Lieta C‑341/15

Hans Maschek

pret

Magistratsdirektion der Stadt Wien – Personalstelle Wiener Stadtwerke

(Verwaltungsgericht Wien lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Pensionēšanās pēc attiecīgās personas lūguma – Darba ņēmējs, kas nav izmantojis savas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pirms darba attiecību beigām – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir izslēgta finansiāla atlīdzība par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu – Slimības atvaļinājums – Ierēdņi

Kopsavilkums – Tiesas (desmitā palāta) 2016. gada 20. jūlija spriedums

Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Finansiāla atlīdzība par neizmantoto atvaļinājumu, ko izmaksā darba attiecību beigās – Valsts tiesiskais regulējums, kurā šī atlīdzība tiek atteikta darba ņēmējam, kas ir iesniedzis lūgumu par pensionēšanos un kas nevar izmantot savas tiesības uz atvaļinājumu līdz šo attiecību beigām – Nepieļaujamība – Tiesības uz minēto atlīdzību gadījumā, kad darba ņēmēja pienākumi netiek veikti slimības dēļ – Šādu tiesību neesamība gadījumā, ja pastāv vienošanās starp darba ņēmēju un darba devēju, kurā darba ņēmējam ir noteikts pienākums neierasties savā darba vietā, vienlaikus saņemot savu algu – Robežas – Tiesību uz atvaļinājumu neizmantošana slimības dēļ – Dalībvalstu tiesības piešķirt tādus papildu apmaksātus ikgadējus atvaļinājumus darba ņēmējiem, kuri papildina minimālo ikgadējo atvaļinājumu – Noteikumi un nosacījumi

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts un 15. pants)

Direktīvas 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

–        tam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti, ar kuriem finansiāla atlīdzība par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu tiek liegta tādam darba ņēmējam, kura darba attiecības ir beigušās, pamatojoties uz viņa lūgumu par pensionēšanos, un kurš nav varējis izmantot savas tiesības pirms šo darba attiecību beigām. Šajā ziņā iemesliem, kuru dēļ darba attiecības ir beigušās, nav nozīmes. Tādējādi apstāklis, ka darba ņēmējs pēc savas iniciatīvas ir izbeidzis darba attiecības, nekādi neietekmē viņa tiesības attiecīgā gadījumā saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantotajām tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ko viņš nav varējis izmantot pirms darba attiecību beigām;

–        darba ņēmējam ir tiesības brīdī, kad viņš aiziet pensijā, saņemt finansiālu atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ko viņš nav izmantojis tāpēc, ka viņš neveica savu darbu slimības dēļ;

–        darba ņēmējam, kura darba attiecības ir beigušās un kuram atbilstoši ar darba devēju noslēgtam nolīgumam, turpinot saņemt darba algu, ir pienākums neierasties savā darba vietā noteiktā laikposmā pirms došanās pensijā, nav tiesību uz finansiālu atlīdzību par šajā laikposmā neizmantotajām tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, izņemot, ja viņš nav varējis izmantot šīs tiesības slimības dēļ;

–        pirmkārt, dalībvalstu kompetencē ir lemt par to, vai tās piešķir darba ņēmējiem papildu apmaksātos atvaļinājumus, kas papildina Direktīvas 2003/88 7. pantā paredzēto vismaz četras nedēļas ilgo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šajā gadījumā dalībvalstis var paredzēt, ka darba ņēmējam, kurš slimības dēļ pirms darba attiecību beigām nav varējis pilnībā izmantot savu papildu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, tiek piešķirtas tiesības uz finansiālu atlīdzību, kas atbilst šim papildu laikposmam. Otrkārt, dalībvalstīm ir jānosaka šīs piešķiršanas nosacījumi. Proti, lai gan Direktīvas 2003/88 mērķis ir noteikt minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai, kuras ir jāievēro dalībvalstīm, tām atbilstoši šīs direktīvas 15. pantam ir tiesības paredzēt darba ņēmējiem labvēlīgākas normas.

(sal. ar 28., 29., 32., 35., 38. un 40. punktu un rezolutīvo daļu)