Language of document : ECLI:EU:T:2022:46

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 2. februārī (*)

Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – ECB uzticētie īpašie uzraudzības uzdevumi – Lēmums par kredītiestādes darbības atļaujas anulēšanu – Apsūdzības celšana pret galveno akcionāru trešā valstī – Reputācijas kritērijs – Reputācijas uztvere tirgū – Nevainīguma prezumpcija – Samērīgums – Tiesības uz aizstāvību

Lietā T‑27/19

Pilatus Bank plc, Tašbiša [Ta’Xbiex] (Malta),

Pilatus Holding Ltd., Tašbiša,

ko pārstāv O. Behrends, advokāts,

prasītājas,

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv E. Yoo, M. Puidokas un A. Karpf, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Triantafyllou, A. Nijenhuis un A. Steiblytė, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt ECB 2018. gada 2. novembra lēmumu, ar kuru anulēta Pilatus Bank piešķirtā kredītiestādes darbības atļauja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude], tiesneši M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira] (referente), M. Kančeva [M. Kancheva], B. Berke [B. Berke] un T. Perišina [T. Perišin],

sekretārs: I. Polalis [I. Pollalis], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 26. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītājas, Pilatus Bank plc un Pilatus Holding Ltd., ir attiecīgi mazāk nozīmīga kredītiestāde, kas ir iedibināta Maltā un ir pakļauta Maltas Financial Services Authority (MFSA, Finanšu pakalpojumu iestāde) tiešai prudenciālai uzraudzībai, un šīs kredītiestādes tiešais vairākuma akcionārs.

2        Saskaņā ar United States Department of Justice (Amerikas Savienoto Valstu Tieslietu ministrija) 2018. gada 19. martā publicēto paziņojumu presei Ali Sadr, pirmās prasītājas akcionārs, kuram netieši pieder viss tās kapitāls un balsstiesības, tika aizturēts Amerikas Savienotajās Valstīs sakarā ar sešiem apsūdzības pamatiem saistībā ar viņa iespējamo dalību shēmā, kurā aptuveni 115 miljoni Amerikas Savienoto Valstu dolāru (USD), kas tika izmaksāti, lai finansētu projektu Venecuēlā, tika novirzīti par labu Irānas personām un uzņēmumiem.

3        Saskaņā ar United States Attorney for the Southern District of New York (Amerikas Savienoto Valstu Ņujorkas dienvidu apgabala prokurors) pieņemto apsūdzību dažiem līdzekļiem, kas tika izmantoti, lai dibinātu un finansētu pirmo prasītāju 2013. gadā, bija nelikumīga izcelsme, kas saistīta ar Venecuēlas projektu.

4        Pēc apsūdzības celšanas pret A. Sadr Amerikas Savienotajās Valstīs pirmā prasītāja tostarp saņēma pieprasījumus par noguldījumu izņemšanu par kopējo summu 51,4 miljoni EUR, proti, aptuveni 40 % no tās bilancē norādītajiem noguldījumiem.

5        2018. gada 21. martā MFSA pieņēma rīkojumu par balsstiesību atsaukšanu vai apturēšanu, kurā tostarp tika noteikts, ka A. Sadr nekavējoties tiek atcelts no pirmās prasītājas vadītāja amata, kā arī no visu pārējo savu lēmumpieņemšanas funkciju [pildīšanas] tajā, ka viņš aptur savu balsstiesību īstenošanu un ka viņš atturas no minētās prasītājas jebkādas juridiskās pārstāvības vai pārstāvības tiesās.

6        Tajā pašā dienā MFSA pieņēma noteikumus par moratoriju, ar kuru tā uzlika pienākumu pirmajai prasītājai neļaut veikt nekādus bankas darījumus, it īpaši naudas līdzekļu izņemšanu un noguldījumus, ko veic minētās prasītājas akcionāri un valdes locekļi.

7        2018. gada 22. martā MFSA pieņēma rīkojumu par kompetentas personas iecelšanu amatā, lai šai personai būtībā uzticētu pamatpilnvaras, kuras parasti ir piešķirtas pirmās prasītājas vadības struktūrvienībām saistībā ar šīs pēdējās minētās īpašajām darbībām un aktīviem.

8        2018. gada 29. jūnijā Eiropas Centrālā banka (ECB) saņēma MFSA ierosinājumu anulēt pirmajai prasītājai piešķirto kredītiestādes darbības atļauju, piemērojot Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 14. panta 5. punktu.

9        2018. gada 2. augustā MFSA iesniedza ECB pārskatītu ierosinājumu par pirmajai prasītājai piešķirtās kredītiestādes darbības atļaujas anulēšanu.

10      Ar 2018. gada 31. augusta vēstuli ECB aicināja pirmo prasītāju iesniegt savus apsvērumus par lēmuma par atļaujas anulēšanu projektu piecu darbdienu laikā pēc minētās vēstules saņemšanas datuma.

11      2018. gada 6. septembrī pirmā prasītāja lūdza pagarināt uzklausīšanas termiņu par 14 dienām, kā arī lūdza piekļuvi šī procesa lietas materiāliem.

12      Pēc pirmās prasītājas lūguma termiņš pirmo reizi tika pagarināts līdz 2018. gada 17. septembrim un pēc tam otro reizi – līdz 21. septembrim.

13      Ar 2018. gada 13. septembra vēstuli ECB pirmajai prasītājai piešķīra piekļuvi administratīvā procesa lietas materiāliem.

14      2018. gada 21. septembrī pirmā prasītāja iesniedza savus apsvērumus par lēmuma par atļaujas anulēšanu projektu, paužot savas vadības un akcionāru iebildumus pret to.

15      2018. gada 2. novembrī ECB saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 14. panta 5. punktu pieņēma lēmumu, ar kuru tā anulēja pirmajai prasītājai piešķirto kredītiestādes darbības atļauju (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

16      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 15. janvārī, prasītājas cēla šo prasību.

17      ECB iebildumu rakstu iesniedza 2019. gada 28. martā.

18      Ar 2019. gada 17. maija lēmumu Vispārējās tiesas bijušās otrās palātas priekšsēdētājs ļāva Eiropas Komisijai iestāties lietā ECB prasījumu atbalstam.

19      Noteiktajā termiņā Komisija iesniedza iestāšanās rakstu.

20      Prasītājas savus apsvērumus par iestāšanās rakstu iesniedza 2019. gada 2. augustā.

21      Prasītājas replikas rakstu iesniedza 2019. gada 28. jūnijā, un ECB atbildi uz repliku iesniedza 2019. gada 21. augustā.

22      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 5. punktu, tiesnesis referents tika norīkots uz devīto palātu, kurai līdz ar to tika iedalīta šī lieta.

23      Pēc Vispārējā tiesas otrās palātas priekšlikuma tā, piemērojot sava Reglamenta 28. pantu, nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

24      Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 25. februāra lēmumu iztiesāšanas sastāva papildināšanai tika norīkots jauns tiesnesis piesēdētājs un palātas priekšsēdētājs.

25      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (devītā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu, un lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti 2021. gada 26. februāra tiesas sēdē.

26      2021. gada 26. februārī pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa tās Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja ECB atbildēt uz vienu jautājumu un pārējos lietas dalībniekus paust savu viedokli. Šis lūgums tika izpildīts noteiktajā termiņā.

27      Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 12. augusta lēmumu šī lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam.

28      Pēc tiesneša B. Berkes [B. Berke] nāves 2021. gada 1. augustā trīs tiesneši, kuru paraksti ir uz šā sprieduma, turpināja apspriedes par lietu atbilstoši Reglamenta 22. pantam un 24. panta 1. punktam.

29      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30      ECB, kuru atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu attiecībā uz otro prasītāju;

–        pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu attiecībā uz minēto prasītāju;

–        noraidīt prasību kā nepamatotu attiecībā uz pirmo prasītāju;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par pieņemamību

31      ECB, kuru atbalsta Komisija, būtībā apgalvo, ka prasība ir nepieņemama, ciktāl tā ir celta otrās prasītājas vārdā un labā, jo tā nav pierādījusi, ka tai ir personīga un atsevišķa interese prasīt atcelt apstrīdēto lēmumu un ka minētais lēmums to skar tieši un individuāli.

32      Prasītājas norāda, ka prasība ir pieņemama, ciktāl to ir cēlusi otrā prasītāja, kas ir pirmās prasītājas tiešais vairākuma akcionārs.

33      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka lēmums par kredītiestādei piešķirtās atļaujas kredītiestādes darbībai anulēšanu tieši neskar kredītiestādes, kuras atļauja ir anulēta, akcionārus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 107.–115. punkts un rezolutīvā daļa).

34      Tādējādi, un kā norāda ECB un Komisija, prasība ir nepieņemama, ciktāl to ir cēlusi otrā prasītāja.

B.      Par lietas būtību

35      Prasības pamatojumam prasītājas izvirza vienpadsmit pamatus.

36      Ar pirmo pamatu tiek apgalvots Regulas Nr. 1024/2013 14. panta 5. punkta un labas pārvaldības principa pārkāpums. Ar otro pamatu tiek apgalvota kļūda vērtējumā attiecībā uz pamata esamību atļaujas anulēšanai. Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ECB neesot īstenojusi savu rīcības brīvību vai esot nepienācīgi īstenojusi šo rīcības brīvību. Ar ceturto pamatu tiek apgalvota atbilstīgo faktu vērtējuma neesamība un šo faktu taisnīga un objektīva vērtējuma neesamība. Ar piekto līdz astoto pamatu tiek apgalvots attiecīgi samērīguma principa pārkāpums, nemo auditur principa pārkāpums, tiesību uz nevainīguma prezumpciju pārkāpums un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums. Ar devīto pamatu tiek apgalvots Regulas Nr. 1024/2013 19. panta un 75. apsvēruma pārkāpums, kā arī pilnvaru nepareiza izmantošana. Ar desmito pamatu tiek apgalvots tiesību uz aizstāvību un jo īpaši tiesību tikt uzklausītam pārkāpums, un ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.

