Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2023. gada 17. augustā iesniedza Sąd Rejonowy we Włocławku (Polija) – kriminālprocess pret K.P
(Lieta C-530/23, Barało) 1
Tiesvedības valoda – poļu
Iesniedzējtiesa
Sąd Rejonowy we Włocławku
Pamata kriminālprocesa dalībnieks
K.P
Prejudiciālie jautājumi
Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā 1 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, 4. panta 5. punkts un 9. pants saistībā ar tās18., 19., 24., un 27. apsvērumu, skatot tos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta Direktīvas (ES) 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm 2 3. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktu un 3. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kā tas interpretēts atbilstīgi Komisijas Ieteikuma (2013. gada 27. novembris) par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā 3 6., 7., 11., 13. iedaļai, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem ir ieviesta imperatīva tiesību norma, kam ir tieša iedarbība un ar ko nav atļauts veikt neaizsargātas personas nopratināšanu bez aizstāvja klātbūtnes situācijā, kad pastāv objektīvi faktiskie pamati juridiskās palīdzības piešķiršanai, ja tajā pašā laikā izmeklēšanas iestāde bez nepamatotas kavēšanās un pirms attiecīgās personas [in concreto neaizsargātas personas] nopratināšanas policijā, citā tiesībaizsardzības iestādē vai tiesu iestādē vai pirms konkrētu izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbību veikšanas nepiešķir juridisko palīdzību (tostarp ad hoc vai pagaidu juridisko palīdzību) pēc savas iniciatīvas?
Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, 4. panta 5. punkts un 9. pants saistībā ar 18., 19., 24., un 27. apsvērumu, skatot tos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā īstenošanu 1. panta 2. punktu, kā tas interpretēts atbilstīgi Komisijas Ieteikuma (2013. gada 27. novembris) par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā 6., 7., 11., 13. iedaļai, lai gan ir faktiski iemesli veikt tūlītēju noteikšanu, ir jāinterpretē tādējādi, ka nenoteikt iespējamo neaizsargātību vai neatzīt personu par iespējami neaizsargātu, nenodrošināt iespēju apstrīdēt novērtējumu par šo personu iespējamo neaizsargātību un tās noteikšanu, kā arī neiecelt personai valsts nodrošinātu aizstāvi pēc iestādes iniciatīvas un bez nepamatotas kavēšanās ir nepieņemami visos gadījumos lietās par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem draud brīvības atņemšanas sods, un ka neaizsargātības nenoteikšanas un valsts nodrošināta aizstāvja nepiešķiršanas apstākļi ir skaidri jānorāda principā apstrīdamā lēmumā par nopratināšanas veikšanu bez advokāta klātbūtnes?
Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, 4. panta 5. punkts un 9. pants saistībā ar 18., 19., 24., un 27. apsvērumu, skatot tos kopsakarā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā īstenošanu 1. panta 2. punktu, kā tas interpretēts atbilstīgi Komisijas Ieteikuma (2013. gada 27. novembris) par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā 3. iedaļas 7. punktam, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka dalībvalsts nav paredzējusi neaizsargātības prezumpciju kriminālprocesā, ir jāinterpretē tādējādi, ka aizdomās turētajam tiek liegta iespēja izmantot garantijas, kas paredzētas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā 9. pantā, kā tas interpretēts atbilstīgi Komisijas Ieteikuma (2013. gada 27. novembris) par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā 11. iedaļai, un no tā izriet, ka tiesībaizsardzības iestādēm šādā situācijā ir pienākums tieši piemērot direktīvas normas?
Ja atbilde uz vismaz vienu no 1., 2. un 3. punktā uzdotajiem jautājumiem ir apstiprinoša, vai abu iepriekš minēto direktīvu normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā:
a) Kriminālprocesa kodeksa 301. panta otrais teikums, kurā ir noteikts, ka tikai pēc aizdomās turētā lūguma viņa nopratināšana notiek, piedaloties ieceltajam aizstāvim, bet aizstāvja neierašanās uz aizdomās turētā nopratināšanu neliedz veikt nopratināšanu;
b) Kriminālprocesa kodeksa 79. panta 1. punkta 3. un 4. apakšpunkts, saskaņā ar kuru kriminālprocesā apsūdzētajam (aizdomās turētajam) ir vajadzīgs aizstāvis, ja ir pamatotas šaubas par to, vai nodarījuma izdarīšanas brīdī viņš spēja apzināties nodarījuma nozīmi vai vadīt savu rīcību vai šī spēja bija būtiski traucēta un ja ir pamatotas šaubas par to, vai viņa garīgās veselības stāvoklis ļauj viņam patstāvīgi un saprātīgi piedalīties vai aizstāvēties procesā?
Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts, skatot to kopsakarā ar 3. panta 3.punkta b) apakšpunktu, saistībā ar direktīvu prioritātes un tiešas iedarbības principu, uzliek pirmstiesas iestādēm, tiesām un visām valsts iestādēm pienākumu neņemt vērā valsts tiesību normas, kas nav saderīgas ar direktīvu, tādas kā ceturtajā jautājumā uzskaitītās, un tāpēc – transponēšanas termiņa beigu dēļ –, aizstāt valsts normu ar minētajām direktīvas tiešas iedarbības normām?
Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, 4. panta 5. punkts un 9. pants saistībā ar 19., 24. un 27. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka – ja nav pieņemts lēmums piešķirt vai nav piešķirta juridiskā palīdzība neaizsargātai personai vai personai, attiecībā uz kuru pastāv neaizsargātības prezumpcija atbilstīgi Komisijas Ieteikuma (2013. gada 27. novembris) par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā (2013/C 378/02) 3. iedaļas 7. punktam, un pēc tam, ņemot vērā to, ka policija vai cita tiesībaizsardzības iestāde ir veikusi izmeklēšanas pasākumus ar šādas personas piedalīšanos, tostarp pasākumus, kurus nevar atkārtot tiesā –, valsts tiesai, kas izskata lietu kriminālprocesā, kā arī jebkurai citai valsts iestādei, kas īsteno tiesu varu (t.i., pirmstiesas iestādēm), ir pienākums neņemt vērā valsts tiesību normas, kas nav saderīgas ar šo direktīvu, tādas kā ceturtajā jautājumā uzskaitītās normas, un tādēļ pēc transponēšanas termiņa beigām aizstāt valsts tiesību normu ar direktīvas tiešas iedarbības normām[,] pat ja šāda persona pēc izmeklēšanas pabeigšanas un prokurora apsūdzības celšanas tiesā ir iecēlusi sevis izraudzīto aizstāvi?
Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, 4. panta 5. punkts un 9. pants saistībā ar 19., 24., un 27. apsvērumu, skatot tos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā īstenošanu 1. panta 2. punktu, kā tas interpretēts atbilstīgi Komisijas Ieteikuma (2013. gada 27. novembris) par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā 6., 7., 11., 13. iedaļai, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij ir pienākums nodrošināt aizdomās turētā neaizsargātības noteikšanu un atzīšanu, kā arī pēc iestādes iniciatīvas nodrošināt juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā, attiecībā uz kuriem pastāv neaizsargātības prezumpcija, un šī palīdzība ir obligāta arī tad, ja kompetentā iestāde nav lūgusi neatkarīgam ekspertam izvērtēt personas neaizsargātības pakāpi, neaizsargātas personas vajadzības un to, cik piemēroti būtu jebkuri pasākumi, kas veikti vai plānoti attiecībā uz neaizsargāto personu, līdz brīdim, kamēr neatkarīgs eksperts veic pienācīgu novērtējumu[?]
Ja atbilde uz septīto jautājumu ir apstiprinoša, vai minētās direktīvas un Komisijas ieteikuma noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā Kriminālprocesa kodeksa 79. panta 1. punkta 3. un 4. apakšpunkts, saskaņā ar kuru kriminālprocesā apsūdzētajam ir vajadzīgs aizstāvis tikai tad, ja ir pamatotas šaubas par to, vai nodarījuma izdarīšanas brīdī viņš spēja apzināties nodarījuma nozīmi vai vadīt savu rīcību vai šī spēja bija būtiski traucēta, un ja ir pamatotas šaubas par to, vai viņa garīgās veselības stāvoklis ļauj viņam patstāvīgi un saprātīgi piedalīties vai aizstāvēties procesā?
Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, 4. panta 5. punkts un 9. pants saistībā ar 19., 24., un 27. apsvērumu, skatot tos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā īstenošanu 1. panta 2. punktu, kā tas interpretēts atbilstīgi Komisijas Ieteikuma (2013. gada 27. novembris) par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā 6., 7., 11., 13. iedaļai, kā arī neaizsargātības prezumpcijas princips ir jāinterpretē tādējādi, ka kompetentajām iestādēm (prokuratūrai, policijai) vēlākais pirms pirmās aizdomās turētā nopratināšanas, ko veic policija vai cita kompetentā iestāde, ir nekavējoties jāveic aizdomās turētā neaizsargātības procesuālā noteikšana un atzīšana kriminālprocesā, jānodrošina viņam juridiskās palīdzības vai ad hoc (pagaidu) palīdzības sniegšana un jāatturas no aizdomās turētā nopratināšanas, kamēr personai nav piešķirta juridiskā palīdzība pēc iestādes iniciatīvas vai sniegta ad hoc (pagaidu) palīdzība?
