākotnējo kļūdaino apstrīdētā akta pamatojumu ar pilnīgi jaunu pamatojumu, tomēr tā var tiesvedības gaitā precizēt iepriekš sniegto pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 132. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 Šajā lietā lēmumā par sūdzības noraidīšanu Parlamenta priekšsēdētājs uzskatīja, ka rīkojuma esamība Civildienesta noteikumu 21.a panta izpratnē ir konstatēta ne tikai tāpēc, ka no lietas materiāliem, un it īpaši no prasītājas paziņojumiem, izriet, ka viņa “ir ievērojusi saviem amata pienākumiem raksturīgos vispārējos norādījumus, proti, sekot līdzi viņai iesniegtajām finanšu lietām, nepārbaudot šīs lietas pēc būtības”, bet arī tāpēc, ka viņa bija norādījusi, ka “viņa ir izjutusi spiedienu no saviem priekšniekiem pabeigt kolēģu iesākto darbu, ka izpilddirektors uzstājīgi pieprasījis un uzstājis, lai projekti tiktu īstenoti līdz 2017. gada septembrim, un ka viņš par katru cenu vēlējies paātrināt procedūras”.
73 Parlamenta precizējums, iebildumu rakstā norādot, ka no dažādiem šī sprieduma 67. punktā minētajiem dokumentiem ir izrietējis, ka prasītāja ir saņēmusi precīzus EASO izpilddirektora norādījumus, izriet no visa šī apgalvojuma, ne tikai no tā pirmās daļas.
74 Tādēļ ir jāuzskata, ka, sniedzot šos precizējumus iebildumu rakstā, Parlaments nav aizvietojis apstrīdētā lēmuma pamatojumu ar jaunu pamatojumu šī sprieduma 71. punktā minētās judikatūras izpratnē.
75 No tā izriet, ka Parlamenta izstrādātā argumentācija iebildumu rakstā jāuzskata par pieņemamu.
2) Par pirmā pamata pirmās daļas pamatotību
76 Iebildumu rakstā Parlaments paskaidro – lai pierādītu, ka prasītāja ir saņēmusi rīkojumu Civildienesta noteikumu 21.a panta izpratnē, tas ir pamatojies uz šādiem apstākļiem:
– EASO izpilddirektora 2017. gada 1. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kurā bija ietverti tieši un precīzi norādījumi par veicamo procedūru un ēku izvēli;
– prasītājas 2018. gada 17. augusta apsvērumos par OLAF faktu kopsavilkumu pausto paziņojumu, saskaņā ar kuru “procedūru veica Administratīvais departaments un Operatīvās darbības departaments un to stingri virzīja izpilddirektors, veicot tiešu informācijas apmaiņu ar visaugstākā līmeņa Grieķijas iestādēm”;
– prasītājas 2019. gada 9. jūlija intervijā, kas notika administratīvās procedūras laikā, sniegto paziņojumu, ka viņas “direktors [bija] panācis vienošanos ar Grieķijas valdību par ēkas atrašanu”, ka viņas vadība “viņai [bija nosūtījusi] steidzamus lūgumus parakstīt dokumentus” un ka “viņa [jutās] spiesta pabeigt savu kolēģu iesākto darbu, parakstot [dokumentu]”, ka viņai “2017. gada maijā pirmo reizi tika lūgts parakstīt šā līguma grozījumu un 2017. gada jūnijā – parakstīt jaunu piezīmi par izņēmumu”;
– prasītājas apgalvojumu tās 2019. gada 9. jūlija apsvērumos par administratīvās izmeklēšanas ziņojumu, saskaņā ar kuru “Hijas gadījumā izpilddirektors uzstājīgi pieprasīja, lai tiktu parakstīta piezīme par izņēmumu”.
77 No šiem apstākļiem izriet, ka EASO izpilddirektors, kurš bija prasītājas hierarhiskais priekšnieks, deva norādījumus pēc iespējas drīzāk pārvietot Lesbas un Hijas birojus, ka šie norādījumi, lai arī netieši, nonāca līdz prasītājai un ka tajos tika prasīts, lai viņa parakstītu strīdīgās piezīmes, un tas viņas gadījumā bija uzskatāms par pienākumu saistībā ar viņas amata pienākumu izpildi. Šie apstākļi veido rīkojumu Civildienesta noteikumu 21.a panta nozīmē.
78 Kā norāda Parlaments, šo secinājumu apstiprina prasības pieteikuma 34. punkts, kurā prasītāja apstiprināja, ka “EASO izpilddirektors 2016. gada beigās bija pieņēmis lēmumu sākt izņēmuma procedūras, lai fiziski pārvietotu EASO un Grieķijas patvēruma dienestu operatīvo atbalstu no minētajiem hotspots”.
79 Tomēr prasītāja apstrīd šo secinājumu.
80 Pirmkārt, tā apgalvo, ka EASO izpilddirektora 2017. gada 1. aprīļa elektroniskā pasta vēstule bija adresēta visām personām, kuras skar situācija bēgļu nometnēs un patvēruma pieteikumu izskatīšanas centru pārvietošana ārpus šīm nometnēm, un ka, pieņemot, ka šajā elektroniskā pasta vēstulē bija ietverti norādījumi, šie norādījumi bija adresēti Operatīvās darbības departamenta vadītājai A, kura turklāt uz to esot atbildējusi 2017. gada 3. aprīlī, nenosūtot viņai vēstules kopiju. Turklāt 2017. gada 1. aprīļa elektroniskā pasta vēstule esot attiekusies uz Hijas, nevis Lesbas salu.
81 Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka 2017. gada 1. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē ir ietverti norādījumi par biroju pārvietošanu ārpus bēgļu nometnēm un ka prasītāja tāpat kā citu departamentu vadītāji ir viens no šīs vēstules adresātiem. Lai gan taisnība, ka sākotnēji tā attiecās galvenokārt uz A, kura bija Operatīvās darbības departamenta vadītāja un kurai kā tādai bija jāparaksta pieprasītā piezīme, vēlāk tā skāra arī prasītāju, kad viņai tika lūgts to aizstāt.
82 Turpinot – ir kļūdaini apgalvot, ka A 2017. gada 3. aprīļa elektroniskā pasta vēstule ir bijusi atbilde uz 2017. gada 1. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli. 2017. gada 3. aprīļa elektroniskā pasta vēstules mērķis bija nodrošināt, lai izpilddirektora norādījumus izpildītu kompetentās personas. Tā kā tajā laikā prasītāja nebija atbildīga par šo izpildi, nebija nekas neparasts, ka A viņai nenosūtīja vēstules kopiju.