1.      Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 1024/2013 14. panta 5. punkta un labas pārvaldības principa pārkāpumu

37      Prasītājas apgalvo, ka ECB neesot uzņēmusies savu atbildību saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 14. panta 5. punktu un ka tā esot pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu, ļaujot MFSA de facto anulēt kredītiestādei piešķirto atļauju bez jebkādas pienācīgas procedūras, pieņemot 2018. gada 21. un 22. marta rīkojumus, un ciktāl tā ir aprobežojusies ar MFSA lēmuma apstiprināšanu.

38      Apstrīdētais lēmums esot prettiesisks, jo tas būtībā esot tikai MFSA radīta fakta apstiprinājums, nevis patiess ECB lēmums.

39      Šajā kontekstā, kā uzskata prasītājas, ECB esot bijis jāiesaistās saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta c) apakšpunktu un tās pienākumu nodrošināt augstus uzraudzības standartus būtībā, lai nodrošinātu attiecīgo prudenciālo prasību ievērošanu, kompetenču sadalījumu attiecībā uz lēmumiem par piešķirtās atļaujas anulēšanu un procedūru pamatnoteikumus, it īpaši ikvienas bankas vajadzību faktiski tikt pārstāvētai ar saviem pārstāvjiem attiecībās ar regulatīvo iestādi, nevis tikt tās personas “pārstāvētai”, kuru kontrolē šī iestāde.

40      ECB un Komisija apstrīd šos argumentus.

41      Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu ECB ir ekskluzīvi kompetenta izsniegt atļaujas kredītiestādēm un anulēt kredītiestāžu atļaujas visām kredītiestādēm, kas ir iedibinātas dalībvalstīs, kurās valūta ir euro.

42      Turklāt Regulas Nr. 1024/2013 14. panta 5. punktā paredzēts, ka ECB pēc savas iniciatīvas, apspriedusies ar tās iesaistītās dalībvalsts valsts kompetento iestādi, kurā kredītiestāde veic uzņēmējdarbību, vai pēc šādas valsts kompetentās iestādes ierosinājuma var anulēt kredītiestādes atļauju gadījumos, kas paredzēti attiecīgajos Savienības tiesību aktos.

43      Kā izriet no Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 14. panta 5. punkta, MFSA nav kompetences anulēt kredītiestāžu atļaujas, bet tikai vajadzības gadījumā ierosināt ECB veikt šādu anulēšanu.

44      Kā atgādināts šī sprieduma 8. un 9. punktā, ECB saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 14. panta 5. punktu nolēma anulēt pirmajai prasītājai piešķirto atļauju pēc MFSA ierosinājuma.

45      Turklāt ir jākonstatē – pat ja MFSA būtu pārsniegusi savas pilnvaras un būtu pieņēmusi lēmumu par atļaujas anulēšanu, šāds valsts kompetentas iestādes pieņemts lēmums atšķirībā no lēmuma, kas bija pamatā 2018. gada 19. decembra spriedumam Berlusconi un Fininvest (C‑219/17, EU:C:2018:1023), nav tāds apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procesa uzsākšanas, sagatavojošs vai juridiski nesaistošs priekšlikuma akts, kurš tātad varētu ietekmēt šī galīgā lēmuma tiesiskumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Berlusconi un Fininvest, C‑219/17, EU:C:2018:1023, 44. punkts).

46      Tāpat, tā kā MFSA rīkojumi par moratoriju un par kompetentās personas iecelšanu, kas minēti šī sprieduma 6. un 7. punktā, nav apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procesa uzsākšanas, sagatavojošs vai juridiski nesaistošs priekšlikuma akts, to iespējamais prettiesiskums nevar padarīt apstrīdēto lēmumu par prettiesisku.

47      Proti, attiecīgie MFSA rīkojumi, lai gan tie attiecas uz to pašu situāciju, ir citi lēmumi, kas nav tikuši pieņemti, piemērojot Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

48      Līdz ar to prasītāju argumenti neļauj uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot Regulas Nr. 1024/2013 14. panta 5. punktu.

49      Otrām kārtām, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru ECB esot bijis jāiesaistās saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu, ja nepieciešams nodrošināt augstu uzraudzības standartu saskaņotu piemērošanu, ECB var nolemt pati tieši izmantot visas attiecīgās pilnvaras attiecībā uz vienu vai vairākām kredītiestādēm.

50      Tomēr Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktā ECB ir dota iespēja nolemt pašai tieši īstenot visas attiecīgās pilnvaras attiecībā uz kredītiestādi, bet tai nav noteikts pienākums pašai veikt kredītiestādes tiešu uzraudzību.

51      No tā izriet, ka ECB var nolemt iesaistīties saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, ja un kad tā uzskata, ka tās iesaistīšanās ir nepieciešama, lai novērstu augstu uzraudzības standartu valsts iestāžu veiktu nesaskaņotu piemērošanu.

52      Tā kā prasītājas nepierāda, ka ECB neiesaistīšanās šajā lietā būtu izraisījusi augstu uzraudzības standartu nesaskaņotu piemērošanu, nevar pamatoti pārmest ECB, ka tā nebija iesaistījusies saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, un apgalvoto pienākumu nodrošināt augstus uzraudzības standartus.

53      No tā izriet – fakts, ka ECB nav nolēmusi pati veikt pirmās prasītājas tiešo uzraudzību, nevar padarīt apstrīdēto lēmumu par prettiesisku.

54      Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāju argumenti neļauj uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot Regulas Nr. 1024/2013 14. panta 5. punktu un 6. panta 5. punkta c) apakšpunktu.

55      Trešām kārtām, attiecībā uz labas pārvaldības principa pārkāpumu prasītājas vienīgi apgalvo, ka, ļaujot MFSA de facto anulēt atļauju bez jebkādas pienācīgas procedūras, ECB nav ievērojusi prasītāju tiesības uz lietu objektīvu, taisnīgu izskatīšanu saprātīgā termiņā.

56      Tā kā prasītājas savu iebildumu par labas pārvaldības principa pārkāpumu nepamato ar konkrētiem argumentiem un vienīgi min šo principu, ir jāuzskata, ka šis iebildums ir nepieņemams, piemērojot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu, kas piemērojama tiesvedībai Vispārējā tiesā saskaņā ar šo pašu statūtu 53. panta pirmo daļu un Reglamenta 76. panta d) punktu.

57      Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

2.      Par otro pamatu – kļūdu vērtējumā attiecībā uz atļaujas anulēšanas iemesla esamību

58      Prasītājas būtībā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta kļūda vērtējumā, jo ECB esot pamatojusi atļaujas anulēšanu ar to, ka pret A. Sadr esot pieņemta apsūdzība par finanšu pārkāpumiem.

59      Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka ECB nevarēja balstīties uz vienkāršu paziņojumu presei, ko bija izdevušas Amerikas Savienoto Valstu iestādes, it īpaši tāpēc, ka šajā paziņojumā bija precizēts, ka jebkurš tajā ietvertais paziņojums par faktiem ir jāuzskata par apgalvojumu.

60      Turklāt prasītājas uzskata, ka ECB neesot nedz izvērtējusi attiecīgajā apsūdzībā aprakstītos faktus, nedz norādījusi to vispārējo būtību. It īpaši tās apgalvo, ka ECB neesot ņēmusi vērā faktu, ka runa ir par apsūdzību par noteikumu par Amerikas Savienoto Valstu sankcijām pret Irānas Islāma Republiku pārkāpumu, lai gan inkriminētā rīcība neesot prettiesiska Eiropas Savienības tiesību aspektā.

61      ECB un Komisija apstrīd šo argumentāciju.

62      Ir jāatgādina piemērojamais tiesiskais regulējums atļaujas anulēšanai un apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā uz atļaujas anulēšanas iemesla esamību un pēc tam jāpārbauda, vai, kā apgalvo prasītājas, ECB šajā ziņā esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

63      Pirmām kārtām, tā kā akcionārs un kredītiestāde ir divas atsevišķas personas, vispirms ir jāpārbauda, vai faktam, kas attiecas uz kredītiestādes akcionāru, var būt nozīme, pieņemot lēmumu par šīs iestādes prudenciālo uzraudzību, piemēram, tās atļaujas anulēšanu.

64      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1024/2013, kas tika pieņemta, lai nodrošinātu kredītiestāžu drošumu un stabilitāti un finanšu sistēmas stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī (minētās regulas 1. panta 1. punkts), 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 14. panta 5. punktā ir paredzēts, ka ECB kompetencē ir piešķirt un anulēt kredītiestāžu atļaujas Savienības tiesību aktos paredzētajos gadījumos.

65      Kā tas precizēts Regulas Nr. 1024/2013 20. apsvērumā, iepriekšēja atļauja kredītiestādes darbības sākšanai ir svarīga prudenciālā metode, lai nodrošinātu, ka minēto darbību veic tikai ekonomikas dalībnieki ar stabilu saimniecisko pamatu, organizāciju, kas spēj risināt ar noguldījumu pieņemšanu un kredītu izsniegšanu saistītos riskus, un piemērotiem vadītājiem.

66      Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktu, lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas.

