VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2015. gada 28. janvārī (*)
Konkurence – Administratīvais process – Eiropas ūdeņraža peroksīda un perborāta tirgus – Lēmuma, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums, publicēšana – Lūguma par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz informāciju, kas Komisijai sniegta, piemērojot tās paziņojumu par sadarbību, noraidījums – Pienākums norādīt pamatojumu – Konfidencialitāte – Dienesta noslēpums – Tiesiskā paļāvība
Lieta T‑345/12
Akzo Nobel NV, Amsterdama (Nīderlande),
Akzo Chemicals Holding AB, Naka [Nacka] (Zviedrija),
Eka Chemicals AB, Būhusa [Bohus] (Zviedrija), kuras pārstāv C. Swaak un R. Wesseling, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Giolito, M. Kellerbauer un G. Meessen, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
CDC Hydrogene Peroxide Cartel Damage Claims (CDC Hydrogene Peroxide), Brisele (Beļģija), ko pārstāv T. Funke, advokāts,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Komisijas 2012. gada 24. maija Lēmumu C(2012) 3534, galīgā redakcija, ar ko, piemērojot Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā 8. pantu, ir noraidīts Akzo Nobel, Akzo Chemicals Holding un Eka Chemicals pieteikums par konfidencialitātes ievērošanu (Lieta COMP/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts).
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents) un E. Bieļūns [E. Bieliūnas],
sekretāre S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 9. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2006. gada 3. maijā Eiropas Kopienu Komisija pieņēma Lēmumu C(2006) 1766, galīgā redakcija, par [EKL] 81. pantā un EEZ līguma 53. pantā paredzētās procedūras piemērošanu Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB, Eka Chemicals AB, Degussa AG, Edison SpA, FMC Corporation, FMC Foret SA, Kemira OYJ, L’Air Liquide SA, Chemoxal SA, Snia SpA, Caffaro Srl, Solvay SA/NV, Solvay Solexis SpA, Total SA, Elf Aquitaine SA un Arkema SA (Lieta COMP/38.620 – Ūdeņraža peroksīds un perborāts) (turpmāk tekstā – “ŪPP lēmums”)
2 ŪPP lēmumā Komisija tostarp konstatēja, ka prasītājas Akzo Nobel, Akzo Chemicals Holding un Eka Chemicals ir piedalījušās EKL 81. panta pārkāpumā Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) teritorijā ar četrpadsmit citām sabiedrībām, kas darbojas ūdeņraža peroksīda un perborāta nozarē. Prasītājām līdz ar to kopīgi un solidāri tika uzlikts naudas sods EUR 25,2 miljonu apmērā.
3 2007. gadā Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta (ĢD) (turpmāk tekstā – “DG COMP”) tīmekļa vietnē tika publicēta pirmā ŪPP lēmuma nekonfidenciālā versija.
4 Ar vēstuli, kura prasītājām tika nosūtīta 2011. gada 28. novembrī, Komisija tās informēja par savu nolūku publicēt detalizētāku ŪPP lēmuma nekonfidenciālo versiju, kurā būtu ietverta visa minētajā lēmumā ietvertā informācija, izņemot konfidenciālo informāciju. Vienlaikus Komisija lūdza prasītājām norādīt to informāciju ŪPP lēmumā, kurai tā vēlas lūgt piemērot konfidencialitāti.
5 Pēc tam, kad prasītājas konstatēja, ka ŪPP detalizētākajā versijā, kuru bija iecerējusi publicēt Komisija, bija ietverts liels daudzums informācijas, kas bija paziņota saistībā ar pieteikumu, kas pamatots ar Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegto vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”), tās 2012. gada 9. janvārī nosūtīja Komisijai vēstuli, kurā tās to informēja, ka iebilst pret Komisijas priekšlikumu, jo iecerētā publicēšana būtiski un neatgriezeniski apdraud to intereses. Prasītājas līdz ar to lūdza Komisiju pārdomāt savu ieceri publicēt jaunu detalizētāku ŪPP lēmuma nekonfidenciālo versiju un pakārtoti – neiekļaut šajā publicējamajā versijā informācijas kopumu, kuru tās uzskata par konfidenciālu.
6 Ar 2012. gada 15. marta vēstuli Komisija informēja prasītājas, ka tā piekrita izņemt no jaunās nekonfidenciālās versijas, kura bija paredzēta publicēšanai, visu informāciju, ar kuru var tieši vai netieši identificēt informācijas avotus, kas paziņota atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību. Turpretī Komisija uzskatīja, ka nebija pamata piemērot konfidencialitāti attiecībā uz pārējo informāciju, kurai prasītājas bija lūgušas piemērot konfidencialitāti.
7 Piemērojot iespēju, kas paredzēta Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmumā 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (OV L 275, 29. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem”), prasītājas vērsās pie uzklausīšanas amatpersonas, lai tā izslēgtu no publicējamās nekonfidenciālās versijas visu informāciju, kuru tās ir iesniegušas atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību.
Apstrīdētais lēmums
8 Ar 2012. gada 24. maija lēmumu C(2012) 3534, galīgā redakcija, uzklausīšanas amatpersona Komisijas vārdā noraidīja prasītāju iesniegtos lūgumus piemērot konfidencialitāti un līdz ar to tā atļāva informācijas publicēšanu, kuru prasītājas bija paziņojušas Komisijai, lai tām piemērotu Komisijas iecietības programmu.
9 Apstrīdētajā lēmumā uzklausīšanas amatpersona iesākumā uzsvēra savu darba uzdevumu robežas, atbilstoši kurām tai ir atļauts vienīgi pārbaudīt to, vai noteiktu informāciju var uzskatīt par konfidenciālu, un nevis novērst apgalvotu pārkāpumu saistībā ar to, par ko prasītājām bija tiesiskā paļāvība pret Komisiju.
10 Tā turklāt norādīja, ka prasītājas ir iebildušas pret jaunas detalizētākas ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšanas tādēļ vien, ka tajā bija ietverta informācija, kas sniegta atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību. Uzklausīšanas amatpersona apgalvo, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lai izlemtu publicēt vairāk nekā galveno no tās lēmumu satura. Turklāt atsauces uz administratīvajā lietā ietvertajiem dokumentiem pašas par sevi neesot komercnoslēpumi vai cita veida konfidenciāla informācija.
11 Uzklausīšanas amatpersona apgalvoja, ka prasītājas nav pierādījušas, ka to Komisijai paziņotās informācijas, lai piemērotu iecietības programmu, publicēšana varēja tām nodarīt būtiskus zaudējumus. Uzņēmuma, kuram Komisija ir piemērojusi naudas sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, intereses, lai sabiedrībai netiktu izpausta detalizēta informācija par tai pārmesto pārkāpjošo rīcību, katrā ziņā neesot pelnījušas nekāda veida speciālu aizsardzību. Uzklausīšanas amatpersona atgādināja šajā ziņā, ka prasības par zaudējumu atlīdzību ir neatņemama Eiropas Savienības politikas daļa konkurences jomā un līdz ar to prasītājas nevarēja atsaukties uz leģitīmām interesēm tikt pasargātām no riska, ka pret tām ceļ šādas prasības viņu dalības kartelī dēļ, kas ir minēta ŪPP lēmumā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
12 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 3. augustā, prasītājas cēla šo prasību.
13 Ar 2012. gada 16. novembra rīkojumu Akzo Nobel u.c./Komisija (T‑345/12 R) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nolēma, pirmkārt, atlikt apstrīdētā lēmuma izpildi un, otrkārt, noteica Komisijai pienākumu nepublicēt to ŪPP lēmuma versiju, ciktāl tā attiecas uz prasītājām, kura ir detalizētāka par versiju, kas ir publicēta DG COMP tīmekļa vietnē kopš 2007. gada.
14 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 10. janvārī, Komisija iesniedza lūgumu Vispārējai tiesai par lietas izskatīšanu prioritāri saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 55. panta 2. punktu.
15 Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 7. jūnija rīkojumu CDC Hydrogene Peroxide Cartel Damage Claims (CDC Hydrogene Peroxide) tika atļauts iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
16 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas trešajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
17 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu, neapmierinot Komisijas lūgumu par prioritāro izskatīšanas kārtību. Turklāt veicot procesa organizatoriskos pasākumus, viņš uzdeva prasītājām iesniegt noteiktus dokumentus. Tās iesniedza prasītos dokumentus noteiktajā termiņā.
18 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2014. gada 9. aprīļa tiesas sēdē.
19 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu;
– gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka apstrīdētais lēmums netieši ietver piekļuves informācijai atļauju, kas pamatota ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), atcelt lēmumu, kurā ir ietverta šāda atļauja;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Tiesas sēdē prasītājas, atbildot uz vienu Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, norādīja, ka tās atsakās no otrā prasības pamata, par ko tika veikts ieraksts tiesas sēdes protokolā.
21 Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību pilnībā;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
22 Komisija būtībā apgalvo, ka, ciktāl ir jāuzskata, ka tās 2011. gada 28. novembra prasītājām nosūtītajā vēstulē bija ietverts oficiāls lēmums publicēt detalizētāku ŪPP lēmuma nekonfidenciālo versiju, šajā prasībā attiecībā uz minētajām prasītājām ir iestājies noilgums apstrīdēt šāda lēmuma tiesiskumu, jo tās nav prasījušas to atcelt LESD 263. panta sestajā daļā noteiktajā termiņā.
23 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī ir tiesa, ka savā 2011. gada 28. novembra vēstulē Komisija ir informējusi prasītājas, ka tā ir “nesen nolēmusi” publicēt jaunu detalizētāku ŪPP lēmuma versiju, nekā to, kas ir pieejama DG COMP tīmekļa vietnē kopš 2007. gada, šīs darbības mērķis bija ļaut prasītājām izteikt lūgumu, lai šādā publicējamajā versijā netiktu ietverti iespējami komercnoslēpumi, kuri uz tām attiecas, vai cita konfidenciāla informācija atbilstoši minētās vēstules III pielikumā sniegtajiem paskaidrojumiem. Šajā vēstulē tātad nebija ietverta Komisijas galīgā nostāja par konfidencialitātes jautājumiem, kas ir šī strīda pamatā.