83 Visbeidzot, lai gan 2017. gada 1. aprīļa elektroniskā pasta vēstule galvenokārt attiecās uz Hijas salu, tā attiecās arī uz Lesbas salu, jo tās septītajā rindkopā bija norādīts, ka “ministrs Mouzalas ir uzsvēris biroja telpu izvietošanas ārpus Hijas un Lesbas nometnēm nozīmi un steidzamību un apliecinājis, ka Grieķijas valdība sniegs savu atbalstu, veicot visus nepieciešamos pasākumus”.
84 Tādējādi pirmais prasītājas arguments ir jānoraida.
85 Otrkārt, prasītāja norāda, ka “steidzamie pieprasījumi parakstīt dokumentus”, uz kuriem tā ir atsaukusies savā 2019. gada 7. martā intervijā administratīvā procesa laikā, nebija atsauce uz strīdīgajām piezīmēm, bet gan veidoja daļa no vispārīga komentāra par steidzamības kontekstu, kādā tai bija jāparaksta simtiem finansiāla rakstura dokumentu. Turklāt šie pieprasījumi esot nākuši nevis no EASO izpilddirektora, bet gan no Administratīvā departamenta, konkrētāk, no tā Finanšu nodaļas un Publiskā iepirkuma nodaļas.
86 Tāpat arī tad, kad prasītāja tās pašas intervijas laikā norādīja, ka “[viņai] pirmo reizi 2017. gada maijā tika lūgts parakstīt [Lesbas] līguma grozījumu un pēc tam 2017. gada jūnijā [viņai] tika lūgts parakstīt jaunu piezīmi par izņēmumu [attiecībā uz Hiju]”, viņa esot atsaukusies uz Administratīvā departamenta, nevis EASO izpilddirektora lūgumiem, kā tas izrietot no viņas atbildes kopumā.
87 Pretēji tam, kā, šķiet, uzskata prasītāja, Civildienesta noteikumu 21.a pantā nav prasīts, lai rīkojums, kurā ir pieļauts pārkāpums, būtu formāli, tieši un individuāli adresēts ierēdnim vai darbiniekam, kurš, kā tiek uzskatīts, nav ievērojis šo noteikumu, bet pietiek ar to, ka viņam bija pienākums veikt prettiesisku darbību, jo viņš bija saņēmis priekšnieka norādījumus.
88 Tādējādi nav nozīmes tam, ka pieprasījums parakstīt strīdīgās piezīmes ir nācis no Administratīvā departamenta, nevis tieši no EASO izpilddirektora, jo no citu Parlamenta norādīto apstākļu interpretācijas ir skaidrs, ka šī departamenta darbinieki rīkojās saskaņā ar šī direktora norādījumiem paātrināt attiecīgo projektu īstenošanu.
89 Tāpat nav nozīmes tam, ka parakstu pieprasījumi nebija saistīti tieši ar strīdīgajām piezīmēm, jo tie bija daļa no šiem pieprasījumiem, un to prasītāja neapstrīd.
90 Tāpēc otrais prasītājas arguments ir jānoraida.
91 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka, 2019. gada 9. jūlija apsvērumos par administratīvās izmeklēšanas ziņojumu norādot, ka “attiecībā uz Hiju izpilddirektors uzstājīgi pieprasīja, lai tiktu parakstīta piezīme par izņēmumu”, tā atsaucās uz steidzamības kontekstu, ko radīja dalībvalstu un Grieķijas valdības izdarītais spiediens.
92 Šī kritika nemazina konstatējumu, ka EASO izpilddirektors gaidīja, ka prasītāja parakstīs 2017. gada 11. jūnija piezīmi, un ka, viņaprāt, šis paraksts bija uzskatāms par pienākumu.
93 Tātad arī prasītājas trešais arguments ir jānoraida.
94 Šādos apstākļos jāuzskata, ka Parlaments nav pārkāpis Civildienesta noteikumu 21.a pantu un nav pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka prasītāja ir saņēmusi rīkojumu šīs tiesību normas izpratnē.
95 Tādējādi pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
b) Par pirmā pamata otro daļu
96 Pirmā pamata otrajā daļā prasītāja norāda, ka Parlaments ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, lēmumā par sūdzības noraidīšanu uzskatot, ka viņa, būdama juriste pēc izglītības, zināja, varēja zināt vai viņai būtu vajadzējis zināt, ka, parakstot strīdīgās piezīmes, nebija izpildīti Finanšu regulā un tās piemērošanas noteikumu 134. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētie nosacījumi.
97 Šajā ziņā prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka EASO bija ārkārtējas steidzamības situācijā Finanšu regulas piemērošanas noteikumu 134. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē un tas ļāva tam izmantot sarunu procedūru bez iepriekšējas publicēšanas, otrkārt, ka pret šīs procedūras izvēli netika pausti iebildumi EASO ietvaros un, treškārt, ka viņa iesaistījās lēmumu pieņemšanas procesa beigās.
98 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 21.a pantu, kas minēts šī sprieduma 55. punktā, ierēdnim noteiktais pienākums ziņot ir pakļauts nosacījumam, ka viņš saņemto rīkojumu “uzskata” par tādu, kurā ir pieļauts pārkāpums, un, ja šo rīkojumu ir apstiprinājis viņa priekšnieks, ka viņš “uzskata”, ka šāds apstiprinājums nav atbilstoša reakcija uz viņa bažām.
99 Šajā ziņā jānorāda, ka ierēdņa pienākums ziņot savam priekšniekam par rīkojumu, kuru tas uzskata par nepareizu, nevar būt atkarīgs no tā, ka šis pārkāpums ir acīmredzams. Civildienesta noteikumu 21.a panta 1. punktā ir paredzētas atšķirīgas sekas attiecībā uz rīkojumu, kurā šķietami ir pieļauts pārkāpums, un rīkojumu, kurā acīmredzami ir pieļauts pārkāpums. Pirmajā gadījumā ierēdnim, kas ziņojis par rīkojumu, kurā, kā viņam šķiet, ir pieļauts pārkāpums, galu galā ir pienākums to izpildīt, ja to apstiprina hierarhiski nākamā augstākstāvošā iestāde, savukārt otrajā gadījumā viņam ir atļauts to nepildīt, neraugoties uz šāda apstiprinājuma esamību.