67      Turpinājumā, no vienas puses, ir jākonstatē, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), 14. panta 2. punktā ir noteikts, ka kompetentās iestādes atsaka piešķirt atļauju kredītiestādes darbības sākšanai, ja, ņemot vērā vajadzību nodrošināt kredītiestādes pārdomātu un piesardzīgu vadību, tās nav pārliecinātas par akcionāru vai dalībnieku piemērotību, jo īpaši, ja netiek izpildīti šīs direktīvas 23. panta 1. punktā noteiktie kritēriji.

68      Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punktā ir paredzēti kritēriji, kuri potenciālajam akcionāram, kurš vēlas iegūt būtisku līdzdalību kredītiestādē, ir jāievēro, lai tas tiktu uzskatīts par piemērotu, ievērojot mērķi nodrošināt kredītiestāžu pārdomātu un piesardzīgu vadību, ņemot vērā tā iespējamo ietekmi uz attiecīgo kredītiestādi. Šo kritēriju vidū ir arī reputācijas kritērijs.

69      Direktīvas 2013/36 23. pantā paredzētais reputācijas kritērijs Maltas tiesībās ir pārņemts 1994. gada 15. novembra Banking Act (Banku likums, Maltas likumu kopuma 371. nodaļa) 13.A panta 9. punktā, kurā ir pārņemts tāds pats formulējums kā attiecīgajā direktīvā.

70      No otras puses, saskaņā ar Direktīvas 2013/36 18. pantu kompetentās iestādes var anulēt kredītiestādei piešķirtu atļauju vienīgi tad, ja kredītiestāde vairs neatbilst atļaujas piešķiršanas nosacījumiem.

71      No šī sprieduma 64.–70. punktā minēto tiesību normu kopīgas interpretācijas izriet, ka kritēriji, kas potenciāliem ieguvējiem ir jāievēro, lai tiem tiktu atļauts iegūt būtisku līdzdalību, tostarp reputācijas kritērijs, ir piemērojami, novērtējot akcionāru piemērotību ar mērķi anulēt atļauju piekļuvei kredītiestāžu darbībai.

72      No tā izriet, ka atļauju piekļuvei kredītiestāžu darbībai kompetentās iestādes var anulēt, ja, ņemot vērā vajadzību nodrošināt šīs kredītiestādes pārdomātu un piesardzīgu vadību un nodrošināt finanšu sistēmas saglabāšanu un stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī, minētās iestādes nav apmierinātas ar akcionāru vai biedru, kuri var to ietekmēt, piemērotību, it īpaši viņu reputācijas trūkuma dēļ.

73      Otrām kārtām, ir jānorāda, ka jēdziens “reputācija” ir nenoteikts juridisks jēdziens. Proti, Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punktā nav ietverta izsmeļoša minētā jēdziena definīcija vai tādu rīcības veidu saraksts, kas var ietilpt minētā jēdziena piemērošanas jomā. Tas nozīmē, ka kompetentās iestādes katrā atsevišķā gadījumā pārbauda, vai potenciālais akcionārs, kas vēlas iegūt būtisku līdzdalību kredītiestādē, ievēro reputācijas kritēriju, ņemot vērā atbilstošos faktus, iemeslus, kas ir minētā kritērija pamatā, un mērķus, kurus ar šo kritēriju ir paredzēts nodrošināt. Tātad tiesiskās drošības princips neliedz minētajām iestādēm īstenot rīcības brīvību, piemērojot attiecīgo kritēriju.

74      Turklāt, piemērojot pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un mērķi, kas ir izvirzīti tiesiskajā regulējumā, kurā šī norma ir ietverta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

75      Šajā ziņā, pirmkārt, pamatnostādnēs, veicot piesardzīgu novērtējumu par būtiskas līdzdalības iegūšanu un palielināšanu finanšu nozarē, ko pieņēmušas Eiropas Banku iestāde (EBI), Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestāde (EAAPI) un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (EVTI), 10.9. punktā ir norādīts, no vienas puses, ka būtu jāuzskata, ka potenciālajam līdzdalības ieguvējam ir laba reputācija, ja nav ticamu pierādījumu par pretējo un mērķa uzraudzības iestādei nav pamata apšaubīt tā labo reputāciju, un, no otras puses, ka novērtējumā būtu jāņem vērā visa pieejamā būtiskā informācija.

76      Otrkārt, ir jānorāda, ka reputācija parastajā nozīmē attiecas uz tādas personas, kuras rīcība atbilst normām un uzvedības noteikumiem, īpašību, kā arī uz novērtējumu, kāds šai personai ir sabiedrībā saistībā ar šo atbilstību un tās rīcību.

77      Tādējādi reputācija ir atkarīga ne tikai no personas rīcības, bet arī no tā, kā šo rīcību uztver cita persona.

78      Treškārt, ir jāatgādina, ka kredītiestāžu akcionāru reputācijas novērtējuma mērķis ir nodrošināt šo iestāžu pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību, kredītiestādes īpašnieku pastāvīgu piemērotību un finanšu stabilitāti un tādējādi nodrošināt finanšu sistēmas saglabāšanu un stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī (Regulas Nr. 1024/2013 16., 17. un 22. apsvērums).

79      Tomēr tiesiskajā regulējumā, kurā ietilpst Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punkts, izvirzīto mērķu sasniegšana ir cieši atkarīga no sabiedrības un banku tirgus dalībnieku uzticības kredītiestādēm. Proti, šādas uzticības zaudēšana var izraisīt finansējuma zaudēšanu šīm iestādēm un tādējādi radīt risku ne tikai attiecīgajai iestādei, bet arī finanšu sistēmai Savienībā un katrā dalībvalstī.

80      Līdz ar to ir jāuzskata, ka kredītiestāžu akcionāru reputācija ir jāvērtē, ņemot vērā to rīcības atbilstību piemērojamiem tiesību aktiem un noteikumiem, kā arī sabiedrības un finanšu tirgu dalībnieku šīs rīcības un reputācijas uztveri.

81      Trešām kārtām, ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā ECB uzskatīja, ka pirmā prasītāja vairs neatbilst nosacījumiem, lai saņemtu atļauju piekļuvei kredītiestādes darbībai, un ka šī situācija nevar tikt labota sakarā ar neatgriezenisku kaitējumu tās reputācijai un uzņēmējdarbības modelim.

82      Vispirms ECB atgādināja, ka A. Sadr netieši pieder viss pirmās prasītājas kapitāls un balsstiesības.

83      Turpinājumā ECB norādīja, ka no Amerikas Savienoto Valstu Tieslietu ministrijas 2018. gada 19. martā publicētā paziņojuma presei izriet, ka A. Sadr tika aizturēts Amerikas Savienotajās Valstīs uz sešiem apsūdzības pamatiem saistībā ar viņa iespējamo dalību shēmā, kurā aptuveni 115 miljoni USD, kas tika izmaksāti, lai finansētu mājokļu kompleksu Venecuēlā, tika novirzīti par labu Irānas personām un uzņēmumiem, un ka viņš esot ticis atbrīvots pret drošības naudu pēc pases un ceļošanas dokumentu iesniegšanas, būdams pakļauts elektroniskajai uzraudzībai.

84      Turklāt ECB norādīja, ka attiecīgā apsūdzība bija izraisījusi spēcīgu starptautisku plašsaziņas līdzekļu uzmanību, kā arī radījusi negatīvus preses rakstus par pirmo prasītāju, kā rezultātā būtiski tika grauta šīs pēdējās minētās reputācija, it īpaši, ņemot vērā Amerikas Savienoto Valstu Ņujorkas dienvidu apgabala prokurora apgalvojumus, saskaņā ar kuriem noteiktiem līdzekļiem, kas tika izmantoti, lai 2013. gadā nodibinātu un finansētu minēto prasītāju, esot bijusi nelikumīga izcelsme saistībā ar projektu Venecuēlā.

85      Tādējādi ECB būtībā uzskatīja, ka, ņemot vērā nevainīguma prezumpciju un faktu, ka apsūdzība pret A. Sadr bija balstīta tikai uz apgalvojumiem, tā varēja radīt nopietnas šaubas par viņa kā pirmās prasītājas akcionāra integritāti.

86      ECB arī precizēja, ka saskaņā ar šī sprieduma 75. punktā minētajām kopējām pamatnostādnēm akcionāra integritāte tiek izvērtēta katrā atsevišķā gadījumā un ka tā netiek apstrīdēta tikai galīga notiesājoša sprieduma gadījumā, bet ka ir jāņem vērā visa informācija, kas nāk no ticamiem un uzticamiem avotiem. Tādējādi notiekošie kriminālprocesi, it īpaši, ja runa ir par apsūdzību par atsevišķu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, piemēram, par krāpšanu vai finanšu noziedzīgu nodarījumu, tostarp nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, varēja ietekmēt attiecīgās personas reputāciju un tādējādi uzraudzībā esošo kredītiestādi.

87      ECB piebilda, ka šajā lietā pirmās prasītājas akcionāru struktūrai ir īpaša nozīme, jo šī struktūra paredzēja, ka A. Sadr ir galīgais un vienīgais akcionārs, kas kontrolē minēto prasītāju.

88      Tā kā A. Sadr kā būtiskas līdzdalības, kas viņam piešķir kontroli pār pirmo prasītāju, turētājam, ECB ieskatā, vairs nebija nepieciešamās piemērotības Direktīvas 2013/36 14. panta 2. punkta un 23. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kā arī šīs tiesību normas transponējošo valsts tiesību normu izpratnē, tā no minētā secināja, ka ir pamats uzskatīt, ka minētā prasītāja vairs neatbilst nosacījumiem, ar kādiem tai tika piešķirta atļauja.