24 Tas turklāt izskaidro, ka Komisija vēstulē, kuru tā 2012. gada 15. martā nosūtīja prasītājām, nav minējusi tās vēstulē apgalvoti ietvertā lēmuma galīgo raksturu, bet drīzāk tās ir aicinājusi vērsties pie uzklausīšanas amatpersonas gadījumā, ja prasītājas vēlētos apstrīdēt to, ka DG COMP bija noraidījusi vairumu to lūgumu piemērot konfidencialitāti.
25 Vēl ir jānorāda, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Komisija, atbildot uz prasītāju lūgumu, to pārstāvim nosūtīja elektroniskā pasta ziņu, no kuras izriet, ka minētais lēmums bija vienīgais, kas pieņemts attiecībā uz tām, un ka tajā bija ietverta tās galīgā nostāja.
26 No tā izriet, ka prasība ir pieņemama.
Par lietas būtību
27 Savu prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam prasītājas izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir par pienākuma norādīt pamatojumu un prasītāju tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu, otrais pamats ir par pienākuma ievērot konfidencialitāti, kurš izriet no LESD 339. panta un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [LESD 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 28. panta 2. punkta, pārkāpumu un trešais pamats ir par prasītāju tiesiskās paļāvības pārkāpumu, tiesiskās noteiktības, kā arī labas pārvaldības principa pārkāpumu.
Par pirmo pamatu attiecībā uz nepietiekamu pamatojumu un tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu
28 Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav atbilstoši pamatots un līdz ar to tas ir pretrunā LESD 296. pantam, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktā garantētajām tiesībām uz labu pārvaldību. Vispirms tās šajā ziņā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tām neļauj saprast iemeslus, kuru dēļ ir noraidīti to argumenti par tiesisko paļāvību, kuri ir tikuši iesniegti to lūgumu piemērot konfidencialitāti atbalstam. Tālāk prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav atbildēts uz to argumentu par to, ka iecerētās versijas publicēšana ir atkāpe no Komisijas iepriekšējās administratīvās prakses. Visbeidzot tās apgalvo, ka šajā lietā tiek prasīts augsts pamatojuma līmenis, jo apstrīdētais lēmums ir novirze no Komisijas izvēlētās pieejas 2007. gadā, kura izpaudās tā, ka tika publicēta ŪPP lēmuma nekonfidenciālā versija, kurā nebija ietverta informācija, kurai prasītājas bija lūgušas piemērot konfidencialitāti.
29 Komisija apgalvo, ka apstrīdētais lēmums, to aplūkojot atbilstoši tā pieņemšanas apstākļiem, ir pietiekami pamatots.
30 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma pamatot individuālu lēmumu mērķis ir ļaut Savienības tiesai pārbaudīt lēmuma likumību un sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi par to, vai lēmums ir pamatots vai arī tam ir trūkumi, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību, tomēr precizējot, ka šī pienākuma apjoms ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta būtības un tā pieņemšanas apstākļiem (Tiesas 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Nederlandsche Banden‑Industrie‑Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 14. punkts; Vispārējās tiesas 1996. gada 11. decembra spriedums lietā T‑499/95 Van Megen Sports/Komisija, Recueil, II‑1799. lpp., 51. punkts).
31 Tādējādi, lai arī saskaņā ar LESD 296. pantu Komisijai ir pienākums minēt faktiskos un tiesiskos apstākļus, no kuriem ir atkarīgs lēmuma juridiskais pamatojums, un apsvērumus, kas tai likuši pieņemt šo lēmumu, netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ciktāl jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst šajā tiesību normā paredzētajām prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas reglamentē attiecīgo jomu (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējās tiesas 2012. gada 26. oktobra spriedumu lietā T‑53/12 CF Sharp Shipping Agencies/Padome, 37. punkts). It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to noteiktā pasākuma apjomu (Vispārējās tiesas 2011. gada 15. aprīļa spriedums lietā T‑465/08 Čehijas Republika/Komisija, Krājums, II‑1941. lpp., 163. punkts).
32 Šis pienākums norādīt pamatojumu tiek īstenots ar lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. panta 2. punktu, to lasot kopsakarā ar šīs tiesību normas 3. punktu, attiecībā uz lēmumiem, kuri ir jāpieņem uzklausīšanas amatpersonai par lūgumiem piemērot konfidencialitāti noteiktai informācijai saistībā ar procesiem par konkurences tiesību normu piemērošanu.
33 Šajā lietā gan no prasītāju 2011. gada 8. decembra un 2012. gada 9. janvāra vēstulēm, kuras tika nosūtītas DG COMP, kā arī no vēstules, kuru tās 2012. gada 10. aprīlī nosūtīja uzklausīšanas amatpersonai, izriet, ka prasītājas ir apgalvojušas, ka tās ŪPP lēmuma versijas publicēšana, kurā ir ietverta informācija, kuru tās ir brīvprātīgi paziņojušas, lai saņemtu 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanu, pārkāpjot prasītāju tiesisko paļāvību. Turklāt no šīm pašām vēstulēm izriet, ka prasītājas ir apgalvojušas, ka šīs versijas publicēšana būtu atkāpe no iepriekšējās Komisijas administratīvās prakses, kura bija tāda, ka trešajām personām netiek izpausta informācija, kuru tai ir paziņojuši uzņēmumi saistībā ar iecietības programmu.
34 Par šo jautājumu ir jānorāda, ka, ja uzklausīšanas amatpersona nav konkrēti atbildējusi pēc būtības uz katru no šiem argumentiem, tas bija tādēļ – kā izriet no šodienas (1) Vispārējās tiesas sprieduma lietā T‑341/12 Evonik Degussa/Komisija (42.–44. un 58. punkts) –, lai ievērotu darba uzdevumu, kas tai uzticēti atbilstoši lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. pantam, robežas.
35 Tomēr apstrīdētais lēmums ir pieņemts tāda administratīvā procesa noslēgumā, kura laikā Komisijai bija jāatbild uz prasītāju izvirzītajiem principiālajiem iebildumiem pret iecerēto publicēšanu, kuri pārsniedza uzklausīšanas amatpersonas kompetenču robežas.
36 Šādos apstākļos, lai garantētu prasītāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, apstrīdētais lēmums ir jāapskata tajā kontekstā, kas izraisīja šī lēmuma pieņemšanu, un tātad jāuzskata, ka minētajā lēmumā netieši, bet katrā ziņā, ir ietvertas Komisijas ieņemtās nostājas par iecerētās versijas publicēšanu, kuras ir izpaustas ar DG COMP starpniecību, ciktāl tās ir par aspektiem, kuri neietilpst uzklausīšanas amatpersonas darba uzdevumos.
37 Apstrīdētais lēmums, to šādi aplūkojot, ļauj prasītājām saprast faktiskos un tiesiskos apstākļus, no kuriem ir atkarīgs lēmuma juridiskais pamatojums.
38 Līdz ar to, pirmkārt, Komisija vēstulē, kuru tā 2011. gada 28. novembrī nosūtīja prasītājām, attaisnoja savu ieceri publicēt detalizētāku nekonfidenciālu ŪPP lēmuma versiju, atsaucoties uz pārskatāmības mērķi. Turklāt prasītājām 2011. gada 20. decembrī nosūtītajā vēstulē Komisija būtībā precizēja, ka iecerētā publicēšana ir jāapskata kopā ar lūgumu saņemt piekļuvi ŪPP lēmuma konfidenciālajai versijai, kas iesniegts, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001.
39 Otrkārt, lai arī ir patiesi, ka uzklausīšanas amatpersona noraidīja savu kompetenci, lai pārbaudītu iespējamu pārkāpumu saistībā ar prasītāju tiesisko paļāvību, pamatojoties uz to, ka šāda pārbaude būtu pārsniegusi tās darba uzdevumu robežas, kas tai izriet no lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. panta, Komisija prasītājām 2012. gada 15. martā nosūtītajā vēstulē tomēr ir tieši atbildējusi uz to argumentu, atbilstoši kuram strīdīgās versijas publicēšana pārkāpj to tiesisko paļāvību.
40 No minētās vēstules būtībā izriet, ka saistībā ar analīzi par principiālajiem iebildumiem pret strīdīgo publicēšanu Komisija uzskatīja, ka tai ir jālīdzsvaro tostarp tās izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzība, kura ir minēta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētajā izņēmumā no pārskatāmības principa, ar lietas dalībnieku leģitīmajām interesēm. Komisija turklāt norādīja, ka dokumentam nevar piemērot aizsardzību tikai tādēļ vien, ka tas ir ticis paziņots saistībā ar lūgumu piemērot iecietību, un ka iecerētās versijas publicēšana neapdraudēja tās izmeklēšanas darbību mērķus. Tā turklāt uzsvēra, ka šajā lietā bija jāņem vērā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkts, saskaņā ar kuru izņēmumi no piekļuves dokumentiem, kuri ir minēti pirmajos trijos šī panta punktos, bija piemērojami vienīgi laikposmā, kurā tajā paredzētā aizsardzība bija attaisnota, ievērojot dokumenta saturu. Komisija no tā izdarīja secinājumu, ka ar strīdīgās versijas publicēšanu netika radīts prasītāju tiesiskās paļāvības pārrāvums.
41 Treškārt, apstrīdētajā lēmumā ir minēti vairāki apstākļi par labu tam, lai noraidītu prasītāju iesniegtos lūgumus piemērot konfidencialitāti. Uzklausīšanas amatpersona tajā iesākumā uzsvēra, ka atsauces uz dokumentiem, kuri ir ietverti administratīvajā lietā, paši par sevi nav kvalificējami kā komercnoslēpums vai citāda rakstura konfidenciāla informācija. Lūgumu piemērot konfidencialitāti noraidījums tālāk tika pamatots, pirmkārt, ar plašo novērtējuma brīvību, kāda bija Komisijai, lai publicētu vairāk nekā būtiskāko no tajos lēmumos ietvertā, kurus tā ir pieņēmusi, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, otrkārt, ar apstākli, ka prasītājas nav pierādījušas, ka informācijas publicēšana, kuru tās ir paziņojušas Komisijai saistībā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību, rada risku, ka tām tiks nodarīts būtisks kaitējums, un, treškārt, ar faktu, ka, pat ja pieņemtu, ka šāds risks būtu pierādīts, no judikatūras izrietēja, ka prasītāju interese, lai detalizētas ziņas par tās dalību pārkāpumā nebūtu paziņotas sabiedrībai, nav tādas, kas ir pelnījušas aizsardzību.
