VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)

2014. gada 10. decembrī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Francijas biomedicīnisko analīžu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta pārkāpums – Uzņēmumu apvienība – Arodapvienība – Pārbaudes un izmeklēšanas priekšmets – LESD 101. panta piemērošanas nosacījumi – Pārkāpums mērķa dēļ – Minimālā cena un šķēršļi laboratoriju grupu attīstībai – Vienots un turpināts pārkāpums – Pierādījumi – Kļūdas faktu vērtējumā un kļūdas tiesību piemērošanā – Naudas soda apmērs – 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu apmēra noteikšanai 37. punkts – Neierobežota kompetence

Lieta T‑90/11

Ordre national des pharmaciens (ONP), Parīze (Francija),

Conseil national de Ordre des pharmaciens (CNOP), Parīze,

Conseil central de la section G de Ordre national des pharmaciens (CCG), Parīze,

ko pārstāv O. Saumon, L. Defalque, T. Bontinck un A. Guillerme, avocats,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Castilla Contreras, C. Giolito, B. Mongin un N. von Lingen, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Labco, ko pārstāv N. Korogiannakis, M. Coppet un B. Dederichs, avocats,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību atcelt Komisijas 2010. gada 8. decembra Lēmumu C(2010) 8952, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu (Lieta 39510 – Labco/ONP) un pakārtoti – prasību samazināt naudas soda apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [G. Berardis], tiesneši O. Cūcs [O. Czúcz] (referents) un A. Popesku [A. Popescu],

sekretāre K. Hērena [C. Heeren], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 6. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

1        Ar 2010. gada 8. decembra Lēmumu C(2010) 8952, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu (Lieta 39510 – Labco/ONP) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Komisija konstatēja, ka prasītājas, proti, Ordre national des pharmaciens (ONP) un tās lēmējiestādes – Conseil national de l’Ordre des pharmaciens (CNOP) un Conseil central de la Section G de Ordre national des pharmaciens (CCG) – (turpmāk tekstā kopā – “Ordre”), ir pārkāpušas LESD 101. pantu, pieņemot, pirmkārt, lēmumus, kuru mērķis ir Francijas biomedicīnisko analīžu tirgū noteikt minimālās cenas, un, otrkārt, lēmumus, kuru mērķis ir noteikt ierobežojumus laboratoriju grupu attīstībai šajā tirgū (apstrīdētā lēmuma 1. pants), un tām kopīgi un solidāri uzlika naudas sodu EUR 5 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma 3. pants).

2        Kā aprakstīts apstrīdētā lēmuma preambulas 44. un 45. apsvērumā, ONP ir Francijas arodapvienība, kurai Francijas valsts ir deleģējusi četrus pamatuzdevumus, kas raksturo tās sabiedriskā pakalpojuma [sniedzēja] sūtību. ONP un tās padomju darbība ir reglamentēta Francijas code de la santé publique [Sabiedrības veselības aizsardzības kodeksā] (turpmāk tekstā – “CSP”), kura L 4231‑1. pantā ir noteikts:

“[ONP] darbības mērķis ir:

1)      nodrošināt profesionālo pienākumu ievērošanu;

2)      nodrošināt profesijas prestiža un neatkarības aizsardzību;

3)      uzraudzīt farmaceitu profesionālo kvalifikāciju;

4)      piedalīties sabiedrības veselības un veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes veicināšanā, it īpaši nodrošinot profesionālās darbības drošību.

[ONP] ir apvienoti Francijā strādājošie farmaceiti.”

3        ONP darbības un uzdevumi, Farmaceitu ētikas kodekss un ONP uzbūve ir aprakstīti apstrīdētā lēmuma preambulas 44.–62. apsvērumā. No tiem izriet tostarp, ka ONP iekārto un atjaunina Farmaceitu valsts reģistru (turpmāk tekstā – “reģistrs”), kurā reģistrēšanās ir likumisks priekšnosacījums ar farmaceita profesiju saistītas darbības veikšanai (CSP L 4221‑1., L 4232‑3. un L 4232‑16. pants).

4        Attiecīgais tirgus ir biomedicīnisko analīžu pakalpojumu tirgus Francijā. Tas ir aprakstīts apstrīdētā lēmuma preambulas 5.–38. apsvērumā. Jautājumā par šā tirgus dalībniekiem apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka Francijā ar biomedicīnu nodarbojas galvenokārt farmaceiti, un ar šo apstākli ir izskaidrojama ONP svarīgā loma, savukārt ārstu arodapvienība ārstu biologu darbību ietekmē līdztekus (preambulas 11. apsvērums). Biomedicīniskās analīzes var tikt veiktas tikai biomedicīnisko analīžu laboratorijās (turpmāk tekstā arī –“laboratorijas”) to vadītāju un vadītāju vietnieku uzraudzībā (preambulas 12. apsvērums). Laboratorijas bieži vien ir izmēra ziņā mazas (50 % gadījumā to apgrozījums ir mazāks par EUR 1,5 miljoniem un 30 % gadījumā tās darbojas individuālo uzņēmumu formā), lai gan Francijā aktīvi darbojas vairākas laboratoriju grupas (preambulas 13. un 14. apsvērums).

5        Lielākā laboratoriju grupa, proti, konkrēti Francijā un Spānijā, kā arī vairākās citās Eiropas valstīs aktīvi strādājošā Eiropas mēroga laboratoriju grupa Labco, kas ir iestājusies šajā lietā, ir aprakstīta apstrīdētā lēmuma preambulas 14.–17. apsvērumā. Turklāt Francijā aktīvi strādā arī tādas nozīmīgas laboratoriju grupas kā Unilabs SA, kura aktīvi darbojas arī vairākās valstīs gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, un holding financière Générale de santé [Veselības aprūpes vispārējais finanšu holdings] (preambulas 18. un 19. apsvērums). Ir arī divas specializētas laboratoriju grupas – Pasteur Cerba un Biomnis, kas piedāvā no citu laboratoriju piedāvājuma atšķirīgu pakalpojumu sortimentu augstās tehnoloģijas pakalpojumu segmentos (preambulas 20.–22. apsvērums).

6        Francijas tiesiskais regulējums, kura ietvaros noris laboratoriju attīstība, ir aprakstīts apstrīdētā lēmuma preambulas 63.–109. apsvērumā.

7        Šī procedūra tika uzsākta, pamatojoties uz Labco 2007. gada 12. oktobrī iesniegto sūdzību par Ordre pieņemtajiem lēmumiem, kuru mērķis ir bremzēt Labco attīstību un ierobežot tās spēju konkurēt biomedicīnisko analīžu tirgū ar citām laboratorijām, kuru īpašnieki ievēl Ordre vadību (apstrīdētā lēmuma preambulas 110. un 111. apsvērums).

8        2008. gada 12. un 13. novembrī Ordre un laboratorijas Champagnat-Desmoulins-Philippakis telpās saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 8. nod., 2. sēj., 205. lpp.), 20. panta 4. punktu tika veikta pārbaude. Abi šo pārbaužu pamatā esošie lēmumi, tostarp Komisijas 2008. gada 29. oktobra Lēmums C(2008) 6494 lietā COMP/39510, kurā noteikts, ka attiecībā uz Ordre veicama pārbaude (turpmāk tekstā – “lēmums par pārbaudi”), tika apstrīdēti Vispārējā tiesā (Vispārējās tiesas 2010. gada 26. oktobra spriedums lietā T‑23/09 CNOP un CCG/Komisija, Krājums, II‑5291. lpp., un Vispārējās tiesas 2010. gada 16. jūnija rīkojums lietā T‑24/09 Biocaps/Komisija, Krājumā nav publicēts).

9        2009. gadā Komisija nosūtīja informācijas pieprasījumus Ordre, kā arī piecām laboratorijas izmantojošajām brīvās aroddarbības sabiedrībām [sociétés d’exercice libéral] (SEL), uz kuriem tās atbildēja. Paziņojums par iebildumiem tika pieņemts 2009. gada 19. oktobrī. Ordre uz to atbildēja 2010. gada 11. janvārī. 2010. gada 10. februārī notika uzklausīšana. 2010. gada 26. februārī Komisija nosūtīja Ordre papildinformācijas pieprasījumu, uz kuru šī pēdējā atbildēja.

10      Apstrīdētajā lēmumā Komisija būtībā konstatē, ka Ordre ir pieņēmusi uzņēmumu apvienības lēmumus, kas ir pieskaitāmi konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ un ir vienots un turpināts LESD 101. panta pārkāpums, kurš aizsācies vēlākais kopš 2003. gada oktobra un, visnotaļ ticami, nav beidzies pat pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas. Šī rīcība tiek attiecināta uz visu Ordre lēmumu kopumu, kas tās biedru vairākuma saimnieciskajās interesēs, nevis vispārējās interesēs pieņemti ar komplementāriem un nedalāmiem mērķiem, pirmkārt, liegt laboratoriju grupām attīstīties un, otrkārt, censties uzspiest minimālo cenu Francijas biomedicīnisko analīžu tirgū.

11      Jautājumā par naudas soda apmēra aprēķinu Komisija paskaidro, ka, ņemot vērā gan to, ka šī lieta ir saistīta ar pirmo gadījumu kopš Regulas Nr. 1/2003 stāšanās spēkā, kad var tikt piesaukta uzņēmumu apvienības biedru finansiālā atbildība, lai nodrošinātu apvienībai uzliktā naudas soda kādas daļas samaksu, gan to, ka ir iespējams, ka šie biedri nav pilnībā apzinājušies attiecīgo tiesību normu tvērumu un ka uzņēmumu apvienībai pārmestās rīcības nebija slepenas, Komisija piemēro pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”), 37. [punktu]. Tātad tā neizmanto šajās pamatnostādnēs izklāstīto vispārīgo metodoloģiju un ONP, CNOP un CCG kopīgi un solidāri uzlikto naudas sodu nosaka EUR 5 miljonu apmērā, kas nepārsniedz 10 % no katra attiecīgajā tirgū aktīvi strādājošā biedra kopējā apgrozījuma summas.

 Tiesvedība un prasījumi

12      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2011. gada 21. februārī iesniegto prasības pieteikumu Ordre cēla šo prasību.

13      Ar pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2011. gada 22. jūlijā, Labco un Unilabs lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2011. gada 8. novembra rīkojumu abām šīm sabiedrībām tika ļauts iestāties lietā. Tā kā 2011. gada 19. decembrī iesniegtajā vēstulē Unilabs informēja Vispārējo tiesu par to, ka atsauc savu pieteikumu par iestāšanos lietā, tā ar Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2012. gada 15. februāra rīkojumu tika izslēgta no lietas.

14      Mainoties Vispārējās tiesas palātu sastāvam, tiesnesis referents tagad darbojas devītajā palātā, kurai tāpēc tika nodota šī lieta.

15      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (devītā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus, uz kuriem tie atbildēja noteiktajā termiņā.

16      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas 2014. gada 6. februāra tiesas sēdē uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.

17      Ordre prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru, ņemot vērā esošos vainu mīkstinošos apstākļus un tās kā uzņēmumu apvienības savdabību;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18      Labco atbalstītās Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Ordre atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

19      Ordre ceļ, pirmkārt, prasību atcelt lēmumu, kuras pamatošanai tā izklāsta deviņus prasības pamatus, un, otrkārt, pakārtotu prasību samazināt naudas soda apmēru, kuras pamatošanai tā izklāsta vienu vienīgu prasības pamatu par kļūdu vērtējumā un interpretācijā, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 4. punktu un pamatnostādņu 37. punktu.

1.     Par prasību atcelt lēmumu

20      Savas prasības atcelt lēmumu pamatošanai Ordre izvirza būtībā deviņus prasības pamatus.

21      Pirmais prasības pamats ir par kļūdu LESD 101. panta interpretācijā un piemērošanā, ņemot vērā Tiesas 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑309/99 Wouters u.c. (Recueil, I‑1577. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums Wouters”).

22      Otrais, trešais, ceturtais, piektais un sestais prasības pamats attiecas uz rīcību, kas vērsta pret laboratoriju grupu attīstību.

23      Konkrētāk, otrais un trešais prasības pamats attiecas uz SEL pastāvēšanas laikā esošajiem paziņošanas pienākumiem. Otrais prasības pamats būtībā attiecas uz kļūdu vērtējumā, kas izriet no Francijas tiesību aktu nepareizas interpretācijas jautājumā par prefekta un CCG attiecīgo lomu, kad kādas SEL pastāvēšanas gaitā notiek pārmaiņas. Trešais prasības pamats būtībā ir par to, ka neesot ievērotas Francijas tiesību aktos paredzētā paziņošanas pienākuma piemērošanas joma un CCG loma saistībā ar tās uzdevumu a posteriori pārbaudīt sabiedrību dokumentus.

24      Ceturtais un piektais prasības pamats ir par SEL kapitāla izveidošanas un grozīšanas kārtību. Ceturtais prasības pamats būtībā ir par to, ka neesot ņemta vērā CCG kā akcionāra profesionālās neatkarības garanta loma saistībā ar tās minimālo līdzdalību SEL kapitālā. Piektais pamats būtībā ir par kļūdu vērtējumā attiecībā uz likumdevēja nodomu saistībā ar SEL kapitāldaļu sadalīšanu virs 25 % robežvērtības un SEL kapitāldaļu sadalīšanā piemērojamā tiesiskā regulējuma neievērošanu.

25      Sestais prasības pamats būtībā ir par kļūdu LESD 101. panta interpretācijā un piemērošanā, ciktāl uzliktie disciplinārsodi pastiprinot attiecīgo lēmumu iespējamās vai faktiskās sekas.

26      Septītais, astotais un devītais prasības pamats attiecas uz iejaukšanos tirgus cenās.

27      Septītais prasības pamats, kas izklāstīts kā galvenais, būtībā ir par pilnvaru pārsniegšanu, ņemot vērā pārbaudes pilnvaru robežu neievērošanu. Pakārtoti izklāstītie astotais un devītais prasības pamats būtībā ir attiecīgi par kļūdu vērtējumā jautājumā par piemērojamā tiesiskā regulējuma tvērumu un likumdevēja nodomu saistībā ar atlaižu noteikšanu un praktizēšanu un kļūdu faktu vērtējumā, kā rezultātā radusies kļūda tiesību piemērošanā.

28      Visbeidzot replikas rakstā Ordre šķiet apšaubām arī Komisijas secinājumus jautājumā par vienota un turpināta pārkāpuma esamību, un šā prasības pamata pieņemamību Komisija apstrīd.

 Par pirmo prasības pamatu par kļūdu LESD 101. panta interpretācijā un piemērošanā, ņemot vērā spriedumu Wouters

29      Ordre apgalvo, ka tās uzdevums ir nodrošināt profesijas neatkarības aizsardzību, kā arī piedalīties sabiedrības veselības un tās aprūpes pakalpojumu kvalitātes, tostarp profesionālās darbības drošības, veicināšanā, kā tas esot ticis no jauna apstiprināts Tiesas 2010. gada 16. decembra spriedumā lietā C‑89/09 Komisija/Francija (Krājums, I‑12941. lpp.). Tās ieskatā, Komisijai esot vajadzējis uzskatīt, ka tās darbība bijusi, pirmkārt, valsts iestādes darbība, uz kuru neattiecas LESD 101. pants, un, otrkārt, – pat ja arī tā būtu pieņēmusi lēmumus uzņēmumu apvienības statusā, – attaisnota ar sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumiem.

30      Jautājumā par tai pārmestajām konkrētajām darbībām Ordre norāda, ka pienākums paziņot dokumentus par akciju atsavināšanām, akciju īpašumtiesību bez lietojuma tiesībām nodalīšanu no to lietojuma tiesībām un statūtos izdarītajiem grozījumiem laboratorijām esot uzlikts ar mērķi pārliecināties par Francijas likuma ievērošanu.

31      Jautājumā par SEL statūtu grozījumiem un vadītāju maiņu sabiedrības pastāvēšanas gaitā CCG kompetence esot sasaistīta, jo galīgo lēmumu par šīm izmaiņām pieņemt ir prefekta ziņā un līdz ar to Ordre rīkojas kā valsts iestāde, gluži kā teikts iepriekš 21. punktā minētajā spriedumā Wouters. Tāpat esot ar šajā ziņā CSP paredzēto paziņošanas pienākumu, jo CCG uzdevums a posteriori pārbaudīt SEL ar laboratorijām noslēgtos līgumus ir noteikts likumā un iegūtā informācija tiek pārsūtīta prefektam, kurš pieņem galīgo lēmumu. Replikas rakstā Ordre piebilst, ka, ciktāl – kā Vispārējā tiesā apgalvo Komisija – jautājumā par attiecīgajām prefekta un CCG lomām saistībā ar SEL pastāvēšanas gaitā notikušajām izmaiņām apstrīdētais lēmums attiecas tikai uz lēmumiem par reģistrēšanos reģistrā, minētā reģistra pārvaldība ir pakārtota atļaujām.

32      Jautājumā par pārmetumiem, kas tai apstrīdētajā lēmumā ir izdarīti saistībā ar saukšanu pie disciplināratbildības, Ordre apgalvo, ka disciplinārlietu izskatīšanas pilnvaru izmantošana ir publiskās varas prerogatīva.

33      Visbeidzot Ordre apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija neizsakās par iepriekš 21. punktā minētā sprieduma Wouters attiecināšanu uz tās rīcību saistībā ar pārmērīgu atlaižu aizliegumu. Tā norāda, ka šī rīcība arī esot attaisnojama ar sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumiem.

34      Labco atbalstītā Komisija apgalvo, ka LESD 101. pantā minētos uzņēmumu apvienības lēmumus Ordre ir pieņēmusi tieši tai pārmestajos apstākļos, jo nevienā no šiem gadījumiem tā nav rīkojusies kā valsts iestāde.

35      Šajā ziņā jānorāda, ka iepriekš 21. punktā minētajā spriedumā Wouters Tiesa ir atgādinājusi vairākus principus, kas ļauj noskaidrot, kādos apstākļos arodapvienības rīcība varētu tikt kvalificēta kā uzņēmumu apvienības lēmums, ar kuru tiek ierobežota konkurence, pārkāpjot LESD 101. panta 1. punktu.

36      Pirmkārt, LESD konkurences noteikumi neattiecas uz darbību, kas pēc rakstura, tai piemērojamajiem noteikumiem un mērķa nepieder saimnieciskās darbības jomai vai ir saistīta ar valsts varas prerogatīvu izmantošanu (iepriekš 21. punktā minētais spriedums Wouters, 57. punkts, un Tiesas 2013. gada 28. februāra spriedums lietā C‑1/12 Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, 40. punkts).

37      Otrkārt, LESD 101. panta 1. punktā noteiktais aizliegums automātiski nebūt neattiecas uz ikvienu uzņēmumu apvienības lēmumu, kas ierobežo pušu vai vienas no pusēm rīcības brīvību. Proti, lai šo tiesību normu varētu piemērot kādā konkrētā gadījumā, vispirms ir jāņem vērā vispārīgais konteksts, kādā ir pieņemts attiecīgais uzņēmumu apvienības lēmums vai rodas tā sekas, un konkrētāk – tā mērķi, kas šajā gadījumā ir sniegt nepieciešamās garantijas attiecīgo pakalpojumu gala patērētājiem. Pēc tam ir jāpārbauda, vai no tā izrietošās konkurenci ierobežojošās sekas ir nesaraujami saistītas ar minēto mērķu sasniegšanu (iepriekš 21. punktā minētais spriedums Wouters, 97. punkts, un Tiesas 2013. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑136/12 Consiglio nazionale dei geologi un Autorità garante della concorrenza e del mercato, 53. punkts).

38      No šīs judikatūras izriet, ka vispārējo interešu apsvērumi, konkrēti interese, lai profesionālā darbība tiktu veikta pienācīgi, var attaisnot LESD 101. panta 1. punkta nepiemērošanu kādiem konkurences ierobežojumiem, kad tie ir vajadzīgi.

39      Šajā lietā iepriekš 21. punktā minētā sprieduma Wouters piemērojamību Komisija izvērtē apstrīdētā lēmuma preambulas 684.–691. apsvērumā. Tajos tā noraida tostarp atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Ordre izklāstīto argumentu, ka identificētie ierobežojumi ir attaisnoti ar sabiedrības veselības aizsardzību, proti, vispārējo interešu apsvērumu, kura dēļ LESD 101. pants tās rīcībai neesot piemērojams. Komisijas ieskatā, Ordre būtībā balstās uz principu par biologa neatkarību kā līdzekli, lai sasniegtu sabiedrības veselības aizsardzības mērķi, šo principu interpretējot plaši un strīdīgi, kas ir, pirmkārt, sistēmiski nelabvēlīgi ārējā kapitāla piesaistei šai profesijai pat tad, kad šis kapitāls neietekmē biologa lemšanas brīvību, un, otrkārt, rada vēl konkurences ierobežojumus papildus Francijas likumdevēja jau noteiktajiem, lai gan Ordre pat nav reglamentēšanas pilnvaru. Komisija vienlīdz norāda uz Ordre praksi cenu jautājumā, kuras mērķis esot nevis aizsargāt vispārējās intereses vai profesijas neatkarību, bet gan biomedicīnisko analīžu tirgū aktīvi strādājošo farmaceitu biologu saimnieciskās intereses, kaitējot konkurencei un pacientiem. Tā kā identificētie ierobežojumi nav vajadzīgi vispārējo interešu apmierināšanai, Komisija secina, ka iepriekš minētajā spriedumā Wouters noteiktais izņēmums šajā lietā nav piemērojams.

40      Šajā ziņā ir konstatēts, ka atšķirībā no iepriekš 21. punktā minētajā spriedumā Wouters aplūkotās arodapvienības Ordre nav apveltīta ar reglamentēšanas pilnvarām.

41      Ir svarīgi arī precizēt, ka pretēji tam, kā bija lietā, kurā taisīts iepriekš 8. punktā minētais spriedums CNOP un CCG/Komisija, vairs netiek apstrīdēts, ka Ordre ir arodapvienība, kurā apvienojušies farmaceiti, no kuriem vismaz kāda daļa veic saimniecisko darbību un var tikt kvalificēti par uzņēmumiem (minētā sprieduma 70.–72. punkts).

42      Ordre būtībā apgalvo, ka darbības, kas tai pārmestas apstrīdētajā lēmumā un kopsavilkumā izklāstītas iepriekš 10. punktā, vai nu ir veiktas saistībā ar tās publiskās varas prerogatīvām un tāpēc neietilpst saimnieciskajā jomā un nav kvalificējamas par uzņēmumu apvienības lēmumiem LESD 101. panta izpratnē, vai arī ir uzņēmumu apvienības lēmumi šīs tiesību normas izpratnē, taču, lai arī būdami ierobežojoši un neatbilstoši LESD 101. panta 3. punkta nosacījumiem, tie ir raksturīgi vai vajadzīgi ar patērētājiem sniegtajām garantijām saistīta leģitīma mērķa sasniegšanai.

43      Lai gan ir zināma neskaidrība, ko Ordre radījusi savos procesuālajos rakstos un konstatējusi Komisija, no lietas materiāliem izriet, ka Ordre uzskata, ka, ciktāl tai pārmestās darbības nav valsts pasākumi, bet gan kā uzņēmumu apvienību lēmumi ietilpst LESD 101. panta piemērošanas jomā, tās tomēr nav jāaizliedz. Proti, to ierobežojošās sekas esot vajadzīgas, lai sasniegtu leģitīmu mērķi, kas šajā lietā ir sabiedrības veselības aizsardzība, vajadzības gadījumā ar farmaceita biologa neatkarības principa ievērošanas palīdzību. Vienīgais izņēmums esot darbība saistībā ar SEL statūtu grozījumiem, saistībā ar kuriem Ordre esot rīkojusies kā valsts iestāde, kas darbojas galīgo lēmumu pieņemošā prefekta padotībā.

44      Tātad vairākuma attiecīgo darbību gadījumā pamatjautājums, lai varētu spriest par iepriekš 21. punktā minētajā spriedumā Wouters izklāstīto principu piemērojamību, ir par to, vai Ordre ir, kā tā apgalvo, rīkojusies Francijas tiesiskā regulējuma robežās. Tādā gadījumā tās rīcība ir saistīta ar tiesību aktu piemērošanu un noder likumā paredzētā mērķa sasniegšanai. Tas vienlīdz sakāms gan par tās rīcību, kas vērsta pret laboratoriju grupu attīstību, gan par rīcību atlaižu jautājumā.

45      Taču jautājumā par iepriekš 21. punktā minētajā spriedumā Wouters izklāstīto principu konkrēto piemērošanu attiecīgajām rīcībām jānorāda, ka, lai arī Ordre šo prasības pamatu nosaka kā prelimināru attiecībā pret pārējiem prasības pamatiem, Vispārējā tiesa uzskata, ka ir lietderīgi uz to atbildēt pēc tam, kad izvērtēti iebildumi, kurus Ordre izklāstījusi saistībā ar pārējiem prasības pamatiem par piemērojamo tiesību normu interpretāciju un tās konkrētajām darbībām. Tāpēc iepriekš 21. punktā minētajā spriedumā Wouters izklāstīto principu piemērojamībai šajā lietā tiks iztirzāta ar prasību atcelt lēmumu saistīto prasības pamatu izvērtējuma noslēgumā.

46      Tomēr šajā posmā ir lietderīgi izvērtēt Ordre argumentu saistībā ar iepriekš 29. punktā minēto spriedumu Komisija/Francija. Kā norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 695. un 696. apsvērumā, minētais spriedums ir par to, vai Francijas biomedicīnisko analīžu laboratoriju regulējums, kurā ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz kapitāla piederību nebiologiem, ir saderīgs ar LESD 49. pantu par brīvību veikt uzņēmējdarbību.

47      Šajā spriedumā Tiesa uzskatīja, ka pašreiz CSP R 6212‑82. pantā ietvertais noteikums par to, ka biologa profesiju nepraktizējošo līdzīpašnieku līdzdalība laboratoriju kapitālā nedrīkst pārsniegt 25 %, nepārsniedz to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu piesaukto sabiedrības veselības mērķi (80.–89. punkts). Sprieduma 82. punktā Tiesa atgādina par rīcības brīvību, ar kuru ir apveltīta dalībvalsts, varēdama uzskatīt, ka pastāv risks, ka tiesību normas, kurām ir jānodrošina biologu profesionālā neatkarība, praksē varētu tikt pārkāptas, jo personas, kurai nav biologa izglītības, interese gūt peļņu var nebūt līdzsvarota līdzvērtīgi tam, kā tas būtu neatkarīgu biologu gadījumā, un ka biologu kā darbinieku subordinācija SEL ar ierobežotu atbildību, kas vada biomedicīnisko analīžu laboratorijas un kurā kapitāldaļu vairākums piederētu personām, kurām nav biologa izglītības, varētu apgrūtināt iebildumu celšanu pret šo personu sniegtajiem norādījumiem. Tajā pašā punktā tā piebilst, ka šīs personas, kurām nav biologa izglītības, varētu vēlēties atteikties no atsevišķu saimnieciski ne tik ienesīgu vai sarežģītāku pārbaužu veikšanas vai samazināt pacientiem pirmsanalītiskajā vai pēcanalītiskajā posmā sniegto konsultāciju apjomu, kuru esamība ir raksturīga bioloģiskās medicīnas organizēšanas veida Francijā raksturiezīme.

48      Lai arī saistībā ar apstrīdētajā lēmumā pārmestajām rīcībām Ordre apgalvo, ka nodrošina tā paša veida noteikumu piemērošanu, apstrīdētā lēmuma preambulas 102. apsvērumā Komisija apgalvo, ka neviens no iebildumiem, kas izvirzīti pret Ordre, nav saistīts ar Ordre lēmumu, ar kuru domāts panākt CSP R 6212‑82. panta ievērošanu. Šis jautājums tiks sīkāk iztirzāts arī saistībā ar prasības pamatiem par rīcību, kas vērsta pret laboratoriju grupu attīstību.

49      Katrā ziņā Komisija pamatoti uzskata, ka šī judikatūra nav izšķiroša, lai izspriestu, vai rīcības, kas pārmestas Ordre, ir LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums. Proti, kā apstrīdētā lēmuma preambulas 696. apsvērumā apgalvo Komisija, tas, ka dalībvalstīm ir atzītas tiesības noteikt brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumus sabiedrības veselības aizsardzības vārdā, neļauj privātpersonām vai to pārstāvības iestādēm apiet Līguma noteikumus konkurences tiesību jautājumā, nosakot konkurences ierobežojumus, ko pati valsts neparedz.

50      Tātad jautājums, vai Komisija pareizi piemērojusi iepriekš 21. punktā minēto spriedumu Wouters, tādējādi, kā galīgi atbildams uz pirmo prasības pamatu, tiks iztirzāts ar prasību atcelt apstrīdēto lēmumu saistīto prasības pamatu izvērtējuma noslēgumā.

 Par prasības pamatiem par rīcību, kas vērsta pret laboratoriju grupu attīstību

51      Pirms tiek izvērtēti konkrētie iebildumi, ko Ordre izklāsta jautājumā par attiecīgo rīcību, ievadam jāatgādina gan vispārējos vilcienos tas, kas apstrīdētajā lēmumā teikts par minēto rīcību, gan principi jautājumā par pierādījumu apjomu un pārbaudes tiesā apjomu, kā arī jāizvērtē Ordre izklāstīto iebildumu tvērums.

52      Pret laboratoriju grupu attīstību vērsto Ordre rīcību veido apstrīdētā lēmuma preambulas 127. apsvērumā identificētie četru veidu lēmumi: pirmkārt, lēmumi, ar kuriem paredzēts aizliegt SEL kapitāldaļu sadalīšanu; otrkārt, lēmumi ar kuriem paredzēts noteikt, ka akciju kustība ir tūlītēji jāpaziņo; treškārt, lēmumi, ar kuriem paredzēts noteikt, ka farmaceitiem biologiem jāpieder līdzdalības minimumam kapitālā, un, ceturtkārt, lēmumi, ar kuriem paredzēts noteikt, ka ikviena statūtu grozīšana vai vadītāja iecelšana ir pakārtojama Ordre iepriekšējam apstiprinājumam. Minētā rīcība tiek sīki izvērtēta apstrīdētā lēmuma 5.2. nodaļā (preambulas 222.–494. apsvērums). Apstrīdētā lēmuma preambulas 667.–676. apsvērumā šīs rīcības sekas kopsavilkumā ir izklāstītas šādi:

“[..]

(667) [..] šajā lietā esošie pierādījumi apliecina, kā izklāstīts 5.2. nodaļā, ka lēmumu par laboratorijām, kas saistītas ar grupām, mērķis ir palēnināt un, ja iespējams, apturēt šo grupu attīstību un tādējādi ierobežot vai kontrolēt ražošanu, tehnisko attīstību un ieguldījumus.

(668) Šis mērķis ir tostarp uzskatāmi parādīts kādas ONP iestādes 2003. gada 27. marta sanāksmes protokolā[:] “Redzams, ka tīri juridiskā ziņā pret SEL daļu vai akciju sadalīšanu nevar iebilst [..], Padome nolemj, ka jāsagatavo detalizēts atzinums, ka Unilabs sabiedrību labā veiktā sadalīšana ir jāatsaka ētikas apsvērumu dēļ”. Tas uzskatāmi parādīts arī G nodaļas vadības 2005. gada vēlēšanu pamfletā, kurā norādīts uz finanšu grupām: “Nav nekādu šaubu, ka mērķi esam sadzinuši rokā, tagad tas jāpiebeidz”.

(669) Attiecīgie lēmumi parādās kopš 2003. gada marta, kad ONP tiek ieņemts kurss uz to, lai tiktu izstrādāta “jauna doktrīna”, atbilstoši kurai “Labco sabiedrību labā veiktā sadalīšana tiktu atteikta”, un vēlāk kopš 2003. gada oktobra, pēc tam kopš 2004. gada kā vēstules, ko ONP nosūtīja ar grupām saistītajām laboratorijām. Šīs ONP rīcības izpausmes nav, cik Komisijai zināms, joprojām beigušās.

