VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2016. gada 26. februārī (*)
Ārpuslīgumiskā atbildība – Horvātijas pievienošanās Savienībai – Valsts tiesību akta, ar kuru paredzēts izveidot tiesu izpildītāja profesiju, atcelšana pirms pievienošanās – Kaitējums, kas nodarīts personām, kuras iepriekš tikušas ieceltas par tiesu izpildītājiem – Komisijas pienākuma veikt pasākumus, kuru mērķis ir ievērot pievienošanās saistības, neizpilde – Pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru privātpersonām tiek piešķirtas tiesības – Pievienošanās akta 36. pants
Apvienotās lietas T‑546/13, T‑108/14 un T‑109/14
Ante Šumej, ar dzīvesvietu Zagrebā (Horvātija), un pārējie prasītāji, kuru vārdi ietverti pielikumā un ko pārstāv M. Krmek, advokāts,
prasītāji,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv K. Ćutuk un G. Wils, kā arī lietās T‑546/13 un T‑108/14 – S. Ječmenica, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību par zaudējumu atlīdzību, kuras mērķis ir panākt tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas prasītājiem, iespējams, nodarīts Komisijas kļūdainas rīcības dēļ, veicot Horvātijas Republikas pievienošanās saistību izpildes pārraudzību.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents) un L. Madise [L. Madise],
sekretāre S. Bukšeka Tomaca [S. Bukšek Tomac], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 15. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Līgumam starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Horvātijas Republiku par Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV 2012, L 112, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās līgums”) pievienotā Akta par Horvātijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumā par Eiropas Savienību, Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumā (OV 2012, L 112, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”) 36. pantā ir noteikts:
“1. Komisija rūpīgi pārrauga visas saistības, ko Horvātija ir uzņēmusies sarunu laikā, tostarp saistības, kuras jāizpilda pirms pievienošanās dienas vai pievienošanās dienā. Komisijas pārraudzības pasākumi ietver regulāri atjauninātas pārraudzības tabulas, dialogu saskaņā ar Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Horvātijas Republiku, no otras puses [..], savstarpējā salīdzinošā izvērtējuma veikšanai paredzētas misijas, pirmspievienošanās ekonomikas programmu, fiskālos paziņojumus un, vajadzības gadījumā, agrīnas brīdināšanas vēstules Horvātijas iestādēm. Komisija 2011. gada rudenī iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei progresa ziņojumu. 2012. gada rudenī tā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei vispusīgu pārraudzības ziņojumu. Komisija visā pārraudzības procesā izmanto dalībvalstu sniegtu informāciju, kā arī attiecīgos gadījumos ņem vērā starptautisku un pilsoniskās sabiedrības organizāciju sniegtu informāciju.
Veicot pārraudzību, Komisija īpaši pievēršas saistībām, ko Horvātija uzņēmusies tiesu iestāžu un pamattiesību jomā (VII pielikums), tostarp turpinot apkopot rezultātus saistībā ar tiesu iestāžu reformu un efektivitāti, kara noziegumu lietu objektīvu izskatīšanu un korupcijas apkarošanu.
[..]
Kā daļu no tās regulārajām pārraudzības tabulām un ziņojumiem Komisija līdz Horvātijas pievienošanās dienai sniedz sešu mēnešu izvērtējumus par saistībām, ko Horvātija ir uzņēmusies šajās jomās.
2. Ja pārraudzības procesā tiek konstatēti problemātiski jautājumi, Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu var pieņemt atbilstīgus pasākumus. Pasākumi ir spēkā ne ilgāk, kā tas noteikti vajadzīgs, un Padome saskaņā ar to pašu procedūru tos noteikti atceļ tad, kad attiecīgie problemātiskie jautājumi ir patiešām atrisināti.”
2 Saskaņā ar Pievienošanās akta VII pielikumu “Konkrētas saistības, ko Horvātijas Republika ir uzņēmusies pievienošanās sarunās (minētas Pievienošanās akta 36. panta 1. punkta otrajā daļā)” [ir šādas]:
“1. Turpināt nodrošināt tiesu iestāžu reformas stratēģijas un rīcības plāna efektīvu īstenošanu.
2. Turpināt stiprināt tiesu iestāžu neatkarību, pārskatatbildību, objektivitāti un profesionālismu.
3. Turpināt uzlabot tiesu iestāžu efektivitāti.
[..]
6. Turpināt uzlabot rezultātus, stiprinot preventīvos pasākumus cīņā pret korupciju un interešu konfliktiem.
[..]
9. Turpināt uzlabot cilvēktiesību aizsardzību.
[..]”
3 Atbilstoši Pievienošanās līguma 3. panta 5. punktam Pievienošanās akta 36. pants ir piemērojams no minētā līguma parakstīšanas dienas, proti, 2011. gada 9. decembra.
Tiesvedības priekšvēsture
4 Plānojot savu pievienošanos Eiropas Savienībai, Horvātijas Republika 2001. gada 29. oktobrī parakstīja Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Horvātijas Republiku, no otras puses (OV 2005, L 26, 3. lpp.), kurā tā apņēmās cita starpā ievērot demokrātijas principus, cilvēktiesības, kā arī starptautisko tiesību un tiesiskas valsts principus.
5 Pēc tam, kad bija sniegts Eiropas Komisijas pozitīvs atzinums par pievienošanās sarunu sākšanai nepieciešamo kritēriju ievērošanu, 2010. gada 30. jūnija starpvaldību konferencē tika sāktas sarunas par pievienošanās sarunu 23. sadaļu “Tiesu vara un pamattiesības”.
6 Pagarinot 2010. gada 20. maija tiesu sistēmas reformas nolūkā pārskatīto rīcības plānu (turpmāk tekstā – “2010. gada rīcības plāns”), kurā cita starpā ir paredzēta tiesu izpildītāju amata ieviešana, Horvātijas Parlaments 2010. gada 23. novembrī pieņēma Ovršni zakon (Likums par piespiedu izpildi) (NN 139/10, turpmāk tekstā – “Likums par piespiedu izpildi”) un Zakon o javnim ovršiteljima (“Likums par tiesu izpildītājiem”) (NN 139/10, turpmāk tekstā – “Likums par tiesu izpildītājiem”), ar kuriem tika ieviesta jauna tiesu nolēmumu izpildes sistēma. Pamatojoties uz Likuma par tiesu izpildītājiem 122. pantu, dažām šā likuma normām bija jāstājas spēkā 2012. gada 1. janvārī, kamēr citām normām bija jāstājas spēkā dienā, kad Horvātijas Republika pievienosies Eiropas Savienībai. Horvātijas Parlaments 2010. gada 15. decembrī pieņēma arī tiesu iestāžu reformas stratēģiju 2011.–2015. gadam (turpmāk tekstā – “tiesu iestāžu reforma 2011.–2015. gadam”), kurā precizēts, ka Horvātijas iestādes ar radikālu sistēmu, kas balstīta uz tiesu nolēmumu piespiedu izpildes nodošanu tiesu izpildītājiem, ir nolēmušas atrisināt tiesu nolēmumu izpildes neefektivitātes problēmu.
