Language of document : ECLI:EU:F:2012:42

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(trešā palāta)

2012. gada 22. martā


Lieta F‑5/08 DEP


Markus Brune

pret

Eiropas Komisiju

Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana – Radušos tiesāšanās izdevumu realitāte – Advokāta honorāri – Prasītājs, kurš darbojas advokāta profesijā

Priekšmets      Prasība noteikt atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus atbilstoši reglamenta 92. pantam, ar kuru M. Brune lūdz lietā F‑5/08 Brune/Komisija noteikt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar reglamenta 92. panta 1. punktu

Nolēmums      M. Brune lietā F‑5/08 Brune/Komisija atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi tiek noteikti EUR 11 140,05 apmērā.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Atlīdzināšanai pieprasīto izdevumu realitāte – Pierādīšanas pienākums

(Civildienesta tiesas reglamenta 91. panta b) punkts)

2.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Vērā ņemami elementi

(Civildienesta tiesas reglamenta 91. panta b) punkts)

3.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Advokāta ceļa izdevumi, lai ierastos uz tiesas sēdi

(Civildienesta tiesas reglamenta 91. panta b) punkts)

4.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Advokāta izrakstīts rēķins par transportlīdzeklī pavadīto laiku, lai ierastos uz tiesas sēdi

(Civildienesta tiesas reglamenta 91. panta b) punkts)

5.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Biroja un telekomunikāciju izdevumi

(Civildienesta tiesas reglamenta 91. panta b) punkts)

6.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Tiesāšanās izdevumi, kas radušies saistībā ar tiesāšanās izdevumu noteikšanas procedūru – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas

(Civildienesta tiesas reglamenta 86., 91. un 92. pants)

1.      Ja atbildētāja iestāde uzskata, ka prasītājs un tā advokāts ir krāpnieciski vienojušies noteikt fiktīvu tiesāšanās izdevumu apmēru, tai par šīm aizdomām ir jāinformē valsts kompetentās profesionālās iestādes, lai tās, zinot visus lietas faktus, varētu novērtēt šādas rīcības atbilstību attiecīgajiem profesionālās ētikas noteikumiem. Protams, prasītājam ir pienākums pierādīt atmaksai pieprasīto izdevumu realitāti, taču no tā, ka prasītāja advokāts ir cēlis prasību, piedalījies tiesas sēdē un sagatavojis dažādus procesuālos rakstus, ir iespējams secināt, ka viņš ir veicis vajadzīgās darbības un sniedzis pakalpojumus saistībā ar lietas izskatīšanu Civildienesta tiesā. Tāpēc prasītājam ir tiesības lūgt, lai Civildienesta tiesa nosaka, kādā apmērā izdevumi, kuru atlīdzību viņa advokāts pieprasa, var tikt atgūti no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

(skat. 18. un 19. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: 2007. gada 16. maijs, F‑100/05 DEP Chatziioannidou/Komisija, 19. punkts; 2009. gada 10. novembris, F‑14/08 DEP X/Parlaments, 21. punkts; 2011. gada 8. novembris, F‑92/09 DEP U/Parlaments, 37. un 38. punkts.

2.      Savienības tiesa nav tiesīga noteikt honorāru, kāds lietas dalībniekiem ir jāmaksā to advokātiem, bet ir tiesīga noteikt tikai to atlīdzības apmēru, kāds var tikt atgūts no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests segt tiesāšanās izdevumus. Tā kā nav Savienības tiesību normu, kurās būtu noteiktas samaksas likmes, valsts tiesai ir jānovērtē atlīdzināmā honorāra apmērs, atsaucoties uz stundu skaitu, kāds advokātam objektīvi būtu bijis vajadzīgs lietas skatīšanai. Lai to veiktu, principā ir jāņem vērā strīda priekšmets un raksturs, tā nozīmība no Savienības tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītība, darba apjoms, kas tiesvedības rezultātā varēja rasties iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un lietas dalībnieku ekonomiskās intereses saistībā ar lietu. Tādējādi kā pamats var tikt izmantota advokāta, kurš ir specializējies lietā, norādītā stundas likme, ja tiesvedībā pienācīgi informētam lietas dalībniekam varētu rasties īpaši sarežģīti tiesību jautājumi vai ja tiesvedība šim lietas dalībniekam ir bijusi īpaši nozīmīga, tā ka vēršanas pie advokāta, kurš ir specializējies, ir bijusi leģitīma. Tomēr Savienības tiesai nav jāņem vērā nedz valstī pastāvošā likme, kas nosaka advokātu atlīdzības apmēru, nedz arī iespējamā vienošanās šajā ziņā starp attiecīgo lietas dalībnieku un viņa pārstāvjiem vai padomdevējiem.

