Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA [JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 16. novembrī (1)
Lieta C‑14/23 [Perle] (i)
XXX
pret
État belge, ko pārstāv secrétaire d’État à l’Asile et la Migration
(Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Imigrācijas politika – Direktīva (ES) 2016/801 – Nosacījumi attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos studiju nolūkā – 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts – Uzņemšanas pieteikuma fakultatīvs noraidīšanas iemesls – Pieteikums citos nolūkos – Novērtēšanas kārtība – Pieteikuma iesniedzēja nodoma studēt ņemšana vērā – Transponēšanas trūkums – 34. panta 5. punkts – Procesuālās garantijas – Dalībvalstu procesuālā autonomija – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. pants – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Līdzvērtības un efektivitātes principi – Administratīvās vai tiesu iestādes, kurā iesniegta pārsūdzība, pilnvaru apjoms – Grozīšanas pilnvaru neesamība
I. Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu dod Tiesai iespēju precizēt trešo valstu valstspiederīgo, kuri vēlas studēt kādas dalībvalsts augstākās izglītības iestādē, uzņemšanas nosacījumus, kā arī procesuālās garantijas, kas viņiem nodrošinātas saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/801 (2).
2. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Kamerūnas valstspiederīgo un État belge (Beļģijas valsts), ko pārstāv secrétaire d’État à l’Asile et la Migration (patvēruma un migrācijas lietu valsts sekretāre), par šīs valsts atteikuma piešķirt tai pieprasīto vīzu, pamatojoties uz to, ka viņai neesot gribas studēt Beļģijā, likumību. Lai gan Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā dalībvalstīm ir sniegta iespēja noraidīt šādu pieteikumu, ja ir pierādījumi vai iemesli, kas ļauj secināt, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuru dēļ viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu, pamatlietā piemērojamajos Beļģijas tiesību aktos šāds atteikuma iemesls nebija skaidri paredzēts.
3. 2014. gada 10. septembra spriedumā Ben Alaya (3), kas attiecās uz Direktīvas 2004/114/EK (4) interpretāciju, Tiesa ir secinājusi, ka dalībvalstis var brīvi pieprasīt jebkurus pierādījumus, kas nepieciešami pieteikuma, kuru iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, saskaņotības novērtēšanai, lai novērstu jebkādu šajā direktīvā paredzētās procedūras ļaunprātīgu vai nepareizu izmantošanu (5). Šī interpretācija balstījās gan uz to minētās direktīvas 6. un 7. panta noteikumu pārbaudi, kuri saistīti ar vispārīgajiem un īpašajiem nosacījumiem attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgā uzņemšanu studiju nolūkā, gan uz šīs pašas direktīvas vispārējās sistēmas un mērķa pārbaudi.
4. Izskatāmā lieta tika ierosināta, lai gan Direktīva 2004/114 tika atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2016/801, kuras mērķis ir uzlabot un vienkāršot šos nosacījumus, nodrošināt uzņemšanas procedūras ātrumu un stiprināt trešo valstu valstspiederīgo procesuālās tiesības.
5. Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) jautā Tiesai par trim uzņemšanas procedūras studiju nolūkā aspektiem.
6. Pirmām kārtām, tā aicina Tiesu precizēt nosacījumus, ar kādiem dalībvalsts var noraidīt uzturēšanās atļaujas vai vīzas studiju nolūkā (turpmāk tekstā – “uzturēšanās atļauja vai “studenta” vīza”) pieteikumu, pamatojoties uz to, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās valsts teritorijā patiesībā esot paredzēta citam mērķim. Līdz ar to Tiesai ir jāinterpretē Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts un it īpaši jāpievēršas stratēģijām, kuras dalībvalstis var pieņemt posmā pirms šāda valstspiederīgā ieceļošanas valsts teritorijā, lai cīnītos pret uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas ļaunprātīgas izmantošanas risku. Saskaņā ar Eiropas migrācijas tīkla (EMT) 2022. gada martā veikto pētījumu divpadsmit dalībvalstis, tostarp Beļģijas Karaliste, bija pieņēmušas šādas stratēģijas (6).
7. Šajos secinājumos izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka dalībvalsts kompetentā iestāde var noraidīt uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu tikai tad, ja tai ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli, kuri ļauj secināt, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās valsts teritorijā priekšmets vai tās galvenais mērķis nebūtu pilna laika studiju apmeklēšana kā galvenā nodarbošanās, lai iegūtu šīs dalībvalsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju.
8. Otrām kārtām, Conseil d’État (Valsts padome) jautā Tiesai par Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkta, kas ir fakultatīva tiesību norma, transponēšanas kārtību valsts tiesībās (7).
9. Šajā ziņā paskaidrošu, ka tiesiskās drošības un pārskatāmības principi prasa, lai dalībvalsts, kura plāno transponēt šo tiesību normu savā valsts tiesību sistēmā, skaidrā, precīzā un paredzamā tiesiskajā regulējumā tieši paredzētu, ka tai ir iespēja noraidīt uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu, pamatojoties uz to, ka tai ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli, kas ļauj secināt, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuru dēļ viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu.
10. Trešām kārtām un visbeidzot, Conseil d’État (Valsts padome) jautā Tiesai par procesuāliem noteikumiem attiecībā uz lēmuma, ar kuru ir noraidīts uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikums, pārsūdzību, kas paredzēta Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punktā, it īpaši par to pilnvaru apjomu, kuras šajā nolūkā ir jāpiešķir administratīvajai vai tiesu iestādei, kurā iesniegta šī pārsūdzība.
11. Šajā jautājumā izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka šī tiesību norma, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (8) 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pieļauj, ka dalībvalsts piešķir administratīvajai vai tiesu iestādei, kas izskata pārsūdzību par lēmumu, ar kuru ir noraidīts uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikums, atcelšanas pilnvaras, izslēdzot grozīšanas pilnvaras, ar nosacījumu, ka kompetentā iestāde pieņem jaunu lēmumu pirms akadēmiskā gada sākuma augstākās izglītības iestādē, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir likumīgi reģistrēts.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
12. Direktīvas 2016/801 41. un 60. apsvērumā ir teikts:
“(41) Ja rodas šaubas par uzņemšanas pieteikuma iesniegšanas iemesliem, dalībvalstīm būtu jāspēj veikt pienācīgas pārbaudes vai pieprasīt pierādījumus, lai katrā atsevišķā gadījumā varētu novērtēt pieteikuma iesniedzēja plānot[ās] [..] studijas [vai] stažēšanos [..] un lai apkarotu šajā direktīvā paredzētās procedūras ļaunprātīgu un nepareizu izmantošanu.
[..]
(60) Katrai dalībvalstij būtu jānodrošina, ka plašai sabiedrībai ir pieejama atbilstoša un regulāri atjaunināta informācija, jo īpaši internetā, par uzņemošajām vienībām, kuras apstiprinātas šīs direktīvas nolūkos, un par nosacījumiem un procedūrām trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai dalībvalstu teritorijā šīs direktīvas nolūkos.”
13. Šīs direktīvas 3. panta 3. un 21. punktā ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
3) “students” ir trešās valsts valstspiederīgais, ko ir uzņēmusi kāda augstākās izglītības iestāde un kas ir uzņemts kādas dalībvalsts teritorijā ar galveno nodarbošanos apmeklēt pilna laika studijas, lai iegūtu minētās dalībvalsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju, tostarp diplomu, sertifikātu vai doktora grādu augstākās izglītības iestādē, kā iegūšana saskaņā ar valsts tiesību aktiem var aptvert arī sagatavošanas kursu pirms šādas izglītības sākšanas vai obligātu stažēšanos;
[..]
21) “atļauja” ir uzturēšanās atļauja vai, ja tā ir paredzēts valsts tiesību aktos, ilgtermiņa vīza, kas izdota šīs direktīvas nolūkos.”
14. Minētās direktīvas II nodaļā “Uzņemšana” ir ietverts 5.–16. pants. Šīs pašas direktīvas 5. pants “Principi” ir formulēts šādi:
“1. Trešās valsts valstspiederīgo saskaņā ar šo direktīvu uzņem ar nosacījumu, ka ir pārbaudīti dokumentāri pierādījumi, kas apliecina, ka trešās valsts valstspiederīgais atbilst:
a) 7. pantā paredzētajiem vispārīgajiem nosacījumiem; un
b) attiecīgajiem īpašajiem nosacījumiem, kas izklāstīti 8. 11., 12., 13., 14. vai 16. pantā.
2. Dalībvalstis var pieteikuma iesniedzējiem likt sniegt 1. punktā minētos dokumentāros pierādījumus kādā no attiecīgās dalībvalsts oficiālajām valodām vai kādā no [Eiropas] Savienības oficiālajām valodām, kuru noteikusi minētā dalībvalsts.
3. Ja ir izpildīti visi vispārīgie nosacījumi un attiecīgie īpašie nosacījumi, trešās valsts valstspiederīgajam ir tiesības saņemt atļauju.
Ja dalībvalsts izsniedz uzturēšanās atļaujas tikai savā teritorijā un visi uzņemšanas nosacījumi, kas noteikti šajā direktīvā, ir izpildīti, attiecīgā dalībvalsts izsniedz trešās valsts valstspiederīgajam vajadzīgo vīzu.”
15. Direktīvas 2016/801 7. pantā “Vispārīgi nosacījumi” ir paredzēts:
“1. Attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgā uzņemšanu saskaņā ar šo direktīvu, pieteikuma iesniedzējs:
a) uzrāda derīgu ceļošanas dokumentu, kā noteikts valsts tiesību aktos, un, ja prasīts, vīzas pieteikumu vai derīgu vīzu, vai attiecīgā gadījumā derīgu uzturēšanās atļauju, vai derīgu ilgtermiņa vīzu; dalībvalstis var pieprasīt, lai ceļošanas dokumenta derīguma termiņš būtu vismaz tikpat ilgs, cik ilga ir plānotā uzturēšanās;
b) ja saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem trešās valsts valstspiederīgais ir nepilngadīgais(-ā) – uzrāda vecāku atļauju vai līdzvērtīgu dokumentu par plānoto uzturēšanos;
c) uzrāda pierādījumu, ka trešās valsts valstspiederīgais ir apdrošināts slimības gadījumiem vai ka, ja tā paredzēts valsts tiesību aktos, ir iesniedzis pieteikumu apdrošināšanai slimību gadījumiem attiecībā uz visiem riskiem, ko parasti sedz attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem; minētā apdrošināšana ir derīga visu plānoto uzturēšanās laiku;
d) ja attiecīgā dalībvalsts to pieprasa – sniedz pierādījumus par to, ka ir samaksāta 36. pantā paredzētā maksa par pieteikuma izskatīšanu;
e) sniedz attiecīgās dalībvalsts pieprasītos pierādījumus par to, ka trešās valsts valstspiederīgajam plānotās uzturēšanās laikā ir pietiekami līdzekļi, lai segtu uzturēšanās izmaksas, nevēršoties pie dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas, un ceļojuma izmaksas arī atpakaļceļam. Pietiekamu līdzekļu izvērtējumu balsta uz individuālu katras lietas izskatīšanu, un tajā ņem vērā līdzekļus, kas izriet cita starpā no dotācijas, mācību stipendijas vai zinātniskās stipendijas, derīga darba līguma vai saistoša darba piedāvājuma, vai no finansiālu saistību apliecinājuma, ko devusi skolēnu apmaiņas programmas organizācija, vienība, kura uzņem stažierus, vai brīvprātīgā darba programmas organizācija, viesģimene vai organizācija, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks.
