VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

2019. gada 19. martā (*)

Valsts atbalsts – Banku privāttiesību konsorcija atbalsta pasākumi vienam no tā dalībniekiem – Dalībvalsts centrālās bankas piešķirta iejaukšanās atļauja – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Prasība atcelt tiesību aktu – Valsts atbalsta jēdziens – Attiecināmība uz valsti – Valsts līdzekļi

Apvienotajās lietās T‑98/16, T‑196/16 un T‑198/16

Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino un P. Gentili, avvocati dello Stato,

prasītāja lietā T‑98/16,

Banca Popolare di Bari SCpA, iepriekš – Tercas‑Cassa di risparmio della provincia di Teramo SpA (Banca Tercas SpA), Terāmo [Teramo] (Itālija), ko pārstāv A. Santa Maria, M. Crisostomo, E. Gambaro un F. Mazzocchi, advokāti,

prasītāja lietā T‑196/16,

Fondo interbancario di tutela dei depositi, Roma (Itālija), ko pārstāv M. Siragusa, G. Scassellati Sforzolini un G. Faella, advokāti,

prasītājs lietā T‑198/16,

ko atbalsta

Banca d’Italia, ko pārstāv M. Perassi, O. Capolino, M. Marcucci un M. Todino, advokāti,

persona, kas iestājusies lietā T‑198/16,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Stancanelli, L. Flynn, A. Bouchagiar un D. Recchia, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2016/1208 (2015. gada 23. decembris) par valsts atbalstu (lieta SA.39451 (2015/C) (ex 2015/NN)), ko Itālija piešķīrusi bankai Tercas (OV 2016, L 203, 1. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], tiesneši V. Kreišics [V. Kreuschitz], Ī. S. Foresters [I. S. Forrester], N. Pultoraka [N. Półtorak] (referente) un E. Perillo [E. Perillo],

sekretārs: H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 22. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Šīs prasības ir cēlusi Itālijas Republika (lieta T‑98/16), Banca Popolare di Bari SCpA (turpmāk tekstā – “BPB”) (lieta T‑196/16) un atbilstoši Itālijas privāttiesībām izveidots konsorcijs, Fondo interbancario di tutela dei depositi (turpmāk tekstā – “FITD”) (lieta T‑198/16), par Komisijas Lēmumu (ES) 2016/1208 (2015. gada 23. decembris) par valsts atbalstu, ko Itālija piešķīrusi bankai Tercas (lieta SA.39451 (2015/C) (ex 2015/NN)) (OV 2016, L 203, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2        Apstrīdētajā lēmumā Eiropas Komisija uzskatīja, ka FITD atbalsta pasākumi Banca Tercas (Cassa di risparmio della Provincia di Teramo SpA) (turpmāk tekstā – “Tercas”), ko Itālijas Republikas centrālā banka Banca d’Italia (turpmāk tekstā – “Itālijas Banka”) apstiprināja 2014. gada 7. jūlijā (turpmāk tekstā – “iejaukšanās” vai “FITD atbalsta pasākumi Tercas”), ir nelikumīgs un nesaderīgs valsts atbalsts, kas Itālijas Republikai ir jāatgūst no tā saņēmēja.

 Iesaistītās struktūras

 Komercstruktūras, kuras skāra atbalsts

3        Tercas ir privātkapitāla banka, kura savu darbību ir izvērsusi galvenokārt Abruco reģionā Itālijā. 2010. gada beigās Tercas iegādājās reģionālo banku Banca Caripe SpA, kas arī darbojas šajā reģionā.

4        BPB ir privātkapitāla banku grupas pārvaldītājsabiedrība, kas savu darbību ir izvērsusi galvenokārt Itālijas dienvidos.

 FITD

5        FITD ir privāttiesību banku konsorcijs, kas uz brīvprātības pamata tika dibināts 1987. gadā. Šim konsorcijam ir savstarpējības raksturs, un tas tika izveidots, lai īstenotu tā dalībnieku kopējās intereses.

6        FITD mērķis ir sniegt garantiju savu dalībnieku noguldītājiem (skat. FITD statūtu 1. pantu, redakcijā, kas piemērojama izskatāmās lietas faktiem, turpmāk tekstā – “FITD statūti”). 1996. gadā saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/19/EK (1994. gada 30. maijs) par noguldījumu garantiju sistēmām (OV 1994, L 135, 5. lpp.) transponēšanu Itālijas tiesībās Itālijas Banka atzina FITD par vienu no noguldījumu garantiju sistēmām, kurām ir atļauts darboties Itālijā atbilstoši šiem noteikumiem. Saskaņā ar FITD statūtu 27. pantu, ja notiek viena no tā dalībniekiem piespiedu administratīvā likvidācija, FITD iesaistās un atmaksā tajā veiktos noguldītāju noguldījumus ne vairāk kā 100 000 EUR apmērā katram noguldītājam. Atbilstoši šī noteikuma 1. punktam var tikt atmaksāti parādi, kas saistīti ar līdzekļiem, kurus konsorcija dalībnieki ir ieguvuši ar atmaksāšanas pienākumu, euro un valūtās noguldījumu vai jebkādā citā veidā, kā arī bankas čeki un pielīdzināmi jebkāda cita veida parāda instrumenti.

7        Jau no pašiem pirmsākumiem FITD ir pilnvaras iesaistīties, lai atbalstītu savus dalībniekus, ne tikai saistībā ar šo noguldītāju noguldījumu garantiju, kas tagad ir paredzēta tiesiskajā regulējumā (obligāts atbalsts), bet atbilstoši saviem statūtiem arī brīvprātīgi, ja šis atbalsts var samazināt tā dalībniekiem noguldījumu garantijas dēļ radušos slogu (brīvprātīgs atbalsts).

8        Tādējādi atbilstoši tā statūtu 28. pantam, ja paredzamais maksājums nav tik liels, FITD tā vietā, lai veiktu atmaksu, kas paredzēta kā noguldītāju noguldījumu garantija konsorcija dalībnieka piespiedu administratīvas likvidācijas gadījumā, var atbalstīt šī dalībnieka aktīvu un pasīvu atsavināšanas darījumus (brīvprātīga iejaukšanās alternatīva). Tāpat saskaņā ar tā statūtu 29. panta 1. punktu, neatkarīgi no piespiedu administratīvas likvidācijas procedūras formālas uzsākšanas, FITD var nolemt īstenot atbalstu, izmantojot finansējumu, garantijas, kapitāla ieguldījumus vai citas tehniskas formas, lai atbalstītu kādu savu dalībnieku, kam piemērota īpašā administrēšanas procedūra, ja pastāv sanācijas iespēja un ja paredzamais maksājums nav tik liels, kāds tas būtu FITD iesaistīšanās rezultātā šī dalībnieka piespiedu administratīvas likvidācijas gadījumā (atbalsta vai savlaicīga brīvprātīga iejaukšanās kā Tercas gadījumā).

9        FITD uzdevums, iejaukšanās, ko tas var veikt, it īpaši atbalsta pasākumi tā dalībniekiem, un, precīzāk, jautājums, vai iejaukšanos, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, var kvalificēt kā “atbalstu, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir šo lietu pamatā.

 Itālijas banka

10      Itālijas Banka ir valsts iestāde, kas pilda Itālijas Republikas centrālās bankas funkcijas. Tai piemīt autonoma un no Itālijas valsts atšķirīga tiesībsubjektība. Kā Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) loceklei Itālijas Bankai atbilstoši LESD 127. panta 5. punktam ir jāpalīdz kompetentajām iestādēm sekmīgi īstenot politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu konsultatīvu uzraudzību un finanšu sistēmas stabilitāti.

11      Papildus citām funkcijām, kas Itālijas Bankai ir uzticētas atbilstoši 1993. gada 1. septembra decreto legislativo, n^o 385, e successive modifiche e integrazioni, Testo unico delle leggi in materia bancaria e creditizia (Itālijas Banku likums) (1993. gada 30. septembra GURI Nr. 230 kārtējais pielikums Nr. 92), redakcijā, kas bija spēkā faktu norises laikā (turpmāk tekstā – “Itālijas Banku likums”), ir pildīt banku nozares uzraudzības iestādes uzdevumus, un tai izvirzītie mērķi ir nodrošināt uzraugāmo iestāžu stabilu un piesardzīgu vadību, vispārēju stabilitāti, finanšu sistēmas efektivitāti un konkurētspēju, kā arī kreditēšanas noteikumu ievērošanu.

12      Lai sasniegtu šos mērķus, it īpaši mērķi nodrošināt uzraugāmo iestāžu stabilu un piesardzīgu vadību, Itālijas Bankai ir plašas kontroles pilnvaras, kas ietver dokumentācijas kontroles pilnvaras, regulatīvās pilnvaras, pārbaudes veikšanas pilnvaras un daudzas licencēšanas pilnvaras. Šīs pilnvaras dod iespēju Itālijas Bankai iesaistīties visos nozīmīgākajos kādas bankas pastāvēšanas aspektos, ievērojot tās komerciālo autonomiju un tikai ar vienu vienīgu mērķi – pārbaudīt, vai tās vadība ir stabila un piesardzīga.

13      Saskaņā ar tās prerogatīvām Itālijas Banka tostarp apstiprināja FITD statūtus, kā novērotājs bez balsstiesībām piedalās FITD sanāksmēs un atbilstoši Itālijas Banku likuma 96.ter panta pirmās daļas d) punktam apstiprināja FITD atbalsta pasākumus Tercas.

 Konteksts un FITD atbalsta pasākumi “Tercas”

14      2012. gada 30. aprīlī Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrija, pamatojoties uz priekšlikumu, ko izteica Itālijas Banka, kura bija atklājusi nepilnības Tercas, nolēma piemērot Tercas īpašo administrēšanas procedūru.

15      Pēc tam Itālijas Banka iecēla īpašo administratoru, kura uzdevums bija pārvaldīt Tercas īpašās administrēšanas laikā (turpmāk tekstā – “īpašais administrators”).

 Pirmais iejaukšanās mēģinājums

16      2013. gada oktobrī īpašais administrators pēc dažādu iespēju izvērtēšanas sāka sarunas ar BPB, kas bija izrādījusi interesi parakstīties uz Tercas kapitāla palielināšanu ar nosacījumu, ka tiks veikta Tercas uzticamības pārbaude un ka FITD pilnībā segs šīs bankas uzkrātos zaudējumus.

17      2013. gada 28. oktobrī pēc Tercas īpašā administratora lūguma, kas pamatots ar FITD statūtu 29. pantu, FITD izpildu komiteja pieņēma lēmumu palīdzēt Tercas, piešķirot maksimālo summu 280 miljonu euro apmērā. 2013. gada 29. oktobrī FITD valde šo lēmumu apstiprināja. 2013. gada 4. novembrī atbilstoši Itālijas Banku likuma 96.ter panta pirmās daļas d) punktam Itālijas Banka apstiprināja šo atbalsta iejaukšanos.

18      Lai arī FITD saņēma Itālijas bankas atļauju, tas nolēma apturēt paredzēto iejaukšanos, ņemot vērā ar Tercas ekonomisko un bilances situāciju, kā arī ar šim atbalstam piemērojamā nodokļu režīmu saistītās neskaidrības. 2014. gada 18. martā pēc BPB pieprasītās Tercas aktīvu revīzijas (skat. iepriekš 16. punktu) starp FITD un BPB ekspertiem radās domstarpības. Šīs domstarpības pēc tam tika risinātas šķīrējtiesas procesā. Turklāt FITD un BPB vienojās sadalīt iespējamos izdevumus, kurus radītu nodokļu uzlikšana atbalstam, ja nebūtu piemērojams paredzētais atbrīvojums no nodokļa.

 Itālijas Bankas lēmums par iejaukšanos un atļauja

19      Pēc iejaukšanās apturēšanas 2014. gada 18. martā un ar mērķi nodrošināt, ka atbalsta pasākumi Tercas ir saimnieciski izdevīgāki nekā atmaksājumu veikšana šīs bankas noguldītājiem, FITD vērsās revīzijas un konsultāciju uzņēmumā. 2014. gada 30. maijā FITD izpildu komiteja un valde, pamatojoties uz šī uzņēmuma 2014. gada 26. maija ziņojumā sniegtajiem secinājumiem un ņemot vērā iejaukšanās izmaksu salīdzinājumu ar kompensācijas izmaksām no noguldījumu garantiju sistēmas likvidācijas gadījumā, nolēma sniegt atbalstu Tercas.

20      2014. gada 1. jūlijā FITD iesniedza Itālijas Bankai jaunu atļaujas pieprasījumu.