7 Sarunas attiecībā uz 23. sadaļu tika pabeigtas 2011. gada 30. jūnija starpvaldību konferencē pēc tam, kad Horvātijas iestādes bija nodevušas Komisijai savu 2011. gada 12. maija ziņojumu par minētajā sadaļā paredzēto saistību izpildi.
8 Pēc tam, kad 2011. gada 19. augustā bija izsludināts atklāts konkurss, lai Horvātijas Tieslietu ministrija ieceltu tiesu izpildītājus, Ante Šumelj un pārējie prasītāji, kuru vārdi ir ietverti pielikumā, izturējuši lietā aplūkoto konkursu, ar [tieslietu] ministra 2011. gada 24. oktobra lēmumiem tika iecelti par tiesu izpildītājiem, 2011. gada 12. decembrī nodeva zvērestu un saņēma atļauju sākt savu darbību amatā.
9 Saskaņā ar 23. sadaļu uzsākto saistību izpildes progresa pārraudzības grafikā laikposmam no 2011. gada 30. jūnija līdz 1. septembrim, kā arī savos 2011. gada 12. oktobra ziņojumā un paziņojumā Komisija cita starpā norādīja, ka Horvātijas Republika savu saistību izpildē progresējot un tiesu iestāžu reforma turpinoties, un tai esot nepieciešama pastāvīga uzmanība, it īpaši attiecībā uz tiesu sistēmas reformu.
10 2011. gada 9. decembrī tika parakstīts Pievienošanas līgums starp Savienības dalībvalstīm un Horvātijas Republiku. Horvātijas Republikas 2012. gada janvārī ratificētais Pievienošanās līgums 2012. gada 24. aprīlī tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Pievienošanās līgumam pievienotā Pievienošanās akta 36. pantā ir paredzēts, ka Komisija pārrauga saistības, kuras Horvātija ir uzņēmusies pievienošanās sarunu laikā (skat. iepriekš 1.–3. punktu).
11 2011. gada 22. decembrī Horvātijas Parlaments pēc Parlamenta 2011. gada 4. decembra vēlēšanām notikušajā atklāšanas sanāksmē nolēma Likuma par piespiedu izpildi un Likuma par tiesu izpildītājiem piemērošanu pārcelt uz 2012. gada 1. jūliju.
12 Starp Savienības delegācijas pārstāvi Horvātijas Republikā un Horvātijas iestādēm 2012. gada 25. janvārī notikušajā sanāksmē Horvātijas tieslietu ministrs sniedza skaidrojumu par šo termiņa pārcelšanu un apsolīja apspriesties ar Komisiju par jaunajām likumdošanas iniciatīvām, kā arī par izpildes sistēmas analīzi un vīziju. Dažiem tiesu izpildītājiem 2012. gada 30. janvārī nosūtītajā vēstulē minētās Savienības delegācijas vadītājs norādīja, ka saistībā ar viņam uzticēto uzdevumu rūpīgi pārraudzīt visas saistības, ko Horvātijas Republika uzņēmusies, Komisija pārraugot tiesu nolēmumu izpildes sistēmas reformu un ka saistībā ar šo pārraudzību tā, ja vajadzīgs, iepazīstinās iestādes ar savu atzinumu.
13 Pārraudzības grafikā laikposmam no 2011. gada 1. septembra līdz 2012. gada 29. februārim, tāpat kā savā 2012. gada 24. aprīļa ziņojumā, Komisija būtībā uzsvēra, ka tiesu nolēmumu izpildes sistēmas reformai, ņemot vērā it īpaši Likuma par tiesu izpildītājiem stāšanās spēkā termiņa pārcelšanu, ir jābūt izvirzītai par prioritāti.
14 Divās 2012. gada 9. marta sanāksmēs un ar 2012. gada 16. maija vēstuli Komisija pieprasīja skaidrojumus par šo termiņa pārcelšanu. Tā pauda arī savu neapmierinātību par to, ka pirms minētās termiņa pārcelšanas nav notikusi konsultēšanās ar Savienības iestādēm, un uzsvēra, ka Horvātijas iestādēm visīsākajos termiņos ir jānosaka skaidra nostāja jautājumā par tiesu nolēmumu izpildes sistēmu, ievērojot efektivitātes prasības.
15 Ar 2012. gada 21. un 22. maija vēstulēm Horvātijas iestādes nosūtīja Komisijai skaidrojumus par tiesu nolēmumu izpildes sistēmas reformu, kā arī par attiecīgajiem likumprojektiem.
16 2012. gada 5. jūnija sanāksmē Komisija Horvātijas iestādēm norādīja, ka pievienošanās sarunu gaitā saskaņoto pasākumu grozījumiem ir jābūt pamatotiem ar vērā ņemamiem iemesliem un ka ir jābūt iespējamam sasniegt līdzvērtīgus rezultātus, un pieprasīja paziņot informāciju par šādiem rezultātiem.
17 2012. gada 21. jūnijā tika pieņemts Likums, ar kuru groza Likumu par tiesu izpildītājiem, tā stāšanos spēkā pārceļot uz 2012. gada 15. oktobri.
18 Ar Horvātijas iestādēm adresēto 2012. gada 27. jūnija vēstuli Komisija precizēja kritērijus, attiecībā uz kuriem būtu jāizvērtē tiesu nolēmumu izpildes sistēmas reforma, pieprasīja paziņot statistikas datus par izpildes procedūrām un piedāvāja savu dienestu pakalpojumus.
19 Pārraudzības grafikā laikposmam no 2012. gada 1. marta līdz 1. septembrim Komisija būtībā atkārtoja savu iepriekšējā pārraudzības grafikā izteikto nostāju un norādīja, ka, ņemot vērā šo saistību, ko Horvātijas Republika ir uzņēmusies, izpildi kopumā, šai pēdējai minētajai [valstij] ir jāvar īstenot Savienības aquis pievienošanās jomā.
