PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS
(piektā palāta paplašinātā sastāvā)
2001. gada 15. martā (1)
Valsts atbalsts – EKL 93. panta 2. punktā (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 2. punkts) paredzētās procedūras neuzsākšana – Nopietnas grūtības
Lietā T‑73/98,
Société Chimique Prayon-Rupel SA, dibināta Engisā [Engis] (Beļģija), ko pārstāv B. van de Valle de Gelke [B. van de Walle de Ghelcke], advokāts, kas norādījis adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv D. Triandafilu [D. Triantafyllou], pārstāvis, kas norādījis adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
ko atbalsta
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv B. Mutelzē-Šēna [B. Muttelsee-Schön], pārstāve, kam palīdz K. fon Donats [C. Von Donat], advokāts,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Komisijas 1997. gada 16. decembra lēmumu necelt iebildumus pret to, ka Vācijas Federatīvā Republika piešķir atbalstu Chemische Werke Piesteritz GmbH.
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(piektā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Garsija-Valdekasass [R. García-Valdecasas], tiesneši P. Linda [P. Lindh], Dž. D. Kuks [J. D. Cooke], M. Vilars [M. Vilaras] un N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood],
sekretāre B. Pastora [B. Pastor], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu, un pēc mutvārdu procesa 2000. gada 6. jūlijā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Fakti un process
1 Ar 1998. gada 22. janvāra vēstuli Komisija paziņoja Vācijas valdībai tās 1997. gada 16. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “Lēmums”) par finanšu pasākumiem, kas pieņemti par labu Chemische Werke Piesteritz GmbH (turpmāk tekstā – “CWP”), kura nobeigumā norādīts, ka Komisijai nav iebildumu pret atbalsta sniegšanu CWP.
2 No Lēmuma izriet, ka CWP izveidota 1994. gadā, lai privatizācijas procesā iegūtu Stickstoffwerke AG Wittenberg Piesteritz (turpmāk tekstā – “Stickstoffwerke”), kādreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā dibināta ķīmisko produktu ražošanas uzņēmuma nodaļu, kas nodarbojās ar “produkciju, kas ražota uz fosfora bāzes”. Pirms tā privatizācijas uzņēmumam Stickstoffwerke piešķirtais valsts atbalsts ietilpa Treuhandanstalt (atbilstoši publiskajām tiesībām dibināta institūcija, kas atbildīga par kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas uzņēmumu restrukturizāciju) īstenotajā sistēmā. Privatizācija tika apvienota ar restrukturizācijas plānu un valsts atbalsta piešķiršanu (2.1., 2.2. un 3. punkts).
3 Lēmumā noteikts, ka pastāv divi paņēmieni fosforskābes ražošanai. Izmantojot “slapjo” paņēmienu, attīrīta fosforskābe ķīmiskas reakcijas rezultātā tiek atdalīta no neattīrītas fosforskābes. Ar “termālo” paņēmienu, ko izmanto CWP, attīrīta fosforskābe tiek iegūta, sadedzinot elementāro fosforu (2.2. punkta septītā daļa).
4 Laika posmā no 1995. līdz 1996. gadam CWP situācija pasliktinājās, jo bija traucēta fosfora piegāde no Kazahstānas – uzņēmuma galvenā piegāžu avota. Ar uzņēmuma paša līdzekļiem vairs nepietika, un zaudējumi 1995. un 1996. finanšu gadā būtiski samazināja tā likviditātes rezervi. Pēc šīm grūtībām Vācijas valsts pārvaldes iestādes piešķīra CWP termiņa pagarinājumu pirkuma maksas samaksai un pagarināja galvojuma termiņu līdz 1996. gada 31. decembrim, lai ļautu CWP izstrādāt jaunu restrukturizācijas plānu.
5 Tā kā izrādījās, ka neattīrītu fosforskābi iegūt ir vieglāk un pārstrādāt lētāk nekā elementāro fosforu, 1996. gadā saskaņā ar jauno restrukturizācijas plānu CWP izlēma mainīt izmantoto izejmateriālu un tātad – arī ražošanas paņēmienu. Saskaņā ar plānu viena no CWP līdz šim izmantotajām divām krāsnīm turpmāk tiktu izmantota vienīgi vides mērķiem, proti, lai sadedzinātu toksiskās fosfīna gāzes, kas palikušas pāri pēc fosfātu ražošanas procesa. Otrā krāsns tiktu aizvietota ar jaunu ķīmisku procesoru, kas ļautu CWP 1999. gadā ieviest slapjo paņēmienu. Šī paņēmiena galvenais trūkums ir sākotnēji nepieciešamās investīcijas infrastruktūrā. Taču Komisija Lēmuma 2.2. punkta astotajā un devītajā daļā ir konstatējusi, ka:
“[..] tā nav pilnīga jaunu iekārtu uzstādīšana, bet vienīgi jauna ķīmiska procesora uzstādīšana, un tas nozīmē, ka liela daļa veco iekārtu tiks izmantota arī turpmāk. Attiecīgi gandrīz visas palīgiekārtas nemainīsies.
Vienlaicīgi tādējādi būs iespējams līdzšinējos relatīvi vienkāršos fosfātu izstrādājumus aizstāt ar augstas kvalitātes izstrādājumiem ar palielinātu pievienoto vērtību.”
6 Komisija norāda, ka tādējādi CWP ir iecerējusi novirzīt tās produkciju uz šādiem augstas kvalitātes izstrādājumiem tā, ka “75 % tās produkcijas būtu īpaši izstrādājumi, kas domāti lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarēm, kā, piemēram, lopbarībai, augu un pārtikas saglabāšanai un ūdens attīrīšanas produktiem” (Lēmuma 2.2. punkta astotā un devītā daļa).
7 Komisija Lēmumā norāda, ka finansiālie pasākumi par labu CWP papildus DEM 5,2 miljonu izmaksāšanai vairāku Kopienas apstiprinātu atbalsta shēmu ietvaros paredz arī DEM 25,5 miljonu jauna atbalsta piešķiršanu. Jaunais atbalsts ietver valsts apņemšanos līdz 1999. gadam atlikt pirkuma maksas samaksu par Stickstoffwerke fosfora nodaļas iegādi (DEM 6,7 miljoni), piešķirto investīciju izmaksu (DEM 10,3 miljoni) un Bundesanstalt für vereinigungsbedingte Sonderaufgaben (turpmāk tekstā – “BvS”), uzņēmuma, kas pārņēmis Treuhandanstalt, un Sachse-Anhalt federālās zemes zaudējumu atlīdzināšanu (DEM 8,5 miljoni) (3. punkts).
8 No Lēmuma izriet, ka ar 1997. gada 15. aprīļa faksimila vēstuli Vācijas valdība par šiem pasākumiem kā restrukturizācijas atbalstu informējusi Komisiju. 1997. gada 14. maijā un 22. jūlijā Komisija Vācijas valdībai pieprasīja papildu informāciju. Vācijas valdības atbildes tika saņemtas 1997. gada 10. jūlijā un 2. septembrī. 1997. gada 17. jūnijā Komisija saņēma pirmo informācijas pieprasījumu no viena no CWP tiešajiem konkurentiem. 1997. gada 28. jūlijā vēl viens tiešais konkurents izteica bažas par situāciju no konkurences viedokļa.
9 Procedūras laikā Komisija noskaidroja, ka par noteiktu atbalstu uzņēmumam CWP tai nav ticis paziņots paredzētā laika perioda ietvaros (Lēmuma 1. punkts). Komisija pārskatīja atbalsta pieteikuma saderību ar kopējo tirgu Kopienas Pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu firmu glābšanai un restrukturizācijai (OV 1994, C 368, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”) izpratnē. Tā pievienojās viedoklim, ka pilnībā tiek izpildīti Pamatnostādnēs paredzētie nosacījumi, proti, uzņēmuma atgriešanās pie dzīvotspējas ar restrukturizācijas plāna palīdzību, izvairīšanās no nepamatotiem konkurences traucējumiem, atbalsta stingra aprobežošanās ar nepieciešamo minimumu un valsts pārvaldes iestāžu monitorings restrukturizācijas plāna pilnīgai realizēšanai (Lēmuma 5. punkts).
10 Tādējādi 1997. gada 16. decembrī Komisija izlēma, ka apskatāmais atbalsts atbilst kopējā tirgus prasībām EK līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunkta (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts) un Līguma par Ekonomikas Ekonomisko zonu 61. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, un neuzsāka EK līguma 93. panta 2. punktā (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 2. punkts) paredzēto procedūru.
11 1997. gada 19. decembrī Komisija informēja pieteikuma iesniedzēju par Lēmumu un ar 1998. gada 10. februāra vēstuli apņēmās nosūtīt tai Lēmuma kopiju. Lēmuma kopsavilkums tika publicēts 1998. gada 18. februāra Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV C 51, 7. lpp.), un 1998. gada 5. martā pieteikuma iesniedzējs no Komisijas saņēma pilnu Lēmuma tekstu.
12 Netiek apstrīdēts, ka pieteikuma iesniedzēja izmantojot slapjo paņēmienu, ražo izstrādājumus, kas var pilnībā aizvietot CWP ražotos izstrādājumus. Neiesniedzot Komisijai formālu sūdzību, apskatāmā atbalsta izvērtēšanas procesā pieteikuma iesniedzējs Komisijai iesūtīja zināmu informāciju.
13 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 1998. gada 5. maijā, prasītāja ir cēlusi šo prasību. Ar atsevišķu dokumentu tā ir arī lūgusi, lai, nosakot procesa organizatoriskos pasākumus, Komisijai tiktu uzlikts pienākums iesniegt dokumentus, kas saistīti ar CWP restrukturizācijas plānu, un atbildēt uz vairākiem jautājumiem attiecībā uz informāciju, kas bijusi tās rīcībā Lēmuma pieņemšanas brīdī.
14 Tajā pašā dienā prasītāja atbilstoši EK līguma 185. pantam (jaunajā redakcijā – EKL 242. pants) iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējuma pasākumu noteikšanu. Pieteikums tika noraidīts ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 1998. gada 15. jūlija rīkojumu lietā T‑73/98 R Prayon-Rupel/Komisija, Recueil, II‑2769. lpp.).
15 Ar pieteikumu, ko Pirmās instances tiesas kanceleja ir saņēmusi 1998. gada 8. jūnijā, Vācijas Federatīvā Republika ir lūgusi atļauju iestāties izskatāmajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
16 Ar 1998. gada 9. jūnija un 4. decembra vēstulēm prasītāja lūdza neietvert noteiktu informāciju Vācijas valdībai izsniegtajos dokumentos, jo tā ir konfidenciāla informācija vai ir uzskatāma par komercnoslēpumu.