2. Dalībvalstis pieteikuma iesniedzējam var prasīt iesniegt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā adresi to teritorijā.
[..]
3. Dalībvalstis var norādīt atsauces summu, kuru tās uzskata par “pietiekamiem līdzekļiem”, kas minēti 1. punkta e) apakšpunktā. Pietiekamu līdzekļu izvērtējumu balsta uz individuālu katras lietas izskatīšanu.
4. Pieteikumu iesniedz un izskata vai nu tad, kad attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais uzturas ārpus tās dalībvalsts teritorijas, kurā trešās valsts valstspiederīgais vēlas tikt uzņemts, vai arī, kad trešās valsts valstspiederīgais jau uzturas minētās dalībvalsts teritorijā ar derīgu uzturēšanās atļauju vai valsts ilgtermiņa vīzu.
Atkāpjoties no minētā, dalībvalsts var saskaņā ar saviem tiesību aktiem pieņemt iesniegto pieteikumu, ja attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nav derīgas uzturēšanās atļaujas vai ilgtermiņa vīzas, bet viņa atrašanās tās teritorijā ir likumīga.
5. Dalībvalstis nosaka, vai pieteikumi ir jāiesniedz trešās valsts valstspiederīgajam, uzņemošajai vienībai, vai jebkuram no tiem.
6. Neuzņem tos trešo valstu valstspiederīgos, kurus uzskata par tādiem, kas apdraud sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību vai sabiedrības veselību.”
16. Šīs direktīvas 11. pantā, kā uz to norāda tā nosaukums, ir paredzēti “īpaši nosacījumi studentiem”. Tajā ir noteikts:
“1. Papildus 7. pantā izklāstītajiem vispārīgajiem nosacījumiem attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgā uzņemšanu studiju nolūkā, pieteikuma iesniedzējs sniedz pierādījumu:
a) tam, ka trešās valsts valstspiederīgais ir uzņemts studijām kādā augstākās izglītības iestādē;
b) ja attiecīgā dalībvalsts to pieprasa – tam, ka ir samaksātas augstākās izglītības iestādes uzliktās maksas;
c) ja attiecīgā dalībvalsts to pieprasa – tam, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir pietiekama tās valodas prasme, kurā notiek studijas;
d) ja attiecīgā dalībvalsts to pieprasa – tam, ka trešās valsts valstspiederīgajam būs pietiekami līdzekļi, lai segtu studiju izmaksas.
2. Attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgajiem, kas līdz ar uzņemšanu augstākās izglītības iestādē automātiski pretendē uz apdrošināšanu slimību gadījumiem pret visiem riskiem, pret kuriem parasti ir apdrošināti attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgie, tiek pieņemts, ka tie atbilst 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā izklāstītajam nosacījumam.
3. Dalībvalsts, kas saskaņā ar 15. pantu ir ieviesusi augstākās izglītības iestāžu apstiprināšanas procedūru, atbrīvo pieteikuma iesniedzējus no vajadzības uzrādīt vienu vai vairākus dokumentus vai pierādījumus, kas minēti šā panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktā, 7. panta 1. punkta d) apakšpunktā vai 7. panta 2. punktā, ja trešās valsts valstspiederīgie jāuzņem apstiprinātām augstākās izglītības iestādēm.”
17. Minētās direktīvas IV nodaļas “Iemesli atļaujas noraidīšanai, anulēšanai vai neatjaunošanai” 20. pants, kas attiecas uz “iemesliem noraidīšanai”, ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis noraida pieteikumu, ja:
a) nav izpildīti vispārīgie nosacījumi, kas paredzēti 7. pantā, vai attiecīgie īpašie nosacījumi, kas paredzēti 8., 11., 12., 13., 14. vai 16. pantā;
[..]
2. Dalībvalstis var noraidīt pieteikumu, ja:
[..]
f) dalībvalstij ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli secināt, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš vai viņa iesniedz uzņemšanas pieteikumu.
[..]
4. Neskarot 1. punktu, jebkurā lēmumā noraidīt pieteikumu ņem vērā attiecīgās lietas konkrētos apstākļus un ievēro proporcionalitātes [samērīguma] principu.”
18. Šajā IV nodaļā ir ietverts arī 21. pants, kurā saskaņā ar tā nosaukumu ir paredzēti “iemesli atļaujas anulēšanai vai neatjaunošanai”.
19. Direktīvas 2016/801 VII nodaļā “Procedūra un pārredzamība [pārskatāmība]” ir ietverts 33.–36. pants. Šīs direktīvas 34. pantā attiecībā uz “procesuālajām garantijām un pārredzamību [pārskatāmību]” ir paredzēts:
“1. Attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes pieņem lēmumu par pieteikumu atļaujai vai tās atjaunošanai un pēc iespējas drīz, bet ne vēlāk kā 90 dienas no dienas, kad tika iesniegts pilnīgs pieteikums, rakstiski paziņo lēmumu pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām paziņošanas procedūrām.
2. Atkāpjoties no šā panta 1. punkta, gadījumā, ja uzņemšanas procedūra ir saistīta ar apstiprinātu uzņemošo vienību, kā minēts 9. pantā un 15. pantā, lēmumu par pilnīgu pieteikumu pieņem pēc iespējas drīz, bet vēlākais 60 dienu laikā.
3. Ja informācija vai dokumentācija, kas iesniegta, lai pamatotu pieteikumu, ir nepilnīga, kompetentās iestādes saprātīgā termiņā paziņo pieteikuma iesniedzējam, kāda papildu informācija ir nepieciešama, un nosaka pieņemamu termiņu tās sniegšanai. Termiņu, kas minēts 1. vai 2. punktā, aptur līdz brīdim, kad kompetentās iestādes ir saņēmušas vajadzīgo papildu informāciju. Ja papildu informācija vai dokumenti noteiktajā termiņā nav iesniegti, pieteikumu var noraidīt.
4. Pieteikuma iesniedzējam rakstiski paziņo iemeslus, kuru dēļ ir nolemts, ka pieteikums ir nepieņemams, vai kuru dēļ pieteikums ir noraidīts vai ir atteikta atļaujas atjaunošana. Iemeslus, kuru dēļ ir nolemts anulēt atļauju, paziņo rakstiski trešās valsts valstspiederīgajam. Iemeslus, kuru dēļ ir nolemts anulēt atļauju, var paziņot rakstiski arī uzņemošajai vienībai.
5. Jebkuru lēmumu, ar kuru pieteikumu atzīst par nepieņemamu vai noraida, atsaka atļaujas atjaunošanu vai anulē atļauju, var juridiski apstrīdēt attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar tās tiesību aktiem. Ar rakstisku paziņojumu tiek precizēts, kurā tiesā vai administratīvā iestādē var lēmumu pārsūdzēt un kāds ir pārsūdzības iesniegšanas termiņš.”
20. Minētās direktīvas 35. pantā “Pārredzamība [pārskatāmība] un piekļuve informācijai” ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, lai pieteikuma iesniedzējiem būtu viegli pieejama informācija par visiem dokumentārajiem pierādījumiem, kas nepieciešami, lai iesniegtu pieteikumu, un informācija par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, tostarp par trešo valstu valstspiederīgo, uz kuriem attiecas šī direktīva, un attiecīgā gadījumā arī viņu ģimenes locekļu tiesībām, pienākumiem un procesuālajām garantijām. Tas attiecīgos gadījumos ietver pietiekamu ikmēneša līdzekļu līmeni, tostarp pietiekamus līdzekļus, kas vajadzīgi, lai segtu studiju izmaksas vai stažēšanās izmaksas, neskarot katra gadījuma atsevišķu izskatīšanu, un piemērojamās nodevas.
Kompetentās iestādes katrā dalībvalstī publicē sarakstus ar uzņemošajām vienībām, kuras apstiprinātas šīs direktīvas nolūkā. Šādu sarakstu atjauninātas versijas publicē iespējami drīz pēc tam, kad tajos ir izdarītas kādas izmaiņas.”
21. Direktīvas 2016/801 VIII nodaļas “Nobeiguma noteikumi” 40. pantā, kas attiecas uz “transponēšan[u]”, ir noteikts:
“1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, vēlākais līdz 2018. gada 23. maijam. Dalībvalstis nekavējoties dara [Eiropas] Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.
Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Tajos ietver arī paziņojumu, ka atsauces esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos uz direktīvām, kas atceltas ar šo direktīvu, uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais paziņojums.
2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.”
B. Beļģijas tiesības
22. 1980. gada 15. decembra loi sur l’accès au territoire, le séjour, l’établissement et l’éloignement des étrangers (Likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu) (9) 3. pantā bija paredzēts:
“Ja vien starptautiskā līgumā vai likumā nav paredzēts citādi, ieceļošanu var atteikt ārvalstniekam, uz kuru attiecas kāds no šādiem gadījumiem:
1° ja viņš tiek aizturēts lidostas tranzīta zonā bez 2. pantā prasītajiem dokumentiem;
[..]
5° ja par viņu [Šengenas informācijas sistēmā (10)] vai Valsts vispārējā datubāzē ir ievadīts brīdinājums par ieceļošanas un uzturēšanās atteikumu;
6° ja tiek uzskatīts, ka viņš var apdraudēt Beļģijas vai kādas Beļģijai saistošas starptautiskās konvencijas par ārējo robežu šķērsošanu līgumslēdzējas valsts starptautiskās attiecības;
7° ja tiek uzskatīts, ka viņš var apdraudēt sabiedrības mieru, sabiedrisko kārtību vai valsts drošību;
8° viņš ir ticis nosūtīts atpakaļ vai izraidīts no Karalistes pēdējo desmit gadu laikā, ja pasākums nav apturēts vai atcelts.”