20 Ar 2012. gada 16. septembra vēstuli viens no prasītājiem nosūtīja sūdzību Komisijai, tās uzmanību vēršot uz faktu, ka Horvātijas Republika nepildot savas pievienošanās saistības, un pārmetot tai, ka tā neesot rīkojusies šīs izpildes nodrošināšanas nolūkā.
21 Komisijas un Horvātijas iestāžu starpā notiekošajā sanāksmē 2012. gada 25. septembrī tika apspriesti risinājumi, kas paredzēti jaunajā pieņemšanas procesā esošajā Likumā par piespiedu izpildi, kā arī iespēja veikt papildu uzlabojumus.
22 Ar 2012. gada 28. septembra likumu tika atcelts Likums par tiesu izpildītājiem, ar 2012. gada 15. oktobri vairs neparedzot šo profesiju.
23 Savā 2012. gada 10. oktobra ziņojumā Komisija pauda bažas sakarā ar to, ka ar tiesu spriedumu izpildi saistīto neizskatīto lietu skaits ir palielinājies, un norādīja, ka viena no darbībām, kurai turpmākajos mēnešos būtu jāpievērš īpaša Horvātijas iestāžu uzmanība, ir jaunu tiesību aktu pieņemšana tiesu nolēmumu izpildes jomā, lai garantētu tiesas spriedumu piemērošanu un samazinātu tādu neatrisināto lietu skaitu, kuras attiecas uz spriedumu izpildi.
24 Ar 2012. gada 8. un 19. oktobra vēstulēm Komisija atbildēja vairākiem tiesu izpildītājiem, ka tiesu spriedumu izpildes jomā pieņemto jauno tiesību aktu īstenošanas pārraudzību tā nodrošinot, izstrādājot ziņojumus un rūpējoties it īpaši, lai ar jauno sistēmu tiktu veicināta neatrisināto lietu skaita samazināšanās.
25 Ar 2012. gada 3. decembra vēstuli, atbildot uz Horvātijas iestāžu 2012. gada 10. oktobra vēstuli, kurā Komisija tika informēta par jauno tiesību aktu pieņemšanu tiesu nolēmumu izpildes jomā, Komisija atgādināja kritērijus, kas ļauj aplēst šo jauno tiesību aktu rezultātus, un uzsvēra steidzamu pasākumu nepieciešamību, lai minētie tiesību akti pirms 2013. gada 1. jūlija sniegtu pārliecinošus rezultātus.
26 Ar 2013. gada 23. janvāra nolēmumu Ustavni sud (Konstitucionālā tiesa, Horvātija) noraidīja prasību sākt Likuma, ar kuru atliek Likuma par tiesu izpildītājiem piemērošanu, atbilstības konstitūcijai kontroles procedūru. Tomēr tā atzina, ka pastāv izraudzīto tiesu izpildītāju, kuriem sava amata darbība bija jāsāk 2012. gada 1. janvārī, leģitīmo cerību apdraudējums, un šā iemesla dēļ izdeva rīkojumu samaksāt šīm amatpersonām vienreizēju maksājumu kā atlīdzinājumu par kaitējumu, neskarot viņu tiesības, pamatojoties uz saistību tiesību vispārējiem noteikumiem, prasīt atlīdzinājumu.
27 Pārraudzības grafikā laikposmam no 2012. gada 1. septembra līdz 2013. gada 28. februārim Komisija uzsvēra Horvātijas Republikas panākto progresu, norādot uz tiesu nolēmumu izpildes jomā neatrisināto civillietu skaita samazināšanos laikposmā no 2012. gada septembra līdz decembrim (samazinājums no 4,28 % līdz 28,85 %).
28 2013. gada 26. marta ziņojumā Komisija norādīja, ka Horvātijas Republika ir sekmīgi īstenojusi prioritāro pasākumu saistībā ar jauno tiesību aktu pieņemšanu spriedumu izpildes jomā, lai garantētu tiesu nolēmumu piemērošanu un samazinātu attiecībā uz spriedumu izpildi vēl neizskatīto lietu skaitu.
29 Eiropas Savienības Padome 2013. gada 22. aprīlī ar gandarījumu pieņēma šo Komisijas pārraudzības ziņojumu, kā arī tam pievienotos pārraudzības grafikus un pieņēma zināšanai secinājumu, ka Horvātijas Republika kopumā ir ievērojusi savas saistības un izpildījusi no pievienošanās sarunām izrietošās prasības. Tā arī norādīja, ka Horvātijas Republikas pievienošanās ir rūpīgi vadītu sarunu procesa un pirmspievienošanās sagatavošanās darbu detalizētas pārraudzības rezultāts.
30 Savā 2013. gada 23. aprīļa atbildē tiesu izpildītāju pārstāvības nolūkā izveidotās asociācijas prezidentam Komisija uzsvēra, ka tā ir rūpīgi pārraudzījusi spriedumu izpildes sistēmas reformu, un precizēja, ka tā atstājot iespēju kandidātvalstij savu izpildes sistēmas modeli izvēlēties pašai, ar nosacījumu, ka šis modelis sniedz vajadzīgos rezultātus un ir saderīgs ar Savienības standartiem, kā arī ar labāko praksi.
31 Ar 2013. gada 23. aprīļa lēmumu Ustavni sud (Konstitucionālā tiesa) noraidīja prasību sākt Likuma, ar kuru atceļ Likumu par tiesu izpildītājiem, atbilstības konstitūcijai kontroles procedūru. Tā cita starpā atteicās pārbaudīt Horvātijas tiesu izpildītāju asociācijas apgalvojumus par Pievienošanās līgumā paredzēto saistību neizpildi, jo Komisija savā 2013. gada 26. marta ziņojumā bija konstatējusi, ka Horvātijas Republika ievēro savas pievienošanās saistības.
32 Horvātijas Republika 2013. gada 1. jūlijā kļuva par Savienības dalībvalsti.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
33 Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti 2013. gada 20. septembrī (lieta T‑546/13) un 2014. gada 17. februārī (lietas T‑108/14 un T‑109/14), prasītāji cēla šīs prasības.
34 Ar 2014. gada 5. maija rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs lietas T‑546/13, T‑108/14 un T‑109/14 apvienoja rakstveida procesa, iespējama mutvārdu procesa un nolēmuma, ar kuru izbeidz tiesvedību, taisīšanai.