17 Ar 1999. gada 11. marta rīkojumu Pirmās instances tiesas piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs atļāva Vācijas Federatīvajai Republikai iestāties lietā un daļēji apmierināja prasītājas lūgumu nodrošināt konfidencialitāti.
18 Ar vēstulēm, ko Pirmās instances tiesas kanceleja saņēmusi 1999. gada 9. jūlijā un 23. augustā, tātad paredzētā laika perioda ietvaros, lietas dalībnieki iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz 1999. gada 12. maijā iesniegto pieteikumu par iestāšanos lietā.
19 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Pirmās instances tiesa (piektā palāta paplašinātā sastāvā) izlēma uzsākt mutvārdu procesu un, organizējot procesu, uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, un lūdza iesniegt noteiktus dokumentus, tostarp dokumentus, kas attiecās uz CWP restrukturizācijas plānu, ko prasītāja bija pieprasījusi 1998. gada 5. maijā. Lietas dalībnieki šīs prasības izpildīja.
20 2000. gada 6. jūlija tiesas sēdē lietas dalībnieki sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.
Lietas dalībnieku prasījumi
21 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Vācijas Federatīvās Republikas prasījums Pirmās instances tiesai ir šāds:
– noraidīt prasību.
Juridiskais pamatojums
24 Atbildot uz rakstveida jautājumu, ko tai uzdeva Pirmās instances tiesa, prasītāja atsauca sākotnējo pamatu, ka, pieņemot lēmumu, pieļauts koleģialitātes principa pārkāpums. Tās prasījums tagad ir balstīts uz trim pamatiem.
25 Ar pirmo pamatu, norādot uz Līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, prasītāja apstrīd vērtējumu atbalsta saderīgumam ar kopējo tirgu. Pamats sastāv no divām daļām. Saskaņā ar pirmo daļu prasītāja vēlas pierādīt, ka Lēmumu par spēkā neesošu padara faktu neprecizitātes un būtiskas izvērtēšanas kļūdas, ko neviens, kam ir zināšanas par fosforskābes un no tās atvasināto izstrādājumu tehnisko un ekonomisko raksturu, nevarētu neievērot. Saskaņā ar otro pamata daļu, kas attiecas uz Pamatnostādņu pārkāpumu, prasītāja būtībā izvirza divus argumentus. Pirmkārt, tā apgalvo, ka pasākumus par labu CWP nevar dēvēt par restrukturizācijas atbalstu Pamatnostādņu izpratnē. Pakārtoti tā norāda, ka atbalsts neatbilst Pamatnostādnēs noteiktajiem kritērijiem atbalsta saderībai ar Kopējo tirgu.
26 Pamata pirmās daļas kontekstā prasītāja norāda uz zināmiem tehniskiem un ekonomiskiem jautājumiem, lai atspēkotu secinājumu, ka apskatāmais atbalsts atbilst kopējā tirgus prasībām. Tie ietver Komisijas vērtējumu par CWP dzīvotspējas atgriešanos, nepamatota konkurences izkropļojuma novēršanu un par atbalsta un restrukturizācijas radīto izmaksu un priekšrocību samērīgumu.
27 Prasītāja būtībā atsaucas uz tiem pašiem argumentiem, kas ir izmantoti pamata otrajā daļā, kurā norādīts uz Līguma 93. panta 2. punkta pārkāpumu. Tā norāda, ka Komisijas rīcībā nav bijis pietiekoši daudz informācijas un tāpēc tai bija jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra, kas paredzēta Līguma 93. panta 2. punktā, jo pastāvēja nopietnas grūtības, lai novērtētu apskatāmā atbalsta atbilstību kopējā tirgus prasībām.
28 Ar trešo un pēdējo pamata daļu prasītāja norāda, ka Lēmums nav pietiekami pamatots.
29 Ir jāizvērtē apgalvojums, ka noticis Līguma 93. panta 2. punkta pārkāpums, ievērojot argumentus, kas minēti, lai pierādītu būtiskas kļūdas izvērtēšanā, un faktu kļūdas, kas minētas pirmajā pamatā.
30 Prasītāja norāda, ka, ievērojot lietas apstākļus, Komisijai bija pienākums uzsākt Līguma 93. panta 2. punktā paredzēto formālo procedūru. Lai gan lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka Komisijai, ja tā saskaras ar būtiskām grūtībām, ir jāuzsāk formālā procedūra paziņotā atbalsta izmeklēšanai, tie nav vienisprātis par šī kritērija juridisko raksturu un tā apjomu, kā arī par jautājumu, vai konkrētās lietas apstākļi prasīja šādas procedūras uzsākšanu.
Par formālās atbalsta izmeklēšanas procedūras uzsākšanas kritēriju saskaņā ar Līguma 93. panta 2. punktu
Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
31 Prasītāja norāda, ka ik reizes, kad Komisijas apskatāmā atbalsta sākotnējā izvērtēšana neļauj pārvarēt visas grūtības, nosakot atbalsta saderību ar kopējo tirgu, Komisijai ir jāuzsāk formālā procedūra, kas paredzēta Līguma 93. panta 2. punktā. Tikai izņēmuma gadījumā, kad tai iesniegts atbalsta pieteikums, kas no pirmā acu uzmetiena ir izteikti saderīgs ar kopējo tirgu, Komisija var aprobežoties ar to, ka tā pieņem lēmumu atbalsta izvērtēšanas procedūras sākotnējā stadijā. Prasītāja atsaucas uz 15. punktu ģenerāladvokāta Tezauro [Tesauro] secinājumos par lietu, kurā pasludināts Tiesas 1993. gada 19. maija spriedums lietā C‑198/91 Cook/Komisija, Recueil, I‑2487. lpp., un norāda, ka secinājumos minētā judikatūra uzskatāma tikai par vispārpiemērojamu principu specifisku formulējumu.
32 Jautājums, vai šaubas par atbalsta saderību ar kopējo tirgu ir nopietnas, izvērtējams, pamatojoties uz objektīviem faktoriem, ietverot, proti, izvērtēšanas ilgumu, to, cik bieži notikušas konsultācijas ar atbalstu piešķīrušo valsti, un Komisijas rīcībā esošo informāciju. Lai gan Komisijai ir piešķirta plaša rīcības brīvība, tomēr, kā norāda prasītāja, veicot sākotnējo izvērtēšanu, tai esot radušās nopietnas grūtības un tāpēc tai būtu bijis jāuzsāk formālā izskatīšanas procedūra. Šādu grūtību pastāvēšana ir pakļauta tiesas kontrolei, kas vērsta uz acīmredzamas kļūdas vērtējumā pārbaudi.
33 Komisija atzīst, ka iepriekšējās izmeklēšanas procedūra ļauj rasties sākotnējam apskatāmā atbalsta novērtējumam, tā ka Komisija spēj noteikt, vai ir kādas grūtības, kuru dēļ būtu jāuzsāk Līguma 93. panta 2. punktā paredzētā formālā procedūra. Ja paziņotais atbalsts nav ne skaidri saderīgs, ne arī acīmredzami nesaderīgs ar kopējo tirgu, Komisijai ir jāpārbauda, vai radušās grūtības ir nopietnas. Pateicoties tās pieredzei, tā spēj zināmas šādas grūtības pārvarēt, neuzsākot inter partes procedūru.
34 Tiesas judikatūrā, piemēram, 1998. gada 2. aprīļa spriedumā lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink's France (Recueil, I‑1719. lpp., 39. punkts) esot netieši atzīts, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība iepriekšējās izskatīšanas laikā un, ievērojot biežos gadījumus, kad valstis nesniedz paziņojumus, Komisija var konsultēties ar trešajām personām, lai saņemtu pilnīgāku informāciju. Šajā sakarā Komisija norāda, ka Tiesa nav pilnībā ievērojusi ģenerāladvokāta sera Gordona Slinna [Gordon Slynn] un ģenerāladvokāta Tezauro secinājumus attiecīgi 1984. gada 20. marta spriedumā lietā 84/82 Vācija/Komisija (Recueil, 1451., 1492. lpp.) un iepriekš minētajā lietā Cook/Komisija (Recueil, I‑2502. lpp.), kas drīzāk sliecas uz zināmā mērā automātisku Līguma 93. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu. Tādējādi Tiesa ir mēģinājusi nodrošināt Komisijai zināmu brīvību, nosakot, vai grūtības, ar ko tā ir sastapusies, ir nopietnas, un ir atzinusi, ka Komisijai piesūtītā informācija var tikt “vairākkārt labota un papildināta” (skat. Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑301/87 Francija/Komisija, Recueil, I‑307. lpp., 27. un 28. punkts).
35 Kā norāda Komisija, labas pārvaldes un procesuālās ekonomijas principi prasa, lai tai tiktu piešķirta zināma rīcības brīvība attiecībā uz to, kā Komisija organizē iepriekšējo procedūru. Tā norāda, ka tai ir tiesības inter partes procedūru neizmantot, ja tā šķiet nesamērīga ar grūtībām, ar ko tā sastapusies, vai sekām attiecībā uz apskatāmā atbalsta saņēmēju, ja bez pienācīga iemesla tiktu atlikta atbalsta izmaksāšana. Komisija var visnotaļ brīvi organizēt iepriekšējo procedūru atbilstoši tiesību normām, ja nepastāv grūtības, kas padara atbalstu sākotnēji šķietami nesaderīgu ar kopējo tirgu. Pirmās instances tiesa šo pieeju ir apstiprinājusi īpašajā kontekstā attiecībā uz atbalstu, kas piešķirts pa daļām (skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedumu lietā T‑140/95 Ryanair/Komisija, Recueil, II‑3327. lpp.). Izskatāmajā lietā grūtības, kas radušās iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā, uz ko atsaucas prasītāja, nav bijušas pietiekoši nopietnas, lai liktu uzsākt formālo procedūru.
36 Turklāt Komisija norāda, ka tai nav pienākuma nodrošināt viedokļu un argumentu apmaiņu ar sūdzības iesniedzēju, tāpat tai nav uzlikts pienākums izvērtēt iebildumus, ko sūdzības iesniedzēja noteikti būtu iesniegusi, ja tai būtu dota iespēja iepazīties ar informāciju, kas, veicot izmeklēšanu, nonākusi Komisijas rīcībā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink's France, 58.–60. punkts).
