Lieta T‑219/10 RENV
World Duty Free Group, SA, iepriekš Autogrill España, SA
pret
Eiropas Komisiju
Valsts atbalsts – Tiesību normas attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli, atbilstoši kurām uzņēmumiem rezidentiem nodokļu vajadzībām Spānijā ir atļauts norakstīt nemateriālās vērtības, kas rodas no kapitāla daļu iegādes uzņēmumos, kuri ir rezidenti nodokļu vajadzībām ārvalstīs – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un noteikts pienākums to atgūt – Valsts atbalsta jēdziens – Selektīvs raksturs – Bāzes varianti – Atkāpe – Atšķirīga attieksme – Atšķirīgas attieksmes attaisnojums – Uzņēmumi, kas gūst labumu no pasākuma – Tiesiskā paļāvība
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (devītā palāta paplašinātā sastāvā) 2018. gada 15. novembra spriedums
1. Tiesvedība – Pārbaude pēc būtības pirms pieņemamības pārbaudes – Pieļaujamība
2. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvums – Pasākums, ar ko piešķir nodokļu priekšrocību – Atsauces punkts, lai noteiktu priekšrocības esamību – Materiāltiesiska norobežošana – Kritēriji – Saiknes starp attiecīgā pasākuma un atsauces punkta mērķi esamība – Situāciju, kurām piemērojams aplūkotais pasākums, un situāciju, kurām piemērojams atsauces punkts, salīdzināmais raksturs
(LESD 107. panta 1. punkts)
3. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvums – Pasākums, ar ko piešķir nodokļu priekšrocību – Vispārējs pasākums, kas vienādi ir piemērojams visiem uzņēmumiem – Pasākums, kas nav piemērojams darījumiem, kas pielīdzināmi darījumiem, no kā atkarīga tā piešķiršana – Pasākums, ko var kvalificēt kā selektīvu
(LESD 107. panta 1. punkts)
4. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvums – Pasākums, ar ko piešķir nodokļu priekšrocību – Atsauces punkts, lai noteiktu priekšrocības esamību – Materiāltiesiska norobežošana – Pasākums, kas ir tā paša atsauces punkts – Nosacījumi – Skaidri norobežota nodokļu sistēma, kurai ir īpaši mērķi – Neesamība – Pasākuma sistemātisks un vispārējs raksturs
(LESD 107. panta 1. punkts)
5. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvums – Atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas – Atšķirība starp uzņēmumiem, kas atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā – Vērtēšanas kritēriji – Salīdzināšana, ņemot vērā kopējā nodokļu režīma mērķi kopumā
(LESD 107. panta 1. punkts)
6. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvums – Atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas – Pamatojums ar sistēmas raksturu un uzbūvi – Vērtēšanas kritēriji – Pasākums, kas vērsts uz vispārējo nodokļu sistēmas mehānismu mērķa sasniegšanu – Atbilstošs raksturs – Pierādīšanas pienākuma apjoms
(LESD 107. panta 1. punkts; Padomes Regula Nr. 659/1999)
7. Prasība atcelt tiesību aktu – Priekšmets – Daļēja atcelšana – Nosacījums – Apstrīdēto noteikumu atdalāmība – Objektīvs kritērijs – Neizpildīts nosacījums – Nepieņemamība
(LESD 263. pants)
8. Valsts atbalsts – Jēdziens – Novērtējums, ņemot vērā LESD 107. panta 1. punktu – Agrākas prakses ņemšana vērā – Izslēgšana
(LESD 107. panta 1. punkts)
9. Valsts atbalsts – Pārbaude, ko veic Komisija – Atbalsta saņēmēja noteikšana – Faktiska izmantošana – Novērtēšana
(LESD 107. panta 1. punkts)
10. Valsts atbalsts – Jēdziens – Objektīvajai situācijai atbilstošs vērtējums neatkarīgi no iestāžu rīcības – Minētās rīcības ņemšana vērā, izvērtējot pienākumu atgūt nesaderīgu valsts atbalstu – Tiesiskās paļāvības aizsardzība
(LESD 107. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 659/1999 14. pants)
11. Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Atbalsts, kas piešķirts, pārkāpjot LESD 108. pantā paredzētās procesuālās normas – Saņēmēju iespējamā tiesiskā paļāvība – Neesamība, izņemot ārkārtas apstākļos – Tiesiskā paļāvība, kas izriet no Komisijas piedāvātajām īpašām, beznosacījumu un saskaņotām garantijām – Lēmuma uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, ar ko tiek izbeigta šī tiesiskā paļāvība, publicēšana
(LESD 107. panta 1. punkts un 108. panta 3. punkts)
1. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 29., 30. punktu)
2. Lai, piemērojot LESD 107. panta 1. punktu, valsts nodokļu pasākumu kvalificētu par “selektīvu”, Eiropas Komisijai vispirms ir jāidentificē vispārējais vai “normālais” nodokļu režīms, kas ir piemērojams attiecīgajā dalībvalstī, un pēc tam tai ir jāpierāda, ka attiecīgais nodokļu pasākums ir atkāpe no minētā vispārējā režīma, ciktāl ar to tiek ieviestas atšķirības subjektu starpā, kuri, ievērojot ar attiecīgo vispārējo režīmu izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā. “Valsts atbalsta” jēdziens tomēr neattiecas uz pasākumiem, ar ko nosaka diferenciāciju starp uzņēmumiem, kuri, ievērojot ar attiecīgo tiesisko režīmu izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā un kuri tātad a priori ir selektīvi, tiklīdz attiecīgā dalībvalsts spēj pierādīt, ka šāda diferenciācija izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai uzbūves.