42 Iepriekšējā punktā izdarītie secinājumi liek arī noraidīt prasītāju argumentu par to, ka apstrīdētajā lēmumā neesot izklāstīti iemesli, kuri pamato atkāpi no Komisijas iepriekšējās administratīvās prakses. Ja pieņemtu, ka ir pierādīts, ka pastāvēja iepriekšējā administratīvā prakse, uz kuru atsaucas prasītājas, apstrīdētā lēmuma aplūkošana tā pieņemšanas kontekstā sniedz pietiekami daudz faktus, kuri prasītājām ļauj saprast iemeslus, kuru dēļ Komisija šajā lietā ir atkāpusies no šīs prakses.
43 Visbeidzot attiecībā uz prasītāju argumentu, ka šajā lietā tiek prasīts augstāks pamatojuma līmenis nekā parasti, jo ar apstrīdēto lēmumu tiek atļauts publicēt informāciju, kuru iepriekš Komisija uzskatīja par konfidenciālu, tas ir jānoraida kā neefektīvs. Pat ja pieņemtu, ka šāda pamatojuma līmeņa paaugstināšana būtu attaisnota, ir jāuzskata, ka, ievērojot prasītāju iesniegtos argumentus uzklausīšanas amatpersonai ar to 2012. gada 10. aprīļa vēstuli, kā arī kontekstu, kādā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, kurš bija zināms prasītājām, minētajā lēmumā ir pietiekami skaidri un precīzi izklāstīti iemesli, kuru dēļ šajā lietā tika nolemts strīdīgo informāciju vairs neuzskatīt par konfidenciālu.
44 Tātad nevar piekrist prasītāju apgalvojumam, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots. Tā kā prasītājas nav arī norādījušas, ar ko to iebildums par tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu atšķirtos no to argumentācijas, ar kuru tās norāda uz apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu, arī šis iebildums nav apmierināms. Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu attiecībā uz pienākuma ievērot konfidencialitāti, kurš izriet no LESD 339. panta un Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punkta
45 Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpts Komisijai uzliktais konfidencialitātes pienākums atbilstoši LESD 339. pantam un Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punktam. No judikatūras izrietot, ka uzņēmumu brīvprātīgi paziņotajai informācijai Komisijai ir jāsaņem aizsardzība pret tās izpaušanu. Informāciju, kurai prasītājas lūdza piemērot konfidencialitāti šajā lietā, prasītājas esot brīvprātīgi paziņojušas Komisijai, lai saņemtu 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanu.
46 Prasītājas turklāt šajā ziņā atsaucas uz Regulas Nr. 1/2003 30. pantu, saskaņā ar kuru Komisijai, publicējot savus lēmumus, ir jāņem vērā uzņēmumu leģitīmās intereses, lai netiktu izpausti to komercnoslēpumi, kā arī Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 16. panta 1. punktu, atbilstoši kuram netiek padarīti pieejami ne komercnoslēpumi, ne arī cita konfidenciāla informācija.
47 Prasītājas turklāt apgalvo, ka informācijai, kuru tās ir paziņojušas atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību, ir piemērojams dienesta noslēpums.
48 Tādējādi tostarp minētā paziņojuma 29., 32. un 33. punktā esot paredzēts piemērot konfidencialitāti informācijai, kura ir ietverta lūgumos piemērot iecietības programmu. Šādai informācijai piemērojamo aizsardzību apstiprinot Komisijas Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegto vienošanos] gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par sadarbību”) 6. punkts. Turklāt esot jāņem vērā fakts, ka šī informācija Komisijai ir paziņota oficiāli, tā ir zināma tikai ierobežotam personu skaitam un tās izpaušana prasītājām nodarītu būtiskus zaudējumus, jo tās dēļ prasītājām pret tām celtajās prasībās par zaudējumu atlīdzību tikšot radīta būtiski sliktāka situācija, salīdzinot ar citiem ŪPP lēmuma adresātiem, kuri nav sadarbojušies ar Komisiju. Šo iemeslu dēļ pagājušais laiks neietekmējot šīs informācijas konfidenciālo raksturu atšķirībā no slepenas komerciālas informācijas šī jēdziena šaurā izpratnē. Prasītāju intereses, lai šī informācija netiktu izpausta, turklāt esot pelnījušas aizsardzību, jo konfidencialitātes piemērošana minētajai informācijai ir būtisks nosacījums pareizai Komisijas iecietības programmas darbībai un tātad Savienības tiesību efektivitātei aizliegto vienošanos jomā.
49 Šajā ziņā prasītājas apstrīd Komisijas pieeju, kura izpaužas tādējādi, ka tiek piemērota aizsardzība tikai dokumentiem, kuri ir paziņoti saistībā ar iecietības programmu, vai paziņojumiem, kurus ir izdarījusi pieteikuma iesniedzēja iecietības programmas piemērošanai, izņemot informāciju, kura ir ietverta šajos dokumentos vai paziņojumos. Tās apgalvo, ka ar šādu pieeju tiek pārkāptas pamattiesības uz dienesta noslēpuma aizsardzību, kuras ir garantētas LESD 339. pantā. Tiesas sēdē prasītājas piebilda, ka Komisijas iecerētā detalizētākas nekonfidenciālās versijas publicēšana nozīmē apiet izņēmumus, kādi Regulā Nr. 1049/2001 ir noteikti piekļuvei iestāžu dokumentiem, kā arī Regulā Nr. 1/2003 paredzētās speciālās normas par piekļuvi izmeklēšanas lietām aizliegto vienošanos jomā.
50 Visbeidzot prasītājas apgalvo, ka ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšana 2007. gadā jau atbilst mērķim, lai sabiedrība kopumā tiktu informēta par motīviem, ar kuriem ir pamatots minētais lēmums. Ar pilnīgākas ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšanu Komisija patiesībā vēloties atvieglot prasības par zaudējumu atlīdzību celšanu personai, kas iestājusies lietā, Landgericht Dortmund (Dortmundes apgabaltiesa, Vācija). Apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā vispārīgi atspoguļojoties plašākās izmaiņas Komisijas publicēšanas politikā aizliegto vienošanos jomā, kuras ir domātas, lai palīdzētu prasītājiem prasībās par zaudējumu atlīdzību, kuras ir celtas pret konkurences tiesību pārkāpuma dalībniekiem. Bez piemērojamā tiesiskā regulējuma reformas lēmums publicēt detalizētāku ŪPP lēmuma nekonfidenciālo versiju tātad neesot pamatots. Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. punktā informāciju, kas ir savākta saistībā ar izmeklēšanu, esot aizliegts izmantot citiem mērķiem, nevis izmeklēšanai, un līdz ar to tajā tiekot aizsargātas to uzņēmumu intereses, uz kuriem attiecas Komisijas veiktās izmeklēšanas, pret šādas informācijas izmantošanu civilprasībās. Prasītājas turklāt tiesas sēdē būtībā piebilda, ka katrā ziņā iespējamo cietušo no aizliegtās vienošanās intereses iegūt precīzu informāciju par tās norisi bija pietiekami aizsargātas ar valstu tiesām sniegto iespēju lūgt, lai Komisija tam paziņotu šādu informāciju.
51 Komisija un personas, kas iestājusies lietā, apstrīd šo argumentāciju.
52 Šajā ziņā Vispārējā tiesa iesākumā norāda, ka argumenti par tiesiskās paļāvības pārkāpumu, kura, kā apgalvots, prasītājām radās no 2002. un 2006. gada paziņojumiem par sadarbību, kā arī no Komisijas iepriekšējās prakses, kuri ir izvirzīti otrā pamata atbalstam, būtībā sakrīt ar daļu no argumentācijas, kas ir izklāstīta trešā pamata atbalstam. Šie argumenti tātad tiks aplūkoti saistībā ar to.
53 Tālāk ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 339. pantu Savienības iestāžu locekļi, Savienības komiteju locekļi, kā arī Savienības ierēdņi un darbinieki arī pēc to amatu atstāšanas nedrīkst izpaust informāciju, uz ko tās rakstura dēļ attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus, it īpaši informāciju par uzņēmumiem, to darījumu attiecībām un to ražošanas izmaksām.
54 Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. punktu informācija, ko ir savākusi Komisija izmeklēšanas laikā, kuru tā veic saskaņā ar minēto regulu atbilstoši tās 17.–22. pantam, var tikt izmantota – neskarot šīs pašas regulas 12. un 15. pantu – tikai nolūkā, kādā tā iegūta. Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punktā, ar kuru tiek papildināta LESD 339. pantā noteiktā norma attiecībā uz šīs regulas piemērošanas jomu, tostarp ir precizēts, ka, neskarot sadarbību starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm, kā arī iespēju atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem adresātiem iepazīties ar izmeklēšanas materiāliem, Komisija un minētās iestādes, to ierēdņi, darbinieki un citas personas, kas strādā šo iestāžu uzraudzībā, kā arī citu dalībvalstu iestāžu darbinieki un ierēdņi nedrīkst atklāt informāciju, ko tie ieguvuši vai iemainījuši atbilstoši šai regulai un kas ir tāda veida, uz kuru attiecas dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums.
55 Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 30. panta 1. punktu Komisija tostarp publicē lēmumus, ar kuriem tā piemēro naudas sodus uzņēmumiem vai uzņēmumu grupām, kuras tā uzskata par atbildīgām Savienības tiesību pārkāpumā aizliegto vienošanos jomā. Atbilstoši šīs regulas 30. panta 2. punktam šādā publicējamajā versijā norāda ieinteresēto pušu nosaukumus un būtiskāko no lēmuma satura, tostarp uzliktos sodus, tomēr tajā jāņem vērā uzņēmumu leģitīmās intereses, lai netiktu izpausts to komercnoslēpums.