21      2014. gada 7. jūlijā Itālijas Banka sniedza atļauju FITD atbalsta pasākumiem Tercas. Šī iejaukšanās ietvēra trīs pasākumus (turpmāk tekstā – “strīdīgie pasākumi”), proti, pirmkārt, ieguldījumu 265 miljonu euro apmērā Tercas negatīvā pašu kapitāla segšanai, otrkārt, garantiju 35 miljonu euro apmērā, lai segtu kredītrisku, kas saistīts ar konkrētiem Tercas riska darījumiem, un, treškārt, garantiju 30 miljonu euro apmērā, lai segtu izmaksas, kas varētu rasties no nodokļa samaksas par pirmo pasākumu (skat. apstrīdētā lēmuma 38. apsvērumu un 1. pantu).

 “Tercas” stāvoklis pēc FITD iejaukšanās

22      Tercas īpašais administrators, vienojoties ar Itālijas Banku, sasauca kopsapulci, lai akcionāri varētu lemt par īpašās administrēšanas procedūras laikā radušos zaudējumu segšanu un par kapitāla palielinājumu, kas bija jāveic BPB.

23      Tercas akcionāru kopsapulce notika 2014. gada 27. jūlijā, un tajā tika nolemts, pirmkārt, daļēji segt zaudējumus, tostarp samazinot kapitālu līdz nullei un atceļot visas apritē esošās parastās akcijas, un, otrkārt, palielināt kapitālu līdz 230 miljoniem euro, emitējot jaunas parastās akcijas, kas piedāvājamas BPB. Šī kapitāla palielināšana notika 2014. gada 27. jūlijā.

24      Tercas 2014. gada 1. oktobrī izstājās no īpašās administrēšanas procedūras, un BPB iecēla jaunu šīs bankas vadību.

25      BPB 2014. gada decembrī veica kapitāla palielināšanu par 500 miljoniem euro, emitējot jaunas akcijas un izsniedzot otrā līmeņa subordinēto aizdevumu. Minētās kapitāla palielināšanas mērķis bija nostiprināt BPB kapitāla rādītājus, ko bija ietekmējusi Tercas iegāde.

26      BPB 2015. gada martā parakstīja jaunu Tercas kapitāla palielinājumu par summu 135,4 miljoni euro, lai kompensētu papildu zaudējumus, kas radušies 2014. gada ceturtajā ceturksnī, segtu pārstrukturēšanas izmaksas 2015. un 2016. gadā un uzlabotu Tercas kapitāla rādītājus. Šie notikumi nebija saistīti ar FITD atbalsta pasākumiem Tercas.

 Administratīvais process un apstrīdētais lēmums

27      Komisija 2014. gada 8. augustā un 10. oktobrī nosūtīja Itālijai iestādēm informācijas pieprasījumus par FITD atbalsta pasākumiem Tercas. Tās atbildēja uz šiem informācijas pieprasījumiem 2014. gada 16. septembrī un 14. novembrī.

28      Komisija 2015. gada 27. februāra vēstulē informēja Itālijas Republiku par lēmumu uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz šo pasākumu.

29      2015. gada 24. aprīlī Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja lēmumu par procedūras sākšanu un aicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes par FITD atbalsta pasākumiem Tercas. Šajā sakarā piezīmes Komisija saņēma no Itālijas Republikas, Itālijas Bankas, FITD, BPB un Tercas (skat. apstrīdētā lēmuma 44.–109. apsvērumu).

30      2015. gada 13. augustā un 17. septembrī notika divas sanāksmes, kurās piedalījās Itālijas iestādes un ieinteresētās personas.

31      2015. gada 23. decembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

32      Šajā lēmumā Komisija konstatēja, ka strīdīgie pasākumi, kuri tika atļauti 2014. gada 7. jūlijā (skat. iepriekš 21. punktu), pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, esot nesaderīgi un nelikumīgi atbalsti, kurus Itālijas Republika ir piešķīrusi Tercas, un uzdeva šos atbalstus atgūt. Šajā ziņā Komisija uzskatīja, ka pirmais pasākums Tercas negatīvā pašu kapitāla segšanai bija neatmaksājams ieguldījums 265 miljonu euro apmērā, ka otrais pasākums, 35 miljonu euro garantija, kas paredzēta, lai segtu kredītrisku, kas saistīts ar konkrētiem riska darījumiem, būtu jāvērtē 140 000 euro apmērā, lai ņemtu vērā tostarp to, ka šos riska darījumus debitori pilnībā atmaksāja līdz ar to termiņa iestāšanos un ka tādējādi garantija nebija jāizmanto, un ka trešais pasākums, garantija 30 miljonu euro apmērā, lai segtu izmaksas, kas varētu rasties no nodokļa samaksas par pirmo pasākumu, bija neatmaksājams ieguldījums, kura summa atbilst garantijas summai.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

33      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 4. martā, Itālijas Republika cēla prasību lietā T‑98/16.

34      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 29. aprīlī, BPB cēla prasību lietā T‑196/16.

35      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 1. maijā, FITD cēla prasību lietā T‑198/16.

36      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2016. gada 1. augustā, Fondo di Garanzia dei Depositanti del credito cooperativo (Krājaizdevu sabiedrību noguldījumu garantiju fonds) un Itālijas Banka lūdza atļauju iestāties lietā T‑198/16 FITD prasījumu atbalstam.

37      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir mainīts, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 5. punktu, tiesnesis referents tika norīkots uz trešo palātu, kurai līdz ar to tika iedalītas šīs lietas.

38      Ar 2017. gada 15. februāra rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs noraidīja Fondo di Garanzia dei Depositanti del credito cooperativo iestāšanos lietā un atļāva Itālijas Bankas iestāšanos lietā. Pēdējā minētā iesniedza savu procesuālo rakstu, un galvenie lietas dalībnieki noteiktajos termiņos iesniedza apsvērumus par to.

39      Pēc trešās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot izskatāmās lietas paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

40      Ar Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2017. gada 14. decembra lēmumu lietas T‑98/16, T‑196/16 un T‑198/16 tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļai, kā arī galīgā nolēmuma taisīšanai atbilstoši Reglamenta 68. pantam.

41      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (trešā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu, un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lietas dalībnieki tika aicināti atbildēt uz vairākiem jautājumiem.

42      Lietas dalībnieki atbildēja uz šiem jautājumiem 2018. gada 15. un 16. februārī.

43      Vispārējā tiesa 2018. gada 22. marta tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

44      Lietā T‑98/16 Itālijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

45      Lietā T‑196/16 BPB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2.–4. pantu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

46      Lietā T‑198/16 FITD, ko atbalsta Itālijas Banka, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā ir konstatēts un novērtēts trešajā pasākumā ietvertais atbalsta elements;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

47      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasības;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par FITD celtās prasības pieņemamību

48      Formāli neceļot Reglamenta 130. panta 1. punktā paredzēto iebildi par nepieņemamību, Komisija šaubās par FITD celtās prasības pieņemamību, jo tam neesot locus standi. Pēc būtības, Komisijas skatījumā, FITD var tikt pielīdzināts starpniekam, ar kura palīdzību Itālijas valsts nolēma sniegt atbalstu, un, tā kā Itālijas valsts arī ir cēlusi prasību, šī starpnieka prasība būtu jāatzīst par nepieņemamu.

49      FITD apstrīd Komisijas argumentāciju.

50      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”. Papildus ir jānorāda, ka FITD, kam ir juridiskas personas statuss, ir privāttiesību juridiska persona, kura var celt prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam.

51      Tādējādi ir jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums skar FITD tieši un individuāli.

52      Jautājumā par to, vai apstrīdētais lēmums FITD ir skāris tieši, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jābūt izpildītiem diviem kritērijiem. Pirmkārt, attiecīgajam aktam ir tieši jāietekmē prasītāja tiesiskais stāvoklis un, otrkārt, minētais akts nedrīkst dot nekādu rīcības brīvību tā adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pilnībā automātiska un izriet vienīgi no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (skat. spriedumu, 2018. gada 26. janvāris, Centro Clinico e Diagnostico G. B. Morgagni/Komisija, T‑172/16, nav publicēts, EU:T:2018:34, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

53      Šajā gadījumā, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ar kuru strīdīgie pasākumi ir atzīti par nesaderīgiem ar iekšējo tirgu, FITD nav tiesību sniegt atbalstu Tercas. Būtu jāpiebilst, ka, piemērojot apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pantu, Itālijas Republikai nekavējoties un efektīvi jāīsteno atbalsta, kuru piešķīra FITD un finansēja tā dalībnieki, atgūšana no Tercas, un valsts iestādes šajā ziņā nevar īstenot nekādu rīcības brīvību. No minētā izriet, ka apstrīdētais lēmums tieši ietekmē FITD tiesisko stāvokli iepriekš 52. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tātad apstrīdētais lēmums tieši skar FITD.

54      Attiecībā uz jautājumu, vai apstrīdētais lēmums skar FITD individuāli, no judikatūras izriet, ka tādas personas juridisko stāvokli, kura nav dalībvalsts un kura ir juridiska persona, kas veikusi pasākumu, kurš Komisijas galīgajā lēmumā ir atzīts par valsts atbalstu, šis lēmums var individuāli skart, ja tas tai traucē īstenot, kā tā ir paredzējusi, savas attiecīgās pilnvaras, it īpaši attiecīgā atbalsta piešķiršanā (skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Westfälisch‑Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija, T‑457/09, EU:T:2014:683, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Pirmkārt, šajā gadījumā nav strīda par to, ka FITD kā privāttiesību subjekts (skat. iepriekš 5. punktu), kam ir juridiskas personas statuss, ir piešķīris un veicis pasākumus, kas apstrīdētajā lēmumā ir kvalificēti kā atbalsts. Otrkārt, tāpat kā to ir apgalvojis FITD, ar apstrīdēto lēmumu ir padarīts neiespējams ne tikai FITD atbalsts Tercas šajā gadījumā, bet arī, samazinot FITD un tā dalībnieču banku autonomiju, izslēgta iespēja nākotnē īstenot citas atbalsta iejaukšanās. Tādējādi apstrīdētais lēmums skar FITD individuāli iepriekš 54. punktā minētās judikatūras izpratnē, jo tas traucē FITD īstenot, kā tas ir paredzējis, savas attiecīgās pilnvaras, kas šajā gadījumā ir pasākumu veikšana, kuri nav noguldījumu atmaksāšana.

56      Tādēļ Komisijas iebilde par nepieņemamību, ciktāl tās mērķis ir konstatēt, ka FITD nav locus standi saskaņā ar LESD 263. pantu, ir jānoraida.

 Par lietas būtību

57      Lietā T‑98/16 Itālijas Republika izvirza četrus pamatus, kuros pievēršas šādiem jautājumiem:

–        atbalsta finansēšana no “valsts līdzekļiem”;

–        atbalsta attiecināmība uz valsti;

–        ar atbalstu piešķirta selektīva priekšrocība;

–        atbalsta nesaderība ar iekšējo tirgu.

58      Lietā T‑196/16 BPB savukārt izvirza septiņus pamatus:

–        atbalsta, ko “piešķir valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem”, esamības pierādīšanas pamatojums;

–        atbalsta finansēšana no “valsts līdzekļiem”;

–        atbalsta attiecināmība uz valsti;

–        ar atbalstu piešķirta selektīva priekšrocība;

–        atbalsta nesaderība ar iekšējo tirgu;

–        nodokļu garantijas 30 miljonu euro apmērā nepareiza kvalifikācija;

–        atbalsta atgūšana.

59      Visbeidzot, lietā T‑198/16 FITD izvirza piecus pamatus:

–        atbalsta finansēšana no “valsts līdzekļiem”;

–        atbalsta attiecināmība uz valsti;

–        ar atbalstu piešķirta selektīva priekšrocība;

–        atbalsta nesaderība ar iekšējo tirgu;

–        nodokļu garantijas 30 miljonu euro apmērā nepareiza kvalifikācija.

60      Šie pamati būtībā ir saistīti ar galvenajiem apstrīdētajā lēmumā izklāstītajiem argumentācijas posmiem, kas Komisijai ļāva noteikt atbalsta esamību, tā nesaderību ar iekšējo tirgu un nepieciešamību prasīt tā atgūšanu.