23. Šī likuma 39/2. panta 2. punktā bija noteikts:
“Conseil [du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome] (Beļģija) (11)], taisot spriedumus, lemj par citām atcelšanas prasībām, kas pamatotas ar vai nu būtiskiem, vai tādiem procedūras noteikumu pārkāpumiem, kuri izraisa spēkā neesamību, ar pilnvaru pārsniegšanu vai nepareizu izmantošanu.”
24. 1980. gada 15. decembra likuma 58. pantā bija noteikts:
“Kad Beļģijas Karalistes diplomātiskajam vai konsulārajam dienestam ārvalstnieks, kurš vēlas Beļģijā iegūt augstāko izglītību vai absolvēt sagatavošanās gadu augstākās izglītības ieguvei, iesniedz pieteikumu atļaujai uzturēties Karalistē ilgāk nekā trīs mēnešus, šī atļauja ir jāpiešķir, ja uz attiecīgo personu neattiecas neviens no 3. panta pirmās daļas 5.–8. [punktā] paredzētajiem gadījumiem un ja viņš iesniedz šādus dokumentus:
1° izglītības iestādes izsniegtu atestātu atbilstoši 59. pantam;
2° pierādījumu tam, ka viņam ir pietiekami iztikas līdzekļi;
3° medicīnisko izziņu, no kuras izriet, ka viņam nav kāda no šī likuma pielikumā minētajām slimībām vai invaliditāte;
4° izziņu, kurā konstatēts, ka viņš nav bijis notiesāts par vispārējās tiesībās paredzētiem noziegumiem vai likumpārkāpumiem, ja attiecīgā persona ir pārsniegusi 21 gada vecumu.
Ja nav iesniegta pirmās daļas [3. punktā] un [4. punktā] paredzētā izziņa, ministrs[, kura kompetencē ir ārvalstnieku ieceļošana, uzturēšanās, apmešanās uz dzīvi un izraidīšana (12),] vai tā pilnvarotā persona, ņemot vērā apstākļus, tomēr var ārvalstniekam izsniegt atļauju uzturēties Beļģijā studiju nolūkā.
Ārvalstnieks var lūgt atļauju uzturēties Karalistē ilgāk nekā trīs mēnešus saskaņā ar Karaļa noteikto kārtību atbilstoši 9. panta otrajai daļai.”
25. Ar 2021. gada 11. jūlija likumu, ar ko attiecībā uz studentiem groza 1980. gada 15. decembra likumu par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu (13), daļēji ir transponēta Direktīva 2016/801 pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām, kas paredzēts tās 40. pantā.
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
26. 2020. gada 6. augustā prasītāja pamatlietā, Kamerūnas valstspiederīgā, Beļģijas vēstniecībā Jaundē (Kamerūna) iesniedza “studenta” vīzas pieteikumu, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra likuma 58. pantu.
27. Tā kā ar 2020. gada 18. septembra lēmumu vīza viņai tika atteikta, prasītāja pamatlietā 2020. gada 28. septembrī lūdza Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) šo lēmumu atcelt; tā viņas lūgumu noraidīja ar 2020. gada 23. decembra spriedumu.
28. Šajā ziņā Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) būtībā nolēma, ka ar 1980. gada 15. decembra likuma 58. pantu Beļģijas Karalistei ir noteikts pienākums pārbaudīt prasītājas pamatlietā gribu studēt Beļģijā. Turklāt tā uzskatīja, ka Beļģijas Karaliste var atteikt vīzu, kas pieprasīta, pamatojoties uz šo 58. pantu, pat ja Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts nav ticis transponēts, jo minētajā 58. pantā arī ir paredzēta iespēja noraidīt šādu vīzas pieteikumu. Kā norāda Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome), 1980. gada 15. decembra likuma 58. pantā Beļģijas Karalistei ir noteikts pienākums pārbaudīt vēlmes studēt Beļģijā patiesumu, un tādējādi tai ļauj noraidīt pieteikumu, ja izrādās, ka trešās valsts valstspiederīgajam nav patiesas gribas studēt.
29. Ar 2021. gada 19. janvāra pieteikumu prasītāja pamatlietā iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État (Valsts padome).
30. Pirmkārt, prasītāja pamatlietā apgalvo, ka Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) nevarēja pamatoti nolemt, ka 1980. gada 15. decembra likuma 58. panta piemērošana ir atbilstoša Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktam, lai gan šī pēdējā minētā tiesību norma nav transponēta Beļģijas tiesībās un pretēji pārskatāmības un tiesiskās drošības pienākumiem Beļģijas tiesībās nav precizēti nopietni un objektīvi iemesli, kas ļautu secināt, ka viņa uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuru dēļ viņa iesniedza uzņemšanas pieteikumu.
31. Turklāt, lai gan État belge (Beļģijas valsts) savai aizstāvībai apgalvo, ka šī direktīva, it īpaši tās 41. apsvērums, ļauj kompetentajām iestādēm pārbaudīt pieteikuma iesniedzēja studiju plāna patiesumu un viņa nodomu studēt un tādējādi dalībvalstis var pieprasīt pierādījumus, kas vajadzīgi, lai novērtētu uzņemšanas pieteikuma saskaņotību, prasītāja pamatlietā uzskata, ka minētās direktīvas 3. panta 3. punktā paredzētā jēdziena “students” definīcija ļauj vienīgi pārliecināties, ka pieteikuma iesniedzējs ir uzņemts kādā augstākās izglītības iestādē, nevis pārbaudīt, vai viņam ir vēlme studēt.
32. État belge apgalvo, ka 1980. gada 15. decembra likuma 58. pants, kurā ir noteikts, ka uzturēšanās atļauja tiek piešķirta ārvalstniekam, kurš vēlas studēt Beļģijā, nodrošina Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkta transponēšanu, bet prasītāja pamatlietā to apstrīd.
33. Līdz ar to iesniedzējtiesa šaubās, vai šī norāde “vēlas studēt” ir pietiekama, lai transponētu šo 20. panta 2. punkta f) apakšpunktu, un vai, pareizi interpretējot šo direktīvu, ir izpildīti pārskatāmības un tiesiskās drošības pienākumi. Turklāt tā norāda, ka 1980. gada 15. decembra likuma 58. pantā nav definēti vai uzskaitīti pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli, kuri ļauj secināt, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuru dēļ viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu, un tāpēc tā vēlas noskaidrot, vai valsts transponēšanas pasākumos tie būtu skaidri jāparedz.
34. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis prasītājas pamatlietā arguments ir nepamatots, jo Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts ļauj noraidīt pieteikumu, ja izrādās, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuru dēļ viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu, un tas nozīmē, ka dalībvalstis noteikti var pārbaudīt, vai pieteikuma iesniedzējam patiešām ir nodoms uzturēties ar mērķi, ar kādu ir pamatots viņa pieteikums. Tomēr tā uzskata, ka par to ir jāuzdod jautājums Tiesai.
35. Turklāt šī tiesa vēlas noskaidrot, vai šīs direktīvas 20. panta 2. punkta f) apakšpunkta atbilstīga piemērošana, ievērojot pārskatāmības un tiesiskās drošības principus, prasa, pirmkārt, lai valsts tiesībās būtu skaidri paredzēts, ka šis pieteikums var tikt noraidīts, ja dalībvalstij ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli secināt, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuru dēļ viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu, un, otrkārt, lai valsts tiesībās būtu precizēts, kādi ir šie pierādījumi vai šie nopietnie un objektīvie iemesli, kas ļauj secināt, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuru dēļ viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu.
36. Otrkārt, prasītāja pamatlietā apgalvo, ka Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) piemērotajā pārbaudes kārtībā nav ievērotas no Savienības tiesībām izrietošās prasības. Saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 39/2. panta 2. punktu šī pārbaude ir likumības pārbaude, un līdz ar to, lai gan Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) var iebilst pret nelikumību, tai nav grozīšanas pilnvaru. Tomēr apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā pretējai pusei būtu saistošs res judicata spēks, kas piemīt sprieduma rezolutīvajai daļai un motīviem, kuri veido tās nepieciešamo pamatojumu.
37. Līdz ar to iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesai ir jāuzdod jautājums, lai noskaidrotu, vai, kā apgalvo prasītāja pamatlietā, ar 1980. gada 15. decembra likuma 39/2. panta 2. punktu ir ievērotas prasības, kuras izriet no Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punkta, efektivitātes principa un Hartas 47. panta.
38. Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai, ņemot vērā [LESD] 288. pantu, [Hartas] 14. un 52. pantu, Direktīvas [2016/801] 3., 5., 7., 11., 20., 34., 35. un 40. pantu un tās 2. un 60. apsvērumu, [kā arī] tiesiskās drošības un pārskatāmības principus, dalībvalstij ar Direktīvas [2016/801] 20. panta 2. punkta f) apakšpunktu piešķirtajai iespējai noraidīt uzturēšanās pieteikumu, lai minētā valsts to varētu izmantot, ir jābūt skaidri paredzētai tās tiesību aktos? Ja atbilde ir apstiprinoša, vai nopietnajiem un objektīvajiem iemesliem ir jābūt precizētiem tās tiesību aktos?
2) Vai pieteikuma vīzai studiju nolūkā izskatīšana ietver pienākumu dalībvalstīm pārbaudīt ārvalstnieka gribu un nodomu studēt, lai gan Direktīvas [2016/801] 3. pantā students definēts kā tas, kuru ir uzņēmusi kāda augstākās izglītības iestāde, un šīs direktīvas 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā izklāstītie iemesli noraidīšanai ir fakultatīvi un tie nav saistoši pretstatā tiem, kas izklāstīti [minētās] direktīvas 20. panta 1. punktā?
3) Vai [Hartas] 47. pants, efektivitātes princips un Direktīvas [2016/801] 34. panta 5. punkts noteic, ka valsts tiesībās paredzētajai tāda lēmuma pārsūdzībai, ar kuru ir noraidīts pieteikums uzņemšanai teritorijā studiju nolūkā, ir jāļauj tiesai ar savu vērtējumu aizstāt administratīvās iestādes vērtējumu un grozīt šīs iestādes lēmumu, vai arī pietiek ar likumības pārbaudi, kas ļauj tiesai iebilst pret nelikumību, it īpaši acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atceļot administratīvās iestādes lēmumu?”
39. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja pamatlietā, Beļģijas valdība, kā arī Komisija. Šie lietas dalībnieki piedalījās 2023. gada 11. oktobrī noturētajā tiesas sēdē, kurā mutvārdu apsvērumus sniedza arī Čehijas, Lietuvas, Luksemburgas, Ungārijas un Nīderlandes valdības (14).