35 Ar 2014. gada 18. jūlija rīkojumu viņš apvienoja šajās trijās pamatlietās izvirzītās trīs iebildes par nepieņemamību.
36 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– iebildes par nepieņemamību noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt ar šīm iebildēm saistītos tiesāšanās izdevumus;
– ar nolēmumu pirms galīgā sprieduma taisīšanas atzīt, ka Savienība ir atbildīga par prasītājiem nodarīto kaitējumu, un apturēt tiesvedību, kas attiecas uz minēto kaitējumu, līdz brīdim, kad nolēmums pirms galīgā sprieduma taisīšanas būs ieguvis res judicata spēku;
– lēmumu par tiesāšanās izdevumiem atlikt un gadījumā, ja Vispārējā tiesa nepasludina nolēmumu pirms galīgā sprieduma taisīšanas, piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
37 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt, prasības noraidīt kā nepieņemamas;
– pakārtoti, prasības noraidīt kā nepamatotas;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
38 Tiesas sēdē atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, Komisija atteicās no savām iebildēm par nepieņemamību, un tas ir konstatēts tiesas sēdes protokolā.
Juridiskais pamatojums
39 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības par tās iestāžu prettiesisku rīcību iestāšanās LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, iestādēm pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un pastāv cēloņsakarība starp konkrēto rīcību un norādīto kaitējumu (skat. spriedumus, 2012. gada 19. aprīlis, Artegodan/Komisija, C‑221/10 P, Krājums, EU:C:2012:216, 80. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 16. maijs, Gap granen & producten/Komisija, T‑437/10, EU:T:2013:248, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Runājot par nosacījumu attiecībā uz iestādēm pārmestās rīcības vainojamo raksturu, no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka vienīgi pietiekami būtisks tiesību normas, ar ko indivīdiem tiek piešķirtas tiesības, pārkāpums ļauj Savienību saukt pie ārpuslīgumiskās atbildības (skat. spriedumus, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, Krājums, EU:C:2000:361, 42. un 43. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2010. gada 2. marts, Arcelor/Parlaments un Padome, T‑16/04, Krājums, EU:T:2010:54, 141. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Vispirms ir jāprecizē, ka šajā lietā Komisijai pārmestā iespējami prettiesiskā rīcība ir vienīgi prettiesīga bezdarbība, kas ir tādu pasākumu neveikšana, kuri būtu ļāvuši novērst Likuma par tiesu izpildītājiem atcelšanu. Proti, pretēji tam, ko prasītāji apgalvoja tiesas sēdē, fakts, ka Horvātijas Republikas pievienošanās sagatavošanas darbu pēdējā pārraudzības ziņojumā tika sniegts labvēlīgs atzinums (skat. iepriekš 28. punktu), atbilst Komisijas tādu bezdarbību kopumam, kuras iespējami būtu skārušas šīs iestādes veikto pievienošanās norises pārraudzību. Komisija šo norisi nav apturējusi vai pārtraukusi, sniedzot negatīvu atzinumu. Atzinums, kuru tā sniedza savā iepriekšminētajā ziņojumā, arī nevar tikt uzskatīts par kļūdainu autonomu darbību, vēl jo vairāk tādēļ, ka replikā prasītāji paši ir uzsvēruši, ka viņi pārmet Komisijai prettiesisku bezdarbību.
42 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iestāžu bezdarbība var radīt Savienības atbildību vienīgi tad, kad minētās iestādes nav ievērojušas no Savienības tiesību normas izrietošu juridisku pienākumu rīkoties (spriedumi, 1994. gada 15. septembris, KYDEP/Padome un Komisija, C‑146/91, Krājums, EU:C:1994:329, 58. punkts, un 2008. gada 13. novembris, SPM/Padome un Komisija, T‑128/05, EU:T:2008:494, 128. punkts). Turklāt no judikatūras izriet, ka prasība par tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem, ir piemērojama arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā (skat. spriedumu, 1998. gada 29. janvāris, Dubois et Fils/Padome un Komisija, T‑113/96, Krājums, EU:T:1998:11, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Šajā lietā prasītāji būtībā apgalvo, ka Komisijas pienākums rīkoties izrietot no Pievienošanās akta 36. panta. Viņi norāda arī uz LES 13. un 17. pantu, kā arī uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
Par Pievienošanās akta 36. panta neievērošanu
44 Ir jānosaka, vai šīs lietas apstākļos Komisijai bija pienākums savās pārraudzības tabulās un ziņojumos konstatēt Horvātijas iestāžu saistību neievērošanu tādēļ, ka tās atlikušas un pēc tam atcēlušas Likumu par tiesu izpildītājiem, un šīm iestādēm nosūtīt agrīnā brīdinājuma vēstules, tās atbilstoši Pievienošanās akta 36. panta 1. punktam brīdinot par šo neievērošanu, kā arī, pamatojoties uz šā paša akta 36. panta 2. punktu, ieteikt Padomei pienācīgus atbilstošos pasākumus.
45 Pirmkārt, šāda pienākuma esamību prasītāji pamato ar to, ka Horvātijas iestādēm esot bijis jāizveido tiesu izpildītāja amats, kas izrietot no Pievienošanās akta.
46 Netiek apstrīdēts, ka Horvātijas iestādēm ir obligāti principi, kas noteikti Pievienošanās sarunu 23. sadaļā par neatkarīgas un efektīvas tiesu sistēmas ieviešanu un pamattiesību ievērošanu. Šie principi ir atkārtoti izmantoti Pievienošanās akta VII pielikumā desmit īpašu saistību veidā, ko ir uzņēmusies Horvātijas Republika. Papildus saistībai attiecībā uz “tiesu sistēmas reformas stratēģijas un tai pievienotā rīcības plāna efektīvu īstenošanu” (saistība Nr. 1) Horvātijas Republika ir arī apņēmusies “turpināt nostiprināt tiesu varas neatkarību, atbildību, objektivitāti un profesionālismu” (saistība Nr. 2), “turpināt uzlabot tiesu sistēmas efektivitāti” (saistība Nr. 3), “turpināt uzlabot savus rezultātus, pastiprinot prevencijas pasākumus korupcijas un interešu konfliktu novēršanas jomā” (saistība Nr. 6) un “turpināt uzlabot cilvēktiesību aizsardzību” (saistība Nr. 9) (skat. iepriekš 2. punktu). Tādējādi ar šo saistību neievērošanu vien šajā lietā esot bijis iespējams pamatot Komisijas pienākumu rīkoties.