(670) Vairāki faktori ļauj konstatēt saimniecisko mērķi ierobežot konkurenci tirgū, ko ONP cenšas sasniegt ar šā otrā veida izpausmēm. Konkurences draudus, ko laboratoriju grupu attīstība rada daudzajām mazajām tirgū aktīvi strādājošajām laboratorijām, ātri konstatēja ONP, kas savas darbības vērsa galvenokārt uz vienu faktoru, proti, kapitāla kontroli. Tādējādi ONP sodīja par to, ka nav izpildīti apgalvotie pienākumi saistībā ar kapitāla piederību un SEL pastāvēšanas dokumentu paziņošanu, lai radītu šķēršļus šo laboratoriju grupu attīstībai un/vai to palēninātu.

(671) Tālab, kā apliecināts daudzos 5.2. nodaļā minētajos lietas materiālos, kā, piemēram, piezīmēs “Biomedicīna un finansisti”’ vai “SEL sūdzību par Labco saraksts”, ONP sistemātiski vajāja ar grupām saistītās laboratorijas. Līdztekus ONP tikpat sistemātiski uzsāka disciplinārlietas pret attiecīgajām laboratorijām un tajās praktizējošajiem farmaceitiem (skat. 5. nodaļu). Visām laboratorijām un visiem farmaceitiem, par ko ir 5.2. nodaļā minētie dokumenti un lēmumi, kopīga iezīme ir to piederība laboratoriju grupām (konkrēti Labco, Unilabs un Confindex), kas, ONP ieskatā, rada konkurences risku vairākumam tās biedru.

(672) Proti, grupu līdzdalība laboratoriju kapitālā tām ļauj investēt ļoti veiktspējīgā aprīkojumā, lai īstenotu lielražošanas ietaupījumu, izvērst piedāvāto analīžu sortimentu un ātrāk sagatavot rezultātus, kā norādīts 2.2.2.2. nodaļā. ONP, konkrēti G nodaļas vadība, nevar nezināt par to, kā jaunākais laboratoriju aprīkojums ļauj vairot kvalitāti, ātrumu un ražīgumu, konkrēti tāpēc, ka G nodaļas Centrālajā padomē ir divi slimnīcu biologi.

(673) Otrkārt, pat ja disciplināratbildības sankcijas, ko ONP piemērojusi laboratorijām kādā no grupām, pret kurām vērsti tās lēmumi, būtu likumīgi attaisnotas, šīs sankcijas ir objektīvi nesamērīgas, tostarp salīdzinājumā ar sankcijām, kas par kvalitātes standarta (kas ir obligāts kopš 1994. gada) neievērošanu piemērotas aptuveni vienai trešdaļai no tirgū aktīvi strādājošajām laboratorijām, un sankcijām, kuras ONP vispārīgi piemēro SEL vai farmaceitiem biologiem nopietnu sabiedrības veselības apsvērumu dēļ, kā norādīts 5.4. nodaļā.

(674) Visbeidzot, 5.2. nodaļā ir pierādīts, ka attaisnojumi, ko ONP min, lai pamatotu savu lēmumus, ar kuriem paredzēts ierobežot laboratoriju grupu attīstību tirgū, ir pretrunā tiem, kurus tā minējusi, lai pamatotu savas nostājas jautājumā par tā dēvētājām etalona laboratorijām, kas tieši nekonkurē ar milzīgo tirgū aktīvi strādājošo laboratoriju vairākumu.

(675) Tādējādi “praktizējošo profesionāļu neatkarības” aizsardzība, ONP ieskatā, var tikt balstīta uz citiem kritērijiem, kad laboratorijas, kurās šie profesionāļi strādā, nekonkurē ar tām, kuru saimnieciskās intereses aizstāv ONP. Turklāt ONP apstrīdēto juridisko veidojumu likumību Francijas valsts ir vairākkārtīgi skaidri apstiprinājusi. Turklāt ONP nevar pretendēt uz profesionāļu aizsargāšanu, ja pat Francijas valsts nav uzskatījusi par vajadzīgu noteikt ierobežojumus darījumiem, kas veikti tikai un vienīgi starp profesionāļiem [biologiem, kas ir fiziskas vai juridiskas personas (SEL)], lai novērstu profesionālās neatkarības apdraudējumu. Šajā gadījumā ar reglamentēšanas pilnvarām neapveltītā ONP nevar, aizstājot likumdošanas varu, noteikt šos ierobežojumus.

(676) Tādējādi, radot šķēršļus tirgū aktīvi strādājošo profesionāļu saimnieciskajām darbībām vai liedzot tirgū piesaistīt ārējos kapitālus, ONP vēlas ierobežot vai kontrolēt ražošanu, tehnisko attīstību un ieguldījumus.”

53      Jautājumā par pierādīšanas kārtību jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir jāiesniedz pierādījumi par tās konstatētajiem pārkāpumiem un jānorāda pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp., 59. punkts).

54      Tādējādi ir vajadzīgs, lai Komisija iesniegtu konkrētus un saskanīgus pierādījumus, lai radītu stingru pārliecību, ka pārkāpums ir izdarīts (Tiesas 1984. gada 28. marta spriedums apvienotajās lietās 29/83 un 30/83 Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, Recueil, 1679. lpp., 20. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija, Krājumā nav publicēts, 55. punkts). Tātad Komisijas iesniegtajiem pierādījumiem ir jāļauj bez pamatotām šaubām secināt pārkāpuma esamību (iepriekš 53. punktā minētais spriedums Dresdner Bank u.c./Komisija, 137. un 144. punkts).

55      Jautājumā par pierādīšanas līdzekļiem, ko var sniegt, lai pierādītu LESD 101. panta pārkāpumu, Savienības tiesībās prevalē pierādījumu brīvas novērtēšanas princips (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑50/00 Dalmine/Komisija, Krājums, II‑2395. lpp., 72. punkts, un 2011. gada 12. jūlija spriedums lietā T‑112/07 Hitachi u.c./Komisija, Krājums, II‑3871. lpp., 64. punkts).

56      Pazīmes, uz kurām lēmumā atsaukusies Komisija, lai pierādītu, ka uzņēmums izdarījis LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jāizvērtē nevis savrupi, bet kopumā (Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 48/69 ICI/Komisija, Recueil, 619. lpp., 68. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 185. punkts). Dažādi pierādījumi var viens otru apstiprināt (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 275. punkts).

57      Attiecībā uz lēmuma par LESD 101. panta piemērošanu pārbaudi tiesā jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Vispārējā tiesā ir celta prasība atcelt šādu lēmumu, tai parasti ir pilnībā jāpārbauda, vai ir vai nav izpildīti minētā panta piemērošanas nosacījumi (Tiesas 1985. gada 11. jūlija spriedums lietā 42/84 Remia u.c./Komisija, Recueil, 2545. lpp., 34. punkts, un Vispārējās tiesas 2000. gada 26. oktobra spriedums lietā T‑41/96 Bayer/Komisija, Recueil, II‑3383. lpp., 62. punkts). Proti, Savienības tiesai ir jāpārbauda tostarp ne vien izvirzīto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un saskaņotība, bet arī – vai šie pierādījumi veido atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (skat. Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedumu lietā C‑386/10 P Chalkor/Komisija, Krājums, I‑13085, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 5.2. nodaļas un iepriekš 52. punktā citētā 7. nodaļas fragmenta izriet, ka Komisija balstās uz dokumentāriem pierādījumiem, lai pamatotu savu secinājumu par pārkāpuma esamību saistībā ar lēmumiem, ar kuriem paredzēts liegt attīstīties laboratoriju grupām un kuri ir kvalificējami par šķēršļiem ražošanai, tehniskajai attīstībai un ieguldījumiem attiecīgajā tirgū un tāpēc ir acīmredzams Eiropas konkurences tiesību pārkāpums (preambulas 755. apsvērums par pārkāpuma smagumu).

59      Šā secinājuma pamatošanai būtiskie dokumentārie pierādījumi ir iztirzāti apstrīdētā lēmuma 5.2.1. nodaļā (preambulas 222.–237. apsvērums). Šajā apstrīdētā lēmuma daļā Komisija apraksta to, kas, tās ieskatā, ir Ordre “plānota stratēģija”, lai radītu šķēršļus laboratoriju grupām, kuru tā izsecina no kāda dokumentu kopuma un konkrētām darbībām.

60      Par šo apstrīdētā lēmuma daļu Ordre neizvirza konkrētus argumentus, bet tostarp otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā prasības pamatā, kas izvērtēti turpinājumā, apgalvo būtībā, ka Komisija ir pārpratusi Francijas likumu un likumdevēja nodomu, kuru izpausme esot rodama Ordre darbībās. Turklāt tā neizvirza arī argumentus saistībā ar apstrīdētā lēmuma 5.3. nodaļu, kurā Komisija uzskata, ka tā esot labvēlīgi attiekusies pret specializētajam laboratoriju grupām, kas darbojas kā citu laboratoriju apakšuzņēmēji un tātad nekonkurē tieši. Ordre neesot tostarp bijis iebildumu pret to, ka šajās struktūrās strādājošo farmaceitu biologu turējumā ir tikai 15 % no to kapitāla, turpretim tā esot prasījusi līdzdalību vismaz 50 % apmērā to laboratoriju grupu gadījumā, kuras konkurē tirgū. Visbeidzot šajā prasībā Ordre neizvirza arīdzan konkrētus argumentus konkrētus attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 5.5.2. nodaļu (preambulas 537.–547. apsvērums), kurā Komisija uzskata, pirmkārt, ka Ordre vadība ir darījusi zināmus tās pret konkurenci vērstos mērķus tās kolēģiju vēlēšanās, tostarp to vēlēšanu programmās vai tās biļetenā veiktajās publikācijās. Piemēram, apstrīdētā lēmuma preambulas 527. apsvērumā ir atsauce uz CCG priekšsēdētāja pausto gribu “izjaukt finansu grupu kapitālistiskās ambīcijas un atsevišķu biologu mantisko stratēģiju”. Tajā Komisija apraksta arī Ordre iestāžu izklāstītos saimnieciskos mērķus.

61      Tomēr apstāklis, ka Komisija ar šo pierādījumu palīdzību konstatējusi, ka attiecībā uz laboratoriju grupām pastāv zināma Ordre vadības rīcība ar iepriekšēju nodomu vai pat stratēģija, ir būtisks, lai izvērtētu konkrēto kontekstu, kurā iekļaujas tās darbības, kas izpaužas kā likuma interpretācijas aizstāvēšana un stingra piemērošana apstākļos, kad vajadzības gadījumā būtu aizstāvamas vairākas interpretācijas, un tas, Komisijas ieskatā, pierāda, ka likums interpretēts saimnieciskiem mērķiem. Proti, pat ja nodoms nav nepieciešamais elements, lai konstatētu attiecīgo darbību ierobežojošo raksturu (šajā ziņā skat. Tiesas 2013. gada 14. marta spriedumu lietā C‑32/11 Allianz Hungária Biztosító u.c., 54. punkts un tajā minētā judikatūra), tam ir ne mazsvarīga loma šajā lietā, ņemot vērā uzdevumus, kurus likumdevējs devis Ordre un kuru ietvaros tās rīcībai ir jābūt.

62      Ievērojot tieši šos apsvērumus, ir izvērtējams, vai Komisija, kā Ordre apgalvo, esot kļūdījusies piemērojamo tiesiskā regulējuma ietvaru interpretācijā, un in fine (tālāk 343.–348. punktā) secināms, vai Ordre var pretendēt, ka tās rīcībai nevajadzētu būtu sodāmai saistībā ar LESD 101. pantu, ņemot vērā iepriekš 21. punktā minēto spriedumu Wouters.

63      Prasības pamatus par SEL kapitāla izveidošanu un grozīšanu (ceturtais un piektais prasības pamats) Vispārējā tiesa atzīst par lietderīgu izvērtēt pirms prasības pamatiem par SEL pastāvēšanas laikā esošajiem paziņošanas pienākumiem (otrais un trešais prasības pamati), sesto prasības pamatu izvērtējot in fine.

 Par prasības pamatiem par SEL kapitāla izveidošanu un grozīšanu

64      Ceturtais un piektais prasības pamats ir par ietekmi, kādu uz SEL uzbūvi rada tās reglamentējošā tiesiskā regulējuma ietvaru virzība uz šo sabiedrību kapitāla atvēršanu ārējiem finansistiem. Tiesiskais regulējums, par kura interpretāciju ir strīds, ir aprakstīts apstrīdētā lēmuma preambulas 91.–102. un 431. un nākamajos apsvērumos.

65      1990. gada 31. decembra Likuma Nr. 90‑1258 par praktizēšanu tādās brīvajās profesijās sabiedrību formā, uz kurām attiecas normatīvie akti vai kuru nosaukums ir aizsargājams objekts, un par finanšu līdzdalības sabiedrībām praktizēšanai brīvajās profesijās (1991. gada 5. janvāra JORF [Journal officiel de la République française], 216. lpp.) 1. pantā ir noteikts, ka, “lai nodarbotos ar brīvo profesiju, uz kurām attiecas normatīvie akti vai kuru nosaukums ir aizsargājams objekts, var izveidot [code de commerce [Komerclikuma]] reglamentētas sabiedrības ar ierobežotu atbildību, akciju sabiedrības vai akciju komandītsabiedrības, ja vien šā likuma I sadaļā nav noteikts citādi”. No tā izriet, ka SEL var tikt izveidotas laboratoriju darbībai un ka tās, kā minēts apstrīdētā lēmuma preambulas 91. apsvērumā, var būt kādā no komercsabiedrību ierastajām juridiskajām formām, tostarp akciju sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SELARL) un akciju sabiedrības (SELAFA). Iespējams izveidot arī akciju komandītsabiedrības (SELCA). Iespēja izmantot vienkāršotās akciju sabiedrības (SELAS) tika radīta vēlāk.

66      Likuma Nr. 90‑1258 5. panta pirmajā daļā ir norādīts, ka “vairāk nekā pusei no pamatkapitāla un balsstiesību [..] ir jāpieder nozares speciālistiem, kuri savu profesionālo darbību veic šajā sabiedrībā”.

67      Turklāt jāatgādina, kas noteikts CSP R 6212‑82. pantā, kurš tajā ieviests ar Likumu Nr. 90‑1258 īstenojošo 1992. gada 17. jūnija Dekrētu Nr. 92‑545 par sabiedrībām, kas izveidotas, lai praktizētu biomedicīnisko analīžu laboratoriju vadītāja un vadītāja vietnieka brīvajā profesijā (1992. gada 21. jūnija JORF, 8106. lpp.). Par šo tiesību normu bija strīds iepriekš 29. punktā minētajā spriedumā Komisija/Francija. Tajā ir teikts:

“Vienai vai vairākām personām, kuras neatbilst [..] Likuma Nr. 90‑1258 5. panta pirmajā daļā [..] paredzētajiem nosacījumiem, drīkst piederēt lielākais viena ceturtdaļa no tās [SEL] kapitāla, kas izveidota, lai praktizētu biomedicīnisko analīžu laboratoriju vadītāja vai vadītāja vietnieka brīvajā profesijā.

Tomēr, ja [SEL] ir izveidota akciju komandītsabiedrības formā, tad citām personām, kuras nav norādītas iepriekš minētā 1990. gada 31. decembra likuma 5. pantā, piederošo kapitāldaļu procentuālais īpatsvars drīkst pārsniegt iepriekšējā daļā noteikto procentuālo īpatsvaru, tomēr tas nedrīkst sasniegt 50 % no tās kapitāla.”

68      Ar 2001. gada 11. decembra Likuma Nr. 2001‑1168 par steidzamiem pasākumiem ekonomikas un finanšu reformu jomā (2001. gada 12. decembra JORF, 19703. lpp.; turpmāk tekstā – “Murcef likums”) palīdzību SEL kapitāls tika padarīts atvērtāks ārējiem dalībniekiem, paverot iespēju līdzdalības tiesības nošķirt no balsstiesībām. Tādējādi Likums Nr. 90‑1258 tika papildināts ar 5‑1. pantu, kas stājas spēkā 2001. gada 12. decembrī. Šā 5‑1. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka, “atkāpjoties no 5. panta pirmās daļas, vairāk nekā puse no [SEL] kapitāla var atrasties to fizisko vai juridisko personu turējumā, kuras nodarbojas ar profesiju, kura ir [sabiedrības] darbības mērķis”.

69      Šis 5‑1. pants tika papildināts ar 2005. gada 2. augusta Likumu Nr. 2005‑882 par labu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (2005. gada 3. augusta JORF 12639. lpp.). Toreiz 5‑1. pants tika papildināts ar otro daļu, ka Francijas Conseil d’État dekrētos, ņemot vērā katras profesijas, izņemot juridiskās un tiesu profesijas, vajadzības, var noteikt, ka pirmā daļa nav piemērojama gadījumā, ja šī atkāpe varētu apdraudēt nodarbošanos ar attiecīgo profesiju, šīs profesijas pārstāvju neatkarību vai tās ētikas normas.

70      Šo tiesību aktu interpretēšanā nozīme ir arī vairākiem ministriju apkārtrakstiem.

71      Pirmkārt, 1997. gada 29. janvāra Apkārtrakstā DCIS Nr. 970019 (turpmāk tekstā – “Apkārtraksts Nr. 970019”) ir teikts, ka, “ņemot vērā tiesību normu pašreizējo stāvokli, laboratorijas vadītāja līdzdalība [SEL] kapitālā var būt minimāla”.

72      Otrkārt, 1998. gada 22. septembra Apkārtrakstā DGS/SQ 3 Nr. 98‑585 (turpmāk tekstā – “Apkārtraksts Nr. 98‑585”) ir noteikts šādi: “citas ārstniecības profesijas pārstāvim nevar piederēt [SEL] kapitāla daļas ar uzufrukta tiesībām. Uzufrukts attiecībā uz vērstpapīriem piešķir vairākas lietojuma tiesības (tiesības uz dividendēm, tiesības aizstāt trūkstošo īpašnieku bez lietojuma tiesībām rezervju sadales vai kapitāla palielināšanas gadījumā) un pārvaldības pilnvaras (dalība parastajās pilnsapulcēs, tiesības celt vairāku veidu prasības tiesā).”

73      Treškārt, 2005. gada 14. novembra Apkārtrakstā DHOS/05 Nr. 2005‑506 (turpmāk tekstā – “Apkārtraksts Nr. 2005‑506”) ir paskaidrots, ka “Likuma [Nr. 90‑1258] 5‑1. pantā [..] ir paredzēta atkāpe no šā principa”, ka “šī tiesību norma ir piemērojama SELAFA, SELCA un SELAS, jo šajās sabiedrībās ir iespējams mainīt balsstiesību attiecību ar kapitālu”, un ka “šī tiesību norma ir piemērojama arī SELARL, veicot nemantiskos ieguldījumus tajās”.

74      No tā izriet, ka attiecīgajā laikposmā bija piemērojami šādi pamatprincipi: pirmkārt, ne vairāk kā viena ceturtdaļa laboratoriju SEL kapitāla varēja piederēt šai profesijai nepiederīgām personām (CSP R 6212‑82. pants) un, otrkārt, profesionāļiem, kas nodarbojas ar to pašu profesiju, bet nav piederīgi laboratorijām, varēja piederēt vairāk nekā puse laboratoriju SEL kapitāla (Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. panta pirmā daļa), ja vien laboratorijā praktizējošajiem profesionāļiem ir vairāk nekā puse balsstiesību (Likuma Nr. 90‑1258 5. panta pirmā daļa).

75      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka laboratoriju grupas ir izmantojušas ar Murcef likumu ieviestajā Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. panta pirmajā daļā piedāvātās atvēršanās iespējas būtībā ar divējādam metodēm.

76      Pirmā metode izpaužas kā balsstiesību nošķiršana no finansiālās līdzdalības, ar divkāršu vai vairākkārtīgu balsstiesību palīdzību piešķirot tādu balsstiesību skaitu, kas neatbilst dažādajiem SEL dalībniekiem piederošo kapitāla daļu skaitam. Tā tiek apstrīdēta ceturtajā prasības pamatā.

77      Otrā metode ir saistīta ar akciju sadalīšanu, kas būtībā izpaužas kā SEL vērstpapīru īpašumtiesību sadalīšana lietojuma tiesībā, kas dod tiesības balsot par peļņas sadali un tiesības saņemt dividendes, un īpašumtiesībās bez lietojuma tiesībām (apstrīdētā lēmuma preambulas 239. apsvērums). Šī metode tiek apstrīdēta piektajā prasības pamatā.

–       Par ceturto prasības pamatu, kas būtībā ir par to, ka neesot ņemta vērā CCG kā akcionāra profesionālās neatkarības garanta loma saistībā ar tās minimālo līdzdalību SEL kapitālā

78      Ceturtais prasības pamats attiecas uz apstrīdētā lēmuma 5.2.2.3. nodaļu (preambulas 373.–449. apsvērums) “Farmaceitu minimālā līdzdalība SEL kapitālā”, kurā Komisija uzskata, ka ar laboratoriju grupām saistīto SEL apvienošanās kontekstā Ordre ir mēģinājusi uzspiest, lai farmaceitiem, kas savu darbību veic attiecīgajās SEL, piederētu kāds minimums to kapitāla, un ar šo lēmumu esot domāts palēnināt šādas apvienošanās un bremzēt laboratoriju grupu attīstību. Apstrīdētajā lēmumā ir aplūkotas divējādas Ordre darbības. Pirmkārt, Komisijas ieskatā, Ordre apgalvoja, ka ētikas apsvērumu dēļ SELAS vai SELARL dalībniekiem, kas ir nepiederīgi profesionāļi, nav iespējams piešķirt tādu balsstiesību skaitu, kas būtu mazāks par viņiem piederošo akciju skaitu, lai arī visos Komisijas norādītajos gadījumos darījumi tika veikti starp profesionāļiem, un tāpēc profesionālā neatkarība netika apdraudēta (preambulas 374. un 375. apsvērums). Otrkārt, Ordre aizstāvēja nostāju, ka tad, ja farmaceitiem sabiedrību kapitālā piederētu pārāk niecīga daļa, tiktu aizskartas arī ētikas normas, konkrēti, farmaceita profesionālā neatkarība, lai arī, Komisijas ieskatā, profesionālā neatkarība ir garantēta esošajās tiesību normās (preambulas 377. apsvērums). Komisija min vairākus konkrētus šīs nostājas piemērus (preambulas 378.–430. apsvērums).

79      Ordre būtībā apgalvo, ka tās kontrole jautājumā par SEL profesionālo dalībnieku minimālo sabiedrības kapitāla turējumu ietilpst tās likumiskajos uzdevumos, ar kuriem paredzēts nodrošināt praktizējošā biologa profesionālo neatkarību. Tās ieskatā, tieši šajā kontekstā tā iebilda pret tādām shēmām, kā Labco izmantotā, kurās paredzēts kādā laboratorijā savu darbību veicošajiem profesionāļiem paturēt balsstiesību vairākumu, bet tikai simbolisku līdzdalību kapitālā, tādējādi viņiem liedzot gūto peļņu un faktisku dalību laboratorijas darba vadīšanā. Liedzot laboratorijas vadītājam dividendes, tas esot pakļauts kontrolējošā akcionāra prasībām un saņemot atlīdzību ar šā akcionāra noteiktajiem nosacījumiem, kas ir līdzvērtīgi algai, un tātad atkarībā no laboratorijas veikuma, kas apdraudot tostarp viņas finansiālo neatkarību. Komisijas analīze atbalstot likuma mērķa neievērošanu. Šajā ziņā Ordre atsaucas arī uz parlamentārajām debatēm, kuru rezultātā tika pieņemts Likums Nr. 2005‑882, ar kuru Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. pants tika papildināts ar otro daļu, kas liecina par zināmu atkāpju esamību. Ordre turklāt apgalvo, ka iepriekš 29. punktā minētajā spriedumā Komisija/Francija ir apstiprināts tās vērtējums, kā arī nostāja, ko konkrētos gadījumos ieņem ārstu arodapvienība.

80      Turklāt, Ordre ieskatā, SELARL iekšienē nav iespējams līdzdalību kapitālā nošķirt no balsstiesībām, neizmantojot nemantisko ieguldījumu.

81      Labco atbalstītā Komisija apstrīd Ordre argumentus. Tā apgalvo būtībā, ka iespēja nodalīt kapitāla īpašumu no balsstiesību turējuma ir paredzēta Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. pantā un apstiprināta Ministrijas apkārtrakstā. Likumā arī esot paredzēta profesionāļu kontrole pār SEL darbību. Tās ieskatā, Ordre nedrīkstēja ar uzņēmumu apvienības lēmumu neitralizēt likuma piemērošanu, jo tās kompetence ir jāīsteno spēkā esošā tiesiskā regulējuma ietvaros.

82      Labco turklāt uzstāj, ka tās uzbūve esot gluži likumīga.

83      Šis prasības pamats būtībā attiecas uz Ordre iebildumu pret tādām juridiskām shēmām kā Labco izmantotā, kurās kāda holdinga sabiedrība iegūst mazākuma līdzdalību ne vairāk kā 25 % apmērā laboratoriju SEL, kuras savukārt iegūst vairākuma līdzdalības citās SEL, tomēr parūpējoties, lai starpniecēm SEL nepiederētu vairākums balsstiesību šajās citās SEL. Tādējādi biologam, kas veic savu darbību šajās pēdējās minētajās SEL, pieder vairākums balsstiesību, bet iespējami viņam ir tikai minimāla līdzdalība kapitālā, un pret to iebilst Ordre.

84      Pretēji tam, ko apgalvo Ordre, Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. panta pirmā daļa, kas 2001. gada nogalē tika ieviesta ar Murcef likumu, nav neskaidra jautājumā par šādas konstrukcijas likumību pārkāpuma laikā (proti, no 2003. gada 14. oktobra līdz 2009. gada 21. oktobrim).

85      Proti, no minētā likuma 5‑1. panta pirmās daļas skaidri izriet, ka SEL nepiederīgam fiziskām vai juridiskām personām drīkst piederēt vairākums tās kapitāla, bet ne balsstiesību, ja vien šīs personas nodarbojas attiecīgās SEL darbības mērķim atbilstošā profesijā. Tātad kapitālā nošķiršana no balsstiesībām ir iespējama, piemēram, trešo farmaceitu biologu vai laboratoriju ekspluatējošas SEL labā, ja vien tiem nepieder vairākums balsstiesību.

86      Šāda attīstības gaita turklāt agrāk bija paredzēta Apkārtrakstā Nr. 970019, kurā bija noteikts, ka laboratorijas vadītāja līdzdalība SEL kapitālā var būt minimāla, un tiek atbalstīta Apkārtrakstā Nr. 2005‑506, nosakot, ka ir iespējams mainīt balsstiesību attiecību ar kapitālu SELAFA, SELCA un SELAS. Šo pēdējo minēto apkārtrakstu, kā redzams tās formulējumā, Francijas Veselības ministrija ir izdevusi īpaši tālab, lai prefektiem izskaidrotu būtiskos principus, kas ievērojami tostarp Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. panta piemērošanā.

87      Šajā ziņā Komisija pareizi apgalvo, ka Ordre izklāstītais arguments par profesionālās neatkarības aizsardzību nevar būt izšķirošs šajā diskusijā.

88      Farmaceita biologa finansiālā neatkarība patiešām ir īpaši minēta CSP R 4235‑18. pantā, kurā noteikts, ka “farmaceits nedrīkst uzņemties nevienas jebkāda veida tādas finansiālas, komerciālas, tehniskas vai morālas saistības, kas varētu apdraudēt viņa neatkarību profesionālas darbības veikšanā, tostarp slēdzot līgumus, nolīgumus vai vienošanās profesionālam mērķim”. Nav strīda par to, ka šīs tiesību normas piemērošana ietilpst Ordre uzdevumos.

89      Tomēr šī tiesību norma nevar ļaut Ordre iebilst pret uzbūvēm, kas ir atbilstīgas likumam, tostarp, kad tās attiecas uz kapitāla piederību farmaceitiem biologiem vai laboratoriju ekspluatējošām sabiedrībām, kas ir vienlīdz pakļauti ētikas normām, nevis nepiederīgiem neprofesionāļiem, uz kuriem attiecas CSP R 6212‑82. panta noteikums par to, ka neprofesionāļiem drīkst piederēt ne vairāk kā 25 % no laboratorijas kapitāla. Tātad šajā ziņā izšķirošs nav arīdzan iepriekš 29. punktā minētais spriedums Komisija/Francija par tiesību normas spēkā esamību, ievērojot brīvību veikt uzņēmējdarbību.

90      Gan ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumu lietā, kurā taisīts iepriekš 29. punktā minētais spriedums Francija/Komisija (Krājums, I‑12944. lpp.), fragmentos, gan pašā minētajā spriedumā patiešām ir izdarīta atsauce uz Komisijas norādīto iespēju pieņemt no brīvības veikt uzņēmējdarbību tiesību viedokļa pielaidīgāku kārtību nekā noteikumu, ka nebiologiem drīkst piederēt ne vairāk kā 25 % laboratoriju SEL kapitāla, kas nozīmētu nošķirt balsstiesības no finansiālajam tiesībām. Tomēr ir skaidrs, ka šāda kārtība, kas ļautu, ka vajadzības gadījumā neprofesionāļiem pieder līdzdalības virs 25 % no kapitāla, ja vien profesionāļiem joprojām paliek balsstiesību vairākums, nav tā, ko Francijas likumdevējs paredzējis, padarot pielaidīgāku Murcef likumu un ieviešot Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. panta pirmo daļu. Šī pēdējā minētā tiesību norma, kurā ir paredzēta iespēja kapitālā vairākumu iegūt SEL nepiederīgiem profesionāļiem, netika izskatīta lietā, kura taisīts iepriekš 29. punktā minētais spriedums Komisija/Francija. Apstāklis, ka minētajā spriedumā (tā 85. punktā), kā arī iepriekš minētajos ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumos (212. un 213. punkts) ir norādīts uz iespējamu spiedienu, ko trešā persona, kurai pieder kapitāldaļu vairākums, varētu īstenot pret laboratorijās strādājošajiem biologiem, vienīgi apstiprina, ka ir noteikums, kas bloķē kapitāla piederību nebiologiem 25 % apmērā salīdzinājumā ar tiem pielaidīgāko kārtību.

91      No iepriekš izklāstītās analīzes izriet, ka Francijas likumdevējs, grozot ar Murcef likumu ieviesto kārtību, ir uzskatījis, ka biologa neatkarība var tikt pietiekami garantēta, kopīgi izmantojot divējādus aizsargpasākumus: ierobežojot SEL kapitāla līdzdalības piederību šai profesijai nepiederīgām personām ne vairāk kā 25 % apmērā un paturot balsstiesību vairākumu personām, kuras savu profesionālo darbību veic SEL. Tātad Ordre bija jārīkojas šo ierobežojumu ietvaros, jo princips par profesionālo neatkarību, kuras jēdziens CSP R 4235‑18. pantā ir definēts plaši, nedrīkst būt aizbildinājums, lai ierobežotu piekļuvi SEL kapitālam likumam atbilstīgos veidojumos.

92      Turklāt, kā norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 377. apsvērumā, profesionāļu kontrole pār SEL darbību un tātad viņu profesionālā neatkarība ir garantēta ne tikai ar balsstiesību vairākuma turējumu, kas izriet ne tikai no Likuma Nr. 90‑1258 5. un 5‑1. panta kopīgas piemērošanas, bet arī no citām minētā likuma tiesību normām, kurās paredzēta tostarp sabiedrībā profesionālo darbību veicošo dalībnieku minimālā klātbūtne lēmējiestādēs un viņu ziņā nodots apsvērt noteiktus nolīgumus par nosacījumiem, kādos viņi veic savu profesionālo darbību.