IV. Juridiskā analīze
40. Ierosinu Tiesai, pirmām kārtām, izskatīt otro prejudiciālo jautājumu par nosacījumiem, ar kādiem dalībvalsts var noraidīt uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā minētā iemesla dēļ. Otrām kārtām, aplūkošu šīs tiesību normas transponēšanas valsts tiesībās kārtību, uz kuru pirmajā prejudiciālajā jautājumā koncentrējas iesniedzējtiesa. Visbeidzot, trešām kārtām, analizēšu procesuālos noteikumus attiecībā uz lēmuma, ar kuru ir noraidīts uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikums, pārsūdzību, kas ir paredzēta šīs direktīvas 34. panta 5. punktā; tie ir trešā prejudiciālā jautājuma priekšmets.
A. Par dalībvalstij sniegtās iespējas noraidīt uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzētā iemesla dēļ tvērumu (otrais prejudiciālais jautājums)
41. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai vaicā, vai, lai izskatītu uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu, kas iesniegts, pamatojoties uz Direktīvu 2016/801, kompetentajai iestādei ir jāpārbauda trešās valsts valstspiederīgā griba un nodoms studēt un, attiecīgā gadījumā, kādi ir nosacījumi, saskaņā ar kuriem tai ir jāveic šī pārbaude.
42. Iesniedzējtiesa tieši atsaucas nevis uz pārbaudi, kas jāveic saskaņā ar šīs direktīvas 20. panta 2. punkta f) apakšpunktu, bet gan vispārīgāk – uz “pieteikuma vīzai studiju nolūkā izskatīšanu”. Tomēr to iemeslu dēļ, kurus tagad izklāstīšu, tikai no šīs tiesību normas izriet, ka, lai izvērtētu šādu pieteikumu, kompetentā iestāde pārbauda trešās valsts valstspiederīgā nodomu studēt uzņēmējas dalībvalsts teritorijā.
43. Proti, no Direktīvas 2016/801 5. panta kopsakarā ar tās 30. apsvērumu izriet, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir tiesības uz uzturēšanās atļauju vai “studenta” vīzu, ja kompetentā iestāde konstatē, ka pieteikums atbilst vispārīgajiem un īpašajiem nosacījumiem, kuri izklāstīti attiecīgi šīs direktīvas 7. un 11. pantā (15).
44. Neviens no šiem vispārīgajiem vai īpašajiem nosacījumiem nenozīmē, ka kompetentā iestāde burtiski pārbauda trešās valsts valstspiederīgā nodomu un gribu studēt. Uzņemšana studijām kādā augstākās izglītības iestādē (16), ar to saistītās studiju maksas samaksa vai arī pietiekama tās valodas prasme, kurā notiek studijas, ir objektīvi kritēriji, kas parasti ļauj konstatēt pieteikuma iesniedzēja nodomu studēt. Tomēr šie praktiskie konstatējumi neļauj izslēgt situācijas, kurās kompetentā iestāde – ar nodomu vai bez tā – var tikt maldināta attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās mērķi.
45. Tādējādi Direktīvas 2016/801 36. apsvērumā ir precizēts, ka “[dalībvalstīm] vajadzētu būt iespējai atteikt uzņemšanu šīs direktīvas nolūkos, ja ir pietiekami pamatoti iemesli”. Kā tiesas sēdē atgādināja Komisija, šie iemesli ir izsmeļoši uzskaitīti šīs direktīvas 20. pantā, un dalībvalstis nevar tiem pievienot citus iemeslus.
46. Direktīvas 2016/801 20. panta 1. punktā ir paredzēti iemesli, kuru dēļ dalībvalstij ir jānoraida uzņemšanas pieteikums. Runa ir par obligātiem iemesliem. Savukārt šīs direktīvas 20. panta 2. punktā ir paredzēti iemesli, kuru dēļ dalībvalsts var noraidīt šādu pieteikumu. Kā to liecina Savienības likumdevēja izmantotais darbības vārds “varēt”, šie iemesli dalībvalstij ir fakultatīvi.
47. Tomēr no visiem šiem iemesliem tikai noraidīšanas iemesls, kas norādīts minētās direktīvas 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā, burtiski attiecas uz pieteikuma iesniedzēja uzturēšanās mērķi (17).
48. Tātad tagad ir jānosaka, cik lielā mērā dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā ticis iesniegts uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikums, ir jāpārbauda trešās valsts valstspiederīgā nodoms studēt. Šajā nolūkā savu pārbaudi sākšu ar Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkta gramatisko analīzi un pēc tam izpētīšu tiesību akta, kurā šī norma ietilpst, kontekstu un mērķus.
1. Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkta gramatiskā analīze
49. Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā dalībvalsts kompetentajai iestādei ir piešķirta iespēja noraidīt uzņemšanas pieteikumu, tāpēc ka tai ir “pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli secināt, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš vai viņa iesniedz uzņemšanas pieteikumu”.
50. Pirmām kārtām, šī tiesību norma ir jāinterpretē šauri. Tā ļauj kompetentajai iestādei noraidīt uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu un tādējādi atteikt trešās valsts valstspiederīgā ieceļošanu un uzturēšanos studiju nolūkā uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, lai gan ir konstatēts, ka šajā pieteikumā nav pieļauts neviens no trūkumiem, kuri minēti Direktīvas 2016/801 20. panta 1. punktā, proti, tas atbilst šīs direktīvas 7. un 11. pantā paredzētajiem atbilstības nosacījumiem, dokumenti un dati, uz kuriem ir balstīts minētais pieteikums, ir autentiski un pareizi un, vajadzības gadījumā, attiecīgā uzņemošā vienība ir apstiprināta.
51. Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē šauri vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā tiesību normā minētais iemesls uzņemšanas pieteikuma noraidīšanai ir arī iemesls studentam izsniegtas atļaujas anulēšanai vai neatjaunošanai saskaņā ar šīs direktīvas 21. panta 1. punkta d) apakšpunktu, kā arī iemesls, lai noraidītu mobilitātes pieteikumu, ko šis students ir iesniedzis otrajā dalībvalstī saskaņā ar minētās direktīvas 31. panta 7. punkta b) apakšpunktu. Šādos apstākļos šāds iemesls var radīt vēl nopietnākas sekas ne tikai pieteikuma iesniedzējam, bet arī viņa ģimenes locekļiem (18).
52. Otrām kārtām, no Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkta formulējuma izriet, ka tas attiecas uz situāciju, kurā uzturēšanās atļaujai vai vīzai būtu “citi nolūki”, nevis tie, kuru dēļ tā ir pieprasīta. Savienības likumdevējs par būtisku nosacījumu ir noteicis uzturēšanās mērķi, un tas ir loģiski, ņemot vērā “katras trešās valsts valstspiederīgo kategorijas”, uz ko attiecas šī direktīva, “uzturēšanās būtību” (19).
53. Runājot par uzturēšanās atļauju vai “studenta” vīzu, uzturēšanās mērķis izriet no Direktīvas 2016/801 3. panta 3. punktā minētā jēdziena “students” definīcijas, saskaņā ar kuru students ir “trešās valsts valstspiederīgais, ko ir uzņēmusi kāda augstākās izglītības iestāde un kas ir uzņemts kādas dalībvalsts teritorijā ar galveno nodarbošanos apmeklēt pilna laika studijas, lai iegūtu minētās dalībvalsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju” (20).
54. Līdz ar to – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja pamatlietā, – trešās valsts valstspiederīgajam, kuru ir uzņēmusi kāda augstākās izglītības iestāde, bet kura uzņemšanas pieteikumu vēl izskata kompetentā iestāde, nav “studenta” statusa šīs direktīvas 3. panta 3. punkta izpratnē.
55. Proti, no šīs definīcijas, it īpaši no sakārtojuma saikļa “un” izmantošanas, izriet, ka attiecībā uz “studenta” statusu ir jāizpilda divi kumulatīvi nosacījumi, proti, pirmkārt, nosacījums, ka trešās valsts valstspiederīgais ir uzņemts kādā augstākās izglītības iestādē, un, otrkārt, nosacījums, ka viņš ir uzņemts uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, lai apmeklētu pilna laika studijas, kas ir galvenā nodarbošanās, augstākās izglītības iestādē, kurā viņš ir likumīgi reģistrēts. Kā tiesas sēdē uzsvēra Beļģijas valdība, šis mērķis ir izteikts arī Direktīvas 2016/801 11. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kurā ir prasīts, lai šis valstspiederīgais būtu uzņemts “studijām” kādā augstākās izglītības iestādē. Ņemot vērā minēto definīciju, man šķiet, ka dalībvalsts kompetentā iestāde tādējādi var noraidīt uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu, pamatojoties uz šīs direktīvas 20. panta 2. punkta f) apakšpunktu, ja tā konstatē, ka minētā valstspiederīgā uzturēšanās būs paredzēta citam mērķim.
56. Šāda situācija var izrietēt no netīšas kļūdas. Tā tas var būt gadījumā, ja kompetentā iestāde konstatē, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir nodoms veikt saimniecisku darbību apstākļos, kas viņam neļautu izmantot “studiju laiku” – kā teikts šīs direktīvas 24. pantā (21) –, tādējādi atņemot uzturēšanās tiesībām to priekšmetu un galveno mērķi.
57. Šādas situācijas pamatā var būt arī mēģinājums apzināti ļaunprātīgi izmantot procedūru. Šādā gadījumā kompetento iestādi par uzturēšanās patieso mērķi maldina uzņemošās vienības vai trešās valsts valstspiederīgā ļaunprātīgs vai krāpniecisks nodoms (22). Šis valstspiederīgais, piemēram, varētu iesniegt uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu ar vienīgo mērķi ļaunprātīgi izmantot ar Savienības tiesībām radītās iespējas ārvalstu studentiem, iegūt ar studenta statusu saistītās tiesības un priekšrocības (23), izvairīties no ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, kas citādi viņam būtu piemērojami, vai arī palikt dalībvalstī. Līdz ar to Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkta mērķis ir novērst situācijas, kurās ir konstatēta uzturēšanās tiesību vai “studenta” vīzas novirze no mērķa, un dalībvalstu ziņā ir atstāti līdzekļi to atklāšanai, piemēram, pasākumi, ko tās var veikt savās vēstniecībās vai konsulātos, lai atklātu un novērstu tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, ar fiktīvām laulībām (24).