47 Attiecībā uz saistību Nr. 1 var tikt norādīts, ka no tās formulējuma izriet, ka tā neskar konkrētos tiesu sistēmas reformas stratēģiju un rīcības plānu. Proti, kā to atbilstoši norāda Komisija, šajā saistībā vispārīgi ir izdarīta atsauce uz Horvātijas iestāžu “tiesu sistēmas reformu” un “rīcības plānu” bez jebkāda cita paskaidrojuma, lai gan lietā aplūkotos stratēģiju un plānu būtu bijis iespējams identificēt, norādot uz to spēkā esamību Pievienošanās akta parakstīšanas dienā, proti, tiesu sistēmas reformas stratēģiju 2011.–2015. gadam un 2010. gada rīcības plānu, kuros abos ir paredzēta tiesu izpildītāja amata izveide (skat. iepriekš 6. punktu).
48 Šādas vispārīgas norādes ir skaidrojamas ar to, ka laikposmu no Pievienošanās akta parakstīšanas dienas līdz faktiskās pievienošanās dienai, it īpaši pievienošanās saistību pārraudzību, kas tiek veikta šajā laikposmā, raksturo regulāri sakari starp Savienības iestādēm un kandidātvalsts iestādēm, kā to arī apstiprina šā strīda priekšvēsture. Tomēr šaurā izpratnē šie sakari nekādi nevar tikt kvalificēti kā informācijas apmaiņa sarunu ietvaros, jo sarunas pēc definīcijas esot bijušas pabeigtas Pievienošanās akta dienā, formulējot šajā lietā aplūkotās saistības, kas, kā to uzsver Komisija, noteikti izpaužas kā pielāgojumi, no vienas puses, un, no otras puses, atkarībā no valsts, kas pievienojas, panāktajiem rezultātiem un par pārraudzību atbildīgās iestādes vērtējuma. Bieži ir tā, ka pievienošanās sarunu pārraudzības laikposmā, it īpaši gadījumā, kad Komisija konstatē maldinošus rezultātus, valsts, kas pievienojas, nosaka papildu vai korektīvus pasākumus.
49 No tā izriet, ka Pievienošanās akta VII pielikumā minētie reformas stratēģija un rīcības plāns nav saistīti vienīgi ar Pievienošanās akta dienā spēkā esošo tiesu sistēmas reformas stratēģiju 2011.–2015. gadam un 2010. gada rīcības plānu, vēl jo vairāk tāpēc, ka 2010. gada rīcības plānā esot noteikti galvenokārt 2010. gadā īstenojamie īstermiņa mērķi, kas nozīmējot, ka līdz faktiskās pievienošanās dienai tam noteikti būtu jāseko varbūt pat vairākiem jauniem plāniem. Turklāt pašā tiesu sistēmas reformas stratēģijā 2011.–2015. gadam ir paredzēts, ka īstenošanas pasākumi būtu jāizstrādā saistībā ar vairākiem ikgadējiem rīcības plāniem. Tāpat tiesas sēdē Komisija precizēja, un to šajā jautājumā prasītāji nav apstrīdējuši, ka Horvātijas iestādes 2012. gada decembrī esot pieņēmušas jaunu tiesu sistēmas reformas stratēģiju, kurai pievienots jauns atbilstošas rīcības plāns.
50 Fakts, uz ko norādīja prasītāji, ka tiesu sistēmas reformas stratēģija 2011.–2015. gadam un 2010. gada rīcības plāns esot minēti vairākos sakarā ar 23. sadaļai veltīto sarunu atklāšanu un noslēgumu pieņemtos dokumentos, tostarp Horvātijas iestāžu 2011. gada 12. maija ziņojumā (skat. iepriekš 7. punktu), kā arī Komisijas ziņojumos un pārraudzības tabulās, neļauj noraidīt šo analīzi. Proti, šīs atsauces uz tiesu sistēmas reformas stratēģiju 2011.–2015. gadam un 2010. gada rīcības plānu esot izskaidrojamas ar to, ka runa ir par reformas stratēģiju un rīcības plānu, kas bija spēkā lietā aplūkoto dokumentu spēkā esamības laikā, kā to apstiprina arī vairākos vēlākos Komisijas dokumentos ietvertā norāde uz citu reformas stratēģiju un citu rīcības plānu (skat. it īpaši pārraudzības tabulu laikposmam no 2012. gada 1. septembra līdz 2013. gada 28. februārim, kurā minēti 2012. gada decembrī pieņemtā stratēģija un rīcības plāns, ko bija paredzēts pieņemt 2013. gada martā).
51 Tādējādi no saistības Nr. 1 neizriet nekāda veida pienākums Horvātijas iestādēm izveidot tiesu izpildītāja amatu.
52 Tomēr nevar tikt secināts, ka Horvātijas iestādēm, tostarp tām, kas radušās jauna politiskā vairākuma rezultātā, kā tas bija to iestāžu gadījumā, kuras pārcēla Likuma par tiesu izpildītājiem pieņemšanu un vēlāk to atcēla, būtu pilnīga rīcības brīvība grozīt tiesu sistēmas reformas stratēģiju 2011.–2015. gadam un 2010. gada rīcības plānu. Ņemot vērā Pievienošanas akta noteikumus, it īpaši tā 36. pantu un VII pielikumu, šīm iestādēm bija jāievēro ne tikai saistību Nr. 1, bet arī pārējo minētajā pielikumā paredzēto saistību kopums, it īpaši saistības Nr. 2, Nr. 3, Nr. 6 un Nr. 9, uz kurām atsaucas prasītāji.
53 Attiecībā uz saistību Nr. 3 ir jānorāda, ka tā ir tikai par tiesu sistēmas efektivitāti un nekādā ziņā nenosaka tiesu nolēmumu izpildes pilnvaru piešķiršanu kādai institūcijai, it īpaši atbilstoši tās pašas iepriekš definētām procedūrām. Proti, kā to pamatoti uzsver Komisija, Savienības tiesības neregulē tiesu nolēmumu izpildes sistēmu dalībvalstīs un tātad tā neietilpst Savienības aquis, kurš jāpārņem valstij, kas pievienojas, prasītāji, starp citu, to neapstrīd. Tādos līgumos kā Eiropas Savienības Pamattiesību harta, protams, ir nostiprināti daži tiesas spriešanu dalībvalstīs regulējoši principi, piemēram, tiesu objektivitāte vai nevainīguma prezumpcija, kā arī daži noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt tiesu iestāžu sadarbību dalībvalstu starpā, ja ir nepieciešamība, tuvinot valstu tiesību aktus. Komisijai ir bijusi arī iespēja iejaukties attiecībā uz Horvātijas iestādēm, kā to, starp citu, ir norādījuši prasītāji, atsaucoties uz tā saukto “Lex Perković” lietu, sakarā ar dažu tiesu iestāžu sadarbības jomā harmonizētu tiesību normu transponēšanas problēmām. Savukārt nevienā primāro tiesību aktu vai sekundāro tiesību aktu noteikumā nav definēta tiesu nolēmumu izpildes harmonizētā sistēma. Prasītāji, starp citu, ir uzsvēruši, ka daudzas Savienības dalībvalstis esot izteikušās par tiesu izpildītāju sistēmai līdzvērtīgu tiesu nolēmumu izpildes sistēmu, pašiem atzīstot, ka šāda sistēma neesot kopīga visām dalībvalstīm.