93      Ordre nevar arīdzan lietderīgi šajā ziņā lietderīgi atsaukties uz parlamentārajiem Likuma Nr. 2005‑882 sagatavošanas materiāliem. Šo argumentu Komisija izvērtē apstrīdētā lēmuma preambulas 440. un 441. apsvērumā. Proti, runa ir par kāda Francijas parlamenta locekļa Lang kunga nostāju saistībā ar likumprojekta ierosinājumu kapitāldaļu sadalīšanas aizliegšanai, kura gan beidzot pieņemtajā likumā netika paredzēta. Parlamenta locekļa nostāja, ka Labco shēma ļauj šai pēdējai gūt visu peļņu un noteikt biologu darba atlīdzību pretrunā CSP, nevar būt attaisnojums, lai Ordre iejauktos attiecībā uz likumam atbilstošām uzbūvēm. Tas pats sakāms par apstrīdētā lēmuma preambulas 441. apsvērumā minēto veselības ministra atbildi uz kādu parlamenta jautājumu. Analoģiski izšķirošs nav arīdzan apstāklis, ka Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. pants otrajā daļā ir paredzēta iespēja leģislēt ar dekrētu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā, jo neviens dekrēts par šādiem gadījumiem faktiski nav ticis pieņemts.

94      Turklāt jautājumā par lietas dalībnieku diskusiju, konkrēti par to, vai nošķirt tiesības uz kapitālu no balsstiesībām šīs lietas faktisko apstākļu laikā nebija iespējams SELARL gadījumā, Ordre atsaucas uz to, ka Francijas Komerclikuma (turpmāk tekstā – “CDC”) L 223‑28. panta par SARL tvērums esot vispārīgs. Šajā pantā ir noteikts, ka ikvienam dalībniekam ir tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā un ir tam piederošo kapitāldaļu skaitam atbilstošs skaits balsu.

95      Ordre ieskatā, šī tiesību norma ir piemērojama SELARL un tātad izslēdz nošķiršanas iespēju to gadījumā.

96      Šajā ziņā savā atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem un tiesas sēdē Komisija vairs neapstrīd, ka ar Apkārtraksta Nr. 2005‑506 palīdzību Francijas administrācija ir norādījusi, ka uz SELARL Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. pants neattiecas, izņemot nemantisko ieguldījumu gadījumus. Tomēr nemantisko ieguldījumu hipotēze, kad dalībnieks sabiedrības rīcībā nodod savas tehnoloģiskās zināšanas, savu darbu vai pakalpojumus, šīs lietas ietvaros nav jāizvērtē sīkāk.

97      Tomēr neatkarīgi no tiesas sēdē Ordre minētā argumenta, ka Apkārtrakstā Nr. 2005‑506 esot vienīgi atspoguļots likumā noteiktais vai jautājums par to, vai turpretim attiecīgajā apkārtrakstā šis aspekts ir interpretēts contra legem, nav apšaubāms, ka līdz šā apkārtraksta pieņemšanai 2005. gadā sabiedrības neapstrīdami varēja uzskatīt, ka Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. pants kā lex specialis bija pārāks pār vispārīgajām Komerclikuma tiesību normām.

98      Proti, kā norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 388. apsvērumā, Likuma Nr. 90‑1258 1. pantā ir paskaidrots, ka SEL tiek reglamentētas Komerclikuma II grāmatas tiesību normās, “ja vien šā likuma I sadaļā nav noteikts citādi”. Taču 5‑1. pants ietilpst minētajā I sadaļā.

99      Turklāt nekas neļauj secināt, ka likumdevējs, Murcef likumā ieviešot jaunu kārtību, būtu vēlējies radīt diskrimināciju starp dažādu veidu SEL, jo 5‑1. panta tekstā ir runāts par SEL kapitālu, tās nekonkretizējot, un tātad attiecībā uz visiem SEL veidiem.

100    Šajos apstākļos Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka līdz 2005. gadam bija iespējamas atšķirīgas SELARL skarošā tiesiskā regulējuma interpretācijas un ka Ordre sistemātiski izvēlējās uzspiest to interpretāciju, kas ir visnelabvēlīgākā tirgus atvēršanai laboratoriju grupām. Tas tā ir, pat ja apstrīdētā lēmuma preambulas 435. apsvērumā Apkārtraksta Nr. 2005‑506 teksts nav atspoguļots pareizi, norādot, ka no tā izriet, ka Likuma Nr. 98‑1258 5‑1. pants piemērojams SELARL, tās nešķirojot. Proti, konkrētie Ordre iejaukšanās gadījumi attiecībā uz SELARL, tostarp attiecībā uz SEL Laboratoire d’Isle (apstrīdētā lēmuma preambulas 378. un nākamie apsvērumi) un Norden (apstrīdētā lēmuma preambulas 391. apsvērums) katrā ziņā ir notikuši līdz 2005. gadam, un tādējādi Komisijas analīze, kurā norādīts, ka Ordre iejaukšanās attiecībā uz tām bijusi pārmērīga, nav apšaubāma.

101    Turklāt Komisija ir minējusi vairākas citas iejaukšanās, kas neattiecas uz SELARL.

102    Šajā ziņā Komisijas analīzi, kurā apstrīdētas tostarp Ordre iejaukšanās attiecībā uz SELAS Laboratoire Central un Groupe biologic Lam, kas saistītas ar Labco, vai attiecībā uz SELAS JPBS, Exsel Bio un Labocentre, neatspēko Ordre arguments, ka, ievērojot to, cik maza daļa akciju pieder darbību veicošajiem dalībniekiem salīdzinājumā ar akciju kopskaitu, tai bija jārūpējas par praktizējošā farmaceita biologa finansiālo neatkarību attiecībā pret ārējiem dalībniekiem, kuriem ir saimnieciskā kontrole par veidojumu. Proti, likumā ir skaidri paredzēta iespēja dalībniekiem, kas savu darbību veic laboratorijā, paturēt mazu vai pat ļoti mazu daļu kapitāla, ja vien viņiem ir balsstiesību vairākums. Šo secinājumu nemaina arī apstāklis, ka praktizējošie dalībnieki vajadzības gadījumā saņēma no peļņas neatkarīgu atlīdzību. Tāpat, kā to pareizi norāda Komisija, Ordre darbību likumība nav pierādama arī ar apstākli, ka Ārstu arodapvienība ir iebildusi pret situācijām, kad SELAS praktizējošajam ārstam ir balsstiesību vairākums, bet tikai simboliska daļa kapitālā.

103    Turklāt jautājumā par tiesas sēdē apspriesto Ordre argumentu, ka esot vajadzējis pārbaudīt, vai SELAS ārējiem dalībniekiem nav piešķirts par tiem piederošo akciju skaitu mazāks balsstiesību skaits, kas šā veida sabiedrības gadījumā nav iespējams, jākonstatē, ka tas ir ne tikai neskaidrs, bet arī katrā ziņā noraidāms iepriekš 98. un 99. punkta izklāstīto iemeslu dēļ.

104    Visbeidzot jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā ir minēti vairāki dokumenti, no kuriem izriet, ka Ordre zināja, ka ir juridiski iespējams, ka šo profesiju praktizējošajiem investoriem pieder kapitāla vairākums, ja vien balsstiesību vairākums pieder SEL praktizējošajiem profesionāļiem, ko tostarp apliecina apstāklis, ka tā ir centusies panākt leģislatīvu grozījumu, kurā tiktu paredzēts, ka sabiedrībā praktizējošajiem dalībniekiem jāpieder kādam kapitāla procentuālās daļas minimumam (skat. pierādījumus, kas minēti apstrīdētā lēmuma 523. zemsvītras piezīmē un preambulas 442.–449. apsvērumā). Šie pierādījumi, kas ir saistīti ar tiem, kuri izklāstīti tostarp apstrīdētā lēmuma 5.5. nodaļā par izpaustajiem mērķiem iebilst pret finanšu grupu ieviešanu šajā profesijā, pamato Komisijas nostāju, ka Ordre iejaukšanās ir veikta, pildot tās pienākumu piemērot likumu un sistemātiski par ļaunu grupu veidojumiem. Šajā ziņā vienlīdz norādāms uz apstākli, ka Ordre vēstulēs SELARL Laboratoire d’Isle un Norden ir izdarīta atsauce uz Ordre principiālo nostāju pret akciju sadalīšanu (pat ja formāli šajā hipotēzē nav sadalīšanas šā vārda tiešā izpratnē), kas ir izvērtēts turpinājumā saistībā ar piekto prasības pamatu.

105    No iepriekš izklāstītā izriet, ka ceturtais prasības pamats ir jānoraida.

–       Par piekto prasības pamatu, kas būtībā ir par kļūdu vērtējumā attiecībā uz likumdevēja nodomu saistībā ar SEL kapitāldaļu sadalīšanu virs 25 % robežvērtības un SEL kapitāldaļu sadalīšanā piemērojamā tiesiskā regulējuma neievērošanu

106    Šis prasības pamats attiecas uz apstrīdētā lēmuma 5.2.2.1. nodaļu (apstrīdētā lēmuma preambulas 239.–295. apsvērums) “SEL kapitāldaļu sadalīšana”, kurā Komisija pārmet, ka Ordre esot aizliegusi akciju sadalīšanu SEL. Strīdīgie Ordre lēmumi esot attiekušies, pirmkārt, uz brīdinājumu SEL vai minētajās SEL praktizējošajiem dalībniekiem/farmaceitiem, lai panāktu, ka statūtos tiek svītrotas visas norādes par sadalīšanu vai arī ka tiek veikta savienošana, un, otrkārt, disciplināratbildības procedūru uzsākšanu pret attiecīgajiem farmaceitiem biologiem, aizbildinoties ar farmaceita profesiju reglamentējošo noteikumu pārkāpumu (preambulas 242.–244. apsvērums), kuru izpausmes Komisija apraksta piemēros ar SELAFA Schaffner Jean Bart Mathieu Wallon (preambulas 248.–253. apsvērums) un SELARL Labco Artois (preambulas 256.–258. apsvērums).

107    Ordre būtībā apgalvo, ka CSP R 6212‑82. panta noteiktā 25 % robežvērtība, kādā kapitāls var piederēt neprofesionāļiem trešajām personām, attiecas gan uz pilnu īpašumtiesību, gan sadalītajām daļām. Tā apgalvo, ka esot pret sadalīšanām iebildusi tikai gadījumos, kad nebija garantēts, ka, pirmkārt, puse balsstiesību paliek attiecīgajā veidojumā praktizējošajiem profesionāļiem, un, otrkārt, neprofesionāļiem trešajām personām pieder mazāk nekā ceturtdaļa sabiedrības kapitāla. Gadījumi ar Unilabs, SELAFA Schaffner Jean Bart Mathieu Wallon un sabiedrību Biolab Centre Labo attiecoties uz šā iemesla dēļ atteiktajām shēmām. Taču CCG esot vienlīdz nācies izskatīt gadījumus, kad sabiedrībās kapitāldaļas bija sadalītas, tomēr tas tika atļauts likumā noteiktajās 25 % robežās.

108    Replikas rakstā Ordre apgalvo, ka Komisija jauc īpašumtiesību sadalīšanas metodi ar Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. panta pirmajā daļā paredzēto metodi. Tā atsaucas arī uz Cour administrative d’appel de Paris [Parīzes Administratīvās apelācijas tiesas] (Francija) 2011. gada 31. marta spriedumu, kurā negrozīts tika atstāts Tribunal administratif de Paris [Parīzes Administratīvās tiesas] 2009. gada 12. maija spriedums un apstiprināts, ka Unilabs izmantotā shēma ir prettiesiska.

109    Komisija apgalvo, ka sadalīšanas jautājumā Ordre ir ieņēmusi principiālu nostāju, kuras rezultātā notika iejaukšanās gadījumos, kad sadalīšanas bija gluži likumīgas un tostarp atbilstošas CSP R 6212‑82. pantam.

110    Kā norādīts iepriekš 77. punktā, sadalīšanas metode izpaužas kā SEL daļu īpašumtiesību sadalīšana lietojuma tiesībās, kas dod tiesības balsot par peļņas sadali un tiesības saņemt dividendes, un īpašumtiesībās bez lietojuma tiesībām (apstrīdētā lēmuma preambulas 239. apsvērums).

111    Ievadam jānorāda, ka Ordre nekļūdās, apgalvodama, ka Komisijas dokumentos redzams, ka metode balsstiesību nošķiršanai no finansiālās līdzdalības un sadalīšanas metode tiek zināmā mērā sajauktas, kad tā iebildumu rakstā un atbildē uz repliku norāda uz Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. pantā attiecībā uz SELARL paredzēto balsstiesību nošķiršanu no tiesībām uz kapitālu un laboratoriju Isle un Norden gadījumiem, kuros nav redzams, ka būtu sadalīšanas problēmas šā vārda tiešā izpratnē. Turklāt šie jautājumi ir izvērtēti saistībā ar ceturto prasības pamatu. Tomēr šajā ziņā nav noliedzams, ka Ordre iespējami veicinājusi šo apgalvoto neskaidrību, jo tā pati ir norādījusi uz savu principiālo iebildumu pret sadalīšanas metodi vairākās vēstulēs šīm pēdējām minētajām laboratorijām, lai gan to izdarītie statūtu grozījumi attiecās uz nošķiršanas paņēmienu (apstrīdētā lēmuma preambulas 380. un 392. apsvērums).

112    Tomēr šai diskusijai šā prasības pamata izspriešanā nav nozīmes. Kā Komisija norādīja tiesas sēdē, abas šīs metodes varēja pielietot, lai izmantotu Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. pantā pavērtās iespējas ļaut piesaistīt vairāk ārējā kapitāla SEL.

113    Jākonstatē, ka Vispārējā tiesā Ordre neapstrīd iespēju pielietot šo metodi attiecībā uz SEL, bet apgalvo, ka to darot, jāievēro visas piemērojamās tiesību normas. Tās rīcība esot bijusi tikai rūpēties par to, ka tiek ievēroti no šīm tiesību normās izrietošie noteikumi, tostarp par to, ka, pirmkārt, balsstiesību vairākumam jābūt SEL praktizējošo dalībnieku rokās un, otrkārt, neprofesionāļiem nedrīkst piederēt vairāk kā 25 % kapitāla (izņemot konkrēto akciju komandītsabiedrību gadījumu, par kuru šajā lietā nav strīda).

114    Komisija neapstrīd, ka sadalīšanas metodes pielietošanas rezultātā nedrīkst pārkāpt šīs likumā noteiktās robežas, par kuru interpretāciju nav šaubu, bet uzskata, ka Ordre faktiski ir darījusi ko vairāk, tostarp propagandējot vispārīgu šīs metodes aizliegumu.

115    Šis Ordre mērķis iebilst pret ikvienu sadalīšanu ir dokumentēts apstrīdētā lēmuma preambulas 277.–287. apsvērumā. No tā, piemēram, izriet, ka, pat ja CCG 2003. gada 27. martā secina, ka “redzams, ka tīri juridiskā ziņā pret SEL daļu vai akciju sadalīšanu nevar iebilst”, tā nolemj, “ka jāsagatavo detalizēts atzinums, ka Unilabs sabiedrību labā veiktā sadalīšana ir jāatsaka ētikas apsvērumu dēļ” (preambulas 282. apsvērums). Tāpat kādā 2003. gada oktobra iekšējā dokumentā ir apliecināts, ka Ordre iestādes ir ieņēmušas principiālu nostāju iebilst “pret ikvienu kapitāldaļu sadalīšanu sabiedrībās, kas izveidotas aptiekas laboratorijas vai biomedicīnisko analīžu laboratorijas ekspluatēšanai” (preambulas 284. apsvērums).

116    No tā vienlīdz izriet, ka Ordre atzīst sadalīšanu tikai īpašos un pārejošos SEL pensionāru vai šajā sabiedrībā praktizējušo profesionāļu mantinieku gadījumos. Tiesas sēdē Ordre paskaidroja, ka šādos gadījumos situācija bija īslaicīga un lietojuma tiesības saplūdīs ar īpašumtiesībām bez lietojuma tiesībām, un tādējādi daļu veselums no jauna nonāks laboratorijas vadītāja rokās.

117    Jākonstatē, ka Komisija pareizi uzskata, ka faktisko apstākļu iestāšanās laikā piemērojamajā tiesiskajā regulējumā šādu ierobežojumu nav. Replikas rakstā Ordre turklāt apgalvo, ka tās iejaukšanās iemesls esot noteikums par to, ka neprofesionāļiem drīkst piederēt ne vairāk kā 25 %.

118    2005. gada parlamentārās debates par piemērojamā likuma grozījumu ierosinājumu patiešām apliecina, kā norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 275. un 291.–295. apsvērumā un Vispārējā tiesā norādījusi Ordre, ka sadalīšanu vajadzētu aizliegt kā likuma apiešanu. Taču Ordre atbalstītais šo grozījumu teksta ierosinājums, kurā paredzēts noteikt, ka SEL daļas drīkst piederēt ar pilnām īpašumtiesībām, izņemot aiziešanas pensijā vai mantošanas gadījumus, nav nekad ticis pieņemts, un tāpēc, kā tas jau norādīts saistībā ar ceturto prasības pamatu (skat. iepriekš 93. punktu), šo argumentu Ordre nevar lietderīgi izvirzīt. Tas vienīgi apstiprina, ka likumā šādi ierobežojumi nebija paredzēti un ka to Ordre ir centusies mainīt lobija ceļā, kas turklāt ir gluži leģitīmi.

119    Tomēr Ordre trāpīgi norāda, ka no Ordre norādītā Tribunal administratif de Paris 2009. gada 12. maija sprieduma, kas atstāts negrozīts ar Cour administrative d’appel 2011. gada 31. marta spriedumu un iztirzāts apstrīdētā lēmuma preambulas 269. un 270. apsvērumā, izriet, ka Unilabs izmantotais veidojums tika nosodīts saistībā ar prasību par Ordre lēmumu attiecībā uz SEL Biolab Centre Labo. Francijas administratīvā tiesa tostarp uzskatīja, ka ar to, ka sabiedrībai Unilabs France pieder 25 % šīs SEL kapitāla un sabiedrībai Unilabs pieder 75 % šā paša kapitāla ar lietojuma tiesībām, lai gan abas sabiedrības bija nepiederīgas profesijai, bija pārkāpts noteikums, ka kapitāldaļu piederība SEL neprofesionāļiem dalībniekiem virs 25 % robežvērtības ir aizliegta, šai robežvērtībai attiecoties gan uz kapitāldaļām, kas atrodas pilnīgā īpašumā, gan uz sadalītajam kapitāldaļām.

120    Taču pat tad, ja šajos spriedumos ir apstiprināta Ordre aizstāvētā interpretācija attiecībā uz Unilabs uzbūvi, tajos tik un tā netiek apšaubīta Komisijas apstrīdētajā lēmumā izklāstītā argumentācija. Proti, pirmkārt, SEL Biolab Centre Labo gadījums nav uzskatīts par konkrētu Ordre iejaukšanās gadījumu apstrīdētā lēmuma preambulas 242. un nākamajos apsvērumos, jo Komisija neapstrīd, ka šajā gadījumā ir gaismā nākusi problēma, ka pārkāpts noteikums par to, ka neprofesionāļiem sabiedrības kapitālā drīkst piederēt ne vairāk kā 25 %. Otrkārt, ciktāl Komisija patiešām atsaucas uz dokumentāriem pierādījumiem par Ordre nostāju ieņemšanu jautājumā par sadalīšanu, kā tas darīts Unilabs gadījumā, tie tiek izmantoti, lai parādītu nevis rūpes par 25 % noteikuma ievērošanu, bet gan principiālu nostāju, ka sadalīšanas metode ir vispārīgi aizliedzama, izņemot dažus iepriekš minētos izņēmuma gadījumus. Proti, Ordre tiek pārmesta tieši šīs principiālās nostājas aizstāvēšana attiecībā uz sadalīšanas metodi pat tad, kad ar tās piemērošanu netiktu pārkāpta 25 % robeža, kādā SEL kapitāls drīkst piederēt neprofesionāļiem.

121    Komisijas tēzi pamato nostāja, ko Ordre ieņēmusi attiecībā uz SELARL Labco Artois (apstrīdētā lēmuma preambulas 256.–258. apsvērums), kurai Ordre pieprasīja atsūtīt statūtus bez nekādas norādes uz sadalīšanas jēdzienu pēc tam, kad attiecīgo SELARL bija akreditējis prefekts, un neatsaucoties uz 25 % noteikuma pārkāpuma draudiem. Turklāt šajā prasības pamatā Ordre neizklāsta nevienu argumentu par Komisijas analīzi jautājumā par šo veidojumu.

122    Pēc tam vēl jāizvērtē apstrīdētajā lēmumā vienlīdz minētais gadījums, kad Ordre iejaukusies attiecībā pret SELAFA Schaffner Jean Bart Matthieu Wallon.

123    Jautājumā par SELAFA Schaffner Jean Bart Matthieu Wallon Ordre apgalvo, ka tās iebildums pret SEL statūtos veikto sadalīšanu bija leģitīms, pat ja, kā uzsvērts apstrīdētā lēmuma preambulas 248. apsvērumā, tas attiecās tikai uz 5 % sabiedrības kapitāla, ievērojot, ka SARL, kuras labā šī sadalīšana bija veikta, jau piederēja 25 % kapitāldaļu pilnīgā īpašumā.

124    Šajā ziņā, jānorāda, ka Ordre iesniegtajā attiecīgās SEL ārkārtas pilnsapulces protokolā nav skaidri redzams, ka attiecīgā SARL aktīvi nedarbojās laboratoriju nozarē, kā apgalvo Ordre. To, šķiet, iespējams secināt no apstākļa, ka šajā protokolā tā ir norādīta kā vienkārša SARL, nevis kā SELARL. Tomēr Komisija apgalvo šī sabiedrība pieder ārstiem biologiem. Savukārt Labco tiesas sēdē apgalvoja, ka šīs sabiedrības darbu vada biologs, un tas izriet arī no iepriekš minētā protokola, tomēr tas faktiski nav pretrunā Ordre vērtējumam, ka tā ir komercsabiedrība.

125    Tomēr galīgu nostāju jautājumā par attiecīgās sabiedrības statusu ieņemt nav vajadzības, jo, kā izriet no citētajām vēstulēm, Ordre aizstāvēja principiālu nostāju, pieprasīdama, lai statūtos nebūtu nevienas norādes uz jebkādu sadalīšanu neatkarīgi no kapitāla daļas piederības.

126    Tādējādi no iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisija varēja nekļūdīdamās uzskatīt, ka Ordre ir ieņēmusi principiālu nostāju jautājumā par sadalīšanu, kas nebija atbilstoša faktisko apstākļu iestāšanās laikā piemērojamam tiesiskajam regulējumam un kuras dēļ tā iebilda pret likumam atbilstošiem veidojumiem.

127    Tātad piektais prasības pamats ir jānoraida.

 Par prasības pamatiem par SEL pastāvēšanas laikā esošajiem paziņošanas pienākumiem

–       Par otro prasības pamatu, kas būtībā attiecas uz kļūdu vērtējumā, kura izriet no Francijas tiesību aktu piemērošanas jomas nepareizas interpretācijas jautājumā par CCG prefekta attiecīgo lomu, kad kādas SEL pastāvēšanas gaitā notiek pārmaiņas

128    Šā prasības pamata izvērtēšanai būtiskā apstrīdētā lēmuma daļa ir tā 5.2.2.4. nodaļa “SEL statūtu grozījumu un līgumu stāšanās spēkā” (konkrēti preambulas 450. un nākamie apsvērumi).

129    Tiesiskais regulējums, par kura interpretāciju ir strīds, ir aprakstīts apstrīdētā lēmuma preambulas 63.–92. un 460.–467. apsvērumā. Tas attiecas uz divējādiem SEL pienākumiem, kas ir, pirmkārt, administratīva rakstura un saistībā ar atļaujām, kuras jāiegūst no Francijas iestādēm, un, otrkārt, profesionālās ētikas pienākumi, proti, reģistrēšanās reģistrā. Šie pienākumi rodas divos dažādos posmos – SEL dibinot un tās pastāvēšanas laikā grozot tās statūtus.

130    Jau iepriekš paskaidrots, ka kopš Likuma Nr. 90‑1258 SEL var tikt izveidotas vienas vai vairāku laboratoriju ekspluatēšanai.

131    Jautājumā par jaunajām SEL uzlikto pienākumu administratīvo aspektu lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka šīs sabiedrības tiek izveidotas ar atliekošu nosacījumu, ka tās akreditē publiskā administrācija, proti, to juridiskās adreses atrašanās vietas departamenta prefekts, kā izriet no CSP R 6212‑75. panta, kas ietverts CSP regulējuma daļā par laboratoriju ekspluatējošajām SEL. CSP R 6212‑77. pantā ir konkretizēta šajā gadījumā iesniedzamā informācija, kuras vidū ir statūti un dalībnieku apliecinājums par ieguldījumu iedabu un sabiedrības kapitāla sadalījumu.

132    Vienlīdz jānorāda, kā izriet no SEL piemērojamā CDC L 210‑6. panta, ka sabiedrības ierastās pārveides rezultātā nenotiek jaunas juridiskas personas radīšana.

133    Turklāt CSP leģislatīvajā daļā jautājumā par laboratorijām iekļautā CSP L 6211‑2. panta redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 15. janvārim, pirmajā daļā ir teikts, ka neviena laboratorija nevar darboties bez administratīvas atļaujas. CSP R 3112‑88. pantā ir paskaidrots, ka pieteikumam administratīvai atļaujai ir noteikti jāpievieno dokumenti, kas apliecina dalībnieku reģistrēšanos arodapvienības reģistrā vai viņu pieteikumu šajā ziņā, kā arī attiecīgo dokumentu atbilstību ētikas normām pārbaudošās arodapvienības apsvērumi.

134    CSP regulatīvajā daļā par laboratoriju ekspluatējošajām SEL, proti, R 6212‑78. pantā, ir paskaidrots, ka par akreditēšanas pieteikumu un pieteikumu laboratorijas atļaujai tiek lemts vienlaikus.

135    No profesionālās ētikas viedokļa, kā izriet no CSP R 6212‑88. panta, vienu vai vairākas laboratorijas ekspluatējošās SEL ir pakļautas pienākumam reģistrēties arodapvienības reģistrā.

136    Jautājumā par sabiedrības pastāvēšanas gaitā izdarītajiem grozījumiem CSP L 6211‑2. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka “ikvienas pēc atļaujas lēmuma notiekošas izmaiņas attiecībā uz vai nu vadītāja, vai tā vietnieka personu, vai ekspluatācijas nosacījumiem ir jādeklarē”. No šā panta piektās daļas izriet, ka atļauja tiek atsaukta, ja vairs netiek izpildīti likumiskie vai reglamentējošie nosacījumi.

137    Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā tiek pārmests, ka Ordre esot vēlējusies aizkavēt ar SEL saistīto statūtu grozījumu un līgumu spēkā stāšanos, norādot, ka šie grozījumi esot spēkā tikai pēc pārgrozošo prefekta lēmumu saņemšanas un sekojošas reģistrācijas arodapvienībā, kā arī prasījusi, lai skaidri noteikumi par to tiktu ietverti SEL pārveides aktos (apstrīdētā lēmuma preambulas 450. un nākamie apsvērumi). Komisijas ieskatā, šādu prasību formulēšana mākslīgi paaugstina ar šīm pārveidēm saistīto saimniecisko risku. Vairākus šīs rīcības piemērus Komisija min tostarp apstrīdētā lēmuma preambulas 453.–459. apsvērumā. Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 492.–494. apsvērumā Komisija apraksta SELAFA Aubert H gadījumu, kad Ordre rīcības rezultātā tika apturēta laboratorijas darbība. Komisija uzskata, kā paskaidrots apstrīdētā lēmuma preambulas 460. apsvērumā, ka administratīva atļauja ir jāsaņem tikai jaunas SEL dibināšanas gadījumā, šo dibināšanu atliekot līdz prefekta akreditācija saņemšanai, turpretim vēlākās pārveidēs (piemēram, SELARL pārveide SELAFA), kurās netiek radīta jauna SEL, ir tikai pienākums deklarēt attiecīgos grozījumus, neatliekot to spēkā stāšanos.

138    Ordre apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi pirmo kļūdu tiesiskā regulējuma interpretācijā, uzskatīdama, ka SEL pastāvēšanas gaitā notiekošo grozījumu paziņošanas pienākums ir deklaratīvs. Tās ieskatā, šī kārtība ir pakārtota prefekta akreditācijai, jo deklaratīvā kārtība attiecas tikai uz laboratorijas atļauju, nevis akreditāciju.

139    Otrā kļūda vērtējumā esot par prefekta un CCG attiecīgajām lomām saistībā ar SEL pastāvēšanas gaitā notiekošajiem statūtu grozījumiem, un tās rezultātā esot radusies kļūda tiesību piemērošanā. Tās ieskatā, tā kā SEL vispirms jālūdz prefekta akreditācija šādiem tās pastāvēšanas laikā notiekošajiem grozījumiem, CCG iejaukšanās saistībā ar vadītāja un/vai SEL reģistrācijas grozīšanu ir atkarīga tieši no grozījumiem atļaujās un akreditācijās, ko izdod prefekts, un tādējādi Ordre kompetence šajā ziņā ir saistīta.

140    Savas argumentācijas pamatošanai Ordre atsaucas uz izmeklēšanas aptvertajā laikposmā piemērojamo Apkārtrakstu Nr. 98‑585, kuru Komisija esot norādījusi tikai apstrīdētā lēmuma 562. zemsvītras piezīmē un kurš neesot ticis atcelts ar Komisijas šajā ziņā piesaukto Apkārtrakstu Nr. 2005‑506. Turklāt tā iesniedza tabulu, kurā esot uzskatāmi parādīta SEL akreditācijas datumu sakritība ar datumiem, kad vai nu to reģistrēšanai, vai to uzbūves maiņas rezultātā izdarīti ieraksti reģistrā. Tā uzsver, ka, piemērojot Apkārtrakstu Nr. 98‑585, prefekti gandrīz sistemātiski pieņēmuši akreditāciju pārgrozošus lēmumus. Tātad tās iejaukšanās attiecībā uz SEL, atgādinot akreditācijas procedūru, nepaaugstinot saimniecisko risku, bet gan, gluži otrādi, ļaujot SEL padarīt modrākas attiecībā uz risku, ka akreditācija var tikt atsaukta gadījumā, ja ar iecerētajam izmaiņām kaut kas nav kārtībā.

141    Visbeidzot Ordre atgādina, ka visai akreditācijas un tās grozīšanas procedūrai ir stingri noteikts mērķis aizsargāt sabiedrības veselību un ka ir jāuzskata, ka šajā jomā tā rīkojas kā valsts iestāde ārpus LESD 101. panta piemērošanas jomas, jo tās uzdevums ir noteikts likumā un galīgo lēmumu pieņemt ir valsts ziņā. Tās ieskatā, katrā ziņā pat tad, kad arodapvienība rīkojas kā uzņēmumu apvienība, tās konkurenci ierobežojošie lēmumi var būt attaisnoti ar tādu prioritāru interešu apsvērumu kā sabiedrības veselība.

142    Labco atbalstītā Komisija apstrīd šos argumentus. Tā uzstāj, ka SEL pastāvēšanas gaitā notiekošo grozījumu paziņošana ir deklaratīva. Turklāt Komisija un Labco apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 5.2.2.4. nodaļa ir nevis par Ordre lomu administratīvajā akreditācijas procedūrā, kurā tai esot konsultatīva loma, bet gan par lēmumiem, ko pati Ordre pieņem gluži pastāvīgi, lai reģistrētu SEL statūtu grozījumus reģistrā. Visbeidzot Komisija apstrīd, ka attiecīgā Ordre rīcība būtu ārpus LESD 101. panta piemērošanas jomas.