58. Šādu Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkta interpretāciju apstiprina šīs direktīvas 41. apsvērums, kurā ir norādīts, ka tad, “ja rodas šaubas par uzņemšanas pieteikuma iesniegšanas iemesliem, dalībvalstīm būtu jāspēj veikt pienācīgas pārbaudes vai pieprasīt pierādījumus, lai katrā atsevišķā gadījumā varētu novērtēt pieteikuma iesniedzēja plānot[ās] [..] studijas [vai] stažēšanos [..] un lai apkarotu [minētajā] direktīvā paredzētās procedūras ļaunprātīgu un nepareizu izmantošanu” (25).
59. Trešām kārtām, vēlējuma izteiksmes (“séjournerait [uzturētos]”) izmantošana Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā [citastarp franču valodas versijā] ļauj precizēt tā izvērtējuma raksturu, kas ir jāveic kompetentajai iestādei. Runa ir par ex ante vērtējumu, jo šai iestādei hipotētiskā kontekstā ir jānosaka pieteikuma iesniedzēja nodomi attiecībā uz uzturēšanās priekšmetu un mērķi (26).
60. Šis vērtējums tātad atšķiras no tā, kas minētajai iestādei jāveic saskaņā ar Direktīvas 2016/801 21. panta 1. punkta d) apakšpunktu. Atbilstoši šai tiesību normai tai ir jāanulē vai jāatsakās atjaunot iepriekš izsniegta atļauja, ja tā konstatē, ka “trešās valsts valstspiederīgais uzturas citos nolūkos nekā tajos, kuros trešās valsts valstspiederīgajam bija atļauts uzturēties” (27). Šādā gadījumā tādi objektīvi apstākļi kā fakts, ka šis valstspiederīgais nav uzsācis attiecīgās studijas, tās ir apturējis vai priekšlaicīgi pārtraucis, vai arī fakts, ka viņš veic profesionālo darbību, kas pārsniedz atļauto maksimālo darba stundu skaitu, ka viņš dzīvo tālu no studiju vietas vai pat citas dalībvalsts teritorijā, uz kuru neattiecas viņa mobilitātes tiesības Savienībā, ir praktiski konstatējumi, kuri ļauj vieglāk noteikt minētā valstspiederīgā uzturēšanās priekšmetu un mērķi, it īpaši procedūras ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus. Šādus konstatējumus ir grūtāk izdarīt, ja pieteikums ir iesniegts, lai gan trešās valsts valstspiederīgais vēl uzturas ārpus attiecīgās dalībvalsts teritorijas.
61. Šajā ziņā, tā kā Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā nav konkrētu norāžu, pierādījumu izvēle ir brīva. Savienības likumdevējs nav noteicis nekādas īpašas prasības attiecībā uz pierādīšanas veidu, šīs direktīvas 41. apsvērumā norādot, ka dalībvalstīm jāspēj veikt “pienācīgas pārbaudes” un pieprasīt “pierādījumus” (28), lai katrā atsevišķā gadījumā novērtētu studijas vai stažēšanos, ko trešās valsts valstspiederīgais plāno īstenot, kā arī ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas risku. Turklāt no šī panta formulējuma izriet, ka iemesliem, uz kuriem balstās kompetentā iestāde, ir jābūt “objektīviem un nopietniem” (29), un tas nozīmē, ka tai ir detalizēti un pamatoti iemesli, kuri izriet no pieteikuma individuālas izskatīšanas un kuri kas pamato tā noraidīšanu.
62. Ņemot vērā šīs tekstuālās norādes, izteikšu divus apsvērumus.
63. Pirmais apsvērums attiecas uz pierādīšanas pienākumu. Manuprāt, nepietiek ar to, ka kompetentā iestāde apšauba uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikuma priekšmetu un mērķi. Gluži pretēji, man šķiet nepieciešams, lai tā iegūtu pārliecību, ka nedz uzturēšanās priekšmets, nedz tās mērķis nebūs studijas augstākās izglītības iestādē, kas norādīta šajā pieteikumā. Šim vērtējumam ir jābūt balstītam gan uz objektīvu, gan uz subjektīvu netiešu pierādījumu kopumu, un tam var būt nepieciešama visu attiecīgo iesaistīto dalībnieku – ne tikai pieteikuma iesniedzēja, diplomātisko pārstāvniecību, vēstniecību vai konsulātu (saskaņā ar attiecīgo valsts iestāžu organizāciju), bet arī augstākās izglītības iestāžu vai pat imigrācijas dienestu – sadarbība. Trešās valsts valstspiederīgā nodoms ir subjektīvs elements, kas parasti tiks konstatēts, atsaucoties uz objektīviem kritērijiem, piemēram, viņa reģistrāciju augstākās izglītības iestādē, ieguldītajām studiju izmaksām, uzņēmējas dalībvalsts valodas zināšanām, viņa iepriekšējo uzturēšanos Savienības dalībvalstī likumību. Šajā kontekstā dažas dalībvalstis var pievērst īpašu uzmanību pieteikuma iesniedzēja studiju plāna patiesumam. Francijā Ēģiptes valstspiederīgo iesniegtie pieteikumi ir jāpapildina ar pamatotu plānu, kurš ir “saskaņots un iespēju robežās ir iepriekšējās karjeras turpinājums” (30). Beļģijā, kā izriet no dokumentiem, kas pievienoti prasītājas pamatlietā apsvērumiem, tāpat kā no Beļģijas valdības tiesas sēdē sniegtajām norādēm, uzņemšanas pieteikums, kas iesniegts konsulārajās iestādēs Kamerūnā, ietver anketu un to papildina intervija, kurai ir jāļauj trešās valsts valstspiederīgajam pierādīt viņa nodoma uzturēties Beļģijā studenta statusā patiesumu (31). Šādos gadījumos studiju plāna saskaņotība tiek izvērtēta, ņemot vērā prasmes, kuras trešās valsts valstspiederīgais ieguvis, it īpaši savās akadēmiskajās gaitās, un ņemot vērā viņa centienus un profesionālās ambīcijas. Šim valstspiederīgajam ir arī iespēja izskaidrot vai aizstāvēt savu studiju vai stažēšanās plānu intervijā ar karjeras atbalsta speciālistu.
64. Tiesas sēdē īpaša uzmanība tika pievērsta nozīmei, kāda saistībā ar procedūras ļaunprātīgas izmantošanas atklāšanu un novēršanu ir trešās valsts valstspiederīgā studiju plāna saskaņotības ņemšanai vērā. Proti, lai gan Savienības likumdevējs šo elementu skaidri bija minējis Direktīvas 2004/114 15. apsvērumā, tas nav to pārņēmis Direktīvas 2016/801 41. apsvērumā, dodot priekšroku vispārīgākam formulējumam, kas vērsts uz trešās valsts valstspiederīgā plānotajām “studijām vai stažēšanos”. Manuprāt, nekas neliedz kompetentajai iestādei ņemt vērā šī valstspiederīgā studiju plāna saskaņotību, tomēr ar nosacījumu, ka šis vērtējums ir individualizēts un to piesardzīgi un sadarbībā ar minēto valstspiederīgo veic kvalificēts personāls. Man šķiet būtiski arī ņemt vērā situācijas, kurās trešās valsts valstspiederīgais ir varējis izmantot netradicionālu akadēmisko ceļu vai plāno pārorientēties. Studiju plāna saskaņotība tātad ir elements, kuru kompetentā iestāde var ņemt vērā, bet kura nozīme atšķirsies atkarībā no katra konkrētā gadījuma apstākļiem.
65. Šajā gadījumā no dokumentiem, kas pievienoti prasītājas pamatlietā apsvērumiem, izriet, ka Beļģijas konsulārās iestādes tam ir piešķīrušas īpašu nozīmi. Proti, pamatojoties uz atbildēm, ko viņa bija sniegusi anketā, kas pievienota uzņemšanas pieteikumam, un pēc viņas intervijas ar karjeras atbalsta speciālistu šīs iestādes uzskatīja, ka viņas studiju plānā ir pieļautas “acīmredzamas neatbilstības” ne tikai saistībā ar viņas akadēmiskajām gaitām, bet arī saistībā ar viņas plānu attiecībā uz profesionālo darbību. Tās secināja, ka pieteikums ir jānoraida, pamatojoties uz to, ka tas ir uzskatāms par mēģinājumu ļaunprātīgi izmantot “studenta” vīzas izsniegšanas procedūru migrācijas vajadzībām (32). Šeit tikai precizēšu, ka dalībvalsts, manuprāt, var noraidīt uzņemšanas pieteikumu, pamatojoties uz to, ka trešās valsts valstspiederīgā studiju plānā ir neatbilstības, tikai ar nosacījumu, ka, pirmkārt, tā ļauj pieteikuma iesniedzējam izklāstīt un pamatot šo plānu kvalificētam personālam un, otrkārt, šīs neatbilstības šķiet acīmredzamas.
66. Otrais apsvērums, kuru vēlos izteikt, ir saistīts ar Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkta transponēšanu valsts tiesību sistēmā. Nekādi netiek prasīts, lai dalībvalsts savā transponēšanas likumā uzskaitītu iemeslus, ar kuriem var pierādīt, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuru dēļ viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu. Šie iemesli ir atkarīgi no katra konkrētā gadījuma izvērtēšanas, un šāds uzskaitījums varētu atņemt kompetentajai iestādei tās rīcības brīvību. Turpretī šai iestādei saskaņā ar šīs direktīvas 34. panta 4. punktu ir rakstveidā jāpaziņo iemesls, kura dēļ pieteikums ir noraidīts, tādējādi ļaujot trešās valsts valstspiederīgajam atsaukties uz visiem apstākļiem, kas apliecina viņa studiju plāna patiesumu un saskaņotību saistībā ar pārsūdzību, kuru viņš var iesniegt saskaņā ar šī panta 5. punktu.
67. Noslēdzot šo gramatisko analīzi, uzskatu, ka dalībvalsts kompetentā iestāde uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu, pamatojoties uz Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktu, var noraidīt tikai tad, ja pēc pieteikuma individuālas izvērtēšanas, pamatojoties uz pierādījumiem vai nopietniem un objektīviem iemesliem, tā secina, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās priekšmets vai tās galvenais mērķis nebūs pilna laika studiju apmeklēšana kā galvenā nodarbošanās, lai iegūtu šīs valsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju. Šajā pārbaudē kompetentajai iestādei nekas neliedz ņemt vērā studiju plāna saskaņotību.
68. Direktīvas 2016/801 sistēmiskā un teleoloģiskā analīze apstiprina šo interpretāciju.
2. Direktīvas 2016/801 sistēmiskā un teleoloģiskā analīze
69. Pirmām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2016/801 sistēmisko analīzi šāda interpretācija, manuprāt, ļauj nodrošināt samērīguma principa, kā arī attiecīgās personas pamattiesību ievērošanu.