37 Kā norāda Vācijas Federatīvā Republika, apskatāmais atbalsts neapstrīdami ir saderīgs ar kopējo tirgu. Nav bijis pamata uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, jo tā katrā ziņā būtu nonākusi līdz tādiem pašiem secinājumiem, kādi minēti Lēmumā. Kopienas intereses saistībā ar CWP restrukturizāciju ir pretrunā ar formālās procedūras uzsākšanu uz konkurenta izteikto apgalvojumu pamata, ja no paziņojuma ir skaidrs, ka atbalsts nav uzskatāms par nopietnu konkurences vai tirdzniecības apdraudējumu. Konkurentu tiesības nav paplašināmas, piešķirot tiem tiesības uzzināt par restrukturizācijas projekta tehniskajām detaļām vai iesniegt savus apsvērumus par tām. Šāda informācija ir pielīdzināma aizsargājamiem komercnoslēpumiem.
38 Procesuālās ekonomijas interešu vārdā formālā izmeklēšanas procedūra būtu attiecināma vienīgi uz gadījumiem, par kuriem Komisijai ir pamatotas šaubas. Vācijas Federatīvā Republika uzsver, ka Komisija tai ir paziņojusi, ka Komisijas veikta valsts atbalsta izskatīšana nedrīkst kavēt Treuhandanstalt režīma ietvaros uzsāktās aptuveni 15 000 privatizācijas.
Tiesas vērtējums
39 Vispirms ir jāatgādina Līgumā paredzētās vispārpiemērojamās normas par valsts atbalsta pārraudzīšanu, kā tās interpretētas judikatūrā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink's France, 33.–39. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedumus lietā T‑95/96 Gestevisión Telecinco/Komisija, Recueil, II‑3407. lpp., 49.–53. punkts, un lietā T‑11/95 BP Chemicals/Komisija, Recueil, II‑3235. lpp., 164.–166. punkts).
40 Līguma 93. pantā paredzēta īpaša procedūra pastāvīgai valsts atbalsta piešķiršanas pārskatīšanai un uzraudzībai, ko veic Komisija. Attiecībā uz jaunu atbalstu, ko dalībvalstis iecerējušas piešķirt, pastāv procedūra, kuras neievērošanas gadījumā atbalsts nevar tikt uzskatīts par likumīgā kārtā piešķirtu, un Komisija ir jāinformē par visiem plāniem piešķirt vai mainīt atbalstu pirms šo plānu īstenošanas. Komisija tad veic sākotnējo plānotā atbalsta izskatīšanu. Ja, beidzoties šai izskatīšanai, tā uzskata, ka plānotais atbalsts nav saderīgs ar Kopējo tirgu, tai bez kavēšanās jāuzsāk procedūra, kas paredzēta Līguma 93. panta 2. punkta pirmajā daļā, kurā noteikts – “ja Komisija pēc tam, kad tā likusi ieinteresētajām pusēm iesniegt apsvērumus, konstatē, ka atbalsts, ko piešķīrusi kāda valsts vai kas piešķirta no šīs valsts līdzekļiem, nav saderīgs ar kopējo tirgu, ievērojot Līguma 92. pantu, vai ka šāds atbalsts tiek izlietots nepareizi, tā pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij Komisijas noteiktajā termiņā tāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina”. Komisijai ir ekskluzīva kompetence lemt par šāda atbalsta iespējamo nesaderību ar kopējo tirgu (skat. Tiesas 1977. gada 22. marta spriedumu lietā 78/76 Steinike & Weinlig, Recueil, 595. lpp., 9. un 10. punkts).
41 Tāpēc ir jānošķir atbalsta iepriekšējās izskatīšanas procedūra, kas tiek uzsākta saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu un kuras vienīgais mērķis ir ļaut Komisijai izstrādāt sākotnējo viedokli par apskatāmā atbalsta daļēju vai pilnīgu saderību, no vienas puses, un formālā izmeklēšanas procedūra atbilstoši Līguma 93. panta 2. punktam, no otras puses. Pēdējā ļauj veikt vispusēju valsts atbalsta izmeklēšanu, un tai ir divi mērķi: tā iecerēta, gan lai aizsargātu potenciāli ieinteresētas trešās personas, gan lai ļautu Komisijai būt pilnībā informētai par visiem lietas faktiem pirms galīgā lēmuma pieņemšanas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 13. punkts). Tādējādi formālā procedūra ietver paziņošanas ieinteresētajām trešajām personām pienākumu, lai tās varētu iesniegt savus apsvērumus par apskatāmajiem pasākumiem. Tā ļauj trešajām personām un dalībvalstīm izteikt savu viedokli par pasākumiem, kas aizskar to intereses, un ļauj Komisijai apkopot visus faktiskos un juridiskos apstākļus, kas ir neaizstājami šādu pasākumu izvērtēšanai. Tādējādi trešajām personām ir tiesības tikt informētām par procedūru un piedalīties tajā, kaut arī šīs tiesības var būt ierobežotas atbilstoši lietas apstākļiem (skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 25. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑371/94 un T‑394/94 British Airways u.c./Komisija, Recueil, II‑2405. lpp., 58.–64. punkts).
42 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Līguma 93. panta 2. punktā paredzētā procedūra ir obligāta, ja Komisijai ir nopietnas grūtības noskaidrot, vai atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu. Tāpēc Komisija nevar aprobežoties ar Līguma 93. panta 3. punktā paredzēto iepriekšējo procedūru un izlemt par labu paziņotajam valsts pasākumam, ja tā pēc sākotnējās izmeklēšanas nespēj nonākt pie skaidra viedokļa, ka pasākums nevar tikt uzskatīts par atbalstu Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē, vai arī ka pasākums, kaut arī tas ir atzīstams par atbalstu, ir saderīgs ar kopējo tirgu. No otras puses, ja sākotnējās analīzes rezultātā Komisija nonāk pie pretēja viedokļa par atbalsta saderību ar kopējo tirgu vai arī nespēj pārvarēt visas grūtības, kas radušās, izvērtējot attiecīgo pasākumu, Komisijai ir pienākums apkopot visus nepieciešamos viedokļus un šajā nolūkā uzsākt 93. panta 2. punktā paredzēto procedūru (skat. iepriekš minētos Tiesas spriedumus lietā Vācija/Komisija,13. punkts; lietā Cook/Komisija, 29. punkts, un 1993. gada 15. jūnija spriedumu lietā C‑225/91 Matra/Komisija, Recueil, I‑3203. lpp., 33. punkts; tāpat skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑49/93 SIDE/Komisija, Recueil, II‑2501. lpp., 58. punkts).
43 Komisijai pašai, pamatojoties uz lietas faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, ir jāizlemj, vai grūtības, kas saistītas ar atbalsta saderības novērtēšanu, prasa šīs procedūras uzsākšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Cook/Komisija, 30. punkts).
44 Pirmkārt, atbilstoši Līguma 93. pantam Komisijas tiesības pēc iepriekšējās procedūras pabeigšanas izlemt, vai atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, aprobežojas ar atbalsta pasākumiem, kas nerada nopietnas grūtības. Tādējādi šis kritērijs ir vienīgais. Tāpēc Komisija nevar atteikties uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, atsaucoties uz citiem apstākļiem, tādiem kā trešo personu intereses, procesuālās ekonomijas apsvērumi vai kādi citi administratīvo ērtību apsvērumi.
45 Otrkārt, saskaroties ar nopietnām grūtībām, Komisijai nav piešķirta rīcības brīvība – tai ir jāuzsāk formālā procedūra. Lai gan tās tiesības uzsākt formālo procedūru ir ierobežotas, Komisijai tomēr ir zināma rīcības brīvība lietas apstākļu izpētīšanā un novērtēšanā, lai izlemtu, vai tie rada nopietnas grūtības. Atbilstoši Līguma 93. panta 3. punkta mērķim un tās labas pārvaldības pienākumam Komisija cita starpā var uzsākt sarunas ar valsti, kas paziņojusi par atbalstu, vai ar trešajām personām, lai tādējādi iepriekšējās procedūras gaitā pārvarētu visas grūtības, ar ko tā sastapusies.
46 Šajā sakarā ir jāievēro, ka pretēji Komisijas apgalvojumam rīcības brīvība, organizējot procedūru saskaņā ar 93. pantu, uz ko Pirmās instances tiesa norādījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Ryanair/Komisija, neiespaido apskatāmo lietu. Šajā lietā Pirmās instances tiesa apskatīja jautājumu par to, kura procedūra Komisijai jāpilda, ja saskaņā ar Līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu un pēc formālās procedūras pabeigšanas tā pie zināmiem nosacījumiem atļauj valsts atbalstu, kas izmaksājams pa daļām, un pēc tam atklājas, ka viens no nosacījumiem nav izpildīts (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ryanair/Komisija, 85. punkts). Tieši šajā īpašajā kontekstā Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka Komisijai ir “noteiktas pilnvaras pārvaldīt un pārraudzīt šāda atbalsta īstenošanu, lai, proti, ļautu tai atrisināt problēmas, kas saistītas ar tādu notikumu attīstību, ko nebija iespējams paredzēt sākotnējā lēmuma pieņemšanas brīdī”. Lai gan, ievērojot šīs tiesības pārvaldīt un pārraudzīt, Komisija ir tiesīga pieņemt dažādus nosacījumus, kas regulē valsts atbalsta īstenošanas izmaiņas bez formālās procedūras atkārtotas uzsākšanas, Pirmās instances tiesa ir centusies norādīt, ka šādas pilnvaras iespējams izmantot vienīgi tad, ja izpildīts noteikums, ka “šādas pārmaiņas nerada šaubas par attiecīgā valsts atbalsta saderību ar kopējo tirgu” (skat. iepriekš minēto spriedumu Ryanair/Komisija, 89. punkts). Tiesa, piemērojot šo principu, sava sprieduma lietā Ryanair/Komisija 98.–135. punktā izvērtēja, vai apsvērumi, uz kuru pamata tika pieņemts lietā apskatāmais lēmums, norādīja uz tādam grūtībām, kas prasītu formālās procedūras atkārtotu uzsākšanu.
47 Treškārt, nopietnu grūtību jēdziens pēc savas būtības ir apskatāms objektīvi. Šādu grūtību konstatēšana prasa izmeklēt gan apstākļus, kādos apstrīdētais pasākums ticis pieņemts, gan pasākuma saturu. Šāda izmeklēšana veicama “objektīvi [..], salīdzinot lēmuma pamatojumu ar Komisijas rīcībā esošo informāciju brīdī, kad tā pieņēmusi lēmumu par apstrīdētā atbalsta saderību ar kopējo tirgu” (iepriekš minētais spriedums lietā SIDE/Komisija, 60. punkts). Tātad Pirmās instances tiesai, izvērtējot, vai pastāv nopietnas grūtības, ir ne tikai jāapsver, vai ir notikusi acīmredzama kļūda novērtējumā (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Cook/Komisija, 31.–38. punkts; lietā Matra/Komisija, 34.–39. punkts; lietā SIDE/Komisija, 60.–75. punkts, lietā BP Chemicals/Komisija, 164.–200. punkts, un lietā Ryanair/Komisija, 98.–135. punkts).
