VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2012. gada 8. maijā (*)
Dempings – Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes etanolamīnu imports – Galīgais antidempinga maksājums – Antidempinga pasākumu termiņa beigas – Pārskatīšana – Dempinga turpināšanās vai atkārtošanās iespējamība – Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 2. punkts
Lieta T‑158/10
The Dow Chemical Company, Midlande, Mičigāna (Amerikas Savienotās Valstis), ko sākotnēji pārstāvēja J.‑F. Bellis, R. Luff un V. Hahn, pēc tam J.‑F. Bellis un R. Luff, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv J.‑P. Hix, R. Szostak un B. Driessen, pārstāvji, kuriem palīdz G. Berrisch, advokāts, un N. Chesaites, barrister,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja H. van Vliet un M. França, pēc tam M. França un A. Stobiecka‑Kuik, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par lūgumu daļēji atcelt Padomes 2010. gada 19. janvāra īstenošanas Regulu (ES) Nr. 54/2010, ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes etanolamīnu importam (OV L 17, 1. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood[, tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] (referents) un J. Švarcs [J. Schwarcz],
sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 20. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 1994. gada 1. februārī Eiropas Savienības Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 229/94, ar ko piemēro galīgos antidempinga maksājumus Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes etanolamīnu importam Kopienā un kas attiecas uz pagaidu maksājumu galīgu iekasēšanu [neoficiāls tulkojums] (OV L 28, 40. lpp.).
2 Pēc pārskatīšanas 2000. gada 20. jūlijā saskaņā ar Padomes 1995. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), tās redakcijā ar grozījumiem (aizstāta ar Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 51. lpp.; labojums OV 2010, L 7, 22. lpp.) (turpmāk tekstā – “pamatregula”), it īpaši saskaņā ar Regulas Nr. 384/96 11. panta 2. un 3. punktu (vēlāk – pamatregulas 11. panta 2. un 3. punkts), Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 1603/2000, ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu attiecībā uz Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes etanolamīnu importu (OV L 185, 1. lpp.). Antidempinga maksājums prasītājas The Dow Chemical Company importam tika noteikts EUR 69,40 apmērā par tonnu.
3 Pēc pārskatīšanas 2006. gada 23. oktobrī saskaņā ar Regulas Nr. 384/96 11. panta 2. un 3. punktu Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 1583/2006, ar ko piemēro galīgu antidempinga maksājumu attiecībā uz Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes etanolamīnu importu (OV L 294, 2. lpp.). Regula Nr. 1583/2006 bija piemērojama divus gadus. Tajā antidempinga maksājums prasītājas importam bija noteikts EUR 59,25 par tonnu.
4 2008. gada 18. martā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 71, 13. lpp.) tika publicēts Paziņojums par dažu antidempinga pasākumu gaidāmo termiņa izbeigšanos.
5 2008. gada 25. jūlijā ražotāji, kas saražo vairāk nekā 50 % no kopējā etanolamīnu ražošanas apjoma Eiropas Savienībā, iesniedza pieprasījumu pārskatīt spēkā esošos antidempinga maksājumus saskaņā ar Regulas Nr. 384/96 11. panta 2. punktu.
6 2008. gada 25. oktobrī Eiropas Kopienu Komisija publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī Paziņojumu par termiņa beigu pārskatīšanas sākšanu attiecībā uz antidempinga pasākumiem, ko piemēro Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes etanolamīnu importam [Paziņojums par antidempinga pasākumu, ko piemēro Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes etanolamīnu importam, beigu termiņa pārskatīšanas uzsākšanu] (OV C 270, 26. lpp.).
7 2009. gada 22. oktobrī Komisija nosūtīja prasītājai dokumentu ar vispārēju informāciju un dokumentu ar īpašu informāciju. Tajos Komisija tostarp norādīja, ka prasītājas imports nebija par dempinga cenām ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas laikā, kas ilga no 2007. gada 1. oktobra līdz 2008. gada 30. septembrim (turpmāk tekstā – “ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas periods”). Turklāt Komisija norādīja, ka otra Amerikas Savienoto valstu (turpmāk tekstā – “ASV”) ražotāja Ineos Oxide LLC (turpmāk tekstā – “Ineos”), kas sadarbojās antidempinga procedūrā, dempinga starpība bija 11,9 %. Komisija piešķīra tādu pašu dempinga starpību tiem ASV ražotājiem, kas nesadarbojās antidempinga procedūrā, un secināja, ka pastāv kaitējuma atkārtošanās iespēja.
8 2009. gada 6. novembrī prasītāja iesniedza apsvērumus par informatīvajiem dokumentiem, kurus tā bija saņēmusi no Komisijas.
9 2010. gada 19. janvārī Padome pieņēma īstenošanas Regulu (ES) Nr. 54/2010, ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes etanolamīnu importam (OV L 17, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”). Apstrīdētā regula ir piemērojama divus gadus. Tajā antidempinga maksājums prasītājas importam ir noteikts EUR 59,25 par tonnu. Padome pieļauj kaitējuma atkārtošanās iespēju gadījumā, ja tiks atcelti antidempinga pasākumi (apstrīdētās regulas preambulas 91. apsvērums). Savu secinājumu pamatošanai Padome tostarp atsaucas uz dempinga turpināšanos ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas periodā, ASV ražotāju neizmantoto jaudu, Ķīnai noteiktajiem antidempinga maksājumiem par konkrēto preci, attiecīgās preces pieprasījumu ASV un šīs valsts eksporta tirgiem, pāreju no monoetilēnglikola ražošanas uz etanolamīnu ražošanu un faktu, ka sabiedrības, kuras izmeklēšanā nesadarbojās, joprojām bija ļoti ieinteresētas palikt Eiropas Savienības tirgū un paplašināt savu eksporta darbību (apstrīdētās regulas preambulas 81. apsvērums).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2010. gada 9. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.