70. Proti, no šīs direktīvas 61. apsvēruma izriet, ka saistībā ar lēmumu noraidīt uzņemšanas pieteikumu ir jāievēro šīs personas pamattiesības, kuras garantētas Hartā un pie kurām pieder tiesības uz izglītību.
71. Turklāt minētās direktīvas 20. panta 4. punktā ir noteikts, ka “jebkurā lēmumā noraidīt pieteikumu ņem vērā attiecīgās lietas konkrētos apstākļus un ievēro proporcionalitātes [samērīguma] principu”. Tas nozīmē, ka kompetentā iestāde, pirms tiek pieņemts lēmums par pieteikumu, veic tā individuālu izskatīšanu, kurā tai ir izsmeļoši jānovērtē gan objektīvie, gan subjektīvie elementi, kas ir tās rīcībā, un līdzsvaroti un pamatoti ņem vērā visas iesaistītās intereses (33).
72. Samērīguma princips ir Savienības tiesību vispārējais princips, kas ir jāievēro dalībvalstīm, kad tās īsteno šīs tiesības (34). Tādējādi, lai gan krāpšanas apkarošana ir leģitīms mērķis, kas pamato pārbaudes un, attiecīgā gadījumā, pieteikuma noraidīšanu, atgādinu, ka tādā gadījumā, kāds ir šajā lietā, trešās valsts valstspiederīgā atbilst gan vispārīgajiem, gan īpašajiem atbilstības nosacījumiem, kuri paredzēti Direktīvas 2016/801 7. un 11. pantā. Tas nozīmē, ka viņa ir uzņemta kādā augstākās izglītības iestādē un ka attiecīgā gadījumā viņa ir iesniegusi pierādījumu par studiju maksas samaksu. Līdz ar to šai valstspiederīgajai pastāv risks, ka viņas uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikums tiks noraidīts un tādējādi viņai tiks liegta iespēja studēt augstākās izglītības iestādē, kurā viņa ir reģistrēta. Šādos apstākļos, izņemot situācijas, kurās notiek acīmredzama tiesību ļaunprātīga izmantošana, manuprāt, ir būtiski, lai kompetentā iestāde katrā atsevišķā gadījumā izvērtētu, vai pieteikuma noraidīšana nav nesamērīga un nerada risku, ka tiks aizskartas dažas no Hartā garantētajām pamattiesībām.
73. Otrām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2016/801 teleoloģisko analīzi – lēmums, ar kuru dalībvalsts kompetentā iestāde noraida uzņemšanas pieteikumu studiju nolūkā, pamatojoties uz to, ka trešās valsts valstspiederīgais neuzturēsies valsts teritorijā ar galveno nodarbošanos apmeklēt pilna laika studijas, lai iegūtu šīs valsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju, veicina šīs direktīvas mērķu īstenošanu.
74. Vispirms – Direktīvas 2016/801 mērķis ir noteikt vairāku trešo valstu valstspiederīgo kategoriju ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus gan uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, gan citu dalībvalstu teritorijā, jo šie nosacījumi tiek noteikti atkarībā no katras šīs uzturēšanās kategorijas būtības.
75. Attiecībā uz uzturēšanos studiju nolūkā Direktīvas 2016/801 mērķis ir padarīt Eiropu par pasaules izcilības centru mācību jomā, uzlabojot un vienkāršojot “ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus tiem, kas vēlas doties uz Savienību šādos nolūkos” (35). Turklāt no šīs direktīvas 15. un 44. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir atvieglot studentu mobilitāti Savienības iekšienē, lai Eiropas augstāko izglītību padarītu pievilcīgu un konkurētspējīgu. Šajā ziņā minētās direktīvas mērķis saskaņā ar tās 44. un 48. apsvērumu ir izveidot tādu “konkrētu mobilitātes shēmu” studentiem Savienības iekšienē, kura ietver autonomus noteikumus attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos studiju nolūkā dalībvalstīs, kas nav uzņēmēja dalībvalsts. Tādējādi uzņēmējas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja trešo valstu valstspiederīgajiem dod tiesības ieceļot un uzturēties citas dalībvalsts teritorijā, lai veiktu daļu savu studiju uz laiku līdz 360 dienām saskaņā ar tiesību normām, kuras reglamentē mobilitāti atbilstoši šīs pašas direktīvas 31. pantam.
76. Tālāk Direktīvas 2016/801 mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir noteikt trešo valstu valstspiederīgo tiesības studiju nolūkā gan uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, gan citu dalībvalstu teritorijā. No šīs direktīvas 54. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir tuvināt šo valstspiederīgo tiesības attiecīgās dalībvalsts pilsoņu tiesībām, un uzturēšanās atļauja tādējādi ļauj studentam piedzīvot vienlīdzīgu attieksmi atbilstoši nosacījumiem, kuri paredzēti minētās direktīvas 22. panta 3. punktā.
77. Tomēr lēmums, ar kuru kompetentā iestāde noraida pieteikumu par uzņemšanu studiju nolūkā, pamatojoties uz to, ka trešās valsts valstspiederīgais neuzturēsies dalībvalsts teritorijā ar mērķi kā galveno nodarbošanos apmeklēt pilna laika studijas, lai iegūtu šīs valsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju, ļauj novērst situācijas, kurās šis valstspiederīgais izmantotu vienkāršotus ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus un bez leģitīma iemesla viņam tiktu atzīts “studenta” statuss, kā arī visaptverošās tiesības, kas saistītas ar šo statusu. Tādējādi šāds lēmums ļauj arī garantēt dažādu trešo valstu valstspiederīgo kategoriju ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumu specifiku, uz kuru ir balstīta Direktīva 2016/801, un novērst to, ka daži trešo valstu valstspiederīgie izvairās no uzturēšanās atļaujas izsniegšanas nosacījumiem, kas citādi viņiem būtu piemērojami.
78. Visbeidzot, ievērojot visaptverošās tiesības, kas saistītas ar uzturēšanās atļauju vai “studenta” vīzu, šīs direktīvas 20. panta 2. punkta f) apakšpunktam būtu jāļauj dalībvalstīm efektīvi apkarot krāpšanu vai tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, dodot tām iespēju atteikt uzņemšanu, ja ir konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējs to lūdz ļaunprātīgi vai krāpnieciski. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru neviens nevar prasīt, lai tiktu piešķirtas vai saglabātas ar krāpšanās palīdzību iegūtās tiesības, neatkarīgi no tā, vai šo krāpšanu ir vai nav īstenojis šo tiesību saņēmējs un vai viņš par to ir zinājis (36).
79. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, iesaku Tiesai nospriest, ka Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts kompetentā iestāde var noraidīt uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu tikai tad, ja tai ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli, kuri ļauj secināt, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās valsts teritorijā priekšmets vai tās galvenais mērķis nebūs pilna laika studiju apmeklēšana kā galvenā nodarbošanās, lai iegūtu šīs valsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju. Pirms tiek pieņemts lēmums par šāda pieteikuma noraidīšanu, ir jāveic tā individuāla izskatīšana, kurā trešās valsts valstspiederīgā nodoms studēt valsts teritorijā ir jānovērtē, pamatojoties gan uz objektīviem, gan uz subjektīviem elementiem, tostarp viņa studiju plāna saskaņotību.
B. Par Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkta transponēšanas kārtību valsts tiesībās (pirmais prejudiciālais jautājums)
80. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai vaicā, vai, ņemot vērā LESD 288. pantu, Hartas 14. un 52. pantu, Direktīvas 2016/801 3., 5., 7., 11., 20., 34., 35. un 40. pantu, tās 2. un 60. apsvērumu, kā arī tiesiskās drošības un pārskatāmības principus, dalībvalstij, kas plāno noraidīt uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu šīs direktīvas 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā minētā iemesla dēļ, savās valsts tiesībās ir skaidri jāparedz šāda iespēja un attiecīgā gadījumā iemesli, kas tai ļauj secināt, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuru dēļ viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu.
81. Šis jautājums rodas, jo pretēji pašreizējiem Beļģijas tiesību aktiem, ar kuriem formāli ir transponēts Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts, paredzot, ka ministrs, kura kompetencē ir ārvalstnieku ieceļošana, uzturēšanās, apmešanās uz dzīvi un izraidīšana, vai tā pilnvarotā persona var pieteikumu noraidīt, ja “pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli ļauj secināt, ka uzturēšanās būs paredzēta citiem mērķiem, nevis studijām”, tā tas nebija tiesību aktos, kuri piemērojami pamatlietas faktiem (37).
82. Savu analīzi sākšu, precizējot, ka Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punktā paredzētie iemesli pieteikumu noraidīšanai dalībvalstīm ir fakultatīvi. Tādējādi šī direktīva paredz tikai zināmu saskaņošanas pakāpi attiecībā uz ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem to trešo valstu valstspiederīgo kategorijām, kas ietilpst tās piemērošanas jomā, jo šīs tiesību normas transponēšana valsts tiesību sistēmās ir atstāta katras dalībvalsts ziņā. Tās pašas var brīvi un suverēni lemt par to transponēšanu atbilstoši politiskiem, juridiskiem, ekonomiskiem vai arī sociāliem apsvērumiem. Dažas dalībvalstis, kuras visvairāk ir pakļautas “studenta” vīzu izsniegšanas procedūras ļaunprātīgas izmantošanas riskam, tādējādi, šķiet, veic padziļinātu to pieteikumu izskatīšanu, kurus iesnieguši noteiktu trešo valstu valstspiederīgie vai kuri attiecas uz studijām konkrētās augstākās izglītības iestādēs (38).
83. Savukārt tas, ka Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkts ir fakultatīva tiesību norma, tomēr nenozīmē, ka dalībvalstīm ir pilnīga brīvība attiecībā uz tās īstenošanu, lai pēc saviem ieskatiem atteiktu uzturēšanos trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.
84. Pirmkārt, dalībvalstīm ir jāīsteno savas pilnvaras, ievērojot Savienības tiesību vispārējos principus, tostarp tiesiskās drošības principu (39). Tādējādi Tiesa nesen ir atgādinājusi, ka Savienības tiesību normu transponēšana valsts tiesībās ietver prasību, lai tās tiktu ieviestas ar tiesību normām, kurām ir tiesiskās drošības prasības izpildei nepieciešamais konkrētums, precizitāte un skaidrība (40). Šī principa mērķis ir nodrošināt situāciju un tiesisko attiecību, ko regulē Savienības tiesības, paredzamību, un tas prasa, lai ikviens administrācijas akts, kas rada tiesiskas sekas, būtu skaidrs un precīzs, radot iespēju ieinteresētajām personām nepārprotami uzzināt savas tiesības un pienākumus un attiecīgi rīkoties. Šī prasība it īpaši jāievēro, ja attiecīgais akts ieinteresētajām personām var radīt nelabvēlīgas sekas (41).
