Lieta T‑324/10

Firma Léon Van Parys NV

pret

Eiropas Komisiju

Muitas savienība – Ekvadoras izcelsmes banānu imports – Ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa – Pieteikums par ievedmuitas nodokļa atlaišanu – Regulas (EEK) Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 239. pants – Muitas iestāžu kļūda – Ieinteresētās personas rupja neuzmanība

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2013. gada 19. marta spriedums

1.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa – Regulas Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ievedmuitas nodokļa neiegrāmatošanai

(Padomes Regulas Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts)

2.      Eiropas Savienība s pašu resursi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa – Regulas Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ievedmuitas nodokļa neiegrāmatošanai – Pašu kompetento iestāžu pieļauta kļūda – Prasība veikt aktīvu darbību

(Padomes Regulas Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts)

3.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa – Regulas Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ievedmuitas nodokļa neiegrāmatošanai

(Padomes Regulas Nr. 2913/92 4. panta 3., 13. un 14. punkts, un 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts)

4.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa – Vēršanās Komisijā par gadījumu, kurā izteikts lūgums neveikt piedziņu – Iebildumu paziņošana iesniedzējam – Piekļuve dokumentiem – Piemērošanas joma

(Padomes Regula Nr. 2913/92)

5.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu atmaksa vai atlaišana – Apstākļi, kuros nav konstatēta ieinteresētās personas veikta “krāpšana vai rupja neuzmanība” – Rupjas neuzmanības jēdziens – Šaura interpretācija – Importa sertifikātu iegūšana no starpnieka neveicot to īpašnieku pārbaudi – Izslēgšana

(Padomes Regulas Nr. 2913/92 239. pants; Komisijas Regulas Nr. 2454/93 905. pants)

6.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu atmaksa vai atlaišana – Kopienu Muitas kodeksa 239. pantā un šī kodeksa īstenošanas Regulas Nr. 2454/93 905. pantā noteiktā taisnīguma klauzula – Komisijas rīcības brīvība – Īstenošanas noteikumi

(Padomes Regulas Nr. 2913/92 239. pants)

7.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu atmaksa vai atlaišana – Apstākļi, kuros nav konstatēta ieinteresētās personas veikta “krāpšana vai rupja neuzmanība” – Pierādīšanas pienākums

Padomes Regulas Nr. 2913/92 239. panta 1. punkts)

1.      Saskaņā ar Regulas Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu valsts iestādes var neveikt pēcmuitošanas piedziņu, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi priekšnoteikumi. Ja šie trīs priekšnoteikumi ir izpildīti, muitas parādnieks var prasīt, lai tam netiktu piemērota piedziņa.

Vispirms ir vajadzīgs, lai nodoklis nebūtu iekasēts pašu kompetento iestāžu kļūdas dēļ. Tālāk šo iestāžu pieļautai kļūdai jābūt tāda rakstura, ka nebija iespējams saprātīgi sagaidīt, ka persona, kas ir atbildīga par samaksu un kas darbojas labā ticībā, to atklās, neskatoties uz tās profesionālo pieredzi un rūpību, kas tai bija jāievēro. Visbeidzot, muitas nodokļa parādniekam ir jāievēro visas spēkā esošās tiesību normas par muitas deklarāciju.

Tas, vai šie nosacījumi ir izpildīti, ir jānovērtē atbilstoši minētās Regulas 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta mērķim aizsargāt personas, kas atbildīga par nodokļa samaksu, tiesisko paļāvību saistībā ar to, ka visi apstākļi un kritēriji, uz kuriem ir balstīts lēmums atgūt vai neatgūt muitas nodokļus, ir pamatoti.

(sal. ar 34.–36. punktu)

2.      Saskaņā ar Regulas Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu tikai valsts iestāžu aktīva rīcība rada tiesības uz to, lai neveiktu ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņu.

(sal. ar 53. punktu)

3.      No Regulas Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 4. panta 3. punkta izriet, ka “muitas dienesti” nozīmē iestādes, kuru pienākumos tostarp ietilpst muitas noteikumu piemērošana. No tā izriet, ka tajos ir iekļautas gan dalībvalstu, gan trešo valstu administratīvās iestādes, kuru pienākums ir nodrošināt muitas tiesiskā regulējuma uzraudzību un kontroli saskaņā ar šo pienākumu definīcijām, kas ir sniegtas Regulas Nr. 2913/92 4. panta 13. un 14. punktā. Šajā ziņā Komisiju nevar uzskatīt par muitas iestādi minētās Regulas izpratnē. Tādējādi kļūdas, kuras tā, iespējams, ir pieļāvusi šajā ziņā, nerada tiesības nepiemērot šīs Regulas 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta pēcmuitošanas piedziņas mehānismu.