143    Vispārējā tiesa precizējot paskaidro, ka Ordre argumentācija attiecas uz jautājumiem par to, pirmkārt, vai SEL pastāvēšanas gaitā notiekošo grozījumu paziņošana, kā paredzēts CSP L 6211‑2. pantā, ir veicama vienkāršā deklaratīvā kārtībā un, otrkārt, vai saistībā ar šiem grozījumiem Ordre loma ir pakārtota prefekta lomai vai arī tā drīkst rīkoties pastāvīgi.

144    Par pirmo no šiem jautājumiem jākonstatē, ka iepriekš 136. punktā citētā CSP L 6211‑2. panta formulējumā ir norāde uz ikvienas pēc laboratorijas atļaujas lēmuma notiekošas izmaiņas attiecībā uz vai nu vadītāja, vai tā vietnieka personu, vai ekspluatācijas nosacījumiem deklaratīvumu. No tā izriet, ka SEL pastāvēšanas laikā notiekošo grozījumu gadījumā nav atliekošas iedarbības.

145    Šī interpretācija ir apstiprināta Apkārtrakstā Nr. 2005‑506. Šajā apkārtrakstā ir konkrēti izskaidroti vispārīgie Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. panta piemērošanas nosacījumi. Jautājumā par sabiedrību statūtu saderīgumu SEL reglamentējošajām tiesību normām tajā ir prefektiem paskaidrots, kā jārīkojas nesaderīguma gadījumā. Jautājumā par SEL pastāvēšanas gaitā notikušiem statūtu grozījumiem tajā ir norādīts:

“Jums jābūt informētiem par šiem grozījumiem [CSP] L 6211‑2. pantā paredzētās deklarācijas veidā.

Saskaņā ar šā paša kodeksa R 6212‑79. panta otro daļu, pēc tam, kad sabiedrībai ir ticis ļauts sniegt savus apsvērumus [..], ja prettiesiskie grozījumi nav svītroti, Jums būtu jāatsauc sabiedrības akreditācija, kā arī laboratoriju atļauja [..].”

146    Ordre iebilst pret šo vērtējumu, ka paziņošanas deklaratīvums attiecas tikai uz pieteikumu laboratorijas atļaujai, jo SEL, kurā notikušas izmaiņas, joprojām ir jāsaņem jauna akreditācija. Šajā ziņā tā atsaucas konkrēti uz Apkārtrakstu Nr. 98‑585.

147    Apkārtrakstā Nr. 98‑585 patiešām ir rodamas norādes uz pienākumu lūgt jaunu akreditāciju SEL darbības gaitā notiekošu grozījumu gadījumā. Tādējādi jautājumā par sabiedrības reģistrāciju Francijas uzņēmumu un komercreģistrā Apkārtrakstā Nr. 98‑585 ir norādīts, ka “vēlākiem sabiedrības statūtu grozījumiem [..], [šai sabiedrībai] vispirms jālūdz akreditācija saistībā ar šiem grozījumiem, vēlāk, pēc tam, kad saņemta akreditācija, jāiesniedz [Francijas uzņēmumu un komercreģistrā] jaunie statūti”.

148    Šajā kontekstā Ordre turklāt atsaucas arī uz CSP R 6212‑76. pantu. Šajā tiesību normā ir precizējot paskaidrots, ka pieteikums tādas SEL akreditēšanai, kas ir izveidota, lai ekspluatētu laboratoriju, ir jāiesniedz departamenta prefektam vai nu vienlaikus ar pieteikumu laboratorijas darbības atļaujai, kas paredzēta CSP L 6211‑2. panta pirmajā daļā (skat. iepriekš 133. punktu), laboratorijas izveides gadījumā, vai vienlaikus ar grozījumu deklarāciju CSP L 6211‑2. panta ceturtās daļas izpratnē (skat. iepriekš 136. punktu), ja SEL ekspluatējamā(‑s) laboratorija(‑s) jau pastāv.

149    Abi lietas dalībnieki, Vispārējās tiesas rakstiski un tiesas sēdē iztaujāti par šo abu apkārtrakstu interpretāciju un līdzāspastāvēšanu laikā, šajā jautājumā joprojām nav vienisprātis.

150    Tomēr var tikt izdarīti turpinājumā izklāstītie secinājumi.

151    Pirmkārt, 2005. gada 14. novembrī pieņemtajā un tūlītēji piemērojamajā Apkārtrakstā Nr. 2005/206 ir apstiprināts, ka ar Likuma Nr. 90‑1258 5‑1. panta piemērošanu saistītie SEL grozījumi ir pakārtoti deklaratīvai kārtībai gan SEL akreditācijai, gan laboratorijas atļaujas aspektam, jo šajā apkārtrakstā ir skaidri norādīts uz šiem abiem aspektiem, kā izriet no iepriekš 145. punktā esošā citāta. Tikai gadījumā, ja tiek konstatēti pretlikumīgi grozījumi, administrācija, pieprasījusi attiecīgās SEL apsvērumus, var atsaukt akreditāciju, ja prettiesiskie grozīju nav svītroti.

152    Otrkārt, šo interpretāciju neatspēko neviena tiesību norma. CSP R 6212‑76. pants attiecas uz jaunizveidotu, nevis pārveidotu SEL gadījumiem. Proti, atsauce šajā nupat minētajā tiesību normā uz grozījumu deklarāciju (skat. iepriekš 148. punktu) attiecas uz gadījumu, kad tiek saņemta sākotnējā akreditācija SEL, kas ir izveidota, lai ekspluatētu jau pastāvošu laboratoriju. Tādējādi attiecīgā tiesību norma neattiecas uz SEL uzbūves maiņu un tātad no tās nav iespējams secināt, ka pēc tam, kad attiecīgā SEL saņēmusi sākotnējo akreditāciju, vajadzētu jaunu akreditāciju attiecībā uz vēlākām strukturālām izmaiņām.

153    Treškārt, jautājumā par to, ka pat pēc Apkārtraksta Nr. 2005/206 pieņemšanas prefekti turpināja pieņemt akreditāciju pārgrozošus lēmumus atbilstoši praksei, kas bija balstīta uz Apkārtrakstu Nr. 98‑585, atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu Komisija pareizi apgalvo, ka šāda prakse neliek apšaubīt, ka attiecībā uz SEL pastāvēšanas gaitā notiekošajiem grozījumiem pastāv deklaratīva kārtība: tā nav paredzēta likumā, bet ir izskaidrojama ar interesi zināmus grozījumus darīt zināmus plašākai sabiedrībai. Turklāt, kā izriet no Komisijas iesniegtajiem pierādījumiem, daudzos minētajos lēmumos ir skaidri norādīts uz grozījumu kārtības deklaratīvumu un kā juridisko bāzi vismaz konkrēti nenorāda CSP R 6212‑75. pantu, kas attiecas uz jaunas SEL pienākumu saņemt akreditāciju ar atliekošu nosacījumu.

154    Tādējādi Ordre iebildums par to, ka Komisija pieļāva kļūdu, ņemdama vērā deklaratīvu kārtību attiecībā uz SEL grozījumiem, ir katrā ziņā jānoraida saistībā ar laikposmu pēc 2005. gada 14. novembra, kad pieņemts tūlītēji piemērojamais Apkārtraksts Nr. 2005/206, kura laikā notikuši vairākums apstrīdētā lēmuma preambulas 450.–494. apsvērumā minēto Ordre iestāžu iejaukšanās gadījumu pret SEL.

155    Jautājumā par laikposmu pirms Apkārtraksta Nr. 2005/206 pieņemšanas, proti, no 2003. gada 14. oktobra līdz 2005. gada 14. novembrim, lai arī apstrīdētajā lēmumā diemžēl gandrīz nekas nav teikts par Apkārtraksta Nr. 98‑585 ietekmi šajā ziņā, atskaitot 562. zemsvītras piezīmē izdarīto atsauci uz apstākli, ka tajā ir ietverta atšķirīga piemērojamās kārtības interpretācija norādē, ka “sabiedrībai vispirms jālūdz akreditācija saistībā ar šiem grozījumiem”, no tā tik un tā neizriet, ka Komisija šajā lietā būtu nepareizi interpretējusi Francijas tiesību aktus.

156    Proti, tā kā Apkārtrakstā Nr. 98‑585 ir paredzēta akreditācijas procedūra, lai gan likumā ir noteikta deklaratīva kārtība, Komisija pamatoti vaicā, vai šajā apkārtrakstā ir pareizi transponēts tiesiskais regulējums. Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma preambulas 467. un 468. apsvērumā Komisija min līdz 2005. gadam sagatavotos dokumentus, kas var atspēkot no minētā apkārtraksta izrietošo vērtējumu. Runa ir tostarp par kādu Esonas departamenta (Francija) veselības aprūpes un sociālo lietu vadītāja 2004. gada jūlija vēstuli kādam advokātu birojam jautājumā par pienākumu vienkārši deklarēt “vēlākas tehniskā personāla izmaiņas” un apstrīdētā lēmuma preambulas 468. apsvērumā minētajiem Ordre 2003. gada oktobra un 2004. gada jūnija iekšējiem dokumentiem par a posteriori kontroli un no CSP L 6211‑2. panta izrietošo deklarēšanas kārtību. Tiem pierindojama apstrīdētā lēmuma 555. zemsvītras piezīmē citētā Ordre 2004. gada 27. maija Laboratoire d’Isle adresētajā vēstulē izdarītā norāde, ka jautājumā par “atliekošajiem nosacījumiem esam ieinteresētajām personām izskaidrojuši, ka, lai arī tie aplūkojamajā gadījumā nav obligāti, tie ir gluži vienkārši pasākums biologu aizsardzībai saistībā ar grozījumiem, ko tās iecerējušas īstenot”.

157    Tādējādi nav konstatēts, ka jautājumā par SEL statūtu grozījumu un līgumu stāšanos spēkā Komisija būtu pieļāvusi kļūdu piemērojamā tiesiskā regulējuma interpretācijā.

158    Šajos apstākļos ir jānoraida Ordre iebildums par to, ka apstrīdētā lēmuma 5.2.2.4. nodaļā Komisija esot nepareizi interpretējusi Francijas tiesību aktus.

159    Kas attiecas uz otro Ordre izvirzīto jautājumu par tās it kā prefektam pakārtoto lomu, Komisija neapstrīd, ka pie prefekta kārtojamajās akreditācijas procedūrās tai ir konsultatīva loma un ka paziņojumi tai šajā ziņā tiek veikti tālab, lai tai ļautu šo lomu pildīt.

160    Citādi jautājumam par to, vai, kā Ordre apgalvo, tai ir prefektam pakārtota loma un tikai sasaistīta kompetence saistībā ar reģistrēšanu reģistrā, kā tas uzskatāmi esot parādīts prasības pieteikumā iesniegtajā tabulā par pārgrozošo lēmumu datumu sakritību ar datumiem, kad reģistrā grozījumi reģistrēti virknei SEL, nav izšķirošas nozīmes saistībā ar pārmetumiem, kas Ordre izklāstīti apstrīdētā lēmuma 5.2.2.4. nodaļā. Šajā ziņā nav arīdzan izšķirošas nozīmes tam, vai Ordre rīcība reģistrā veicamo ierakstu gadījumā aprobežojas vienīgi ar prefekta lēmumu iegrāmatošanu un nekavē grozījumu stāšanos spēkā vai pat nav izraisījusi reģistrācijas atteikumu, kā to cenšas pierādīt Ordre. Šo tēzi turklāt apstrīd Komisija, kas atsaucas tostarp uz SELAFA Aubert H gadījumu apstrīdētajā lēmumā (preambulas 492. un 493. apsvērums) un Vispārējā tiesā.

161    Proti, iepazīstoties ar apstrīdēto lēmumu, redzams, ka, pat ja tā vairākkārt ļoti pārliecināti atsaucas uz “lēmumiem”, ar kuriem gribēts uzspiest “iepriekšēju [Ordre] apstiprinājumu” SEL grozījumiem, 5.2.2.4. nodaļā Komisija pārmet, ka Ordre, pirmkārt, SEL grozījumu spēkā stāšanās iespēju atzinusi tikai pēc pārgrozošā prefekta lēmuma saņemšanas un sekojošās reģistrēšanas reģistrā un, otrkārt, atgādinājusi vajadzību atbilstoši grozīt SEL pārveides dokumentāciju, vai nu vēstulēs, kas tieši adresētas SEL, vai netieši – izmantojot prefektam paredzētos apsvērumus, kuru norakstu saņem attiecīgie dalībnieki (CSP R 6212‑77. pants).

162    Taču neatkarīgi no tā, vai un kas ir “apstiprinājis” grozījumus, no iepriekš izklāstītā vērtējuma izriet, ka šī Ordre rīcība nav atbilstoša tiesiskajam regulējumam, kā tas interpretēts Apkārtrakstā Nr. 2005/206, un katrā ziņā pārsniedz pašas sev piedēvētās tīri konsultatīvās lomas robežas. Tātad šajā ziņā Ordre nevar arīdzan lietderīgi piesaukt iepriekš 21. punktā minētā sprieduma Wouters principus.

163    Līdz ar to otrais prasības pamats ir jānoraida.

–       Par trešo prasības pamatu, kas būtībā ir par to, ka neesot ievērotas Francijas tiesību aktos paredzētā paziņošanas pienākuma piemērošanas joma un CCG loma saistībā ar tās uzdevumu a posteriori pārbaudīt sabiedrību dokumentus

164    Šis prasības pamats attiecas uz apstrīdētā lēmuma 5.2.2.2. nodaļu “Akciju pārdošanas dokumentu paziņošana” (preambulas 296. un nākamie apsvērumi).

165    Tas ir par to, kā interpretējams CSP L 4221‑19. pants, kas 2005. gadā ieviests CSP leģislatīvajā daļā par noteikumiem attiecībā uz nodarbošanos ar farmaceita profesiju. Minētā panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka “kādā sabiedrībā praktizējošajiem farmaceitiem ir jāpaziņo savas arodapvienības padomei ne tikai šīs sabiedrības statūti un to papildinājumi, bet arī nolīgumi un to papildinājumi attiecībā uz tās darbību vai attiecībām starp dalībniekiem”. Tā otrajā daļā ir paskaidrots, ka šos dokumentus “jāpaziņo nākamajā mēnesī pēc nolīguma noslēgšanas vai papildinājuma izdarīšanas”.

166    Vienlīdz būtiski ir arī CSP leģislatīvajā daļā ietvertie CSP L 6221‑4. un L 6221‑5. pants, konkrēti, par laboratoriju vadītāju funkciju pildīšanas nosacījumiem.

167    CSP L 6221‑4. panta pirmajā daļā ir norādīts, ka laboratoriju vadītājiem ir jāpaziņo savas piederības arodapvienības padomei līgumi un papildinājumi par viņu profesijas praktizēšanu, kā arī gadījumā, ja viņiem nepieder īpašumā savi darba materiāli vai telpas, kurās viņi praktizē vai praktizēs savu profesiju, līgumi vai papildinājumi, ar kuriem viņiem tiek nodrošināts šo materiālu un telpu lietojums. Šīs tiesību normas ceturtajā daļā ir teikts, ka šie paziņojumi ir jāveic nākamajā mēnesī pēc līguma noslēgšanas vai papildinājuma izdarīšanas.

168    CSP L 6221‑5. panta pirmajā daļā ir paskaidrots, ka laboratorijas ekspluatēšanai izveidoto sabiedrību statūti un sabiedrības pastāvēšanas gaitā šajos statūtos izdarītie grozījumi ir ar vadītāja vai vadītāju gādību jāpaziņo nākamajā mēnesī pēc to parakstīšanas to arodapvienību padomēs, kuru darbības teritorijās atrodas laboratorija un kurām ir piederīgi tās vadītāji un vadītāju vietnieki.

169    CSP L 6221‑8. pantā ir paredzēts, ka CSP L 6221‑4. un L 6221‑5. pantā minēto līgumu, papildinājumu un statūtu nepaziņošana vai nepatiesa paziņošana ir disciplinārs pārkāpums, par kuru var tikt piemērotas sankcijas.

170    Apstrīdētā lēmuma 5.2.2.2. nodaļā Komisija būtībā uzskata, ka laikā no 2006. gada janvāra līdz vismaz 2009. gada martam, pamatodamās uz kādu 2006. gada 18. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “2006. gada 18. janvāra lēmums”) un pašas likuma interpretāciju, Ordre, lai aizkavētu laboratoriju grupu, konkrēti, Labco attīstību, ļoti daudzas reizes pieprasīja, lai tai tiktu paziņots par grupas SEL kapitāla akciju kustību (preambulas 296. apsvērums). Turklāt atteikuma gadījumā vai tad, ja attiecīgā kustība bija notikusi vairākus mēnešus pirms paziņojuma, Ordre iesniedza sūdzību un sistemātiski uzsāka disciplinārlietas attiecībā uz šīm SEL (preambulas 297. apsvērums). Komisija vienlīdz pārmet, ka Ordre izmantojusi reģistrēšanās veidlapu, kurā, nepamatojoties uz nevienu tiesību aktu, tiek prasīta informācija par SEL līdzdalību citās laboratoriju SEL (preambulas 355.–358. apsvērums).

171    Šajā ziņā, Ordre būtībā apgalvo, ka Komisija ir pārpratusi SEL paziņošanas pienākuma tvērumu jautājumā par akciju kustību, kā arī Ordre lomu šajā ziņā. Savus iebildumus tā izklāsta divās daļās.

172    Pirmajā daļā Ordre izklāsta, ka ar tās 2006. gada 18. janvāra lēmumā izteikto prasību, lai SEL tai paziņotu visus nolīgumus par to sabiedrības kapitālā finansēšanas veidu un piederību, tiek stingri piemērots CSP L 4221‑19. pants, kā apstiprināts Apkārtrakstā Nr. 98‑558. Tā atsaucas arī uz CSP L 6221‑4. un L 6221‑5. pantu. Tās ieskatā, tā kā likumdevējs nav vēlējies nošķirt dažādus SEL veidus, šādi noteiktajam paziņošanas pienākumam būtu jāattiecas arī uz tām SEL formām (SELAFA un SELAS), kurās kapitāla sadalījums netiek noteikts statūtos. Tāpēc Komisija nevarot uz šā pamata secināt, ka Ordre īsteno vajāšanas stratēģiju.

173    Otrajā daļā Ordre apgalvo, ka Komisija atstājusi bez ievērības CCG lomu saistībā ar tās uzdevumu a posteriori pārbaudīt SEL un laboratoriju dokumentus, kā arī tās pienākumu sniegt apsvērumus prefektam akreditācijas procedūrā. Turklāt tā apstrīd, ka ar reģistrēšanās veidlapu būtu radījusi jaunus pienākumus. Visbeidzot Ordre atgādina, ka tās rīcība jautājumā par dokumentu paziņošanu ietilpst tās publiskās varas prerogatīvās.

174    Labco atbalstīta, Komisija jautājumā par pirmo daļu uzskata, ka ar 2006. gada 18. janvāra lēmumu Ordre ir pārsniegusi tai piešķirto pilnvaru robežas vai vismaz pielietojusi pārmērīgi ierobežojošu tiesiskā regulējuma interpretāciju. Turklāt jautājums neesot ne par kādu profesionālās neatkarības problemātiku un minētā lēmuma rezultātā esot veikti iebiedēšanas pasākumi. Savukārt par otro daļu tā domā, ka 2006. gada 18. janvāra lēmums, atbilstības apliecinājuma radīšana un reģistrēšanās veidlapas izmantošana esot daļa no vajāšanas stratēģijas, lai atklātu SEL piederību grupām un bremzētu to attīstību. Visbeidzot Komisija apstrīd, ka Ordre uzstādītās prasības ietilptu tās publiskās varas prerogatīvās.

175    Vispārējā tiesa uzskata, ka abas šīs daļas ir jāiztirzā kopīgi.

176    Pirmkārt, uzreiz jānorāda, ka Komisija neapstrīd, ka saistībā ar reģistra pārvaldības uzdevumu Ordre, proti, CCG, ziņā ir pārbaudīt noteiktu informāciju par farmaceitu darbību un reģistrā reģistrētajām SEL. Netiek arīdzan apstrīdēts, ka Ordre uzdevumos ietilpst uzraudzīt, kā tiek piemēroti, pirmkārt, CSP R 6212‑82. pants ar noteikumu, ka ne vairāk kā 25 % laboratoriju SEL kapitāla var piederēt neprofesionāļiem un, otrkārt, noteikums, ka praktizējošajam biologam jāpieder balsstiesību vairākumam, kā izriet no Likuma Nr. 90‑1258 5. un 5‑1. panta.

177    Šī kontrole ir a posteriori kontrole, kā izriet no piemērojamajām tiesību normām, kurās ikreiz norādīts parasti vienu mēnesi ilgs termiņš, lai paziņotu noteiktu informāciju Ordre. Paziņošanas pienākumu svarīgumu tomēr uzsver apstāklis, ka to neievērošanas rezultātā var tikt piemērotas disciplināratbildības sankcijas, kā izriet konkrēti no CSP L 6221‑8. panta.

178    Otrkārt, jautājumā par laboratoriju SEL veicamajiem paziņojumiem vispiemērotākā atsauce ir CSP L 4221‑19. pants, jo CSP L 6221‑4. un L 6221‑5. pants, kā Ordre paskaidro, tika formulēti laikā, kad laboratoriju SEL nepastāvēja. Turklāt tieši uz šo tiesību normu Ordre galvenokārt ir atsaukusies savās darbībās pret Komisijas šajā ziņā uzskaitītajām SEL. Tāpēc būtu jāizvērtē 2006. gada 18. janvāra lēmums, ko Ordre pieņēmusi pēc minētās likuma normas ieviešanas. Vispirms atgādinot CSP L 4221‑19. panta pirmās daļas saturu (skat. iepriekš 165. punktu), attiecīgajā lēmumā ir teikts:

“Arī kopš 2006. gada 1. marta visi ar sabiedrības statūtiem, darbību un attiecībām starp dalībniekiem saistītie sabiedrības akti ir jāpaziņo [CCG]. Tātad konkrēti tie ir nolīgumi par sabiedrības finansēšanas veidiem un sabiedrības kapitāla piederību, kā arī dalībnieku vienošanās.

Ikreiz, kad [laboratorijas] ekspluatējošā brīvās aroddarbības sabiedrībā tiek izdarīti kādi grozījumi, tur praktizējošajiem farmaceitiem biologiem ir rakstiski jāapliecina, ka tajos ir ievērots [CSP] L 4221‑19. panta noteiktais”.

179    Jautājumā par to, vai šajā lēmumā ir paplašināti interpretēts CSP L 4221‑19. pantā rodamais formulējums “nolīgumi un to papildinājumi attiecībā uz tās darbību vai attiecībām starp dalībniekiem”, apstrīdētā lēmuma preambulas 368. apsvērumā ir paskaidrots, ka ar nolīgumiem par attiecībām starp dalībniekiem saprotamas akcionāru vai dalībnieku vienošanās, kas papildina statūtus un kuru mērķis ir nodrošināt to parakstītājiem tiesības un noteikt viņu saistības attiecībā uz sabiedrības pārvaldību vai mazākumakcionāru aizsardzību, bet ne akciju pārdošanas līgumi.

180    Šī Komisijas izklāstītā interpretācija ir loģiska. SEL finansēšanas veidi un to kapitāla piederība, uz kuriem norādīts 2006. gada 18. janvāra lēmumā, ir cita veida informācija, kas aptver ko vairāk nekā tikai SEL darbības nosacījumus vai attiecības starp tās dalībniekiem.

181    Turklāt dokumentus par kapitāla kustību attiecībā uz SEL katrā ziņā neaptver arī CSP L 6221‑4. pantā rodamais formulējums “līgumi un papildinājumi par viņu profesijas praktizēšanu”, ja vien šis formulējums netiek interpretēts tik plaši, ka tas aptvertu visus laboratoriju vadītāju juridiskos aktus.

182    Turklāt arī CSP L 6221‑5. pantā nav acīmredzami rodams pamatojums Ordre aizstāvētajai interpretācijai, ar kuru paziņošanas pienākumi tiek izvērsti attiecināti arī uz akciju kustību. Šī tiesību norma attiecas uz vadītāju pienākumu ziņot Ordre padomei SEL statūtus un sabiedrības pastāvēšanas gaitā izdarītos grozījumus nākamajā mēnesī pēc to parakstīšanas. Taču šajā ziņā Komisija apgalvo un Ordre neapstrīd konkrēti to, ka kapitāldaļu sadalījums netiek dokumentēts statūtos SELAFA un SELAS formā esošajās sabiedrībās, uz kurām attiecās Komisijas norādītie informācijas sniegšanas pieprasījumi.

183    Ordre tomēr apgalvo, ka likumdevējs nav varējis vēlēties savstarpēji nošķirt dažādus SEL veidus. Tomēr jākonstatē, ka tas var arī nebūt pietiekams iemesls, lai Ordre uzliktu pienākumus SEL, ja likumā tas netiek darīts.

184    Tātad pienākums paziņot par akciju kustību SEL neizriet no tiesību normām, kuras šajā ziņā piesaukusi Ordre.

185    Treškārt, nav noliedzams, ka plašais SEL uzliktais apliecināšanas pienākums, kas noteikts iepriekš 178. punktā citētā 2006. gada 18. janvāra lēmuma izvilkuma otrajā daļā, ir šo jomu reglamentējošā tiesiskā regulējuma papildinājums, kas SEL paziņošanas pienākumu apgrūtina. Tas pats sakāms par reģistrēšanās veidlapu, ko Ordre kopš 2008. gada nosūtīja visām Ārstu arodapvienības reģistrā reģistrētajām SEL, kurās praktizēja farmaceiti biologi, ņemot vērā jauno, kopš 2008. gada februāra pildāmo pienākumu šīm SEL reģistrēties abos reģistros. Kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma preambulas 356. apsvērumā, minētajā veidlapā tiek prasīta informācija par SEL līdzdalību citās laboratoriju SEL. Šajā ziņā, lai arī agrāk, kā norāda Ordre, iespējami bijušas citas veidlapas, Komisija pareizi uzsver, ka nupat minētā prasība sniegt informāciju apstrīdētajā lēmumā minētajā veidlapā, kas nav pamatota ne ar vienu tiesību aktu, ir visnotaļ plaša un ka to varēja izmantot, lai ar savstarpējās līdzdalības palīdzību atklātu ar grupām saistītās laboratorijas.

186    Ceturtkārt, ir svarīgi atgādināt, ka Komisijas pārmetumi par strīdīgo Ordre rīcību ir lasāmi tai piedēvēto nodomu gaismā. Proti, Komisija nenoliedz, ka tiesiskā regulējuma ietvari var tikt interpretēti dažādi. Tomēr jāņem vērā apstrīdētā lēmuma 5.5. nodaļā minētie dokumenti, no kuriem izriet stratēģija censties aizkavēt laboratoriju grupu iekļūšanu tirgū, kā arī saistībā ar to skaidri izdarītā Labco un ar šo grupu saistīto SEL identificēšana. To uzskatāmi apliecina, piemēram, apstrīdētā lēmuma preambulas 556. apsvērumā citētā Ordre priekšsēdētāja 2004. gada decembra vēstule Ārstu arodapvienības priekšsēdētājam. Ārstu arodapvienības uzmanība tiek vērsta tostarp uz apstākli, ka tā piekrita reģistrēt Labco grupas veidojumus, neiebilstot jautājumā par iesniegtajiem dokumentiem, un ka “šī situācija nedrīkst turpināties”. Turklāt Komisijas rīcībā ir virkne apstrīdētā lēmuma preambulas 305.–351. un nākamajos apsvērumos aprakstītu piemēru, kad ir konstatēti, pirmkārt, atkārtoti pieprasījumi sniegt informāciju par kapitāla piederības maiņu SEL, daudzas no kurām pieder Labco grupai, atsaucoties tostarp uz CSP L 4221‑19. pantu, kas var būt interpretējami kā draudi pielietot disciplināratbildības sankcijas, un, otrkārt, šādu sankciju vairākkārtīga faktiska pielietošana (kā tikai vienu no piemēriem skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 310.–316. apsvērumā aprakstīto SELAS Laboratoire du Littoral gadījumu).

187    Piektkārt, jautājumā par to, ka CSP L 4221‑19. pants, Ordre ieskatā, esot lasāms, ņemot vērā Apkārtrakstu Nr. 98‑558, kurā ir norādīts, ka akreditēšanas pieteikumā ir skaidri jākonkretizē kapitāla sadalījums starp dalībniekiem, kas ir profesionāļi, ārējie profesionāļi, agrākie dalībnieki, tiesību pārņēmēji un ārējie dalībnieki, un kurā dokumenti, kas nosūtami arodapvienībai, kam jādod savs atzinums, netiek nošķirti no prefektam nosūtāmajiem dokumentiem, Komisija pareizi apgalvo, ka šis arguments nevar attaisnot vairākas Ordre iejaukšanās attiecībā uz Labco grupas SEL. Proti, pirmkārt, tās attiecas uz grozījumiem esošu SEL uzbūvē pēc Apkārtraksta Nr. 2005‑506, kurā, kā paskaidrots otrajā prasības pamatā, ir apstiprināts tikai pienākums deklarēt šādus grozījumus. Otrkārt, Ordre katrā ziņā ir daudzkārtīgi iejaukusies ar informācijas pieprasījumiem un attiecīgajā gadījumā saukšanu pie disciplināratbildības attiecībā uz SEL nesaistīti ar akreditācijas procedūrām vai pat pēc tam, kad akreditācijas ir tikusi piešķirta.

188    Sestkārt, jāprāto, vai kādi informācijas pieprasījumi tomēr nav attaisnoti saistībā ar iepriekš 176. un 177. punktā atgādināto Ordre a posteriori pārbaudes uzdevumu.

189    Piemēram, attiecībā uz Labco grupai piederīgo SEL Littoral/Charrière Levy (apstrīdētā lēmuma preambulas 362. apsvērums), kuras jaunais dalībnieks bija juridiska persona, Ordre pieprasīja šīs juridiskās personas dalībnieku nosaukumu sarakstu un to statūtus.

190    Šajā ziņā jautājumā par to, ka jāpārbauda, vai tiek ievērots attiecībā uz neprofesionālo akcionāru kopumam noteiktais 25 % ierobežojums, Komisija pareizi norāda, ka Ordre ir arī uzstājusi, lai tiktu paziņota informācija par SEL kapitāla piederību, kad bija skaidrs, ka tās bija attiecības starp profesionāļiem. Turklāt Ordre atbalstītā tiesiskā regulējuma interpretācija, ka jānodrošina SEL praktizējošo biologu neatkarība pret profesionāļiem trešajām personām, šķiet esam varējusi būt pamatā informācijas pieprasījumiem, lai noskaidrotu to laboratoriju SEL akcionāru kopumu, kas bija akcionāres grozījumus izdarījušajā SEL. Taču jau saistībā ar ceturto prasības pamatu ir teikts, ka šī interpretācija ir pretrunā atvēršanai, kuru gribēts panākt ar Murcef likumu ieviestajiem grozījumiem (skat. iepriekš 91. punktu).

191    Tāpat uzdevums pārbaudīt, ka praktizējošajam farmaceitam biologam pieder balsstiesību vairākums SEL, arī nevar attaisnot ikvienu informācijas pieprasījumu par to SEL kapitāla piederību un akcionāru kopumu, kuras pašas ir akcionāres, jo šā noteikuma ievērošana ir pārbaudāma, izmantojot informāciju par balsstiesību attiecībām starp akcionāriem un to identitāti, kas ir ierobežotāka par informāciju, uz kuru attiecas plašais pienākums paziņot par akciju kustību, piedraudot ar disciplināratbildības sankcijām.

192    No iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisijas vērtējums, ka, tā kā nav strīda par to, ka šā tiesiskā regulējuma ietvari var tikt interpretēti dažādi, Ordre nav ievērojusi savu likumisko pilnvaru robežas, piesavinādamās zināmas reglamentēšanas pilnvaras un apgrūtinādama to SEL pienākumus, kuras vēlas izmantot likumā paredzētās iespējas atvērt savu kapitālu, nav kļūdains, vēl jo vairāk, ja konkrētās darbības aplūko apstrīdētajā lēmumā tostarp attiecībā pret Labco dokumentētās stratēģijas gaismā.