48 Komisija norāda, ka, lai gan apskatāmais gadījums radīja grūtības, tās nebija tik nopietnas, lai liktu apšaubīt Komisijas veikto šo grūtību novērtējumu. Apskatīt nopietnu grūtību kritēriju subjektīvi nozīmētu uzlikt prasītājam pierādīšanas pienākumu, kas līdzvērtīgs pienākumam pierādīt, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda, sniedzot radušos grūtību tiesisko novērtējumu. Šāda interpretācija ir pretrunā ar Līguma 93. panta 3. punktu un liegtu ieinteresētajām trešajām personām procesuālās garantijas, ko tām piešķir Līguma 93. panta 2. punkts.
49 Prasītājam ir pienākums pierādīt, ka ir pastāvējušas nopietnas grūtības, un šo pierādīšanas pienākumu var izpildīt, atsaucoties uz savstarpēji nepretrunīgu pierādījumu kopumu. Kontekstā ar atcelšanas prasību atbilstoši EK līguma 173. pantam (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 230. pants) Kopienas akta pieņemšanas likumīgums ir izvērtējams uz to faktisko un juridisko apstākļu pamata, kuri pastāvēja akta pieņemšanas brīdī (skat. Tiesas 1979. gada 7. februāra spriedumu apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. punkts, un spriedumu iepriekš minētajā lietā British Airways u.c./Komisija, 81. punkts), un nevar būt atkarīgs no to efektivitātes retrospektīvas apsvēršanas (skat. Tiesas 1973. gada 7. februāra spriedumu lietā 40/72 Schröder, Recueil, 125. lpp., 14. punkts).
50 Tādējādi ir jāņem vērā informācija, kas bija Komisijas rīcībā vai bija tai pieejama brīdī, kad tā pieņēma Lēmumu, un proti – publiski pieejamā informācija, kas, bez šaubām, bija pieejama Komisijai šajā brīdī, kā, piemēram, informācija par fosforskābes un tās atvasinājumu fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām un par to ražošanas paņēmieniem.
51 Ievērojot šos principus, ir jāpārbauda lietas dalībnieku prasījumi un argumenti un jāizlemj, vai konkrētajā lietā apskatāmais atbalsts radīja nopietnas grūtības, kas liktu Komisijai uzsākt Līguma 93. panta 2. punktā paredzēto procedūru.
Par nopietnu grūtību pastāvēšanu
52 Lai pierādītu nopietnu grūtību pastāvēšanu, prasītāja, pirmkārt, norāda, ka Komisijai nebija pietiekamas informācijas, lai tā varētu nonākt līdz pamatotam lēmumam par apskatāmā atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Otrkārt, tā norāda, ka iepriekšējās procedūras ilgums un apstākļi rāda, ka šādas grūtības pastāvēja.
Par Komisijas informācijas pietiekamību
Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
53 Prasītāja norāda, ka Komisijas rīcībā nebija nepieciešamās informācijas, kas tai ļautu novērtēt ar piegādi saistītās grūtības, ierosināto tehnisko pasākumu realizēšanas iespējamību, CWP ražošanas jaudu un konkrētā tirgus lielumu, un tā rezultātā Komisija ir kļūdījusies savos secinājumos par apskatāmā atbalsta saderību ar kopējo tirgu.
54 Vispirms prasītāja apskata fosforskābes un fosforskābes atvasinājumu ražošanas vispārējās raksturīgās iezīmes un norāda uz virkni kļūdu vai terminoloģisku neprecizitāšu Lēmumā un Komisijas rakstos. Tālāk prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka, tā kā Komisija bijusi slikti informēta par attiecīgajiem izstrādājumiem, to ražošanas paņēmieniem un to konkrētajiem tirgiem, Komisija ir kļūdaini akceptējusi Vācijas iestāžu apgalvojumus, ka ar izejvielu piegādi saistītās grūtības attaisno jauna atbalsta piešķiršanu CWP. Prasītāja izsaka šaubas par šādu piegādes grūtību nopietnību, ievērojot, ka elementārais fosfors ir izejmateriāls, kas ir pieejams starptautiskajā tirgū. Prasītāja uzskata, ka cēlonis problēmām, ar ko CWP saskārās laika posmā no 1994. līdz 1996. gadam, ir stratēģiska kļūda, izvēloties galveno elementārā fosfora piegādātāju, proti, Kazahstānā dibināto sabiedrību Fosfor. Turklāt prasītāja uzskata, ka naudas plūsmas grūtības, kas radušās CWP, faktiski ir radušās tāpēc, ka, ievērojot uzņēmuma augsto kredītrisku, tā piegādātāji pieprasīja, lai uzņēmums par saviem pirkumiem maksātu nosūtīšanas brīdī.
55 Otrkārt, prasītāja apstrīd ražošanas paņēmiena maiņas realizēšanas tehnisko un ekonomisko iespējamību, ar ko iecerēts atgūt uzņēmuma dzīvotspēju. Maiņa no “termālā” uz “slapjo” paņēmienu pretēji tam, kā šķiet Komisijai (skat. Lēmuma 2.2. punkta astoto daļu), nevar tikt īstenota, vienkārši uzstādot ķīmisko procesoru, kas maksā 10 miljonus DEM. Atbilstoši prasītājas aplēsēm ražotne ar gada jaudu 20 000 tonnu P2O5, kā tā aprakstīta Lēmumā, izmaksātu no 24 līdz 42 miljoniem DEM. Ieguldot 10 miljonus DEM, būtu iespējams vienīgi apsvērt vienas pakāpes fosforskābes ražošanas vienības uzbūvēšanu, kas nozīmētu zemu ieguves ražīgumu. Šāda ražotne radītu lielu daudzumu atkritumvielu, kuru apstrāde vien pārsniegtu 10 miljonus DEM lielo investīciju atbalstu.
56 Prasītāja uzskata, ka, ja CWP patiešām ir nolēmusi beigt izmantot savu pašreizējo ražošanas paņēmienu, lai sāktu izmantot slapjo, tad ar šo atbalstu finansētas investīcijas, visticamāk, neuzlabos tās saražotās produkcijas kvalitāti un nepalielinās tās rentabilitāti. Ja CWP iegādātos vienkāršu ražotni, kas ļauj izmantot slapjo paņēmienu un ko iecerēts izmantot paralēli ar tās pastāvošo termālo ražotni, apskatāmais atbalsts būtu komerciālas problēmas risināšanas līdzeklis, kas ļautu CWP daudzveidot tās piegādes un ražošanu. Šādā gadījumā apskatāmais pasākums ir atbalsts uzņēmuma darbības nodrošināšanai, ko aizliedz Līguma 92. panta 1. punkts.
57 Treškārt, prasītāja atspēko Komisijas argumentu, ka CWP ražošanas jauda tiks samazināta, līdz ko tiks pabeigta tās restrukturizācija. Komisija šo ierosinājumu ir pieņēmusi uz atsauces vērtības pamata, kas ir apšaubāma, pat nepareiza. Faktiski Komisija ir salīdzinājusi CWP ražošanas jaudu pēc restrukturizācijas ar Stickstoffwerke ražošanas jaudu 1990. gadā, laikā, kad tika izmantota tikai viena no CWP divām krāsnīm. Turklāt, kā norāda prasītājs, nevar piekrist, ka pēc pāriešanas uz slapjā paņēmiena izmantošanu CWP varēs vienu no savām krāsnīm izmantot vienīgi vides mērķiem. No tā prasītāja secina, ka CWP turpinās minēto krāsni izmantot skābes ražošanai ar termālo paņēmienu un faktiski grib pievienot pastāvošajām termālajām ražotnēm struktūru, kas ļautu skābi ražot, izmantojot arī slapjo paņēmienu.
58 Ceturtkārt, prasītāja noraida Komisijas veikto tirgus analīzi un norāda, ka nepastāv viens vienīgs “fosfātu tirgus”. Tā vietā pastāv atsevišķi tirgi fosforskābei un tās atvasinājumiem. Šos tirgus raksturo spraiga konkurence un pārmērīga jauda. Jau pāris gadus CWP ir bijusi iesaistīta agresīvā praksē, kas ir atstājusi jūtamu iespaidu uz konkurenci. 1997. gadā prasītājas pārdošanas apjomi Vācijā samazinājās par 49 %, salīdzinot ar 1995. un 1996. finanšu pārskatu gadu, cenai par vienu attīrītas fosforskābes (75 %) tonnu nokrītoties no 810 DEM līdz 765 DEM laika posmā no 1997. gada trešā ceturkšņa līdz 1998. gada pirmajam ceturksnim. Prasītāja norāda, ka atbalsts kalpos, lai atbalstītu zaudējumus radošas darbības, nozīmēs CWP ražošanas jaudas palielināšanu un ļaus tai turpināt pārdot savu produkciju tirgū par zemu cenu.
59 Komisija neapstrīd prasītājas tehniskos novērojumus pēc būtības, taču norāda, ka šādas detaļas nekādā veidā neliek apšaubīt Lēmuma būtību. Apskatāmais atbalsts esot uzskatāms vienīgi par grozījumu 1994. gada privatizācijai pievienotajā restrukturizācijas plānā, kura mērķis bija novērst 1995. un 1996. gada piegādes problēmas, kontekstā ar programmu, kura tika izstrādāta CWP situācijas uzlabošanai ilgstošā laika posmā.
60 Komisija, pirmkārt, norāda, ka argumentiem, kas minēti attiecībā uz CWP iespēju uzsākt fosforskābes ražošanu, izmantojot slapjo paņēmienu, nav nozīmes, jo tie attiecas uz pasākumiem, kas ir restrukturizācijas plāna neatņemama daļa un kas spēj nodrošināt uzņēmuma dzīvotspējas atgriešanos. Tādējādi Komisija apgalvo, ka tā ir veikusi vispusīgu restrukturizācijas plāna izvērtēšanu, lai apstiprinātu tā loģisko sakarību kopumā. Kas attiecas uz šo iebildumu būtību un to, vai ir lietderīgi pāriet uz slapjā paņēmiena izmantošanu, Komisija norāda, ka tā vienīgi par pareizu atzinusi acīmredzamo – ka CWP radušās grūtības saņemt izejvielas. Papildus attāluma problēmai politisku risku rada eksporta un tranzītvalstis, tāpat pastāv atsevišķas labi zināmas tehniskas problēmas. Saskaroties ar būtiskām grūtībām piegāžu saņemšanā no Fosfor, CWP bija spiesta meklēt jaunus piegādātājus ārpus Ķīnas un Kazahstānas. Tādējādi, kā uzskata Komisija, neatkarīga, uzticama piegāžu avota meklēšana bija leģitīms CWP mērķis. Restrukturizācijas plāns atbilst šim mērķim, jo pastāv bagātīgs neattīrītas fosforskābes piedāvājums un jaunās ražotnes rentabilitāti apliecinājuši un apstiprinājuši neatkarīgi eksperti.