56 Regulas Nr. 773/2004 16. panta 1. punktā būtībā ir paredzēts, ka Komisijai ir pienākums nepadarīt pieejamu un nepaziņot informāciju, tostarp dokumentus, kuri ir ietverti izmeklēšanas lietas materiālos, ciktāl tie satur komercnoslēpumu vai citu jebkuras personas konfidenciālu informāciju.
57 Visbeidzot lēmuma par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem 8. panta 1.–3. punktā ir noteikts šādi:
“1. Ja Komisija plāno izpaust informāciju, kas var būt kāda uzņēmuma vai personas komercnoslēpums vai cita konfidenciāla informācija, [DG COMP] rakstiski tos informē par šo nodomu un tā iemesliem. Attiecīgi nosaka termiņu, kurā uzņēmums vai persona var rakstiski iesniegt komentārus.
2. Ja attiecīgais uzņēmums vai persona iebilst pret informācijas izpaušanu, tie var nodot šo jautājumu uzklausīšanas amatpersonai. Ja uzklausīšanas amatpersona konstatē, ka informāciju var izpaust, jo tā nav komercnoslēpums vai cita konfidenciāla informācija vai tāpēc, ka pastāv prioritāras intereses, kuru dēļ tā ir jāizpauž, šo konstatējumu izklāsta argumentētā lēmumā, kuru paziņo attiecīgajam uzņēmumam vai personai. Lēmumā norāda termiņu, pēc kura informācija tiks izpausta. Minētais termiņš nevar būt īsāks par vienu nedēļu no paziņošanas datuma.
3. Šā panta 1. un 2. punktu mutatis mutandis piemēro informācijas izpaušanai, to publicējot Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.”
58 Šajā lietā prasītājas neapstrīd savu dalību aizliegtās vienošanās darbībā, uz ko attiecas ŪPP lēmums. Turpretī tās apgalvo ka strīdīgās informācijas konfidencialitāte izriet tikai no fakta, ka tā ir brīvprātīgi paziņota Komisijai saistībā ar iecietības programmu, un ka līdz ar to iecerētā publicēšana tādējādi var traucēt Komisijas izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību.
59 Tā kā informācijas, kas ietilpst komercnoslēpumā, joma ietver vairāk nekā uzņēmumu komercnoslēpumu (šajā ziņā skat. Tiesas 1985. gada 7. novembra spriedumu lietā 145/83 Adams/Komisija, Recueil, 3539. lpp., 34. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 30. maija spriedumu lietā T‑198/03 Bank Austria Creditanstalt/Komisija, Krājums, II‑1429. lpp., 29. punkts), ir jānosaka, neskarot analīzi par trešā pamata pamatotību, vai, kā to apgalvo prasītājas, informācija ir aizsargājama tādēļ vien, ka uzņēmums to ir brīvprātīgi paziņojis Komisijai ar mērķi, ka tam tiks piemērota iecietības programma.
60 Saskaņā ar LES 1. panta otro daļu Savienībā lēmumu pieņemšana notiek, stingri ievērojot atklātības principu. Šis princips ir atspoguļots LESD 15. pantā, kurš ar noteiktiem nosacījumiem nodrošina pilsoņu tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem. Atbilstoši šim principam un tādēļ, ka nav tiesību normu, kas tieši prasītu vai aizliegtu publicēšanu, iestāžu tiesības izpaust aktus, ko tās pieņēmušas, ir noteikums, kam pastāv izņēmumi, ciktāl Savienības tiesības, tostarp ar to tiesību normu palīdzību, kas nodrošina dienesta noslēpuma ievērošanu, aizliedz izpaust šos aktus vai noteiktu informāciju, ko tie ietver (pēc analoģijas skat. iepriekš 59. punktā minēto spriedumu lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 69. punkts).
61 Ne LESD 339. pantā, ne Regulas Nr. 1/2003 28. pantā nav tieši norādīts, uz kādu informāciju, neskaitot komercnoslēpumu, attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu. No Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punkta nevar secināt, ka tā ir jebkura informācija, kas iegūta, piemērojot minēto regulu, izņemot to, kuras publicēšana atbilstoši tās 30. pantam ir obligāta. Tāpat kā LESD 339. pantā – arī Regulas Nr. 1/2003 28. pantā, ar kuru papildina un ievieš šo primāro tiesību normu uzņēmumiem piemērojamo konkurences noteikumu jomā, – ir aizliegts izpaust tikai to informāciju, kura pēc savas būtības ietilpst dienesta noslēpumā (skat. pēc analoģijas iepriekš 59. punktā minēto spriedumu lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 70. punkts).
62 Turklāt ir patiesi, ka saskaņā ar iepriekš 59. punktā minētā sprieduma lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija 75. punktu un Vispārējās tiesas 2007. gada 12. oktobra sprieduma lietā T‑474/04 Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, Krājums, II‑4225. lpp., 64. punktu, ciktāl noteiktas informācijas konfidencialitāti aizsargā ar izņēmumu no tiesībām uz piekļuvi dokumentiem, kas ir noteikts Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, šāda aizsardzība ir atbilstoša, lai noteiktu, vai Komisija ir ievērojusi aizliegumu, kas tai ir noteikts ar Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punktu, izpaust informāciju, kura pēc savas būtības ietilpst dienesta noslēpumā.
63 Tomēr pēc šo spriedumu pasludināšanas Tiesa ir interpretējusi Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu tādējādi, ka iestādēm ir atļauts pamatoties uz vispārējiem pieņēmumiem, kuri ir piemērojami noteiktām dokumentu kategorijām, jo līdzīgi vispārēji apsvērumi var tikt izvirzīti pret lūgumiem izpaust informāciju par viena veida dokumentiem. Šī interpretācija ir obligāta, ja procesu reglamentējošajā regulējumā ir paredzēti vienlaikus arī strikti noteikumi par šādā procesā iegūtās vai konstatētās informācijas apstrādi (Tiesas 2012. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑404/10 P Komisija/Éditions Odile Jacob, 108., 116. un 118. punkts). Tieši šāds gadījums ir Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts un 28. pants un Regulas Nr. 773/2004 6., 8., 15. un 16. pants, kuros ierobežojošā veidā ir regulēta dokumentu izmantošana, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar LESD 101. panta piemērošanas procedūru (Tiesas 2014. gada 27. februāra spriedums lietā C‑365/12 P Komisija/EnBW Energie Baden-Württemberg, 86. punkts). Šādā kontekstā ņemt vērā Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu tādējādi, ka Komisijai ir aizliegts publicēt jebkuru informāciju, kurai tā varētu atteikt piekļuvi saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu, atsaucoties uz vispārēju pieņēmumu, atņemtu iedarbību Regulas Nr. 1/2003 30. pantam. Šādai interpretācijai būtu tādas sekas, ka Komisijai tiktu atņemta iespēja publicēt pat būtiskāko no tās lēmuma satura, ciktāl tam katrā ziņā jāizriet no izmeklēšanas lietas materiālu elementiem. Otrkārt, tās sekas turklāt būtu tādas, ka tiktu pārnests pierādīšanas pienākums, kas konfidenciālas informācijas apstrādes jomā ir uzlikts tam, kurš lūdz veikt šādu apstrādi, jo viņam pietiktu atsaukties uz vispārējo pieņēmumu, uz kuru var atsaukties iestādes iepriekš aprakstītajos apstākļos, un faktiski likt Komisijai pierādīt, ka strīdīgā informācija var tikt iekļauta lēmuma publicētajā versijā.
64 Pretēji tam, ko būtībā apgalvo prasītājas, informācijas izpaušana par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu ar lēmuma, kurā par minēto pārkāpumu ir noteikts sods, publicēšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 30. pantu, principā nedrīkst tikt sajaukta ar trešo personu piekļuvi dokumentiem, kuri ir ietverti Komisijas izmeklēšanas lietas materiālos attiecībā uz šādu pārkāpumu. Tādējādi šajā lietā informācijas par pārkāpumu veidojošajiem elementiem, kuri nebija ietverti 2007. gadā publicētajā ŪPP lēmuma nekonfidenciālajā versijā, publicēšanai, ja tā notiktu, nebūtu tādas sekas, ka trešajām personām tiktu paziņoti prasītāju lūgumi Komisijai piemērot iecietību, protokoli, kuros ir fiksētas prasītāju mutvārdu liecības, kuras tās ir devusi saistībā ar iecietības programmu, vai, iespējams, dokumenti, kurus tās brīvprātīgi ir nodevušas Komisijai izmeklēšanas laikā.
65 Atbilstoši šādiem principiem ir jāpārbauda trīs kumulatīvi nosacījumi, kuri ir jāizpilda, lai informāciju tās būtības dēļ varētu atzīt par komercnoslēpumu un tādējādi varētu saņemt aizsardzību pret tās izpaušanu sabiedrībai, proti, pirmkārt, ir vajadzīgs, lai šo informāciju zinātu tikai ierobežots personu skaits, otrkārt, tās izpaušana var izraisīt būtisku kaitējumu personai, kas to sniegusi, vai trešajai personai un, visbeidzot treškārt, ir nepieciešams, lai intereses, kurām informācijas izpaušana var nodarīt kaitējumu, būtu objektīvi aizsargājamas (iepriekš 59. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 71. punkts, un iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, 65. punkts).
66 Komisija apgalvo, ka šajā lietā nav izpildīts pirmais nosacījums, jo informācija, kuru izmeklēšanas laikā tai paziņoja prasītājas, bija ietverta lietas materiālos, kuriem pārējiem ŪPP lēmuma adresātiem bija piekļuve.