11 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2010. gada 21. maijā, Komisija lūdza atļauju iestāties tiesvedībā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2010. gada 23. augusta rīkojumu Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs šo lūgumu iestāties lietā apmierināja.
12 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas otrajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
13 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja Padomi atbildēt uz noteiktiem rakstveida jautājumiem. Padome atbildēja uz šiem jautājumiem ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 15. jūlijā.
14 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2011. gada 20. septembra tiesas sēdē.
15 Tiesas sēdē Padome norādīja, ka tā vēlējās izdarīt labojumus rakstveida atbildēs, kuras tā bija iesniegusi Vispārējās tiesas kancelejā 2011. gada 15. jūlijā. Padome tika aicināta iesniegt šos labojumus rakstveidā, ko tā izdarīja noteiktajā termiņā. Prasītāja tika aicināta iesniegt apsvērumus par Padomes iesniegtajiem labojumiem, ko tā izdarīja noteiktajā termiņā.
16 Mutvārdu process tika slēgts 2011. gada 31. oktobrī.
17 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz prasītāju;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Padomes un Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
19 Prasītājas prasība ir balstīta uz vienu pamatu, kas saistīts ar pamatregulas 11. panta 2. punkta pārkāpumu. Šo pamatu var sadalīt septiņās daļās, kuras ir saistītas ar acīmredzamām kļūdām faktu konstatēšanā un novērtēšanā. Pirmā daļa attiecas uz dempinga konstatēšanu ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas periodā. Otrā daļa attiecas uz dempinga palielināšanu pēc ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas perioda. Trešā daļa attiecas uz ASV ražotāju neizmantoto etanolamīna ražošanas jaudu. Ceturtā daļa attiecas uz tirdzniecības novirzīšanu sakarā ar Ķīnai piemērotajiem antidempinga pasākumiem. Piektā daļa attiecas uz pieprasījuma palielināšanos ASV un citos tirgos. Sestā daļa attiecas uz pāreju no monoetilēnglikola ražošanas uz etanolamīnu ražošanu. Septītā daļa attiecas uz attiecībām starp ASV un Savienības cenām.
20 Vispārējā tiesa uzskata par atbilstošu izvērtēt vienīgā pamata pirmo un trešo daļu.
21 Sākotnēji, pirmkārt, ir jāatgādina, ka kopējās tirdzniecības politikas jomā un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ (Tiesas 2007. gada 27. septembra spriedums lietā C‑351/04 Ikea Wholesale, Krājums, I‑7723. lpp., 40. punkts, un 2010. gada 11. februāra spriedums lietā C‑373/08 Hoesch Metals and Alloys, Krājums, I‑951. lpp., 61. punkts). Šajā kontekstā ir jāuzskata, ka dempinga un kaitējuma turpināšanās vai atkārtošanās iespējas izvērtēšana nozīmē veikt sarežģītu ekonomisko jautājumu vērtējumu un ka, kontrolējot šādu vērtējumu, tiesai ir tikai jāveic pārbaude attiecībā uz to, vai ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 20. jūnija spriedumu lietā T‑188/99 Euroalliages/Komisija, Recueil, II‑1757. lpp., 45. un 46. punkts).
22 Otrkārt, saskaņā ar pamatregulas 11. panta 2. punkta pirmo daļu antidempinga pasākuma termiņš beidzas piecus gadus pēc tā noteikšanas vai piecus gadus pēc datuma, kurā beidzās pēdējais pārskats par dempingu un zaudējumiem, “ja vien pārskatā nekonstatē, ka pasākuma beigas var izraisīt dempinga un zaudējumu turpināšanos vai atkārtošanos”. No šī teksta vispirms izriet, ka pasākuma termiņa beigšanās pēc pieciem gadiem ir norma, kaut arī tās saglabāšana ir izņēmums. Tāpat pasākuma saglabāšana ir atkarīga no tā termiņa beigšanās seku izvērtēšanas rezultāta, proti, no prognozes, kas balstīta uz pieņēmumiem attiecībā uz situācijas attiecīgajā tirgū attīstības nākotnē. Visbeidzot, no šīs normas izriet, ka ar dempinga un kaitējuma turpināšanās vai atkārtošanās iespēju nepietiek, lai pamatotu pasākuma saglabāšanu, jo tā ir atkarīga no tā, vai dempinga un kaitējuma turpināšanās vai atkārtošanās iespēju ir faktiski konstatējušas kompetentās iestādes, pamatojoties uz izmeklēšanu (iepriekš 21. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Euroalliages/Komisija, 41., 42. un 57. punkts, un 2003. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑132/01 Euroalliages u.c./Komisija, Recueil, II‑2359. lpp., 37. punkts).