(sal. ar 60. punktu)

4.      Saskaņā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu Komisija vienīgā nevar izlemt, kuri ir ieinteresētajai personai pēcmuitošanas piedziņas neveikšanas procedūrā noderīgi dokumenti. Administratīvās lietas materiālos var būt dokumenti, kas ietver aspektus, kuri liecina par labu piedziņas neveikšanai, ko ieinteresētā persona varētu izmantot sava pieteikuma pamatojumam arī tad, ja Komisija tos nav izmantojusi. Tādējādi pieprasījuma iesniedzējam ir jābūt pieejamiem visiem nekonfidenciālajiem dokumentiem, kas atrodas lietas materiālos, ieskaitot tos, kurus Komisija nav izmantojusi savu iebildumu pamatošanai.

Tomēr tiek prezumēts, ka dokuments, kuram lūdz piekļuvi, nepastāv, ja attiecīgā iestāde tā apgalvo. Neskatoties uz to, tā ir vienkārša prezumpcija, kuru prasītājs, izmantojot visus izvirzītos pamatus, var apšaubīt, pamatojoties uz atbilstošām un saskanīgām pazīmēm.

(sal. ar 70. un 72. punktu)

5.      Ievedmuitas nodokļu atmaksāšana atbilstoši Regulas Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, 905. pantam ir pakļauta diviem kumulatīviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, pastāv īpaša situācija un, otrkārt, ieinteresētā persona nav pieļāvusi rupju neuzmanību vai tai nav bijis ļauna nolūka. Tādējādi nodokļa atmaksāšanas atteikšanai pietiek ar to, ka nav izpildīts viens no šiem diviem nosacījumiem.

Šajā ziņā, lai izvērtētu, vai ir pieļauta rupja neuzmanība, tostarp ir jāņem vērā to normu sarežģītība, kuru neizpildes dēļ ir radies muitas parāds, kā arī tirgus dalībnieka profesionālā pieredze un rūpība. Turklāt tā kā ievedmuitas nodokļu atmaksāšana vai atlaišana, ko var piešķirt tikai ar noteiktiem nosacījumiem un speciāli tam paredzētos gadījumos, ir izņēmums no parastās importa un eksporta procedūras, normas, kurās paredzēta šāda atmaksāšana vai šāda atlaišana, ir jāinterpretē šauri. It īpaši, tā kā rupjas neuzmanības neesamība ir obligāts nosacījums, lai varētu prasīt ievedmuitas nodokļu atmaksāšanu vai atlaišanu, šis jēdziens ir interpretējams tādējādi, ka to lietu skaitam, kurās nodoklis tiek atmaksāts vai atlaists, ir jāpaliek ierobežotam.

Tātad nevar vispārīgi pieņemt, ka tirgus dalībnieku, kurš Savienībā importē preces un kurš šim nolūkam izmanto starpnieka pakalpojumus, lai iegūtu importa licenču izmantošanas tiesības, var uzskatīt par tādu, kurš nav rīkojies piesardzīgi vai nav ievērojis pienācīgu rūpību, ja tas neveic licenču īpašnieku pārbaudes. Šāda starpnieka pakalpojumu izmantošana ir importēšanas darbību veikšanas praktisks jautājums, kurā importētājam ir rīcības brīvība un kura nolūks ir atvieglot šādas darbības veikšanu, ja importētājs uzskata, ka noteiktā ekonomiskā situācijā starpnieks salīdzinājumā ar importētāju atrodas vislabākajā stāvoklī, lai tam sameklētu tirgus dalībniekus, kas ir jaunienācēji, kas ir ieguvuši licences un vēlas nodot to lietošanas tiesības, it īpaši kad importētājam vajag lielu skaitu licenču diezgan īsā laikā. Ja nav neviena cita detalizēta apstākļa, kurš tirgus dalībniekam var radīt šaubas par izmantoto importa licenču autentiskumu, tad nevar uzskatīt, ka saziņa ar importa licenču īpašniekiem bija nepieciešama, lai varētu laist brīvā apgrozībā importētās preces.

(sal. ar 77., 79., 80. un 102. punktu)

6.      Lai arī Komisijai ir rīcības brīvība, piemērojot Regulas Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 239. pantu, tai ir pienākums to īstenot, patiesi līdzsvarojot Savienības intereses nodrošināt muitas tiesiskā regulējuma ievērošanu, no vienas puses, un labticīga importētāja intereses neciest parastu komerciālu risku pārsniedzošus zaudējumus, no otras puses.

(sal. ar 81. punktu)

7.      Ja muitas iestādes secina, ka nevar pierādīt, ka tirgus dalībnieks ir veicis krāpšanu vai pieļāvis rupju neuzmanību, tad Komisijai, ja tā vēlas ieņemt citādu nostāju nekā valsts iestādes, ir jāpierāda ar atbilstošiem faktiskiem pierādījumiem, ka minētā tirgus dalībnieka rīcībā bija rupja neuzmanība.

(sal. ar 86. punktu)