193    Tātad trešais prasības pamats ir jānoraida.

 Par sesto prasības pamatu, kas būtībā ir par kļūdu LESD 101. panta interpretācijā un piemērošanā, ciktāl uzliktie disciplinārsodi pastiprinot attiecīgo lēmumu iespējamās vai faktiskās sekas

194    Ordre apgalvo, ka, pat ja Komisija sakās pārmestajos iebildumos neietveram disciplināratbildības sankcijas, tā tomēr uzskata, ka disciplinārlietu uzsākšana un piemērotās sankcijas pastiprina inkriminēto lēmumu iespējamās vai faktiskās sekas un tādējādi nopeltie pasākumi vienlīdz attiecoties uz disciplinārlietu uzsākšanu un piemērotajām sankcijām. Šajā ziņā tā atgādina, ka disciplinārlietu izskatīšanas pilnvaru izmantošana ir viena no tās publiskās varas prerogatīvām, kas ir ārpus konkurences tiesību piemērošanas jomas, un ka Komisija to arī neapstrīd. Taču, uzskatīdama, ka lietu uzsākšana un piemēroto sankciju nozīmīgums padarot tās rīcību vēl vairāk vērstu pret konkurenci, Komisija nonākot pretrunās un pieļaujot kļūdu LESD 101. panta interpretācijā, atstādama bez ievērības iepriekš 21. punktā minēto spriedumu Wouters.

195    Komisija apgalvo, ka šis prasības pamats ir neefektīvs, jo par disciplināratbildības sankciju piemērošanu pret Ordre nav izvirzīts neviens iebildums. Tomēr tā paskaidro, ka sankciju piemērošanu nedrīkst sajaukt ar sankciju draudiem (vai Ordre pilnvaru atgādināšanu šajā jomā) un sūdzību iesniegšanu, kas bija kopplāna neatņemama sastāvdaļa un bija Ordre plāna iedarbīguma ķīla. Komisija uzskata, ka, nespriezdama par disciplināratbildības lēmumiem, tā bija tiesīga apstrīdētajā lēmumā izklāstīt visus īstenotā plāna aspektus.

196    Labco apgalvo arī, ka disciplināratbildības sankciju iespēju Ordre izmantojusi kā spiediena izdarīšanas līdzekli un kā kopplāna iedarbīguma ķīlu.

197    Šajā ziņā jāatgādina – kā norādīts iepriekš 21. punktā minētā sprieduma Wouters 57. punktā –, ka Līguma konkurences noteikumi neattiecas uz darbību, kas pēc rakstura, tai piemērojamajiem noteikumiem un mērķa nepieder saimnieciskās darbības jomai (šajā ziņā skat. Tiesas 1993. gada 17. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑159/91 un C‑160/91 Poucet un Pistre, Recueil, I‑637. lpp., 18. un 19. punkts, attiecībā uz valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas pārvaldīšanu), vai darbību, kas saistīta ar valsts varas prerogatīvu izmantošanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1994. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑364/92 SAT Fluggesellschaft, Recueil, I‑43. lpp., 30. punkts, attiecībā uz gaisa telpas kontroli un uzraudzību, un 1997. gada 18. marta spriedumu lietā C‑343/95 Diego Calì & Figli, Recueil, I‑1547. lpp., 22. un 23. punkts, attiecībā uz jūras vides piesārņojuma apkarošanas uzraudzību).

198    Ordre uzskata, ka, tā kā tās disciplinārlietu palātu darbības ir saistītas ar publiskās varas prerogatīvu izmantošanu šīs judikatūras izpratnē un ir ārpus LESD 101. panta piemērošanas jomas, Komisija pat neesot varējusi uzskatīt, ka ar to, ka Ordre izmantojusi savas disciplinārlietu izskatīšanas pilnvaras, tiek pastiprinātas attiecīgo lēmumu iespējamās vai faktiskās sekas.

199    Apstrīdētā lēmuma preambulas 514. apsvērumā Komisija secina, ka “šeit aplūkoto rīcību veido visi Ordre lēmumi, ar kuriem domāts panākt, lai tirgus dalībnieki tirgū rīkotos noteiktā veidā, kuros ietilpst tostarp Ordre vadības veiktā sūdzību iesniegšana par aptiekām vai SEL”. Preambulas 515. apsvērumā Komisija tomēr piebilst, ka “turpretim iebildumu vidū nav pārmetumu par Ordre iestāžu darbībām, kas izpaužas kā tāda disciplinārlietu izmeklēšana, kuras rezultātā var tikt piemērotas disciplināratbildības sankcijas”. Tomēr preambulas 516. apsvērumā Komisija paskaidro, ka Ordre disciplinārlietu pilnvaras, kuras tai deleģējusi valsts, pastiprina tās lēmumu iespējamās vai faktiskās sekas, pat ja tās nemaina pārkāpuma sastāva elementus. Pakārtoti tā konstatē (apstrīdētā lēmuma preambulas 517.–520. apsvērums), ka visos ar sabiedrību daļu sadalīšanu, kapitāla īpašumu vai statūtu grozījumiem saistītajos gadījumos Ordre G nodaļas disciplinārlietu palāta sistemātiski piemēro vairāk vai mazāk ilgstošas aptieku darbības aizliegšanas sankcijas.

200    Disciplināratbildības lēmumiem Komisija no jauna pievēršas apstrīdētā lēmuma 6. nodaļā (preambulas 579.–584. apsvērums), atkārtojot, ka Ordre iestāžu veiktā disciplinārlietu izmeklēšana nav viena no inkriminētajām rīcībām, bet ka tā ir gluži vienkārši pakārtoti konstatējusi, ka šīs disciplināratbildības sankcijas pastiprina attiecīgās rīcības pret konkurenci vērstās iespējamās vai faktiskās sekas, turpinājumā minos dažus piemērus.

201    Turklāt no apstrīdētā lēmuma preambulas 583. apsvēruma izriet, ka Ordre jau administratīvajā procedūrā norādīja, ka tās disciplinārlietu palātu lēmumiem LESD 101. pants nav piemērojams. Komisija uz to atbildēja preambulas 584. apsvērumā, apgalvojot, ka jautājums par Ordre disciplināratbildības pilnvaru iedabu var tikt atstāts atvērts, jo par disciplināratbildības lēmumu iebildumi nav izvirzīti.

202    Visbeidzot apstrīdētā lēmuma preambulas 761. apsvērumā, izvērtējot pārkāpuma smagumu, Komisija min Ordre iestāžu rīcību, norādīdama, ka sistemātiska disciplinārlietu uzsākšana, iesniedzot sūdzību pret ar laboratoriju grupām saistītajiem uzņēmumiem, lai pastiprinātu savu pret konkurenci vērsto lēmumu sekas, ir attiecīgās rīcības smagumu pastiprinošs apstāklis.

203    Lai arī apstrīdētajā lēmumā ir dažkārt visnotaļ detalizēti aprakstīts, kā Ordre izmantojusi savas disciplinārlietu izskatīšanas pilnvaras, kuras, kā pareizi norāda pati Ordre, dažkārt ir neskaidras, no minētā lēmuma 5. nodaļas “Rīcība, par kuru ir šī procedūra” izriet, ka Komisija iekļāvusi Ordre disciplinārlietu izskatīšanas pilnvaru izmantošanu tai pārmesto konkurenci ierobežojošo darbību vidū (skat. tostarp apstrīdētā lēmuma preambulas 515. apsvērumu, kura saturs ir atgādināts iepriekš 199. punktā). Tas ir arī atkārtots apstrīdētā lēmuma 6. nodaļā, tostarp preambulas 579.–584. apsvērumā (skat. iepriekš 200. punktu).

204    Pretēji tam, ko apgalvo Ordre, šis Komisijas rīkošanās veids nav pretrunā judikatūrai Wouters un nenozīmē LESD 101. panta nepareizu piemērošanu.

205    Tā būtu bijis gadījumā, ja Komisija būtu konstatējusi konkurences tiesību pārkāpumu saistībā ar rīcību, kas ir ārpus LESD 101. panta piemērošanas jomas. Taču apstāklis, ka Komisija piesaukusi noteiktas darbības kā pierādījumu, lai kvalificētu rīcības, kas ietilpst minētās tiesību normas piemērošanas jomā, nenozīmē, ka nepareizi būtu piemērots iepriekš 21. punktā minētais spriedums Wouters vai LESD 101. pants, jo tas, kā Ordre izmantojusi savas disciplinārlietu izskatīšanas pilnvaras, proti, ar šajā ziņā pieņemtajiem lēmumiem, nav uzskatīts par konkurenci ierobežojošu LESD 101. panta izpratnē.

206    Konkrētāk, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka minēto disciplinārlietu izskatīšanas pilnvaru izmantošanu Komisija ir nošķīrusi no netieši vai tieši izteiktiem draudiem to izmantot vai sūdzību iesniegšanas rīcības, kas minēti tostarp apstrīdētā lēmuma preambulas 761. apsvērumā par pārkāpuma smagumu, kā aspekti, kas varēja pastiprināt tās identificētā kopplāna īstenošanu. Taču jautājumā par sūdzību iesniegšanu Komisija pareizi apgalvo, ka no CSP R 4234‑1. panta izriet, ka to var darīt vairāku kategoriju personas. Proti, kā teikts šīs tiesību normas 1. punktā, disciplinārlietu pret farmaceitu var uzsākt tostarp konkrēti ministri un administrācijas amatpersonas, kuru kompetences ir saistītas ar aptieku nozari, kā arī prefekts, noteikti Ordre vadības locekļi, cits farmaceits vai privātpersona. Tāpēc nav uzskatāms, ka šī rīcība, kā apgalvo Ordre, ietilptu disciplinārlietu izskatīšanas pilnvaru izmantošanā.

207    Lai kā arī nebūtu, pat ja šajos apstākļos nav vajadzīgs ieņemt galīgu nostāju jautājumā par to, cik lietā mērā Ordre disciplinārlietu izskatīšanas pilnvaru izmantošana ir saistīta ar publiskās varas prerogatīvas izmantošanu un tāpēc ir ārpus LESD 101. panta piemērošanas jomas, vēl būtu precizējot jāpaskaidro, ka šādas prerogatīvas esamība nevar pilnībā pasargāt pret to, ka tiktu apgalvota konkurenci ierobežojoša rīcība, jo acīmredzami nepienācīga šādu pilnvaru izmantošana katrā ziņā būtu šo pilnvaru nepareiza izmantošana.

208    Tātad sestais prasības pamats ir jānoraida.

 Par prasības pamatiem attiecībā uz iebildumiem par cenām

 Par septīto kā galveno izklāstīto prasības pamatu, kas būtībā ir par pilnvaru pārsniegšanu, kura izriet no pārbaudes pilnvaru robežu neievērošanas

209    Ordre apgalvo, ka izmeklēšanas pamatā esošajā Labco sūdzībā nebija norādīts uz minimālās cenas politikas jautājumu, bet gan vienīgi uz tās it kā esošo vēlmi liegt Labco attīstību un ierobežot tās spēju konkurēt ar citām laboratorijām biomedicīnisko analīžu tirgū. Tāpat lēmumā par pārbaudi, Komisijas 2008. gada 19. novembra vēstulē un 2009. gada 3. februāra informācijas pieprasījumā neesot bijušas atsauces uz darbībām cenu jautājumā, šajā pēdējā arīdzan nenorādot uz to, ka izmeklēšana būtu iespējami izvēršama šajā ziņā. 2009. gada 18. jūnija informācijas pieprasījumā esot ietvertas prasības paziņot vēstules par problēmām saistībā ar atlaidēm, bet tas esot darīts bez nekāda konkrēta paskaidrojuma. Ordre apgalvo, ka tikai paziņojuma par iebildumiem posmā tā esot uzzinājusi, ka izmeklēšana tika paplašināta no pārbaudes līdz rīcībām cenu un atlaižu jautājumā. Taču, tās ieskatā, lai arī lēmumā par pārbaudi Komisijai nav jāveic stingra to prezumēto pārkāpumu kvalifikācija, par kuriem ir izmeklēšana, judikatūra par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu uzliekot pienākumu skaidri norādīt, kādas hipotēzes tā grasās pārbaudīt, taču šajā lietā attiecībā uz cenām tas tā nav noticis.

210    Ordre piebilst, ka tai šķiet izslēgts, ka lēmumā par pārbaudi izdarītā atsauce uz tik visnotaļ plašu priekšmetu kā “pārkāpumu meklēšana biomedicīnas jomā” varētu būt atbilstīga judikatūrai. Turklāt partikulas “tostarp” lietojums lēmuma par pārbaudi 1. pantā neesot arī atbilstīgs vajadzīgajām konkrētības prasībām.

211    Ordre piekrīt, ka Komisija drīkst uzsākt izmeklēšanas procedūru tālab, lai pārbaudītu pārbaudes gaitā netīšām tās uzzinātās informācijas pareizību vai šo informāciju papildinātu, un atzīst, ka tai nekas neliedz uzsākt jaunu izmeklēšanu, pamatojoties uz šo jauno informāciju. Tomēr Ordre apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību šajā lietā, pārbaudes gaitā savākto informāciju izmantodama citiem, lēmumā par pārbaudi nenorādītiem mērķiem. Tās ieskatā, visi pārbaudēs iegūtie dokumenti, ar kuriem paredzēts pierādīt nolīgumu par cenām, nevarot būt pierādījums un apstrīdētais lēmums šajā daļā būtu jāatceļ.

212    Ordre piebilst, ka iepriekš 8. punktā minētajā spriedumā CNOP un CCG/Komisija šis jautājums nav izspriests, jo šajā ziņā minētajā tiesvedībā izvirzītais prasības pamats tika noraidīts kā nepieņemams novēlotības dēļ.

213    Komisija apstrīd, ka tā būtu pārsniegusi savas pilnvaras, un apgalvo, ka jāņem vērā visi pārbaužu gaitā savāktie pierādījumi, kā arī atbildes uz informācijas pieprasījumiem.

214    Šis prasības pamats attiecas uz jautājumu par to, vai Komisija drīkstēja apstrīdētajā lēmumā, pamatojoties uz lietas materiāliem, secināt, ka ir pārkāpums saistībā ar minimālas cenas uzspiešanu, izmantojot atlaižu praktizēšanas aizliegumu, ievērojot, ka ar to saistītie pierādījumi tika iegūti, pamatojoties uz kādu sūdzību un lēmumu par pārbaudi, kas, Ordre ieskatā, bijuši vienīgi par ierobežojošām darbībām, kuras vērstas pret laboratoriju grupu attīstību. Tātad domāti ir nosacījumi, kādos Komisija veikusi iepriekšējas izmeklēšanas posmu, pamatojoties uz Labco 2007. gada 12. oktobra sūdzību un 2007. gada 22. oktobrī uzsākto izmeklēšanu. Šī iepriekšējā posma nozīmīgie etapi ir tostarp 2008. gada 12. un 13. novembra pārbaude, kas veikta, pamatojoties uz lēmumu par pārbaudi, kā arī informācijas pieprasījumi, kas Ordre nosūtīti vēlāk.

215    Tas būtībā ir izklāstīts divos iebildumos. Pirmais iebildums ir par to, vai pārbaudes priekšmets un mērķis, kurus Komisijai ir pienākums konkretizēt lēmumā par pārbaudi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu, tika noteikti pārlieku plaši, ievērojot šajā posmā Komisijas rīcībā esošos pierādījumus, kas izrietēja no Labco sūdzības. Otrais iebildums ir, pirmkārt, par to, vai dokumenti, kas izņemti pārbaudēs attiecībā uz rīcību atlaižu jautājumā, ir iegūti, pārkāpjot Ordre tiesības uz aizstāvību, ievērojot, ka tie neietilpstot nedz to priekšmetā, nedz nolūkā, kas noteikti lēmumā par pārbaudi, un, otrkārt, par nosacījumiem, kādos Komisija drīkst izvērst jau notiekošas izmeklēšanas tvērumu vai tai jāuzsāk jauna izmeklēšana.

–       Par pirmo iebildumu

216    Daļā, kurā šis iebildums ir par to, ka pierādījumi par atlaidēm it kā esot saņemti nepareizi, jo par tām sūdzībā nav nekādu pazīmju, tas īstenībā ir par to, vai, ievērojot pienākumu, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkta, kurā ir noteikts, ka lēmumā par pārbaudi jānorāda pārbaudes priekšmets un mērķis, šis lēmums nav patvaļīgs, jo Komisijas rīcībā neesot bijis pietiekami nopietnu pazīmju, lai to pieņemtu attiecībā uz rīcību atlaižu jautājumā.

217    Taču jāatgādina, ka Vispārējai tiesai jau ir ticis lūgts izvērtēt lēmuma par pārbaudi likumību iepriekš 8. punktā minētajā spriedumā CNOP un CCG/Komisija. Attiecīgais iebildums ir balstīts uz faktiskajiem apstākļiem, kas minētā lēmuma laikā bija prasītāju rīcībā. Tādējādi, tā kā Labco sūdzība tika paziņota Ordre 2008. gada 10. martā un Ordre uz to atbildēja 2008. gada 15. aprīlī, proti, krietni vien pirms 2008. gada 12. un 13. novembra pārbaudes, tai nekas neliedz izvirzīt iebildumu par lēmuma par pārbaudi nesaskanīgumu ar pazīmēm, kas no sūdzības izrietēja laikā, kad iesniegta prasība lietā T‑23/09. Katrā ziņā, pat ja arī tas neattiektos uz jautājumu par lēmuma par pārbaudi likumību, kuru jau izskatījusi Vispārējā tiesa un kam attiecībā pret konkrētajiem lietas dalībniekiem turpmāk ir res judicata spēks, to tik un tā šajā posmā vairs nevarot izvirzīt, jo citādi tiktu neievēroti LESD 263. pantā paredzētie pārsūdzēšanas termiņi.

218    Tātad šis iebildums ir nepieņemams.

–       Par otro iebildumu

219    Pirmkārt, jānorāda, ka šis iebildums ir saistīts ar to, kā piemērojama judikatūra par pienākumu norādīt pamatojumu, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkta, kurā noteikts, ka lēmumā par pārbaudi jānorāda “pārbaudes priekšmets un mērķis”, lai šajā izmeklēšanas posmā aizsargātu attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību.

220    Taču šajā ziņā jāatgādina, ka iepriekš 8. punktā minētajā spriedumā CNOP un CCG/Komisija Vispārējā tiesa uzskatīja, ka lēmums par pārbaudi bija juridiski pietiekami pamatots. Minētā sprieduma 34. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pamatojums ļāva tostarp identificēt pārbaudes priekšmetu un mērķi. Katrā ziņā, kā attiecībā uz iebildumu par apgalvoto lēmuma par pārbaudi patvaļīgumu jau minēts iepriekš 217. punktā, lai arī iebildums par lēmuma par pārbaudi pamatojuma nenorādīšanu nevarētu tikt atspēkots ar res judicata spēku, to tik un tā šajā posmā vairs nevar izvirzīt, jo citādi tiktu neievēroti LESD 263. pantā norādītie pārsūdzēšanas termiņi.

221    Tātad šajā lietā uzskatāms, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija atbilstoši judikatūrai cik vien iespējams precīzi ir norādījusi pieņēmumus, kurus tā bija iecerējusi pārbaudīt, proti, kas tiek meklēts, un faktus, uz kuriem jāattiecas pārbaudei (šajā ziņā attiecībā uz Regulu Nr. 17 skat. Tiesas 1989. gada 17. oktobra spriedumu lietā 85/87 Dow Benelux/Komisija, Recueil, 3137. lpp., 10. punkts; 1989. gada 21. septembra spriedumu lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija, Recueil, 2859. lpp., 41. punkts, un 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑94/00 Roquette Frères, Recueil, I‑9011. lpp., 48. punkts).

222    Otrkārt, jāizvērtē Ordre arguments, ka būtībā pierādījumi, kas iegūti par tās darbību atlaižu jautājumā, būdami nesaistīti ar pārbaudes priekšmetu, esot savākti prettiesiski. Tāpēc tos neesot varēts izmantot kā pierādījumu. Tā piebilst, ka Komisija arīdzan nevarēja uz tiem pamatoties, lai tai adresētu 2009. gada 18. jūnija informācijas pieprasījumu, bet ka tai esot bijis jāuzsāk jauna izmeklēšana attiecībā uz atlaižu darbībām.

223    Šajā ziņā ir jānoraida Komisijas arguments, ka ne savā atbildē uz 2009. gada 18. jūnija informācijas pieprasījumu, ne savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Ordre nav apgalvojusi, ka atlaižu jautājums ir jauns vai ārpus pārbaudes tvēruma. Proti, lai arī tas, ka Komisijas administratīvās procedūras laikā uzņēmums tieši vai netieši atzīst faktiskos vai tiesiskos apstākļus, var būt papildu pierādījums, vērtējot tiesā celtās prasības pamatotību, šis fakts nedrīkst ierobežot pašu fiziskām vai juridiskām personām saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu esošo tiesību uz tiesību aizsardzību Vispārējā tiesā izmantošanu (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑407/08 P Knauf Gips/Komisija, Krājums, I‑6375. lpp., 90. punkts).

224    Runājot par lietas būtību, jāatgādina, ka pierādījumus saistībā ar atlaidēm Komisija ir ieguvusi dažādos iepriekšējās izmeklēšanas procedūras posmos. Komisija norāda, un Ordre neapstrīd, ka pārbaudēs tika izņemtas piecas vēstules par atlaidēm. Turklāt 2009. gada 18. jūnijā Komisija ir pieprasījusi informāciju par Ordre politiku otrajā informācijas pieprasījumā, kurā vairākos jautājumos tika iztirzāta atlaižu problemātika, konkrēti, pieprasot Ordre iesniegt kopiju no vairākām CCG nosūtītajām vēstulēm, kurās prasīts sniegt informāciju par laboratoriju piešķirtajām cenas atlaidēm. Turklāt apstrīdētā lēmuma daļa par pārkāpuma konstatēšanu, ciktāl tas attiecas uz atlaidēm (preambulas 133. un nākamie apsvērumi), arī balstās uz CCG vadības sanāksmju protokoliem, kuru kopijas ir iegūtas, tostarp pamatojoties uz 2009. gada 3. februāra informācijas pieprasījumu Ordre, kā arī uz laboratorijām adresētajiem informācijas pieprasījumiem.

225    Tomēr saistībā ar šo iebildumu pamatjautājums ir par to, vai varēja pamatoti uzskatīt, ka pārbaudes priekšmets, kāds tas noteikts lēmumā par pārbaudi, ietver Ordre rīcības atlaižu jautājumā.

226    Šajā ziņā lēmuma par pārbaudi preambulas pirmajā apsvērumā ir teikts, ka “Komisijas rīcībā ir informācija, ka, sākot vismaz no 2003. gada, Francijā strādājošo farmaceitu, kuri ir apvienojušies [ONP], starpā pastāv nolīgumi un/vai saskaņotas darbības un/vai [ONP] un/vai [CNOP], un/vai [CCG] pieņemti lēmumi, kuru mērķis un/vai sekas ir konkurences kopējā tirgū, it īpaši biomedicīnisko analīžu pakalpojumu tirgū, apgrūtināšana, ierobežošana vai izkropļošana”, un ka “šī rīcība ir izpaudusies kā lēmumi, kuri vērsti uz to, lai apgrūtinātu farmaceitu un/vai juridisko personu piekļuvi biomedicīnisko analīžu pakalpojumu tirgum, ierobežotu to darbību šajā tirgū vai izstumtu tos no šī tirgus”.

227    Līdzīgi arī lēmuma par pārbaudi 1. panta pirmajā daļā ir norādīts, ka “[ONP], [CNOP] un [CCG] ir pienākums pakļauties pārbaudei, kas attiecas uz to dalību nolīgumos un/vai saskaņotās darbībās starp Francijā strādājošajiem farmaceitiem, kuri ir apvienojušies [ONP], un/vai uz šo nolīgumu un/vai saskaņoto darbību iespējamo īstenošanu, kā arī uz [EKL] 81. un/vai 82. pantam pretēju lēmumu, kas ir šo nolīgumu un/vai saskaņoto darbību izpausme, pieņemšanu, it īpaši biomedicīnisko analīžu pakalpojumu tirgū”, un ka “šī rīcība tostarp ir izpaudusies kā lēmumi ar mērķi ierobežot farmaceitu un/vai juridisku personu pieeju biomedicīnisko analīžu pakalpojumu tirgum, kā arī ierobežot to darbību šajā tirgū vai izslēgt tos no šī tirgus”.

228    Pretēji tam, ko apgalvo Ordre, šis apraksts neattiecas vienīgi uz Ordre rīcībām konkrēti attiecībā uz laboratoriju grupu attīstību no to uzbūves viedokļa. No tā patiešām ir secināms, ka izmeklēšana attiecas konkrēti uz šādam darbībām. Tas ir konkrēti tad, ja ņem vērā preambulas ceturto apsvērumu, kurā norādīts, ka “Komisijas rīcībā ir informācija, ka Francijā strādājošo farmaceitu, kuri ir apvienojušies [ONP], starpā pastāv nolīgumi un/vai saskaņotas darbības attiecībā uz farmaceitiem un/vai juridiskām personām, kuras vēlas sniegt biomedicīnisko analīžu pakalpojumus, kas izpaudušies kā lēmumi par šo personu neiekļaušanu G nodaļas sarakstā, to iekļaušanas sarakstā neatjaunināšanu un/vai aizliegums šīm personām veikt to darbību, un kuru mērķis un/vai sekas ir konkurences biomedicīnisko analīžu pakalpojumu tirgū ierobežošana”, jo Ordre darbības jautājumā par reģistrēšanos reģistrā ir cieši saistītas ar LABM grupu uzbūves problemātiku, kā izriet no iepriekš veiktā izvērtējuma par otro līdz sestajam prasības pamatiem.

229    Tomēr atsauce, kas lēmuma par pārbaudi preambulas pirmajā apsvērumā un rezolutīvās daļas 1. pantā izdarīta uz Ordre un tās iestāžu lēmumiem ierobežot farmaceitu un/vai juridisko personu darbību biomedicīnisko analīžu pakalpojumu tirgū, var loģiski ietvert dažādas darbības, kam ir šādas sekas, nekā tikai darbības saistībā ar reģistrēšanos reģistrā. Proti, kā trāpīgi norādījusi Komisija, ņemot vērā, ka šī nozare ir ļoti reglamentēta, cena neapstrīdami bija būtisks faktors, pēc kura tirgus dalībnieki varēja atšķirties.

230    Tātad Ordre arguments, ka šis priekšmets ir “gluži nesaistīts ar iebildumu par atlaidēm”, ir jānoraida.

231    Savukārt Ordre arguments, ka partikulas “tostarp” lietojums lēmuma par pārbaudi preambulas pirmajā apsvērumā un tās rezolutīvās daļas 1. pantā nevar apmierināt judikatūrā izklāstītās konkrētuma prasības, attiecas uz jautājumu par to, vai lēmums par pārbaudi ir pietiekami pamatots, par kuru Vispārējā tiesa, kā atgādināts iepriekš 220. un 221. punktā, jau ir spriedusi iepriekš 8. punktā minētajā spriedumā CNOP un CCG/Komisija. Tomēr nebūtu lieki vēlreiz atkārtot, kā Ordre to atzīst, ka, pat ja Komisijai cik vien iespējams precīzi jānorāda pieņēmumus, kurus tā ir iecerējusi pārbaudīt, tai nav jāveic attiecīgo pārkāpumu precīza juridiska kvalifikācija. Tai tiek prasīts tikai pārkāpuma, par kuru ir aizdomas, būtisko iezīmju apraksts, jo tai vēl nav precīzas informācijas, lai sniegtu konkrētu juridisku atzinumu, bet gan vispirms jāpārbauda savu aizdomu pamatotība, kā arī radušos faktu nozīmīgums (šajā ziņā skat. iepriekš 211. punktā minēto spriedumu Roquette Frères, 55. punkts un tajā minētā judikatūra). [Skat. arī Vispārējās tiesas 2013. gada 6. septembra spriedumu lietās T‑289/11, T‑290/11 un T‑521/11 Deutsche Bahn u.c./Komisija, 173. un 174. punkts, un Tiesas 2014. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑37/13 P Nexans SA u.c./Komisija, 37. punkts.]

232    Šajā ziņā Komisija trāpīgi pievērš uzmanību tam, ka lēmuma par pārbaudi pieņemšanas posmā tās rīcībā nebija vajadzīgās informācijas, lai varētu izšķirt dažādos Ordre pret konkurenci biomedicīnisko analīžu pakalpojumu tirgū vērstās rīcības aspektus. Tādējādi, lai arī Komisija patiešām nav skaidri minējusi Ordre iebilšanu pret atlaidēm, tā arīdzan nekoncentrēja uzmanību uz tās iebilšanu pret SEL akciju sadalīšanu vai jautājumā par biologa minimālo līdzdalību SEL kapitālā. Patiešām ir visnotaļ skaidri redzams, ka nupat minētās rīcības ir ciešāk saistītas ar lēmumā par pārbaudi konkrēti minēto reģistrēšanās reģistrā problemātiku nekā rīcību atlaižu jautājumā, bet ar šo apstākli vēl nepietiek, lai no pārbaudes priekšmeta izslēgtu citu Ordre rīcību, ar kuru paredzēts ierobežot farmaceitu un/vai juridisko personu darbību tajā pašā tirgū.

233    Turklāt Komisija pareizi apgalvo, ka, pat ja Ordre darbības atlaižu jautājumā attiecas arī uz laboratoriju grupās neietilpstošām laboratorijām vai SEL, tās vienlīdz ir vērstas uz šīm grupām, jo tām nešaubīgi ir visvieglāk veikt lielražošanas ietaupījumus un vajadzības gadījumā piedāvāt diskontus.

234    No iepriekš izklāstītā izvērtējuma izriet, ka lēmuma par pārbaudi priekšmets pamatoti varēja ietvert Ordre rīcību atlaižu jautājumā, un tāpēc pierādījumi, kas šajā ziņā iegūti pārbaudēs, ir likumīgi. Tas pats sakāms par tiem pierādījumiem, kas iegūti, pamatojoties uz 2009. gada 3. februāra un 16. jūnija informācijas pieprasījumiem, jo tie tieši vai netieši ir balstīti uz šiem pārbaudēs savāktajiem pierādījumiem.

235    Līdz ar to, treškārt, nav vajadzīgs vairāk izvērtēt, ar kādiem nosacījumiem Komisijai ir pienākums uzsākt jaunu izmeklēšanu, lai izvērtētu kādu konkrētu pārkāpuma veidu, vai tā drīkst izvērst jau notiekošas izmeklēšanas tvērumu. Šis ir jautājums par tās judikatūras piemērošanu, kurā ir teikts, ka, lai arī informāciju, kas savākta, veicot pārbaudes, principā nevar izmantot citiem mērķiem kā vien lēmumā par pārbaudi norādītajiem, Komisijai nav aizliegts sākt izmeklēšanas procedūru, lai pārbaudītu precizitāti vai papildinātu informāciju, kuru tā nejauši ir uzzinājusi agrākas pārbaudes gaitā, ja šī informācija norāda uz tādas rīcības pastāvēšanu, kas ir pretrunā Līguma konkurences noteikumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 221. punktā minēto spriedumu Dow Benelux/Komisija, 18. un 19. punkts).

236    Ciktāl Vispārējā tiesa uzskata, ka pārbaudēs savāktā informācija saistībā ar Ordre darbībām cenu jautājumā atbilst izmeklēšanas priekšmetam, kāds noteikts lēmumā par pārbaudi, Komisijai – pretēji tam, ko apgalvo Ordre, – nebija pienākuma attiecībā uz tām uzsākt jaunu izmeklēšanu.