Par vienīgā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz dempinga konstatēšanu ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas periodā
Lietas dalībnieku argumenti
23 Prasītāja, atsaucoties uz apstrīdētās regulas preambulas 80. apsvērumu, norāda, ka dempinga 11,9 % apmērā pastāvēšana faktiski tika konstatēta tikai attiecībā uz vienu sabiedrību, proti, Ineos. Šīs sabiedrības, kas ir saistīta ar vienu no sūdzības iesniedzējiem, imports veido tikai nelielu daļu no kopējā ASV izcelsmes etanolamīnu importa. Šī importa lielāko daļu, proti, vairāk kā 85 %, veido prasītājas imports. Tomēr prasītājas dempinga starpība bija –7 % (proti, dempings nepastāv). Līdz ar to attiecībā uz Ineos īstenotais dempings nav nozīmīgs.
24 Turklāt iestādes piemēroja Ineos dempinga starpību arī trešajam ASV ražotājam, kam bija ļoti maza nozīme un kas nesadarbojās izmeklēšanā. Tomēr pretēji Padomes apgalvojumam, kas ir ietverts apstrīdētās regulas preambulas 116. apsvērumā, nekas neļāva uzskatīt, ka šis ražotājs īstenotu dempingu, ja tas atsāktu eksportu uz Savienību.
25 Katrā ziņā valsts mēroga vidējā dempinga starpība ASV izcelsmes etanolamīna importam ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas periodā bija –4,5 % (proti, dempings nepastāvēja). Prasītāja šajā ziņā atsaucas uz citu lietu, kurā Komisija savu secinājumu pamatošanai izmantoja vidējo svērto dempinga starpību. Prasītāja precizē, ka tā neapgalvo, ka pamatregulas 9. panta 3. punkts ir piemērojams šīs pašas regulas 11. panta 2. punkta kontekstā. Tā atsaucās uz šo lietu tāpēc, lai precizētu, ka viena vai divu eksportētāju dempings nedrīkst ļaut aizmirst par to, ka valsts līmenī dempings neeksistēja. Tāpat prasītāja uzsver, ka Padome Vispārējai tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos atzina, ka iestādēm pārskatīšanā ir jāanalizē attiecīgā eksporta valsts. Tas nozīmē, ka dempings ir jānovērtē attiecībā uz visu importu no ASV kopumā. Šajā gadījumā Padome atzina, ka iestādes nekonstatēja, ka viss imports no ASV faktiski notika par dempinga cenām. Turklāt Komisija arī uzskatīja, ka tā var pamatot secinājumu par dempinga turpināšanos ar eksportētāju, kuru imports veido mazāk nekā 10 % no attiecīgā importa, faktiski pastāvošu vai noteiktu dempingu. Tomēr Padome nonāca pretrunā ar sevi, ciktāl procedūras laikā iestādes aizstāvēja nostāju, saskaņā ar kuru pasākumu, kuru termiņš beidzas, pārskatīšana nebija izmeklēšana saistībā ar tikai viena eksportētāja īstenotu importu. Visbeidzot Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) Apelācijas iestādes ziņojums, uz kuru atsaucas Padome savos rakstveida apsvērumos, apstiprina, ka iestādēm ir jāizvērtē dempinga starpība attiecībā uz “katru preci”. Šajā gadījumā šī dempinga starpība bija negatīva.
26 Padome norāda, ka secinājums, kas pārņemts apstrīdētās regulas preambulas 80. apsvērumā, nekādā ziņā nav kļūdains. No apstrīdētās regulas preambulas 23. apsvērumā ietvertajiem īpašajiem secinājumiem attiecībā uz dempingu izriet, ka iestādes neapgalvo, ka tās vēlējās noteikt faktisku dempinga starpību diviem ASV ražotājiem. Turklāt attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka attiecībā uz Ineos īstenotais dempings nebija nozīmīgs, Padome precizē, ka iestādēm nav pienākuma konstatēt dempinga pastāvēšanu attiecībā uz katru eksportētāju individuāli, jo dempinga starpības un atbilstošie antidempinga maksājumi nevar tikt grozīti šāda veida pārskatīšanā. Ir svarīgi noteikt, vai joprojām pastāv dempings no attiecīgās eksporta valsts. Šāda pieeja tika apstiprināta PTO Apelācijas iestādes ziņojumā. Šajā ziņā prasītājas apgalvojums, ka minētais ziņojums apstiprina, ka iestādēm bija jāizvērtē dempinga starpība attiecībā uz “katru preci”, ir kļūdains. PTO Apelācijas iestādes konstatējumi attiecās uz Līguma par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) VI panta īstenošanu (OV 1994, L 336, 103. lpp.) 9.2. pantu, kas ietverts Līguma par PTO izveidi (OV 1994, L 336, 3. lpp.) 1 A pielikumā un piemērojams attiecībā uz sākotnējo izmeklēšanu, nevis uz minētā līguma 11.3. pantu. Visbeidzot prasītājas apgalvojumā netiek ņemts vērā fakts, ka dempinga starpība bija jāpiemēro trešajam ASV ražotājam, kuru prasītāja minēja rakstveida apsvērumos.
27 Runājot par trešo ASV ražotāju, kuru prasītāja ir norādījusi rakstveida apsvērumos, Padome atsaucas uz apstrīdētās regulas preambulas 29. apsvērumu un būtībā uzskata, ka šim ražotājam ir maza nozīme.