61      Šajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu pārbaudīt, pirmkārt, lietas dalībnieku argumentus, kas saistīti ar atbalsta, “ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē kritēriju. Tālab ir jāapvieno un jāizskata kopā Itālijas Republikas izvirzītais otrais pamats lietā T‑98/16, BPB izvirzītais trešais pamats lietā T‑196/16 un FITD izvirzītais otrais pamats lietā T‑198/16, ciktāl tie attiecas uz atbalsta attiecināmības uz valsti jēdzienu. Tāpat ir jāapvieno un jāizskata kopā Itālijas Republikas izvirzītais pirmais pamats lietā T‑98/16, BPB izvirzītais otrais pamats lietā T‑196/16 un FITD izvirzītais pirmais pamats lietā T‑198/16, ciktāl tie attiecas uz jēdzienu “valsts līdzekļi”.

 Ievada apsvērumi par jēdzienu “atbalsts, ko piešķīrusi valsts”

62      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts atbalsta kvalifikācijai LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīts, lai būtu izpildīti četri nosacījumi, proti, būtu valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana, šī iejaukšanās varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ar to tiktu sniegta selektīva priekšrocība atbalsta saņēmējam un ar to tiktu izkropļota konkurence vai tiktu radīti draudi to izkropļot (skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Attiecībā uz pirmo nosacījumu par valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu ir jāatgādina – lai priekšrocības varētu kvalificēt par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām jābūt, pirmkārt, tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un, otrkārt, attiecināmām uz valsti (skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

64      Šajā ziņā, vispārīgi runājot, a priori nav jānošķir valsts tieši piešķirtais atbalsts no atbalsta, kuru piešķir ar šīs valsts norīkotas vai izveidotas publiskas vai privātas organizācijas starpniecību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 23. punkts un tajā minētā judikatūra, un ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [H. Saugmandsgaard Øe] secinājumus lietā ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:233, 67. punkts).

65      Ar struktūru, kuras ir šķirtas no valsts, starpniecību piešķirto priekšrocību iekļaušanas LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā mērķis pamatoti ir saglabāt noteikumu par “valsts atbalstu”, kas paredzēti LESD 107.–109. pantā, lietderīgo iedarbību. Tādējādi Tiesa ir precizējusi, ka Savienības tiesībās nevar pieļaut, ka, vienkārši radot autonomas iestādes, kuru uzdevums ir piešķirt atbalstu, tiek atļauta valsts atbalsta normu apiešana (spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, turpmāk tekstā – “spriedums Stardust”, EU:C:2002:294, 23. punkts). Citiem vārdiem sakot, šīs judikatūras mērķis ir novērst jebkādu pakārtotas iekļaušanas risku. Tomēr lēmums iekļaut priekšrocības, kas piešķirtas ar tādu struktūru starpniecību, kuras ir šķirtas no valsts, arī liek rasties īpašam sakārtotas iekļaušanas riskam, kas vērsts uz priekšrocībām, kurās nebūtu vainojama valsts vai kurās nebūtu ietverta valsts līdzekļu izmantošana (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumus lietā ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:233, 68. un 69. punkts un tajos minētā judikatūra).

66      Ņemot vērā nepieciešamību izvairīties gan no priekšrocību, ko piešķīrušas struktūras, kuras ir šķirtas no valsts, pakārtotas iekļaušanas riska, gan no sakārtotas iekļaušanas riska, ir jāpārbauda elementi, ko Komisija ir izmantojusi strīdīgo pasākumu valsts izcelsmes noteikšanā.

67      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka valsts atbalsta jēdzienam ir juridisks raksturs un tas ir jāinterpretē uz objektīvu elementu pamata (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 111. punkts, un 2016. gada 30. novembris, Komisija/Francija un Orange, C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 87. punkts), kuru vidū ir struktūras, kas piešķīrusi attiecīgo atbalstu, publiskais vai privātais raksturs. Ja šī struktūra ir privāta vai tai piemīt autonomija, arī saistībā ar savu fondu pārvaldību, salīdzinājumā ar valsts varas iestāžu atbalstiem vai valsts finansēm šaurā nozīmē, Komisijai ir pienākums, kurš pilnībā pakļauts Savienības tiesas pārbaudei, kas ir vēl jo svarīgāk, precizēt un pamatot iemeslus, kuru dēļ tā konstatēja valsts uzraudzību pār izmantotajiem līdzekļiem, pasākumu attiecināmību uz valsti un tādējādi atbalsta esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

68      Tādējādi situācijā, kurā Komisija ir secinājusi tāda finansiālā atbalsta attiecināmību uz valsti, kuru piešķīruši valsts uzņēmuma meitasuzņēmumi, tikai tāpēc, ka šos uzņēmumus netieši ir kontrolējusi valsts, tā ir nospriedusi, ka, pat ja valsts varēja kontrolēt publisku uzņēmumu un īstenot dominējošo ietekmi uz tā darbībām, konkrētā gadījumā nevar automātiski pieņemt, ka šī kontrole tiek faktiski īstenota (spriedums, 2002. gada 16. maijs, Stardust, C‑482/99, EU:C:2002:294, 50.–52. punkts). Tādā gadījumā Komisijai jābūt netiešu pierādījumu kopumam, kurš izriet no attiecīgās lietas apstākļiem un konteksta, kādā šis finansiālais atbalsts ir norisinājies, lai noteiktu valsts iestāžu līdzdalības līmeni piešķiršanā, kas notikusi ar valsts uzņēmuma starpniecību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 16. maijs, Stardust, C‑482/99, EU:C:2002:294, 52.–55. punkts).

69      Šis Komisijas pienākums vēl jo vairāk ir nepieciešams, ja tādā situācijā kā šajā lietā attiecīgo pasākumu ir veikusi privāta struktūra. Tādā situācijā nevar prezumēt, ka valsts var kontrolēt šo uzņēmumu un īstenot dominējošu ietekmi uz tā darbībām, ņemot vērā attiecīgo ar tām saistīto kapitāla un prerogatīvu saikni. Tāpēc Komisijai no juridiskā viedokļa ir pietiekami jāpierāda, ka valsts līdzdalības līmenis attiecīgā pasākuma piešķiršanā ir bijis pietiekams, pierādot ne tikai to, ka valsts var īstenot dominējošu ietekmi uz struktūru, kas sniedz atbalstu, bet arī, ka tai bija iespēja īstenot to konkrētajā gadījumā.

70      Turklāt, neraugoties uz prasību nošķirt atbalsta attiecināmību uz valsti no jautājuma par to, vai atbalsts ir piešķirts no valsts līdzekļiem, kas ir atšķirīgi un kumulatīvi nosacījumi (skat. spriedumu, 2006. gada 5. aprīlis, Deutsche Bahn/Komisija, T‑351/02, EU:T:2006:104, 103. punkts un tajā minētā judikatūra), Komisija šajā gadījumā nav centusies skaidri nošķirt šos nosacījumus (skat. apstrīdētā lēmuma 144. apsvērumu). Tādēļ Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu, pirmkārt, izskatīt dažādos elementus, uz kuriem Komisija balstījusies, lai noteiktu atbalsta attiecināmību uz valsti, un, otrkārt, novērtēt elementus, kas saistīti ar kontroli, ko valsts iestādes veic attiecībā uz līdzekļiem, kuri izmantoti FITD atbalsta pasākumos Tercas.

 Apstrīdētajā lēmumā iekļautie elementi pasākumu valsts izcelsmes noteikšanai

71      Komisija, apstrīdētā lēmuma 112. apsvērumā norādīdama, ka noteicošais faktors, lai noteiktu, vai pastāv “atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, bija nevis tiešā līdzekļu izcelsme, bet gan tas, kādā apmērā valsts iestāde iesaistās pasākumu un to finansēšanas kārtības noteikšanā, 117.–145. apsvērumā ir izskaidrojusi dažādos elementus, kvalificējot tos kā “pietiekamas norādes”, ko tā ir ņēmusi vērā.

72      Pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka Itālijas valsts ir devusi FITD “valsts pilnvarojumu” attiecībā uz noguldītāju aizsardzību, ko tas īsteno dažādos veidos. Šajā saistībā apstrīdētā lēmuma 120. apsvērumā Komisija norādīja, ka uzkrājumu un noguldītāju aizsardzībai Itālijas tiesību aktos ir īpaša loma, kas aizsargā uzkrājumus un uztic Itālijas Bankai uzdevumu aizsargāt Itālijas banku sistēmas stabilitāti ar mērķi aizsargāt noguldītājus.

73      Šajā kontekstā apstrīdētā lēmuma 121. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka Itālijas Banku likuma 96.bis pants ir jāinterpretē kā “noguldītāju aizsardzības valsts pilnvarojuma īpaša definīcija, kas ir piemērojama Itālijā atzītām noguldījumu garantiju sistēmām”. Komisija precizēja, ka, “[Itālijas Banku likuma] 96.bis panta 1. punktā iekļaujot pēdējo teikumu, saskaņā ar kuru noguldījumu garantiju sistēmas “var iesaistīties cita veida iejaukšanās pasākumos” papildus atmaksājumu veikšanai noguldītājiem, Itālijas iestādes ir izvēlējušās atļaut to atzītajām noguldījumu garantiju sistēmām izmantot no dalībbankām iekasētos līdzekļus dažādu veidu darbībai”. Tāpat Komisija norādīja, ka tāpēc Itālijas Banku likuma 96.bis pants, pirmkārt, ir pamats, lai atzītu FITD par obligātu noguldījumu garantiju sistēmu Itālijā, un, otrkārt, noteikums, kas piešķir FITD pilnvaras veikt “atbalsta pasākumus”, tostarp FITD īstenoto atbalsta iejaukšanos atbilstoši tā statūtu 29. pantam.

74      Tādējādi apstrīdētā lēmuma 122. apsvērumā Komisija norādīja, ka “no šāda viedokļa tam, ka FITD ir organizēts kā konsorcijs atbilstoši privāttiesībām, nav nozīmes, jo tikai faktu, ka struktūra ir nodibināta atbilstoši vispārējām tiesībām, nevar uzskatīt par pietiekamu, lai izslēgtu iespējamību, ka šādas struktūras veikts atbalsta pasākums varētu būt attiecināms uz valsti”. Tā arī uzsvēra, ka “FITD mērķi – darboties tā dalībnieku vispārējās interesēs, stiprinot noguldījumu drošību, un aizsargāt banku sistēmas reputāciju – nepārprotami atbilst sabiedrības interesēm”. Tomēr Komisija norādīja, pirmkārt, ka “tas vēl nenozīmē, ka konkrētais uzņēmums [šajā gadījumā FITD] būtu varējis pieņemt savu lēmumu, neņemot vērā publisko iestāžu prasības”, un, otrkārt, ka “turklāt nav nepieciešams, lai valsts ietekme izrietētu no publiskas iestādes juridiski saistoša akta[;] autonomija, kāda principā ir uzņēmumam, neizslēdz praktisku valsts iesaistīšanos”.

75      Katrā ziņā apstrīdētā lēmuma 123. apsvērumā Komisija precizēja, ka “Savienības un Itālijas tiesību akti piešķir [Itālijas Bankai] pilnvaras un līdzekļus, lai nodrošinātu, ka visas darbības, ko veic FITD kā atbilstoši [Itālijas Banku likumam] atzīta noguldījumu garantiju sistēma, atbilst minētajam valsts politikas pilnvarojumam un veicina noguldītāju aizsardzību”.

76      Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka Itālijas valsts iestādēm bija iespēja ietekmēt visas tādas atbalsta iejaukšanās, kāda ir šajā lietā, īstenošanas posmus.

77      Pirmām kārtām, Komisija norādīja, ka Itālijas Banku likums uztic Itālijas Bankai pilnvaras apstiprināt noguldījumu garantiju sistēmu iejaukšanās pasākumus, tostarp atbalsta iejaukšanās, un kontrolēt, kā tās ievēro banku sistēmas stabilitātes un noguldījumu aizsardzības mērķus (apstrīdētā lēmuma 127., 141. un 142. apsvērums). Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 129. apsvērumā Komisija konstatēja, ka Itālijas Bankas atļauja bija jāpiešķir posmā, kad FITD vēl varēja atkārtoti izvērtēt un mainīt ierosināto pasākumu, ja Itālijas Banka iebilstu pret to. Tāpēc tā uzskatīja, ka Itālijas iestādes ietekmēja atbalsta iejaukšanās pasākumus, pirms faktiski tika pieņemts lēmums par šādu rīcību (apstrīdētā lēmuma 130. apsvērums).

78      Otrām kārtām, Komisija uzskatīja, ka Itālijas valsts iestādēm bija iespēja uzsākt procedūru, kas noslēgtos ar atbalsta iejaukšanos. Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 128. apsvērumā tā atzīmēja, ka tikai bankas, kam piemēro īpašo administrēšanas procedūru, var pretendēt uz atbalsta iejaukšanās pasākumiem. Pirmkārt, bankām īpašo administrēšanas procedūru piemēro Ekonomikas ministrija pēc Itālijas Bankas ierosinājuma. Otrkārt, īpašajam administratoram, kuru ieceļ un uzrauga Itālijas Banka, esot jānosūta iejaukšanās pieprasījums FITD.