Attiecībā uz vispārējā valsts nodokļu režīma identificēšanu, proti, iepriekš minētās metodes pirmo posmu, šī atsauces punkta materiālā norobežošana principā tiek veikta saistībā ar pasākumu, kas tiek uzskatīts par valsts atbalstu. Papildus saiknes starp attiecīgā pasākuma priekšmetu un normālā režīma priekšmetu esamībai situāciju, uz kurām attiecas šis pasākums un situāciju uz kurām attiecas šis režīms, salīdzināmā rakstura izvērtēšana arī ļauj faktiski norobežot minētā režīma apjomu. Šis salīdzināmais raksturs ir novērtējams, ņemot vērā normālā režīma mērķi. Turklāt šo situāciju salīdzināmais raksturs arī ļauj secināt atkāpes esamību, ja pret situācijām, uz kurām attiecas strīdīgais pasākums, ir atšķirīga attieksme nekā pret tām, uz kurām attiecas normālais režīms, lai gan tās ir salīdzināmas. Visas argumentācijas attiecībā uz minētās metodes diviem pirmajiem posmiem rezultātā dažos gadījumos var tikt vienlaicīgi noteikts gan normālais režīms, gan atkāpes esamība.
(skat. 63., 64., 95., 98., 102.–104., 106. punktu)
3. Valsts atbalsta jomā valsts nodokļu pasākuma selektivitātes konstatēšana obligāti neizriet no tā, ka daži uzņēmumi nevar saņemt ar aplūkoto pasākumu paredzēto nodokļu priekšrocību juridisko, ekonomisko vai praktisko ierobežojumu dēļ, kas tiem traucē veikt darījumu, no kā ir atkarīga šīs priekšrocības saņemšana, taču var izrietēt no tā, ka tiek konstatēts vienīgi darījums, kas, kaut arī ir salīdzināms ar to, no kā ir atkarīga attiecīgās priekšrocības piešķiršana, nesniedz tiesības uz to. No tā izriet, ka nodokļu pasākums var būt selektīvs, pat ja jebkurš uzņēmums var brīvi izvēlēties veikt darījumus, no kuriem ir atkarīga šajā pasākumā paredzētās priekšrocības piešķiršana.
(skat. 82. punktu)
4. Lai valsts atbalsta jomā novērtētu selektivitātes nosacījumu, pasākums, ar ko tiek piešķirta nodokļu priekšrocība, var veidot pats savu atsauces punktu, ja ar to tiek ieviests skaidri norobežojams nodokļu režīms, kam ir īpaši mērķi un kas tādējādi atšķiras no jebkura cita attiecīgajā dalībvalstī piemērotā nodokļu režīma. Šādā gadījumā, ir jānosaka, vai noteikti uzņēmumi ir izslēgti no pasākuma piemērošanas, lai gan, ņemot vērā tā mērķi, šie uzņēmēji atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā ar uzņēmējiem, kam šis pasākums ir piemērojams.
Attiecībā uz pasākumu, ar kuru netiek ieviests skaidri norobežots nodokļu režīms, bet kas ietilpst plašākā tiesiskajā regulējumā, savukārt ir jāpamatojas uz pasākuma sistemātisko un vispārīgo raksturu, lai vajadzības gadījumā noteiktu autonomu režīmu, kas varētu būt atsauces punkts. Šajā kontekstā informatīvos nolūkos ir lietderīgi atsaukties uz Eiropas Komisijas paziņojumiem šajā jomā.
(skat. 127., 128., 130., 131. punktu)
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 143.–149. punktu)
6. “Valsts atbalsta” jēdziens LESD 107. panta 1. punkts izpratnē neattiecas uz pasākumiem, ar ko nosaka diferenciāciju starp uzņēmumiem, kuri, ievērojot ar normālo nodokļu režīmu izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā un kuri tātad a priori ir selektīvi, tiklīdz attiecīgā dalībvalsts spēj pierādīt, ka šāda diferenciācija ir pamatota, jo tā izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai uzbūves.