61 Tālāk Komisija noliedz, ka pastāvētu jebkāda saikne starp CWP pāriešanu uz slapjā paņēmiena izmantošanu un tās galaprodukta pārorientēšanu. Savstarpēji nošķirami, taču viens otru papildinoši šie divi galvenie pasākumi ļauj CWP turpināt aktīvi darboties fosforskābes tirgū, vienlaicīgi palielinot to uzņēmuma apgrozījuma daļu, kas rodas no fosfātu sāļiem. Tā kā gan jaunu izejvielu izvēle, gan uzņēmuma produkcijas pārorientācija ir nepieciešama, lai nodrošinātu CWP dzīvotspējas atgriešanos, tam, vai produkcijas pārorientācija ir vai nav atkarīga no jaunās procedūras, nav nozīmes.
62 Visbeidzot, Komisija norāda, ka tirgus un ražošanas jaudas analīzes mērķis ir noskaidrot, vai konkrētajā tirgū pastāv pārmērīga strukturāla jauda. Ja pastāv, atbalsts restrukturizācijai parasti ir saistāms ar labuma guvēja ieguldījumu sektora restrukturizācijā, kas sastāv no ražošanas jaudas samazināšanas. Komisija ir nonākusi pie secinājuma, ka tirgū pastāv pārlieku liela jauda, un attiecīgi rīkojusies CWP konkurentiem vislabvēlīgākajā veidā. Tomēr atbilstoši Pamatnostādnēm Komisija var būt mazāk stingra, novērtējot jaudas samazinājumu, ja atbalsta saņēmējs ir mazais vai vidējais uzņēmums vai ja tas nodibināts Līguma 92. panta 3. punkta a) apakšpunktā minētajā apgabalā, vai ja šāda jaudas samazināšana ietver risku, ka tiks mainīta attiecīgā tirgus struktūra. Visi trīs šie apstākļi pastāv izskatāmajā lietā.
63 Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka saskaņā ar 1994. gada restrukturizācijas plānu Fosfor bija apņēmusies piegādāt CWP elementāro fosforu par ļoti izdevīgu cenu un investēt CWP 1,6 miljonus DEM. Fosfor šo apņemšanos neizpildīja, un, noskaidrojot, ka neviens cits piegādātājs nevar piedāvāt līdzvērtīgus nosacījumus, CWP atklāja, ka ir spiesta saņemt piegādi no tirgus par būtiski augstākām cenām nekā uzņēmuma privatizācijas laikā iecerētās. Turklāt, ņemot vērā antidempinga procesu, esot šķitis, ka arī elementāra fosfora piegāde CWP no Ķīnas ir apdraudēta.
64 Šādos apstākļos CWP 1996. gadā izlēma uzsākt ražošanu, izmantojot slapjo paņēmienu. 1996. gada restrukturizācijas plāns CWP nodrošina drošu izejvielu piegādi par izdevīgu cenu un rentablu fosforskābes ražošanu, fosforskābes izmaksām samazinoties no 1460 DEM līdz 900 DEM par vienu tonnu P2O5.
65 Lēmums ir pamatots ar pierādītiem faktiem, kuri visos būtiskajos aspektos ir precīzi apkopoti Lēmumā. Kas attiecas uz prasītājas kritiku par zināmām neprecizitātēm restrukturizācijas plāna tehnisko aspektu aprakstā, Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka Lēmums nebalstās uz šādām detaļām un ka tās neiespaido Lēmuma spēkā esamību. Nevar pieprasīt, lai Komisija lēmumā par valsts atbalstu ietvertu tehniskas detaļas, kas pielīdzināmas komercnoslēpumiem.
66 Vācijas valdība norāda, ka prasītājas intereses jāsabalansē ne vien ar CWP interesēm, bet arī ar Vācijas Federatīvās Republikas interesēm un visas Kopienas interesēm kopumā, kas skar jauno pavalstu integrāciju, kurām nepieciešama valsts pārvaldes iestāžu finansiāla iejaukšanās. Fosfora atvasinājumu ilgtermiņa izredzes, it īpaši pārtikas sektorā, ir tik labvēlīgas, ka CWP var un ir pelnījusi atveseļošanu. Lai īstenotu tās restrukturizāciju, CWP ir nepieciešamas pietiekamas pašu finanses un uzticama jēlmateriālu piegāde.
67 Vācijas valdība norāda, ka, ievērojot piedāvājuma un pieprasījuma pieaugumu jaunajās pavalstīs, Kopienas ražotāju ražošanas jaudas pieaugumu un konkurenci ar trešo valstu ražotājiem, šķiet, ka CWP restrukturizācijai nebūtu jāatstāj negatīvs iespaids uz Kopienas rūpniecību. Faktiski prasītājai neesot izdevies pierādīt cēloņsakarību starp CWP piešķirto atbalstu un tirgus daļu, ko, kā norāda prasītāja, tā ir zaudējusi. Šāda cēloņsakarība neesot iespējama – ar tai Vācijā piederošo 5 % lielo tirgus daļu CWP nevarētu būt pēc 1990. gada notikušās cenu krišanās izraisītāja. Ievērojot, ka restrukturizācijas plānā nebija paredzēta jaudas palielināšana, ne CWP rīcība, ne tās privatizācija 1994. gadā nekādu risku fosforskābes un tās atvasinājumu tirgiem nav radījušas.
68 Vācijas valdība piebilst, ka tā ir Komisijai nosūtījusi informāciju, kas parāda restrukturizācijas projekta realizēšanas iespējamību. Konsultāciju firma DLM ir aprēķinājusi, ka pāriešanai uz slapjā paņēmiena izmantošanu būtu nepieciešamas investīcijas 6,2 miljonu DEM apjomā, un šo summu ir apstiprinājuši būvnieku iesniegtie konkursa piedāvājumi. Ražotnes rentabilitāti, izmantojot slapjo paņēmienu, pēc tam ir apstiprinājusi DLM, kuras divus ziņojumus īsu izklāstu veidā Vācijas valdība ir nosūtījusi Komisijai. Turklāt prasītāju nevarot iespaidot izmaiņas, kas veiktas attiecībā uz CWP izmantotajiem ražošanas paņēmieniem.
69 Apskatāmo izstrādājumu tirgū ilgu laiku ir valdījis šaurs ražotāju loks, kas sastāv no septiņiem galvenajiem Eiropas ražotājiem, starp kuriem ir arī prasītāja. Pavisam nesen zināmi ražotāji, tostarp prasītāja, ir palielinājuši savu ražošanas jaudu, uzbūvējot jaunas ražošanas vienības. Šis fenomens kopā ar jaunu Viduseiropā dibinātu ražotāju ielaušanos tirgū ir izraisījis konkurences saasināšanos, bet dažbrīd – iespaidīgu cenu evolūciju.
Tiesas vērtējums
70 Lai varētu uzskatīt, ka atbalsts ir saderīgs ar Līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu, grūtībās nonākušiem uzņēmumiem sniedzamajam atbalstam ir jābūt apvienotam ar restrukturizācijas programmu, kuras mērķis ir samazināt vai pārorientēt to darbību (skat. Tiesas 1994. gada 14. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑278/92 līdz C‑280/92 Spānija/Komisija, Recueil, I‑4103. lpp., 67. punkts). Tādējādi Pamatnostādņu 2.1. punktā ir norādīts, ka “restrukturizācija [..] ir daļa no reāli izpildāma, savstarpēji saskanīga un tālejoša plāna ar mērķi atjaunot firmas ilgtermiņa dzīvotspēju”.
71 Lai Komisija varētu pieņemt lēmumu necelt iebildumus pret ierosinātā atbalsta piešķiršanu, neuzsākot formālo izmeklēšanas procedūru, tai jāspēj atbilstoši Pamatnostādņu 3.2.2. punktam novērtēt restrukturizācijas plāna iespēju atjaunot attiecīgā uzņēmuma ilgtermiņa dzīvotspēju saprātīgā laika posmā un, pamatojoties uz reāliem pieņēmumiem, attiecībā uz tā nākotnes darbības apstākļiem. Jāatzīst, ka attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vai uzņēmumiem, kuri dibināti zināmos apgabalos, ir tieši paredzēta iespēja ne tik stingri piemērot zināmus kritērijus (Pamatnostādņu 3.2.3. un 3.2.4. punkts), it īpaši prasību samazināt jaudu, ja attiecīgajā tirgū redzama pārliecīga strukturāla jauda. Tomēr pretēji argumentam, ko, šķiet, izvirza Komisija, šāda iespējamība, kas uzskatāma par izņēmumu, neapstrīd primāro prasību, proti, ka ir jāpastāv tādam reālam restrukturizācijas plānam bez pretrunām, kas ļauj atjaunot uzņēmuma dzīvotspēju.
72 Saskaņā ar Lēmumu CWP problēmas, cenšoties iegūt elementārā fosfora krājumus, novedušas pie uzņēmuma finanšu stāvokļa pasliktināšanās. Tāpēc Vācijas institūciju finansētā restrukturizācijas plāna stūrakmens ir iekārtas – ķīmiskā procesora iegāde, kas izstrādāts, lai ļautu CWP neatgriezeniski pāriet no tā dēvētā termālā fosforskābes ražošanas paņēmiena uz tā dēvēto slapjo paņēmienu. Kā tas paredzēts Lēmumā, šādām pārmaiņām būtu jāļauj CWP, no vienas puses, kļūt neatkarīgai no tās elementārā fosfora piegādātājiem un, no otras puses, paplašināt tās piedāvāto fosfora atvasinājumu izstrādājumu klāstu.
73 Tādējādi saskaņā ar Lēmumu restrukturizācijas plāns būtībā ir pamatots ar tehniska rakstura pasākumiem. Tātad iebildumi, kas attiecas uz grūtībām novērtēt šo pasākumu devumu, atjaunojot uzņēmuma dzīvotspēju, ir nozīmīgi, jo ar tiem mēģināts pierādīt, ka Komisijas rīcībā nebija pietiekoši daudz informācijas, lai ļautu tai pieņemt lēmumu par apskatāmā atbalsta saderību ar kopējo tirgu, neuzsākot formālo procedūru atbalsta izmeklēšanai.