79      Trešām kārtām, Komisija uzskata, ka Itālijas valsts iestāžu ietekme izpaužas arī tādējādi, ka pārstāvji piedalās visās lēmumu pieņemšanas sanāksmēs, kurās minētās iestādes jau agrīnā posmā var darīt zināmas savas bažas (apstrīdētā lēmuma 129. un 130. apsvērums).

80      Tādējādi apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā Komisija secināja, ka “pašreizējā gadījumā gan principā, gan no praktiskā viedokļa Itālijas iestādes pastāvīgi kontrolē FITD līdzekļu izmantošanas atbilstību valsts mērķiem un ietekmē to, kā FITD izmanto šādus līdzekļus”.

81      Treškārt, apstrīdētā lēmuma 133.–136. apsvērumā Komisija norādīja, ka Itālijas bankām dalība FITD un ieguldījumu veikšana atbalsta pasākumos, par kuriem to pārvaldes struktūras ir vienojušās, ir obligāta. Līdz ar to konsorcija dalībnieki neatkarīgi no to individuālajām interesēm nevarot nedz īstenot veto tiesības attiecībā uz šo lēmumu, nedz norobežoties no pasākumiem. Tādējādi Komisijas skatījumā iejaukšanās ir attiecināma uz FITD, nevis uz konsorcijā ietilpstošajām bankām. Tāpēc, tā kā dalība FITD un ieguldījums atbalsta pasākumos, par kuriem tas ir lēmis, ir obligāti, Komisija norādīja, ka FITD dalībniekiem “[bija] obligāti jāsniedz ieguldījums FITD atbalsta pasākumu izmaksu segšanā” un ka “šādu atbalsta pasākumu finansēšanai izmantotie līdzekļi tiek skaidri pieprasīti, pārvaldīti un sadalīti atbilstoši tiesību aktiem un citiem normatīviem aktiem, un tādējādi tie [bija] valsts līdzekļi” (skat. apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumu).

82      Ņemot vērā iepriekš minēto, apstrīdētā lēmuma 144. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka šajā gadījumā bija pietiekami pierādījumi, ka strīdīgie pasākumi bija attiecināmi uz valsti un bija finansēti no valsts līdzekļiem. It īpaši attiecībā uz strīdīgo pasākumu attiecināmību uz valsti – apstrīdētā lēmuma 145. apsvērumā tā precizēja, ka, pat ja daži no faktoriem, ko Komisija ņēmusi vērā, katrs pats par sevi nav bijuši pietiekami, lai pamatotu secinājumu, ka strīdīgie pasākumi bija attiecināmi uz valsti, izvērtētie pierādījumi visi kopumā liecina, ka tās veiktais pasākumu novērtējums norāda uz FITD iejaukšanās attiecināmību uz valsti.

 Par strīdīgo pasākumu attiecināmību uz Itālijas valsti

83      Pirmkārt, lai novērtētu pasākuma attiecināmību uz valsti, ir svarīgi pārbaudīt, vai valsts iestādes ir bijušas iesaistītas šī pasākuma noteikšanā (skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

84      Šajā ziņā situācijā, kas attiecas uz valsts uzņēmuma veikta atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti, ir nospriests, ka to varot izsecināt no visiem faktiem, kas izriet no lietas apstākļiem, un situācijas, kādā šis pasākums bija veikts, tostarp no fakta, ka attiecīgā struktūra nevarēja pieņemt apstrīdēto lēmumu, neņemot vērā valsts varas iestāžu prasības, vai ka papildus dabiskajiem apstākļiem, kuri saista valsts uzņēmumus ar valsti, tiem, izmantojot starpnieku, ar kura palīdzību tika piešķirts atbalsts, bija jāņem vērā Starpministriju ekonomikas plānošanas komitejas sniegtie norādījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 16. maijs, Stardust, C‑482/99, EU:C:2002:294, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

85      Saskaņā ar šo pašu judikatūru attiecīgā gadījumā arī citām norādēm var būt nozīme, lai izsecinātu valsts uzņēmuma veikta valsts pasākuma attiecināmību uz valsti, piemēram, tā integrācija valsts administrācijas struktūrās, uzņēmuma darbības raksturs un darbība tirgū parastos konkurences ar citiem privātajiem uzņēmējiem apstākļos, uzņēmuma juridiskais statuss, publiskās tiesības vai vispārējās komerctiesības, tas, kādā mērā valsts iestādes uzrauga uzņēmuma pārvaldību, vai jebkura cita norāde, kas konkrētā gadījumā norāda uz valsts varas iesaistīšanos vai neiespējamību, ka tā varētu nebūt iesaistīta pasākuma noteikšanā, ņemot vērā arī tā apmēru, tā saturu vai tā nosacījumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Stardust, C‑482/99, EU:C:2002:294, 56. punkts, un 2017. gada 23. novembris, SACE un Sace BT/Komisija, C‑472/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:885, 36. punkts).

86      Turklāt, ņemot vērā pakārtotas iekļaušanas risku (skat. iepriekš 64. un 65. punktu), ir nospriests, ka ar faktu vien, ka valsts uzņēmums ir izveidots kā vispārējo tiesību akciju sabiedrība, nepietiek, lai, ņemot vērā autonomiju, kādu šī juridiskā forma tam var sniegt, izslēgtu, ka šādas sabiedrības īstenots atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti. Proti, situācija, kurā pastāv kontrole un praksē esošas reālas iespējas īstenot dominējošu ietekmi, jau uzreiz liedz izslēgt jebkādu šādas sabiedrības īstenota pasākuma attiecināmību uz valsti un līdz ar to risku, ka ir pārkāpti Līguma noteikumi attiecībā uz valsts atbalstu, neraugoties uz valsts uzņēmuma juridiskās formas atbilstību kā vienu no norādēm, kura konkrētā gadījumā ļauj noteikt, vai ir iesaistīta valsts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 16. maijs, Stardust, C‑482/99, EU:C:2002:294, 57. punkts).

87      Turpretī attiecībā uz tāda atbalsta pasākuma attiecināmību, ko īstenojusi privāta struktūra, ja šādas struktūras juridiskā forma pati par sevi neļauj izslēgt tāda pasākuma attiecināmību uz valsti, Komisijai no juridiskā viedokļa tomēr ir pietiekami jāpierāda valsts līdzdalība attiecīgā pasākuma piešķiršanā, ņemot vērā šīs privātās struktūras situācijas īpatnības (skat. iepriekš 67.–69. punktu).

88      Atšķirībā no valsts uzņēmuma Komisijas Direktīvas 2006/111/EK (2006. gada 16. novembris) par dalībvalstu un publisku [valsts] uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību (OV 2006, L 318, 17. lpp.) 2. panta b) punkta izpratnē, kurā ir paredzēts, ka ar valsts uzņēmuma jēdzienu ir aptverti “uzņēmumi, kuros valsts iestādes var tieši vai netieši īstenot dominējošu ietekmi savu īpašumtiesību dēļ, finansiālas dalības dēļ vai to noteikumu dēļ, kas attiecas uz šiem uzņēmumiem”, privātai struktūrai ir principāla autonomija lēmumu pieņemšanā. Turklāt šī autonomija katrā ziņā ir svarīgāka attiecībā uz valsti vienīgi tad, ja valsts ir bijusi tās galvenais vai vienīgais akcionārs, līdz ar to Komisijas izvirzītie elementi, šajā gadījumā kā pierādījumi tam, ka pastāv tādas privātas struktūras darbības kontrole vai dominējoša ietekme uz to, vēl jo mazāk var pamatot prezumpcijas, un vēl jo vairāk tiem jābūt pietiekami pārliecinošiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 40. un 41. punktu; skat. arī iepriekš 68. un 69. punktu).

89      Tādējādi atšķirībā no situācijas, kurā pasākums, ko īstenojis valsts uzņēmums, ir attiecināms uz valsti, gadījumā, kad pasākumu īsteno privāta struktūra, Komisija nevar vienīgi noteikt, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, valsts iestāžu ietekmes uz šo privāto struktūru un tās efektīvas kontroles neesamība būtu neiespējama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 48. punkts).

90      Šajā gadījumā, ņemot vērā to, ka attiecīgo pasākumu bija veikusi privāta struktūra, Komisijai vēl jo vairāk bija jānorāda un jāpamato elementi, kas tai bija ļāvuši secināt, ka ir pietiekamas norādes, kas ļautu pierādīt, ka minētais pasākums tika veikts ar valsts iestāžu ietekmi vai efektīvu kontroli (skat. iepriekš 69. punktu) un ka tāpēc šis pasākums faktiski bija attiecināms uz valsti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 48. punkts).

91      Vispārīgi runājot, tāpat kā attiecībā uz kritēriju par valsts līdzekļu esamību noteicošais faktors, novērtējot attiecīgā pasākuma attiecināmību uz valsti, ir tas, kādā apmērā valsts iestādes iesaistās attiecīgo pasākumu un to finansēšanas kārtības noteikšanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Francija/Komisija, T‑139/09, EU:T:2012:496, 63. punkts). Proti, tikai pietiekami būtisks iejaukšanās apmērs ļauj secināt, ka attiecīgie pasākumi ir attiecināmi uz Itālijas valsti. Tāpēc apstrīdētā lēmuma 112. apsvērumā Komisija, lai noteiktu savas analīzes tvērumu attiecībā uz minēto pasākumu valsts izcelsmes pierādīšanu, ir pareizi pamatojusies uz šo faktoru.

92      Šajā ziņā saistībā ar šo pasākumu attiecināmību uz valsti prasītāji, kurus atbalsta Itālijas Banka, vispirms apgalvo, ka par atbalsta pasākumiem Tercas ir lēmušas FITD pārvaldes struktūras ar vienprātīgu visu dalībnieku pārstāvju piekrišanu, pamatojoties uz vienkāršu īpašā administratora lūgumu. Neviena valsts iestāde nevarētu uzlikt FITD pienākumu veikt iejaukšanos, ja tas neatbilstu konsorcija dalībnieku interesēm. Turklāt īpašais administrators esot rīkojies BPB vadītāja un juridiskā pārstāvja statusā, nosūtot FITD vienīgi vienkāršu lūgumu par iejaukšanos, kas konsorcijam nebija saistošs. Itālijas Bankas pārstāvji esot piedalījušies FITD sanāksmēs novērotāju statusā bez balsstiesībām un pat bez padomdevēja tiesībām. Turklāt iepriekšējā saziņa ar Itālijas Banku un tās nesaistošais aicinājums FITD panākt līdzsvarotu vienošanos ar BPB esot ieinteresēto personu normāla dialoga izpausme. Visbeidzot, Itālijas Bankas atļauja FITD atbalsta pasākumiem ietilpst tās uzraudzības un pārraudzības uzdevumā, kas tai uzticēts ar likumu, lai nodrošinātu banku stabilu un piesardzīgu vadību. Šī atļauja esot pieņemta 38 dienas pēc FITD lēmuma par iejaukšanos, un FITD bija iespēja iejaukšanos neveikt.

93      Komisija apgalvo, ka ir identificējusi virkni norāžu, kas kopumā ļauj noteikt strīdīgo pasākumu attiecināmību uz valsti. Pirmkārt, lai gan FITD ir privāts konsorcijs, būtībā tam ir sabiedrisks mērķis, proti, noguldītāju aizsardzība, kas ir mērķis, kuru uzrauga Itālijas Banka. Otrkārt, īpašais administrators esot valsts amatpersona, ko ieceļ Itālijas Banka un kas ir pakļauta tās kontrolei. Treškārt, Itālijas Bankas amatpersonas piedalīšanās valdes un izpildu komitejas sanāksmēs novērotāja statusā ļauj Itālijas Bankai agrīnā posmā darīt zināmas visas savas iebildes par plānoto iejaukšanos. Itālijas Bankas pārstāvja klātbūtne, lai arī novērotāja statusā, tai ļauj īstenot savu kontroli pār FITD darbībām. Ceturtkārt, Komisija uzsver, ka visiem atbalsta pasākumiem, kurus FITD plāno īstenot, sākot no atmaksājumu veikšanas noguldītājiem un beidzot ar citiem atbalsta pasākumiem, ir nepieciešama Itālijas Bankas iepriekšējā atļauja.