89      Turklāt ECB būtībā detalizēti izklāstīja motīvus, kuru dēļ prudenciālās uzraudzības ietvaros, kuras mērķis atšķirībā no kriminālprocesa ir paredzēt un novērst riskus, nevis sodīt personas, vajāšanas pastāvēšana bija pietiekama, lai apšaubītu attiecīgā akcionāra reputāciju.

90      ECB uzskata, ka prudenciālai uzraudzībai ir nepieciešama nākotnes perspektīva, ņemot vērā finanšu tirgu atkarību no sabiedrības uzticības finanšu tirgu dalībniekiem, līdz ar to bija pamatoti ņemt vērā pret A. Sadr vērsto apsūdzību. Tā uzskatīja, ka minētā apsūdzības celšana tieši apdraud pirmās prasītājas vienīgā akcionāra reputāciju sabiedrībā, neraugoties uz galīga notiesājoša sprieduma neesamību.

91      Tas tā esot vēl jo vairāk tādēļ, ka šajā lietā attiecīgā vajāšana ir ietekmējusi pašas pirmās prasītājas reputāciju un tas ir izraisījis negatīvu tirgus uztveri, ko apliecina ievērojamais noguldījumu izņemšanas pieteikumu skaits, kuri tika iesniegti pēc vajāšanas sākšanas un kuri veido vairāk nekā 40 % no minētās prasītājas bilancē norādītā kopējā noguldījumu apjoma, kā arī korespondentbanku attiecību pārtraukšanu.

92      Turklāt apsūdzības celšana pret A. Sadr esot bijis viens no faktoriem, kas ir saistīts ar kredītreitinga aģentūras konstatēto risku rādītāja samazināšanos Maltas banku sektoram kopumā, un tas tostarp izrietot no šīs aģentūras novērtējuma ziņojumā norādītajām atsaucēm uz šo vajāšanu.

93      Turklāt, no vienas puses, ECB ir balstījusies uz pirmās prasītājas galvenā aizņēmēja vēstuli, kurā tika lūgts priekšlaikus izbeigt tās aizdevumu, kas bija 90 % no minētās prasītājas aizdevuma līgumiem un kas tādējādi bija šīs pēdējās minētās ienākumu galvenais avots.

94      No otras puses, ECB ir ņēmusi vērā faktu, ka no 10 % atlikušo aizdevuma līgumu, kas ir pieci aizņēmēji, trīs aizņēmēji vairs nemaksāja pamatsummas un procentu maksājumus, savukārt pārējie divi bija lūguši viņu aizdevuma līguma priekšlaicīgu izbeigšanu.

95      Tātad apstrīdētais lēmums ir skaidri pamatots ar dažādiem šī sprieduma 81.–94. punktā aprakstītajiem iemesliem, ar kuriem tiek apšaubīts mērķis nodrošināt šīs kredītiestādes pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību un nodrošināt finanšu sistēmas saglabāšanu Savienībā un katrā dalībvalstī.

96      Ceturtām kārtām, šajā kontekstā ir jāizvērtē, vai šajā gadījumā apsūdzības celšana saskaņā ar trešās valsts tiesībām pret akcionāru, kuram netieši pieder pilnīga kontrole pār pirmo prasītāju, par noteikta smaguma finanšu noziedzīgiem nodarījumiem varēja ietekmēt tās reputāciju tādā veidā, lai apšaubītu iestādes finansiālo situāciju un finanšu sistēmas stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī.

97      Pirmkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta kļūda vērtējumā, ciktāl ECB atļaujas anulēšanu ir pamatojusi ar apsūdzības esamību par finanšu pārkāpumiem attiecībā uz A. Sadr, ir jākonstatē, ka ECB ir uzskatījusi, ka minētā apsūdzība var radīt šaubas par minētā akcionāra, kuram ir būtiska līdzdalība kredītiestādē, reputāciju un piemērotību Direktīvas 2013/36 23. panta izpratnē un līdz ar to par šīs kredītiestādes pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību.

98      Tāpat ir jānorāda, ka ECB ir uzsvērusi, ka, ņemot vērā banku tirgus īpatnības, kas ir cieši atkarīgs no noguldītāju un kredītiestādes partneru un plašāk no sabiedrības uzticības, šādas šaubas ir jāuzskata par pietiekamām, lai pamatotu to, ka kompetentās iestādes plāno veikt pasākumus, lai ierobežotu šādu apsūdzību ietekmi uz attiecīgās kredītiestādes pārvaldību un finanšu sistēmas stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī.

99      Konkrētāk, lēmums par atļaujas anulēšanu tika pamatots ar konkrētām negatīvām sekām, kādas apsūdzībai pret akcionāru, kuram netieši pieder pirmās prasītājas pilnīga kontrole, bija uz šī akcionāra un šīs prasītājas reputāciju, uz sabiedrības uzticību tai un līdz ar to uz tās pārvaldības pareizo raksturu un finanšu sistēmas stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī.

100    Šo seku vidū ECB identificēja nozīmīgos noguldījumu izņemšanas pieprasījumus, kurus izraisījusi apsūdzība un kuri veido vairāk nekā 40 % no pirmās prasītājas bilancē norādīto noguldījumu kopējās summas, korespondentbanku attiecību pārtraukšanu un minētās prasītājas galveno aizņēmēju līgumu laušanu, kā arī kredītreitinga aģentūras noteiktā riska rādītāja pasliktināšanos Maltas banku sektoram kopumā.

101    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, lai gan ar akcionāra, kuram netieši ir kvalificēta dalība kredītiestādē, apsūdzēšanu pašu par sevi nepietiek, lai apšaubītu tās reputāciju, sabiedrības un klientu, kā arī šīs kredītiestādes partneru šīs reputācijas negatīva uztvere pēc šādas apsūdzības – ar nosacījumu, ka tā tika pierādīta uz konkrētu pierādījumu pamata, – var pamatot piešķirtās atļaujas anulēšanu konkrētai kredītiestādei, ciktāl tā var radīt risku minētajai iestādei un bankas sektoram kopumā.

102    Proti, ņemot vērā sabiedrības uzticības banku tirgus dalībniekiem nozīmi, tās uztveres par apsūdzētā akcionāra reputāciju ņemšana vērā ir pamatota, ņemot vērā prudenciālās uzraudzības mērķus, jo tās mērķis ir veicināt finanšu sistēmas stabilitātes saglabāšanu Savienībā un katrā dalībvalstī.

103    Otrkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu par to, ka ECB neesot ņēmusi vērā apsūdzības ietekmi uz pirmās prasītājas pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību, ir jāprecizē – tas, kā tirgū tiek uztverta reputācija, ir elements, kas ir jānosaka, atsaucoties uz izskatāmās lietas objektīvajiem apstākļiem.

104    Šajā ziņā ir jāuzsver – prasītājas neapstrīd, ka apsūdzības celšanai pret pirmās prasītājas galveno akcionāru ir bijusi negatīva ietekme uz Maltas banku sektora kredītreitinga aģentūras noteiktā riska rādītāja novērtējumu kopumā un tas ir izraisījis noguldījumu izņemšanu un attiecīgo banku attiecību pārtraukšanu, kā arī tās galveno aizņēmēju līgumu laušanu.

105    Prasītājas vienīgi apgalvo, ka attiecīgajai apsūdzībai ir bijusi ierobežota ietekme un ka noguldījumu izņemšana esot bijusi ļoti ierobežota.

106    Tomēr no ECB iesniegtajiem pierādījumiem, atbildot uz Vispārējās tiesas noteikto procesa organizatorisko pasākumu, izriet, ka pirmās prasītājas situācija pēc apsūdzības pret A. Sadr stipri pasliktinājusies.

107    Jo īpaši, kā tas ir norādīts apstrīdētajā lēmumā un kā to apliecina galvenā aizņēmēja pieteikums par aizdevuma līguma laušanu un arī MFSA atļauja pirmajai prasītājai piekrist šī aizdevuma priekšlaicīgai atmaksai, ko ir iesniegusi ECB, minētā prasītāja bija zaudējusi lielāko daļu sava aizdevuma portfeļa un līdz ar to savu spēju gūt ienākumus.

108    Turklāt, kā tas ir norādīts apstrīdētajā lēmumā un kā to apliecina ECB iesniegtie vairāku noguldītāju sniegtie pieprasījumi slēgt kontus un veikt atbilstošus līdzekļu pārvedumus, pirmā prasītāja no noguldītājiem saņēma pieprasījumus par ievērojamu noguldījumu summu izņemšanu.

109    Valdes locekļi savā 2018. gada 10. maija vēstulē kompetentajai personai atzina arī pirmās prasītājas kapitalizācijas un likviditātes grūtības, kā arī triju noguldītāju pieprasījumus par noguldījumu izņemšanu, ko iesniedza ECB. Šajā vēstulē vadītāji pat paredzēja saprātīgā termiņā atmaksāt visiem noguldītājiem.

110    Turklāt, pat pieņemot, ka noguldījumu izņemšana būtu bijusi ierobežotāka par to, ko uzskatīja ECB, kā to apgalvo prasītājas, ar citām identificētajām sekām katrā ziņā pietiek, lai pierādītu, ka attiecīgā apsūdzība, ciktāl ar to tika nodarīts kaitējums pirmās prasītājas vienīgā akcionāra reputācijai, kā to uztver sabiedrība, būtiski negatīvi ietekmēja šīs prasītājas pārdomātu pārvaldību un finanšu sistēmas stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī.