Ja atbilde uz devīto jautājumu ir apstiprinoša, vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, 4. panta 5. punkts un 9. pants saistībā ar 19., 24., un 27. apsvērumu, skatot tos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā īstenošanu 1. panta 2. punktu, kā tas interpretēts atbilstīgi Komisijas Ieteikuma (2013. gada 27. novembris) par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā 6., 7., 11., 13. iedaļai, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir uzlikts pienākums savos valsts tiesību aktos skaidri paredzēt pamatus un kritērijus atkāpēm no prasības nekavējoties noteikt un atzīt aizdomās turētā neaizsargātību kriminālprocesā un nodrošināt, ka šim aizdomās turētajam tiek sniegta juridiskā palīdzība vai ad hoc (pagaidu) palīdzība, un jebkādām atkāpēm, ja tādas ir, vajadzētu būt samērīgām, ierobežotām laikā un tādām, kas neietekmē procesa taisnīgumu, un tām jābūt procesuāli noformētām lēmumā par pagaidu atkāpes atļaušanu, kuras pārskatīšanu tiesā attiecīgā puse ir tiesīga lūgt?
Vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Pamattiesību hartas 47. pants, skatot tos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta Direktīvas (ES) 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 3. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktu, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā 1. panta 2. punktu un 27. apsvērumu saistībā ar 8. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, ja tiesas iestāde nav piešķīrusi juridisko palīdzību pēc savas iniciatīvas un nav norādījusi iemeslus, kādēļ nav pieņēmusi lēmumu par juridiskās palīdzības piešķiršanu personai, attiecībā uz kuru pastāv neaizsargātības prezumpcija (kā noteikts Komisijas Ieteikuma (2013. gada 27. novembris) par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā 7. un 11. punktā), šādai personai ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, par ko ir uzskatāms Kriminālprocesa kodeksa 344.a pantā paredzētais valsts procesuālo tiesību instruments, ar ko ir paredzēts pienākums lietu nodot atpakaļ prokuroram, lai:
a) pirmstiesas iestāde noteiktu un atzītu aizdomās turētā neaizsargātību kriminālprocesā;
b) ļautu aizdomās turētajam pirms nopratināšanas konsultēties ar aizstāvi;
c) veiktu aizdomās turētā nopratināšanu aizstāvja klātbūtnē, veicot nopratināšanas audiovizuālu ierakstu;
d) dotu iespēju aizstāvim iepazīties ar lietas materiāliem un dotu iespēju neaizsargātajai personai un valsts nodrošinātam advokātam vai aizdomās turētā izraudzītam advokātam iesniegt piedāvāto pierādījumu?
Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pants, skatot to kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punktu un 2. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 3. punkts, skatot to kopsakarā ar 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas grozīta ar 3., 5. un 8. protokolu un papildināta ar 2. protokolu, 3. pantu, saistībā ar neaizsargātības prezumpciju atbilstīgi Komisijas Ieteikuma (2013. gada 27. novembris) par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā 7. punktam, ir jāinterpretē tādējādi, ka aizdomās turētā nopratināšana, ko veic policijas darbinieks vai cita persona, kura ir pilnvarota veikt izmeklēšanas darbību, psihiatriskās slimnīcas apstākļos, neņemot vērā nenoteiktības stāvokli, īpaši ierobežotas vārda brīvības un īpašas garīgās neaizsargātības apstākļos, kā arī bez advokāta klātbūtnes, ir uzskatāma par necilvēcīgu izturēšanos un vispār izslēdz šādu nopratināšanas procesuālo darbību, jo tā ir nesaderīga ar Savienības pamattiesībām?