–       Par FITD uzticētā valsts pilnvarojuma tvērumu

94      Prasītāji būtībā apgalvo, ka FITD nav valsts pilnvarojuma veikt atbalsta pasākumus grūtībās nonākušām bankām, jo Itālijas Banku likuma 96.bis pantā ir paredzēta vienīgi cita veida iejaukšanās iespēja, nesniedzot papildu precizējumus, un FITD autonomija attiecas uz atbalsta pasākumiem, kas nav noguldījumu atmaksāšana. Tādējādi attiecībā uz noguldījumiem Itālijas likumdevējs tādām noguldījumu garantiju sistēmām kā FITD ļauj pašām pilnīgi autonomi noteikt tādu atbalsta pasākumu mērķi, tvērumu un konkrētus noteikumus. Tādējādi FITD statūtu 29. pantā paredzētie atbalsta pasākumi galvenokārt atbilst konsorcija dalībbanku privātajām interesēm. Turklāt lēmumu FITD statūtos noteikt iespēju īstenot citus atbalsta pasākumus, kas nav noguldījumu atmaksāšana, esot pieņēmušas konsorcija dalībbankas, lai arī nevienā noteikumā vai administratīvā aktā tāds pienākums tām nebija paredzēts. Apstāklis, ka Itālijas Banka apstiprina FITD statūtus, neietekmējot tās lēmumu pieņemšanas mehānismus, jo Itālijas Bankai būtu tikai jākonstatē, ka statūtu noteikumi par FITD uzticētajiem publiska rakstura uzdevumiem atbilst noguldītāju aizsardzības tiesiskajam mērķim.

95      Komisija iebilst, ka, lai gan FITD ir privāttiesību konsorcijs, kuram ir savas formāli neatkarīgas struktūras, tam atbilstoši tiesību aktiem ir uzticēts uzdevums sabiedrības interesēs, proti, noguldītāju aizsardzība, un tas izpaužas kā dažāda veida iejaukšanās īstenošana. Šo konstatējumu turklāt apstiprinot fakts, ka FITD savā tīmekļa vietnē ir norādījis, ka tā institucionālais mērķis ir sniegt garantiju konsorcija dalībbanku noguldītājiem un ka šis uzdevums var izpausties vairākos veidos. Turklāt, Komisijas skatījumā, uzkrājumu aizsardzība Itālijā ir publiska rakstura mērķis ar konstitucionālu vērtību. Fakts, ka Itālijas Banka, atļaujot visas iejaukšanās, par kurām lēmis FITD, saskaņā ar Itālijas Banku likuma 96.ter pantu darbojas, “ņemot vērā noguldītāju aizsardzību un banku sistēmas stabilitāti”, apstiprina to, ka visu FITD iejaukšanos mērķis ir aizsargāt noguldītājus, ka FITD darbojas, īstenojot valsts pilnvarojumu, un ka tas ir pakļauts Itālijas Bankas publiska rakstura atbalsta pasākumam.

96      Pirmām kārtām, ir jākonstatē, kā to ir darījuši arī prasītāji, ka FITD atbalsta iejaukšanās mērķis galvenokārt ir īstenot FITD dalībbanku privātās intereses.

97      Tādējādi attiecībā uz FITD dalībniekiem atbalsta iejaukšanās mērķis vispirms ir novērst smagākās ekonomiskās sekas noguldījumu atmaksāšanā piespiedu administratīvas likvidācijas gadījumā. No FITD statūtu 29. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka atbalsta iejaukšanās ir pakārtota diviem kumulatīviem nosacījumiem. Pirmkārt, ir jāpastāv grūtībās nonākušas bankas, kas saņēmusi atbalstu, sanācijas iespējai, lai novērstu situāciju, ka FITD atkal tiek aicināta sniegt atbalstu nākotnē vai nu ar jaunu atbalsta iejaukšanos, vai atbilstoši noguldījumu atmaksāšanas juridiskajam pienākumam. Otrkārt, attiecībā uz FITD dalībbankām atbalsta iejaukšanās pasākumiem ir jābūt mazāk apgrūtinošam finansiālam slogam salīdzinājumā ar noguldījumu atmaksāšanas juridisko pienākumu. Piemērojot šo pēdējo nosacījumu, ir jākonstatē, ka FITD statūti nostiprina FITD dalībbanku privātās intereses, ņemot vērā visus pārējos apsvērumus, kas saistīti ar uzkrājumu aizsardzību. FITD statūtos netiek pieļauta nekāda atbalsta iejaukšanās, kas FITD dalībniekiem radītu pārāk lielu finansiālo slogu, pat ja ar tādu atbalsta iejaukšanos tiktu panākta labāka uzkrājumu aizsardzība, piespiedu administratīvas likvidācijas gadījumā aizsargājot arī noguldījumus, kas pārsniedz likumiskos 100 000 EUR.

98      Attiecībā uz FITD dalībniekiem atbalsta iejaukšanās mērķis ir arī izvairīties no tos un visu banku nozari skarošām negatīvām sekām, it īpaši attiecībā uz reputāciju un noguldītāju panikas risku, ko izraisītu grūtībās nonākušas bankas piespiedu administratīvā likvidācija. Fakts, ka nozarē ir izveidota privāta savstarpējas palīdzības sistēma, pats par sevi neliecina par valsts iesaistīšanos. Šajā gadījumā, kā apstrīdētā lēmuma 122. apsvērumā atzīst Komisija, FITD dalībbankām ir savstarpējas intereses stiprināt noguldījumu drošību un aizsargāt banku sistēmas reputāciju. Šajā lietā ir arī jākonstatē, ka noguldījumu garantiju fonda izveide un iespēja veikt atbalsta iejaukšanos sākotnēji bija tikai FITD dalībbanku privāta iniciatīva laikā, kad tiesību aktos bankām netika prasīts pievienoties jebkādai noguldījumu garantiju sistēmai (skat. iepriekš 5. punktu).

99      Protams, konsorcija dalībbanku privātās intereses var sakrist ar sabiedrības interesēm. Tomēr no judikatūras izriet, ka apstāklis, ka noteiktos gadījumos vispārējo interešu mērķi sakrīt ar tādu privāto struktūru interesēm kā šajā gadījumā privāttiesību konsorcijs, pats par sevi nesniedz nekādu norādi par valsts iestāžu iespējamo iesaistīšanos vai iesaistīšanās neesamību – tā vai citādi – attiecīgā pasākuma veikšanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 23. novembris, SACE un Sace BT/Komisija, C‑472/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:885, 26. punkts).

100    Otrām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, ir jākonstatē, ka ar atbalsta iejaukšanos netiek īstenots jebkāds Itālijas tiesību aktos paredzēts valsts pilnvarojums.

101    Pirmkārt, no Itālijas Banku likuma 96.bis panta 1. punkta, kurā noteikts, ka “garantiju sistēmas veic atmaksāšanu piespiedu administratīvās likvidācijas gadījumā, kas skar bankas, kurām izsniegta licence Itālijā”, izriet, ka valsts pilnvarojums, kas Itālijas likumā piešķirts FITD kā garantiju sistēmai, attiecas vienīgi uz atmaksāšanu noguldītājiem, ja šī konsorcija dalībbanku skar piespiedu administratīvā likvidācija. Itālijas tiesiskajā regulējumā noguldījumu garantiju sistēmām noteiktais valsts pilnvarojums turklāt ir ierobežots ne tikai ar noguldījumu atmaksāšanu piespiedu administratīvās likvidācijas gadījumā, bet tam ir arī maksimālā robeža, ņemot vērā, ka Itālijas Banku likuma 96.bis panta 5. punktā ir noteikts, ka “atmaksas ierobežojums katram noguldītājam ir 100 000 EUR”. Ārpus šīs sistēmas FITD darbojas, neīstenojot Itālijas tiesiskajā regulējuma noteikto sabiedrības mērķi (skat. iepriekš 97. punktu).

102    Otrkārt, jānorāda, ka Itālijas tiesiskais regulējums nekādā ziņā ne FITD, ne citai noguldījumu garantiju sistēmai neuzliek pienākumu paredzēt iespēju veikt atbalsta iejaukšanos. Tāpat tajā nav reglamentēti tādu iejaukšanos noteikumi. Tiesību normā, uz kuru atsaucas Komisija, nav noteikts, ka FITD būtu jāveic pasākums atbilstoši noguldītāju aizsardzības valsts pilnvarojumam, ja nenotiek viena no tā dalībniekiem piespiedu administratīvā likvidācija. Papildus noguldījumu atmaksāšanai šajā tiesību normā nav paredzēts nekāda veida obligātais atbalsts.

103    Protams, ja Itālijas Banku likuma 96.bis panta 1. punktā ir noteikts, ka “[..] garantiju sistēmas var paredzēt citus atbalsta veidus un formas”, no šī noteikuma nepārprotami izriet, ka tā ir tikai iespēja, kas ir atstāta noguldījumu garantiju sistēmu ziņā. Itālijas tiesiskajā regulējumā nav noteikts, ka šīm sistēmām ir jāparedz dažādi atbalsta gadījumi un veidi, kas atšķiras no juridiskā pienākuma atmaksāt noguldījumus piespiedu administratīvās likvidācijas gadījumā. Turklāt, ja Itālijas noguldījumu garantiju sistēma paredz tādu atbalsta pasākumu iespēju, Itālijas likumdevējs ļauj tai brīvi noteikt to priekšmetu un noteikumus.

104    Šajā gadījumā FITD iespēja veikt atbalsta iejaukšanos tādējādi izriet nevis no kāda juridiska pienākuma, bet gan tikai no konsorcija dalībbanku autonoma lēmuma iekļaut šādu iespēju FITD statūtos. Tās arī ir konsorcija dalībbankas, kas autonomi noteica nosacījumus, ar kādiem tāda atbalsta iejaukšanās varētu notikt. Tādējādi FITD statūtu 29. pantā ir paredzēts, ka FITD “var atbalstīt konsorcija dalībnieku, kuram ir piemērota īpaša administrēšanas procedūra, ja ir pamatotas atveseļošanās izredzes un ja var pieņemt, ka izmaksas būs mazākas nekā likvidācijas gadījumā”.

105    Ja nav juridiska pienākuma paredzēt tādus atbalsta pasākumus, fakts, ka saskaņā ar Itālijas Banku likuma 96.ter panta pirmās daļas a) punktu FITD statūtus ir apstiprinājusi Itālijas Banka, nav tāds elements, kas var kaitēt FITD lēmumu pieņemšanas autonomijai attiecībā uz atbalsta iejaukšanos. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka saskaņā ar Itālijas Banku likuma normām Itālijas Banka saistībā ar saviem konsultatīvās uzraudzības uzdevumiem apstiprina visu Itālijas banku iestāžu statūtus.

106    No iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko Komisija ir apgalvojusi apstrīdētā lēmuma 121. apsvērumā, tādiem atbalsta iejaukšanās pasākumiem kā šajā lietā ir atšķirīgs mērķis salīdzinājumā ar to, kāds ir noguldījumu atmaksāšanai piespiedu administratīvās likvidācijas gadījumā, un ar tiem netiek īstenots valsts pilnvarojums.

–       Par FITD autonomiju atbalsta pasākumu veikšanā

107    Pirmām kārtām, prasītāji apgalvo, ka lēmums par FITD atbalsta pasākumiem Tercas ir pieņemts autonomi. Šo lēmumu FITD pārvaldes struktūras pieņēma brīvprātīgi un panāca vienprātīgu visu konsorcija dalībbanku pārstāvju piekrišanu. Neviena valsts iestāde neesot devusi instrukcijas vai saistošus norādījumus, un neviena valsts iestāde nebūtu varējusi likt FITD veikt atbalsta pasākumus, ja tā struktūras nebūtu uzskatījušas, ka pasākumi atbilst dalībnieku interesēm.

108    Otrām kārtām, saskaņā ar Itālijas Banku likuma 72. panta 1. punktu īpašais administrators veicot “bankas administrācijas funkcijas un pilnvaras” un tādējādi aizstājot likvidēto administratīvo struktūru privātā rakstura pilnvaras. Šajā gadījumā īpašais administrators Tercas – bankas, kurai attiecīgajā laikā bija piemērota īpašā administrēšanas procedūra, – vadītāja un juridiskā pārstāvja statusā esot vienīgi nosūtījis FITD vienkāršu iejaukšanās lūgumu, kas tai nekādā veidā nebija saistošs. Turklāt prasītāji norāda, ka īpašajam administratoram, lai iesniegtu FITD lūgumu par atbalsta iejaukšanās pasākumu veikšanu, nevajadzēja saņemt Itālijas Bankas piekrišanu vai atzinumu.