100 Tomēr tikai šaubas par ierēdņa saņemtā rīkojuma likumību nav pietiekams iemesls, lai ierēdnim par to būtu jāziņo savam priekšniekam. Ja saskaņā ar Civildienesta noteikumu 21.a pantu ierēdnim būtu pienākums ziņot savam tiešajam priekšniekam un vajadzības gadījumā hierarhiski nākamajai augstākstāvošajai iestādei par jebkurām šaubām, kas tam rodas par saņemto rīkojumu, pastāvētu iespēja, ka administrācijas darbību apgrūtinātu liela rīkojumu skaita, ko priekšnieki būtu devuši saviem padotajiem, apšaubīšana.
101 Tādējādi ierēdnim nevar iestāties disciplināratbildība, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 21.a pantā paredzētā pienākuma neizpildi, ja administrācija nespēj pierādīt vismaz to, ka saņemtā rīkojuma pareizība ir bijusi tāda, ka šim ierēdnim varēja rasties nopietnas šaubas, jo īpaši, ņemot vērā no viņa gaidāmo rūpību, pildot savus pienākumus, un apstākļus, kādos viņš tika informēts par rīkojumu.
102 Tāpēc, lai novērtētu, vai attiecīgajam ierēdnim bija pienākums informēt savu priekšnieku par rīkojumu, kurā, kā viņam šķiet, ir pieļauts pārkāpums, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 21.a pantu jāņem vērā:
– pirmkārt, piemērojamo noteikumu pieejamība un sarežģītība;
– otrkārt, ierēdņa izglītība, viņa atbildības līmenis Eiropas Savienības iestādēs un aģentūrās un viņa pieredze;
– treškārt, konteksts, kādā ir saņemts šis rīkojums.
103 Tieši brīdis, kad rīkojums ir saņemts, jāņem vērā, lai noteiktu, vai tas varēja radīt nopietnas šaubas, kas liktu ierēdnim par to ziņot.
1) Par piemērojamo noteikumu pieejamību un sarežģītību
104 Šajā gadījumā no lēmuma, ar kuru noraidīta sūdzība, izriet – Parlaments ir uzskatījis, ka prasītāja zināja vai viņai būtu vajadzējis zināt, ka saņemtais rīkojums neatbilst Finanšu regulas 104. pantam un tās piemērošanas noteikumu 134. panta 1. punkta c) apakšpunktam, un tādējādi viņa nav izpildījusi savu pienākumu par to brīdināt savu priekšnieku, jo viņa pēc izglītības ir juriste un zināja, ka iepriekš ir parakstītas 36 piezīmes par izņēmumu, “un tas liecina par sistemātisku izmantošanu, kas nav saskaņojama ar abu iepriekš minēto noteikumu formulējumu”.
105 Tomēr šie elementi neļauj uzskatīt, ka prasītājai bija pienākums ziņot par iespējami prettiesisko rīkojumu savam priekšniekam.
106 Publiskā iepirkuma jomu reglamentē sarežģītas normas, kuru pārzināšanu nevar prasīt no jurista, kurš ir ieguvis vispārēju izglītību, jo, kā izriet no 2. panta 1. punkta 5. apakšpunkta un 10. panta a) punkta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.), kas ir dalībvalstīs piemērojamās kopējās publiskā iepirkuma tiesības, tā nav piemērojama publiskajam iepirkumam nekustamā īpašuma jomā. Šajā ziņā šī direktīva atšķiras no Finanšu regulas un tās piemērošanas noteikumiem, kas ir piemērojami šajā gadījumā.
107 Par publiskā iepirkuma noteikumu sarežģītību liecina arī tas, ka lēmumā, ar kuru noraidīta sūdzība, Parlaments prasītājai pārmeta to, ka tā nav ziņojusi savam priekšniekam par to, ka rīkojums ir pretrunā Finanšu regulas piemērošanas noteikumu 134. panta 1. punkta c) apakšpunktam, kurā izklāstīti nosacījumi sarunu procedūras bez iepriekšējas publicēšanas izmantošanai ārkārtējas steidzamības gadījumos, bet nav minējis šo noteikumu 134. panta 1. punkta g) apakšpunktu, kas publiskā iepirkuma nekustamā īpašuma jomā gadījumos uzliek līgumslēdzējai iestādei pienākumu veikt vietējā tirgus izpēti, lai gan savos apsvērumos (bet ne apstrīdētajā lēmumā) tas apgalvo, ka EASO ir pārkāpis arī šo pēdējo noteikumu. Šis izlaidums liecina par to, cik grūti ir juristam nespeciālistam apgūt visus šīs jomas aspektus.
108 Turklāt ar faktu, ka, pirms prasītāja parakstīja strīdīgās piezīmes, jau bija sagatavotas 36 piezīmes par izņēmumu, nepietiek, lai pamatotu nopietnas šaubas par tās saņemto rīkojumu likumību. Šo piezīmju kvalificēšana par “piezīmēm par izņēmumu” nenozīmē to, ka tās nebija likumīgas, bet gan vienīgi to, ka to mērķis bija attaisnot tādas publiskā iepirkuma procedūras izmantošanu, kas atšķiras no atklātās vai slēgtās procedūras, kura, kā noteikts Finanšu regulas 104. panta 5. punkta a) apakšpunktā, ir piemērojama visiem Savienības iestāžu veiktajiem “iepirkumiem”.
109 Gluži pretēji, jāuzskata, ka piezīmju par izņēmumu sagatavošanas biežums EASO ir bijis tāds, ka tas ļāva prasītājai uzskatīt, ka, ņemot vērā apstākļus, kādos EASO bija jārīkojas, bija izpildīti nosacījumi sarunu procedūras bez iepriekšējas publicēšanas izmantošanai.
110 Tādējādi Parlamenta apstrīdētajā lēmumā norādītie iemesli, lai pamatotu to, ka prasītāja zināja vai tai būtu vajadzējis zināt, ka tās saņemtais rīkojums nav likumīgs un ka līdz ar to pastāv nopietnas šaubas par tā tiesiskumu, nav pamatoti.
2) Par ierēdņa izglītību, viņa atbildības līmeni Savienības iestādēs un aģentūrās un viņa pieredzi.
111 Parlaments norāda, ka prasītājas veiktie amata pienākumi, it īpaši, ņemot vērā viņai pieejamo informāciju, ir nozīmējuši, ka viņa zināja vai viņai būtu vajadzējis zināt, ka viņas saņemtajā rīkojumā ir pieļauti pārkāpumi.
112 Šajā ziņā Parlaments izvirza trīs argumentus.