111    Līdz ar to, tā kā apsūdzības celšana pret A. Sadr ietekmēja viņa personisko reputāciju un pirmās prasītājas, kurā viņš bija vienīgais akcionārs, reputāciju un izraisīja virkni negatīvu seku, kas apdraud finanšu sistēmas stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī, prasītāju arguments par to, ka ECB neesot ņēmusi vērā attiecīgās apsūdzības ietekmi uz minētās prasītājas pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību, arī ir jānoraida.

112    Proti, kā izriet no šī sprieduma 99.–111. punkta, ECB ir balstījusies uz elementu un negatīvo seku kopumu, kas radās pēc attiecīgās apsūdzības un objektīvi atklāj klientu negatīvo pirmās prasītājas akcionāra reputācijas uztveri un uzticības trūkumu pirmajai prasītājai pēc šī dokumenta rašanās un kas radīja risku minētajai prasītājai un finanšu sistēmai Savienībā un katrā dalībvalstī.

113    Tādējādi, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt kredītiestāžu pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību un finanšu sistēmas saglabāšanu un stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī, ECB nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka, ņemot vērā apsūdzības celšanu pret A. Sadr un no tās izrietošo pirmās prasītājas noguldītāju un aizņēmēju viņa reputācijas uztveri, kas radīja būtiskas negatīvas sekas pirmās prasītājas situācijai, šī akcionāra labas reputācijas neesamība, kā to uztver bankas tirgus, attaisno minētajai prasītājai piešķirtās atļaujas anulēšanu piekļuvei kredītiestāžu darbībām.

114    Treškārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru ECB esot bijusi jāizvērtē attiecīgajā apsūdzībā pārmestā rīcība un reālie fakti, no vienas puses, ir jākonstatē, ka ECB nav pilnvaru veikt kriminālizmeklēšanu un tā nevar iejaukties iestāžu, kurām ir šādas pilnvaras, darbībās. No otras puses, uzlikt pienākumu ECB veikt apsūdzības faktu pārbaudes pirms pasākumu veikšanas, kuri paredzēti, lai ierobežotu riskus, ko tirgum rada kredītiestāde, kuras akcionārs ir apsūdzēts par finanšu pārkāpumiem, attiecībā uz kuriem jau ir sākušās rasties negatīvās sekas, būtu pretrunā Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 14. panta 5. punkta, kā arī Direktīvas 2013/36 14. panta 2. punkta un 23. panta mērķim.

115    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka prasītājas neapstrīd faktus, uz kuru pamata ir pieņemta apsūdzība, bet tikai apgalvo, ka tie nav prettiesiski Savienības tiesībās un ka to prettiesiskums attiecīgās trešās valsts tiesībās rada šaubas.

116    Tomēr, ņemot vērā konkrētu negatīvu ietekmi pirmajai prasītājai un Maltas banku sektoram, kas jau bija radusies, ECB nevar pamatoti pārmest, ka tā neesot ņēmusi vērā faktu, ka attiecīgā apsūdzība attiecās uz noteikumu par Amerikas Savienoto Valstu noteiktām sankcijām pret Irānas Islāma Republiku pārkāpumiem, lai gan inkriminētā rīcība varētu nebūt prettiesiska Savienības tiesību aspektā vai tāpēc, ka runa varētu būt vienīgi par tehniskiem pārkāpumiem, par kuru prettiesiskumu var būt šaubas.

117    Proti, pat pieņemot, ka darbības, kas pamatoja pret A. Sadr celto apsūdzību Amerikas Savienotajās Valstīs, nebūtu prettiesiskas saskaņā ar Savienības tiesībām vai pat saskaņā ar attiecīgās trešās valsts tiesībām, vissvarīgākais elements, kas jāņem vērā, kā ECB to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 8. lappusē, nebija attiecīgajā apsūdzībā atspoguļotās vajāšanas pamatotība, kas turklāt nav tās kompetencē, bet gan attiecīgās kriminālvajāšanas sekas attiecībā uz A. Sadr reputāciju, pirmās prasītājas situāciju un banku tirgu kopumā.

118    Proti, ECB ir izvērtējusi pirmās prasītājas akcionāra reputāciju, kā to uztver sabiedrība, un attiecīgās personas uz apsūdzību, kas celta pret šo akcionāru, reaģēja, neņemot vērā tās pamatotību attiecīgās trešās valsts vai Savienības tiesībās.

119    Tomēr šādā situācijā ECB vajadzības gadījumā ir jāņem vērā visi administratīvajā procesā iesniegtie pierādījumi, ar kuriem var pierādīt, ka šāda vajāšana neietekmē attiecīgās iestādes reputāciju vai pārvaldību, un kuri, iespējams, varētu izrietēt no šādas vajāšanas ļaunprātīga vai acīmredzami nepamatota rakstura.

120    Ceturtkārt, to pašu iemeslu dēļ un pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, nevar arī uzskatīt, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ECB ir atzinusi vai padarījusi par izpildāmām Amerikas Savienoto Valstu piemērotās sankcijas pret tirgus dalībniekiem, kas nodarbojas ar tirdzniecību ar Irānu, Padomes Regulas (EK) Nr. 2271/96 (1996. gada 22. novembris), ar ko paredz aizsardzību pret trešās valsts pieņemtu tiesību aktu eksteritoriālas piemērošanas sekām un no tiem izrietošām vai ar tiem pamatotām darbībām (OV 1996, L 309, 1. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2018/1100 (2018. gada 6. jūnijs), ar ko groza pielikumu Regulai Nr. 2271/96 (OV 2018, L 199 I, 1. lpp.), 4. panta izpratnē.

121    Piektkārt, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā konstatētās sekas izrietot ne tikai no attiecīgās apsūdzības, bet arī no prudenciālajiem pasākumiem, kurus MFSA esot pieņēmusi pēc šīs apsūdzības.

122    Tomēr, lai kāda arī būtu MFSA pasākumu ietekme, ECB nevar pamatoti pārmest, ka tā būtu izdarījusi secinājumus no negatīvajām sekām pirmās prasītājas pārvaldībai un banku tirgum, kas bija radušās jau pēc attiecīgās apsūdzības, rezultātā anulējot minētās prasītājas atļauju.

123    Sestkārt, pretēji tam, kā uzskata prasītājas, nav nozīmes tam, ka A. Sadr iespējamā ietekme apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī uz laiku tika apturēta ar MFSA veiktajiem prudenciālajiem pasākumiem, apturot viņa balsstiesības.

124    Proti, MFSA pasākumi to pagaidu rakstura dēļ nevarēja ilgstoši novērst attiecīgā akcionāra ietekmi uz pirmās prasītājas pārvaldību.

125    Turklāt apstrīdētais lēmums netika pamatots tikai ar riskiem, ko attiecīgais akcionārs varētu radīt pirmās prasītājas pārvaldībai, bet arī ar konkrētām negatīvām sekām uz šīs prasītājas reputāciju un pārvaldības pārdomātu raksturu, ko attiecīgā apsūdzība jau bija radījusi neatkarīgi no jebkāda šī akcionāra lēmuma.

126    Prasītāju arguments par to, ka ECB neesot ņēmusi vērā attiecīgā akcionāra iespējamās ietekmes uz pirmo prasītāju novēršanu, kas, to ieskatā, padarījis par nenozīmīgu viņa reputāciju, līdz ar to ir jānoraida.

127    Septītkārt, ņemot vērā pirmajai prasītājai radītās konkrētās negatīvās sekas, kas ir identificētas apstrīdētajā lēmumā, prasītāju apgalvojumi, ka apsūdzības pamatiem attiecībā uz A. Sadr nebija nekādas saistības ar minēto prasītāju un attiecīgie fakti esot bijuši pirms tās pastāvēšanas, ir jānoraida kā neiedarbīgi.

128    Astotkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru atsauce uz noguldījumu izņemšanu nav būtiska, jo atļaujas anulēšana bija balstīta uz akcionāra, kuram netieši pieder pirmās prasītājas kontrole, piemērotību, nevis uz likviditātes trūkumu vai pašu kapitāla nepietiekamību, tas nevar tikt atbalstīts, jo minētā līdzekļu izņemšana tika identificēta kā konkrētas negatīvas sekas, ko radījušas pirmās prasītājas reputācijas un pārvaldības problēmas saistībā ar apsūdzību, kas attiecas uz šo netiešo akcionāru, un nevis – lai raksturotu likviditātes trūkuma vai pašu kapitāla nepietiekamības risku.

129    Devītkārt, kā tas tika secināts šī sprieduma 71. punktā un pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Direktīvas 2013/36 14. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar tās 18. pantu, kritēriji, kas izmantoti, lai izvērtētu, vai būtiskas līdzdalības iegūšana kredītiestādē ir jāatļauj, ir piemērojami vērtējumam par iespēju piešķirt vai anulēt atļauju piekļuvei kredītiestādes darbībām.

130    Līdz ar to ECB nevar pamatoti pārmest, ka tā, interpretējot reputācijas jēdzienu, ir balstījusies uz EBI pamatnostādnēm par būtiskas līdzdalības iegūšanu savas argumentācijas atbalstam.

131    Tomēr no šī sprieduma 130. punktā minētajām tiesību normām vai Direktīvas 2013/36 normām neizriet, ka procedūrai, kas ir jāievēro attiecībā uz atļaujas anulēšanu, būtu jāatbilst tādām pašām prasībām kā procedūrai, kas ir jāievēro attiecībā uz pieteikumiem par būtiskas līdzdalības atļaujas piešķiršanu.