109    Trešām kārtām, Itālijas Bankas pārstāvis esot piedalījies FITD valdes un izpildu komitejas sanāksmēs tikai kā novērotājs, līdz ar to būdams pasīvā lomā un bez balsstiesībām, un pat bez padomdevēja tiesībām.

110    Ceturtām kārtām, “kontakti” ar Itālijas Banku un tās “aicinājums” panākt “līdzsvarotu vienošanos ar pircēju BPB par negatīvā pašu kapitāla segšanu” esot pārdomāta un normāla dialoga ar kompetentajām uzraudzības iestādēm izpausme tādos sarežģītos apstākļos kā kredītiestādes krīzes pārvaldība. Turklāt Itālijas Bankas “aicinājums” norādot tikai uz vēlmi ar vispārēju saturu (“mēģināt panākt līdzsvarotu vienošanos”), un pats par sevi tas esot pilnībā pieņemams, ciktāl iespējamās vienošanās izvērtējumu tā atstāj pušu ziņā. Katrā ziņā “aicinājums” nevarēja būt saistošs FITD.

111    Piektām kārtām, tāpat kā visas Itālijas Bankas atļaujas atbalsta iejaukšanās atļauja, kas paredzēta Itālijas Banku likuma 96.ter panta pirmās daļas d) punktā, atbilstot Itālijas Bankai uzticētajam uzraudzības un pārraudzības uzdevumam, lai nodrošinātu banku stabilu un piesardzīgu vadību, neietekmējot struktūru, kuras Itālijas Banka uzrauga, autonomi izdarīto izvēli. Šāda atļauja arī esot pieņemta pēc lēmuma, ko jau autonomi pieņēma FITD struktūras, proti, šajā gadījumā, 38 dienas pēc lēmuma pieņemšanas par atbalsta pasākumiem. Katrā ziņā pat pēc tam, kad Itālijas Bankas atļauja tika piešķirta, tā nevarēja būt saistoša FITD, kuram joprojām bija iespēja neveikt iejaukšanos.

112    Komisija iebilst, ka Itālijas Banka, apstiprinot FITD statūtus, vienam no tās pārstāvjiem piedaloties FITD valdes un izpildu komitejas sanāksmēs un izsniedzot iepriekšēju atļauju katram FITD atbalsta pasākumam, ko tas ir paredzējis īstenot, veic efektīvu kontroli – gan pastāvīgu, gan ex ante – pār FITD darbību. Itālijas Banka esot arī iecēlusi īpašo administratoru, tās uzraudzībā esošu valsts amatpersonu, kas nodrošināja Tercas vadību un kam ir nozīmīgas pilnvaras.

113    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka FITD ir privāttiesību konsorcijs, kas saskaņā ar tā statūtu 4. panta 2. punktu darbojas “konsorcija dalībnieku vārdā un interesēs”. Turklāt tā pārvaldes struktūras, proti, izpildu komiteju un valdi, ievēl FITD kopsapulce, un tajās, tāpat kā kopsapulcē, ietilpst tikai konsorcija dalībbanku pārstāvji. Tāpēc ir jākonstatē, ka nepastāv dabiski apstākļi, kas FITD saistītu ar Itālijas valsts iestādēm.

114    Šajā saistībā ir jāizvērtē elementi, uz kuriem apstrīdētajā lēmumā ir balstījusies Komisija, lai atzītu, ka Itālijas valsts iestādēm tomēr bija pilnvaras un līdzekļi, lai ietekmētu visus atbalsta iejaukšanās īstenošanas posmus, un ka tās ir īstenojušas šīs pilnvaras attiecībā uz strīdīgo pasākumu veikšanu. It īpaši ir jāpārbauda, vai norādes, uz kurām atsaucas Komisija, no juridiskā viedokļa pietiekami pierāda, ka FITD atbalsta pasākumus Tercas var attiecināt uz Itālijas valsti, ņemot vērā judikatūru un principus, kas atgādināti šī sprieduma 63.–69. punktā un 83.–91. punktā.

115    Pirmkārt, attiecībā uz Itālijas Bankas atļauju FITD veikt atbalsta pasākumus Tercas, ir jākonstatē, ka tā nav norāde, kas ļautu attiecīgo pasākumu attiecināt uz valsti.

116    Pirmām kārtām, no Itālijas tiesiskā regulējuma izriet, ka Itālijas Bankas atļauja veikt atbalsta iejaukšanos tiek piešķirta tikai pēc pasākuma atbilstības tiesiskajam regulējumam pārbaudes, kas tiek veikta saistībā ar tās prudenciālo uzdevumu. Šajā ziņā Itālijas Banku likuma 96.ter panta 1. punkta d) apakšpunktā ir noteikts, ka Itālijas Banka “apstiprina garantiju sistēmu atbalsta pasākumus [..], ņemot vērā noguldītāju aizsardzību un banku sistēmas stabilitāti”. Šis noteikums ir jāinterpretē, ņemot vērā Itālijas Bankai atbilstoši Itālijas tiesiskajam regulējumam piešķirtās prudenciālās uzraudzības funkcijas, kuras tā īsteno, “ņemot vērā tās kontrolei pakļauto iestāžu stabilu un piesardzīgu vadību, vispārēju stabilitāti, finanšu sistēmas efektivitāti un konkurētspēju, kā arī piemērojamo noteikumu ievērošanu” (Itālijas Banku likuma 5. panta 1. punkts). Papildus garantiju sistēmu atbalsta pasākumiem Itālijas tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka vairākiem tādiem svarīgiem banku lēmumiem kā iegādes un citu finanšu tirgus dalībnieku lēmumiem ir jāsaņem Itālijas Bankas atļauja (skat. it īpaši Itālijas Banku likuma 19. pantu). Lai gan garantiju sistēmu atbalsta pasākumiem un citiem finanšu tirgus dalībnieku lēmumiem ir nepieciešama Itālijas Bankas atļauja, Itālijas tiesiskajā regulējumā nekādā ziņā nav paredzēts ar Itālijas Bankas izvērtējumu aizstāt iesaistīto dalībnieku izvērtējumu par iespēju pieņemt attiecīgos lēmumus vai to noteikumu definēšanu. Gluži pretēji, ir jākonstatē, ka Itālijas Banka īsteno tikai pasākuma atbilstības tiesiskajam regulējumam kontroli, ņemot vērā prudenciālās uzraudzības mērķi.

117    Otrām kārtām, ir jākonstatē, ka Itālijas Banka nekādi nevar likt FITD iejaukties, lai atbalstītu grūtībās nonākušu banku.

118    Itālijas Bankas pilnvaras attiecas tikai uz tādu atbalsta iejaukšanās pasākumu atbilstības tiesiskajam regulējumam kontroles īstenošanu, par kādiem ir lēmušas FITD pārvaldes struktūras, ar mērķi tos atļaut. Pretēji tam, ko, šķiet, norāda Komisija apstrīdētā lēmuma 129. apsvērumā, fakts, ka FITD patur iespēju, ja tas vēlas, atļaujas atteikuma gadījumā iesniegt Itālijas Bankā jaunu atļaujas pieprasījumu atbalsta iejaukšanās pasākumu veikšanai ar citiem nosacījumiem, nedod Itālijas Bankai pilnvaras iejaukties FITD atbalsta iejaukšanās noteikšanā. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 18. un 19. apsvēruma, runa ir tikai par atļauju īstenot atbalsta iejaukšanos, ko autonomi noteikušas FITD pārvaldes struktūras. Tikai šīm pēdējām minētajām ir kompetence lemt par iejaukšanos, lai atbalstītu grūtībās nonākušu banku, un noteikt šādas iejaukšanās praktiskos aspektus.

119    Turklāt, kā apstrīdētā lēmuma 132. apsvērumā atzīst Komisija, FITD nav jāveic atbalsta iejaukšanās, ko ir atļāvusi Itālijas Banka. Šajā ziņā atliek norādīt, ka Itālijas Banka pirmo reizi atļāva veikt atbalsta iejaukšanās pasākumus Tercas 2013. gada 4. novembrī, par ko FITD pārvaldes struktūras bija izlēmušas 2013. gada 28. un 29. oktobrī un ko FITD nekad nav īstenojusi.

120    Katrā ziņā šajā gadījumā ir jākonstatē, pirmkārt, ka FITD atbalsta pasākumi Tercas 2014. gada 30. maijā tika noteikti ar vienprātīgu FITD izpildu komitejas un valdes lēmumu un, otrkārt, ka attiecībā uz tiem bija saņemta Itālijas Bankas 2014. gada 7. jūlija atļauja. Šajos apstākļos Itālijas Bankas atļauja šim pasākumam nevar būt norāde, kas apliecina, ka Itālijas valsts iestādes ir bijušas iesaistītas minētā pasākuma noteikšanā tādā veidā, ka FITD atbalsta pasākumus Tercas varētu attiecināt uz tām.

121    Otrkārt, attiecībā uz Itālijas Bankas pārstāvju klātbūtni FITD pārvaldes struktūru sanāksmēs ir jākonstatē, ka arī tā nav norāde par attiecīgā pasākuma attiecināmību uz valsti.

122    Pirmkārt, no FITD statūtu 13. panta 6. punkta un 16. panta 3. punkta tieši izriet, ka Itālijas Bankas pārstāvji, kas piedalās FITD izpildu komitejas un valdes sanāksmēs, ir tikai novērotāji bez balsstiesībām un padomdevēja tiesībām.

123    Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka Komisija nav iesniegusi nekādus pierādījumus, kas pamatotu tās apgalvojumus apstrīdētā lēmuma 129. un 130. apsvērumā, atbilstoši kuriem “[varētu pieņemt]”, ka pārstāvju klātbūtne novērotāju statusā FITD pārvaldes struktūru sanāksmēs “[bija] iespēja [Itālijas Bankai] jau agrīnā posmā darīt zināmas jebkuras bažas par plānoto iejaukšanos” un “izpaust” ietekmi, ko tā īsteno attiecībā uz tām. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka šie apgalvojumi ir tikai pieņēmumi un tie nekādā veidā nav pamatoti ar lietas materiāliem. Tieši pretēji, FITD pārvaldes struktūru sanāksmju protokoli apliecina Itālijas Bankas pārstāvju pilnībā pasīvo lomu. Izpildu komitejas 2014. gada 30. maija sanāksmē Itālijas Bankas pārstāvis sanāksmes beigās tikai izteica savu apmierinātību ar to, kā bija risināta Tercas krīze, savukārt 2014. gada 30. maija valdes sanāksmē Itālijas Bankas pārstāvji neuzstājās vispār.

124    Ņemot vērā šos uz faktiem balstītos konstatējumus, Komisija nav pierādījusi, ka Itālijas Bankas pārstāvju klātbūtne FITD pārvaldes struktūru sanāksmēs, pat tikai novērotāju statusā, ļautu Itālijas Bankai ietekmēt FITD lēmumus.

125    Treškārt, attiecībā uz kontekstu, kādā tika noteikti FITD atbalsta pasākumi Tercas, ir jākonstatē, ka Komisija nav sniegusi nekādus pierādījumus tam, ka Itālijas Banka būtu ievērojami ietekmējusi sarunas starp FITD, no vienas puses, un BPB un īpašo administratoru, no otras puses.

126    Tādējādi attiecībā uz faktu, ka sarunas starp privātā sektora ieinteresētajām personām tika veiktas, “tās koordinējot ar Itālijas Banku” (apstrīdētā lēmuma 131. apsvērums), ir jānorāda, kā to jau ir darījuši prasītāji, ka nav pārsteidzoši, ka tik sarežģītā darbībā kā krīzes pārvaldība kredītiestādē Itālijas Banka ir informēta par sarunu norisi starp ieinteresētajām personām. Tāpēc fakts, ka varēja notikt neoficiālas sanāksmes starp ieinteresētajām personām (proti, FITD, BPB un īpašo administratoru Tercas vārdā), no vienas puses, un Itālijas Banku, no otras puses, lai informētu Itālijas Banku par sarunu gaitu, ir tikai leģitīma un standarta dialoga ar kompetentajām uzraudzības iestādēm izpausme. Jākonstatē, ka Komisija nav sniegusi nekādus pierādījumus par to, ka Itālijas Banka būtu izmantojusi šos sakarus, lai izšķiroši ietekmētu attiecīgo strīdīgo pasākumu saturu. Tieši pretēji, nekas lietas materiālos neļauj apšaubīt prasītāju argumentu, ka šādi sakari tikai ļāva Itālijas Bankai būt informētai par lietas virzību, lai tā varētu ātrāk pieņemt lēmumu par attiecīgā pasākuma atļauju, tiklīdz to ir noteikušas FITD pārvaldes struktūras un tas ir paziņots Itālijas Bankai.