113 Pirmkārt, tas tiesas sēdē apgalvoja, ka prasītāja zināja vai tai būtu vajadzējis zināt, ka rīkojums nav likumīgs, jo viņai kā EASO Operatīvās darbības departamenta vadītājai un kredītrīkotājai bija augsta atbildības pakāpe.
114 Tomēr apstrīdētajā lēmumā šis pamatojums nav minēts, lai gan tas ir būtisks elements, lai varētu uzskatīt, ka prasītājai bija pienākums ziņot saskaņā ar Civildienesta noteikumu 21.a pantu. Kā norādīts šī sprieduma 62. punktā, ir patiešām svarīgi, lai lēmumā, ar kuru nosaka disciplinārsodu par Civildienesta noteikumu 21.a panta pārkāpumu, būtu ietverti visi elementi, attiecībā uz kuriem iestāde uzskata, ka strīdīgais rīkojums rada nopietnas šaubas par tā likumību.
115 Katrā ziņā jānorāda, ka strīdīgo piezīmju parakstīšanas brīdī prasītāja bija Patvēruma atbalsta departamenta vadītāja un ka tai tika lūgts aizstāt viņas kolēģi, Operatīvās darbības departamenta vadītāju. Kā izriet no prasības pieteikuma A.6. pielikuma, prasītāja kļuva par minētā departamenta vadītāju ad interim tikai 2017. gada 16. jūlijā, t.i., pēc strīdīgo piezīmju parakstīšanas. Jāpiebilst, ka šajā departamentā nebija Finanšu nodaļas un Publiskā iepirkuma nodaļas, jo tās ir iekļautas Administratīvajā departamentā.
116 Turklāt, lai gan ir taisnība, ka prasītājai kā kredītrīkotājai bija īpaša atbildība, kas aprakstīta Finanšu regulas 65. panta 5. punktā un 66. panta 1. punktā un EASO valdes Lēmuma Nr. 20, kas pieņemts, piemērojot Regulas Nr. 439/2010 37. pantu, 44. panta 1. punktā, jākonstatē, ka viņa par kredītrīkotāju tika iecelta 2017. gada 20. aprīlī, proti, dažas nedēļas pirms strīdīgo piezīmju parakstīšanas, un tādējādi šo piezīmju parakstīšanas brīdī viņa nevarēja būt ieguvusi ievērojamu pieredzi publisko iepirkumu jomā. Turklāt, kā prasītāja norādīja tiesas sēdē, no iepriekš minētā Lēmuma Nr. 20 44. panta 2. punkta un 45. panta 1. punkta izriet, ka kredītrīkotājam jābūt iespējai paļauties uz iekšējās kontroles procedūrām. Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka strīdīgās piezīmes apstiprināja EASO Administratīvā departamenta Finanšu nodaļa un Publiskā iepirkuma nodaļa.
117 Tāpēc šī sprieduma 113. punktā minētais Parlamenta arguments ir jānoraida.
118 Otrkārt, Parlaments savos apsvērumos un tiesas sēdē norāda, ka pierādījumus tam, ka prasītāja zināja vai viņai būtu vajadzējis zināt, ka rīkojums nav likumīgs, un ka tādēļ viņai bija pienākums brīdināt savu priekšnieku, sniedz fakts, ka 2018. gadā Hijas ēkas aprīkošanas darbiem tika piemērota parastā procedūra un ka 2018. gada augustā viņa bija veikusi pasākumus, lai noregulētu procedūras saistībā ar abām ēkām.
119 Šis arguments turklāt nav minēts apstrīdētā lēmuma pamatojumā, lai gan tam vajadzētu paskaidrot iemeslus, kāpēc strīdīgajam rīkojumam vajadzēja šķist nelikumīgam (skat. šī sprieduma 62. un 114. punktu).
120 Turklāt minētie regulējumi tika veikti pēc strīdīgo piezīmju parakstīšanas, tādējādi pretēji šī sprieduma 103. punktā izklāstītajam noteikumam tie nav saistīti ar rīkojuma saņemšanas kontekstu.
121 Katrā ziņā, pat ja prasītāja noregulēja dažādās procedūras, tas nenotika tāpēc, ka strīdīgo piezīmju parakstīšanas brīdī tā zināja, ka strīdīgais rīkojums ir nelikumīgs, bet gan tāpēc, ka 2017. gada jūlijā un augustā EASO Administratīvā departamenta Finanšu nodaļai un Publiskā iepirkuma nodaļai tika iecelti jauni vadītāji, kuri vērsa viņas uzmanību uz, iespējams, pieļautajiem pārkāpumiem. Turklāt 2017. gada decembrī OLAF bija informējis prasītāju, ka tas ir sācis izmeklēšanu par pārkāpumiem un nopietniem pārkāpumiem, kurus, iespējams, ir pieļāvis EASO izpilddirektors un citi personāla locekļi, jo īpaši publiskā iepirkuma procedūrās. Konkrētāk, 2018. gada 17. augustā prasītāja iesniedza savus apsvērumus par faktu kopsavilkumu, ko tai bija paziņojis OLAF (skat. šī sprieduma 23. punktu).
122 Tāpēc šī sprieduma 118. punktā minētais Parlamenta arguments ir jānoraida.
123 Treškārt, Parlaments iebildumu rakstā norāda, ka līgums par Hijas ēku tika noslēgts pretēji augstākā līmeņa vadītāju ieteikumam.
124 Papildus tam, ka šis apgalvojums nav ietverts arī apstrīdētajā lēmumā, bet vienīgi OLAF faktu kopsavilkumā, tas netika precizēts arī turpmākajā procesā. Tādējādi nav identificēti augstākā līmeņa vadītāji, kuri būtu iebilduši pret projektu, un nav konstatēts, ka prasītāja būtu bijusi informēta par viņu viedokli.
125 Tāpēc šī sprieduma 123. punktā minētais Parlamenta arguments ir jānoraida.
126 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Parlamenta norādītie apstākļi saistībā ar prasītājas amatu un pienākumiem EASO neļauj uzskatīt, ka viņas saņemtā rīkojuma likumība radītu nopietnas šaubas un ka tādējādi viņai bija par to jāpaziņo savai priekšniecībai, piemērojot Civildienesta noteikumu 21.a pantu.
3) Par kontekstu, kādā tika saņemts rīkojums
127 Tā kā Parlamenta norādītie apstākļi tika noraidīti, ciktāl tas ir nepieciešams, jānorāda, ka, izvērtējot sodāmo rīcību, Parlaments nav juridiski pietiekami ņēmis vērā dažādus apstākļus, kādos tika izdots iespējami nelikumīgais rīkojums, lai gan tiem bija izšķiroša nozīme strīdīgo piezīmju parakstīšanas procesā.