67 Šī argumentācija ir jānoraida. Šajā ziņā ir jānošķir aizsardzība, kas piešķirama informācijai, kura ietilpst komercnoslēpumā, attiecībā uz personām, uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, kam ir tiesības tikt uzklausītām konkurences noteikumu piemērošanas procesā, no aizsardzības, kas tādai informācijai piešķirama attiecībā uz sabiedrību kopumā (iepriekš 59. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 29. punkts; skat. arī pēc analoģijas Tiesas priekšsēdētāja vietnieka 2013. gada 10. septembra rīkojumu lietā C‑278/13 P(R) Komisija/Pilkington group, 56. un 57. punkts).
68 Tādējādi iestāžu ierēdņu un darbinieku pienākums neizpaust to rīcībā esošo informāciju, kuru aptver komercnoslēpums, kas ir noteikts LESD 339. pantā un ko uzņēmumiem piemērojamo konkurences noteikumu jomā īsteno ar Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punktu, ir mīkstināts attiecībā uz personām, kurām atbilstoši minētās regulas 27. panta 2. punktam ir tiesības tikt uzklausītām. Komisija var paziņot šādām personām noteiktu informāciju, kuru aptver dienesta noslēpums, ar nosacījumu, ka tas ir vajadzīgs pareizai izmeklēšanas norisei. Šādos apstākļos tomēr ir jāuzskata, ka šī informācija bija zināma tikai ierobežotam personu skaitam.
69 No tā izriet, ka Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktā paredzētās Komisijas izmeklēšanas skarto pušu tiesības piekļūt administratīvās lietas materiāliem neietekmē aizsardzību pret Komisijai izmeklēšanas laikā paziņotās informācijas, kuru aptver dienesta noslēpums, izpaušanu sabiedrībai kopumā.
70 Attiecībā uz otro nosacījumu prasītājas apgalvo, ka informācijas, kuru tās ir paziņojušas Komisijai saistībā ar iecietības programmu, izpaušana tām nodarīšot būtisku kaitējumu, jo tās dēļ prasītājām tiks radīta būtiski nelabvēlīgāka situācija, salīdzinot ar citiem ŪPP lēmuma adresātiem, kuri nav sadarbojušies ar Komisiju, saistībā ar pret prasītājām celtajām prasībām par zaudējumu atlīdzību. Turklāt tās apgalvo, ka šāda izpaušana varot būt pretrunā sabiedrības interesēm, jo tā turpmāk var atturēt uzņēmumus no ziņošanas par EKL 81. panta pārkāpumiem.
71 Komisija iebilst šim viedoklim, apgalvojot, ka strīdīgās informācijas izpaušana nevarot prasītājām nodarīt būtisku kaitējumu, jo to apgalvoti nelabvēlīgākā situācija civilprasībās esot tikai leģitīmas sekas to dalībai Savienības konkurences tiesību pārkāpumā.
72 Tomēr jākonstatē, ka šis Komisijas iebildums attiecas vienīgi uz prasītāju interešu leģitimitāti aizsargāt strīdīgās informācijas konfidencialitāti, kas ir trešā nosacījuma pamatā, kurš ir aplūkots tālāk 79.–89. punktā, nevis uz kaitējuma būtisko raksturu, uz to raugoties objektīvi, kuru varētu ciest prasītājas gadījumā, ja šī informācija tiktu izpausta sabiedrībai.
73 Šajā ziņā ir acīmredzams, ka strīdīgā informācija, kuras publicēšana ir atkarīga no šī strīda iznākuma, galvenokārt sastāv no EKL 81. panta pārkāpuma, par kuru Komisija ir piemērojusi sodu ŪPP lēmumā, veidojošo elementu apraksta.
74 Tādējādi, lai arī ir tiesa, ka Komisija nav speciāli pamatojusi apstrīdēto lēmumu, atsaucoties uz mērķi atvieglot prasību par zaudējumu atlīdzību celšanu valstu tiesās, tomēr no lietas materiāliem izriet, ka prima facie Komisijas iecerētā detalizētākas ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas, it īpaši minētā lēmuma daļas attiecībā uz aizliegtās vienošanās funkcionēšanu, publicēšana ir tāda, kas ļautu personai, kas iestājusies šajā lietā un kura pārstāv to uzņēmumu intereses, kuri sevi uzskata par cietušiem Savienības konkurences tiesību pārkāpumā, kas ir ticis konstatēts šajā lēmumā, vieglāk noteikt prasītāju un citu uzņēmumu, kas ir piedalījušies šajā aizliegtās vienošanās darbībā, civiltiesisko atbildību, kā arī attiecīgā gadījumā šīs atbildības apmēru saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, kuru tā ir cēlusi Landgericht Dortmund.
75 Minētajā versijā ir detalizēti atklātas koluzīvās sarunas vai pret konkurenci vērsti nolīgumi, kuros ir piedalījušās prasītājas, tostarp minot šajās sarunās vai nolīgumos aplūkoto preču nosaukumus, tajos ir atklāti šifrēti dati par praktizētajām cenām, kā arī mērķi, kurus sasniedza dalībnieki attiecībā uz cenām, kā arī tirgus daļu sadale. Šāda veida informācija var atvieglot savu zaudējumu pierādīšanu fiziskām vai juridiskām personām, piemēram, uzņēmumiem, kuru intereses pārstāv persona, kas ir iestājusies lietā, un kuri sevi uzskata par cietušiem EKL 81. pārkāpumā, par kuru ir noteikts sods ŪPP lēmumā, kā arī cēloņsakarības, kas minēto pārkāpumu saista ar apgalvotajiem zaudējumiem, pierādīšanu.
76 Turklāt ir jānorāda, ka bez personas, kas iestājusies lietā, sniegtajiem paskaidrojumiem šajā ziņā tās iestāšanās rakstā un tiesas sēdē Komisija savos procesuālajos rakstos ir uzsvērusi, ka tās iecerētā jaunas nekonfidenciālās versijas publicēšana veicinātu, ka privāttiesību sfērā tiktu piemērots EKL 81. pantā noteiktais aizliegums.
77 Tātad šajā argumentācijas stadijā nav pat vajadzīgs lemt par to, vai, kā to apgalvo prasītājas, strīdīgās informācijas publicēšana varētu prasībā par zaudējumu atlīdzību tās nostādīt nelabvēlīgākā situācijā, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, kuri ir piedalījušies ar ŪPP lēmumu sodītajā pārkāpumā, tomēr kuri nav izrādījuši tik pat lielu vēlmi sadarboties, un ir jāpieņem par pierādītu, ka informācijas izpaušana, kurai prasītājas lūdza piemērot konfidencialitāti, ir tāda, kas tai var nodarīt būtisku kaitējumu.
78 Tādējādi iepriekš 65. punktā minētais otrais nosacījums šajā lietā ir izpildīts.
79 Visbeidzot attiecībā uz trešo nosacījumu ir jāatgādina, ka tas nozīmē, ka informācijas konfidenciālā rakstura novērtējums prasa, lai tiktu līdzsvarotas leģitīmās intereses pret tās izpaušanu un vispārējās intereses, kuras prasa, lai iestāžu darbība būtu cik iespējams atbilstoša atklātības principam (iepriekš 59. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 71. punkts, un iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, 65. punkts).
80 Šajā ziņā iesākumā attiecībā uz prasītāju argumentu, ka iecerētā publicēšana būtiski palielinās risku, ka tiks pieņemts nelabvēlīgs lēmums civilprasībās, kuras pret tām tostarp ir cēlusi persona, kas iestājusies lietā, to piedalīšanās ar ŪPP lēmumu sodītajā pārkāpumā dēļ, uzreiz ir jānorāda, ka tāda uzņēmuma, kuram Komisija ir uzlikusi naudas sodu par konkurences noteikumu pārkāpumu, intereses, lai detalizēta informācija par tā pārkāpjošo rīcību netiktu izpausta sabiedrībai, principā nav īpaši aizsargājamas, ņemot vērā sabiedrības intereses pēc iespējas labāk zināt jebkādas Komisijas rīcības iemeslus, uzņēmēju intereses zināt, par kādu rīcību var tikt piemērotas sankcijas, un to personu intereses, kurām ar pārkāpumu nodarīts kaitējums, saņemt detalizētu informāciju, lai vajadzības gadījumā izmantotu savas tiesības pret sodītajiem uzņēmumiem, un ņemot vērā šāda uzņēmuma iespēju iesniegt šādu lēmumu pārbaudei tiesā (iepriekš 59. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 78. punkts, un iepriekš 62. punktā minētais spriedums lietā Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, 72. punkts; skat. pēc analoģijas EBTA Tiesas 2012. gada 21. decembra spriedumu lietā E‑14/11 DB Schenker/EBTA Uzraudzības iestāde, EBTA Tiesas Krājums, 1178. lpp., 189. punkts).
81 No tā izriet, ka prasītājām nav leģitīma pamata iebilst pret to, ka Komisija publicē informāciju, ar kuru detalizētā veidā tiek atklāta to piedalīšanās ar ŪPP lēmumu sodītajā pārkāpumā, tādēļ, ka šāda publicēšana tām rada paaugstinātu risku ciest no sekām, kuras izpaužas kā civiltiesiskā atbildība par viņu dalību minētajā pārkāpumā.
82 Tomēr neatkarīgi no trešā pamata prasītājas būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums, atturot uzņēmumus ziņot par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, par kuriem tiem ir zināms, un sadarboties ar Komisiju, lai saņemtu tās iecietības programmu, ir tāds, kas var kaitēt politikas par cīņu pret Savienības tiesību pārkāpumiem aizliegto vienošanos jomā efektivitātei. Šī interese esot aizsargājama, jo iecietības programmai ir būtiska ietekme uz vispārējo Savienības tiesību efektivitāti aizliegto vienošanos jomā. Tās būtībā piebilst šajā ziņā, ka, ja informācija, kuru ir iecerēts publicēt, skar prasītājas vairāk nekā citus uzņēmumus, kuri nav lūguši tiem piemērot iecietības programmu, šāda publicēšana tām rada nesamērīgi nelabvēlīgāku situāciju tiesvedībās valstu tiesās, kas apdraudot iecietības programmas efektivitāti.