28 Attiecībā uz prasītājas izvirzīto faktu, ka dempinga starpība attiecīgās ASV izcelsmes preces importam bija –4,5 %, Padome apgalvo, ka iestādes nekonstatēja, ka viss imports no ASV, kā to norāda prasītāja, faktiski notika par dempinga cenām. Turklāt Padome apgalvo, ka iestādēm nav pienākuma ne konstatēt dempinga pastāvēšanu attiecībā uz katru eksportētāju individuāli, ne arī aprēķināt dempinga starpību valsts līmenī. Lieta, uz kuru prasītāja atsaucās rakstveida apsvērumos, nav atbilstoša, jo tā attiecās uz izmeklēšanu, kas uzsākta saskaņā ar pamatregulas 5. pantu. Tomēr noteikumi par šādas izmeklēšanas izbeigšanu, kas paredzēti pamatregulas 9. panta 3. punktā, nav piemērojami ar pārskatīšanu saistītajai izmeklēšanai.
Vispārējās tiesas vērtējums
29 Vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētā regula ietver C punktu “Dempinga turpināšanās vai atkārtošanās iespējamība”. Apstrīdētās regulas preambulas 17. apsvērumā Padome precizē, ka “tika pārbaudīts, vai šajā laikā bija dempings”.
30 Apstrīdētās regulas preambulas 23. apsvērumā Padome norādīja, ka vidējās svērtās normālās vērtības salīdzinājums ar vidējo svērto eksporta cenu parādīja, ka “bija dempings”. Šajā ziņā Padome konstatēja, ka prasītājas dempinga starpība bija 0 % (faktiskajai aprēķinātajai starpībai esot –7 %) un ka Ineos dempinga starpība bija 11,9 %. Turklāt šī pēdējā minētā dempinga starpība tika piemērota arī citiem eksportētājiem, kuri nesadarbojās antidempinga procedūrā.
31 Apstrīdētās regulas preambulas 24. apsvērumā Padome norādīja, ka papildus “dempinga noteikšanas” analīzei tika pārbaudīta arī “dempinga turpināšanās” iespējamība.
32 Apstrīdētās regulas preambulas 25. apsvērumā, veicot dempinga līmeņa analīzi pasākumu atcelšanas gadījumā, Padome precizēja, ka, “ja eksporta cenas samazinātu proporcionāli antidempinga maksājumu līmenim, PIP [ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas periodā] novērotā dempinga starpība (atbilstoši pamatregulas 18. pantam) būtu 12 % attiecībā uz [Ineos] un tiem uzņēmumiem, kuri izmeklēšanā nesadarbojās, bet dempinga nebūtu attiecībā uz [prasītāju]”.
33 Padomes veiktā izvērtēšana tai lika secināt, ka pastāvēja “dempinga turpināšanās iespēja” (apstrīdētās regulas preambulas 51. apsvērums).
34 Apstrīdētas regulas preambulas 74. apsvērumā, veicot Kopienu industrijas situācijas analīzi, Padome atgādināja, ka “PIP [ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas perioda] dempings turpinājās, lai gan zemākā līmenī, nekā noteikts iepriekšējā pārskatīšanas izmeklēšanā”.
35 Apstrīdētās regulas preambulas 80. apsvērumā, veicot kaitējuma atkārtošanās iespējas izvērtēšanu, Padome norādīja, ka “PIP [ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas perioda] dempinga turpināšanu konstatēja diviem ASV ražotājiem eksportētājiem”.
36 Visbeidzot apstrīdētās regulas preambulas 113. un 114. apsvērumā Padome secināja, norādot, ka “izmeklēšanā tika konstatēts, ka pastāv dempinga turpināšanās iespējamība (tostarp iespēja, ka palielināsies eksporta apjoms par dempinga cenām), kā arī kaitējuma atkārtošanās varbūtība” un ka, “pat ievērojot to, ka viens no abiem sadarbībā iesaistītajiem ražotājiem eksportētājiem neīstenoja dempingu, un (tādēļ) pieņemot, ka nākotnē šā uzņēmuma importa daļa no ASV nebūs par dempinga cenām, tomēr [tika] izpildīti maksājumu turpmākas saglabāšanas nosacījumi atbilstoši 11. panta 2. punktam”.
37 No šiem elementiem izriet, ka, lai secinātu par nepieciešamību saglabāt spēkā antidempinga pasākumus, Padome pamatojās vienīgi uz dempinga turpināšanās iespējamību. Padome neatsaucās uz dempinga atkārtošanās iespējamību. Turklāt, lai secinātu, ka pastāvēja dempinga turpināšanās iespējamība, Padome pamatojās it īpaši uz faktu, ka dempings turpinājās ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas periodā. Visbeidzot Padomes secinājums, saskaņā ar kuru dempings turpinājās ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas periodā, ir balstīts uz faktu, ka divi ražotāji eksportētāji īstenoja dempingu. Padome nenorādīja ne to, ka dempingu īstenoja prasītāja, ne arī to, ka tas varēja atkārtoties. Tāpat netieši, bet nenovēršami izriet, ka Padome konstatēja saikni starp divu ražotāju eksportētāju īstenoto dempingu ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas periodā un dempinga turpināšanās iespējamību, ja tiktu atcelti pasākumi.
38 Prasītāja būtībā uzskata, ka Padome nevarēja ignorēt faktu, ka tā nenodarbojās ar dempingu ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas periodā.
39 Pirmkārt, jāuzsver, ka Padome šajā gadījumā pamatojās uz dempinga turpināšanās iespējamību, tostarp uzskatot, ka dempings turpinājās ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas laikā.