128 Pirmkārt, kā prasītāja ir norādījusi savos procesuālajos rakstos, un Parlaments to nav apstrīdējis, masveida migrantu pieplūdums, bēgot no kara plosītās Sīrijas, radīja migrācijas un humāno krīzi, it īpaši Grieķijas Lesbas un Hijas salās.
129 Konkrētāk, ugunsgrēks bija nopostījis Morijas bēgļu nometni Lesbas salā, un šajā nometnē, kā arī Vialas nometnē Hijas salā palielinājās nemieri, rezultātā darba apstākļi darbiniekiem un ekspertiem, kurus dalībvalstis bija izvietojušas šajās divās salās, kļuva arvien bīstamāki, pat sasniedzot brīdi, kad dalībvalstis sāka atsaukt šos darbiniekus un ekspertus.
130 Šie apstākļi radīja ārkārtēju situāciju, kas izrietēja no nepieciešamības nodrošināt to darbinieku un ekspertu drošību, kuri bija izvietoti Lesbas un Hijas salās, lai risinātu migrantu pieplūduma problēmu.
131 Otrkārt, kā jau norādīts šī sprieduma 116. punktā, sarunu procedūras bez iepriekšējas publicēšanas izvēli bija apstiprinājusi EASO Administratīvā departamenta Finanšu nodaļa un Publiskā iepirkuma nodaļa, kas konkrēti bija atbildīgas par šo jautājumu. Turklāt pret to neiebilda ne EASO valde, ne Eiropas Komisija, kas ir pārstāvēta šajā valdē. Gluži pretēji, kā izriet no tās darbības pārskata par 2016. gadu, tā apstiprināja 36 piezīmes par izņēmumu, kas bija sagatavotas iepriekšējā gada laikā.
132 Turklāt, kā norāda prasītāja, strīdīgo piezīmju parakstīšana tika panākta ilgstoša lēmumu pieņemšanas procesa rezultātā. Tādējādi 2017. gada 11. maijā prasītāja, aizstājot A, parakstīja piezīmi par ēku Lesbas salā, ēku izvēle tika izdarīta ar 2017. gada februāra (attiecībā uz Lesbas salu) un 2017. aprīļa (attiecībā uz Hijas salu) elektroniskā pasta vēstulēm, kā tas izriet no prasības pieteikuma A.19., A.20. un A.34. pielikuma. Turklāt ar 2017. gada 11. maija piezīmi par ēku Lesbas salā tika papildināta pirmā A parakstītā piezīme 22. februārī, lai pievienotu divpadsmit darba vietas, sasniegtu minētajā piezīmē noteiktos mērķus un nodrošinātu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) paredzēto noteikumu ievērošanu.
133 Treškārt, strīdīgo piezīmju parakstīšanas brīdī prasītājai bija ļoti liela darba slodze, jo viņai bija jāveic gan EASO Patvēruma atbalsta departamenta vadītājas pienākumi, gan (kopā ar Administratīvā departamenta vadītāju) jānodrošina Operatīvās darbības departamenta ikdienas vadība, jo tā vadītāja A bija prombūtnē slimības dēļ.
134 Parlamentam šis apstāklis bija ne tikai jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis, nosakot prasītājai piemērojamo sodu, bet arī bija jāņem vērā, nosakot, vai prasītāja ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 21.a pantu.
135 Pamatojoties uz šiem dažādajiem apstākļiem, šķiet, ka strīdīgo piezīmju parakstīšanas apstākļi neļauj uzskatīt, ka prasītāja ir pārkāpusi iepriekš minēto noteikumu.
136 Šo nostāju kritizē Parlaments, kurš izvirza divus iebildumus attiecīgi pret šī sprieduma 128. un 129. punktā un 131. un 132. punktā minētajiem apsvērumiem.
137 Vispirms Parlaments norāda – lai arī situācija bija steidzama, procedūras, kas tika veiktas, lai iznomātu ēkas Lesbas salā un Hijas salā, ilga attiecīgi astoņus un desmit mēnešus, tāpēc EASO esot bijis pietiekami daudz laika, lai veiktu standarta iepirkuma procedūru atbilstoši Finanšu regulai un tās piemērošanas noteikumiem. Tādējādi neesot izpildīts piemērošanas noteikumu 134. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru steidzamībai jābūt nesavienojamai ar uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu gadījumā pieprasītajiem termiņiem.
138 Tomēr šai argumentācijai nav nozīmes. Civildienesta noteikumu 21.a panta kontekstā iestādei jāpierāda nevis rīkojuma nelikumība, bet gan tas, ka, neraugoties uz nopietnām šaubām par tā likumību, kā tas tika noteikts šī sprieduma 101. un 102. punktā, ierēdnis par to neziņoja.
139 Turklāt šo nopietno šaubu pastāvēšanu nevar vērtēt, pamatojoties uz apstākļiem, kas radušies pēc iespējami nelikumīgā rīkojuma saņemšanas (skat. šī sprieduma 103. un 119. punktu).
140 Tādēļ Parlamenta argumentācija ir jānoraida.
141 Turpinājumā Parlaments norāda, ka atbildība par Finanšu nodaļas un Publiskā iepirkuma nodaļas darbinieku iespējamiem pārkāpumiem jāuzņemas prasītājai. Civildienesta noteikumu 21. panta otrajā daļā esot noteikts, ka pakļauto ierēdņu atbildība nekādā veidā neatbrīvo no atbildības ierēdni, kurš atbild par dienesta vadību. Turklāt Finanšu regulas 65. panta 5. punktā esot noteikts, ka darbinieki, kas atbild par noteiktu budžeta izpildei un pārskatu izklāstam nepieciešamo darbību veikšanu, darbojas kredītrīkotāja pārraudzībā.
142 Šo argumentu tomēr nevar atbalstīt.
143 Parlamenta izstrādātā argumentācija par Civildienesta noteikumu 21. pantu nav efektīva, jo šī tiesību norma paredz, ka starp iesaistītajām personām pastāv hierarhiska saikne, kuras šajā gadījumā nebija, jo prasītāja, EASO Patvēruma atbalsta departamenta vadītāja, nebija hierarhiski augstākā pozīcijā par personām, kuras sagatavoja strīdīgās piezīmes Administratīvā departamenta Finanšu nodaļā un Publiskā iepirkuma nodaļā.