83 Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka iecietības programmu efektivitāte varētu ciest, ja dokumentus saistībā ar iecietības procedūru izpaustu personām, kuras vēlas celt prasību par zaudējumu atlīdzību, pat ja pieteikuma iecietības režīma piemērošanai iesniedzēju valstu konkurences iestādes vai Komisija pilnībā vai daļēji atbrīvo no naudas soda, kuru tās būtu varējušas piemērot (skat. pēc analoģijas Tiesas 2011. gada 14. jūnija spriedumu lietā C‑360/09 Pfleiderer, Krājums, I‑5161. lpp., 26. punkts). Persona, kas ir iesaistīta konkurences tiesību pārkāpumā šādas paziņošanas iespējamības gadījumā, varētu atturēties izmantot tai ar šādām iecietības programmām sniegto iespēju, tostarp ņemot vērā faktu, ka Komisijai paziņotajiem dokumentiem vai šajā iestādē sniegtajām liecībām, kas sniegtas šādā statusā, var būt pašapsūdzošs raksturs.
84 Otrkārt, tiesības saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas nodarīti ar līgumu vai darbībām, kuras var ierobežot vai izkropļot konkurenci, būtiski veicina, ka Savienībā tiek saglabāta efektīva konkurence (skat. Tiesas 2012. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑199/11 Otis u.c., 42. punkts un tajā minētā judikatūra), un tātad palīdz sasniegt sabiedrības interešu mērķi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 80. punktā minēto spriedumu lietā DB Schenker/EBTA Uzraudzības iestāde, 132. punkts).
85 Piemērojot šos principus, Tiesa, atbildot uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar strīdu par uzņēmumu, kuri sevi uzskatīja par cietušajiem konkurences tiesību pārkāpumā, lūgumiem saņemt piekļuvi izmeklēšanas lietu materiāliem, kuri bija valstu konkurences iestāžu rīcībā, aicināja valstu tiesas, kurās šie strīdi bija nodoti izskatīšanā, līdzsvarot intereses, kuras attaisno iecietības lūdzēju brīvprātīgi sniegtās informācijas izpaušanu, un šīs informācijas aizsardzību (iepriekš 83. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Pfleiderer, 30. punkts, un Tiesas 2013. gada 6. jūnija spriedums lietā C‑536/11 Donau Chemie u.c., 30. un 31. punkts).
86 Svarīgi ir izvērtēt šīs judikatūras piemērošanas apjomu šajā lietā.
87 Kā izriet no 64. punkta iepriekš, šī lieta attiecas nevis uz piekļuves atteikuma apstrīdēšanu dokumentiem, kuri attiecas uz procesu konkurences jomā, kas bija strīdus priekšmets iepriekš 83. punktā minētajā spriedumā lietā Pfleiderer un iepriekš 85. punktā minētajā spriedumā lietā Donau Chemie u.c., bet gan uz to, ka Komisija publicē noteiktu informāciju, kas ir ietverta dokumentos un paziņojumos, kurus tai ir brīvprātīgi nodevušas prasītājas, lai tām tiktu piemērota iecietības programma.
88 Šajā lietā prasītājas tikai vispārīgi apgalvo, ka informācijas, kuru tās izmeklēšanas laikā ir brīvprātīgi paziņojušas cerībā, ka tām tiks piemērota iecietības programma, publicēšana nodarītu kaitējumu Komisijas izmeklēšanas darbību mērķim.
89 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, pat ja pieņemtu, ka šis apgalvojums ir patiess, tas neatklāj pastāvošu tiesību normu, kuru Komisija būtu pārkāpusi tādēļ vien, ka saistībā ar iecietības programmu paziņotās informācijas iecerētā publicēšana varētu ietekmēt minētās programmas īstenošanu attiecībā uz izmeklēšanām nākotnē. Turklāt šis atsevišķais arguments sevī ietver sabiedrības intereses cik vien iespējams plaši uzzināt par jebkuras Komisijas darbības motīviem, saimnieciskās darbības subjektu intereses noskaidrot darbības, par kurām tos var sodīt, un, visbeidzot, Komisijas intereses saglabāt tās iecietības programmas lietderīgo iedarbību. Šīs sevišķās intereses nav prasītāju intereses, līdz ar to vienīgi Komisijai atbilstoši šīs lietas apstākļiem ir jānostāda līdzsvarā iecietības programmas efektivitāte, no vienas puses, un sabiedrības un saimnieciskās darbības subjektu intereses noskaidrot tās lēmuma saturu un rīkoties savu tiesību aizsardzībai, no otras puses.
90 Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītāju argumentu, ka būtībā informācija, kurai tās lūdza piemērot konfidencialitāti, nav būtiska, lai saprastu ŪPP lēmuma rezolutīvo daļu, un līdz ar to uz šo informāciju nav attiecināms publicēšanas pienākums, kas Komisijai ir uzlikts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktu. Neesot pat vajadzībai veikt novērtējumu, vai tas tā ir, pietiek konstatēt, ka, ņemot vērā iepriekš 80. punktā izdarīto secinājumu, ar šo tiesību normu netiek ierobežota Komisijas brīvība pēc savas ierosmes publicēt tās lēmuma pilnīgāku versiju, nevis nepieciešamo minimumu, un tajā ietvert arī informāciju, kuras publicēšana nav prasīta, ciktāl tās izpaušana nav nesavienojama ar dienesta noslēpuma aizsardzību (iepriekš 59. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 79. punkts).
91 Tāpat nevar piekrist prasītāju argumentam par Regulas Nr. 773/2004 16. panta 1. punktu, jo, kā izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem, tās nav pierādījušas, ka informācija, kurai tās lūdz piemērot konfidencialitāti, būtu kvalificējama kā komercnoslēpums vai cita veida konfidenciāla informācija.
92 Šādos apstākļos kā neefektīvs ir jānoraida arī prasītāju arguments par to, ka strīdīgās informācijas konfidenciālo raksturu neesot ietekmējis pagājušais laiks.
93 Attiecībā uz prasītāju izdarīto atsauci uz Tiesas 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑67/91 Asociación Española de Banca Privada u.c. (Krājums, I‑4785. lpp.) tā nav atbilstoša šajā lietā, jo tā būtiskā jautājumā atšķiras no šīs lietas.
94 Pat neesot vajadzībai atgādināt par atšķirībām, kādas pastāv starp Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā Regula par Līguma [EKL 81.] un [EKL 82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 20. panta 1. punktu un Regulas Nr. 1/2003, ar kuru to aizstāj, 28. panta 1. punktu, pietiek konstatēt, ka minētais spriedums bija par iespēju valsts iestādēm kā pierādījumus izmantot Komisijas no uzņēmumiem savāktu informāciju, kura nebija minēta tās lēmumā, ar kuru piemēro sodu par konkurences tiesību pārkāpumu un kurš bija publicēts atbilstoši Regulas Nr. 17 21. pantā paredzētajiem nosacījumiem, un Tiesa lēma, ka šāda informācijas izmantošana bija aizliegta, jo tā bija atšķirīga no nolūka, kādā šī informācija tika ievākta (iepriekš 93. punktā minētais spriedums lietā Asociación Española de Banca Privada u.c., 35.–38. un 47.–54. punkts).
95 Turpretī, kā izriet no iepriekš 34. punktā minētā sprieduma lietā Evonik Degussa/Komisija (170.–175. punkts), Komisijas pieņemto lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. pantam nekonfidenciālās versijas publicēšana, kurā ir ietverta uzņēmumu brīvprātīgi paziņota informācija, lai tiem tiktu piemērota iecietības programma, nevar tikt kvalificēta par citādu nolūku, nevis to, kādā minētā informācija ir tikusi ievākta.
96 No tā izriet, ka otrais pamats nav pamatots un ir jānoraida.
Par trešo pamatu attiecībā uz prasītāju tiesiskās paļāvības, tiesiskās noteiktības principa un labas pārvaldības principa pārkāpumu
97 Prasītājas apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ir atļauta ŪPP lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšana, kurā ir ietverta informācija, kuru tās ir brīvprātīgi paziņojušas Komisijai, lai tām tiktu piemērota iecietības programma, pārkāpjot viņu tiesisko paļāvību, kā arī esot pretrunā tiesiskās noteiktības principam un tiesībām uz labu pārvaldi, kuras ir garantētas Pamattiesību hartas 41. pantā.
98 Šajā ziņā vispirms tās apgalvo, ka tām ir doti precīzi solījumi, kuri tām ir radušies no 2002. un 2006. gada paziņojumiem par sadarbību, par to Komisijai paziņotās informācijas saistībā ar to pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu konfidenciālo raksturu. Šie solījumi izrietot ne vien no minēto paziņojumu teksta, it īpaši atsauces uz faktu, ka pieteikuma iecietības programmai iesniedzēji tiktu atturēti sadarboties, ja viņu stāvoklis civilprasībās izrādītos nelabvēlīgāks, nekā to uzņēmumu stāvoklis, kuri nesadarbojas, bet arī no Komisijas iepriekšējās prakses. Prasītājas uzsver, ka Komisija tikai pavisam nesen ir mainījusi tās politiku attiecībā uz paziņojumu un dokumentu aizsardzību, kurus brīvprātīgi ir iesnieguši uzņēmumi saistībā ar Komisijas iecietības programmu.
99 Prasītājas turklāt apstrīd Komisijas argumentu par to, ka tās prakse līdz šim nav bijusi tāda, ka tā apmierina lūgumus piemērot konfidencialitāti par informāciju, kura tai ir paziņota brīvprātīgi saistībā ar tās iecietības programmu. Šajā ziņā prasītājas atsaucas uz vairākiem iepriekšējiem Komisijas lēmumiem, ar kuriem tā ir uzlikusi sodus par EKL 81. panta pārkāpumu. Lai arī prasītājas atzīst, ka pastāv gadījumi, kuros lēmumi, ar kuriem konstatē EKL 81. panta pārkāpumu, ir tikuši publicēti, nenoklusējot Komisijai paziņoto informāciju saistībā ar iecietības programmu, nevar izslēgt, ka tas ir tādēļ, ka minēto informāciju paziņojušie uzņēmumi nav lūguši piemērot konfidencialitāti.