40 Otrkārt, jāatzīmē, ka jēdziens “dempings”, kā tas ir pārņemts pamatregulas 11. panta 2. punktā, nav definēts. Tomēr, ņemot vērā pamatregulas uzbūvi un pretējas norādes neesamību, jāuzskata, ka jēdzienam “dempings”, kas pārņemts pamatregulas 11. panta 2. punktā, ir tāda pati nozīme kā jēdzienam “dempings”, kas definēts minētās regulas 1. pantā, kurš attiecas uz “principiem”.
41 Treškārt, pamatregulas 1. panta, it īpaši tā 1. un 2. punkta, izpratnē dempings ir minēts saistībā ar preci, kas ir laista brīvā apgrozībā Eiropas Savienībā. Ja minētā prece tiek pārdota par dempinga cenu un tas rada kaitējumu, iestādes, ņemot vērā citus nosacījumus, var noteikta antidempinga pasākumus.
42 Ceturtkārt, jāatgādina, ka antidempinga pasākumi attiecas principā uz jebkādu noteiktas kategorijas preču importu no trešajām valstīm, nevis uz noteiktu uzņēmumu preču importu (Tiesas 1993. gada 7. decembra spriedums lietā C‑216/91 Rima Eletrometalurgia/Padome, Recueil, I‑6303. lpp., 17. punkts). Turklāt saskaņā ar pamatregulas 9. panta 5. punktu preču importam piemēro antidempinga maksājumu, kura summa tiek noteikta atbilstoši katram konkrētajam gadījumam, nepieļaujot diskrimināciju.
43 Piektkārt, jāuzsver, ka pamatregulas 11. panta 2. punkta ietvaros iestādes spēkā esošos pasākumus var vai nu saglabāt, vai ļaut beigties to termiņam. Tās nevar grozīt minētos pasākumus, lai ņemtu vērā arī faktu, ka noteikti uzņēmumi nenodarbojās ar dempingu.
44 No iepriekš minētā izriet, ka dempinga turpināšanās jēdziens, kas ietverts pamatregulas 11. panta 2. punktā, aptver ne tikai noteiktu uzņēmumu īstenoto dempingu, bet arī attiecīgās preces dempingu no trešajām valstīm, kā to turklāt rakstveida apsvērumos atzina Padome.
45 Šajā gadījumā, pirmkārt, no iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka prasītājas imports veido lielāko daļu no ASV importa ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas laikā, proti, vairāk nekā 85 % no apjoma, ko neapstrīd Padome. Otrkārt, ja iestādes analīzē būtu pienācīgi ņēmušas vērā prasītājas īstenoto dempingu, tās neizdarītu secinājumu, ka attiecīgās ASV izcelsmes preces dempings turpinājās ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas periodā. Šādā gadījumā iestādēm bija jākonstatē, ka lielākā daļa ASV importa, proti, 85 % apjoma, tika īstenota bez dempinga. Šādai situācijai vajadzēja izraisīt secinājumu, ka vidējā novērtētā dempinga starpība attiecīgo ASV izcelsmes preču importam bija negatīva (proti, dempings nepastāvēja), kā tas izriet no prasītājas aprēķiniem, kurus neapšaubīja Padome. Šādos apstākļos Padome nevarēja ne izdarīt secinājumu, ka dempings turpinājās ar pārvērtēšanu saistītās izmeklēšanas laikā, ne arī – ka pastāvēja dempinga turpināšanās iespējamība. Līdz ar to Padomei bija jāpierāda, ka pastāvēja dempinga atkārtošanās iespējamība.
46 Katrā ziņā, pat pieņemot, ka dempinga turpināšanās jēdziens, kas ietverts pamatregulas 11. panta 2. punktā, var tikt interpretēts tā, ka tas attiecas faktiski uz dempingu, ko īsteno individuāli uzņēmumi vai daži no tiem, iestādes attiecībā uz prasītāju nevarēja konstatēt dempinga turpināšanos, ko tās arī neizdarīja. Turklāt apstrīdētās regulas preambulas 25. apsvērumā Padome precizēja, ka pasākumu atcelšanas gadījumā “dempinga nebūtu attiecībā uz [prasītāju]”. Šādos apstākļos iestādēm turklāt vajadzēja pierādīt dempinga turpināšanās iespējamību (attiecībā uz diviem citiem ražotājiem eksportētājiem), attiecībā uz prasītāju pierādot dempinga atkārtošanās iespējamību. Tomēr apstrīdētajā regulā šajā ziņā nav ietverta nekāda norāde.
47 Ņemot vērā visus šos iemeslus, ir jākonstatē, ka Padome pieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka dempings turpinājās ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas laikā, un līdz ar to uz šī pamata saglabājot dempinga turpināšanās iespējamību. Tāpēc vienīgā pamata pirmā daļa ir jāapstiprina un līdz ar to jāatceļ apstrīdētā regula, ciktāl tā attiecas uz prasītāju.