127    Tas pats attiecas uz faktu, ka Itālijas Banka esot “aicinājusi” FITD panākt “līdzsvarotu vienošanos” ar BPB par Tercas negatīvā pašu kapitāla segšanu, ņemot vērā Tercas un tās meitasuzņēmuma Banca Caripe likvidācijas iespējamo negatīvo ietekmi. Jānorāda, kā to jau ir darījuši prasītāji, ka tā ir tikai vēlme ar vispārēju saturu un tā nav saistoša attiecībā uz FITD. Šāda valsts iestāžu vēlme tādos apstākļos kā šajā lietā nepārsteidz. Tomēr šādas vēlmes mērķis nekādā ziņā nav bijis dot rīkojumus iesaistītajām personām, un turklāt pēdējās minētās to šādi nav interpretējušas. Katrā ziņā no lietas materiāliem neizriet, ka minētais aicinājums būtu kaut vismazākajā mērā ietekmējis FITD lēmumu par atbalsta pasākumiem Tercas, kas galvenokārt izskaidrojams ar FITD un tā dalībnieku ekonomiskajiem apsvērumiem, ko apliecina šim mērķim pilnvarotā revīzijas un konsultāciju uzņēmuma ziņojums (skat. iepriekš 19. punktu).

128    Visbeidzot, ceturtkārt, runājot par īpašā administratora lomu, fakts, ka viņam bija iespēja uzsākt procedūru, kas varētu noslēgties ar FITD atbalsta pasākumiem, nosūtot tam šajā ziņā nesaistošu lūgumu, arī neļauj apšaubīt FITD autonomiju lemt par šādu atbalstu.

129    Saskaņā ar FITD statūtu 29. panta 1. punktu tas var veikt atbalsta iejaukšanos tikai konsorcija dalībbankās, kurām ir piemērota īpašā administrēšanas procedūra. Šajā ziņā, kā izriet no Itālijas Banku likuma 70.–72. panta, lēmumu par īpašas administrēšanas procedūras piemērošanu bankai pieņem ekonomikas ministrs pēc Itālijas Bankas ierosinājuma un īpašo administratoru ieceļ Itālijas Banka, kurai tāpat ir tiesības to atsaukt. Pēc iecelšanas īpašais administrators saskaņā ar Itālijas Banku likuma 72. panta 1. punktu rīkojas kā bankas administrators un turpina pildīt bankas, kurai piemērota īpašā administrēšanas procedūra, administratīvo struktūru privātā rakstura pilnvaras noguldītāju interesēs.

130    Tomēr ir jākonstatē – tas, ka īpašais administrators iesniedz atbalsta lūgumu FITD, nekādi neuzliek šim pēdējam minētajam pienākumu to apmierināt, kā arī neietekmē FITD autonomiju attiecībā uz atbalsta iejaukšanās saturu, ja FITD nolemj rīkoties. Turklāt pretēji tam, ko Komisija apgalvojusi apstrīdētā lēmuma 128. apsvērumā, FITD statūtos vai Itālijas tiesiskajā regulējumā nekas neliecina par to, ka īpašais administrators būtu vienīgā persona, kas var izteikt šādu lūgumu, nedz arī ir pretrunā FITD apgalvojumam, ka tas pats var uzņemties iniciatīvu sākt atbalsta iejaukšanās īstenošanas procedūru pat bez attiecīga īpašā administratora lūguma.

131    Šajā gadījumā Komisija arī nav iesniegusi nekādus pierādījumus, ka īpašā administratora lūgums būtu iesniegts Itālijas Bankas norādījumu dēļ. Tieši pretēji, no apstākļiem, kas ir atgādināti iepriekš 16. punktā, izriet, ka FITD iesaistīšanas iniciatīvas pamatā bija prasības, ko izvirzīja BPB, kura savu parakstīšanos uz Tercas kapitāla palielināšanu bija pakļāvusi nosacījumam, ka FITD ir jāsedz šīs bankas uzkrātie zaudējumi.

132    Visbeidzot – no visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumā uzskatīdama, ka tā ir pierādījusi, ka Itālijas iestādes bija īstenojušas būtisku publisku kontroli FITD atbalsta pasākumu Tercas noteikšanā. Tieši pretēji, ir jākonstatē, ka Komisija no juridiskā viedokļa nav pietiekami pierādījusi Itālijas valsts iestāžu iesaisti attiecīgā pasākuma noteikšanā un līdz ar to arī šī pasākuma attiecināmību uz valsti LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

 Par atbalsta finansēšanu no valsts līdzekļiem

133    Atbalsta, ko “piešķir no valsts līdzekļiem”, jēdziens LESD 107. panta 1. punkta izpratnē paredz papildus priekšrocībām, kuras valsts piešķir tieši, iekļaut tās priekšrocības, kuras piešķir ar tādas publiskas vai privātas struktūras starpniecību, ko šī valsts iecēlusi vai izveidojusi atbalsta administrēšanai. Savienības tiesības nedrīkstētu pieļaut, ka tas vien, ka ir izveidotas autonomas iestādes, kuru uzdevums ir piešķirt atbalstu, ļauj apiet noteikumus par valsts atbalstu (skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, Komisija/TV2/Dānija, C‑656/15 P, EU:C:2017:836, 44. un 45. punkts un tajos minētā judikatūra).

134    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 107. panta 1. punkts aptver visus finanšu līdzekļus, ko valsts iestādes var faktiski izmantot, lai atbalstītu uzņēmumus, un nav nozīmes tam, vai šie līdzekļi pastāvīgi ir valsts īpašumā. Tādējādi, pat ja attiecīgajam pasākumam atbilstošās summas nav pastāvīgā Valsts kases rīcībā, pietiek ar faktu, ka šīs summas nepārtraukti ir valsts kontrolē un tādējādi kompetento valsts iestāžu rīcībā, lai tās tiktu kvalificētas kā “valsts līdzekļi” (skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, Komisija/TV2/Dānija, C‑656/15 P, EU:C:2017:836, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

135    Šajā ziņā situācijā, kas attiecas uz valsts uzņēmumiem, tika nospriests, ka, tiklīdz to līdzekļi ir valsts kontrolē un tādējādi ir tās rīcībā, šie līdzekļi ietilpst jēdzienā “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Valsts, izmantojot savu dominējošo ietekmi pār šādiem uzņēmumiem, ļoti labi var noteikt šo uzņēmumu līdzekļu izlietojumu, lai vajadzības gadījumā finansētu īpašas priekšrocības par labu citiem uzņēmumiem. Tam, ka attiecīgos līdzekļus pārvalda struktūras, kas nav valsts iestādes, vai ka tie ir privāti līdzekļi, šajā ziņā nav nozīmes (skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, Komisija/TV2/Dānija, C‑656/15 P, EU:C:2017:836, 47. un 48. punkts un tajos minētā judikatūra).

136    Tādējādi lietā, kas bija pamatā 2017. gada 9. novembra spriedumam Komisija/TV2/Dānija (C‑656/15 P, EU:C:2017:836, 49.–53. punkts), Tiesa norādīja, ka trīs attiecīgie uzņēmumi bija valsts uzņēmumi, kuri pieder valstij, un ka tiem bija uzticēts pārvaldīt ieņēmumu, kas gūti no šī uzņēmuma reklāmas laiku pārdošanas, nodošanu vienam no šiem uzņēmumam. Tiesa arī konstatēja, ka visu šo ieņēmumu apriti reglamentēja tiesību akts, saskaņā ar kuru to valsts uzņēmumu uzdevums, kurus īpaši ir pilnvarojusi valsts, bija pārvaldīt minētos ieņēmumus. Tāpēc attiecīgie ieņēmumi bija valsts kontrolē un rīcībā un tā varēja lemt par to izlietojumu. Tādēļ Tiesa secināja, ka šie ieņēmumi bija “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

137    Šajās lietās prasītāji, ko atbalsta Itālijas Banka, apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini uzskatījusi, ka FITD izmantotie līdzekļi bija “valsts līdzekļi”. Tādējādi Komisija nevarot apgalvot, ka FITD rīkojas atbilstoši valsts pilnvarojumam, kad tas atbalsta kādu no saviem grūtībās nonākušajiem dalībniekiem, nevis atbilstoši noguldītāju noguldījumu likumiskajai garantijai. Tāpat ir jāņem vērā, ka FITD ir privāttiesību konsorcijs, kura struktūras pārstāv tā dalībniekus, nevis valsts varas iestādes. Ja Itālijas Bankas pārstāvis piedalās dažās FITD struktūru sanāksmēs, tad tikai novērotāja statusā, bez balsstiesībām vai padomdevēja funkcijām. Neviena valsts iestāde nevar likt FITD lemt par atbalstu vai noteikt tā īstenošanas kārtību. Tāpat, ja īpašais administrators, kurš aizstāja Tercas vadītājus, lūdza FITD iejaukties, tas bija šī uzņēmuma un tā kreditoru interesēs un nebija saistoši FITD. Turklāt Itālijas Bankas atļauja atbalsta pasākumiem atbilstot tās pamatuzdevumiem stabilitātes un ietaupījumu aizsardzībā. Tā esot ratifikācija, kas aprobežojas tikai ar privāta akta formālu a posteriori pārbaudi. Turklāt dalībnieku ieguldījums atbalsta pasākumā netiek nedz noteikts, nedz kontrolēts, nedz ir valsts rīcībā. Ja konsorcija dalībniekiem ir jāsniedz ieguldījums noguldījumu atmaksāšanai, nav nekādu noteikumu vai administratīvu aktu, kas tiem liktu sniegt ieguldījumu atbalsta pasākumā. Šo ieguldījumu obligātais raksturs izriet tikai no FITD statūtiem un lēmumiem.

138    Komisija būtībā apgalvo, ka, lai gan FITD ir privāttiesību konsorcijs, kuram ir savas formāli neatkarīgas struktūras, tam atbilstoši tiesību aktiem ir uzticēts uzdevums sabiedrības interesēs, noguldītāju aizsardzība, kas var izpausties dažādos veidos. Tāpat Itālijas Banka veic efektīvu kontroli – gan pastāvīgu, gan ex ante – pār FITD darbību, apstiprinot FITD statūtus, vienam no tās pārstāvjiem piedaloties FITD valdes un izpildu komitejas sanāksmēs un izsniedzot iepriekšēju atļauju katram atbalsta pasākumam. Turklāt Itālijas Banka esot tā, kura iecēla īpašo administratoru, tās uzraudzībā esošu valsts amatpersonu, kas nodrošināja Tercas vadību īpašās administrēšanas laikā. Papildus tam, tā kā FITD ir vienīgā noguldījumu garantiju sistēma, kuru ir atzinusi Itālijas Banka, bankām, kas nav krājaizdevu sabiedrības, tādējādi esot tai jāpievienojas un jāveic tajā prasītais ieguldījums, lai sasniegtu sabiedrisko mērķi – noguldījumu aizsardzību.

139    Šajā gadījumā, lai apstrīdētā lēmuma 144. apsvērumā secinātu, ka FITD atbalsta pasākumi Tercas tika finansēti no valsts līdzekļiem, Komisija ir ņēmusi vērā šādas norādes: to, ka FITD bija valsts pilnvarojums, valsts iestāžu kontroli attiecībā uz līdzekļiem, ko FITD izmantojis atbalsta pasākumu finansēšanai, un to, ka ieguldījums, ko FITD izmantoja, lai finansētu atbalsta pasākumu, bija obligāts.

140    Pirmām kārtām, Komisija uzskatīja, ka FITD bija valsts pilnvarojums un ka FITD atbalsta pasākumi Tercas tika veikti, lai aizsargātu noguldītāju noguldījumus. Itālijas iestādes esot izvēlējušās atļaut savām noguldījumu garantiju sistēmām izmantot no to dalībniekiem iekasētos līdzekļus, lai īstenotu cita veida iejaukšanās pasākumus, kuri nav saistīti ar noguldījumu atmaksāšanu noguldītājiem (skat. apstrīdētā lēmuma 121. apsvērumu).

141    Šajā ziņā, kā izriet no iepriekš norādītajiem apsvērumiem par atbalsta attiecināmību uz valsti, izrādās, ka valsts pilnvarojums dažādām noguldījumu garantiju sistēmām Itālijā prasa ieviest vienīgi tādu sistēmu, kas atļauj noguldījumu atmaksāšanu noguldītājiem kredītiestādes maksātnespējas gadījumā. Šis valsts pilnvarojums tomēr neparedz, ka šīm sistēmām būtu arī jāiejaucas, pirms tāda maksātnespēja iestājas, vēršoties pēc nepieciešamajiem līdzekļiem pie saviem dalībniekiem. Šajā gadījumā tie ir FITD, privāta konsorcija, statūti, kuros jau no pašiem pirmsākumiem ir paredzēta iespēja sniegt atbalstu kādam no tā dalībniekiem, kas nonākuši grūtībās, ja pastāv sanācijas iespēja un ja minētais atbalsts izmaksā lētāk nekā noguldītāju noguldījumu garantijas īstenošana, kas tagad ir paredzēta tiesiskajā regulējumā.

