Prasība, kas celta 2010. gada 14. maijā - Autogrill España/Komisija

(lieta T-219/10)

Tiesvedības valoda - spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Autogrill España, SA (Madride, Spānija) (pārstāvji - J. Buendía Sierra, E. Abad Valdenebro, M. Muñoz de Juan un R. Calvo Salinero, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

pieņemt un izvērtēt prasības pieteikumā izklāstītos atcelšanas pamatus;

atcelt Komisijas 2009. gada 28. oktobra Lēmuma (atbalsts Nr. C 45/2007, ex NN 51/2007, ex CP 9/2007) par uzņēmuma nemateriālās vērtības norakstīšanu nodokļu mērķiem saistībā ar līdzdalības iegūšanu ārvalsts uzņēmumā 1. panta 1. punktu tiktāl, ciktāl tajā atzīts, ka Texto Refundido de la Ley del Impuesto sobre Sociedades [Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli konsolidētā redakcija] (TRLIS) 12. panta 5. punktā esot valsts atbalsta aspekti;

pakārtoti - atcelt 4. pantu tiktāl, ciktāl tajā atgūšanas rīkojumu paredzēts piemērot attiecībā uz darījumiem, kas noslēgti pirms pārsūdzētā galīgā lēmuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī; un

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šajā prasībā apstrīdētajā lēmumā par nesaderīgu ar kopējo tirgu tiek uzskatīta atbalsta sistēma, ko Spānija saskaņā ar TRLIS 12. panta 5. punktu īsteno atbalstam, ko sniedz saņēmējiem, veicot iegādes Kopienā. Šajā ziņā tajā ir noteikts, ka iepriekš minētajā tiesību normā ir ļauts atskaitīt uzņēmuma nemateriālās vērtības norakstījumu, kas rodas, iegūstot vairāk nekā 5 % līdzdalības nerezidentos uzņēmumos.

Savu prasījumu pamatošanai prasītāja izvirza šādus prasības pamatus:

1.- LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums, jo apstrīdētajā lēmumā attiecīgais pasākums tiek uzskatīts par valsts atbalstu. Šajā ziņā tiek apgalvots, ka Komisija neesot pierādījusi, ka izvērtētais nodokļu pasākums dotu "priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai", kā tas prasīts LESD 107. panta 1. punktā. Komisija vienīgi prezumē, ka tam ir selektīvs raksturs, pamatodamās uz apstākli, ka to piemēro tikai attiecībā uz līdzdalības iegūšanu ārvalsts sabiedrībās, bet ne pašmāju sabiedrībās. Prasītāja uzskata, ka minētā argumentācija esot kļūdaina un cirkulāra, proti, izvērtētā pasākuma - gluži tāpat kā jebkuras citas nodokļu tiesību normas - piemērošana pakārtoti noteiktu objektīvu priekšnosacījumu izpildei šo pasākumu nepadara par de iure vai de facto selektīvu. Komisijas izmantotās argumentācijas automātiskums faktiski liekot par selektīvu prima facie uzskatīt ikvienu nodokļu tiesību normu.

Turklāt gan pasākuma juridiskais vērtējums, gan Spānijas Karalistes iesniegtie statistikas dati apliecina, ka TRLIS 12. panta 5. punkts ir vispārīgs pasākums, kas de iure un de facto ir attiecināms uz visiem uzņēmumiem, kas ir Spānijas uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji, neatkarīgi no to lieluma, dabas, [darbības] nozares vai izcelsmes.

No otras puses, ar TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto prima facie atšķirīgo attieksmi, kura nebūt nav selektīva priekšrocība, par nodokļu ziņā vienlīdzīgiem tiek padarīti visi - gan pašmāju, gan ārvalsts uzņēmumu - akciju iegādes darījumi, jo, ievērojot, ka nav iespējams īstenot pārrobežu saplūšanas, uzņēmuma nemateriālās vērtības norakstīšana var tikt veikta tikai valsts mērogā un tamdēļ pastāv nodokļu sistēmas tiesību normas, kas to ļauj izdarīt, TRLIS 12. panta 5. punkts faktiski tikai paplašinot šo iespēju attiecībā uz ārvalsts sabiedrību aktīvu iegādi.

Pakārtoti - Komisijas lēmums esot nesamērīgs, jo attiecībā uz kontroles iegūšanu ārvalsts uzņēmumos tas būtu jāpiemēro vismaz tāpat kā attiecībā uz pašmāju uzņēmumu saplūšanām, kuras tādējādi pamato Spānijas sistēmas sistemātika un loģika.

2.- LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums, pasākuma labuma guvēju nosakot, pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā dēļ.

Pakārtoti un, ja arī tiktu uzskatīts, ka TRLIS 12. panta 5. punktā ir valsts atbalsta aspekti, Komisijai esot bijis jāveic pilnīgs saimnieciskais vērtējums, lai noteiktu, kas ir bijuši atbalsta sistēmas labuma guvēji. Prasītāja uzskata, ka katrā ziņā (pārmērīgi augstas līdzdalības iegādes cenas formā esošā) atbalsta saņēmēji esot līdzdalības atsavinātāji, nevis Komisijas apgalvotie šo pasākumu izmantojušie Spānijas uzņēmumi.

3.- Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka saistībā ar atgūšanas rīkojuma piemērošanu laikā esot pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.

____________