85. It īpaši attiecībā uz Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktu, ja izrādītos, ka dalībvalsts neievēro minēto principu, šīs valsts kompetentā iestāde nevarētu atsaukties uz šo tiesību normu, lai noraidītu uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu.
86. Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstu rīcības brīvība ir jāizmanto, ievērojot Savienības likumdevēja paredzētos nosacījumus un neapdraudot ne Direktīvas 2016/801 mērķi, ne tās lietderīgo iedarbību (42).
87. Tomēr, pieņemot Direktīvu 2016/801, Savienības likumdevējs ir vēlējies labot iepriekš ar Direktīvu 2004/114 izveidotās sistēmas trūkumus un to uzlabot, lai “nodrošināt[u] lielāku pārredzamību un juridisko noteiktību [pārskatāmību un tiesisko drošību] [..] dažādām trešo valstu valstspiederīgo kategorijām, kas ieceļo Savienībā”, kā tas skaidri to norādījis Direktīvas 2016/801 2. apsvērumā (43). Šajā ziņā šīs direktīvas 35. pantā “Pārredzamība [pārskatāmība] un piekļuve informācijai” ir prasīts, lai dalībvalstis paziņotu pieteikuma iesniedzējiem informāciju par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, tostarp [par trešo valstu valstspiederīgo], uz kuriem attiecas šī direktīva, tiesībām, pienākumiem un procesuālajām garantijām. Šajā kontekstā man šķiet būtiski, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš iesniedz uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu, kas atbilst nepieciešamajiem atbilstības nosacījumiem, tiek informēts par to, ka šis pieteikums – vienalga, vai tas ir iesniegts labticīgi vai ļaunticīgi, – var tikt noraidīts, ja viņa uzturēšanās ir paredzēta citam mērķim.
88. Līdz ar to gan tiesiskās drošības princips, gan pārskatāmības princips prasa, lai dalībvalsts, kura vēlas atsaukties uz Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzētajām normām, skaidrā, precīzā un paredzamā tiesiskajā regulējumā tieši paredzētu, ka tai ir iespēja noraidīt uzņemšanas pieteikumu, pamatojoties uz to, ka tai ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli, kuri ļauj secināt, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuru dēļ viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu.
89. Savukārt šo secinājumu 66. punktā minēto iemeslu dēļ šī panta transponēšana neuzliek dalībvalstij pienākumu uzskaitīt šos iemeslus.
90. Tagad ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts bija transponēts ar tiesību aktu, kas bija spēkā pamatlietas faktu laikā.
91. Beļģijas valdība tiesas sēdē atzina, ka šī tiesību norma nav tikusi transponēta ar pozitīvu transponēšanas aktu. Šajā ziņā atbilstoši tās rakstveida apsvērumiem tā ir uzsvērusi, ka 1980. gada 15. decembra likuma 58. pantu varēja uzskatīt iepriekš pieņemtu tiesību normu, kas nodrošina pietiekamu Savienības tiesību transponēšanu valsts iekšējās tiesībās (44). Tāpat nav strīda par to, ka šīs normas tekstā nebija ietverta nekāda atsauce uz Direktīvu 2016/801 un nebija pievienota šāda atsauce, un tas ir pretrunā tiesību normām, kuras noteiktas šīs direktīvas 40. panta 1. punkta otrajā daļā.
92. 1980. gada 15. decembra likuma 58. pantā ir noteikts – “kad Beļģijas Karalistes diplomātiskajam vai konsulārajam dienestam ārvalstnieks, kurš vēlas Beļģijā iegūt augstāko izglītību vai absolvēt sagatavošanās gadu augstākās izglītības ieguvei, iesniedz pieteikumu atļaujai uzturēties Karalistē ilgāk nekā trīs mēnešus” (45), šī atļauja ir jāpiešķir, ja uz trešās valsts valstspiederīgo neattiecas neviens no gadījumiem, kuri paredzēti 3. panta pirmās daļas 5.–8. punktā un ja viņš iesniedz izglītības iestādes izsniegtu atestātu, pierādījumu tam, ka viņam ir pietiekami iztikas līdzekļi, medicīnisko izziņu, kā arī izziņu, kurā konstatēts, ka viņš nav bijis notiesāts par vispārējās tiesībās paredzētiem noziegumiem vai likumpārkāpumiem.
93. No šī panta nepārprotami izriet, ka uzturēšanās atļauju var atteikt, ja trešās valsts valstspiederīgais neatbilst noteiktiem vispārīgajiem un īpašajiem pieteikuma atbilstības nosacījumiem, kuri ietverti Direktīvas 2016/801 7. un 11. pantā.
94. Tomēr 1980. gada 15. decembra likuma 58. pantā nav skaidri paredzēts, ka “studenta” vīzu var atteikt gadījumā, ja pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli ļautu secināt, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās mērķis būs cits, nevis studēt Beļģijā. Šajā valsts tiesību normā ietverto apstākli, saskaņā ar kuru pieteikumu iesniedz ārvalstnieks, kurš “vēlas Beļģijā iegūt augstāko izglītību”, Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) interpretē tādējādi, ka tas nozīmē, ka ir jāpārbauda trešās valsts valstspiederīgā griba iegūt augstāko izglītību. Tas esot viens no pieteikuma pamatkritērijiem, un līdz ar to État belge esot atļauts noraidīt pieteikumu, ja izrādās, ka šim valstspiederīgajam nav šāda nodoma. Tomēr uzskatu, ka šādu apstākli nevar saprast kā norādi uz Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzēto uzņemšanas pieteikuma noraidīšanas iemeslu un to nevar interpretēt kā tādu, kas garantē šīs tiesību normas transponēšanu atbilstoši iepriekš minētajām skaidrības, precizitātes un paredzamības prasībām.
95. Līdz ar to uzskatu, ka 1980. gada 15. decembra likuma 58. pantā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, nav nodrošināta Direktīvas 2016/801 20. panta 2. punkta f) apakšpunkta transponēšana saskaņā ar nosacījumiem, kas atbilst tiesiskās drošības un pārskatāmības principiem.
C. Par procesuālajiem noteikumiem pārsūdzībai, kas iesniegta tiesā par lēmumu, ar kuru ir noraidīts uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikums (trešais prejudiciālais jautājums)
96. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai vaicā, vai Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punkts, lasot to Hartas 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir prasīts, lai dalībvalstis administratīvajai vai tiesu iestādei, kas izskata pārsūdzību par lēmumu, ar kuru ir noraidīts uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikums, piešķirtu pilnvaras grozīt šo lēmumu un ar savu vērtējumu aizstāt to pieņēmušās kompetentās iestādes vērtējumu (46).
97. Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punkta pirmajā teikumā pieteikuma iesniedzējiem ir skaidri piešķirta iespēja attiecīgajā dalībvalstī apstrīdēt lēmumu, ar kuru ir noraidīts uzņemšanas pieteikums, “saskaņā ar tās tiesību aktiem”. Tomēr šajā direktīvā nav ietverta neviena tiesību norma, kas attiektos, pirmkārt, uz šīs pārsūdzības apjomu un kārtību, it īpaši termiņiem, kādos tā ir jāiesniedz un jāpieņem nolēmums, un pilnvarām, kādas šajā ziņā ir administratīvajai vai tiesu iestādei, kurā iesniegta pārsūdzība, un, otrkārt, uz kompetentās iestādes pieņemtā lēmuma atcelšanas sekām, it īpaši jautājumu, kāds termiņš tai ir noteikts jauna lēmuma pieņemšanai. Dalībvalstīm līdz ar to ir plaša rīcības brīvība. Minētās direktīvas 34. panta 5. punkta otrajā teikumā Savienības likumdevējs vienīgi precizē, ka attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm rakstveida paziņojumā ir jānorāda, kurā tiesā vai administratīvā iestādē var lēmumu pārsūdzēt un kāds ir pārsūdzības iesniegšanas termiņš.
98. Tiesa ir interpretējusi Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punkta pirmā teikuma tvērumu 2021. gada 10. marta spriedumā Konsul Rzeczypospolitej Polskiej w N. (47), kas attiecās uz Polijas konsulārās iestādes atteikumu trešās valsts valstspiederīgajam, kurš lūdza izsniegt “studenta” vīzu. Tiesa konstatēja, ka saskaņā ar procesuālās autonomijas principu Savienības likumdevējs ir atļāvis dalībvalstīm pašām noteikt to konkrēto tiesību aizsardzības līdzekļu veidus un noteikumus, kādi ir šīs direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošu ilgtermiņa vīzu pieteikumu iesniedzējiem. Līdz ar to dalībvalstis var piešķirt atcelšanas vai grozīšanas pilnvaras administratīvajai vai tiesu iestādei, kas izskata pārsūdzību. Dažādu valstu tiesību aktu salīdzinoša analīze šajā ziņā pierāda, ka dalībvalstis saskaņā ar savām tiesiskajām tradīcijām ir pieņēmušas ļoti atšķirīgus procesuālos risinājumus (48).
99. Tomēr saskaņā ar savu pastāvīgo judikatūru Tiesa ir atgādinājusi, ka Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punktā minētās pārsūdzības procedūras iezīmes ir jānosaka atbilstoši, pirmkārt, Hartas 47. pantam, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt no Savienības tiesību sistēmas izrietošo individuālo tiesību efektīvu aizsardzību tiesā (49), un, otrkārt, līdzvērtības principam (procesuālie noteikumi nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības), kā arī efektivitātes principam (procesuālie noteikumi nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesībām) (50).
100. Pamatlietā jautājums rodas tikai par Hartas 47. panta un efektivitātes principa ievērošanu.
101. Attiecībā uz izskatāmo lietu ir jāuzsver trīs aspekti.
102. Pirmais aspekts attiecas uz pārsūdzības tiesību esamību. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Beļģijas tiesību aktos ir paredzētas pārsūdzības tiesības par lēmumiem, ar kuriem ir noraidīts uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikums. Šīs pārsūdzības tiesības tiek īstenotas, ceļot prasību Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome), kas saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 39/1. panta 1. punktu ir administratīvā tiesa, kurai vienīgajai ir kompetence izskatīt prasības, kas celtas par individuāliem lēmumiem, kuri pieņemti, piemērojot likumus par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu.