132    Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, apstrīdētajā lēmumā tātad nav pieļauta kļūda, ciktāl tas tika pieņemts pēc atļaujas anulēšanas procedūras, kurā nav ievērotas prasības, it īpaši termiņu ziņā, kas paredzētas kvalificētās līdzdalības atļaujas procedūrā, jo šīs prasības pēc analoģijas nevar piemērot atļauju anulēšanas procedūrai, attiecībā uz kuru šādas prasības nav paredzētas.

133    Ņemot vērā visus apstrīdētajā lēmumā identificētos faktorus, lai pierādītu, no vienas puses, pirmās prasītājas akcionāra reputācijas trūkumu, it īpaši attiecībā uz tās uztveri sabiedrībā, un, no otras puses, negatīvās sekas, kas šai uztverei ir uz minēto prasītāju, ņemot vērā kopumā, prasītāju argumenti, saskaņā ar kuriem apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta kļūda vērtējumā, jo ECB esot pamatojusi piešķirtās atļaujas anulēšanu ar apsūdzības par finanšu pārkāpumiem esamību attiecībā uz A. Sadr, ir jānoraida.

134    Līdz ar to prasības otrais pamats ir jānoraida.

3.      Par trešo pamatu – ECB rīcības brīvības īstenošanas neesamību vai šīs rīcības brīvības nepienācīgu īstenošanu

135    Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir kļūdains, jo ECB neesot īstenojusi savu rīcības brīvību vai to ir izmantojusi neatbilstoši.

136    Prasītājas norāda – fakts, ka ECB nolēma anulēt atļauju, nozīmē, ka tā uzskatīja, ka tai nav rīcības brīvības, ka tā tikai apstiprināja MFSA izdarīto faktu un ka tā mainīja savu viedokli pēc tam, kad sākotnēji bija secinājusi, ka atļaujas anulēšana nav pamatota.

137    ECB un Komisija apstrīd šos argumentus.

138    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda – fakts, ka ECB nolēma anulēt atļauju, un fakts, ka tā sekoja MFSA ierosinājumam, nepierāda, ka tā nav izmantojusi savu rīcības brīvību.

139    Turpinājumā ir jākonstatē, ka ECB, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 5.–12. lappuses, ir veikusi savu detalizētu prasītājas situācijas analīzi un nav tikai izdarījusi secinājumus no MFSA lēmumiem.

140    Tātad pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, ECB nevar pamatoti pārmest, ka tā ir apstiprinājusi MFSA izdarīto faktu un nav īstenojusi savu rīcības brīvību.

141    Visbeidzot, pat pieņemot, ka ECB administratīvā procesa laikā būtu mainījusi savu viedokli, ar šādu apstākli nevar pierādīt, ka tā nav īstenojusi savu rīcības brīvību vai būtu to īstenojusi nepienācīgi.

142    Gluži pretēji, fakts, ka ECB ir apsvērusi dažādus risinājumus, pieņemot, ka tas ir pierādīts, drīzāk apstiprina, ka tā faktiski ir veikusi vērtējumu un nav tikai izdarījusi secinājumus no MFSA lēmumiem.

143    Tādējādi prasītājas nav pierādījušas, ka ECB nav īstenojusi savu rīcības brīvību vai ka tā to būtu īstenojusi nepienācīgā veidā.

144    Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida.

4.      Par ceturto pamatu – atbilstošo faktu pārbaudes un neatkarīgas un objektīvas šo faktu izvērtēšanas neesamību

145    Prasītājas būtībā apgalvo, ka ECB neesot neatkarīgā un objektīvā veidā pārbaudījusi atbilstošos faktus, jo tā neesot izvērtējusi pret A. Sadr celtās apsūdzības faktisko ietekmi uz pirmās prasītājas reputāciju vai neesot nošķīrusi attiecīgos faktus no MFSA pieņemto pasākumu un ECB publisko paziņojumu sekām, jo apstrīdētais lēmums esot balstīts uz MFSA secinājumiem, kuru pamatā esot tikai Amerikas Savienoto Valstu tiesībaizsardzības iestāžu sākotnējie un ļoti aptuveni apgalvojumi.

146    ECB un Komisija apstrīd šos argumentus.

147    Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka ceturtā pamata atbalstam prasītājas tikai atkārto argumentus, kas formulēti otrā pamata atbalstam.

148    To pašu iemeslu dēļ, kas norādīti šī sprieduma 62.–133. punktā, ceturtais pamats līdz ar to ir jānoraida.

5.      Par piekto pamatu – samērīguma principa pārkāpumu

149    Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot pretrunā samērīguma principam, jo būtībā apsvērumiem par samērīgumu neesot saistības ar atļaujas anulēšanas iemeslu, proti, pret A. Sadr celto apsūdzību Amerikas Savienotajās Valstīs, jo šī akcionāra relatīvā ietekme nepamato to, ka tiek atzīts, ka pret viņu celtā apsūdzība rada risku pirmās prasītājas pārvaldībai, un ECB neesot pienācīgā veidā apsvērusi citus mazāk ierobežojošus risinājumus kā atļaujas anulēšana.

150    ECB un Komisija apstrīd šos argumentus.

151    Apstrīdētajā lēmumā ECB vispirms norādīja, ka atļaujas anulēšanas mērķis ir izbeigt pirmās prasītājas īstenoto likuma neievērošanu un nepieļaut kaitējumu šīs prasītājas noguldītājiem un citiem kreditoriem, kā arī valsts banku sektoram kopumā, kas varētu rasties no minētās prasītājas galvenā akcionāra piemērotības zaudēšanas.

152    Turklāt, ņemot vērā pirmās prasītājas bilanci un kaitējumu, kas nodarīts tās reputācijai, ECB uzskatīja, ka šīs prasītājas pārdošanai trešai personai nav reālu izredžu būt veiksmīgai, it īpaši tādēļ, ka tai, ļoti iespējams, nav franšīzes vērtības.

153    Šajā ziņā ECB precizēja, ka ir jāņem vērā pirmās prasītājas kapitāla, kā arī tās likviditātes pasliktināšanās, kas ir saistīta ar kaitējumu tās reputācijai, ņemot vērā negatīvo plašsaziņas līdzekļu segumu attiecībā uz to, un ir pamatojusies uz informāciju, ko bija sniegusi kompetentā persona pēc MFSA pieprasījuma un kas būtībā liecināja par pirmās prasītājas dzīvotspējas neesamību.

154    ECB arī balstījusies uz pirmās prasītājas galvenā aizņēmēja vēstuli, kurā, ņemot vērā tostarp apsūdzībā norādītos faktus, tika lūgta aizdevuma līguma priekšlaicīga izbeigšana, kas būtu 90 % no minētās prasītājas aizdevuma līgumiem un līdz ar to tās ienākumu galvenais avots.

155    Turklāt ECB ņēma vērā faktu, ka no 10 % atlikušo pirmās prasītājas aizdevuma līgumu, kas ir pieci aizņēmumi, trīs aizņēmēji vairs nemaksāja pamatsummas un procentu maksājumus, savukārt pārējie divi bija pieprasījuši sava aizdevuma līguma priekšlaicīgu izbeigšanu.

156    Turklāt ECB uzsvēra, ka pirmās prasītājas iespējas refinansēties esot ļoti ierobežotas, jo tās aizdevuma portfelis no 159 miljoniem EUR 2017. gada martā bija samazinājies līdz 66 miljoniem EUR 2018. gada martā, tā esot cietusi no negatīvā [mediju] seguma, ņemot vērā pret A. Sadr celto apsūdzību un EBI veikto izmeklēšanu par iespējamiem Maltas iestāžu veiktajiem likuma pārkāpumiem savā pārraudzībā, un tās lielāko daļu attiecību ar korespondentbankām izbeigšana tai lika veikt šajās citās bankās tai piederošo līdzekļu pārvedumus uz Bank Ċentrali ta’ Malta (Maltas Centrālā banka).

157    Pēc tam ECB norādīja, ka no kompetentās personas sniegtās informācijas būtībā izriet, ka pirmās prasītājas kapitāls ir samazinājies, ka tai nav pieejami finansējuma avoti un tai ir maz perspektīvu atrast jaunus līdzekļus un ka tās likviditāte paliek nestabila.

158    Visbeidzot, norādījusi, ka MFSA veiktie pasākumi nevarot labot situāciju un atjaunot pirmās prasītājas dzīvotspēju, un arī to, ka prasītājai esot radušies ar tās darbību saistīti ikmēneša zaudējumi, ECB uzskatīja, ka, ņemot vērā risku minētās prasītājas noguldītājiem un kreditoriem, jebkurš cits līdzvērtīgs prudenciāls pasākums saprātīgā laikposmā ir jāuzskata par nereālistisku.

159    ECB no tā secināja, ka ir nepieciešams anulēt pirmajai prasītājai piešķirto atļauju.

160    Tādējādi pirmajai prasītājai piešķirtās atļaujas anulēšana tika uzskatīta par samērīgu, pamatojoties uz to, ka šis pasākums bija nepieciešams, ņemot vērā finansēšanas grūtības, pārkāpumu smagumu un minētās prasītājas dzīvotspējas trūkumu, jo tās vienīgais akcionārs vairs neatbilda nosacījumam par reputāciju, ņemot vērā to, kā šo reputāciju uztver sabiedrība, lai nodrošinātu tiesiskuma atjaunošanas mērķi, nodrošinātu pirmās prasītājas pārdomātu pārvaldību, ierobežotu riskus tās noguldītājiem un kreditoriem, kā arī riskus Savienības un Maltas finanšu sistēmai.