144 Attiecībā uz Finanšu regulas 65. panta 5. punktu papildus tam, ka tas ir jāinterpretē saistībā ar Lēmuma Nr. 20 44. panta 2. punktu un 45. panta 1. punktu, kas atgādināti šī sprieduma 116. punktā, jāņem vērā tas, ka strīdīgo piezīmju parakstīšanas brīdī prasītājai bija tikai neliela pieredze kredītrīkotājas amatā.
145 Katrā ziņā Parlamenta argumentācija nemazina faktu, ka ne EASO valde, ne Komisija nav iebildušas pret tādām piezīmēm par izņēmumu, kādas ir strīdīgās piezīmes.
146 Tādēļ Parlamenta argumentācija ir jānoraida.
147 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Parlaments nav ievērojis Civildienesta noteikumu 21.a pantu, uzskatot, ka prasītāja zināja vai viņai būtu vajadzējis zināt, ka viņai dotajā rīkojumā parakstīt strīdīgās piezīmes ir pieļauti pārkāpumi.
c) Par pirmā pamata trešo daļu
148 Pirmā pamata trešajā daļā, kas ietver divus iebildumus, prasītāja pakārtoti, proti, gadījumā, ja Civildienesta noteikumu 21.a panta pienākumu neizpilde tiktu uzskatīta par pierādītu, apgalvo, ka, ņemot vērā viņas ievērojamo darba slodzi, Parlaments ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot viņai disciplinārsodu.
149 Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka faktisko apstākļu rašanās laikā, proti, 2017. gada maijā un jūnijā, viņai bija jāvada, pirmkārt, Patvēruma atbalsta departaments saskaņā ar viņas līgumu un, otrkārt, EASO Operatīvās darbības departaments viņas kolēģes A slimības atvaļinājuma dēļ. Kopā šajos divos departamentos esot bijuši apvienoti vairāk nekā 200 darbinieki.
150 Šajā ziņā prasītāja norāda, ka papildus šo departamentu galvenajai darbībai viņai bija jāveic darba novērtēšana, pieņemšana darbā, dalībvalstu ekspertu pastāvīga norīkošana darbā, plānoto sanāksmju ar dalībvalstu kontaktpunktiem vadīšana, pieaugošās sadarbības ar Turciju uzraudzība un publisko iepirkumu uzraudzība kopā ar Administratīvo departamentu un Operatīvās darbības departamentu.
151 Ņemot vērā darba slodzi, ko prasīja šo darbību veikšana, prasītāja norāda, ka viņai bija jāstrādā ļoti ilgas stundas un to apliecinot, pirmkārt, viņas dienas kārtība un, otrkārt, ierašanās darbā un darba vietas atstāšanas reģistrs.
152 Parlaments uzskata, ka prasītājas argumentācija nav pieņemama un ir nepamatota.
1) Par pirmā pamata trešās daļas pieņemamību
153 Parlaments uzskata, ka pirmā pamata trešā daļa nav pieņemama, jo tajā ietverto argumentu prasītāja savā sūdzībā nav izvirzījusi.
154 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru noteikums par pirmstiesas sūdzības un vēlāk celtas prasības savstarpēju atbilstību pieprasa, lai Savienības tiesā izvirzīts prasības pamats, pretējā gadījumā tas nebūs pieņemams, būtu izvirzīts jau pirmstiesas procedūrā, lai iecēlējinstitūcija pietiekami precīzi zinātu iebildumus, kurus attiecīgā persona ceļ pret apstrīdēto lēmumu. Šī noteikuma pamatā ir tāds pats mērķis kā pirmstiesas procedūrai, ar kuru ir vēlams panākt mierizlīgumu ierēdņu un administrācijas domstarpību sakarā. No tā izriet, ka ierēdņu celtajās prasībās Savienības tiesā izvirzītajos prasījumos var būt tikai tādi apstrīdēšanas pamati, kas balstīti uz to pašu iemeslu, uz kuru ir bijuši balstīti sūdzībā ietvertie apstrīdēšanas pamati – gan precizējot, ka šos apstrīdēšanas pamatus var paplašināt tiesvedībā Savienības tiesā, iesniedzot pamatus un argumentus, kas sūdzībā varbūt nav ietverti, bet ir ar to cieši saistīti (skat. spriedumu, 2021. gada 16. jūnijs, Lucaccioni/Komisija, T‑316/19, EU:T:2021:367, 90. punkts, (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).
155 Šajā lietā jānorāda, ka prasītāja savas sūdzības 46.–49. punktā ir atsaukusies uz šī sprieduma 149.–151. punktā minētajiem argumentiem.
156 Šīs argumentācijas mērķis, protams, nebija pierādīt, ka viņai piemērotais sods ir pārmērīgs, pārkāpjot Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta a) punktu, bet gan pierādīt – tas, ka viņa pirms strīdīgo piezīmju parakstīšanas neveica rūpīgas pārbaudes, attiecībā pret viņu nevar tikt analizēta kā Civildienesta noteikumu 21.a panta pienākumu neizpilde.
157 Tomēr judikatūrā ir norādīts, ka, tā kā pirmstiesas procedūra pēc būtības ir neformāla un ieinteresētās personas šajā posmā parasti rīkojas bez jurista palīdzības, administrācija nevar interpretēt sūdzības ierobežojoši, bet, gluži pretēji, tai ir tās jāizskata atklātības garā (spriedumi, 2019. gada 7. maijs, WP/EUIPO, T‑407/18, nav publicēts, EU:T:2019:290, 119. punkts, un 2021. gada 8. septembris, AH/Eurofound, T‑630/19, nav publicēts, EU:T:2021:538, 42. punkts).
158 Turklāt Civildienesta noteikumu 91. panta – no kura izriet savstarpējās atbildības noteikums – mērķis nav strikti un galīgi saistīt iespējamo strīdus posmu, ja vien prasība tiesā nemaina sūdzības pamatu vai priekšmetu (spriedumi, 2019. gada 7. maijs, WP/EUIPO, T‑407/18, nav publicēts, EU:T:2019:290, 119. punkts, un 2018. gada 14. decembris, TP/Komisija, T‑464/17, nav publicēts, EU:T:2018:1006, 33. punkts).
159 Ņemot vērā ciešo saikni starp piemēroto sodu un pienākumu neizpildes konstatēšanu disciplinārlietā, kā arī ņemot vērā atklātības garu, kas jāievēro, interpretējot sūdzības civildienesta lietās, saskaņā ar šī sprieduma 157. un 158. punktā atgādināto judikatūru ir jāuzskata, ka pirmā pamata trešajā daļā izvirzītā argumentācija ir pieņemama.