Par vienīgā pamata trešo daļu, kas attiecas uz ASV ražotāju neizmantoto etanolamīna ražošanas jaudu
Lietas dalībnieku argumenti
48 Prasītāja uzskata, ka Padomes apgalvojums, kas ietverts apstrīdētās regulas preambulas 28. apsvērumā un ar kuru tiek uzsvērta ASV ražotāju neizmantotā ražošanas jauda, nav pamatots. Runa ir par būtisku elementu, kas iestādēm ļauj secināt, ka antidempinga pasākumi ir jāsaglabā vēl papildus divus gadus, kā tas ir norādīts apstrīdētās regulas preambulas 117. apsvērumā. Administratīvajā procedūrā prasītāja norādīja, ka iestāžu piedāvātais aprēķins (70 000 tonnas) bija balstīts uz kļūdainu aprēķinu, ņemot vērā, ka tas ietvēra maksimālo iespējamo ražošanas apjomu (proti, rūpniecības faktisko jaudu) kopējam patēriņam ASV. Pēc prasītājas komentāriem iestādes norādīja, ka ir grozījušas savu aprēķina metodi. Tomēr apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvērumā Padome atsaucās uz datiem, kas pamato neizmantotās jaudas sākotnējo aprēķinu. Patiesībā apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvērumā ietvertais ekonomiskais ziņojums parādīja, ka ASV ražotāju neizmantotā jauda neeksistē, ja ražošanas jauda tiek salīdzināta ar ASV patieso ražošanas apjomu. ASV rūpniecība darbojās ar pilnu ražošanas jaudu. Prasītāja piebilst, ka Vispārējai tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos Padome turpina jaukt neizmantoto ražošanas jaudu ar apgādes pārpalikumu ASV tirgū. Turklāt attiecībā uz Padomes izvirzīto faktu, ka prasītāja izmantoja 80 % no tās nominālās pilnās jaudas, ir jāņem vērā viesuļvētras, kas skāra Luiziānas un Teksasas štatus (ASV) ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas laikā un kuru rezultātā tika slēgtas rūpnīcas, kā to apstiprina publikācija, kas citēta apstrīdētajā regulā. Šādos apstākļos faktiskā ražošanas jauda samazinājās un prasītājas ražošanas jaudas izmantošanas likme bija 98,7 %.
49 Padome norāda, ka iestādes faktiski grozīja savu aprēķina metodi tiesvedības laikā (lai galīgais aprēķins būtu – 60 000 neizmantotās jaudas tonnas). Tomēr pretēji tam, ko varēja secināt no prasītājas rakstveida apsvērumiem, apstrīdētajā regulā ietvertā aprēķina metode bija tā, kas izrietēja no grozījumiem, nevis tā, kas sākotnēji, pēc prasītājas teiktā, ietvēra kļūdu. Tas izriet no apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvēruma un prasītājai procedūras laikā sniegtās informācijas. Padome šajā ziņā precizē, ka neizmantotā jauda tika aprēķināta, faktisko ražošanas jaudas apmēru atskaitot no faktiskā saražotā apjoma. Iestādes uzskatīja, ka faktiskais ražošanas jaudas līmenis palielinājās līdz 90 % no kopējās nominālās jaudas. Lai noteiktu faktisko ražošanas apjomu, iestādes atsaucās uz informāciju, saskaņā ar kuru prasītāja darbojās, izmantojot 80 % no savas pilnas nominālās kapacitātes. Šī likme pēc Padomes domām tika piemērota arī ražotājam eksportētājam, kas nesadarbojās. Turklāt fakts, ka tajā pašā apsvērumā Padome norādīja uz būtisku atšķirību starp ASV kopējo nominālo jaudu un pieprasījumu šajā tirgū, nekādi nepierāda, ka Padome balstīja savu neizmantotās jaudas aprēķinu uz šo abu elementu salīdzinājumu.
50 Runājot par prasītājas izvirzīto faktu, saskaņā ar kuru ASV rūpniecība darbojās ar maksimālo ražošanas jaudu, tam pretrunā ir elementi, kas tika iesniegti procedūrā attiecībā uz prasītājas ražošanas jaudas izmantošanu (proti, 80 % ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas laikā). Turklāt prasītājas rakstveida apsvērumos ietvertie elementi, skatot tos attiecīgajā kontekstā, nepamatoja tās secinājumu. Tāpat prasītājas izvirzītie elementi, kuri attiecās uz viesuļvētrām, kas skāra Luiziānas un Teksasas štatus ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas laikā, netika iesniegti administratīvajā procedūrā. Līdz ar to prasītāja nevarēja atsaukties uz šiem elementiem, lai konstatētu iestāžu pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Turklāt prasītājas apgalvojumus neapstiprina arī pierādījumi. Katrā ziņā apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvērums pierādīja, ka iestādes ņēma vērā viesuļvētru, kas skāra Luiziānas un Teksasas štatus ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas laikā, ietekmi. Prasītāja šo punktu neapstrīdēja.
51 Runājot par ekonomisko ziņojumu, ko prasītāja minēja rakstveida apsvērumos un kas ir minēts apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvērumā, tas apstiprina ASV neizmantotās potenciālās ražošanas jaudas pastāvēšanu. It īpaši šis ziņojums pierādīja, ka ASV tirgū ir apgādes pārpalikums. Šis apgādes pārpalikums kopā ar neizmantoto ražošanas jaudu apstiprināja neizmantotās ražošanas jaudas pastāvēšanu salīdzinājumā ar iekšējo patēriņu. Visbeidzot Padome uzsver, ka apstrīdētās regulas preambulas 117. apsvērumā ietvertais apgalvojums faktiski pamato antidempinga pasākumu saglabāšanas “ierobežošanu” uz diviem gadiem piecu gadu vietā.
Vispārējās tiesas vērtējums
52 Padome apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvērumā norādīja, ka ASV neizmantotā etanolamīna ražošanas jauda bija 60 000 tonnas ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas laikā.