74 Jāievēro, ka CWP iecerēto restrukturizācijas pasākumu apraksts, kas sniegts Lēmumā, nesaskan ar pašu restrukturizācijas plānu. Kad Pirmās instances tiesa uzdeva par to jautājumus, Komisija uzrādīja divus CWP direktoru sagatavotus dokumentus, kas, kā norādīja Komisija, ir uzņēmuma restrukturizācijas plāns.
75 Pirmais dokuments, kas datēts ar 1996. gada 29. maiju, ar virsrakstu “Jauna koncepcija CWP, sabiedrības, kas ieguvusi Stickstoffwerke AG Wittenberg fosfora atvasinājumu nodaļu, uzņēmējdarbības turpināšanai” sniedz CWP restrukturizācijas stratēģijas atreferējumu. Pamatā ir izvirzīti divi mērķi, pirmkārt, paplašināt izejvielu bāzi un, otrkārt, paplašināt uzņēmuma darbības sfēru (1996. gada 29. maija dokumenta 1. lpp.). Tādējādi šajā dokumentā pārtikas kvalitātes fosfātu sāļu ražošana un jaunas ražotnes pievienošana, kurā iespējams realizēt slapjo ražošanas paņēmienu, ir apskatītas kā investīciju programmas gala rezultāts.
76 Tomēr šajā dokumentā nav minēta termālā ražošanas paņēmiena izmantošanas pārtraukšana. Tieši otrādi, tiek sagaidīts, ka CWP gūs labumu no tās privileģētās situācijas elementārā fosfora tirgū, jo CWP, ja neskaita Thermphos Nīderlandē, būtu vienīgais uzņēmums Kopienā, kam būtu elementārā fosfora apstrādes ražotne. Plānā paredzēts paralēli ieviest divas ražošanas sistēmas, vienu, kas pamatotos uz elementāro fosforu un termālo paņēmienu, un otru, kas pamatotos uz neattīrītu fosforu un slapjo paņēmienu. Plānā ir definēti septiņi pasākumi, lai, “lietojot esošo tehniku, izmantotu iespējas, ko piedāvā tirgus”. Pasākumi ir šādi:
“1. Augstas kvalitātes fosforskābes ražošana no elementārā fosfora.
2. Tādu fosfora atvasinājumu ražošana, ko iespējams ražot vienīgi no elementārā fosfora, kas ietver tādus izstrādājumus kā fosfora pentoksīds, fosforskābe, hipofosfora skābe un hipofosfāti.
3. Attīrīta fosfora ražošana lietošanai apstākļos ar stingrām prasībām ķimikālijām un tirdzniecībai ar elementāro fosforu, kas importēts no Kazahstānas un Ķīnas, konkurējot ar vienīgajiem Eiropas ražotājiem.
4. Fosfātu ražošana no fosforskābes, izmantojot termālo paņēmienu, atbilstoši stingrākajiem kvalitātes standartiem. Spektra paplašināšana, ieviešot produkciju ar būtisku pievienoto vērtību (īpaši pārtikas industrijas izstrādājumi).
5. Tehniskas kvalitātes fosfātu ražošana no iepirktās fosforskābes, izmantojot slapjo paņēmienu.
6. Citu izstrādājumu, neskaitot fosforu un fosforskābi, ražošana, izmantojot pastāvošo tehnisko aprīkojumu.
7. Pārpalikušo skābju apstrāde, ķīmisko jēlmateriālu iegūšana no ražošanas pārpalikumiem, izmantojot uzņēmumā pieejamos resursus.”
77 No otrā dokumenta ar virsrakstu “Priekšlikumi CWP ilgtermiņa izdzīvošanai un finanšu un investīciju plānam” ir redzams, ka CWP finansiālie atbalstītāji ir atteikušies uzņemties saistības visas sākotnēji ierosinātās investīciju programmas apmērā, lai atbalstītu šos pasākumus. Tāpēc otrajā dokumentā CWP ir definējusi savas prioritārās investīcijas un veidu, kādā tās tiktu finansētas, kaut arī nav apšaubījusi iepriekš izstrādāto stratēģiju. Starp investīciju prioritātēm ir pastāvošās ražotnes un aprīkojuma pārveidošana, lai ļautu fosforskābi pārvērst fosfāta sāļos. Kas attiecas uz slapjajam paņēmienam piemērotas ražotnes iegādi, dokumentā norādīts, ka “citi aprēķini attiecībā uz ierosināto iegūšanas ražotni nav devuši pozitīvu rezultātu”. No otrā dokumenta, kas datēts ar 1996. gada 16. oktobri, ir redzams, ka termālā paņēmiena izmantošanas pārtraukšana nav bijusi paredzēta.
78 Tādējādi pastāv acīmredzama pretruna starp šo dokumentu saturu un Lēmumu, saskaņā ar kuru CWP ķīmiskā procesora iegādes rezultātā bija jāpārtrauc elementārā fosfora un termālā paņēmiena izmantošana, kas tai ļautu kā atrisināt piegādes grūtības, tā arī palielināt tās izstrādājumu spektru. Šāda veida pretruna vismaz liek secināt, ka Lēmuma pieņemšanas brīdī Komisijai nav bijis pietiekoši daudz informācijas, lai tā varētu formēt viedokli, ka jautājums par to, vai restrukturizācijas plāns varētu nodrošināt CWP dzīvotspējas atgriešanos, nerada nopietnas grūtības.
79 Šo secinājumu pastiprina cita veida pierādījumi, ko iesniegusi prasītāja, lai pierādītu, ka Komisijas veiktais CWP restrukturizācijas īstenošanai paredzēto tehnisko pasākumu novērtējums nav pilnīgs. Cita starpā prasītāja ir iesniegusi eksperta atzinumu, kas datēts ar 1998. gada 21. septembri un ko sagatavojis Lēnarts [Leenaerts], Lēvenes [Loivain] Katoļu universitātes Praktiskās zinātnes fakultātes profesors. Pēc šī atzinuma izlasīšanas ir skaidrs, ka pārmaiņas ražošanas procesā, kā to aprakstījusi Komisija, fosforskābes industrijas speciālists uzskata par acīmredzami neiespējamām.
80 Minētā atzinuma 3.2. punktā norādīts, ka “attīrītas fosforskābes ražošanas process, kura pamatā ir fosfora sadedzināšana, būtiski atšķiras no slapjā paņēmiena, kurā tiek izmantota neattīrīta fosforskābe un no šķidruma tiek iegūts šķidrums. Atšķirības gan jēdzieniskā ziņā, gan attiecībā uz konstrukciju starp abiem ražošanas iekārtu tipiem nozīmē, ka, vienkārši nomainot “ķīmisko procesoru”, nav iespējams pāriet no viena paņēmiena uz otru. [..] Acīmredzot, nepastāv risinājuma starpposms, vai tāds risinājums, kas apvienotu termālo ražotni un fosfora attīrīšanas ražotni, izmantojot slapjo paņēmienu”. No Ziņojuma 1. punkta izriet – “tā kā Komisijas memoranda 42. punktā aprakstītajā projektā nav pieminētas stadijas pirms vai pēc apstrādes, acīmredzot ierosinātā ražotne nav piemērota pārtikas kvalitātes attīrītās fosforskābes ražošanai”. Ciktāl tas skar apskatāmās ražotnes rentabilitāti, Lēnarts atzinuma 2. punktā izsaka viedokli, ka “CWP projektā norādītā jauda 20 000 tonnu P2O5 gadā acīmredzami nesasniedz konkurētspējas un peļņas gūšanas slieksni”. Visbeidzot, 4. punktā Lēnarts kategoriski noliedz iespēju, ka CWP varētu izmantot vienu no tās krāsnīm atkritumu sadedzināšanai no ražotnes, kurā fosforskābe tiek ražota, izmantojot slapjo paņēmienu. Jāatzīst, ka šis atzinums ļoti pārliecinoši pamato prasītājas argumentus.
81 Komisija būtībā norāda, ka tā ir rīkojusies ar visu pienācīgo rūpību. Šajā sakarā Komisija balstās uz diviem no Vācijas Federatīvās Republikas saņemtiem dokumentiem, kas, kā apgalvo Komisija, izgaisināja visas šaubas par atbalsta projektu. Viens no šiem dokumentiem ir menedžmenta konsultāciju firmas Roland Berger 1997. gada 21. oktobra viedoklis. Šā dokumenta īss izklāsts, kas ietverts lietas materiālos, ir tikai uzņēmuma diagnoze un paziņojums par potenciālajiem restrukturizācijas pasākumiem. Autors iesaka veikt ražošanas paņēmienu nomaiņu un sniedz uzmetumu CWP darbības iespējamajai restrukturizācijai. Tomēr autors vienīgi ieskicē stratēģiskās alternatīvas un neizvērtē apskatīto pasākumu tehnisko iespējamību vai izmaksas. Ievērojot, ka dokuments ir pārāk vispārīgs, Komisija nevar apgalvot, ka tas ir ļāvis tai izdarīt secinājumu, ka restrukturizācijas plāns ļaus atgūt CWP dzīvotspēju.
82 Tālāk Komisija atsaucas uz firmas DLM ziņojumu, kurā, kaut arī tas nav minēts Lēmumā, kā norāda Komisija, ietverta visa informācija par ražošanas paņēmienu nomaiņas realizēšanas iespējamību un izmaksām. Lietas materiālos šī ziņojuma īsais izklāsts sastāv no kopsavilkuma tabulas par izmaksām fosforskābes ražošanai, izmantojot slapjo procesu. Tajā tomēr nav ietverta nekāda informācija par ražošanas paņēmiena nomaiņas iespējamību, kas novērtēta Lēmumā, un rezultātā tas nav pretrunā ar pierādījumiem, ko iesniegusi prasītāja, lai pierādītu, ka pastāvējušas būtiskas grūtības izvērtēt restrukturizācijas plāna spēju atgūt CWP dzīvotspēju.
83 Visbeidzot, tiesas sēdē Komisija norādīja, ka Lēmumā minētais ķīmiskais procesors ir ticis uzlabots un to patentēs sabiedrība Vopelius Chemie, un ka tās tehniskās specifikācijas aizsarga komercnoslēpums. Tādējādi saskaņā ar Komisijas teikto prasītāja nevar apstrīdēt CWP projekta ticamību, jo tā nepārzina šī projekta pamatā esošo tehnoloģiju. Turklāt gan Komisija, gan persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka prasītāja nevar, izmantojot tehniskus argumentus, piespiest CWP atklāt komercnoslēpumus.