237    Visbeidzot vēl tikai jānorāda tiesas sēdē Komisijas apgalvotais, ka no prasības pieteikuma izriet, ka Ordre uzskata, ka tā otrajā 2009. gada 18. jūnija informācijas pieprasījumā un noteikti saistībā ar paziņojumu par iebildumiem esot sapratusi, ka izmeklēšanā ir iekļauti iebildumi par tās darbībām atlaižu jautājumā. Tātad nav uzskatāms, ka tai uz sacīkstes principu balstītās administratīvās procedūras gaitā neesot dota iespēja lietderīgi izklāstīt savu viedokli par Komisijas šajā ziņā apgalvoto faktu un apstākļu atbilstību patiesībai un attiecināmību uz lietu.

238    Tātad otrais iebildums, kā arī līdz ar to septītais prasības pamats kopumā jānoraida.

 Par pakārtoti izklāstīto astoto prasības pamatu, kas būtībā ir par kļūdu vērtējumā jautājumā par piemērojamā tiesiskā regulējuma tvērumu un likumdevēja nodomu

239    Šis prasības pamats ir konkrēti par apstrīdētā lēmuma 5.1. nodaļu “Iejaukšanās tirgus cenās”, kurā Komisija apraksta Ordre pārkāpjošo rīcību kā tādu lēmumu kopumu, kuru priekšmets ir uzspiest minimālu tirgus cenu, izmantojot savas nostājas un iejaukšanās attiecībā uz sadarbības līgumiem vai nolīgumiem, ko noslēgušas laboratorijas un kas ietver atlaides (preambulas 133.–221. apsvērums).

240    Tas attiecas konkrētāk uz CSP L 6211‑6. panta, proti, tajā rodamā jēdziena “atlaide”, interpretāciju.

241    CSP L 6211‑6. pants ir formulēts šādi:

“Izņemot nolīgumus vai vienošanās, ko var noslēgt ar veselības apdrošināšanas sistēmām vai organizācijām vai publiskajām vai privātajām veselības aprūpes iestādēm un [sadarbības līgumi starp laboratorijām], kas minēti L 6211‑5. pantā, fiziskas personas, sabiedrības un organizācijas, kas ekspluatē biomedicīnisko analīžu laboratoriju, nedrīkst trešajām personām nekādā veidā piešķirt atlaides attiecībā uz tām pasūtītajām analīzēm vai pārbaudēm.

Tās nedrīkst slēgt nolīgumu vai vienošanos, ar kuru kādai trešajai personai tiek piešķirti visi ieņēmumi no biomedicīnisko analīžu laboratorijas darbības vai kāda procentuāla daļa no tiem.”

242    Kā paskaidrots apstrīdētā lēmuma preambulas 106. apsvērumā, 2010. gada 13. janvāra rīkojumā Nr. 2010‑49, kas stājies spēkā 2010. gada 16. janvārī, atlaides piešķirt tika aizliegts visām laboratorijām bez izņēmuma. Proti, CSP L 6211‑6. panta pirmā daļa tad tikai aizstāta ar noteikumu, ka “maksu par biomedicīnas laboratorijas veiktajām biomedicīniskajām pārbaudēm tā iekasē atbilstoši biomedicīnisko darbību nomenklatūras tarifam”.

243    Ordre apgalvo, ka Komisija kļūdaini izprot CSP L 6211‑6. pantu, uzskatīdama, ka, kamēr nebija stājies spēkā Rīkojums Nr. 2010‑49, šajā tiesību normā laboratorijām bija atļauts brīvi piešķirt atlīdzināto biomedicīnisko analīžu pakalpojumu cenu samazinājumus, ja vien tie bija noteikti nolīgumos vai sadarbības līgumos, kas noslēgti starp laboratorijām vai ar stacionārās ārstniecības iestādēm. Tās ieskatā, šajā tiesību normā ir ietverts principiāls šādu cenas samazinājumu aizliegums, kā to apliecinot parlamenta sagatavošanas materiāli balsojumam par 1975. gada 11. jūlija Likumu Nr. 75‑626 par biomedicīnisko analīžu laboratorijām un to vadītājiem un vadītāju vietniekiem, ar kuru tika ieviests CSP L 6211‑6. pants, proti, Kultūras, ģimenes un sociālo lietu komisijas vārdā deputāta Bichat kunga veiktajā ziņojumā par likumprojektu (Nr. 750) par biomedicīnisko analīžu laboratorijām, kas pievienots Francijas Assemblée nationale 1975. gada 10. aprīļa sanāksmes protokolam (turpmāk tekstā – “Bichat ziņojums”).

244    Turklāt Ordre pārmet, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav definējusi, kas saprotams ar terminu “atlaide”, bet gan tā preambulas 207. apsvērumā vienīgi kategoriski apgalvojusi, ka tā ir “nenoliedzams komerciāls žests”. Tās ieskatā, runa nekāda gadījumā nevar būt par komerciālu žestu. Izņēmumi no atlaižu aizlieguma attiecoties vai nu amata atlīdzību dalīšanu starp laboratorijām, vai maksas par darbuzņēmēja pakalpojumiem.

245    Komisija apstrīd Ordre argumentus.

246    Šajā ziņā tostarp apstrīdētā lēmuma preambulas 136. apsvērumā ir redzams, ka, Komisijas ieskatā, no CSP L 6211‑6. panta, proti, tā pirmās daļas izriet, ka subjekts – slimokase, publiska vai privāta stacionārās ārstniecības iestāde vai cita laboratorija –, ar kuru laboratorija noslēdz līgumu vai nolīgumu, var izvēlēties labāko cenu no diviem laboratoriju piedāvājumiem attiecībā uz līdzvērtīgas kvalitātes pakalpojumiem un tādējādi šos pakalpojumus apmaksāt par cenu, kas ir mazāka par likumisko maksimālo cenu, proti, oficiālo atlīdzināšanas tarifu, kas saukts arī par nomenklatūru. Tātad Komisija uzskata, ka ierobežotos apstākļos, kas paredzēti CSP L 6211‑6. panta pirmajā daļā, kuras saturs ir atgādināts iepriekš 241. punktā, proti, saistībā ar sadarbības līgumiem starp laboratorijām un nolīgumiem, kas noslēgti starp laboratorijām un veselības apdrošināšanas organizācijām vai publiskām vai privātām veselības aprūpes iestādēm, var pastāvēt atlaide kā komerciāls žests, ar kuru tiek samazināta nomenklatūrā paredzētā atlīdzināmā cena.

247    Jākonstatē, ka attiecīgās tiesību normas formulējums neliek apšaubīt šādu interpretāciju.

248    Tomēr Ordre uzskata, ka CSP L 6211‑6. pantā īstenībā ir atļauti tikai divi scenāriji: pirmkārt, amata atlīdzību sadalīšana starp laboratorijām, kuras dala ar biomedicīnisko analīžu pakalpojumu sniegšanu saistītos uzdevumus, vai, otrkārt, maksas līgumos starp laboratorijām un veselības aprūpes iestādēm, kas atbilst kompensācijai par minēto iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem. Jebkāds komerciāls žests esot izslēgts.

249    Pirmā Ordre izklāstītā interpretācija, ka termins “atlaide” CSP L 6211‑6. panta pirmajā daļā var nozīmēt tikai amata atlīdzību sadali laboratoriju starpā noslēgto sadarbības līgumu kontekstā, ir balstīta uz parlamenta sagatavošanas materiāliem pirms šā panta iekļaušanas, kā izriet no Bichat ziņojuma. Tomēr jākonstatē, kā apgalvo Komisija, ka, pirmkārt, CSP L 6211‑6. panta pirmās daļas formulējums ir skaidrs un, otrkārt, Bichat ziņojums mudina šo formulējumu interpretēt neatbilstoši redakcijai, kādā minētā tiesību norma ir pieņemta. Lai arī minētajā ziņojumā ir norādīts tostarp, ka “kategoriski aizliegtas atlaides trešajām personām, izņemot attaisnotus aptiekas farmaceita vai citas laboratorijas veiktus parauga noņemšanas gadījumus”, pieņemtā CSP L 6221‑6. panta redakcija nav formulēta šādi.

250    Tātad pretēji tam, ko apgalvo Ordre, Bichat ziņojums neļauj secināt, ka sadarbības līgumos starp laboratorijām, kas ir CSP L 6211‑6. panta pirmajā daļā īpaši paredzēts izņēmuma gadījums, būtu izslēgts komerciāls žests starp attiecīgajām laboratorijām, kas būtu plašāks par nomenklatūrā paredzētās atlīdzības sadali vien.

251    Katrā ziņā Komisija neapstrīd, ka CSP L 6211‑6. panta pirmajā daļā attiecībā uz sadarbības līgumiem starp laboratorijām ir domātas norunas par veidu, kā tās sadala no klienta ņemto galīgo cenu, tātad veidu, kā sadalīt amata atlīdzības. Tā iebilst pret veidu, kā Ordre ir iejaukusies arī šajā ziņā, un tas tiek izvērtēts devītajā prasības pamatā. Tāpat arī arguments par to, ka Komisija neesot ņēmusi vērā apstākli, ka Ordre galu galā ir devusi labvēlīgu atzinumu par attiecīgajiem līgumiem, nav būtisks, lai izvērtētu šo prasības pamatu, kas ir par to, vai Komisija pareizi interpretējusi likumu.

252    Tātad nav konstatēts, ka Komisija ir kļūdaini interpretējusi CSP L 6211‑6. pantu attiecībā uz sadarbības līgumiem starp laboratorijām.

253    Jautājumā par otro Ordre izklāstīto interpretāciju, ka līgumos, kas noslēgti starp laboratorijām un veselības aprūpes iestādēm, termins “atlaide” noteikti attiecas uz samazinājumu, ko laboratorija piešķir salīdzinājumā ar nomenklatūras cenu, lai kompensētu par kādu attiecīgās veselības aprūpes iestādes pretī sniegtu pakalpojumu, šo argumentu Komisija ir izvērtējusi un noraida apstrīdētā lēmuma preambulas 199.–212. apsvērumā.

254    Arī argumenti, ko Ordre šajā ziņā izklāsta Vispārējā tiesā, neļauj konstatēt, ka Komisija ir pārpratusi piemērojamo tiesisko regulējumu.

255    Pirmkārt, Ordre atsaucas uz Francijas judikatūru par to, kā interpretējami tiesību akti par ārsta profesiju.

256    Proti, Vispārējā tiesā minētie Francijas Cour de cassation [Kasācijas tiesa] spriedumi attiecas uz to, kā piemērojams CSP L 4113‑5. pants, kurā teikts, ka “ikvienam, kas neatbilst nosacījumiem, kuri prasīti, lai varētu nodarboties ar konkrēto profesiju, ir aizliegts saskaņā ar kādu vienošanos saņemt kāda šajā grāmatā reglamentētās profesijas pārstāvja amata atlīdzības vai profesionālajā darbībā gūto peļņu vai kādu procentuālo daļu no tām”. Ordre norāda, ka šajā judikatūrā, tostarp Francijas Cour de cassation 2006. gada 21. novembra spriedumā, ir paskaidrots, ka maksas samaksa ir pakārtota divējādam nosacījumam, pirmkārt, lai tā būtu atlīdzība par iestādes sniegtajiem pakalpojumiem, kuri savas iedabas un izmaksu ziņā atbilstu pakalpojumam, kas sniegts ārstniecības personām, un, otrkārt, lai visu šo pakalpojumu vai kādu no tiem izmaksas neuzņemtos sociālā nodrošinājuma organizācija. Proti, Cour de cassation spriedumos, kā arī citos Ordre norādītajos nolēmumos tiesvedībās par maksām, pamatojoties uz CSP L 4113‑5. pantu, ir aizliegta ikviena maksa, kas neatbilst faktiskai atlīdzībai par ārstiem sniegto pakalpojumu, jo no šīs atlīdzību par ārstniecības darbību aizsargājošās tiesību normas izriet, ka no tās atskaitāmajai summai savas iedabas un izmaksu ziņā ir jāatbilst tikai un vienīgi ārstniecības personai sniegtajam pakalpojumam.

257    CSP L 4113‑5. pants atrodas CSP leģislatīvās daļas ceturtās daļas I grāmatā “Veselības aprūpes profesijas” par ārstniecības profesijām, un konkrēti no L 4113‑1. panta izriet, ka šajās profesijās ietilpst ārsti, zobārstniecības speciālisti un akušieri, turpretim farmaceiti tiek reglamentēti CSP II grāmatā “Farmācijas profesijas”.

258    Lai arī patiešām, kā Ordre norādīja atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, CSP L 4113‑5. panta formulējums ir līdzīgs CSP L 6211‑6. panta otrās daļas formulējumam, kuru Komisija, šķiet, neņem vērā apstrīdētajā lēmumā, izslēgdama attiecīgo judikatūru. Tomēr šī otrā daļa skaidri attiecas uz laboratoriju ekspluatētāju finansiālās neatkarības konkrēto problemātiku, gluži kā CSP L 4113‑5. pants attiecas uz ārsta finansiālo neatkarību. Taču nav konstatēts, ka šī problemātika noteikti sakrīt ar problemātiku jautājumā par iespēju piešķirt atlaides saistībā ar īpašiem līgumiem, tostarp ņemot vērā, ka CSP L 6211‑6. panta pirmā daļa, kas attiecas uz atlaidēm, pastāv līdzās tā otrajai daļai, un tātad atlaides, likumdevēja ieskatā, var arī neapdraudēt šo finansiālo neatkarību. Turklāt jānorāda, ka, izklāstot apsvērumus par atlaižu apmēru, Ordre nemēdz norādīt uz laboratoriju ekspluatētāju finansiālās neatkarības problemātiku (skat. tālāk 261. un nākamos punktus).

259    Šajos apstākļos nav uzskatāms, ka nosacījumi, ar kādiem CSP L 4113‑5. pantā atļautas maksas, ir jāpiemēro arī tālab, lai noteiktu, kādos apstākļos CSP L 6211‑6. pantā ir atļautas atlaides.

260    Turklāt Komisija pareizi izceļ noteiktas nesakarības Ordre šajā ziņā izklāstītajā argumentācijā. Pirmkārt, ja summām, ko atskaita par sniegto pakalpojumu, jābūt to vērtībai precīzi atbilstošai atlīdzībai, Ordre nevajadzētu atbalstīt arī paušālu 10 % atskaitījumu (skat. arī tālāk 263. punktu). Otrkārt, šajā interpretācijā netiek ņemts vērā, ka cenu konkurence ir atļauta saistībā ar arodslimību ārstēšanu, ko neatlīdzina no sociālā nodrošinājuma, kā norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 155. apsvērumā, un to Ordre neapstrīd. Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma preambulas 151. apsvērumā norādītais gadījums attiecas uz kādu līgumā starp laboratoriju un publisku slimnīcu piešķirtu atlaidi, kuru Ordre akceptējusi, pat ja tā neapšaubāmi nebija kompensācija par sniegtajiem pakalpojumiem.

261    Otrkārt, CSP daļā par farmaceitiem biologiem piemērojamajām ētikas normām esošā R 4235‑75. panta pirmajā daļā ir paskaidrots, ka “farmaceits biologs nedrīkst samazināt savas amata atlīdzības negodīgas konkurences nolūkā vai kaitējot savu sniegto pakalpojumu kvalitātei” un ka “laboratoriju sadarbības līgumu gadījumā amata atlīdzības par pārsūtījumiem jānosaka taktiski un samērīgi”.

262    Tātad šajā tiesību normā ir ņemta vērā iespēja noteikt cenu citā, no nomenklatūras atšķirīgā apmērā, ar nosacījumu, ka nav negodīgas konkurences un tiek ievērota aprūpes kvalitāte, un turklāt laboratoriju sadarbības līgumu gadījumā – “taktiski un samērīgi”.

263    Taču, kā Komisija norāda tostarp apstrīdētā lēmuma preambulas 141. apsvērumā, līdz 2010. gada janvārim Ordre bija ieņēmusi principiālu nostāju, uzspiežot minimālo cenu, izmantojot savu maksimālo 10 % atlaižu politiku, neminot, ka meklējams pierādījums par negodīgu konkurenci vai iespējamu aprūpes kvalitātes apdraudējumu. Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma preambulas 141. apsvērumā ir citēts tostarp kāds CCG 2005. gada 14. septembra administratīvajā sanāksmē pieņemtais lēmums, ka “padome apstiprina līdzšinējā sarakstē izklāstītos apsvērumus, proti, ka ikviena atlaide jānosaka taktiski un samērīgi un atlaide virs 10 % nedara godu mūsu profesijai”, un “atlaižu jomā nedrīkst būt paražu”.

264    Atsauce uz 10 % robežvērtību patiešām ir rodama ārstu profesijas reglamentējošajos tiesību aktos, jo 2011. gada 31. martā atceltajā CSP R 6141‑35. pantā ir atļautas maksas, kas maksājamas stacionārās ārstniecības iestādei par ģimenes ārstiem sniegtajiem pakalpojumiem. Tomēr, būdama Vispārējās tiesas konkrēti par to iztaujāta rakstveida jautājumos un tiesas sēdē, Ordre nespēja minēt nevienu tiesību aktu, kas faktisko apstākļu iestāšanās laikā attiektos tieši uz farmaceitiem vai pat farmaceitiem biologiem un kurā būtu minēta šāda 10 % robežvērtība.

265    Šajos apstākļos nav pārmetams, ka Komisija uzskata, ka norāde farmaceitu biologu gadījumā uz maksas samazinājumu vai atlaidi maksimāli 10 % apmērā liecina par farmaceitiem biologiem piemērojamo tiesību aktu paplašinātu piemērošanu.

266    Treškārt, spriežot par pamatojumu, ar kādu Francijas likumdevējs Rīkojumā Nr. 2010‑49 aizliedz iespēju piešķirt atlaides, Francijas Konkurences iestādes 2010. gada 5. janvāra Atzinumā Nr. 10‑A‑01 par biomedicīniskā darba organizēšanas rīkojuma projektu 156.–158. punktā ir teikts:

“156      [Iecerētajā tiesību normā] ir aizliegta jebkāda atlaide salīdzinājumā ar biomedicīnisko darbību nomenklatūras tarifu, izņemot īpašo sadarbības līgumu gadījumu.

157      Ar šo tiesību normu tiek ierobežota šobrīd esošā tarifu noteikšanas brīvības daļa. Proti, [CSP] L 6211‑6. pantā ir aizliegtas atlaides, taču “izņemot nolīgumus vai vienošanās, ko var noslēgt ar veselības apdrošināšanas sistēmām vai organizācijām vai publiskajām vai privātajām veselības aprūpes iestādēm”.

158      Tādējādi finansiālās attiecības starp medicīnisko analīžu laboratorijām un publiskajām vai privātajām veselības aprūpes iestādēm nav iepriekšnoteiktas nomenklatūrās un tarifos sociāli apdrošinātajām personām veicamajai atlīdzināšanai, kas nosaka maksimālo cenu, un šīs robežvērtības robežās uz tām attiecas vispārīgajām tiesībām atbilstošā cenu nolīgšanas brīvības kārtība, kas šobrīd paredzēta Komerclikuma L 410‑2. panta pirmajā daļā.”

267    Tātad šie Francijas Konkurences iestādes apsvērumi arī runā par labu interpretācijai, ka faktisko apstākļu iestāšanās laikā laboratorijām bija zināma vienošanās brīvība, lai CSP L 6211‑6. pantā norādītajos apstākļos piešķirtu atlaides.

268    Ceturtkārt, Rīkojuma Nr. 2010‑49 pieņemšana līdz ar no tās izrietošo aizliegumu jebkādi samazināt cenu salīdzinājumā ar nomenklatūrā biomedicīniskajām analīzēm noteikto ļauj secināt, ka CSP L 6211‑6. pantā šāda vispārīga aizlieguma nav bijis.

269    Visbeidzot, apstāklis, ka dažos Komisijas lietas materiālos esošajos dokumentos ir norādes uz maksām par sniegtajiem pakalpojumiem, nepierāda, ka šis termins būtu interpretējams tikai kādā no CSP L 6211‑6. panta kontekstā iespējamajiem veidiem, nedz to, ka no šīs tiesību normas būtu jāsecina, ka piedāvātā samazinājuma vērtībai noteikti jāsakrīt ar sniegtā pakalpojuma vērtību.

270    Līdz ar to jāsecina, ka Ordre atbalsta neobjektīvu līdz 2010. gadam spēkā esošā CSP L 6211‑6. panta interpretāciju, jo šajā tiesību normā bija atļauta zināma cenu konkurence ne tikai gadījumos, kad tiek dalītas amata atlīdzības vai pretī saņemtā pakalpojuma vērtībai noteiktas atbilstošas maksas.

271    Visbeidzot katrā ziņā jāprecizē, ka, ja arī būtu bijis jāuzskata, ka Komisija pieļāvusi kļūdu interpretācijā jautājumā par CSP L 6211‑6. pantā paredzētajiem gadījumiem, tas vēl neļautu noteikti attaisnot Ordre iejaukšanos jautājumā par konkrētos nolīgumos laboratoriju šajā ziņā noteikto procentuālo daļu apmēru. Citi argumenti, ar kuriem, Ordre ieskatā, esot attaisnotas šīs iejaukšanās, ir izvērtēti saistībā ar devīto prasības pamatu, konkrēti tā otro daļu tālāk 279. un nākamajos punktos.

272    No iepriekš izklāstītā izriet, ka astotais prasības pamats ir jānoraida.

 Par pakārtoti izvirzīto devīto prasības pamatu, kas būtībā ir par kļūdu faktu vērtējumā, kā rezultātā radusies kļūda tiesību piemērošanā

273    Šis prasības pamats, gluži tāpat kā astotais prasības pamats (skat. iepriekš 239. punktu), attiecas uz apstrīdētā lēmuma 5.1. nodaļu “Iejaukšanās tirgus cenās”, kurā Ordre rīcība, ar kuru paredzēts uzspiest maksimālo apmēru atlaidēm no valsts noteiktajām cenām, ir detalizēti izvērtēta apstrīdētā lēmuma preambulas 133.–221. apsvērumā. Tomēr būtībā tas ir par to, vai Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi šo pārkāpuma daļu.

274    Apstrīdētā lēmuma preambulas 662.–666. apsvērumā ir secinātas 5. nodaļā izklāstīto konstatējumu sekas. Tajos teikts:

“[..]

(662) Jautājumā par ONP lēmumiem, ar kuriem paredzēts uzspiest [minimālo] tirgus cenu, 5.1. nodaļā ir pierādīts, ka pirmais no tiem tika pieņemts jau 2003. gada decembrī, lai noteiktu “konkrētus noteikumus par finansiālajiem nosacījumiem, kam jābūt sadarbības līgumos”.

(663) Lietas materiālos esošā informācija ļauj arī konstatēt, ka laikā no 2004. gada septembra līdz 2007. gada septembrim ONP ir centusies ar pieaugošu uzstājību uzspiest [minimālo] tirgus cenu, pamatojoties uz to, ka ikviena atkāpe no šā minimumam “nedara godu profesijai un varētu liecināt par nebrālīgu izturēšanos” [..]

(664) Nolūkā uzspiest [minimālo] tirgus cenu ONP nosūtīja vēstules ļoti lielam skaitam laboratoriju, kuras atbilstoši likumā tām noteiktajam pienākumam bija paziņojušas par sadarbības līgumiem ar citām laboratorijām vai ar stacionārās ārstniecības iestādēm, kuros bija noteiktas atlaides, kuras ONP uzskatīja par pārāk nozīmīgām. Visās vēstulēs ONP īpaši atsaucas uz ētikas kodeksu un tātad netieši – uz savām disciplināratbildības sankciju piemērošanas pilnvarām. Vairākos gadījumos ONP savu vēstuļu kopijas pat nosūtīja valsts decentralizētajiem dienestiem.

(665) Savos apsvērumos par paziņojumu par iebildumiem ONP pareizi atgādina, ka tā nav uzsākusi disciplinārlietu attiecībā uz atlaidēm, pamatojoties uz disciplināratbildību par CSP R 4235‑75. panta neievērošanu. Tomēr atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai represīvu pasākumu īstenošana nav obligāts nosacījums, lai varētu konstatēt rīcību, ar kuru paredzēts noteikt tirgus cenas. LESD 101. panta 1. punktā kā konkurenci ierobežojoši ir skaidri minēti uzņēmumu apvienību lēmumi, ar kuriem “tieši vai netieši nosaka [..] cenas”.

(666) Līdz ar to nav apšaubāms, ka šā pārkāpuma izpausmju veida mērķis ir vērsts pret konkurenci, vēl jo vairāk tāpēc, ka šis mērķis ir oficiāli atzīts 2005. gada 14. septembrī kādā ONP lēmumā, kurā ir teikts, ka [“]atlaide virs 10 % nedara godu mūsu profesijai. Atlaižu jomā nedrīkst būt paražu”.”

275    Ordre argumenti par apstrīdētajā lēmumā veikto izvērtējumu ir izklāstīti divās daļās.

276    Pirmajā daļā Ordre apgalvo, ka Komisija kļūdaini uzskatīja, ka mazo laboratoriju interešu aizsardzībai Ordre sistemātiski centusies uzspiest minimālo cenu biomedicīnisko analīžu pakalpojumu tirgū.

277    Otrajā daļā Ordre apgalvo, ka Komisija nevar uzskatīt, ka tās rīcība attiecībā pret atlaidēm neietilpstot tās likumā noteiktajos uzdevumos, bet gan atspoguļojot pret konkurenci vērstus mērķus.

278    Jāsāk ar otrās daļas izvērtējumu.

–       Par otro daļu

279    Ordre apgalvo, ka Komisija nevar uzskatīt, ka tās rīcība attiecībā pret atlaidēm neietilpstot tās likumā noteiktajos uzdevumos, bet gan atspoguļojot pret konkurenci vērstus mērķus. Tās ieskatā, visos Komisijas norādītajos gadījumos tās rīcība bijusi vērsta uz to, lai panāktu ētikas normu ievērošanu un rūpētos par profesionālās neatkarības principa ievērošanu tālab, lai saglabātu farmaceita biologa veikto darbību kvalitāti saistībā ar tās likumā paredzētajam uzraudzības uzdevumam veicamo a aposteriori kontroli. Tā neesot iebildusi pret atlaižu principu, bet esot izteikusi apsvērumus, kad šīs atlaides iespējami apdraudēja publiskos naudas līdzekļus, aprūpes pakalpojuma kvalitāti vai veselības aprūpes personu neatkarību. Tā atgādina par saviem likumiskajiem uzdevumiem, kas noteikti CSP L 4231‑1. pantā (nodrošināt profesionālo pienākumu ievērošanu un profesijas neatkarību, piedalīties sabiedrības veselības un veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes veicināšanā) un CSP R 4235‑75. pantā (rūpēties par to, lai farmaceits biologs nesamazinātu savas amata atlīdzības negodīgas konkurences nolūkā vai kaitējot savu pakalpojumu kvalitātei). Tā atsaucas arī uz Bichat ziņojumu, kā arī Francijas sociālā nodrošinājuma kodeksa L 162‑13‑2. pantu.

280    Ordre turklāt apgalvo, ka nomenklatūrā noteiktā cena ir nevis tirgus cena, bet gan valsts nolīgtā līdzsvara cena, kurā ņem vērā analīzes faktiskās izmaksas, atlīdzību par aprūpes darbību un publisko naudas līdzekļi aizsardzību. Tās ieskatā, parasti ir pieļauts, ka pastāv noteikta attiecība starp slimnieku saņemto pakalpojumu kvalitāti un atlīdzības iedabu un veidu. Šajā ziņā tā piesauc Tiesas 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑94/04 un C‑202/04 Cipolla u.c. (Krājums, I‑11421. lpp., 67. punkts). Tādējādi, tā kā tai likumdevējs uzlicis pienākumu rūpēties, lai tiktu ievērotas ētikas normas, tostarp konkrēti uz farmaceitiem biologiem attiecināmais CSP R 4235‑75. pants, tās ieskatā, tā nevarēja neuztraukties par noteiktām nozīmīgām atlaidēm (pārsvarā gadījumu virs 30 % un līdz pat 50 % apmēram) kā dempinga darbību pazīmi.

281    Komisija apstrīd Ordre argumentus.

282    Jākonstatē, ka Ordre argumentācija, ka tās rīcība nebija nekas cits kā likuma piemērošana, pārklājas ar argumentāciju, kas izklāstīta saistībā ar astoto prasības pamatu, bet saistībā ar šo daļu Ordre atgādina konkrēti par savu pienākumu rūpēties par CSP L 4231‑1. un R 4235‑75. panta ievērošanu.

283    Ievadam iepriekš 249. un 250. punktā izklāstīto iemeslu dēļ jāatmet tās arguments par Bichat ziņojumu.

284    CSP L 4231‑1. panta saturs ir atgādināts iepriekš 2. punktā. No tā izriet, ka Ordre uzdevumos ietilpst tostarp pienākums nodrošināt farmaceitu profesionālo pienākumu ievērošanu, profesijas prestiža un neatkarības aizsardzību, uzraudzīt farmaceitu profesionālo kvalifikāciju un piedalīties sabiedrības veselības un veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes veicināšanā, it īpaši nodrošinot profesionālās darbības drošību.

285    CSP R 4235‑75. panta saturs jau tika izklāstīts astotā prasības pamata izvērtējumā. Jāatgādina, ka šīs tiesību normas pirmajā daļā ir paskaidrots, ka “farmaceits biologs nedrīkst samazināt savas amata atlīdzības negodīgas konkurences nolūkā vai kaitējot savu sniegto pakalpojumu kvalitātei” un ka “laboratoriju sadarbības līgumu gadījumā amata atlīdzības par pārsūtījumiem jānosaka taktiski un samērīgi”.

286    Ar atlaižu jautājumā tai pārmesto rīcību, Ordre ieskatā, tā būtībā tikai piemēro likumu, atgādinot konkrētu atlaižu pārmērīgumu vai anormālumu, jo sistemātiska lielu atlaižu izmantošana nākot par ļaunu aprūpes kvalitātei, veselības aprūpes personu neatkarībai un radot publisko naudas līdzekļu nepareizas izmantošanas risku. Tā atgādina, ka tai arī jārūpējas par to, lai farmaceita biologa amata atlīdzība netiktu samazināta negodīgas konkurences nolūkā. Tātad LESD 101. pants uz tās rīcību neesot attiecināms.

287    Šajā ziņā nevar būt noliedzams, ka apstrīdētajā lēmumā aprakstītā Ordre rīcība cenu jautājumā nav nesaistīta ar tās farmaceitu biologu ētikas normās paredzēto pienākumu sarga misiju, ko Komisija turklāt atzīst arī tad, kad tā apstrīdētā lēmuma preambulas 174. apsvērumā norāda, ka uzraudzība pār ētikas normu ievērošanu farmaceitu noteikto cenu jautājumā ietilpst Ordre likumiskajos uzdevumos.

288    Turklāt apstrīdētajā lēmumā minētās Ordre iejaukšanās bieži attiecas uz nozīmīgu atlaižu piešķiršanu, kas dažkārt var būt līdz 30 vai pat 50 % apmērā no biomedicīniskās izmeklēšanas nomenklatūras cenas. Šīs iejaukšanās attiecas uz līgumiem, kas bija iesniegti Ordre atbilstoši CSP L 6221‑5. pantā noteiktajam, ka laboratoriju ekspluatējošajām SEL bija pienākums tai paziņot “līgumus un vienošanās, ko noslēgušas šīs sabiedrības un kuru priekšmets ir tām nodrošināt laboratorijas darbībai izmantojamo materiālu vai telpu lietojumu”, kas kopš 2005. gada augusta ir pastiprināts ar CSP L 4221‑19. pantu, kurā noteikts, ka tie jāpaziņo nākamajā mēnesī pēc to noslēgšanas

289    Tomēr apstrīdētā lēmuma preambulas 175.–221. apsvērumā Komisija detalizēti paskaidro kāpēc, tās ieskatā, Ordre rīcībā šajā jomā izpaužas likuma interpretācija drīzāk saimnieciskiem mērķiem, nekā stingra tā interpretācija.