142    Šī analīze attiecas arī uz to elementu pārbaudi, kas ir izmantoti, lai noteiktu atbalsta finansēšanu no valsts līdzekļiem.

143    Otrām kārtām, lai noteiktu valsts iestāžu kontroli pār FITD atbalsta finansēšanai izmantotajiem līdzekļiem, Komisija ir atsaukusies uz dažām šī atbalsta pasākuma iezīmēm. Tādējādi tā apgalvoja, ka tikai bankas, kurām piemēro īpašo administrēšanas procedūru, var pretendēt uz FITD atbalsta pasākumiem saskaņā ar tā statūtu 29. panta 1. punktu, tāpēc “FITD iejaukšanos iniciē” tikai Tercas īpašais administrators, valsts amatpersona, kas pakļauta Itālijas Bankas kontrolei (skat. apstrīdētā lēmuma 128. apsvērumu). Tāpat Itālijas Bankai esot plašas pilnvaras attiecībā uz FITD, tā tostarp ir apstiprinājusi tā statūtus un atļāvusi atbalsta pasākumus Tercas pirms to stāšanās spēkā (skat. apstrīdētā lēmuma 124. un 127.–129. apsvērumu).

144    Šajā ziņā to pašu iemeslu dēļ, kas norādīti attiecībā uz atbalsta attiecināmību uz valsti, iepriekš minētie elementi ir jāvērtē to kontekstā, no kura izriet, ka tie nav pietiekami, lai secinātu, ka FITD izmantotie līdzekļi atbalsta finansēšanai tāpēc, ka valsts iestādes īsteno kontroli, ir “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

145    Tercas īpašā administratora lēmums lūgt FITD iejaukšanos tā uzņēmuma vārdā, kurā viņš īsteno pārvaldes funkcijas, jo uzņēmumam ir piemērota īpašā administrēšanas procedūra, ir izskaidrojams ar to, ka dažādo izvēles iespēju vidū šī iespēja, ko ierosināja BPB, viņam šķita vispievilcīgākā. Līdz ar to, tā kā BPB ierosinājums bija pakļauts nosacījumam par FITD atbalsta pasākumiem Tercas (skat. iepriekš 16. punktu), nevar uzskatīt, ka šāds lūgums ir balstīts uz iniciatīvu, kura nāk no valsts iestādēm, kas šādi censtos virzīt FITD līdzekļu izmantošanu. Tādējādi drīzāk FITD tika iesniegts lūgums par atbalsta pasākumiem atbilstoši tā statūtu 29. panta 1. punktam ņemot vērā privātu iniciatīvu, kas tika nosūtīta īpašajam administratoram, kurš uzskatīja – kā to būtu darījis vienkāršs administrators, būdams tādā pašā situācijā, – ka šī iniciatīva ir viņa administrējamā uzņēmuma interesēs.

146    Turklāt, kā Vispārējā tiesā apgalvoja Itālijas Banka, dažādas iejaukšanās iespējas, kuras ir tās rīcībā attiecībā uz FITD, paredz vienīgi īstenot tās uzraudzības pilnvaras saistībā ar noguldītāju aizsardzības, banku sistēmas stabilitātes un banku stabilas un piesardzīgas vadības mērķiem.

147    Šajās lietās no lietas materiāliem neizriet, ka atļauja FITD atbalsta pasākumiem Tercas būtu saistīta ar ko citu, nevis Itālijas Bankas veiktu formālu likumības pārbaudi. Šajā gadījumā šī atļauja, tāpat kā dažādi iepriekšējie akti, no FITD kā vienas no Itālijā atzītām noguldījumu garantiju sistēmām apstiprināšanas brīža nevar tikt pielīdzināti – gan atsevišķi, gan kopā ņemot – pasākumiem, kas ļauj noteikt, ka valsts, īstenojot dominējošu ietekmi uz šo konsorciju, varēja virzīt FITD līdzekļu izmantošanu, lai finansētu iejaukšanos.

148    FITD atbalsta pasākumi Tercas izriet no priekšlikuma, ko sākotnēji izteica BPB un pēc tam savās interesēs pārņēma Tercas. Tāpat šī iejaukšanās, kas atbilst konsorcija mērķim, atbilst arī tā dalībnieku interesēm.

149    Šajā kontekstā dažādie mehānismi, kas paredzēti Itālijas tiesiskajā regulējumā, lai novērstu, ka šāda veida iejaukšanās rada traucējumus banku nozarei vai apdraud FITD valsts pilnvarojuma īstenošanu, šajā gadījumā kopumā tikai apstiprina FITD statūtos tam atzīto iespēju veikt atbalsta pasākumus kāda no tā dalībniekiem labā, izmantojot savus paša līdzekļus, un, konkrētāk, atļaut FITD atbalsta pasākumus Tercas atbilstoši BPB, Tercas un visu pārējo konsorcija dalībnieku interesēm. Komisija nekādā ziņā nav varējusi pierādīt, ka Itālijas Banka ar savu formālo likumības pārbaudi mēģināja virzīt privātus līdzekļus, kas bija FITD rīcībā.

150    Trešām kārtām, Komisija uzskatīja, ka ieguldījumiem, kurus FITD izmantoja, lai finansētu iejaukšanos, bija obligāts raksturs, jo, pirmkārt, bankām, kas bija tā dalībnieces, praktiski nebija citas izvēles kā tikai pievienoties FITD un, otrkārt, šīs bankas nevarēja uzlikt savu veto FITD lēmumiem vai norobežoties no iejaukšanās, par ko tas ir lēmis (skat. apstrīdētā lēmuma 133.–135. apsvērumu).

151    Lai pārbaudītu šo argumentāciju, vispirms ir jāatgādina, ka nav strīda par to, ka kapitāls, kas izmantots FITD atbalsta pasākumiem Tercas, ir privāti līdzekļi, kurus ir nodrošinājušas konsorcija dalībbankas.

152    Vispārīgi raugoties, FITD statūtos ir paredzēts, ka tas tiek finansēts no līdzekļiem, kurus “nodrošina konsorcija dalībnieki” (skat. FITD statūtu 1. panta 1. punktu). Konsorcija dalībbanku ieguldījumu summa ir noteikta, pamatojoties uz to attiecīgo atmaksājamo līdzekļu apmēru (“ieguldījumu bāze”), un ir saistīta ar uzņēmuma riska līmeni, ko noskaidro, izmantojot “ar pārvaldību saistītus rādītājus” (skat. statūtu 25. pantu un pielikumu).

153    Turklāt faktu rašanās laikā FITD statūtu 21. pantā bija precizēts, ka, ņemot vērā kompetento struktūrvienību lēmumus, līdzekļus, kas izmantoti tāda veida atbalsta pasākumiem, kādi bija piešķirti Tercas, pieprasīja FITD un īpaši nodrošināja konsorcija dalībnieki. Tādējādi, kaut arī konsorcija darbībai vajadzīgie līdzekļi veicināja tā budžeta izveidi, atbalsta pasākumiem paredzētie līdzekļi tika uzskatīti par “avansiem”, kurus dalībnieki iemaksāja FITD, un šis konsorcijs to vārdā pārvaldīja tos kā pilnvarotais pārstāvis.

154    Tādējādi FITD dalībnieku pienākums sniegt ieguldījumu atbalsta pasākumā, par kuru tas ir lēmis, ir paredzēts nevis tiesību normā, kā tas ir gadījumā, ja tam ir īpašs valsts pilnvarojums pārvaldīt dalībnieku ieguldījumus, ko tie veikuši saistībā ar noguldītāju noguldījumu likumisko garantiju, bet gan privātā sektora statūtu normā, kas aizsargā FITD dalībnieku lēmumu pieņemšanas autonomiju.

155    Ir arī jānorāda, ka pirms lēmuma par iejaukšanos pieņemšanas un tam sekojošās tā dalībnieku privāto līdzekļu piesaistīšanas FITD – atbilstoši tā statūtu 29. pantā noteiktajam un kā izriet no revīzijas un konsultāciju uzņēmuma 2014. gada 26. maijā iesniegtā ziņojuma – bija pārliecinājies, ka šīs iejaukšanās izmaksas ir zemākas par tām, ko tā dalībniekiem radītu Tercas likvidācija un tādējādi noguldītāju noguldījumu likumiskās garantijas īstenošana.

156    FITD atbalsta pasākumi Tercas tādējādi bija ne tikai BPB un Tercas, bet arī visu tā dalībnieku interesēs, jo pastāvēja risks, ka tie iztērētu lielākas summas par tām, kas nepieciešamas, lai BPB varētu pārņemt Tercas.

157    Šajā kontekstā ir jānorāda, kā ir apgalvojis arī FITD, ka lēmumu par iejaukšanos FITD izpildu komiteja un valde ir pieņēmušas ar vienprātīgu tā dalībnieku pārstāvju šajās pārvaldes struktūrās atbalstu. Neviens no šiem pārstāvjiem nav iebildis pret šādu pasākumu.

158    Tas arī ir dabiski, ka, tiklīdz konsorcija pārvaldes struktūras ir pieņēmušas lēmumu atbilstoši statūtu normām, attiecīgais lēmums ir saistošs visiem konsorcija dalībniekiem. Turklāt nekas lietas materiālos neļauj pamatot argumentu, ka daži konsorcija dalībnieki esot bijuši pret statūtos paredzēto iejaukšanās mehānismu vai FITD atbalsta pasākumiem Tercas.

159    Tādējādi FITD dalībnieku ieguldījumu atbalsta pasākumos obligātais raksturs ir saistīts ar lēmumu, ko tā dalībnieki ir pieņēmuši divreiz, ne tikai saistībā ar saviem lēmumiem pievienoties FITD, kas paredzēja tādu iespēju, bet arī ar to lēmumiem akceptēt tādu iejaukšanos, kuru konsorcija pārvaldes struktūras bija pieņēmušas. Iejaukšanās arī atbilst FITD mērķiem, kā arī tā dalībnieku interesēm.

160    Tādējādi Komisijas arguments, ka banku iestādēm, kuras vēsturiski ir bijušas FITD dalībnieces, de facto būtu grūti norobežoties no FITD, kas šobrīd ir vienīgais noguldījumu garantiju fonds, kurā ir apvienojušās savstarpēji nesaistītas bankas, lai izveidotu citu garantiju fondu, ko varētu atzīt Itālijas Banka un kura statūti atļautu iejaukties tikai saistībā ar noguldītāju noguldījumu likumisko garantiju vai vajadzības gadījumā atteikt ieguldījumus dalībniekam paredzētā atbalsta pasākumā, pat ja to ir noteikušas pārvaldes struktūras, pēc būtības ir teorētisks un neietekmē šeit aplūkoto iejaukšanos.

161    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami pierādījusi, ka attiecīgos līdzekļus kontrolēja Itālijas valsts iestādes un ka tāpēc tie bija to rīcībā. Tāpēc Komisija nevarēja secināt, ka, neraugoties uz to, ka FITD atbalsta pasākumi Tercas tika veikti atbilstoši šī konsorcija statūtiem un tā dalībnieku interesēs, izmantojot tikai privātu kapitālu, tās faktiski bija valsts iestādes, kas, īstenojot dominējošu ietekmi uz FITD, ir lēmušas virzīt šo līdzekļu izmantošanu tādas iejaukšanās finansēšanai.

 Secinājumi

162    Tā kā pirmais no nosacījumiem attiecībā uz atbalsta kvalifikāciju LESD 107. panta 1. punkta izpratnē šajā gadījumā nav izpildīts, ir jāatzīst par pamatotiem izvirzītie pamati par to, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka strīdīgie pasākumi ir saistīti ar valsts līdzekļu izmantošanu un ir attiecināmi uz valsti, un tādējādi apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, neizskatot pārējos prasītāju sniegtos argumentus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

163    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, izdevumus atbilstoši to prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2016/1208 (2015. gada 23. decembris) par valsts atbalstu, ko Itālija piešķīrusi bankai Tercas (lieta SA.39451 (2015/C) (ex 2015/NN)).

2)      Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Frimodt Nielsen Kreuschitz Forrester

Półtorak       Perillo

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 19. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

*      Tiesvedības valoda – itāļu.