103. Otrais aspekts attiecas uz administratīvās vai tiesu iestādes, kurā iesniegta pārsūdzība, pilnvaru apjomu. Iesniedzējtiesa šajā ziņā precizē, ka saskaņā ar šī likuma 39/2. panta 2. punktu Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) kompetencē ir atcelt lēmumu, ar kuru ir noraidīts “studenta” vīzas pieteikums. Tomēr tā nenorāda, cik lielā mērā kompetentajai iestādei šis spriedums ir jāievēro.
104. Trešais aspekts attiecas uz nolēmuma termiņiem. Lai gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa neatsaucas uz šiem termiņiem, tomēr, ņemot vērā Tiesas judikatūru, ir redzams, ka šiem termiņiem ir īpaša nozīme, ja administratīvajai vai tiesu iestādei, kurā iesniegta pārsūdzība, ir tikai atcelšanas pilnvaras, kā tas ir Beļģijas gadījumā (51). Tādēļ precizēšu, ka saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 39/82. panta 1. un 4. punktu Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) ir pilnvaras izdot rīkojumu par lēmuma, par kuru ir iesniegta pārsūdzība, izpildes apturēšanu un šajā ziņā tā pieņem lēmumu 30 dienu laikā pēc apturēšanas pieprasījuma (52). Ja tiek noteikta apturēšana, par atcelšanas prasību tiek lemts četru mēnešu laikā pēc tiesas nolēmuma pasludināšanas.
105. Savu analīzi sākšu ar tā nosacījuma pārbaudi, kas attiecas uz Hartas 47. pantā prasīto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā garantiju.
106. 2018. gada 25. jūlija spriedumā Alheto (53), 2019. gada 29. jūlija spriedumā Torubarov (54) un 2020. gada 19. marta spriedumā Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal (55) par tādu lēmumu tiesiskuma izvērtēšanu, ar kuriem tiek lemts par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu, ir sniegti noderīgi precizējumi saistībā ar valsts tiesiskajiem regulējumiem, ar kuriem kompetentajai administratīvajai vai tiesu iestādei ir piešķirtas tikai atcelšanas pilnvaras, izslēdzot grozīšanas pilnvaras.
107. Ar šādiem tiesiskajiem regulējumiem pašiem par sevi netiek pārkāpta prasība par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Savukārt Tiesa uzskata, ka ikvienai dalībvalstij ir jāizstrādā savi tiesību akti tā, lai pēc sākotnējā lēmuma atcelšanas un pēc lietas materiālu nodošanas atpakaļ kompetentajai iestādei, pirmkārt, tā pieņemtu jaunu lēmumu īsā termiņā un, otrkārt, tas atbilstu spriedumā par tiesību akta atcelšanu ietvertajam novērtējumam (56). Tiesa savu argumentāciju balsta uz trim galvenajiem apsvērumiem: nepieciešamību nodrošināt pēc iespējas ātrāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, vēlmi nodrošināt to tiesību normu lietderīgo iedarbību, kurās ir nostiprināta pārsūdzības tiesību esamība, un, visbeidzot, nepieciešamību garantēt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar Hartas 47. pantu.
108. Tādu iemeslu dēļ, kas atšķiras no lēmuma par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu pieņemšanas iemesliem, lēmums par uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas piešķiršanu ir jāpieņem pēc iespējas ātrāk, lai trešās valsts valstspiederīgajam ļautu sākt mācību gadu augstākās izglītības iestādē, kurā viņš ir likumīgi reģistrēts un samaksājis studiju maksu.
109. Jau Direktīvā 2004/114 Savienības likumdevējs uzsvēra, ka ikviens lēmums par uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu ir jāpieņem tādā “laikposmā, kas neliek kavēt attiecīgās studijas, bet kas tomēr dod kompetentām iestādēm pietiekamu laiku, lai izskatītu pieteikumu” (57).
110. Direktīvas 2016/801 pieņemšanas mērķis bija uzlabot un atvieglot ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus trešo valstu valstspiederīgajiem, kas vēlas doties uz Eiropu, lai tur studētu, nodrošināt viņu uzņemšanas procedūras ātrumu un nostiprināt viņu procesuālās tiesības (58). Šie mērķi prasa, lai trešās valsts valstspiederīgajam, kurš atbilst izvirzītajiem pamatnosacījumiem viņa uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas saņemšanai, šī atļauja vai vīza varētu tikt izsniegta termiņā, kas viņam ļauj izmantot tiesības un priekšrocības, kuras saistītas ar šo statusu.
111. Tādējādi no Direktīvas 2016/801 34. panta 1. punkta izriet, ka kompetentajām iestādēm lēmums ir jāpieņem pēc iespējas drīz, bet ne vēlāk kā 90 dienas no datuma, kad ticis iesniegts pilnīgs pieteikums. Tāpat termiņu svarīgums ir atspoguļots, pirmkārt, šīs direktīvas 42. apsvērumā, kurā Savienības likumdevējs uzstāj, ka pieteikuma iesniedzējam pieprasītā papildu informācija ir jāiesniedz “saprātīgā termiņā”, un, otrkārt, minētās direktīvas 43. apsvērumā, kurā tas iesaka kompetentajām iestādēm “pēc iespējas drīz” rakstiski paziņot lēmumu.
112. Šī ātruma prasība ir raksturīga “studenta” uzturēšanās būtībai, kas Direktīvā 2016/801 ir paredzēta trešo valstu valstspiederīgo labā.
113. Šīs uzturēšanās būtība nozīmē, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir jāizrāda pienācīga rūpība, lai savu uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikumu iesniegtu saprātīgā termiņā un vajadzības gadījumā to papildinātu atkarībā no grafika, ko pieņēmusi katra attiecīgā augstākās izglītības iestāde. Tā nozīmē, ka dalībvalstij ir jābūt iespējai pieņemt galīgu lēmumu, attiecīgā gadījumā, pēc tam, kad administratīvā vai tiesu iestāde pirms akadēmiskās gada sākuma ir atcēlusi pirmo lēmumu, un tas ir jādara, lai dotu šim valstspiederīgajam pietiekamu laiku nokārtot citas formalitātes, kas nokārtojamas saistībā ar viņa ieceļošanu un uzturēšanos uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, it īpaši, ja viņš uzturas ārpus šīs teritorijas.
114. Līdz ar to, lai gan dalībvalstīm ir atļauts, kā šajā lietā tas šķietami ir Beļģijas tiesībās, piešķirt atcelšanas pilnvaras administratīvajai vai tiesu iestādei, kurā ir iesniegta pārsūdzība par šādu lēmumu, izslēdzot grozīšanas pilnvaras, pārsūdzības procedūrai tomēr ir jāatbilst ātruma prasībai, lai trešo valstu valstspiederīgajiem garantētu ne tikai efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar Hartas 47. pantu, bet arī to tiesību pilnīgu efektivitāti, kuras tiem izriet no Direktīvas 2016/801. Man nešķiet, ka šī ātruma prasība ir nesaderīga ar tās izskatīšanas raksturu, kāda ir vajadzīga attiecībā uz uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikuma iesniegšanu, jo šajā izskatīšanā, manuprāt, nav jāveic sarežģīts faktisko apstākļu vērtējums.
115. Manuprāt, no tā izriet, ka katrai dalībvalstij savi valsts tiesību akti būtu jāizstrādā tādējādi, ka pēc sākotnējā lēmuma atcelšanas un gadījumā, kad lietas materiāli tiek nodoti atpakaļ kompetentajai iestādei, tā pieņemtu jaunu lēmumu, kas atbilstu nolēmumā par atcelšanu ietvertajam vērtējumam un kas turklāt tiktu pieņemts pirms akadēmiskā gada sākuma augstākās izglītības iestādē, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir likumīgi reģistrēts.
116. Piebildīšu, ka, definējot šos procesuālos noteikumus, dalībvalstīm būtu jāpievērš īpaša uzmanība to pieteikuma iesniedzēju situācijai, kuri pieteikumu iesniedz, uzturoties ārpus attiecīgās dalībvalsts teritorijas, un jādod viņiem iespēja efektīvi izmantot tiesības celt prasību tiesā, un to personu situācijai, kurām, lai gan tās atrodas šīs valsts teritorijā, ir uzturēšanās atļauja vai vīza, kuras derīguma termiņš drīz beigsies.
117. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, iesaku Tiesai nospriest, ka Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punkts, lasot to Hartas 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka šī norma pieļauj to, ka dalībvalsts piešķir atcelšanas pilnvaras administratīvajai vai tiesu iestādei, kas izskata pārsūdzību par lēmumu, ar kuru ir noraidīts uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikums, izslēdzot grozīšanas pilnvaras, ar nosacījumu, ka kompetentā iestāde pieņem jaunu lēmumu pirms akadēmiskā gada sākuma augstākās izglītības iestādē, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir likumīgi reģistrēts.
V. Secinājumi
118. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Conseil d'Etat (Valsts padome, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/801 (2016. gada 11. maijs) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā 20. panta 2. punkta f) apakšpunkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
– tiesiskās drošības un pārskatāmības principi prasa, lai dalībvalsts, kas plāno transponēt šo tiesību normu savā valsts tiesību sistēmā, skaidrā, precīzā un paredzamā tiesiskajā regulējumā tieši paredzētu, ka tai ir iespēja noraidīt uzņemšanas pieteikumu, pamatojoties uz to, ka tai ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli, kas ļauj secināt, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuru dēļ viņš iesniedz uzņemšanas pieteikumu. Minētās tiesību normas transponēšana neuzliek dalībvalstij pienākumu uzskaitīt šos iemeslus;
– dalībvalsts kompetentā iestāde pieteikumu par uzņemšanu studiju nolūkā var noraidīt tikai tad, ja tai ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli, kuri ļauj secināt, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās valsts teritorijā priekšmets vai tās galvenais mērķis nebūs pilna laika studiju apmeklēšana kā galvenā nodarbošanās, lai iegūtu šīs valsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju.
Pirms tiek pieņemts lēmums par šī pieteikuma noraidīšanu, ir jāveic individuāla izskatīšana, kurā trešās valsts valstspiederīgā nodoms studēt valsts teritorijā ir jānovērtē, pamatojoties gan uz objektīviem, gan uz subjektīviem elementiem, tostarp viņa studiju plāna saskaņotību.
2) Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punkts, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta gaismā,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
šī norma pieļauj to, ka dalībvalsts piešķir administratīvajai vai tiesu iestādei, kas izskata pārsūdzību par lēmumu, ar kuru ir noraidīts uzturēšanās atļaujas vai “studenta” vīzas pieteikums, atcelšanas pilnvaras, izslēdzot grozīšanas pilnvaras, ar nosacījumu, ka kompetentā iestāde pieņem jaunu lēmumu pirms akadēmiskā gada sākuma augstākās izglītības iestādē, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir likumīgi reģistrēts.