161    Turklāt ar pirmajai prasītājai piešķirtās atļaujas anulēšanu izvirzītais mērķis tika uzskatīts par tādu, ko nevar sasniegt ar citiem prudenciālajiem pasākumiem vai pārdodot minēto prasītāju trešām personām – tās reputācijas aizskāruma, vērtības neesamības un finansēšanas un likviditātes grūtību dēļ.

162    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru samērīguma princips prasa, lai Savienības iestāžu akti būtu piemēroti ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un tie nepārsniegtu šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

163    Pirmām kārtām, attiecībā uz mērķi, kas sasniedzams ar pirmajai prasītājai piešķirtās atļaujas anulēšanu, pietiek norādīt, ka apstrīdētais lēmums ir vērsts tostarp uz attiecīgajā tiesiskajā regulējumā paredzēto likumīgo mērķi nodrošināt kredītiestāžu pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību, kā arī finanšu sistēmas saglabāšanu un stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī.

164    Tā kā runa nav tikai par vienu izvirzīto mērķi, prasītāju arguments par to, ka mērķis atjaunot tiesiskumu, iespējams, esot abstrakts, nevar likt apšaubīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

165    Otrām kārtām, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma piemērotību, lai nodrošinātu tādu mērķu sasniegšanu, kas saistīti ar kredītiestāžu piesardzīgu un stabilu pārvaldību, kā arī finanšu sistēmas saglabāšanu un stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī, pietiek konstatēt, ka kredītiestādei piešķirtās atļaujas anulēšana, ciktāl tā liedz šai iestādei turpināt savu darbību, ir piemērota, lai veicinātu mērķa sasniegšanu nolūkā novērst to, ka šīs kredītiestādes pārvaldība nav nedz pārdomāta, nedz piesardzīga, un novērst to, ka tās darbība varētu apdraudēt finanšu sistēmas saglabāšanu un stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī.

166    Trešām kārtām, tātad ir jāpārbauda, vai ar apstrīdēto lēmumu ir pārsniegtas šo mērķu sasniegšanai nepieciešamā robežas.

167    Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka izvirzītos mērķus būtu bijis iespējams sasniegt samērīgāk, no vienas puses, pārdodot pirmo prasītāju trešai personai un, no otras puses, ar ECB publiskiem paziņojumiem, kuru mērķis būtībā ir minimizēt pret minētās prasītājas akcionāru celtās apsūdzības sekas.

168    Pirmkārt, attiecībā uz [pirmās prasītājas] pārdošanu trešai personai ECB uzskatīja, ka, ņemot vērā noguldījumu izņemšanas pieprasījumus, korespondentbanku attiecību izbeigšanu, kas lika pirmajai prasītājai veikt kopīpašumā esošo līdzekļu pārvedumu Bank Ċentrali ta’ Malta, ļoti iespējamo franšīzes vērtības un dzīvotspējas trūkumu, kapitāla un likviditātes pasliktināšanos, kā arī šīs prasītājas galveno aizņēmēju līgumu laušanu, pēdējās minētās pārdošanai trešai personai nav reālu iespēju būt veiksmīgai.

169    Prasītājas neapstrīd, ka pirmajai prasītājai bija iesniegti noguldījumu izņemšanas pieprasījumi, bet apstrīd tikai to lielumu. Tās neapstrīd arī korespondentbanku attiecību pārtraukšanu, pirmās prasītājas naudas līdzekļu pārvedumu uz Bank Ċentrali ta’ Malta un pirmās prasītājas galveno aizņēmēju aiziešanu, kuri bija tās galvenais finansējuma avots.

170    Prasītājas vienīgi apgalvo, ka noguldījumu izņemšanas pieprasījumi bija ārkārtīgi ierobežoti un ka pirmajai prasītājai bija franšīzes vērtība, pamatojoties uz neatkarīgiem novērtējumiem, tā bija dzīvotspējīga un tai bija labi rezultāti.

171    Tomēr prasītājas nevar pamatoti apgalvot, ka pirmā prasītāja bija dzīvotspējīga, tai bija franšīzes vērtība un tai bija labi rezultāti, vienlaikus atzīstot, ka tā bija zaudējusi savus galvenos aizņēmējus un galvenos finansējuma avotus un ka tai bija jāsastopas ar pieprasījumiem izņemt noguldījumus un pārtraukt attiecības ar korespondentbankām, kas izraisīja tās līdzekļu pārvedumu uz Bank Ċentrali ta’ Malta.

172    Otrkārt, attiecībā uz ECB iespēju sniegt publiskus paziņojumus, lai būtībā samazinātu attiecīgās apsūdzības ietekmi uz pirmo prasītāju, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā minētās prasītājas akcionāra reputācijas un līdz ar to pēdējās minētās reputācijas aizskārumu, kā arī to finansiālo grūtību būtiskumu, kuras radušās pēc apsūdzības celšanas pret šo akcionāru un pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, šie paziņojumi nevarēja būt alternatīvs pasākums, kas būtu piemērots, lai sasniegtu šīs prasītājas piesardzīgas un pārdomātas pārvaldības un finanšu sistēmas saglabāšanas Savienībā un katrā dalībvalstī mērķus.

173    Līdz ar to nevar pamatoti pārmest ECB, ka tā neesot apsvērusi šos alternatīvos pasākumus.

174    Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums pārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai.

175    Ceturtām kārtām, prasītājas izvirza virkni argumentu par tiesību kļūdām, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un kļūdu vērtējumā.

176    Vispirms prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā “nav pārbaudīts” jautājums par to, vai atļaujas anulēšana ir samērīga, ja tiek konstatēts, ka bankai ir netiešais akcionārs, kuram, iespējams, vairs nav prasītās piemērotības, jo pret viņu Amerikas Savienotajās Valstīs ir celta apsūdzība.

177    Tomēr pietiek konstatēt, ka apstrīdētajā lēmumā sniegtie paskaidrojumi (skat. šī sprieduma 152.–160. punktu) skaidri un nepārprotami atspoguļo ECB argumentāciju un ļāva prasītājām uzzināt pirmās prasītājas atļaujas anulēšanas pamatojumu, kā arī Vispārējai tiesai veikt pārbaudi (skat. šā sprieduma 161.–171. punktu).

178    Turpinājumā prasītājas apgalvo, ka izvirzītie apstākļi par pirmās prasītājas finansiālo situāciju neesot pamatoti un tos neapstiprinot pierādījumi attiecībā uz izvirzīto pamatu, proti, to, ka galvenajam akcionāram nebija vajadzīgās piemērotības.

179    Šis arguments būtībā atkārto prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru ECB neesot pārbaudījusi vai pierādījusi, ka pret pirmās prasītājas akcionāru pieņemtā apsūdzība ir ietekmējusi šī akcionāra reputāciju un minētās prasītājas reputāciju, lai pamatotu pēdējai minētajai piešķirtās atļaujas anulēšanu.

180    Tomēr, kā izriet no otrā pamata analīzes, kā arī no šī sprieduma 160., 161. un 172. punkta, ņemot vērā negatīvās sekas attiecībā uz pirmo prasītāju, nevar pamatoti pārmest ECB, ka tā nav pierādījusi saikni starp attiecīgo apsūdzību un minētās prasītājas finansiālajām grūtībām, kas norādītas apstrīdētajā lēmumā un kas izriet no attiecīgā akcionāra reputācijas un šīs reputācijas uztveres sabiedrībā.

181    Turklāt prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā neesot pietiekami ņemta vērā attiecīgā akcionāra ietekmes uz pirmās prasītājas pārvaldību un riska, ko viņš rada šai pārvaldībai, vājā pakāpe.

182    Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 124.–126. punkta, nevar pamatoti pārmest ECB, ka tā nav ņēmusi vērā A. Sadr ietekmes neesamību, kas izriet no MFSA viņa balsstiesību apturēšanas, šī pasākuma pagaidu rakstura dēļ.

183    Ņemot vērā jau esošās konkrētās negatīvās sekas pirmajai prasītājai, ar šo argumentu nevar pierādīt, ka atļaujas anulēšana nevarēja tikt uzskatīta par nepieciešamu tikai tāpēc vien, ka minētās prasītājas akcionāram bija vāja ietekme viņa balsstiesību lieguma dēļ pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

184    Visbeidzot attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru ECB nonāk pretrunā pati sev, jo lietā, kas attiecās uz Latvijas Bankas prezidentu, kurā tika pasludināts 2019. gada 26. februāra spriedums Rimšēvičs un ECB/Latvija (C‑202/18 un C‑238/18, EU:C:2019:139), tā pretēji tam, ko tā ir darījusi apstrīdētajā lēmumā, Tiesā ir apgalvojusi, ka oficiāla apsūdzība saistībā ar korupciju nav uzskatāma par pamatojumu, lai atbrīvotu attiecīgo personu no viņa amata, un uzstājusi, lai tiktu iesniegti konkrēti pierādījumi, pietiekami ir konstatēt, ka šai lietai nav tas pats priekšmets kā izskatāmajai lietai un tā neattiecas nedz uz kredītiestādes akcionāra reputācijas un statusa izvērtējumu, nedz to sekām tādai kredītiestādei.