Ja atbilde uz 12. jautājumu ir apstiprinoša, vai šajā jautājumā izklāstītās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās dod tiesības (vai attiecīgi – uzliek pienākumu) valsts tiesai, kas kriminālprocesa ietvaros izskata lietu, kura ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā darbības jomā, lasot to kopsakarā ar Komisijas Ieteikuma (2013. gada 27. novembris) par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā 7. punktu, darbības jomā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm darbības jomā, bet arī jebkurām citām kriminālprocesa iestādēm, kas veic procesuālas darbības lietā, atstāt nepiemērotas valsts tiesību normas, kas nav saderīgas ar šo direktīvu, tostarp jo īpaši nepiemērot Kriminālprocesa kodeksa 168.a pantu, un tātad – pēc transponēšanas termiņa beigām – aizstāt valsts tiesību normu ar iepriekš minētajām direktīvas tiešas iedarbības normām pat gadījumos, kad šāda persona pēc tam, kad izmeklēšana ir pabeigta un prokurors ir iesniedzis tiesā apsūdzību, ir iecēlusi aizstāvi pēc savas izvēles?
Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (2016. gada 26. oktobris) par juridisko palīdzību aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām Eiropas apcietināšanas ordera procesā 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts, 4. panta 5. punkts un 9. pants saistībā ar 19., 24. un 27. apsvērumu, skatot tos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta Direktīvas (ES) 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm 3. panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunktu, kā arī 3. panta 3. punkta b) apakšpunktu, skatot tos kopsakarā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, kā arī Savienības tiesībās noteiktais efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka prokuroram[,] kurš rīkojas krimināllietas pirmstiesas stadijā, ir pienākums rīkoties, pilnībā ievērojot Direktīvas 2016/1919 prasības, kurām ir tieša iedarbība, un tādējādi nodrošināt, ka aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, kurus procesā aizsargā minētā direktīva, tiek nodrošināta efektīva tiesiskā aizsardzība, sākot ar agrāko no šādiem datumiem:
a) pirms viņus nopratina policija vai cita tiesībaizsardzības vai tiesu iestāde;
b) brīdī, kad izmeklēšanas vai citas kompetentās iestādes veic izmeklēšanas vai citu pierādījumu vākšanas darbību saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Direktīvas 2013/48/ES 3. punkta c) apakšpunktu;
c) nekavējoties pēc brīvības atņemšanas (ar to saprotot arī uzturēšanos psihiatriskajā slimnīcā), un, ja nepieciešams, viņam ir pienākums neņemt vērā augstākstāvošu prokuroru rīkojumus, ja viņš ir pārliecināts, ka to izpilde kaitētu aizdomās turētā, attiecībā uz kuru pastāv neaizsargātības prezumpcija, efektīvai aizsardzībai, tostarp viņa tiesībām uz taisnīgu tiesu vai citām tiesībām, kas viņam piešķirtas ar Direktīvu 2016/1919 saistībā ar Direktīvu 2013/48/ES?
Ja atbilde uz 14) jautājumu ir apstiprinoša, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, kurā ir noteikts efektīvas tiesiskās aizsardzības princips, skatot to kopsakarā ar LES 2. pantu, saistībā ar tiesiskuma principa ievērošanu, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā (skat. 2021. gada 21. decembra Tiesas spriedumu lietā C-508/18), un vai tiesnešu neatkarības princips, kas noteikts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Pamattiesību hartas 47. pantā, kā tas interpretēts Tiesas judikatūrā (skat. 2018. gada 27. februāra spriedumu, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C-64/16, EU:C:2018:117) ir jāinterpretē tādējādi, ka šie principi, ņemot vērā iespēju, ka ģenerālprokurors vai augstākstāvošas prokuratūras izdod zemākstāvošiem prokuroriem saistošus rīkojumus, ar ko zemākstāvošiem prokuroriem tiek noteikts pienākums neņemt vērā Savienības tiešas iedarbības tiesību normas vai ar kuriem tiek kavēta to piemērošana, nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta prokuratūras tieša atkarība no izpildvaras iestādes, proti, tieslietu ministra, kā arī nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ierobežo prokurora neatkarību, piemērojot Savienības tiesību normas, it īpaši:
a) ustawa z dnia 28 stycznia 2016 roku Prawo o prokuraturze [2016. gada 28. janvāra Prokuratūras likuma] 1. panta 2. punktu, 3. panta 1. punkta 1. un 3. apakšpunktu un 7. panta 1.–6. un 8. punktu, kā arī 13. panta 1. un 2. punktu, kuri norāda uz to, ka tieslietu ministrs, kurš vienlaikus ir ģenerālprokurors un galvenā prokuratūras iestāde, var izdot arī tādus rīkojumus, kas ir saistoši zemākstāvošiem prokuroriem arī attiecībā uz Savienības tiesību tiešas piemērošanas ierobežošanu un kavēšanu?
____________
1 Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam..
1 OV 2017, L 91, 40. lpp.
1 OV 2013, L 294, 1. lpp.
1 OV 20173, C 378, 8. lpp