84 Šāds pamatojums nav pieņemams. Komisija ir vienīgi vispārīgi un abstrakti atsaukusies uz informācijas konfidencialitāti, kas izmantota tās aizstāvībai, tomēr nepamatojot tās apgalvojumus ar kādiem konkrētiem pierādījumiem, kas liktu apšaubīt prasītājas iesniegto pierādījumu vērtību. Jāatzīst, ka EK līguma 214. pantā (jaunajā redakcijā – EKL 287. pants) prasīts, lai Komisija trešajām personām neizpaustu informāciju, ko aptver profesionālā noslēpuma glabāšanas pienākums, it īpaši informāciju, kas skar valsts atbalstu saņemošā uzņēmuma iekšējo darbību un tehnoloģijas. Tomēr šajā gadījumā Komisija nevar atsaukties uz faktu, ka tai ir pienākums glabāt profesionālos noslēpumus tādā apmērā, ka tiek atņemta jēga normām par pierādīšanas pienākumu, ierobežojot ieinteresēto pušu tiesības uz aizstāvību. Ciktāl Komisija ir vēlējusies atsaukties uz tehnoloģiskās informācijas, kas izmantota saistībā ar CWP restrukturizāciju, konfidencialitāti, tai bija arī pienākums norādīt šādas konfidencialitātes iemeslus, lai Pirmās instances tiesa varētu tos izvērtēt.
85 Ievērojot iepriekš minēto, ir jālemj, ka, pabeidzot iepriekšējo izskatīšanu, Komisijai nebija iespējams pārvarēt apskatāmo restrukturizācijas pasākumu realizēšanas iespējamības novērtēšanas grūtības, jo tās rīcībā nebija saskaņotas un pietiekoši detalizētas informācijas.
Par norādēm par nopietnu grūtību pastāvēšanu, kas izriet no iepriekšējās procedūras ilguma un apstākļiem
Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
86 Prasītāja norāda, ka, lai konstatētu, vai ir pastāvējušas nopietnas grūtības, Kopienas tiesām jāpievērš īpaša uzmanība laika periodam starp paziņojumu par atbalsta projektu un Komisijas lēmuma pieņemšanu. Šis periods nedrīkstētu būt ilgāks par laiku, kas parasti nepieciešams, lai veiktu sākotnējo izmeklēšanu atbilstoši Līguma 93. panta 3. punktam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija). Prasītāja norāda, ka kopš Tiesas 1973. gada 11. decembra sprieduma lietā 120/73 Lorenz (Recueil, 1471. lpp.) pienākums apturēt ierosināto atbalsta pasākumu realizēšanu principā nedrīkstētu pārsniegt divus mēnešus, kas nozīmē, ka iepriekšējās izmeklēšanas procedūra Komisijai jāpabeidz šajā laika posmā. Izskatāmajā lietā starp paziņojumu un Lēmuma pieņemšanu ir pagājuši astoņi mēneši. Tas rāda, ka no pirmā acu uzmetiena nav bijis pilnīgi skaidrs, ka apskatāmais atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu.
87 Turklāt konsultācijas starp Komisiju un Vācijas iestādēm norāda, ka pastāvēja grūtības, kas bija jāizvērtē formālās procedūras ietvaros. Faktiski ikviens Komisijas spertais solis ārpus parastā paziņotā atbalsta pieteikuma precizēšanas pieprasījuma, kā uzskata prasītāja, ietver Līguma 93. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Matra/Komisija, 38. punkts). Šajā gadījumā Komisija un Vācijas valdība atkārtoti sazinājās, un informācijas apmaiņa ar Vācijas valdību pēc tam, kad notika tikšanās starp prasītāju un Komisiju, nebija tikai vienkārša prasība sniegt paskaidrojumus. Šo kontaktu cēlonis bija konkurentu, to skaitā prasītājas, izteiktās bažas. Ievērojot, ka Komisijai tikai dažas nedēļas tieši pirms Lēmuma pieņemšanas no Vācijas valdības bija jāsaņem apliecinājums un garantijas, nevar apgalvot, ka no pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka pieteiktais atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu. Ja Komisijai tiktu atļauts atkārtoti konsultēties ar valsts institūcijām, neuzsākot Līguma 93. panta 2. punktā paredzēto procedūru, tas nozīmētu ļaut tai gūt labumu no caurredzamības trūkuma iepriekšējās procedūras laikā, lai atrisinātu būtiskas grūtības, kas prasa viedokļu un argumentu apmaiņu ar trešajām personām.
88 Komisija uzsver, ka laiks, kas tika atvēlēts pārdomu periodam un kas paredzēts spriedumā lietā Lorenz, sāk ritēt brīdī, kad savākta visa lēmuma pieņemšanai nepieciešamā informācija. Konkrētajā gadījumā, kā norāda Komisija, tā Lēmumu pieņēma dažu nedēļu laikā pēc tam, kad no Vācijas iestādēm bija saņēmusi pēdējo informāciju, kas tai bija nepieciešama, un tāpēc prasītājas apgalvojumi ir nepamatoti.
89 Prasītājas nostājā, proti, ka Līguma 93. panta 2. punktā paredzētā procedūra ir jāuzsāk automātiski pēc spriedumā lietā Lorenz minētā divu mēnešu perioda beigām, netiek ņemti vērā paziņošanas trūkumi, kas notiek praksē, un nevajadzīgi tiek apgrūtināts lēmumpieņemšanas process, izraisot nepamatotu atbalsta pasākumu atlikšanu.
90 Komisija norāda, ka Lēmums tika pieņemts 1997. gada 16. decembrī, īsi pirms gada nogales brīvdienām. Komisijas darbiniekiem vasaras un gada nogales brīvdienas var būt zināmu jautājumu pabeigšanas beigu termiņš, un var gadīties, ka darbiniekiem šie jautājumi pirms atvaļinājumu perioda jāatrisina ātrāk. Iebildumiem par iepriekšējās procedūras ilgumu nav pamata tiesību normās.
91 Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka viedoklis, ka laika periods, kas pagāja no paziņošanas brīža līdz Lēmuma pieņemšanai, nevar tikt saprasts kā norāde uz to, ka pastāvējušas šaubas par apskatāmā atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Tieši otrādi – ierobežojumos, kas tiek uzlikti saņēmējuzņēmumam iepriekšējās izskatīšanas laikā, kas vienmēr ir ilgs, nav prasīta Līguma 93. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšana, ja, kā apskatāmajā gadījumā, Komisija spēj novērtēt atbalsta piešķiršanas apstākļus un sagaidāmās sekas un neizskatās, ka tādējādi tiks aizskartas trešo personu leģitīmās intereses.
Pirmās instances tiesas vērtējums
92 Ir jānoskaidro, vai izskatāmajā lietā Komisijas veiktā procedūra bija jūtami ilgāka par laiku, kas parasti nepieciešams, lai veiktu iepriekšējo izmeklēšanu atbilstoši Līguma 93. panta 3. punktam.
93 Vispirms attiecībā uz laiku, kas pagāja starp atbalsta projekta paziņošanu un Lēmuma pieņemšanu, Pirmās instances tiesa savā 2000. gada 10. maija sprieduma lietā T‑46/97 SIC/Komisija (Recueil, II‑2125. lpp.) 102. punktā ir lēmusi, ka fakts, ka izlietotais laiks būtiski pārsniedz laiku, kas parasti nepieciešams, lai veiktu iepriekšējo novērtēšanu saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu, var kontekstā ar citiem faktoriem pamatot secinājumu, ka Komisija saskārusies ar nopietnām novērtēšanas grūtībām, kas prasa Līguma 93. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 15. un 17. punkts).
94 Lai izlemtu, vai izmantotais laiks uzskatāms par nopietnu grūtību pierādījumu, ir jāievēro Komisijas iekšējās normas.
95 Komisija savā 1981. gada 2. oktobra vēstulē (publicēta ar virsrakstu “Normas, kas piemērojamas valsts atbalstam – situācija 1998. gada 30. jūnijā”, Droit de la concurrence dans les Communautés européennes, II A sējums, 101. lpp.) dalībvalstīm ir precizējusi termiņus, kādos tai jāizvērtē atbalsta projekti, ko dalībvalstis tai paziņojušas saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu. Šīs vēstules 2. punktā Komisija norādījusi, ka “lai veiktu paziņotā projekta iepriekšējo novērtējumu, Komisijai izmeklēšana un gadījuma izvērtēšana jāveic divu mēnešu laikā, kā to noteikusi Eiropas Kopienu Tiesa”. Tālāk 3. punkta b) apakšpunktā tā norādījusi, ka “paziņojums nav pabeigts, ja tajā nav ietverta visa informācija, kas Komisijas departamentiem nepieciešama, lai izveidotu sākotnējo viedokli par pasākuma saderību ar Līguma prasībām; Komisijai tad 15 darba dienu laikā no pieprasījuma paziņošanas brīža ir jāpieprasa papildu informācija. Laiks sāk ritēt tikai no dienas, kad šāda papildu informācija tikusi saņemta. Uz saņemšanas apliecinājuma tiek norādīts attiecīgais datums.”
96 Komisija un Vācijas valdība ir atzinušas, ka uz paziņojumu par plānu piešķirt atbalstu CWP, ko Komisija pilnībā saņēmusi 1997. gada 15. aprīlī, attiecas ar 1997. gada 7. martu datēta agrāka vēstule, taču tās nav spējušas minēt precīzu paziņošanas datumu.
97 Izmantojot procesa organizatoriskos pasākumus, Pirmās instances tiesa aicināja Komisiju apliecināt dokumentu saņemšanu, ietverot attiecīgo datumu, lai būtu iespējams aprēķināt 1981. gada 2. oktobra dalībvalstīm adresētajā vēstulē minētās iepriekšējās izmeklēšanas ilgumu. Komisija reaģēja, izstrādājot trīs vēstules, kas datētas ar 1997. gada 14. maiju, 22. jūliju un 4. novembri, no kurām pašā pirmajā ietverts saņemšanas apliecinājums. Neatkarīgi no faktiskā datuma, kurā Komisija pirmo reizi tikusi informēta par atbalsta projektu CWP, no 1997. gada 14. maija saņemšanas apliecinājuma līdz Lēmuma pieņemšanai ir pagājuši septiņi mēneši. Šāda veida aizkavēšanās acīmredzami pārsniedz laika periodu, kurā Komisijai principā ir jāpabeidz tās sākotnējā izmeklēšana.