53 Pirmkārt, jāatzīmē, ka apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvērums parāda nekonsekvenci attiecībā uz atbilstošajiem elementiem, kas ņemti vērā, lai noteiktu ASV neizmantoto ražošanas jaudu. Kaut arī Padome minētajā preambulas apsvērumā norāda, ka tā ir veikusi aprēķinus, “pamatojoties uz abu sadarbībā iesaistīto ražotāju eksportētāju saražotajiem daudzumiem, uz faktu, ka parasti prognozētais ražošanas līmenis ir aptuveni 90 % no uzstādītās [ražošanas] jaudas, uz pieņēmumu, ka to ASV ražotāju faktiskais saražotais apjoms, kuri izmeklēšanā nesadarbojās, nebūtu zemāks par 80 % no uzstādītās jaudas, kā arī uz tirgus jomas vadošo žurnālistu sniegto informāciju”, Padome divas reizes atsaucās arī uz vērtējumu, kas bija balstīts uz iekšējo patēriņu ASV. Precīzāk, vispirms Padome norāda, ka, “salīdzinot ar aplēsto ASV uzstādīto kopējo jaudu 732 000 tonnu apmērā, kopējais aplēstais pieprasījums un izmantošana savām vajadzībām sasniedza 588 000 tonnu” un ka “salīdzinoši zemais jaudas izmantošanas līmenis izrietēja no vairākiem iepriekšējo gadu notikumiem”. Turpinājumā Padome precizē, ka “neizmantotās ASV ražošanas jaudas iespējamo pastāvēšanu 2007. un 2008. gadā, t.i., PIP [ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas laikā], apstiprina arī gada galvenā publikācija, kas sniedz pārskatu par etanolamīnu tirgu”, un ka “publikācijā tika lēsts, ka 2007. gadā apgādes pārpalikums ASV tirgū sasniedza 65 000 tonnu”. Tomēr, kā rakstveida apsvērumos būtībā atzina Padome, ražošanas jaudas izmantošanas līmeņa aprēķināšanā netiek ņemts vērā iekšējais patēriņš. Turklāt Padome tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvērums šajā ziņā var šķist neskaidrs.
54 Otrkārt, no Padomes rakstveida atbildēm uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem izriet, ka metode, kāda tika izmantota, lai aprēķinātu ASV ražošanas neizmantoto jaudu, ir neskaidra, pat nekonsekventa salīdzinājumā ar šajā ziņā iesniegtajiem pierādījumiem. Kaut arī Padome vispirms apstiprināja, ka prasītājas un Ineos faktiskā ražošana tika nodalīta no ASV faktiskās ražošanas jaudas, Padome beigās tomēr precizēja, ka Ineos faktiskā ražošana tika nodalīta no kopējās ASV ražošanas nominālās jaudas, pirms tika aprēķināta faktiskā ražošanas jauda šajā valstī. Turpinājumā, kaut arī Ineos faktiskā ražošana tika nodalīta no kopējās ASV ražošanas nominālās jaudas, prasītājas un citu ražotāju, kas nesadarbojās izmeklēšanā, faktiskā ražošana tika nodalīta, saskaņā ar Padomes teikto, no faktiskās ražošanas jaudas šajā valstī. Tomēr netika iesniegts neviens detalizēts pierādījums, kas varētu pamatot faktu, ka dažu attiecīgo uzņēmumu faktiskā ražošana tika nodalīta no kopējās ASV ražošanas nominālās jaudas un ka dažu attiecīgo uzņēmumu faktiskā ražošana tika nodalīta no faktiskās ražošanas jaudas šajā valstī.
55 Treškārt, “gada galvenā publikācija, kas sniedz pārskatu par etanolamīna tirgu” (proti, Chemical Economics Handbook Product Review, “Ethanolamines”, SRI Consulting, turpmāk tekstā – “SRI ziņojums”), uz ko atsaucās Padome apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvērumā, ir pretrunā ar ASV neizmantotās ražošanas jaudas pastāvēšanu 60 000 tonnu apmērā. Ņemot vērā SRI ziņojuma datus un Padomes izmantoto metodi, lai noteiktu etanolamīna faktisko ražošanas jaudu ASV (proti, nominālo jaudu sareizinot ar 90 % likmi), šīs valsts neizmantotā ražošanas jauda 2008. gada novembrī (proti, mēnesi pēc ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas perioda beigām) bija 8000 tonnas, ko pamatoti atzīmē prasītāja savos rakstveida apsvērumos un kam neiebilst arī Padome. Pat ņemot vērā 95 % likmi, lai aprēķinātu faktisko ražošanu – un pieņemot, ka tāda aizstāšana ir iespējama –, rezultāts būtu 45 400 tonnas, proti, kas ir gandrīz uz pusi mazāks skaitlis nekā apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvērumā minētās 85 000 tonnas, kas tika aprēķinātas, izmantojot “vērienīgāku ražošanu”, proti, 95 % likmi, kā to savos rakstveida apsvērumos apstiprināja Padome. Turklāt, runājot par 2007. gadu (ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas periodu, kas ietver 2007. gada oktobri, novembri un decembri), SRI ziņojuma dati ļauj noteikt, ka maksimālais neizmantotās ražošanas jaudas apjoms ir 5650 tonnas.
56 Ceturtkārt, jāatzīmē, ka SRI ziņojumā vairākkārt ir minēts fakts, ka ražošanas jaudas izmantošanas likme ASV ir ļoti augsta.