54 Tādējādi no saistības Nr. 3 nevar izrietēt pienākums uzticēt tiesu izpildītājiem izpildes procedūras. Vienīgais Horvātijas iestādēm noteiktais pienākums ir nodrošināt izpildes procedūru efektivitāti neatkarīgi no šim nolūkam ieviestajiem līdzekļiem.
55 Runājot par saistību Nr. 9 attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, lai arī prasītāji atsaucas uz Savienības pamattiesību pārkāpumu un apgalvo, ka esot informējuši Komisiju par Horvātijas iestāžu izdarīto pārkāpumu, viņi nesniedz nevienu citu konkrētu pierādījumu kā vien par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa neievērošanu (par šo apgalvojumu pārbaudi skat. tālāk 72.–77. punktu), ar kuru būtu iespējams konstatēt, ka tiesu izpildītāja amata likvidēšana apdraudētu šīs tiesības.
56 Visbeidzot, runājot par saistībām Nr. 2 un Nr. 6 par attiecīgi tiesu varas objektivitāti, kā arī profesionālismu un korupcijas apkarošanu un interešu konfliktu [novēršanu], uz kurām arī norāda prasītāji, šajā ziņā neesot skaidrojumam, nevar tikt izsecināts, ka pastāvētu jebkāda acīmredzama ietekme uz tiesu izpildītāja profesiju.
57 Līdz ar to ne no vienas no Pievienošanās akta VII pielikumā ietvertajām saistībām, uz kurām atsaucas prasītāji, neizriet pienākums Horvātijas Republikai ieviest tiesu izpildītāja profesiju un tātad, vēl vairāk, – pienākums Komisijai uz šā pamata izmantot Pievienošanās akta 36. pantā paredzētos rīcības līdzekļus, lai novērstu Likuma par tiesu izpildītājiem atcelšanu. No tā arī izriet, ka Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā, neizmantojusi šos rīcības līdzekļus, ir apstiprinājusi pievienošanās saistību grozīšanu, neievērojot Pievienošanās aktu un 26. pantu Vīnes 1969. gada 23. maija konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām, kuras nosaukums ir “Pacta sunt servanda”.
58 Otrkārt, šajā lietā Komisijai esošo pienākumu rīkoties, lai novērstu Likuma par tiesu izpildītājiem atcelšanu, prasītāji pamato ar faktu, ka pēc šīs atcelšanas beidzot pieņemtā tiesu nolēmumu izpildes sistēma nesniegšot tādas pašas efektivitātes garantijas. Šajā ziņā viņi apgalvo, ka viņi esot pievērsuši Komisijas uzmanību ziņojumā atspoguļotajām problēmām un Likuma par tiesu izpildītāju atcelšanai.
59 Vispirms ir jāatgādina, ka prasītāji šā apgalvojuma pamatošanai iesniedz vienu vienīgu dokumentu, proti, sūdzību, kuru viens no prasītājiem ar 2012. gada 16. septembra vēstuli ir nosūtījis Komisijai (skat. iepriekš 20. punktu).
60 Otrkārt, ir jākonstatē, ka pret tiesu izpildītājiem īstenotā nomelnošanas kampaņa, kas minēta šajā sūdzībā un atkārtoti izmantota atbildes rakstā, lai arī cik nožēlojami tas nebūtu, nav atbilstoša, lai novērtētu tiesu nolēmumu izpildes sistēmas efektivitāti Horvātijā. Proti, šāda efektivitāte, kā to savās 2012. gada 27. jūnija un 3. decembra vēstulēs ir norādījusi Komisija, būtībā tiek noteikta, pamatojoties uz nolēmumu izpildes jomā izskatāmo lietu skaitu, izpildes procedūru ilgumu un izmaksām, kā arī atgūšanas apmēru (skat. iepriekš 18. un 25. punktu), un tas šajā ziņa nav ticis apstrīdēts. Tiesu izpildītāju nomelnošanas kampaņai medijos acīmredzami nav saiknes ar šiem vērtēšanas kritērijiem.
61 Attiecībā uz apgalvoto interešu konflikta situāciju, kurā esot Horvātijas tieslietu ministrs un kas minēta gan sūdzībā, gan arī atbildes rakstā, ar to vien nav pietiekami, lai konstatētu tiesu spriedumu izpildes sistēmas neefektivitāti Horvātijā, ievērojot iepriekš minētos kritērijus. Proti, tas vienīgi varētu izskaidrot izvēlēto risinājumu, ka, pastāvot pušu pārstāvības pienākumam, izpildi veic tiesas, tādējādi kaitējot tiesu izpildītāju lomai bez advokāta starpniecības, un tā ierosinot, ka jaunajā izpildes sistēmā advokātu iesaistes dēļ izpildes procedūras izmaksas būs augstākas par tām, kas rodas no izpildes sistēmas, kura ir balstīta uz tiesu izpildītājiem. Taču izpildes procedūras izmaksas ir tikai viens no izpildes sistēmas efektivitātes vērtēšanas kritērijiem, un tas šajā vērtējumā noteikti nav galvenais kritērijs. Proti, Komisija savā 2012. gada 10. oktobra ziņojumā, tiecoties vēl vairāk samazināt to vēl neizskatīto lietu skaitu, kuras ir saistītas ar spriedumu izpildi, kas citu prasību starpā esot prioritāra prasība, kura jāveic Horvātijas iestādēm (skat. iepriekš 23. punktu), ir uzskatījusi, ka spriedumu izpildes jomā neatrisināto lietu skaits esot izšķirīgs kritērijs, lai vērtētu [tiesu nolēmumu] izpildes sistēmas efektivitāti Horvātijā. Tādējādi izpildes procedūru izmaksas nevarot būt vienīgās, kas ļauj konstatēt Pievienošanās akta VII pielikuma saistības Nr. 3 neievērošanu attiecībā uz šo procedūru efektivitāti.