290    Jākonstatē, ka neviens no Ordre izklāstītajiem argumentiem neatspēko Komisijas secinājumus, ka tai pārmestā rīcība nav likuma vienkārša piemērošana. Proti, tā ir vairākkārt pārsniegusi savas likumiskās misijas robežas, lai uzspiestu savu pašas veikto likuma saimniecisko interpretāciju.

291    Pirmkārt, kā pareizi apgalvo Komisija, no apstrīdētā lēmuma preambulas 142.–164. apsvērumā veiktajiem vēstuļu vai protokolu citātiem neizriet, ka savās iejaukšanās attiecībā uz laboratoriju noslēgtajiem līgumiem Ordre būtu atsaukusies uz aprūpes kvalitāti, veselības aprūpes personu neatkarību vai publisko naudas līdzekļu nepareizas izmantošanas risku. Ordre arī neiesniedz nevienu konkrētu dokumentu, kas pamatotu tās argumentāciju šajā ziņā.

292    Jautājumā par saikni starp atlaižu piešķiršanu un aprūpes kvalitāti Komisija apgalvo un Ordre neapstrīd, ka nevienā brīdī tā nav konstatējusi, ka piešķirtās atlaides būtu skārušas attiecīgās laboratorijas pakalpojuma kvalitāti. Turklāt, kā norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 218. apsvērumā, Ordre pati uzsver, ka kvalitātes kontrole ietilpst Francijas Veselības ministrijas ekskluzīvā kompetencē.

293    Savukārt par iepriekš 280. punktā minēto spriedumu Cipolla u.c. jāsaka, ka minētā sprieduma 67. punktā Tiesa patiešām norāda, ka nav izslēdzams, ka advokātiem uzspiestais minimālo honorāru tarifs ļautu izvairīties no tā, ka tie netiktu mudināti konkurēt specifiskajā Itālijas ļoti sāncensīgā tirgus kontekstā nodoties piedāvājumiem par pazeminātām cenām, tādējādi radot sniegto pakalpojumu kvalitātes pasliktināšanās risku. Taču šis spriedums ne tikai attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvības problemātiku, tajā runa ir par pakalpojumiem, kas parasti tiek sniegti klienta patērētāja un pakalpojuma sniedzēja starpā esošās informācijas asimetrijas kontekstā atšķirībā no apstrīdētajā lēmumā aplūkotajiem scenārijiem, kad attiecības ir starp nozares profesionāļiem. Tātad minētais spriedums nevar būt izšķirošs, lai atbalstītu Ordre tēzi.

294    Runājot par publisko naudas līdzekļu iespējamo apdraudējumu, Ordre atsaucas konkrēti uz Francijas Sociālā nodrošinājuma kodeksa L 162‑13‑2. pantu, saskaņā ar kuru laboratoriju vadītājiem ir jāveic laboratoriju analīzes un izmeklēšanas, ievērojot visstingrāko taupību, kas ir saderīga ar norādījumu [recepšu] precīzu izpildi. Taču jākonstatē, ka Ordre vēstulēs nekad nav ticis norādīts uz publisko naudas līdzekļu iespējamu apdraudējumu. Turklāt Komisija pareizi apgalvo, pirmkārt, ka atlaides, kas piešķirtas publiskajām slimnīcām vai veselības apdrošināšanas kontrolē esošajām slimnīcām, publiskajiem naudas līdzekļiem var tikai nākt par labu. Otrkārt, tai ir arī taisnība, kad tā apgalvo, ka, ja arī nolīgumos starp laboratorijām un privātajām slimnīcām ir kādi ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi, jo šīs pēdējās iespējami saņem atlaides, lai arī atmaksājumus saņemdamas atbilstoši nomenklatūrā noteiktajai cenai, tā esot anomālija tiesiskajā regulējumā, kas jānokārto citādi, nevis ar Ordre iejaukšanos gadījumos, kad atlaides ir atļautas likumā. Turklāt jānorāda, kā tam uzmanību būtībā vērš Komisija (apstrīdētā lēmuma preambulas 197. apsvērums), ka Ordre, ja tā uzskatīja, ka atlaides pašas par sevi rada krāpšanas problēmu, tai esot bijis jārīkojas arī attiecībā uz atlaidēm līdz 10 % apmērā.

295    Jautājumā par apgalvoto saikni starp pārāk nozīmīgu atlaižu piešķiršanu un farmaceita biologa profesionālo neatkarību, kuras garants arī ir Ordre, tās argumenti aprobežojas ar vienkāršiem apgalvojumiem, kas nav balstīti ne uz vienu pierādījumu, kas izskaidrotu šo skaidri nesaredzamo saikni starp šiem abiem aspektiem.

296    Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā Komisijas citēto vēstuļu izvilkumos ir sistemātiski norādīts, ka atlaides jānosaka “taktiski un samērīgi” un ka noteikta, lai arī patiešām visnotaļ liela (bieži no 30 līdz 50 % apmēra) procentuāla lieluma atlaide “nedara godu profesijai” vai “varētu liecināt par nebrālīgu izturēšanos”.

297    Taču, kā Komisija apgalvo apstrīdētā lēmuma preambulas 179. apsvērumā, atsauce uz CSP R 4235‑75. pantu, saskaņā ar kuru amata atlīdzības noteikšanai jābūt veiktai “taktiski un samērīgi”, attiecas tikai uz līgumiem starp laboratorijām, tostarp “amata atlīdzībām par pārsūtījumiem”, nevis līgumiem starp laboratoriju un kādu citu organizāciju, kuru gadījumā Ordre tik un tā daudzkārtīgi uz to norāda.

298    Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 175.–179. apsvērumā Komisija izklāsta tēzi, ka jēdziens “taktiski un samērīgi” attiecas uz risku, ka amata atlīdzības varētu būt pārāk lielas, salīdzinot farmaceitiem biologiem piemērojamos tiesību aktus ar pantiem likumā par citām ārstniecības personām, un šo vērtējumu Ordre īpaši neapstrīd.

299    Treškārt, jautājumā par to, ka Ordre esot arī uzdevums novērst negodīgas konkurences risku, Komisija pareizi norāda, ka nav pietiekami, ka Ordre uz to atsaucas abstrakti. Proti, šāds risks varot rasties ne tikai no atlaides apmēra, vēl jo vairāk kontekstā, kad pašas Ordre piesauktajos ziņojumos, proti, pirmkārt, ziņojumā par biomedicīnas reformas projektu, ko Francijas veselības, jaunatnes, sporta un sabiedriskās dzīves ministram 2008. gada 23. septembrī sniedza Ballereau kungs, un, otrkārt, 2006. gada aprīļa ziņojumā Nr. 2006 045, ko sniegušas Francijas Inspection générale des affaires sociales [Sociālo lietu ģenerālinspekcijas] (IGAS) locekles Lalande, Yeni un Laconde kundzes, ir norādīts, ka Francijā ņemtā maksa ir lielāka nekā citās dalībvalstīs. Šis konstatējums joprojām ir pareizs, lai arī Ordre pareizi norāda, ka otrā ziņojuma secinājumi ir niansētāki un tajos ir atzīts, ka biomedicīniskās darbības cena Francijā, kas ietver vairākus posmus un tātad ir sarežģītāka, nav salīdzināma ar citās Savienības valstīs parasti izmantotajām cenām. Proti, Komisijas secinājums, ka laboratorijām ir marža, kas tām ļauj piešķirt atlaides, kamēr vēl tām nevarētu pārmest, ka tās strādā ar zaudējumiem, arī ir balstīts, kā norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 186. apsvērumā, uz atbildēm, ko vairāki farmaceiti snieguši Komisijas aptaujas anketās, kurās tie norādīja, ka lielā mērā nosedz savas izmaksas.

300    No iepriekš izklāstītā izriet, ka devītā prasības pamata otrā daļa ir jānoraida.

–       Par pirmo daļu

301    Pirmkārt, Ordre ieskatā, iejaukšanās, ko Komisija atklājusi atlaižu jautājumā, esot tikai margināla, jo izmeklēšanas laikā no 2003. gada decembra līdz 2008. gada nogalei, tātad ilgāk nekā piecus gadus, Komisija esot atklājusi tikai 18 vēstules, kas īstenībā attiecas uz 14 līgumiem un 3 informācijas pieprasījumiem. No 4270 laboratorijām Francijā tas atbilstot 0,3 % attiecīgo laboratoriju piecos gados.

302    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 185. apsvērumā Komisija kļūdaini uzskatot, ka Ordre mērķis atlaižu jautājumā ir aizsargāt mazās laboratorijas, sistemātiski uzbrūkot grupām, jo no 18 vēstulēm 11 gadījumos tās attiecās uz mazajām laboratorijām, savukārt tikai 3 no tām esot adresētas reģionāla mēroga tīklam piederīgām SEL, 1 vēstule esot par specializētu laboratoriju un 3 vēstules par laboratoriju grupām. Tātad skaidrs, ka Ordre mērķis atlaižu jautājumā esot bijis nevis sistemātiski uzbrukt laboratoriju grupām, bet gan aizsargāt sabiedrības veselību, panākot, ka tiek ievērots farmaceita biologa profesionālās neatkarības princips tālab, lai saglabātu biomedicīniskās darbības kvalitāti.

303    Treškārt, tās rīcības vērtējums attiecībā uz strīdīgajiem līgumiem neapstiprinot Komisijas secinājumus. Apstrīdētā lēmuma preambulas 161. un 162. apsvērumā Komisija norādot uz nolīgumiem starp divām laboratorijām par amata atlīdzību sadali, par kuriem CCG esot sniegusi labvēlīgu atzinumu. Pēc tam apstrīdētā lēmuma preambulas 159., 163. un 164. apsvērumā Komisija norādot uz trīs nolīgumiem starp laboratorijām un privātām veselības aprūpes iestādēm, kas esot privileģētās prakses līgumi vai veselības aprūpes personas līgumi, saistībā ar kuriem ir atļautas maksas, bet cena neesot brīva, jo tā ir pakārtota biomedicīnisko darbību nomenklatūrai. Apšaubot maksas 15 līdz 48 % apmērā no nomenklatūrā noteiktās cenas, CCG esot rīkojusies saistībā ar saviem likumiskajiem uzdevumiem tālab, lai panāktu, ka tiek ievērotas ētikas normas, jo bija publisko naudas līdzekļu apdraudējuma risks. Citos nolīgumos, ko Komisija norādījusi saistībā ar nolīgumiem ar publiskajām veselības aprūpes iestādēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 147.–151. un 153. apsvērums) un ar veselības apdrošināšanas organizācijām (apstrīdētā lēmuma preambulas 144., 145. un 152. apsvērums), esot ietvertas atlaides, kas nav par labu pacientam un nenodrošina aprūpes optimālu kvalitāti, bet iespējami liecina par negodīgas konkurences darbībām. Tieši saistībā ar savu a aposteriori kontroli CCG esot izklāstījusi apsvērumus par tiem, atgādinādama CSP R 4235‑75. pantā noteiktos principus, bet tā neesot sūtījusi “atgādinājuma” vēstules un nekad neesot izmantojusi savas disciplinārlietu izskatīšanas pilnvaras.

304    Komisija apstrīd Ordre argumentus, būtībā atgādinādama, ka Ordre pārkāpums atlaižu jautājumā ir pārkāpums mērķa dēļ.

305    Šajā ziņā jāatgādina no judikatūras izrietošais, ka LESD 101. panta 1. punktā rodamie jēdzieni “vienošanās”, “uzņēmumu apvienību lēmumi” un “saskaņotas darbības” no subjektīvā viedokļa aptver saskaņošanas formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (skat. Tiesas 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā C‑8/08 T‑Mobile Netherlands u.c., Krājums, I‑4529. lpp., 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

306    Turklāt, lai noteiktu, vai tie ir vērsti pret konkurenci, ir jāņem vērā tostarp noteikumu, ar kuriem tas ieviests, saturs, to objektīvie mērķi, ko ar tiem ir iecerēts sasniegt, kā arī to saimnieciskais un juridiskais konteksts (šajā ziņā skat. iepriekš 305. punktā minēto spriedumu lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

307    Pēc tam judikatūra paskaidro, ka atšķirība starp “pārkāpumiem mērķa dēļ” un “pārkāpumiem seku dēļ” ir saistīta ar apstākli, ka noteiktu veidu vienošanās starp uzņēmumiem jau pēc sava rakstura var tikt uzskatītas par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošām (iepriekš 305. punktā minētais spriedums T‑Mobile Netherlands u.c., 29. punkts, un iepriekš 61. punktā minētais spriedums Allianz Hungária Biztosító u.c., 35. punkts).

308    Tādējādi ir noteikts, ka noteiktas koluzīvas darbības, kā, piemēram, horizontāla cenu noteikšana karteļos, ir uzskatāmas par tik ļoti kaitējošām, it īpaši cenām, preču pakalpojumu daudzumam vai kvalitātei, ka LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā nav jāpierāda to konkrētā ietekme tirgū (šajā ziņā skat. Tiesas 1985. gada 30. janvāra spriedumu lietā 123/83 Clair, Recueil, 391. lpp., 22. punkts).

309    Gadījumā, kad kāda šo saskaņoto darbību veida analīze neatklāj pietiekamu kaitējuma konkurencei pakāpi, ir turpretim jāpārbauda to sekas un, lai uz tām attiektos aizliegums, jābūt izpildītam to nosacījumu kopumam, no kuriem izriet, ka konkurence patiešām jūtami ir tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota (iepriekš 61. punktā minētais spriedums Allianz Hungária Biztosító u.c., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

310    Lai novērtētu, vai nolīgums starp uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienības lēmums ir tik pietiekami kaitējošs, ka to varētu uzskatīt par konkurences ierobežojumu “mērķa dēļ” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, jāizvērtē tā noteikumu saturs, ar to sasniegt gribētais mērķis, kā arī tā saimnieciskais un juridiskais konteksts. Vērtējot minēto kontekstu, ir vienlīdz jāņem vērā ietekmēto preču vai pakalpojumu iedaba, kā arī faktiskie attiecīgā tirgus vai attiecīgo tirgu darbības un uzbūves faktiskie nosacījumi (šajā ziņā skat. iepriekš 61. punktā minēto spriedumu Allianz Hungária Biztosító u.c., 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

311    Šajā lietā vispirms atgādināms, kā izriet no astotā prasības pamata izvērtējuma, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka Ordre rīcībā atlaižu jautājumā izpaužas piemērojamā tiesiskā regulējuma plaša interpretācija, un tādējādi Komisijai bija likumīgs pamats to vērtēt no LESD 101. panta 1. punkta viedokļa.

312    Turklāt no tostarp apstrīdētā lēmuma 5.1. nodaļas un iepriekš 274. punktā citētā tās 7. nodaļas fragmenta izriet, ka Komisija balstās uz dokumentāriem pierādījumiem, lai pamatotu savu secinājumu par pārkāpuma esamību mērķa dēļ, kas izpaužas kā horizontāls nolīgums par cenām, pat ja preambulas 754. apsvērumā par pārkāpuma smagumu tā pieļauj, ka šis gadījums nav tipisks.

313    Tādējādi, Komisijas ieskatā, šis pārkāpums aizsākas ar CCG vadības 2003. gada 11. decembra sanāksmē pieņemto lēmumu, kas minēts tostarp apstrīdētā lēmuma preambulas 139. un 662. apsvērumā, lai “noteiktu konkrētus noteikumus par finansiālajiem nosacījumiem, kam jābūt sadarbības līgumos, kas noslēgti starp laboratorijām”. Šajā ziņā Komisija pareizi uzskata, ka pieņemt lēmumus šajā jomā neietilpst sabiedrisko pakalpojumu uzdevumos, ko Francijas valsts nodevusi Ordre.

314    Komisija min arī CCG vadības 2004. gada 15. aprīļa sanāksmes protokolu, no kura izriet, ka tā ir nolēmusi noteiktās specializētās organizācijās noskaidrot biomedicīnisko laboratoriju ienesīguma vispārīgo vidējo rādītāju, “pirms spriest par šiem dažādajiem līgumiem un vienošanās dokumentiem”.

315    Cits būtisks dokuments ir apstrīdētā lēmuma preambulas 141. un 666. apsvērumā citētais un saistībā ar astoto prasības pamatu jau minētais (skat. iepriekš 263. punktu) CCG vadības 2005. gada 14. septembra sanāksmes protokols. Komisijas ieskatā, tajā Ordre savu politiku padarīja oficiālu. Kā norādīts apstrīdētajā lēmumā, jautājumā par kādu līgumu, kas noslēgts starp laboratoriju un universitātes slimnīcu, šajā protokolā ir teikts, ka “padome apstiprina līdzšinējā sarakstē izklāstītos apsvērumus, proti, ka ikviena atlaide jānosaka taktiski un samērīgi un atlaide virs 10 % nedara godu mūsu profesijai”, un “atlaižu jomā nedrīkst būt paražu”.

316    Jākonstatē, ka, atskaitot vispārīgo argumentu, ka tās rīcībā izpaužas likuma piemērošana, Ordre neizvirza argumentus par attiecīgajiem protokoliem un apstākli, ka no tiem izrietot tās lēmums iejaukties attiecībā uz sadarbības līgumu noteikumiem vai laboratoriju klientiem piešķirtajām atlaidēm. Tomēr šie dokumenti ir nozīmīgi Komisijas konstatēto pierādījumu virknē tostarp tāpēc, ka no tiem var secināt Ordre iestāžu lēmumu iebilst pret noteikta apmēra atlaidēm.

317    Turklāt Komisija balstās uz laikā no 2004. gada līdz 2008. gadam veiktās sarakstes kopumu, lai pamatotu savu secinājumu par minimālo cenu (vai maksimālā atlaižu apmēra) uzspiešanas darbības esamību. Atbildot uz Vispārējās tiesas lūgumu, Komisija iesniedza vairāku šo laboratorijām adresēto vēstuļu un to Ordre iekšējo sanāksmju protokolu kopijas, kurās ir ikreiz atgādināts, ka atlaide, kas parasti dēvēta par “pazeminājumu” zināmā apmērā virs 10 %, nedara godu profesijai un varētu liecināt par nebrālīgu izturēšanos.

318    Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 146. apsvērumā Komisija min Ordre saraksti ar SEL Eimer, kurā Ordre bija nobažījusies par piešķirto atlaižu apmēru, un jautājumu, par kuru Francijas direction générale de la concurrence, de la consommation et de la répression des fraudes [Konkurences, patēriņa un krāpšanas apkarošanas ģenerāldirekcija] (DGCCRF), kura bija vērsusies Ordre, 2009. gadā darīja zināmu, ka attiecīgo vēstuļu nosūtīšana var tikt vērtēta “kā tāda, kuras mērķis vai iespējamās sekas ir ierobežot uzņēmumu komerciālo brīvību, tos mudinot cenu veidošanā neņemt vērā to faktiskās izmaksas”.

319    Komisijas vērtējums ir apstiprināts arī citās apstrīdētajā lēmumā minētajās vēstulēs, jo ir tādas situācijas kā apstrīdētā lēmuma preambulas 150. un 160. apsvērumā minētās, kurās Ordre nav rīkojusies attiecībā uz mazāk nekā 10 % apmērā noteiktajām atlaidēm.

320    Turklāt Ordre neizvirza arīdzan argumentus par vēstulēm starp Ordre un laboratorijām, kas iztirzātas apstrīdētā lēmuma preambulas 155.–158. apsvērumā par tās iejaukšanos attiecībā uz līgumiem par biomedicīniskajām analīzēm, ko veic saistībā ar arodslimību ārstēšanu. Taču, kā Komisija atgādina apstrīdētā lēmuma preambulas 155. apsvērumā un Ordre neapstrīd, veselības apdrošināšanas organizācijas šādas analīzes neatlīdzina un tādēļ to cena ir brīvi noteikta un nolīgstama atbilstoši vispārīgajā CDC paredzētajā cenu nolīgšanas brīvības kārtībā.

321    Vispārējā tiesa uzskata, ka iepriekš 313.–320. punktā minētie pierādījumi apliecina uzņēmumu apvienības lēmumu, kas izpaužas kā horizontāla vienošanās par cenu netiešu noteikšanu, nosakot tirgus dalībniekiem maksimāli atļauto atlaižu apmēru, proti, 10 % no parasti atlīdzināmās cenas tādā kontekstā, ka līdz 2010. gadam likumā bija atļauts laboratorijām piemērot mazākas cenas.

322    Tādējādi, ievērojot apstrīdētajā lēmumā aprakstīto saimniecisko un juridisko kontekstu, proti, tostarp biomedicīnisko analīžu pakalpojumu tirgū, kas ir reglamentēts un aizsargāts, pieļaujot tikai ierobežotu iespēju cenu konkurencei ar atlaidēm par analīzēm, kas veiktas saistībā ar arodslimību ārstēšanu, starp laboratorijām un ar slimnīcu iestādēm vai sociālā nodrošinājuma organizācijām, Komisija ir pareizi secinājusi, ka lēmumi un darbības, par kuriem ir izteikti pārmetumi Ordre un kas ir dokumentēti apstrīdētajā lēmumā, bija vērsti uz cenu noteikšanu tirgū, un to pret konkurenci vērstais mērķis nebija apšaubāms. Tādējādi saskaņā ar iepriekš 308. punktā minēto judikatūru Komisija varēja tos kvalificēt par LESD 101. panta 1. punktam pretrunā esošām bez vajadzības pierādīt to konkrētās sekas tirgū.

323    Turklāt vēl jāprecizē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 703.–706. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka LESD 101. panta 3. punktā paredzētie izņēmumi nav piemērojami, jo kopš administratīvās procedūras Ordre nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu uzskatīt, ka minētie izņēmumi esot piemērojami. Turklāt Komisija pakārtoti norāda, ka par “izteiktiem” dēvētie ierobežojumi nerada objektīvas saimnieciskas priekšrocības un nav par labu patērētājiem un ka katrā ziņā šajā lietā nekas neliecina, ka būtu izpildīti LESD 101. panta 3. punkta nosacījumi. Vērtējums jautājumā par šo tiesību normu, ko Komisija veikusi apstrīdētajā lēmumā, šajā prasībā nav atspēkots.

324    Ievērojot šos apsvērumus, Ordre arguments par to, ka apstrīdētajā lēmumā norādīto vēstuļu skaits esot nepietiekams, nav izšķirošs, lai atspēkotu secinājumu, ka ir bijusi tās pārējai konkurencei īpaši kaitīga rīcība, kas pieļauta citādi ierobežojošos tiesību aktos.

325    Patiešām, par piecu gadu laikposmu ir norādītas tikai 18 vēstules. Tomēr apstrīdētā lēmuma preambulas 221. apsvērumā Komisija pareizi apgalvo, ka šis mazais skaits vēstuļu var arī tikpat labi būt izskaidrojams ar apstākli, ka Ordre bija panākusi, ka valda disciplīna.

326    Tāpat šajā kontekstā nav izšķirošas nozīmes tam, vai, kā Ordre apgalvo, attiecīgās vēstules vienlīdz vai pat galvenokārt (proti, tās ieskatā, 11 vēstuļu no 18 vēstulēm gadījumā) attiecās uz mazajām laboratorijām. Pat ja Komisijas atbilde uz šo argumentu, ka tas gluži vienkārši apliecinot Ordre politikas nesaskanību, gluži nepārliecina, jānorāda, ka Ordre konkrētā izturēšanās pret laboratorijām, cenšoties īstenot cenu konkurences ierobežojošu politiku, nav mazāk prettiesiska atkarībā no tā, vai tā attiecas uz mazajām vai lielajām laboratorijām.

327    Turklāt par Ordre argumentu, ka tās mērķis atlaižu jautājumā bija drīzāk aizsargāt sabiedrības veselību, panākot, ka tiek ievērots farmaceita biologa profesionālās neatkarības princips, nevis aizsargāt mazās laboratorijas, no iepriekš veiktā astotā prasības pamata un devītā prasības pamata otrās daļas izvērtējuma izriet, ka Ordre rīcība atlaižu jautājumā balstās uz tiesiskā regulējuma ietvaru plašu interpretāciju. Taču, tā kā šajā jomā tai nav reglamentēšanas pilnvaru, Ordre esot bijis jārīkojas stingri likuma noteiktajos ietvaros. Katrā ziņā apstāklis, ka Ordre iespējami īstenojusi leģitīmu mērķi, neizslēdz, ka tās rīcība atlaižu jautājumā varētu būt uzskatīta par veiktu ar mērķi ierobežot konkurenci (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 20. novembra spriedumu lietā C‑209/07 Beef Industry Development Society un Barry Brothers, Krājums, I‑8637. lpp., 19.–21. punkts), ja vien šis mērķis ir konstatēts, kā tas nenoliedzami ir noticis šajā lietā.

328    Turklāt apstāklis, ka Ordre visbeidzot sniegusi labvēlīgu atzinumu noteiktos amata atlīdzību dalīšanas gadījumos, neliek apšaubīt, ka ir prettiesiska tās sākotnējā iejaukšanās, kas iemieso lēmumu ierobežot konkurenci.

329    Tāpat jautājumā par to, vai Komisija lieto pārāk spēcīgu terminu, kad tā runā par “atgādinājuma vēstulēm”, no apstrīdētajā lēmumā minētajiem piemēriem izriet, ka vismaz divos gadījumos, saņēmusi attiecīgās laboratorijas paskaidrojumus jautājumā par konkrētām piešķirtajām atlaidēm, Ordre ir atkārtojusi savu nostāju (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 150. un 159. apsvērumā minētos piemērus). Turklāt, lai noskaidrotu, vai pastāv LESD 101. panta pārkāpums mērķa dēļ, nav nozīmes arī tam, vai ir vai nav nosūtītas atgādinājuma vēstules vai pat skaidri prasīts izdarīt grozījumus līgumos.

330    Tas pats sakāms par jautājumu, cik lielā mērā Ordre ir piedraudējusi ar savu disciplinārlietu izskatīšanas pilnvaru izmantošanu, reaģēdama uz to, ko tā uzskatīja par pašplūsmu. Tomēr jāprecizē, ka, ievērojot iepriekš izvērtētos pierādījumus, nevar būt noliedzams, ka Ordre ir netieši norādījusi uz minēto pilnvaru izmantošanu, kad tā norādīja uz iespējami nebrālīgu izturēšanos.

331    Visbeidzot par to, ka noteiktas Ordre iejaukšanās attiekušās uz nolīgumiem, kas iespējami ietvēruši negodīgas konkurences darbības, šis arguments jau ir izvērtēts saistībā ar šā prasības pamata otro daļu. Šajā ziņā ir norādīts, ka šo argumentu Ordre bija izmantojusi tikai abstrakti, jo attiecīgajās vēstulēs nebija neviena konkrēta pierādījuma par negodīgu konkurenci.

332    No iepriekš izklāstītā izriet, ka devītā prasības pamata pirmā daļa, kā arī līdz ar to devītais prasības pamats kopumā ir jānoraida.

 Par pārkāpuma vienotības un turpinātības apstrīdēšanu

333    Komisijas ieskatā, Ordre šķiet pirmoreiz replikas rakstā apstrīdam pārkāpuma vienotību un turpinātību, tādējādi izvirzīdama jaunu prasības pamatu, kas ir nepieņemams. Turklāt, tās ieskatā, šā apgalvotā prasības pamata pamatošanai Ordre neizklāsta nevienu argumentu, un tāpēc tas arī esot nepieņemams.

334    Šajā ziņā jāatgādina, ka no Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 48. panta 2. punkta izriet, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu ir jānorāda strīda priekšmets un jāietver izvirzīto pamatu kopsavilkums un ka ir aizliegts iztiesāšanas laikā izvirzīt jaunus pamatus, ja vien šie pamati nav balstīti uz tiesību un faktiskajiem apstākļiem, kas ir atklājušies procesa laikā. Tomēr prasības pamats, kas tieši vai netieši papildina pieteikumā par lietas ierosināšanu iepriekš izvirzītu prasības pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir jāatzīst par pieņemamu (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 26. jūnija spriedumu lietā T‑94/98 Alferink u.c./Komisija, Krājums, II‑1125. lpp., 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

335    Šajā lietā replikas rakstā Ordre apstrīd, ka pastāv tā dēvētais kopplāns, kas “esot vienots un turpināts pārkāpums”. Tas esot samākslots veidojums, kas neiztur faktu izvērtējumu.

336    Izvērtējam, vai tas ir jauns prasības pamats, ciktāl no šīs argumentācijas ir iespējams izsecināt pārkāpuma vienotības un turpinātības apstrīdēšanu.

337    Šajā ziņā divos prasības pieteikuma fragmentos ir netieši norādīts uz kopplānu, kas ir galvenais elements Komisijas izvērtējumā par vienota un turpināta pārkāpuma esamību.

338    Pirmkārt, septītajā prasības pamatā, kāds tas formulēts prasības pieteikumā, Ordre apgalvo, ka Komisija ir pārsniegusi pārbaudes pilnvaras, no noteiktu dokumentu par cenām pārbaudes pārejot uz to izņemšanu, un tādējādi esot izdarīts tās tiesību uz aizstāvību pārkāpums. Replikas rakstā Ordre piebilst, ka Komisija ir centusies laboratoriju grupu attīstības problemātiku mākslīgi un a posteriori sasaistīt ar atlaižu problemātiku, lai attaisnotu veiktajā izmeklēšanā savākto pierādījumu izmantošanu attiecībā uz kopplānu.

339    Otrkārt, saistībā ar prasības pieteikumā izklāstītā devītā prasības pamata pirmo daļu Ordre apstrīd Komisijas apsvērumu, ka tās galvenais mērķis atlaižu jautājumā bija vērsties pret grupām, ievērojot lielo skaitu mazo laboratoriju, uz kurām attiecās piesauktās vēstules.

340    Prasības pieteikumā izklāstītais devītais prasības pamats ir par to, vai Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi LESD 101. panta pārkāpumu saistībā ar Ordre atlaižu politiku. Uz lielo skaitu mazo laboratoriju, uz kurām attiecās tās vēstules atlaižu jautājumā, Ordre norāda tikai tādēļ, lai saistībā ar pirmo daļu apgalvotu, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka tā, lai aizsargātu mazo laboratoriju intereses, ir sistemātiski centusies uzspiest minimālo cenu biomedicīnisko analīžu pakalpojumu tirgū.

341    Jākonstatē, ka prasības pieteikumā nedz argumentācijā, kas izklāstīta septītā prasības pamata pamatošanai, nedz saistībā ar devītā prasības pamata pirmo daļu Ordre pat netieši nav apstrīdējusi pārkāpuma vienotību un turpinātību.

342    Šajos apstākļos pirmoreiz replikas rakstā izklāstītais prasības pamats, kurā tiek apstrīdēta pārkāpuma vienotība un turpinātība, nav uzskatāms par iepriekš izklāstīta prasības pamata paplašināšanu. Tāpēc tas savas novēlotības dēļ ir jāatzīst par nepieņemamu.

 Secinājums par judikatūras Wouters piemērošanu un prasības atcelt lēmumu pamatošanai izklāstītie pamati

343    Šajā izvērtējuma posmā vēl jāizdara secinājums par judikatūras Wouters piemērojamību šajā lietā.

344    No iepriekš izdarītā otrā un trešā prasības pamata izvērtējuma izriet, ka Ordre rīcība jautājumā par SEL paziņošanas pienākumu attiecas uz, pirmkārt, neattaisnotu tās uzstāšanu uz to, lai SEL pastāvēšanas gaitā izdarīto grozījumu stāšanas spēkā tiktu pakārtota atliekošam nosacījumam un lai šajā ziņā atbilstoši tiktu izdarīti grozījumi noteiktu sabiedrību dokumentos, un, otrkārt, prasības paziņot likumā neprasītu informāciju, piedraudot ar sankcijām, tostarp attiecībā uz Labco grupas SEL, kuras Ordre vadība identificējusi kā draudus.