98 Otrkārt, attiecībā uz iepriekšējās procedūras īpašajiem apstākļiem ir jānorāda, ka atbilstoši Līguma 93. panta 3. punkta mērķim un Komisijas labas pārvaldības nodrošināšanas pienākumam šī iestāde var secināt, ka ir jāpieprasa papildu informācija no paziņojumu iesniegušās valsts (kā piemēru skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Matra/Komisija, 38. punkts). Lai gan šādu pieprasījumu izteikšana pati par sevi nepierāda, ka pastāv nopietnas grūtības, tie var kontekstā ar iepriekšējās novērtēšanas ilgumu pierādīt, ka šādas grūtības pastāv.
99 Atbilstoši lojālas sadarbības pienākumam, kas ir EK līguma 5. panta (jaunajā redakcijā – EKL 10. pants) pamatā, paziņojumu sniegušajai dalībvalstij un Komisijai ir labā ticībā jāsadarbojas, lai ļautu Komisijai pārvarēt visas grūtības, kādas tai varētu rasties, īstenojot Līguma 93. panta 3. punktā paredzēto procedūru, lai izvērtētu paziņotu atbalsta piešķiršanas projektu (skat. pēc analoģijas 1995. gada 23. februāra spriedumu lietā C‑349/93 Komisija/Itālija, Recueil, I‑343. lpp., 13. punkts). Tādējādi dalībvalstij, kas plāno grūtībās nonākušam uzņēmumam piešķirt atbalstu, Komisijai jānosūta šī uzņēmuma restrukturizācijas plāns un jāatbild uz visiem Komisijas izvirzītajiem papildu informācijas pieprasījumiem, ja tās rīcībā nav visas informācijas, kas nepieciešama, lai pieņemtu lēmumu.
100 Dalībvalsts, kas Komisijai saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu iesniedz nepilnīgu paziņojumu par atbalsta projektu un vilcinās sniegt Komisijai noderīgu informāciju par spīti atkārtotiem pieprasījumiem no Komisijas puses, ir atbildīga par izmeklēšanas procedūras paildzināšanos. Ja tas tiktu pieļauts, ieinteresētajām trešajām personām tiktu atņemtas Līguma 93. panta 2. punktā piešķirtās procesuālās garantijas: Komisija varētu atsaukties uz paziņojumu sniegušās dalībvalsts uzvedību vai neuzmanību, lai kavētu Līguma 93. panta 3. punktā noteikto mērķu sasniegšanu, kas prasa tai uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, un dalībvalsts varētu izvairīties no sava lojālas sadarbības pienākuma.
101 Šajā gadījumā Komisija ar savu 1997. gada 14. maija vēstuli ir apliecinājusi CWP atbalsta piešķiršanas projekta saņemšanu, kā arī vēstulē norādījusi, ka tās rīcībā nav visas nepieciešamās informācijas, lai izlemtu, vai atbalsts ir vai nav saderīgs ar kopējo tirgu. Tā ir pieprasījusi, lai Vācijas valdība tai sniegtu papildu informāciju par CWP iecerētās ražošanas paņēmienu nomaiņas iespējamību un finansējumu, kā arī par tirgus pētījumiem un iespējām atjaunot uzņēmuma dzīvotspēju un attīstīt uzņēmuma jaudu.
102 Par spīti Vācijas valdības 1997. gada 10. jūlija vēstulē sniegtajām atbildēm Komisija atklāja, ka tā vēl arvien nevar pieņemt lēmumu, jo tai nav visas nepieciešamās informācijas. Ar 1997. gada 22. jūlija vēstuli tā tādēļ atkal vērsās pie Vācijas valdības, lūdzot informāciju par to, kāda ir CWP izdzīvošanas iespēja ilgākā laika posmā, un par ierosinātā atbalsta samērīgumu. Turklāt ar 1997. gada 30. jūlija telefaksa vēstuli Komisija BvS nosūtīja neoficiālu pieprasījumu sniegt papildu informāciju, kas būtībā ir tāds pats kā 1997. gada 14. maija vēstulē izteiktais pieprasījums. No šīm vēstulēm jāsecina, ka līdz 1997. gada 30. jūlijam Vācijas valdība vēl arvien nebija Komisijai sniegusi informāciju, ko tā bija pieprasījusi 1997. gada 14. maijā.
103 Vācijas valdība uz otro pieprasījumu sniegt papildu informāciju atbildēja ar 1997. gada 2. septembra vēstuli. Komisija lietas materiālos ir ietvērusi šīs vēstules kopiju un dažus šīs vēstules pielikumus, ko tā saņēmusi ar telefaksu tajā pašā dienā. Šie dokumenti ir identiski dokumentiem, kas bija pievienoti 1997. gada 10. jūlija vēstulei, atbildot uz Komisijas pirmo pieprasījumu sniegt papildu informāciju. Tā kā Komisija nav iesniegusi pierādījumus par pretējo, ir jāsecina, ka Vācijas valdība nav sniegusi pieprasīto papildu informāciju un tādējādi arī pēc 1997. gada 2. septembra vēstules saņemšanas Komisija vēl arvien nebija saņēmusi apmierinošas atbildes uz tās 1997. gada 14. maijā uzdotajiem jautājumiem par ražošanas paņēmienu nomaiņas iespējamību, tirgus izpēti, dzīvotspējas atjaunošanu, CWP ražošanas jaudas attīstību un apskatāmā atbalsta samērīgumu.
104 Vēl vairāk, procedūras laikā parādījās divi CWP konkurenti, kuri tomēr neiesniedza oficiālu sūdzību. 1997. gada 17. jūnijā vācu uzņēmums Budenheim informēja Komisiju par tā bažām sakarā ar iespējamo atbalsta piešķiršanu tā konkurentei – CWP. 1997. gada 24. jūlijā to pašu izdarīja prasītāja. 1997. gada 4. novembrī, pamatojoties uz informāciju, kas tika iegūta 1997. gada 30. septembrī un 8. oktobrī, kad notika individuālas sarunas ar šiem uzņēmumiem, Komisija Vācijas valdībai iesniedza trešo informācijas pieprasījumu. Tātad vairāk nekā divus mēnešus pēc Vācijas valdības atbildes uz Komisijas otro papildu informācijas pieprasījumu saņemšanas Komisija informēja šo valdību, ka tās veiktā CWP piešķiramā atbalsta izvērtējums ir “radījis citus jautājumus”, uz kuriem obligāti ir jāsaņem atbilde. Komisija uzdeva vairākus jautājumus attiecībā uz ražošanas paņēmienu nomaiņas iespējamību un rentabilitāti un pieprasīja papildu informāciju par ražošanas jaudas attīstību, piegādes grūtībām un iespējamu cita atbalsta piešķiršanu CWP.
105 Pēc trešā oficiālā papildu informācijas pieprasījuma – 1997. gada 24. novembrī – notika Komisijas un Vācijas valdības pārstāvju tikšanās. Mutvārdu procedūras laikā atklājās, ka tikai šīs tikšanās rezultātā Komisijai ir izdevies iegūt divus CWP direktoru izstrādātus dokumentus, kas datēti ar 1996. gada 26. maiju un 1996. gada 16. oktobri, kas, kā uzskata Komisija, veido CWP restrukturizācijas plānu (skat. iepriekš 74.–77. punktu). Turklāt šīs tikšanās laikā Vācijas valdība Komisijai nodeva firmas Roland Berger 1997. gada 21. oktobrī sagatavoto ziņojumu.
106 Visbeidzot, no Komisijas rakstveida atbildēm uz jautājumiem, ko tai uzdevusi Pirmās instances tiesa, izriet, ka 1997. gada 11. decembrī pēc Komisijas pieprasījuma BvS bija tai nosūtījusi CWP vēstuli, kas apliecināja, ka restrukturizācijas rezultātā tās fosforskābes ražošanas jauda nepalielināsies, bet paliks iepriekšēja līmenī, proti, 40 000 tonnu gadā.
107 No notikumu hronoloģijas redzams, ka CWP piešķiramā atbalsta projekta novērtēšana no tā paziņošanas brīža ir radījusi grūtības. Astoņu mēnešu laikā starp paziņojuma sniegšanas brīdi un apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdi Komisija ir iesniegusi trīs atsevišķus oficiālus informācijas pieprasījumus Vācijas valdībai un divi konkurenti darījuši zināmas savas bažas. Vācijas valdība Komisijai nav nosūtījusi informāciju, kas tai palīdzētu projektu novērtēt, par spīti pieprasījumiem no Komisijas puses. Proti, tikai septiņus mēnešus pēc atbalsta projekta paziņošanas Vācijas valdība Komisijai ir nosūtījusi restrukturizācijas plānu, ko bija iecerēts finansēt ar līdzekļiem, kas piešķirti atbalstam. Tāpēc Komisija ir novirzījusies no pašas noteiktā ieteicamā grafika paziņoto atbalsta projektu novērtēšanai. Savukārt Vācijas valdība Komisijai atbildes ir sniegusi ar nokavēšanos. Ievērojot šos apstākļus, ir jāatzīst, ka Komisijas veiktā procedūra konkrētajā gadījumā būtiski ir pārsniegusi to, kas parasti nepieciešams iepriekšējai novērtēšanai atbilstoši Līguma 93. panta 3. punktam. Šie apstākļi ir pārliecinošs nopietnu grūtību pastāvēšanas pierādījums.
108 Tāpēc pastāv objektīvi un konsekventi pierādījumi, ka Komisija savu lēmumu neiebilst pret plānu piešķirt atbalstu CWP ir pieņēmusi, kaut arī tai nav bijis pietiekoši daudz informācijas par faktiem. Kaut gan bija radušās nopietnas grūtības novērtēt apskatāmā atbalsta saderību ar kopējo tirgu, Komisija nav uzsākusi Līguma 93. panta 2. punktā paredzēto procedūru un nav apkopojusi plašāku informāciju, konsultējoties ar ieinteresētajām pusēm. Tāpēc Lēmums ir atceļams un nav jālemj par pārējiem prasītājas izvirzītajiem prasības pamatiem, iebildumiem un argumentiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
109 Atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
110 Tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā lietā, tostarp tiesāšanās izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma procedūru saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
111 Atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Vācijas Federatīvā Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta, paplašinātā sastāvā)
1) nospriež:
2) atcelt Komisijas 1997. gada 16. decembra lēmumu neiebilst pret to, ka Vācijas Federatīvā Republika piešķir atbalstu Chemische Werke Piesteritz GmbH;
3) piespriest Komisijai segt savus un atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un saistībā ar pagaidu noregulējuma procedūru;
4) Vācijas Federatīvā Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
García-Valdecasas | Lindh | Cooke |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 15. martā.
Sekretārs | | Tiesas priekšsēdētājs |