62 Visbeidzot, nekādā veidā nav pamatots sūdzībā ietvertais apgalvojums, kas atkārtots atbildes rakstā, atbilstoši kuram jaunā izpildes sistēma, aizstājot sistēmu, kas balstīta uz tiesu izpildītājiem, būtībā radītu izpildes procedūru un spriedumu izpildes jomā neatrisināto lietu skaita palielināšanos.
63 Līdz ar to no 2012. gada 16. septembra sūdzībā izvirzītajiem elementiem nevar tikt secināta Pievienošanās akta VII pielikuma saistības Nr. 3 neievērošana un tātad Komisijas pienākums rīkoties, lai Likums par tiesu izpildītājiem netiktu atcelts. Tādējādi Komisija par atturēšanos šajā nolūkā izmantot Pievienošanās līguma 36. pantā paredzētos rīcības veidus nav atzīstama par vainīgu vainojamā bezdarbībā.
64 Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka Komisijai ne tik nevar tikt pārmesta rūpības neesamība, tai pārraugot Horvātijas iestāžu darbību saistības Nr. 3 ievērošanā attiecībā uz izpildes procedūru efektivitāti.
65 Pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, Komisija, it īpaši 2012. gada 5. jūnija sanāksmē, (skat. iepriekš 16. punktu) nav aprobežojusies ar to, lai Horvātijas iestādēm pieprasītu, lai to jaunā izpildes sistēma sniegtu rezultātus, kas būtu līdzvērtīgi uz tiesu izpildītājiem balstītā sistēmā iegūtiem rezultātiem. Pirmkārt, visu pievienošanās procedūras laiku, it īpaši, sākot ar otro ziņojumu par Likuma par tiesu izpildītājiem spēkā stāšanos, tā, it īpaši ar lūgumu paziņot statistikas datus, Horvātijas iestādēm regulāri pieprasīja precizējumus par tiesu nolēmumu izpildes sistēmas reformas progresu, neesot tiesu izpildītāju amatam, un uzsvēra nepieciešamību pirms pievienošanās dienas iegūt pārliecinošus rezultātus (skat. 2012. gada 27. jūnija un 3. decembra vēstules, kā arī 2012. gada 10. oktobra ziņojumu, kas minēti iepriekš 18., 25. un 23. punktā). Otrkārt, Komisija ir saņēmusi šos paziņotos statistikas datus, kuri it īpaši attiecas uz efektivitātes kritēriju, kas nosaka neatrisināto lietu skaitu (skat. iepriekš 61. punktu), un tos regulāri pārbaudījusi, lai savā 2013. gada 26. marta ziņojumā konstatētu [spriedumu] izpildes jomā neatrisināto lietu skaita samazināšanos (skat. iepriekš 28. punktu). Līdz ar to Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā nav pienācīgi rūpīgi izanalizējusi tiesu nolēmumu izpildes sistēmas efektivitāti Horvātijā.
66 No tā izriet, ka gan pienākums Komisijai, saskaņā ar Pievienošanās akta 36. pantu veicot pievienošanās saistību pārraudzību, ievērot pienācīgu rūpību, gan pats Pievienošanās akta 36. pants, pieņemot, ka šīs normas mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, šajā lietā ir tikuši ievēroti.
Par LES 13. un 17. panta neievērošanu
67 Atbilstoši LES 13. pantam Savienībā ir iestāžu sistēma, kurā it īpaši ir ietverti Eiropas Parlaments, Padome un Komisija, kuras uzdevums ir stiprināt tās vērtības, sekmēt tās mērķu sasniegšanu, kalpot Savienības, tās dalībvalstu un pilsoņu interesēm, kā arī nodrošināt tās politiku un darbību saskaņotību, efektivitāti un nepārtrauktību.
68 Tā kā prasītāji pārmet vienīgi Komisijai, ka tā neesot ievērojusi tai Līgumos uzliktos pienākumus, ir pamats uzskatīt, ka šis pants, kurā ir noteikta Savienības iestāžu sistēma, šajā lietā nav atbilstīgs, vēl jo vairāk tāpēc, ka prasītāji ir norādījuši arī uz LES 17. panta neievērošanu, kurā ir precīzi nostiprinātas Komisijas loma un kompetences.
69 Tieši LES 17. pantā ir noteikts, ka Komisija sekmē vispārējās Savienības intereses un šajā nolūkā uzņemas atbilstīgu iniciatīvu un ka tā veic saskaņošanas, izpildvaras un vadības funkcijas atbilstoši Līgumos paredzētajiem nosacījumiem.
70 Saskaņā ar judikatūru no LES 17. panta 1. punkta izriet, ka Komisijai kā iestādei, kas uzrauga uz LES pamata noslēgtos Līgumus un nolīgumus, ir jānodrošina, lai trešā valsts pareizi piemērotu saistības, ko tā uz Līgumos paredzēta nolīguma pamata uzņēmusies, pateicoties šajā nolīgumā paredzētajiem līdzekļiem (skat. rīkojumu, 2012. gada 12. jūlijs, Mugraby/Padome un Komisija, C‑581/11 P, EU:C:2012:466, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 No tā izriet, ka, ciktāl Pievienošanās akta 36. panta mērķis ir saistībā ar Horvātijas Republikas pievienošanos Savienībai precizēt Komisijas pienākumus atbilstoši LES 17. pantam un ciktāl šajā lietā 36. pants ir ticis ievērots (skat. iepriekš 66. punktu), vēl jo vairāk nevar tikt uzskatīts, ka LES 17. pants nav ticis ievērots.