345    Šīs darbības katrā ziņā pārsniedz Ordre konsultatīvo lomu saistībā ar pie prefekta kārtojamajām akreditācijas procedūrām un neattaisno arīdzan apstāklis, ka prefekta lēmumus Ordre ņem vērā reģistra pārvaldīšanā, jo šī darbība tiek veikta, pamatojoties uz tās iekšējo regulējumu. Tāpēc Ordre šo rīcību nevar uzdot par gluži vienkāršu prefekta šajā ziņā esošo pilnvaru paplašinājumu. Turklāt, kā Komisija pareizi norāda, Ordre nav reglamentēšanas pilnvaru.

346    Turklāt no trešā prasības pamata izvērtējuma izriet, ka to noteikumu stingra interpretācija, ar kuriem Ordre pamatojusi savus informācijas pieprasījumus jautājumā par akciju kustību SEL, nav attaisnojama attiecībā uz tās uzdevumu a posteriori pārbaudīt tiesību normas. Tātad izslēgtu LESD 101. panta 1. punkta piemērošanu jautājumā par attiecīgo rīcību nevar argumentēt, ka tās iespējamās konkurenci ierobežojošās sekas ir vajadzīgas pienācīgai profesijas praktizēšanai atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai, kā tas ir atzīts jautājumā par noteiktiem advokātu arodapvienības noteikumiem iepriekš 21. punktā minētā sprieduma Wouters 109. un 110. punktā.

347    Turklāt tāpat ir vērtējamas ceturtajā un piektajā prasības pamatā aplūkotās Ordre rīcības laboratoriju grupu attīstības jautājumā vai atlaižu jautājumā. Profesionālās ētikas pienākumu ievērošana Ordre patiešām ir jānodrošina saistībā ar tās likumiskajiem uzdevumiem, kuru vidū ir farmaceita biologa neatkarības aizsardzība un sabiedrības veselības sekmēšana. Tomēr tās rīcībai ir jāietilpst likumdevēja un pārvaldes iestāžu radītajos tiesiskā regulējuma ietvaros, jo pašai Ordre nav reglamentēšanas pilnvaru. Tādējādi tad, kad šī pēdējā rīkojas, balstīdamās uz tiesību normās burtiski noteiktajam pretrunā esošu interpretāciju, vai pat saistībā ar noteiktu stratēģiju tos interpretē visšaurāk, tās rīcība nevar būt ārpus LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomas, pamatojoties uz argumentu, ka tā ir nesaraujami saistīta ar kāda leģitīma mērķa sasniegšanu. Šajā ziņā Komisija pareizi uzskata, ka privātpersonu pārstāvības iestādes ziņā nav izvērst likumā paredzētās aizsardzības apjomu, lai rūpētos par kādas grupas interešu aizsardzību, lai arī likumdevējs ir iezīmējis piešķirtās aizsardzības robežas un atstājis iespēju zināmā mērā konkurēt.

348    Tātad no iepriekš 21. punktā minētā sprieduma Wouters izrietošie principi neļauj vispārīgi uzskatīt, ka uz apstrīdētajā lēmumā aplūkotajām Ordre ierobežojošajām rīcībām neattiecas LESD 101. panta 1. punkta aizliegums.

349    No tā izriet, ka pirmais prasības pamats ir jānoraida.

350    Tādējādi prasījumi par lēmuma atcelšanu ir jānoraida.

2.     Par pakārtoto prasību samazināt naudas soda apmēru

351    Jāatgādina, ka Komisijas pieņemto lēmumu tiesiskuma pārbaudi papildina Regulas Nr. 1/2003 31. pantā Savienības tiesai atbilstoši LESD 261. pantam piešķirtā neierobežotā kompetence. Šī kompetence pilnvaro tiesu papildus sankciju likumības vienkāršai pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzliktā naudas soda vai noteiktās kavējuma naudas apmēru.

352    Tādējādi Vispārējai tiesai tās nolēmuma pieņemšanas dienā, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, ir jānovērtē, vai prasītājām ir uzlikts naudas sods, kura apmērs pareizi atspoguļo attiecīgā pārkāpuma smagumu un ilgumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑343/06 Shell Petroleum u.c./Komisija, 117. punkts un tajā minētā judikatūra).

353    Tomēr jāuzsver, ka neierobežotas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes, un jāatgādina, ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principa balstīta tiesvedība (iepriekš 57. punktā minētais spriedums Chalkor/Komisija, 64. punkts).

354    Šajā lietā, kā izklāstīts iepriekš 11. punktā, Komisija, lai noteiktu naudas soda apmēru, piemēro pamatnostādņu 37. punktu. Šajā tiesību normā ir paredzēts:

“Lai gan šīs pamatnostādnes sniedz vispārēju metodiku naudas soda noteikšanai, konkrētie lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību var attaisnot Komisijas novirzīšanos no šīs metodikas vai no 21. punktā minētajiem ierobežojumiem.”

355    No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 769. apsvērumā naudas sodu EUR 5 miljonu apmērā Komisija nosaka abstrakti, pat ja tā tur min faktorus, kurus tā ir ņēmusi vērā, nosakot naudas sodu. Naudas soda apmēra noteikšana ir iztirzāta apstrīdētā lēmuma preambulas 746.–772. apsvērumā. No tiem izriet, ka Komisija to ir noteikusi, ņemot vērā to, ka pārkāpums ir ļoti smags, jo skar nozīmīgu tirgu, apstākli, ka šī lieta ir pirmais gadījums, kad varētu tikt piemērots Regulas Nr. 1/2003 23. panta 4. punkts, kā arī to, ka Ordre biedri iespējami pilnībā neapzinājās piemērojamo tiesību normu tvērumu. Tā ņēmusi vērā arī attiecīgās rīcības slepenumu. Jautājumā par vienotā un turpinātā pārkāpuma ilgumu Komisija uzskatīja, ka tas ildzis kopumā sešus gadus, no kuriem 2 gados un 11 mēnešos ir konstatētas abas pārkāpjošās rīcības izpausmes. Visbeidzot Komisija ir noraidījusi Ordre piesaukto vainu mīkstinošo apstākļu esamību.

356    Vispārējā tiesa ievadam norāda, ka abstrakto naudas soda apmēra noteikšanu Ordre neapstrīd. Šajā ziņā, pat ja būtu bijis vēlams, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā būtu izklāstījusi skaitlisku pamatojumu, kas ļautu izsvērt dažādo naudas soda apmēra noteikšanai būtisko parametru ņemšanu vērā, šajā lēmumā tomēr īstenībā nav nenorādīts pamatojums, ievērojot, ka Komisija ir konkretizējusi vērtēšanas elementus, kas tai ļāvuši noteikt pārkāpuma smagumu un ilgumu (skat. Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 463. un 464. punkts un tajos minētā judikatūra).

357    Taču, lai arī neapstrīdot pamatnostādņu 37. punkta izmantošanu tās gadījumā, Ordre lūdz samazināt naudas soda apmēru vairāku iemeslu dēļ.

358    Pirmkārt, Ordre ieskatā, esot bijis jāparedz, ka šajā lietā naudas sods nav saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Turklāt, ja arī naudas sods būtu jāuzliek, tam būtu jābūt simboliskam, jo tas būtu pietiekami atturošs un samērīgs pasākums ar sabiedriskā pakalpojuma uzdevumiem apveltītas bezpeļņas arodorganizācijas instances gadījumā. Tā vienlīdz atgādina, ka iespējamā naudas soda atturošā iedarbība ir neitralizēta kopš brīža, kad atlaižu jautājumā tika pieņemts Rīkojums Nr. 2010‑49. Visbeidzot, Komisijai esot bijis pret to jāattiecas tāpat, kā tā savā 2004. gada 24. jūnija lēmumā (Lieta COMP/A.38549 – Beļģijas arhitektu arodapvienība) attiekusies pret Beļģijas arhitektu arodapvienību, kurai par horizontālu vienošanos par cenām tika piemērots naudas sods tikai EUR 100 000 apmērā.

359    Šajā ziņā, lai arī Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, kurā noteikts, ka naudas soda piemērošana ir Komisijai pavērta iespēja un nekādā gadījumā pārkāpuma konstatācijas loģiskas un automātiskas sekas, jautājums par šā naudas soda uzlikšanu vai neuzlikšanu gadījumā, kad tā konstatē LESD 101. panta pārkāpumu, ir atstāts tās ziņā, nav teikts, ka šajā lietā naudas sodam jābūt simboliskam vai pat nebūtu jābūt vispār.

360    Jautājumā par naudas sodu EUR 100 000 apmērā, kas Beļģijas arhitektu arodapvienībai uzlikts par to, ka tā saviem biedriem likusi izmantot minimālo cenu, jāatgādina, ka Komisijas lēmumu prakse nav izmantojama kā naudas sodu tiesiskais pamats konkurences jomā un lēmumiem, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējošs raksturs, nosakot, vai iespējami pastāv diskriminācija, jo ir maz ticams, ka lietas faktiskie apstākļi, piemēram, attiecīgie tirgi, preces, uzņēmumi un laikposmi, būs identiski (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑73/04 Carbone-Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

361    Turklāt minētajā lēmumā Komisija vispirms noteikusi naudas soda pamatsummu EUR 4 500 000, kas tomēr tika samazināts līdz EUR 100 000, ņemot vērā, ka minētais naudas sods ir radies 2004. gadā, kad Komisija vēl tikai sāka domāt par konkurenci brīvo profesiju jomā. Taču Ordre izdarīto pārkāpumu laikā Komisija jau bija publicējusi ziņojumu par konkurenci brīvajās profesijās, kurā izklāstīti ieteikumi dalībvalstīm šajā jautājumā. Kāds cits abas šīs lietas atšķirošs apstāklis ir tas, ka, atšķirībā no Ordre, Beļģijas arhitektu arodapvienība savu izturēšanos mainīja uzreiz, līdzko Komisija uzsāka procedūru.

362    Savukārt par to, ka šajā lietā uzliktā naudas soda atturošo iedarbību ir neitralizējušas 2010. gadā notikušās leģislatīvās izmaiņas, proti, pieņemot Rīkojumu Nr. 2010‑49, ar kuru bez izņēmumiem aizliegtas atlaides (skat. iepriekš 242. punktu), jānorāda, ka preventīvais raksturs attiecas galvenokārt uz nākotnē iespējamiem konkurences tiesību pārkāpumiem, kas var arī neattiekties uz tā paša veida pārkāpumu, uz kuru attiecas apstrīdētajā lēmumā aplūkotās rīcības. Turklāt Ordre rīcība atlaižu jautājumā attiecas tikai uz vienu apstrīdētajā lēmumā pārmestā vienotā un turpinātā pārkāpuma daļu. Tātad šis arguments ir neefektīvs.

363    Tāpat apstāklis, ka Ordre nav peļņas organizācija un pilda sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus, vēl neizslēdz, ka šo pienākumu konkrētajā izpildē tā varētu dot priekšroku kādām privātām interesēm, un tādējādi naudas soda nepiemērošanu vai simboliska naudas piemērošanu nevar attaisnot arī ar šo argumentu. Apstāklis, ka, Ordre ieskatā, nav iedomājams, ka kāda ar likumu izveidota arodapvienība nepildītu kādas Eiropas iestādes izdotu rīkojumu, turklāt ir tīri teorētisks arguments, kuram arī šajā ziņā nevar būt izšķirošas nozīmes.

364    Otrkārt, replikas rakstā Ordre norāda, ka no iebildumu raksta izriet, ka Komisija kļūdaini ir atstājusi bez ievērības divus aspektus, kas ļautu samazināt naudas soda apmēru, proti, pirmkārt, tās brīvprātīgā sadarbība cenu jautājumā tās atbildē uz saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu izteikto informācijas pieprasījumu un, otrkārt, pārbaudes pilnvaru pārsniegšanu, kas esot tās tiesību uz aizstāvību pārkāpums. Vispārējai tiesai tostarp esot jāņem vērā šis nupat minētais procesuālais pārkāpums, pat gadījumā, ja tā uzskata, ka tā rezultātā apstrīdētais lēmums nebūtu jāatceļ.

365    Lai arī nav jāspriež par Komisijas argumentu, ka šie argumenti esot nepieņemami, jo saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmajā daļā noteikto tie ir novēloti, tie ir jānoraida. Proti, no iepriekš izklāstītā prasības atcelt lēmumu pamatošanai izvirzīto prasības pamatu izvērtējuma izriet, ka Komisija nav pārsniegusi pārbaudes pilnvaras un nav aizskārusi Ordre tiesības uz aizstāvību. Saistībā ar argumentu par apgalvoto Ordre sadarbību savā 2009. gada 10. februāra atbildē uz Komisijas 2009. gada 3. februāra informācijas pieprasījumu šī pēdējā [Komisija] pareizi apgalvo, ka pārkāpuma izcenojumu aspekts neizriet no kādas Ordre atzīšanās brīvprātīgi veiktas izpaušanas, jo vairāk informācijas par darbībām atlaižu jautājumā tā pieprasījusi, pamatojoties uz tās rīcībā jau esošo informāciju, tostarp Ordre instanču sanāksmju protokoliem.

366    Treškārt, Ordre atsaucas uz noteiktiem īpašiem lietas apstākļiem, kas attaisnojot naudas soda apmēra samazināšanu.

367    Ordre ieskatā, uz to būtu bijis jāattiecina vainu mīkstinošie apstākļi, ņemot vērā, ka tās rīcībai saistībā ar atlaidēm bijušas tikai niecīgas sekas, ka tās nolūks nebija izturēties labvēlīgāk pret mazajām laboratorijām, ka tās darbība saistībā ar laboratoriju attīstību bija vērsta uz farmaceita neatkarības aizsardzību un bija atbilstīga likumam, ka attiecīgās rīcības bija publiskas un ka tās biedru piederība bija obligāta.

368    Pirmkārt, jautājumā par attiecīgo rīcību publiskumu jākonstatē, ka Komisija paskaidro, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 756. apsvērumā to ņēmusi vērā, norādot, ka tāpēc šī nav rīcība, kas būtu jāuzskata par īpaši smagu.

369    Tāpat jautājumā par piederības obligātumu apstrīdētā lēmuma preambulas 757. apsvērumā Komisija norāda, ka to ņēmusi vērā, izmantojot savu rīcības brīvību naudas soda apmēra noteikšanā, jo par Ordre darbību sekām var nākties atbildēt uzņēmumiem neatkarīgi no to faktiskās iesaistīšanās pakāpes. Proti, ir skaidri redzams, ka šī iesaistīšanās pakāpe varēja būt dažāda un, kā norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 754. apsvērumā, noteikti lēmumi iespējami uzspiesti Ordre biedriem pret viņu gribu.

370    Tomēr šie faktori ir jāizsver ar citām pārkāpumu raksturojošajām īpašībām. Tādējādi rīcība attiecībā uz atlaidēm ir viens no horizontālas vienošanās par cenām paveidiem, kas ir viens no vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem Lēmumu, ar kuriem paredzēts liegt laboratoriju grupu attīstību, gadījumā tie ir šķēršļi ražošanai, tehniskajai attīstībai un ieguldījumiem tirgū, kuru rezultātā iespējami varētu tikt aizkavēta starptautisku grupu darbošanās Francijas tirgū un sadalīts iekšējais tirgus, kā Komisija to atgādina apstrīdētā lēmuma preambulas 755. apsvērumā. Ņemot vērā arī pārkāpuma ilgumu (skat. iepriekš 355. punktu), kā arī 2008. gadā EUR 4,4 miljardu vērtībā aplēstā skartā tirgus izmēru (apstrīdētā lēmuma preambulas 759. apsvērums), kā arī to, ka Ordre rīcības ietekme bija nozīmīga, ievērojot, ka reģistrā reģistrētajiem farmaceitiem biologiem pieder biomedicīnisko analīžu pakalpojumu tirgus daļa kopumā 95 % apmērā, Komisija varēja uzskatīt, ka norādītie apstākļi nav mainījuši pārkāpuma smagumu.

371    Otrkārt, tas, ka pārkāpumam atlaižu ziņā esot bijušas tikai niecīgas sekas un ka konkrēti ar rīcību attiecībā uz atlaidēm nebija domāts aizsargāt mazās laboratorijas, jāatgādina, ka pret konkurenci vērstas darbības ietekme nav noteicošais kritērijs, novērtējot piemērotu naudas soda apmēru, un ka citiem tādiem faktoriem kā nodoma faktors var būt lielāka nozīme nekā tiem, kuri attiecas uz minēto ietekmi šajā kontekstā, it īpaši, ja tie ir sevišķi smagi pārkāpumi, kā, piemēram, cenu noteikšanu un tirgu sadale (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija spriedumu lietā T‑138/07 Schindler Holding u.c./Komisija, Krājums, II‑4819. lpp., 222. punkts un tajā minētā judikatūra).

372    Taču no iepriekš izklāstītā lēmuma atcelšanas prasījumu izvērtējuma izriet, ka Komisijas rīcībā ir dokumentārie pierādījumi, kuros apliecināts, pirmkārt, Ordre vadības nodoms bremzēt noteiktu laboratoriju grupas veidojumu attīstību un, otrkārt, iebilst pret atlaidēm virs 10 %, un šim mērķim nav likumīga pamata, un tātad tas nav attaisnojams ar norādi uz farmaceita biologa neatkarības vai pat sabiedrības veselības aizsardzību.

373    Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 761. apsvērumā atgādināto Komisijas secinājumu par to, ka tikušas īstenotas darbības attiecībā uz atlaidēm, Ordre nav izdevies sekmīgi atspēkot, kā izriet tostarp no iepriekš izklāstītā devītā prasības pamata pirmās daļas izvērtējuma.

374    Komisija tātad nav pieļāvusi kļūdu, naudas soda apmēra noteikšanā nepiešķirdama nozīmi šiem faktoriem.

375    Treškārt, jautājumā par argumentu, ka Ordre esot vienīgi interpretējusi likumu, tā nav izklāstījusi argumentus, kuri ļautu izdarīt secinājumu, kas atšķirtos no Komisijas secinājuma, ka tās veiktā likuma interpretācija bija pretrunā to formulējumiem un atbilda konkurences ierobežošanas loģikai lielā vairākumā aspektu, kādā izpaužas vienotais un turpinātais pārkāpums, kurā tā tiek vainota. Komisija nav pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma preambulas 768. apsvērumā neatzīdama vainu mīkstinoša apstākļa esamību, pamatojoties uz Ordre argumentiem, ka tās rīcību esot atļāvušas vai pat mudinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums.

376    Tomēr šis secinājums ir jāniansē attiecībā uz iebildumiem, kas apstrīdētajā lēmumā (preambulas 450. un nākamie apsvērumi) izklāstīti jautājumā par SEL statūtu un līgumu grozījumu spēkā stāšanos.

377    Proti, pat ja no iepriekš 128.–157. punktā izdarītā otrā prasības pamata izvērtējuma izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, kas izriet no Francijas tiesību aktu nepareizas interpretācijas jautājumā par SEL pastāvēšanas gaitā notikušo statūtu grozījumu un līgumu tūlītēju spēkā stāšanos, iepriekš 155. punktā tomēr uzskatīts, ka lēmumā diemžēl nav gandrīz nekas teikts par Apkārtraksta Nr. 98‑585 ietekmi šajā ziņā, atskaitot 562. zemsvītras piezīmē rodamo atsauci uz apstākli, ka tajā ir ietverta atšķirīga piemērojamās kārtības interpretācija norāde, ka “sabiedrībai vispirms jālūdz akreditācija saistībā ar šiem grozījumiem”.

378    Proti, pat ja šis Apkārtraksts un no tā izrietošā prefektu prakse pieņemt akreditāciju pārgrozošus lēmumus neliek apšaubīt Komisijas izvērtējuma tiesiskumu, tie ir apstākļi, kas iespējami ietekmējuši Ordre pārmesto nostāju ieņemšanu. Neatkarīgi no jautājuma par Apkārtraksta Nr. 98‑585 un prefektu prakses tiesiskumu šajā konkrētajā ziņā ar tiem var tikt izskaidrota Ordre aizstāvētā izpratne par divkāršu sistēmu: laboratorijas atļaujas grozīšana deklaratīvā kārtībā, bet vajadzība pēc jaunas SEL akreditācijas ar atliekošu iedarbību. Taču jautājums par šo divkāršo sistēmu apstrīdētajā lēmumā nav iztirzāts.

379    Tādējādi, ņemot vienlīdz vērā no apstrīdētā lēmuma preambulas 453. un nākamajiem apsvērumiem izrietošo apstākli, ka vairākas nostājas attiecībā pret SEL, kas Ordre tiek pārmestas, tā ir ieņēmusi līdz Apkārtrakstam Nr. 2005/206, šajā lietā jāuzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, neatzīdama vainu mīkstinoša apstākļa esamību attiecībā uz šo konkrēto pārkāpuma aspektu kādā attiecīgā laikposma daļā, proti, konkrēti, kamēr nebija stājies spēkā 2005. gada 14. novembra Apkārtraksts Nr. 2005/206.

380    Ievērojot iepriekš izklāstīto, ir jāpieņem iebildums par to, ka naudas soda apmēra noteikšanā Komisija ir atstājusi bez ievērības noteiktus vainu mīkstinošus apstākļus. Turpinājumā tiks izvērtēts, kādas sekas no tā secināmas naudas soda apmēra noteikšanā.

381    Jākonstatē, ka iepriekš 376.–379. punktā identificētais vainu mīkstinošais apstāklis attiecas tikai uz vienu no četriem lēmumu veidiem, par kuriem izteikti pārmetumi Ordre saistībā ar vienu aspektu tās rīcībā, ar kuru paredzēts liegt laboratoriju grupu attīstību. Turklāt tas attiecas tikai uz vienu daļu laikposma, kurā šā veida darbības tika veiktas (laikposmā no 2003. gada nogales līdz 2005. gadam). Taču Komisijai ir pierādījumi par citiem jautājumā par laboratoriju grupu attīstību pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz laikposmu līdz 2005. gadam.

382    Ievērojot šos apstākļus, attiecīgās kļūdas dēļ naudas soda apmēru varētu samazināt tikai minimāli. Tāpēc Vispārējā tiesa uzskata, ka, lai to ņemtu vērā, samazinājums EUR 250 000 apmērā ir pienācīgs, un tādējādi naudas sodam, kas uzlikts Ordre, jābūt noteiktam EUR 4 750 000 apmērā.

383    Visbeidzot vēl jāizvērtē Ordre argumenti par naudas soda nesamērīgumu vai nepienācīgumu, ievērojot, ka Ordre vājās maksātspējas dēļ varot tikt apdraudēta tās pienācīga darbība. Šis izvērtējums būtu jāveic attiecībā uz šādi pārrēķināto naudas sodu.

384    Kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma preambulas 743. apsvērumā, apstāklis, ka naudas soda aprēķina metodē netiek ņemta vērā Ordre vājā maksātspēja, nav izšķirošs, ievērojot, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts ļauj ņemt vērā apgrozījumu, kāds ir katram pārkāpuma skartajā tirgū aktīvajam biedram.

385    No tostarp apstrīdētā lēmuma preambulas 744. apsvēruma izriet, ka Komisija naudas sodu uzlikusi, atsaucoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Šīs tiesību normas trešajā daļā ir paredzēts, ka, ja apvienības pārkāpums ir saistīts ar tās dalībnieku darbībām, [naudas sods] nepārsniedz 10 % no kopējā katra tā dalībnieka apgrozījuma summas, kas darbojas tirgū, kuru skāris apvienības pārkāpums. Šīs tiesību normas trešajā daļā paredzētā pārbaude būtu jāveic attiecībā uz pārrēķināto apmēru, lai pārbaudītu, vai tas nav nesamērīgs.

386    Turklāt Regulas Nr. 1/2003 23. panta 4. punkta pirmajā daļā ir norādīts, ka, “ja [naudas sodu] uzliek uzņēmumu apvienībai, ņemot vērā tās dalībnieku apgrozījumu, un ja apvienība ir maksātnespējīga, apvienībai ir pienākums prasīt iemaksas no saviem dalībniekiem, lai segtu [naudas soda] summu”.

387    Jākonstatē, ka Komisijas apstrīdētajā lēmumā izklāstītā argumentācija ietver konkrēti apsvērumu par Ordre biedru maksātspēju. Proti, apstrīdētā lēmuma preambulas 746.–751. apsvērumā Komisija norāda uz šīs, ar Regulu Nr. 1/2003 ieviestās tiesību normas novitāti, kā arī uz iespēju, ka, lai spētu samaksāt naudas sodu, Ordre faktiski var nākties izmantot iemaksas, ko veic tās biedri, kuri tomēr varēja dažādā mērā uzraudzīt vadības iestāžu pieņemtos lēmumus. Komisija šādi attaisno apstākli, ka tā šajā lietā atkāpjas no pamatnostādnēs paredzētās aprēķināšanas metodes, un Ordre neapstrīd, ka pamatnostādņu 37. punkta piemērošana tai ir labvēlīgāka šajās pamatnostādnēs paredzētās vispārīgās metodes piemērošana, kā Komisija to norāda apstrīdētā lēmuma preambulas 751. apsvērumā.

388    Jautājumā par naudas soda finansiālās iedarbības pārbaudi Ordre neapstrīd Komisijas izmantotos finanšu datus. No apstrīdētā lēmuma preambulas 771. apsvēruma secināms, ka 95 % no amata atlīdzības, ko 2008. gadā Francijā saņēmušas privātās biomedicīnisko analīžu laboratorijas, vērtības bija EUR 4,2 miljardi (nevis “EUR 4 205 033 miljoni”, kā norādīts, pamatojoties uz acīmredzamu pārrakstīšanās kļūdu), jo jaunāku datu toreiz nebija. Turklāt no minētā preambulas 771. apsvēruma vienlīdz izriet, ka Komisija ir ņēmusi vērā 95 % no amata atlīdzību kopvērtības, lai izslēgtu to apgrozījumu, ko veic ārstiem biologiem vienpersoniski piederošās laboratorijās, kas atbilst aptuveni 5 % no privāto laboratoriju kopskaita. Šie skaitļi ir apstiprināti apstrīdētā lēmuma preambulas 23. un 759. apsvērumā, kuros ir norādīts uz privāto laboratoriju 2008. gada apgrozījumu EUR 4,4 miljardu apmērā, lai aprakstītu tirgus izmēru.

389    Vispārējās tiesas rīcībā ir vienīgi apstrīdētajā lēmumā sniegtā informācija par privāto biomedicīnisko analīžu laboratoriju attiecīgajā tirgū veikto apgrozījumu. Būtu tomēr jāuzsver, ka nav apgalvots, ka šis apjoms šodien varētu vairs nebūt atspoguļojošs. Katrā ziņā var pamatoti tikt uzskatīts, ka sprieduma dienā skartā tirgus vērtību tā nenovērtē pārāk augstu.

390    Taču uzliktā naudas soda Vispārējās tiesas samazinātais apmērs atbilst tikai mazliet vairāk nekā 1 % šā apjoma. Tātad tas nav pārmērīgs.

391    Turklāt, ievērojot lietas materiālus, nav redzams, ka būtu pamats domāt, ka pārrēķinātais naudas sods varētu apdraudēt attiecīgajā tirgū aktīvo G nodaļas biedru dzīvotspēju gadījumā, ja nākotnē tiktu izmantots to devums.

392    Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 3. pants un naudas sods jānosaka EUR 4,75 miljonu apmērā, kas ir summa, kuru Vispārējā tiesa, īstenojot savas neierobežotās pilnvaras, uzskata par piemērotu, ievērojot konkrētos lietas apstākļus, kas it īpaši ir saistīti ar Komisijas konstatētā pārkāpuma smagumu un ilgumu, tāpat kā Ordre rīcībā esošos līdzekļus, un prasība pārējā daļā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

393    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

394    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punktam Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai.

395    Šajā lietā tika daļēji apmierināts tikai viens iebildums, kas izvirzīts, lai pamatotu pakārtoto prasību samazināt naudas soda apmēru, un tā rezultātā ir samazināts Ordre piemērotā naudas soda apmērs. Tādēļ lietas apstākļi būtu taisnīgi novērtēti, nospriežot, ka Komisija sedz savus un vienas desmitdaļas apmērā atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas radušies Ordre, kura sedz savus tiesāšanās izdevumus deviņu desmitdaļu apmērā.

396    Labco savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež:

1)      naudas sods, kas Komisijas 2010. gada 8. decembra Lēmuma C(2010) 8952, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu (Lieta 39510 – Labco/ONP) 3. pantā ir kopīgi un solidāri uzlikts Ordre national des pharmaciens (ONP), Conseil national de l’Ordre des pharmaciens (CNOP) un Conseil central de la section G de l’Ordre national des pharmaciens (CCG), ir noteikts EUR 4,75 miljonu apmērā;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina ONP, CNOP un CCG radušos tiesāšanās izdevumus vienas desmitdaļas apmērā;

4)      ONP, CNOP un CCG sedz savus tiesāšanās izdevumus deviņu desmitdaļu apmērā;

5)      Labco sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Berardis Czúcz Popescu

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 10. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un prasījumi

Juridiskais pamatojums

1.  Par prasību atcelt lēmumu

Par pirmo prasības pamatu par kļūdu LESD 101. panta interpretācijā un piemērošanā, ņemot vērā spriedumu Wouters

Par prasības pamatiem par rīcību, kas vērsta pret laboratoriju grupu attīstību

Par prasības pamatiem par SEL kapitāla izveidošanu un grozīšanu

–  Par ceturto prasības pamatu, kas būtībā ir par to, ka neesot ņemta vērā CCG kā akcionāra profesionālās neatkarības garanta loma saistībā ar tās minimālo līdzdalību SEL kapitālā

–  Par piekto prasības pamatu, kas būtībā ir par kļūdu vērtējumā attiecībā uz likumdevēja nodomu saistībā ar SEL kapitāldaļu sadalīšanu virs 25 % robežvērtības un SEL kapitāldaļu sadalīšanā piemērojamā tiesiskā regulējuma neievērošanu

Par prasības pamatiem par SEL pastāvēšanas laikā esošajiem paziņošanas pienākumiem

–  Par otro prasības pamatu, kas būtībā attiecas uz kļūdu vērtējumā, kura izriet no Francijas tiesību aktu piemērošanas jomas nepareizas interpretācijas jautājumā par CCG prefekta attiecīgo lomu, kad kādas SEL pastāvēšanas gaitā notiek pārmaiņas

–  Par trešo prasības pamatu, kas būtībā ir par to, ka neesot ievērotas Francijas tiesību aktos paredzētā paziņošanas pienākuma piemērošanas joma un CCG loma saistībā ar tās uzdevumu a posteriori pārbaudīt sabiedrību dokumentus

Par sesto prasības pamatu, kas būtībā ir par kļūdu LESD 101. panta interpretācijā un piemērošanā, ciktāl uzliktie disciplinārsodi pastiprinot attiecīgo lēmumu iespējamās vai faktiskās sekas

Par prasības pamatiem attiecībā uz iebildumiem par cenām

Par septīto kā galveno izklāstīto prasības pamatu, kas būtībā ir par pilnvaru pārsniegšanu, kura izriet no pārbaudes pilnvaru robežu neievērošanas

–  Par pirmo iebildumu

–  Par otro iebildumu

Par pakārtoti izklāstīto astoto prasības pamatu, kas būtībā ir par kļūdu vērtējumā jautājumā par piemērojamā tiesiskā regulējuma tvērumu un likumdevēja nodomu

Par pakārtoti izvirzīto devīto prasības pamatu, kas būtībā ir par kļūdu faktu vērtējumā, kā rezultātā radusies kļūda tiesību piemērošanā

–  Par otro daļu

–  Par pirmo daļu

Par pārkāpuma vienotības un turpinātības apstrīdēšanu

Secinājums par judikatūras Wouters piemērošanu un prasības atcelt lēmumu pamatošanai izklāstītie pamati

2.  Par pakārtoto prasību samazināt naudas soda apmēru

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – franču.