57 Piektkārt, jāuzsver, ka ražošanas līmeni ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas laikā ietekmēja viesuļvētras Gustavs un Aiks (2008. gada septembrī), ko skaidri atzina Padome apstrīdētā lēmuma preambulas 26. apsvērumā. Precīzāk, Padome norāda, ka ražošanas jaudas salīdzinoši zemā izmantošanas likme ir saistīta ar konkrētie notikumiem, kas ir atgadījušies pēdējos gados, it īpaši ar “viesuļvētras Gustavs un Aiks izraisītajām sekām atsevišķās ražotnēs vai izejvielu ražotnēs”. Tā precizē, ka “viesuļvētrām Aiks un Gustavs bija zināma ietekme arī PIP [ar pārskatīšanu saistītās izmeklēšanas laikā], taču sekas tika novērstas pēc PIP”. Turpinājumā Padome norāda, atsaucoties uz profesionālo publikāciju, ka “viesuļvētru Aiks un Gustavs ietekmes rezultātā saskaņā ar PCI Consulting Group (PCI) 2008. gada aplēsēm kopējais zaudējumu apjoms sasniedza 39 000 tonnu zaudētas produkcijas”. Tomēr no apstrīdētās regulas, it īpaši tās preambulas 26. apsvēruma, neizriet, ka Padome, novērtējot ražošanas neizmantoto jaudu, ņēma vērā īstermiņa fenomenus, it īpaši viesuļvētru Aiks un Gustavs ietekmi. Tomēr Padome savā atbildē uz repliku apgalvo, ka “iestādes ņēma vērā viesuļvētru Gustavs un Aiks ietekmi uz ASV kopējo ražošanu, kad tās aprēķināja ASV neizmantotās ražošanas jaudas līmeni, un ka tās pamatojās uz vērtējumu, saskaņā ar kuru šīs valsts ražošanas zaudējums bija 39 000 tonnas”. Tomēr Vispārējā tiesā netika iesniegts neviens detalizēts pierādījums, kas ļautu uzskatīt, ka apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvērumā ietvertais 39 000 tonnu apjoms patiešām tika ietverts ASV neizmantotās ražošanas jaudas aprēķinā. Atbildot šajā ziņā uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, Padome vispirms norādīja, ka iestādes savā aprēķinā izmantoja ražošanas nominālo jaudu (proti, 732 000 tonnas), kas bija norādīta SRI ziņojumā un kuras aprēķinā jau tika ņemta vērā viesuļvētru Gustavs un Aiks ietekme. Turpinājumā Padome precizēja, ka tās atbilde bija neprecīza, un norādīja, ka tikai informācijā, kas ietverta SRI ziņojumā par ražošanas faktisko jaudu (un nevis informācijā par ražošanas nominālo jaudu), bija ņemti vērā traucējumi, ko bija izraisījušas viesuļvētras Gustavs un Aiks. Tāpat Padome arī precizēja, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, ka iestādes nevarēja izmantot SRI ziņojuma datus, izņemot tos, kas attiecās uz ražošanas nominālo jaudu. Līdz ar to ir skaidrs, ka Padome neizmantoja SRI ziņojumā norādītos datus par faktisko ražošanas jaudu. No minētā izriet, pretēji tam, ko varēja ieteikt Padomes sniegtā pirmā atbilde, kuru tā vēlāk izlaboja, ka nekas neļauj uzskatīt, ka iestādes izmantoja datus, kuros jau bija ņemta vērā viesuļvētru Gustavs un Aiks ietekme uz etanolamīna ražošanu ASV, vai ka minētā ietekme tika iekļauta ASV neizmantotās ražošanas jaudas aprēķinā.
58 Sestkārt, Vispārējā tiesā netika iesniegts neviens detalizēts pierādījums, kas ļautu pamatot 60 000 tonnu neizmantoto etanolamīna ražošanas apjomu ASV, uz ko apstrīdētajā regulā norādīja Padome, ņemot vērā it īpaši iepriekš izvirzītās nekonsekvences un pretrunas.
59 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Padomes iesniegtie pierādījumi, lai secinātu, ka 60 000 tonnu neizmantotās etanolamīna ražošanas jaudas ASV pastāvēšana ir vai nu neloģiska, vai nesaderīga ar vērā ņemamajiem atbilstošajiem pierādījumiem. No minētā izriet, ka Padome šajā gadījumā pieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neizmantotās etanolamīna ražošanas jaudas ASV līmeni novērtējot 60 000 tonnu apmērā. Jāpiebilst, ka šī kļūda ietekmēja vispārējos secinājumus, kas tika ietverti apstrīdētās regulas preambulas 26. apsvērumā, jo uz tās pamata Padome norādīja, ka “[bija] iespējas palielināt eksportu no ASV un iegūt daļu no Savienības tirgus”.
60 Tādējādi vienīgā pamata trešā daļa ir jāatbalsta un, pamatojoties uz to, jāatceļ apstrīdētā regula, ciktāl tā attiecas uz prasītāju.
Par tiesāšanās izdevumiem
61 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tā atlīdzina tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
62 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai iestādes, kas iestājas lietā, pašas sedz savus tiesāšanas izdevumus. Tādēļ Komisija, kas ir iestājusies lietā Padomes atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt Padomes 2010. gada 19. janvāra īstenošanas Regulu (ES) Nr. 54/2010, ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes etanolamīnu importam, ciktāl tā attiecas uz The Dow Chemical Company;
2) Eiropas Savienības Padome sedz savus un atlīdzina The Dow Chemical Company tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 8. maijā.
[Paraksti]