100 Prasītāju tiesiskā paļāvība izrietot arī no apstākļa, ka Komisija jau 2007. gadā ir publicējusi ŪPP lēmuma nekonfidenciālo versiju, ka šī versija netika kvalificēta par pagaidu un ka publicēšanas jomai piemērojamajos noteikumos nebija paredzēta iespēja publicēt detalizētāku minētā lēmuma nekonfidenciālo versiju. Šī lieta attiecībā uz šo pēdējo aspektu atšķiroties no pārējām lietām, kurās Komisija ir publicējusi lēmumu, ar kuriem konstatē EKL 81. panta pārkāpumus, pagaidu nekonfidenciālās versijas, kamēr nav galīgi atrisināti jautājumi par konfidencialitāti.
101 Komisija un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šādu argumentāciju.
102 Šajā ziņā iesākumā ir jāuzsver, ka saskaņā ar iepriekš 34.–36. punktā izklāstīto argumentāciju apstrīdētais lēmums ir jāaplūko kontekstā ar administratīvo procesu, kurā tas tika pieņemts, un ka līdz ar to minētajā lēmumā ir ietvertas Komisijas nostājas par iecerēto publicēšanu, ciktāl tās ir par aspektiem, kuri neietilpst uzklausīšanas amatpersonas darba uzdevumos.
103 No tā izriet, ka apstāklis vien, ka uzklausīšanas amatpersonai nebija kompetences pieņemt lēmumu par prasītāju izvirzītajiem argumentiem par tiesiskās paļāvības, tiesiskās noteiktības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, neietekmē Savienības tiesas kompetenci šajā prasībā lemt par šādiem argumentiem (skat. pēc analoģijas iepriekš 34. punktā minēto spriedumu lietā Evonik Degussa/Komisija, 133. punkts).
104 Pēc būtības ir jāatgādina, ka, pieņemot tādas uzvedības normas kā tās, kas ir ietvertas 2002. un 2006. gada paziņojumos par sadarbību, un ar to publicēšanu paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumiem, ar kuriem tās ir saistītas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības izmantošanas iespējas un nevar atkāpties no šīm normām bez pamatojuma, citādi tā tiktu sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes principa vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 211. punkts; Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑73/04 Carbone‑Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 71. punkts).
105 Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu var ikviena persona, kurai kāda Savienības iestāde, sniedzot tai precīzus solījumus, ir radījusi pamatotas cerības (Tiesas 1987. gada 11. marta spriedums lietā 265/85 Van den Bergh en Jurgens un Van Dijk Food Products (Lopik)/EEK, Recueil, 1155. lpp., 44. punkts, un 2010. gada 16. decembra spriedums lietā C‑537/08 P Kahla Thüringen Porzellan/Komisija, Krājums, I‑12917. lpp., 63. punkts).
106 Šajā lietā, pirmkārt, ir jānoraida prasītāju arguments par to, ka aizliegums Komisijai izpaust jebkādos apstākļos informāciju, kas ir ietverta lūgumos piemērot iecietību, vai paziņojumi, kas izdarīti saistībā ar iecietības programmu, izrietot no 2002. gada paziņojuma par sadarbību vai pat no 2006. gada paziņojuma par sadarbību.
107 Protams, no 2002. gada paziņojuma par sadarbību 32. un 33. punkta izriet, ka “visi rakstiskie paziņojumi, kas iesniegti Komisijai [šajā ziņā], nedrīkst tikt izpausti vai izmantoti citiem nolūkiem, izņemot [EKL] 81. panta piemērošanu”, un ka “Komisija uzskata, ka [lūguma piemērot iecietību] sakarā saņemto dokumentu izpaušana jebkurā laikā kaitēs aizsardzībai pārbaužu un izmeklēšanas nolūkā Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta nozīmē”. Vienlīdz ir tiesa, ka 2006. gada paziņojumā par sadarbību, kurš tika pieņemts pēc laikposma, kurā prasītājas sadarbojās izmeklēšanā, kuras noslēgumā tika pieņemts ŪPP lēmums, Komisija ir precizējusi, pirmkārt, ka dažu uzņēmumu izrādītās iniciatīvas tai spontāni paziņot tiem zināmo par kādu aizliegto vienošanos, kā arī to lomu šādā vienošanās “nevajadzētu atturēt ar lēmumiem, kuros ir uzdots nodot lietas materiālus civilprocesos” (6. punkts), un, otrkārt, ka “citām pusēm, piemēram, sūdzības iesniedzējiem n[ebija] piekļuves uzņēmumu izdarītajiem paziņojumiem”, kas izdarīti saistībā ar iecietības programmu (33. punkts).
108 Tomēr, kā pamatoti uzsver Komisija, šīs dažādās apņemšanās attiecas vienīgi uz tādu dokumentu izpaušanu, kurus tai ir brīvprātīgi iesnieguši uzņēmumi, kuri vēlas, lai tiem tiktu piemērota iecietības programma, kā arī uz paziņojumiem, kurus šie paši uzņēmumi ir izdarījuši šajā pašā sakarā. Tās turklāt ir šīs apņemšanās, atbilstoši kurām ir jāinterpretē Komisijas lēmums, uz kuru tā atsaucas savos procesuālajos rakstos, atteikt EnBW Energie Baden-Württemberg AG piekļuvi visiem dokumentiem, kuri ir ietverti administratīvās lietas materiālos lietā COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas.
109 Šīs apņemšanās turklāt sniedz skaidrojumu, kas ir Komisijas lēmuma pamatā no publicēšanai iecerētās ŪPP lēmuma detalizētākās nekonfidenciālās versijas dzēst visu informāciju, kura ļauj tieši vai netieši identificēt tai paziņotās informācijas avotu, kuru ir paziņojušas prasītājas, lai tām tiktu piemērota iecietības programma.
110 Otrkārt, ir jānorāda, ka iepriekš 106.–109. punktā norādītā atšķirība nav pretrunā Komisijas paziņojumiem vai ieņemtajām nostājām, uz kurām atsaucas prasītājas.
111 Tādējādi vispirms attiecībā uz vēstules fragmentu, kuru DG COMP ģenerāldirektors nosūtīja Amerikas Savienoto Valstu tiesnesim, kurā esot norādīts, ka “Komisijas pastāvīgā politika ir tāda, ka uzņēmumu speciāli sniegtiem paziņojumiem saistībā ar iecietības programmu piemēro aizsardzību no izpaušanas pirms un pēc Komisijas izmeklēšanas”, šis fragments nav atbilstošs šajā lietā. Kā to pamatoti apgalvo Komisija, šis fragments atspoguļo vienīgi vēlmi aizsargāt no izpaušanas uzņēmumu sniegtus paziņojumus saistībā iecietības programmu. Turpretī no šī fragmenta nevar secināt, ka DG COMP ģenerāldirektors būtu norādījis, ka pastāv Komisijas politika, ar kuru garantē visas brīvprātīgi paziņotās informācijas konfidencialitāti, kuru ir paziņojuši uzņēmumi, kuri lūdz piemērot iecietības programmu, tostarp saistībā ar Komisijas lēmumu publicēšanu, kurus tā pieņem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. pantu.
112 Līdzīgi apsvērumi ir jāizdara par Komisijas apsvērumu fragmentiem, kurus tā sniedza kā amicus curiae 2011. gada novembrī High Court of Justice (England & Wales) (Anglijas un Velsas Augstākā tiesa, Apvienotā Karaliste), uz kuriem atsaucas prasītājas, jo Komisija tajos vienīgi atgādināja “tās pastāvīgo politiku, [atbilstoši kurai] uzņēmumu speciāli sniegtiem paziņojumiem saistībā ar iecietības programmu [piemēroja] aizsardzību no izpaušanas pirms un pēc Komisijas izmeklēšanas”.
113 Tālāk attiecībā uz atsauci uz Eiropas konkurences tīkla 2012. gada 23. maija sanāksmi prasītājas vienīgi uzsver, ka aizsardzība pret izpaušanu attiecībā uz lūgumiem piemērot iecietību, nevis visai tajos ietvertajai informācijai principā ir būtiski svarīga efektīvai konkurences tiesību ieviešanai Savienībā.
114 Attiecībā uz prasītāju veiktajām atsaucēm uz Komisijas aizstāvēto viedokli 2012. gada 22. maija spriedumā lietā T‑344/08 EnBW Energie Baden-Württemberg/Komisija un iepriekš 62. punktā minētajā Tiesas spriedumā lietā Komisija/EnBW Energie Baden-Württemberg, kā arī Vispārējās tiesas 2011. gada 15. decembra spriedumā lietā T‑437/08 CDC Hydrogene Peroxide/Komisija, (Krājums, II‑8251. lpp.) tās nav atbilstošas šajā lietā, jo, kā to pamatoti uzsver Komisija, minētās lietas bija vai nu par lēmumu atteikt piekļuvi izmeklēšanas lietas materiāliem saistībā ar EKL 81. panta pārkāpumu, vai par lēmumu atteikt piekļuvi izmeklēšanas lietas materiālu par šādu pārkāpumu satura rādītājam. No tā izriet, ka Komisijas aizstāvētais viedoklis šajā ziņā nevarēja radīt prasītājām tiesisko paļāvību par to, ka Komisija atturēsies no jebkuras informācijas, kuru prasītājas tai ir labprātīgi paziņojušas izmeklēšanas laikā, lai tām tiktu piemērota iecietības programma, izpaušanas sabiedrībai.
115 Visbeidzot prasītājas norāda, ka Komisija dokumentā, kuru tā 2006. gada aprīlī iesniedza Antitrust Modernization Commission (Aizliegto vienošanos un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas tiesību normu modernizācijas komisija, Amerikas Savienotās Valstis), ir norādījusi, ka “izmeklēšanas laikā spontāni paziņotas informācijas izpaušana var būtiski kaitēt Komisijas un citu iestāžu noteikto pasākumu, lai piemērotu konkurences tiesības, efektivitātei”.