2) Par pirmā pamata trešās daļas pamatotību
i) Par pirmo iebildumu par ievērojamo darba slodzi, kāda prasītājai esot bijusi faktisko apstākļu rašanās laikā
160 Pirmajā iebildumā prasītāja pārmet Parlamenta iecēlējinstitūcijai, ka tā kā atbildību mīkstinošus apstākļus nav ņēmusi vērā viņas darba slodzes apmēru faktisko apstākļu rašanās laikā.
161 Šajā ziņā jānorāda, ka 2019. gada 22. novembra vēstulē prasītāja lūdza Parlamenta ģenerālsekretāru ņemt vērā šādus apstākļus: humānās krīzes kontekstu, faktu, ka viņa bija iesaistījusies divu aplūkoto publiskā iepirkuma procedūru beigās, viņas pārmērīgo, plaši aprakstīto darba slodzi, viņas rīcību visā karjeras laikā un pilnīgu sadarbību visos izmeklēšanas posmos.
162 Apstrīdētā lēmuma pavadvēstulē 2020. gada 9. janvārī Parlamenta ģenerālsekretārs apstiprināja, ka viņš ir “ļoti uzmanīgi izanalizējis visus apstākļus, kurus prasītāja viņam bija iesniegusi savā 2019. gada 22. novembra vēstulē”, ka viņš ir “ņēmis vērā, ka viņas darba apjoms tobrīd bija ievērojams”, un “pilnībā ir ņēmis vērā īpaši sarežģītos apstākļus, kādos viņai bija jāuzņemas pildīt savus amata pienākumus”.
163 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka pretēji prasītājas norādītajam Parlamenta ģenerālsekretārs, pieņemot lēmumu par soda piemērošanu viņai, ir ņēmis vērā viņas darba slodzes apmēru faktisko apstākļu rašanās brīdī.
ii) Par otro iebildumu attiecībā uz Parlamenta lēmumu piemērot prasītājai sodu
164 Ar šī sprieduma 148.–151. punktā minēto argumentāciju prasītāja vispārīgi apstrīd lēmumu tai piemērot sodu. Tā uzskata – pat ja būtu jākonstatē Civildienesta noteikumu 21.a panta pienākumu neizpilde, Parlamenta iecēlējinstitūcijai nevajadzēja tai piemērot sodu.
165 Šajā ziņā jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. pantā nav paredzēta fiksēta saikne starp tajā norādītajām sankcijām un ierēdņu pieļautās pienākumu neizpildes kategorijām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 5. jūnijs, Bernaldo de Quirós/Komisija, T‑273/18, nav publicēts, EU:T:2019:371, 126. punkts, un 2016. gada 11. aprīlis, FU/Komisija, F‑49/15, EU:F:2016:72, 122. punkts).
166 Tomēr šajā noteikumā ir skaidri noteikts, ka piemērotā disciplinārsoda smagumam jābūt samērīgam ar pārkāpuma smagumu.
167 Šajā ziņā tajā ir izklāstīti neizsmeļoši kritēriji, kas iecēlējinstitūcijai jāņem vērā, izvēloties sodu, lai ievērotu samērīguma prasību. Šo kritēriju vidū tostarp ir “apstākļi, kādos [pārkāpums] notika”.
168 No šiem faktoriem judikatūrā saistībā ar samērīguma principu ir secināts, ka soda noteikšanā jābalstās uz visu konkrēto faktu un katra atsevišķa gadījuma apstākļu vispusīgu izvērtējumu, kuru iecēlējinstitūcija veic, ievērojot Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. pantā noteiktos kritērijus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 5. jūnijs, Bernaldo de Quirós/Komisija, T‑273/18, nav publicēts, EU:T:2019:371, 126. punkts, un 2016. gada 11. aprīlis, FU/Komisija, F‑49/15, EU:F:2016:72, 122. punkts).
169 Tādējādi iecēlējinstitūcijai lēmumā par soda piemērošanu ir jānorāda iemesli, kas, ņemot vērā lietas faktus un apstākļus, ir likuši tai piemērot vienu sodu, nevis citu (skat. šī sprieduma 61. un 63. punktu).
170 Savukārt Savienības tiesai, kad tai tiek uzdots ar šo problēmu saistīts jautājums, ir jāpārbauda, vai uz lietas konkrētajiem faktiem un apstākļiem, kurus iecēlējinstitūcija ir norādījusi lēmumā par soda piemērošanu, ir attiecināms atbildību pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu juridiskais jēdziens (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 9. jūnijs, DI/ECB, T‑514/19, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:332, 196. punkts).
171 Veicot pārbaudi, Savienības tiesai ir arī jāpārbauda, vai disciplinārlietu iestāde apstākļu novērtējumu ir veikusi samērīgi, neatkarīgi no tā, vai šie apstākļi ir atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 16. marts, Afari/ECB, T‑11/03, EU:T:2004:77, 203. punkts, un 2010. gada 9. septembris, Andreasen/Komisija, T‑17/08 P, EU:T:2010:374, 146. un 147. punkts).
172 Šī prasība izriet no Pamattiesību hartas 47. panta, saskaņā ar kuru ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, ir pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
173 Lai tiesību aizsardzība būtu efektīva, jābūt iespējai “sodu” pakļaut vēlākai tādas tiesu iestādes pārbaudei, kurai ir pilnvaras pilnībā novērtēt vainas un soda samērīgumu, ja sodu ir noteikusi tāda administratīvā iestāde, kura, kā tas šajā lietā ir Parlamenta ģenerālsekretāra gadījumā, pati neatbilst Pamattiesību hartas 47. pantā paredzētajiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 15. maijs, Nijs/Revīzijas palāta, T‑184/11 P, EU:T:2012:236, 85. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 9. jūnijs, DI/ECB, T‑514/19, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:332, 197. punkts; šajā nozīmē skat. arī ECT spriedumu, 2015. gada 31. marts, Andreasen pret Apvienoto Karalisti un 26 citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, CE:ECHR:2015:0331DEC002882711, 73. punkts).
174 Piemērojot Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. pantu, Parlamenta ģenerālsekretāram, nolemjot, ka attiecībā uz prasītāju ir jākonstatē Civildienesta noteikumu 21.a panta pienākumu neizpilde, bija iespēja no turpmāk minētajiem variantiem izvēlēties vienu, kas viņam šķita vispiemērotākais, ņemot vērā lietas faktus.
175 Pirmkārt, viņš varēja nepiemērot nevienu disciplinārsodu (Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts).
176 Otrkārt, viņš varēja, nepiemērojot šādu sodu, nolemt izteikt ierēdnim brīdinājumu (Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts).