Šajā ziņā ir jānošķir, no vienas puses, mērķi, kas ir izvirzīti īpašam nodokļu pasākumam vai nodokļu režīmam un kuri nav daļa no tiem, un, no otras puses, mehānismi, kas ir ietverti pašā nodokļu sistēmā un kas ir vajadzīgi, lai sasniegtu šos mērķus. Līdz ar to atbrīvojumiem no nodokļa, kas izriet no mērķa, kurš neatbilst nodokļu uzlikšanas sistēmai, kurā ietilpst minētie atbrīvojumi, ir jāatbilst prasībām, kas izriet no LESD 107. panta 1. punkta.
Pamatojoties uz šādu atšķirību, dalībvalsts var lietderīgi balstīties uz nodokļu neitralitātes principu, lai pamatotu tādu atšķirīgu attieksmi, kas ir ieviesta ar pasākumu, ar kuru konkrētiem uzņēmumiem tiek piešķirta nodokļu priekšrocība. Tomēr attiecīgajai dalībvalstij ir jāpierāda, ka atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas ir pamatota. Šajā ziņā atkāpi nodokļu jomā nevar uzskatīt par pamatotu, ņemot vērā nodokļu neitralitātes principu, ja dalībvalsts nepierāda, ka ar šo atkāpi var tikt atjaunota nodokļu neitralitāte vai ja ar pašu attiecīgo pasākumu tiek radīta diskriminācija.
Šajā kontekstā Eiropas Komisijai lēmumā, ar ko pasākums, ar kuru tiek piešķirtas nodokļu priekšrocības, tiek atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, nav pienākuma noteikt strīdīgā pasākuma piemērošanas nosacījumus, kas noteiktos gadījumos tai būtu varējuši ļaut nekvalificēt pasākumu par valsts atvalstu. Ja Komisijai būtu pienākums izvērtēt dažādas saimnieciskās darbības, kurām pamatoti varētu tik piemērota attiecīgā priekšrocība, nekonstatējot valsts atbalstu, tas tai liktu grozīt pārbaudītā pasākuma piemērošanas saturu un nosacījumus, nevis ierobežot vienīgi tā ģeogrāfisko vai sektorālo piemērojamību. Šāds pienākums liktu Komisijai pārsniegt pilnvaras, kas tai ir noteiktas LESD un Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai, tiesību normās.
(skat. 166., 167., 171., 172., 179.–188., 190.–199., 206., 211. punktu)
7. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 221. punktu)
8. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 224., 249. punktu)
9. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 238.–247. punktu)
10. Ja valsts pasākumu var pamatoti klasificēt par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, Eiropas Komisijas agrākie solījumi par to, ka šis pasākums nav atbalsts, nav saderīgi ar LESD 107. panta 1. punktu, jo valsts atbalsta jēdziens atbilst objektīvajai situācijai. Uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa neievērošanu līdz ar to nevar atsaukties, lai apstrīdētu Komisijas lēmumu, ciktāl ar to minētais pasākums kvalificēts par valsts atbalstu.
Taču pamatu attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu var pamatoti izvirzīt, lai apstrīdētu lēmumu, kurā Komisija ir nolēmusi, ka attiecīgajai dalībvalstij ir jāatceļ valsts pasākums vai tas jāgroza tās noteiktajā termiņā, vai arī jānosaka tā atgūšana. Tādējādi atbalsta saņēmējs, lai apstrīdētu Komisijas lēmuma likumību, ciktāl tajā ir paredzēta piešķirtā atbalsta atgūšana, var Vispārējā tiesā lietderīgi izvirzīt pamatu, kas izriet no tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpuma un šajā ziņā atsaukties uz garantijām, ko Komisija tam varēja sniegt attiecībā uz strīdīgā pasākuma nekvalificēšanu par atbalstu, kas noteikti nozīmētu, ka priekšrocība, ko tai radīja šis pasākums, netiks atgūta vai vienkārši tiks atgūta, ievērojot šos solījumus.
Lai arī Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai, 14. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka gadījumā, ja nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija “izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja”, izņēmums no pienākuma uzdot atgūt nelikumīgu un ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu ir paredzēts minētā punkta otrajā teikumā, kurā ir noteikts, ka Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas ir pretrunā ar kādu Savienības tiesību vispārēju principu. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir atzīts par vispārēju Savienības tiesību principu. Turklāt, tā kā Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punkta otrā teikuma mērķis ir tieši nodrošināt tiesiskās paļāvības aizsardzību, tā pirmais teikums nevar tikt interpretēts kā tāds, kas izslēdz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa piemērošanu.
(skat. 258., 259., 266., 268.–272. punktu)
11. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 274.–297. punktu)