(skat. 18. un 21.–23. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: Chatziioannidou/Komisija, minēts iepriekš, 19. punkts; 2009. gada 1. jūlijs, F‑6/07 DEP Suvikas/Padome, 18. punkts; U/Parlaments, minēts iepriekš, 38. punkts.

3.      Ceļa izdevumi, kas radušies advokātam, lai ierastos no sava biroja uz Civildienesta tiesas sēdi, var tikt atmaksāti. Zinot, ka, ja advokāts izmanto savu personīgo automašīnu, ir sarežģīti noteikt viņam radušās ceļa izmaksas, jo tās tiek noteiktas, ņemot vērā degvielas patēriņu un transportlīdzekļa nolietojumu, ceļa izdevumu apmērs var tikt noteikts, atsaucoties uz dzelzceļa biļetes vidējo cenu pirmajā klasē.

(skat. 35. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 8. jūlijs, T‑7/98 DEP, T‑208/98 DEP un T‑109/99 DEP De Nicola/EIB, 40. punkts.

Civildienesta tiesa: Chatziioannidou/Komisija, minēts iepriekš, 30. punkts.

4.      Attiecībā uz rēķinu, ko advokāts izraksta par transportlīdzekļos pavadītajām stundām, nav nepamatoti, ka advokāts pieprasa kompensāciju par transportlīdzekļos pavadīto laiku, lai arī laiks, kas pavadīts, lai ierastos uz tiesas sēdi, rēķinā nevar tikt ietverts pēc nostrādāto stundu likmes.

(skat. 36. punktu)

5.      Advokātam radušies telekomunikāciju izdevumi nav uzskatāmi par pārmērīgiem, ja to apmērs, tiem pieskaitot biroja darba izmaksas, nepārsniedz 5 % no atlīdzināmā honorāra.

(skat. 38. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2006. gada 26. janvāris, T‑79/96 DEP un T‑260/97 DEP, Camar/Padome un Komisija, 71. punkts.

Civildienesta tiesa: Suvikas/Padome, minēts iepriekš, 41. punkts.

6.      Arī ja Civildienesta tiesas reglamenta 92. pantā attiecībā uz tiesāšanās izdevumu apstrīdēšanas kārtību atšķirībā no minētā reglamenta 86. panta – attiecībā uz spriedumiem vai rīkojumiem, ar ko izbeidz tiesvedību, – nav paredzēts, ka tiesvedībā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu nolēmums par tiesāšanās izdevumiem ir jāietver rīkojumā par tiesāšanās izdevumiem, ir jākonstatē, ka Civildienesta tiesai, ja tā, lemjot par prasību, kas, pamatojoties uz Civildienesta tiesas reglamenta 92. pantu, iesniegta, lai apstrīdētu tiesāšanās izdevumus pamatlietā, pieņemtu atsevišķus nolēmumus par tiesāšanās izdevumiem, kas tiek apstrīdēti, un par jaunajiem tiesāšanās izdevumiem, kas radušies procedūrā par pieteikumu saistībā ar domstarpībām par tiesāšanās izdevumiem, tad tai vēlāk eventuāli atkal varētu tikt iesniegts jauns pieteikums saistībā ar domstarpībām par jaunajiem tiesāšanās izdevumiem.

Tāpēc Civildienesta tiesai, nosakot atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, ir jāņem vērā visi lietas apstākļi līdz rīkojuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu pieņemšanas brīdim. Civildienesta tiesa var noteikt arī to ar izdevumu noteikšanas procedūru saistīto izmaksu apmēru, kuras ir bijušas nepieciešamas reglamenta 91. panta izpratnē, lai izvairītos no tā, ka vēlāk varētu rasties jaunas domstarpības par jaunajiem tiesāšanās izdevumiem.

(skat. 40. un 41. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: 2011. gada 27. septembris, F‑55/08 DEP De Nicola/EIB, 51. un 52. punkts; U/Parlaments, minēts iepriekš, 63. un 64. punkts.