177 Treškārt, viņš varēja sākt disciplinārlietu bez apspriešanās ar Disciplinārlietu kolēģiju, izsakot rakstisku brīdinājumu vai rājienu (Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta i) punkts un 11. pants).
178 Ceturtkārt, viņš varēja ierosināt disciplinārlietu izskatīšanai Disciplinārlietu kolēģijā, kas ļautu piemērot bargākus sodus (Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) punkts un 9. pants).
179 Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka 2019. gada 8. novembrī Parlamenta ģenerālsekretārs, nolemjot piemērot sodu prasītājai, nevēršoties Disciplinārlietu kolēģijā, lēma par labu šī sprieduma 177. punktā norādītajai trešajai iespējai.
180 Apstrīdētā lēmuma 2020. gada 9. janvāra pavadvēstulē Parlamenta ģenerālsekretārs savu lēmumu pamato ar šādiem apstākļiem:
– īpašo kontekstu, ko raksturo ar humāno krīzi saistītā steidzamība;
– to, ka EASO šajā kontekstā publiskajos iepirkumos ļoti regulāri izmanto izņēmuma procedūras;
– to, ka prasītāja no saviem kolēģiem, kuri atbild par iepirkumu un darījumiem, bija saņēmusi apliecinājumu tam, ka viss atbilst normatīvajām prasībām;
– prasītājas ierobežoto iesaisti lietā procedūras beigās un to, ka viņa nebija atbildīga par sākotnējo izvēli attiecībā uz pakalpojumu iepirkumu;
– prasītājas tobrīd ievērojamo darba slodzi;
– viņas nevainojamo dienestu.
181 Kā prasītāja norādīja tiesas sēdē, šie seši apstākļi tai ir pilnībā labvēlīgi un ļauj secināt, ka atzīšanas gadījumā viņas atbildības apstākļi būtu jāatzīst par mīkstinošiem.
182 Šie 2020. gada 9. janvāra vēstulē minētie apstākļi esot arī tādi, kas attaisnojot secinājumu, ar kuru Parlamenta iecēlējinstitūcija konstatēja pienākumu neizpildi, nepiemērojot sodu, izsakot prasītājai brīdinājumu vai – smagākā gadījumā – rakstisku brīdinājumu, kā paredzēts Civildienesta noteikumu IX pielikuma 11. pantā.
183 Turpretī apstākļi, uz kuriem Parlamenta iecēlējinstitūcija norāda 2020. gada 9. janvāra vēstulē, nesniedz nekādu pamatu, kas ļautu pamatot pēc iespējas stingrāka soda piemērošanu, lai gan lieta nav nodota Disciplinārlietu kolēģijai, proti, rājiena izteikšanu.
184 No iepriekš minētā ir secināms, ka, ņemot vērā Parlamenta iecēlējinstitūcijas iesniegtos apstākļus apstrīdētā lēmuma pamatojumam, prasītājai piemērotais sods nav samērīgs ar tai pārmesto pienākuma neizpildi.
185 Tiesas sēdē Parlaments apgalvoja, ka tika izvēlēts vissmagākais no Civildienesta noteikumu IX pielikuma 11. pantā minētajiem sodu veidiem, jo strīdīgo piezīmju parakstīšana Savienībai esot radījusi būtisku kaitējumu.
186 Tas turklāt precizēja, ka šis apstāklis ir aprakstīts administratīvās izmeklēšanas ziņojuma 3. lappusē – uz šo ziņojumu esot atsauce apstrīdētā lēmuma piektajā norādē.
187 Tomēr jāuzsver, ka apstrīdētā lēmuma piektā norāde ir formulēta šādi: “ņemot vērā 2019. gada 7. jūnija administratīvās izmeklēšanas ziņojuma secinājumus”.
188 Tāpēc šī norāde neattiecas uz visu administratīvās izmeklēšanas ziņojumu, bet tikai vispārīgi uz šī ziņojuma secinājumiem, kuros nekur nav minēts kaitējums, kas Savienībai esot nodarīts, parakstot strīdīgās piezīmes.
189 Katrā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 28. marts, V/Komisija, T‑40/95, EU:T:1996:45, 36. punkts; 2019. gada 10. septembris, DK/EĀDD, T‑217/18, nav publicēts, EU:T:2019:571, 149. punkts, un 2015. gada 21. oktobris, AQ/Komisija, F‑57/14, EU:F:2015:122, 113. punkts) atbildību pastiprinoši apstākļi, tāpat kā atbildību mīkstinoši apstākļi, jāapraksta apstrīdētajā lēmumā. Šī sprieduma 165.–173. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ir svarīgi, lai iecēlējinstitūcijas apsvērumi, ar kuriem tā pamato disciplināro lēmumu, būtu tādi, kas attaisno attiecīgajai personai piemēroto sodu.
190 Šī paša iemesla dēļ administratīvās izmeklēšanas ziņojuma VI punktā minētie prasītājai nelabvēlīgie apstākļi, saskaņā ar kuriem “viņai kā pieredzējušai ierēdnei, pēc izglītības juristei un bijušajai Beļģijas tiesnesei, vajadzējis nodrošināt spēkā esošo noteikumu un procedūru ievērošanu” un “viņa pieņēma amatu, kuram, pēc viņas vārdiem, nebija labi sagatavota”, nevar tikt ņemti vērā, lai pamatotu to, ka viņai tika izteikts rājiens, nevis rakstisks brīdinājums vai vienkāršs brīdinājums, pieņemot, ka viņai vajadzēja piemērot sodu, lai arī disciplinārā procedūra tika sākta bez Disciplinārlietu kolēģijas iejaukšanās.
191 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Parlamenta sniegtā informācija apstrīdētajā lēmumā neļauj pierādīt, ka prasītājai piemērotais sods atbilst Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. pantā noteiktajai samērīguma prasībai.
192 Šādas kļūdas esamības dēļ pirmā pamata trešās daļas otrais iebildums ir jāatzīst par pieņemamu un pamatotu.
193 Tā kā pirmais pamats tika atzīts par pamatotu tā otrajā daļā un trešās daļas otrajā iebildumā, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, neizskatot otro pamatu.
IV. Par tiesāšanās izdevumiem
194 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
195 Tā kā Parlamentam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Parlamenta 2019. gada 19. decembra lēmumu par rājiena izteikšanu OT.
2) Parlaments atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Frendo | | Martín y Pérez de Nanclares |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 23. martā.
[Paraksti]