116 Tomēr, lai arī ir tiesa, ka šis paziņojums attiecas uz informāciju, kura Komisijai ir paziņota saistībā ar iecietības programmu, nevis pieteikumiem piemērot iecietību vai paziņojumiem, kas izdarīti saistībā ar šādiem pieteikumiem, tomēr, raugoties no šāda skatpunkta, šis Komisijas paziņojums ir izolēts, ievērojot iepriekš 111.–114. punktā minētos konstatējumus.
117 Turklāt tādējādi Komisija pamatoti uzsver, ka pastāv atšķirība starp tādu publicēšanu, kāda ir iecerēta šajā lietā, un informācijas izpaušanu, kura ir iegūta, pamatojoties uz iecietības programmu, saistībā ar izmeklēšanām, kas atrodas izskatīšanā tādas trešās valsts kā Amerikas Savienoto Valstu konkurences pārkāpumu izmeklēšanas un vajāšanas iestādēs. Kā jau tika uzsvērts iepriekš 95. punktā, šādas informācijas izpaušana ar publicēšanu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 30. pantam nenozīmē minētās informācijas izmantošanu citiem nolūkiem nekā tiem, kuru dēļ tā ir ievākta šīs pašas regulas 28. panta 1. punkta izpratnē, proti, lai vajātu un sodītu par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu izdarīšanu. Turpretī Komisija varēja uzskatīt, nenonākot pretrunās, ka Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. punktā ietvertā norma varēja būt šķērslis izpaust trešās valsts iestādēm pieteikumu piemērot iecietības programmu saturu vai šajā ziņā izdarītos paziņojumus Komisijai, neskarot iespējamos pienākumus sadarboties, kuri tai ir uzlikti ar Savienības starptautiskajiem nolīgumiem.
118 Treškārt, ir jāizskata prasītāju arguments, atbilstoši kuram to tiesiskās paļāvības pārrāvuma cēlonis esot rodams arī Komisijas agrākajā praksē, kura bija tāda, ka netika izpausta informācija, kuru uzņēmumi tai bija brīvprātīgi paziņojuši saistībā ar lūgumiem piemērot iecietības režīmu un kurai minētie uzņēmumi bija lūguši piemērot konfidencialitāti. Šo praksi atspoguļojot ŪPP lēmuma nekonfidenciālā versija, kura tika publicēta 2007. gadā un kurā lielā mērā ir ņemti vērā prasītāju iesniegtie lūgumi piemērot konfidencialitāti, un atšķirībā no citām lēmumu, ar kuriem soda Savienības konkurences tiesību pārkāpumus, publicētajām versijām Komisija to nebija kvalificējusi par pagaidu versiju.
119 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pat ja šādu praksi uzskatītu par pierādītu, prasītājām no tās nevarētu rasties tiesiskā paļāvība par to, ka Komisija šo praksi nākotnē nemainīs.
120 Lai arī tiesiskās paļāvības princips ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, tomēr saimnieciskās darbības subjektiem nav attaisnojuma paļauties uz to, ka tiks saglabāta kāda pastāvoša situācija, kuru Savienības iestādēm ir tiesības grozīt atbilstoši to rīcības brīvībai (Tiesas 1982. gada 15. jūlija spriedums lietā 245/81 Edeka, Recueil, 2745. lpp., 27. punkts; skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 8. septembra spriedumu lietā T‑29/05 Deltafina/Komisija, Krājums, II‑4077. lpp., 426. punkts un tajā minētā judikatūra).
121 Šajā lietā no otrā pamata vērtējuma izriet, ka informāciju, pret kuras publicēšanu iebilst prasītājas, ņemot vērā to iesniegto argumentāciju administratīvajā procedūrā un šajā tiesvedībā, nevar uzskatīt par tādu, kas pati par sevi ir konfidenciāla.
122 Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lai izlemtu, vai publicēt šāda veida informāciju. Ievērojot iepriekš 60. un 61. punktā atgādinātos principus, Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Komisijai uzliktajam publicēšanas pienākumam tajā ir paredzēts ierobežojums tikai attiecībā uz norādi par ieinteresētajām pusēm un būtiskāko no to lēmumu satura, uz kuriem ir izdarīta atsauce šīs normas pirmajā punktā, lai atvieglotu Komisijas uzdevumu informēt sabiedrību par šo lēmumu pastāvēšanu un saturu, tostarp ievērojot no valodu lietojuma izrietošo slogu saistībā ar publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī. Turpretī šī norma neierobežo Komisijas iespēju, ja tā to uzskata par vajadzīgu un ja to atļauj resursi, publicēt tās lēmumu teksta pilnu versiju vai vismaz ļoti detalizētu versiju, ievērojot aizsardzību, kāda ir piemērojama komercnoslēpumam un konfidenciālai informācijai (skat. pēc analoģijas iepriekš 59. punktā minēto spriedumu lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 76. punkts).
123 Lai arī Komisijai tātad ir piemērojams vispārējais pienākums publicēt tikai savu lēmumu nekonfidenciālās versijas, šī pienākuma ievērošanas garantēšanai nav nepieciešams interpretēt Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktu tādējādi, ka ar to būtu piešķirtas īpašas tiesības lēmumu, kas ir pieņemti, pamatojoties uz minētās regulas 7.–10. pantu un 23. un 24. pantu, adresātiem iebilst pret to, ka Komisija Oficiālajā Vēstnesī un attiecīgā gadījumā šīs iestādes tīmekļa vietnē publicē informāciju, kura, kaut arī nav konfidenciāla, nav nepieciešama šo lēmumu rezolutīvās daļas saprašanai (skat. pēc analoģijas iepriekš 59. punktā minēto spriedumu lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 77. punkts). Tādējādi Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktā nav paredzēts ierobežot Komisijas brīvību brīvprātīgi publicēt sava lēmuma versiju, kas ir pilnīgāka nekā nepieciešamais minimums, un tajā ietvert arī informāciju, kuras publicēšana nav prasīta, ja tās izpaušana nav nesaderīga ar dienesta noslēpuma aizsardzību (iepriekš 59. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 79. punkts).
124 Līdz ar to no šīs novērtējuma brīvības izriet, ka saskaņā ar iepriekš 120. punktā atgādināto judikatūru, pieņemot, ka ir pierādīta iepriekšējā administratīvā prakse, uz kuru atsaucas prasītājas, tām nevarēja rasties nekāda tiesiskā paļāvība, uz kuru tās atsaucas, par to, kā šī prakse tiks saglabāta.
125 Šāds secinājums šajā lietā ir jāpieņem vēl jo vairāk tādēļ, ka detalizētas informācijas publicēšana par Savienības tiesību pārkāpumu aizliegto vienošanos jomā var atvieglot civiltiesiskās atbildības par šādu pārkāpumu konstatēšanu un tādējādi pastiprināt minēto tiesību piemērošanu privāttiesību sfērā. Vienlaikus šajā ziņā ir jāņem vērā fakts, ka Komisija 2002. gada paziņojuma par sadarbību 31. punktā un 2006. gada paziņojuma par sadarbību 39. punktā ir uzsvērusi, ka “tas, ka [bija] piešķirts atbrīvojums no sodanaudas [naudas soda] vai sodanaudas [naudas soda] samazinājums, nepasargā uzņēmumu no civiltiesiskajām sekām, kas saistīta[s] ar dalību [EKL] 81. panta pārkāpšanā”.
126 Ir jānoraida arī prasītāju arguments par to, ka to tiesiskās paļāvības uz faktu, ka Komisija neizpaudīšot izmeklēšanas laikā brīvprātīgi paziņoto informāciju, avots ir rodams 2007. gadā publicētajā pirmajā ŪPP lēmuma nekonfidenciālajā versijā, ievērojot to iesniegtos lūgumus piemērot konfidencialitāti.
127 Ir tiesa, ka Komisija nav tieši kvalificējusi šo 2007. gadā publicēto pirmo ŪPP lēmuma nekonfidenciālo versiju par pagaidu.
128 Tomēr ir jāatgādina, ka tolaik Vispārējā tiesa jau bija interpretējusi Regulas Nr. 17 21. panta 2. punktu, kas būtībā atbilst Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktam, tajā ziņā, ka ar šo normu nebija paredzēts ierobežot Komisijas brīvību brīvprātīgi publicēt sava lēmuma versiju, kas ir pilnīgāka nekā nepieciešamais minimums, un tajā ietvert arī informāciju, kuras publicēšana nav prasīta, ja tās izpaušana nav nesaderīga ar dienesta noslēpuma aizsardzību (iepriekš 59. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 79. punkts). Šajā ziņā ir jāuzskata, ka apstāklis vien, ka Komisija ir publicējusi pirmo nekonfidenciālo ŪPP lēmuma versiju 2007. gadā un ka tā to nav kvalificējusi par pagaidu, nevarēja sniegt prasītājām nekādu konkrētu garantiju, ka vēlāk netiks publicēta jauna detalizētāka minētā lēmuma nekonfidenciālā versija iepriekš 105. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.
129 Tā kā prasītājas nav iesniegušas nevienu pierādījumu, ar kuru var pierādīt, ka Komisija ir tieši attiecībā pret tām apņēmusies nepublicēt ŪPP lēmuma nekonfidenciālo versiju, kurā ir ietverts vairāk informācijas nekā tajā, kas 2007. gadā ir tikusi publicēta DG COMP tīmekļa vietnē, prasītājas nevar pamatoties tikai uz šo publicēto versiju vien, lai no tās izsecinātu tiesisko paļāvību šajā ziņā.
130 Visbeidzot iebildumi par tiesiskās noteiktības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu arī ir jānoraida, jo prasītāju izvirzītie argumenti to atbalstam būtībā ir tie paši, kuri ir izvirzīti par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.
131 No tā izriet, ka trešais pamats nav pamatots un ir noraidāms tāpat kā visa prasība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
132 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
133 Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Akzo Nobel NV, Akzo Chemicals Holding AB un Eka Chemicals AB atlīdzina tiesāšanās izdevumus, to skaitā izdevumus par pagaidu noregulējuma tiesvedību.
Papasavvas | Forwood | Bieliūnas |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 28. janvārī.
[Paraksti]