Par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa neievērošanu
72 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas piešķir tiesības privātpersonām (spriedumi, 1992. gada 19. maijs, Mulder u.c./Padome un Komisija, C‑104/89 un C‑37/90, Krājums, EU:C:1992:217, 15. punkts, un 2001. gada 6. decembris, Emesa Sugar/Padome, T‑43/98, Krājums, EU:T:2001:279, 64. punkts). Līdz ar to šā principa pārkāpums var radīt Savienības atbildību (skat. spriedumu SPM/Padome un Komisija, minēts 42. punktā, EU:T:2008:494, 146. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Tiesības pieprasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecas uz katru privātpersonu, kas ir situācijā, no kuras izriet, ka Savienības administrācija, sniedzot tai konkrētus solījumus, tai ir radījusi pamatotas cerības (skat. spriedumus, 1995. gada 13. jūlijs, O’Dwyer u.c./Padome, T‑466/93, T‑469/93, T‑473/93, T‑474/93 un T‑477/93, Krājums, EU:T:1995:136, 48. punkts un tajā minētā judikatūra; un 1996. gada 16. oktobris, Efisol/Komisija, T‑336/94, Krājums, EU:T:1996:148, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt persona nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, ja nepastāv konkrēti solījumi, ko tai sniegusi administrācija. Par solījumiem, kas var radīt šādas cerības, ir uzskatāma precīza, beznosacījumu un saskaņota informācija no pilnvarotiem un ticamiem avotiem (skat. spriedumu SPM/Padome un Komisija, minēts 42. punktā, EU:T:2008:494, 149. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Šajā lietā prasītāji būtībā ir atsaukušies vienīgi uz konkrētiem solījumiem, kurus valsts iestādes tiem bija sniegušas, izraugoties viņus tiesu izpildītāju amatam. Tādējādi, kā viņi uzsvēra, Ustavni sud savā 2013. gada 23. janvāra lēmumā turklāt ir atzinusi, ka pastāv “[tiesu izpildītāju amatā iecelto personu] tiesiskās paļāvības, kas pamatojas uz valsts izdotiem spēkā esošiem leģislatīviem aktiem, un privātpersonu paļāvības uz valsts iestādēm un tiesībām, ko tās rada, aizskārums” (skat. iepriekš 26. punktu).
75 Savukārt prasītāji nav atsaukušies ne uz vienu elementu, kas pierādītu vai ļautu uzskatīt, ka Savienības iestādes, tostarp Komisija, ir radījušas viņu skatījumā pamatotas cerības, ka tās rūpēsies par tiesu izpildītāja profesijas saglabāšanu. Apstāklis, kas turklāt nav pamatots, ka Komisija esot piedalījusies Likuma par tiesu izpildītājiem izstrādāšanā, to finansējusi vai varbūt pat bijusi tā ierosinātāja, viens pats nevar būt Komisijas dots konkrēts solījums, ka tā uzskatītu tiesu izpildītāju amata izveidi par vienīgo veidu pievienošanās saistību izpildei. Lai šādas cerības būtu pamatotas, šīm uz Likuma par tiesu izpildītājiem vērstajām sākotnējā atbalsta darbībām, ņemot vērā Horvātijas Republikas pienākuma izveidot tiesu izpildītāja profesijas neesamību, būtu jābūt papildinātām ar vēlākiem šajā ziņā saderīgiem un skaidriem aktiem.
76 Tomēr neviens no prasītāju norādītajiem elementiem tā nevar tikt kvalificēts. Prasītāju norādītais 2012. gada 24. aprīļa ziņojums tiešām aprobežojas ar ziņojuma par Likuma par tiesu izpildītājiem pieņemšanu zināšanai (skat. iepriekš 13. punktu), nevienā brīdī nekritizējot šo ziņojumu, ne a fortiori pieprasot lietā aplūkotā likuma stāšanos spēkā. Gluži pretēji, minēto ziņojumu pieņēmusi zināšanai, Komisija pat konstatē, ka Horvātijas iestādes īsteno dažādus pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot tiesu sistēmas efektivitāti, kā arī tiesu nolēmumu izpildi. Tāpat 2012. gada 5. jūnija sanāksmē, kuru tiesas sēdē minēja prasītāji, Komisija ir aprobežojusies ar lūgumu Horvātijas iestādēm paziņot datus par izpildes sistēmu, kurai ir jāaizstāj uz tiesu izpildītājiem balstītā sistēma, lai pārbaudītu, vai šī jaunā sistēma gūs līdzvērtīgus rezultātus (skat. iepriekš 16. punktu). Minētajā sanāksmē Likums par tiesu izpildītājiem tādējādi ir ticis norādīts tikai kā viens no Komisijas meklētajiem [nolēmumu] izpildes sistēmas efektivitātes sasniegšanas līdzekļiem, nevis kā mērķis, kuru Komisija būtu izvirzījusi Horvātijas Republikai.
77 Līdz ar to prasītāji nav pierādījuši, ka Komisija tiem ir radījusi tiesisko paļāvību un ar savu bezdarbību tādējādi nav ievērojusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
78 No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai nevar tikt pārmesta nekāda vainojama bezdarbība.
79 No tā izriet, ka viens no trijiem Savienības atbildības iestāšanās kumulatīvajiem nosacījumiem nav izpildīts un ka šīs prasības tātad ir jānoraida, nepārbaudot citus šīs atbildības iestāšanās nepieciešamos nosacījumus.
Par tiesāšanās izdevumiem
80 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums nav labvēlīgs, tiem ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasības noraidīt;
2) Ante Šumelj un pārējie pielikumā minētie prasītāji atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Martins Ribeiro | Gervasoni | Madise |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 26. februārī.
[Paraksti]
Pielikums
Dubravka Bašljan, dzīvo Zagrebā (Horvātija),
Đurđica Crnčević, dzīvo Sveti Ivan Zelinā [Sveti Ivan Zelina] (Horvātija),
Miroslav Lovreković, dzīvo Križevcos [Križevaci] (Horvātija),
prasītāji lietā T‑546/13,
Drago Burazer, dzīvo Zagrebā,
Nikolina Nežić, dzīvo Zagrebā,
Blaženka Bošnjak, dzīvo Sveti Ivanā [Sv. Ivan] (Horvātija),
Bosiljka Grbašić, dzīvo Križevcos [Križevaci],
Tea Tončić, dzīvo Pulā (Horvātija),
Milica Bjelić, dzīvo Dubrovnikā (Horvātija),
Marijana Kruhoberec, dzīvo Varaždinā (Horvātija),
prasītāji lietā T‑108/14,
Davor Škugor, dzīvo Sisakā (Horvātija),
Ivan Gerometa, dzīvo Vrsarā (Horvātija),
Kristina Samardžić, dzīvo Splitā (Horvātija),
Sandra Cindrić, dzīvo Karlovacā (Horvātija),
Sunčica Gložinić, dzīvo Varaždinā,
Tomislav Polić, dzīvo Kaštelnovos (Horvātija),
Vlatka Pižeta, dzīvo Varaždinā,
prasītāji lietā T‑109/14.