185    Līdz ar to piektais pamats ir jānoraida.

6.      Par sesto pamatu – “nemo auditur” principa pārkāpumu

186    Prasītājas būtībā uzskata, ka pirmās prasītājas galvenās grūtības izšķirošā veidā izrietēja no MFSA aktiem, it īpaši no tās nepienācīgās reakcijas uz apsūdzību, kas pret A. Sadr celta Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī no ECB neiesaistīšanās. Tās uzskata, ka minētās prasītājas reputācijas problēmas galvenokārt radās no MFSA un ECB publiskiem paziņojumiem un [informācijas] noplūdes. Tādējādi šai pēdējai minētajai nevajadzētu būt iespējai apstrīdētā lēmuma pamatošanai atsaukties uz tai pārmestās rīcības sekām tādēļ, ka tā neesot pienācīgi izpildījusi savu uzdevumu.

187    ECB un Komisija apstrīd šos argumentus.

188    Šajā ziņā, kā izriet no šī sprieduma 53. punkta, ECB nav pienākuma pašai īstenot kredītiestādes tiešo uzraudzību un līdz ar to tai nevar pamatoti pārmest neiesaistīšanos. Tādējādi nevar uzskatīt, ka tā šajā ziņā nav pienācīgi izpildījusi savu uzdevumu.

189    Līdz ar to tas, ka ECB nav nolēmusi pati veikt pirmās prasītājas tiešo uzraudzību, nevar padarīt apstrīdēto lēmumu par prettiesisku.

190    Turklāt ir jāatgādina, kā tas izriet no šī sprieduma 45.–53. punkta, – apstāklis, ka MFSA akti, kas nav pieņemti procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, būtu prettiesiski, nepadara minēto lēmumu par prettiesisku, jo runa nav par šī lēmuma sagatavojošiem aktiem.

191    Visbeidzot attiecībā uz prasītāju apgalvojumu, ka pirmās prasītājas reputācijas problēmas galvenokārt ir saistītas ar publiskiem paziņojumiem un [informācijas] noplūdi no MFSA un ECB, pietiek konstatēt, ka tās sava apgalvojuma pamatojumam nav identificējušas nevienu paziņojumu vai informācijas noplūdi, līdz ar to šie apgalvotie fakti un no tiem prasītāju izdarītie secinājumi nav pierādīti.

192    Tādējādi argumenti par nemo auditur principa pārkāpumu ir jānoraida.

193    Līdz ar to sestais pamats ir jānoraida.

7.      Par septīto pamatu – tiesību uz nevainīguma prezumpciju pārkāpumu

194    Prasītājas ieskatā ECB esot pārkāpusi pirmās prasītājas tiesības uz nevainīguma prezumpciju, balstoties uz attiecīgo apsūdzību, nepārbaudot ar šo aktu saistītos faktus un to interpretējot neprecīzā veidā.

195    ECB un Komisija apstrīd šos argumentus.

196    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punktā un Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktā noteiktais nevainīguma prezumpcijas princips ir pamattiesības, kas privātpersonām piešķir tiesības, kuru ievērošanu garantē Savienības tiesa (skat. spriedumu, 2009. gada 2. septembris, El Morabit/Padome, T‑37/07 un T‑323/07, nav publicēts, EU:T:2009:296, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

197    Nevainīguma prezumpcijas princips prasa, lai ikviena persona, kura apsūdzēta kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tiktu uzskatīta par nevainīgu līdz brīdim, kad viņas vaina ir pierādīta tiesiskā ceļā. Tam nav pretrunā tādu pasākumu pieņemšana, kuru mērķis nav uzsākt kriminālprocesu pret attiecīgo personu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 13. septembris, Anbouba/Padome, T‑592/11, nav publicēts, EU:T:2013:427, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

198    Līdz ar to nevainīguma prezumpcijas principam tātad nav pretrunā tādu pasākumu pieņemšana, kuri nav uzskatāmi par sodu un kuri neparedz nekādu kriminālapsūdzību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 14. janvāris, Gossio/Padome, T‑406/13, nav publicēts, EU:T:2015:7, 97. punkts), kā arī tādu pasākumu pieņemšana, kuri nav fakta konstatējums, ka faktiski ir izdarīts pārkāpums (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 18. maijs, Makhlouf/Padome, T‑410/16, nav publicēts, EU:T:2017:349, 125. punkts un tajā minētā judikatūra).

199    Tādējādi ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā šos principus, prasītāju argumenti ļauj uzskatīt, ka pirmās prasītājas nevainīguma prezumpcija ir tikusi pārkāpta.

200    Pirmkārt, tas, ka nav atkārtoti pārbaudīti fakti saistībā ar attiecīgo apsūdzību, neļauj uzskatīt, ka ir pārkāpta pirmās prasītājas nevainīguma prezumpcija.

201    ECB apstrīdētajā lēmumā ir skaidri norādījusi, ka attiecīgā apsūdzība ietver apgalvojumus.

202    Līdz ar to nevar uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums ietver kriminālapsūdzību vai ir fakta konstatējums, ka faktiski ir izdarīts pārkāpums šī sprieduma 197. un 198. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

203    Šādos apstākļos tas, ka ECB nav atkārtoti pārbaudījusi attiecīgajā apsūdzībā ietvertos faktus, nepierāda nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu.

204    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka prudenciālās uzraudzības, kura ir vērsta uz to, lai nodrošinātu kredītiestāžu pārdomātu pārvaldību un finanšu sistēmas saglabāšanu un stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī, mērķi atšķiras no kriminālvajāšanas, kura ir vērsta uz to, lai sodītu par rīcību, kas ir sodāma ar likumu, mērķiem.

205    Tādējādi svarīgākais vērā ņemamais elements ir nevis vajāšanas, kura aprakstīta attiecīgajā apsūdzībā un par kuru ECB nav paudusi nostāju, pamatotība, bet gan minētās vajāšanas sekas attiecībā uz pirmās prasītājas un tās vienīgā akcionāra reputāciju, kā arī finanšu sistēmas stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī.

206    Otrkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru ECB neesot pierādījusi, ka apgalvotie prudenciālo prasību pārkāpumi patiešām ir izdarīti, ir jānorāda, ka tas pārklājas ar apgalvotajām kļūdām vērtējumā otrā un ceturtā pamata atbalstam.

207    Tātad šis arguments ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas norādīti šī sprieduma 62.–134. punktā.

208    Līdz ar to septītais pamats ir jānoraida.

8.      Par astoto pamatu – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

209    Prasītāji atsaucas uz diskrimināciju, kas izriet no tā, ka pret kādu citu Maltas pilsonim piederošu banku, pret kura akcionāriem vai vadītājiem formāli ir izvirzīta apsūdzība, nebija tāda pati attieksme un ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverta nekāda salīdzinošā analīze šajā ziņā.

210    ECB un Komisija apstrīd šos argumentus.

211    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes jeb diskriminācijas aizlieguma princips paredz, ka salīdzināmas situācijas nevar risināt atšķirīgi, savukārt atšķirīgas situācijas nevar risināt vienādi, ja vien šādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (spriedums, 2010. gada 15. aprīlis, Gualtieri/Komisija, C‑485/08 P, EU:C:2010:188, 70. punkts).

212    Šajā ziņā prasītājas vienīgi apgalvo, ka [kompetentās] iestādes formāli ir apsūdzējušas daudzus banku akcionārus un pat daudzu banku vadītājus, neietekmējot to situāciju, tomēr nesniedz nekādus pierādījumus šādam apgalvojumam. Tādējādi pietiek konstatēt, ka tās nav pierādījušas, ka attieksme pret kādu citu Maltas pilsonim piederošu banku, kuras akcionāriem vai vadītājiem formāli būtu celta apsūdzība par finanšu noziedzīgiem nodarījumiem, būtu bijusi atšķirīga.

213    Turklāt no vienlīdzīgas attieksmes principa neizriet, ka ECB, lai pamatotu minētā principa ievērošanu, ir pienākums katra prudenciāla rakstura lēmuma pamatojumā iekļaut salīdzinošu analīzi, kurā attiecīgā gadījumā tiek atspoguļotas citas iestādes, kas ir līdzīgā situācijā, un pasākumi, ko tā būtu nolēmusi veikt attiecībā uz tām.

214    Arguments par salīdzinošās analīzes neesamību apstrīdētajā lēmumā tātad arī ir jānoraida.

215    Līdz ar to astotais pamats ir jānoraida.

9.      Par devīto pamatu – Regulas Nr. 1024/2013 19. panta un 75. apsvēruma pārkāpumu un pilnvaru nepareizu izmantošanu

216    Prasītājas uzskata, ka MFSA un ECB lēmumu pieņemšanas hronoloģija, pretējās puses un mediju, kā arī MFSA un EBI apgalvotie kritiskie formulējumi un nepatiesie apgalvojumi un kompetentās personas iecelšanas amatā aizdomīgie apstākļi, kā arī lietas apstākļi kopumā un pamatota attaisnojuma neesamība apstrīdētajā lēmumā dod iemeslus būtībā domāt, ka MFSA nebija pienācīgā kārtā pārbaudījusi pret A. Sadr celto apsūdzību.

217    Prasītājas no minētā secina, ka vēlme tikt uzskatītai par efektīvu regulatīvo iestādi, kā arī nodoms izveidot peļņas uzdevumu konsultāciju sabiedrībai, ar kuru ieceltajai kompetentajai personai ir saikne, bija patiesais pamatojums, kas bija MFSA pasākumu un līdz ar to apstrīdētā lēmuma pamatā, un tas raksturojot ECB veikto neatkarības pienākuma pārkāpumu un pilnvaru nepareizu izmantošanu.

218    ECB un Komisija apstrīd šos argumentus.

219    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 19. pantu ECB un valsts kompetentās iestādes, darbojoties vienotā uzraudzības mehānismā, rīkojas neatkarīgi, pildot tām ar minēto regulu uzticētos uzdevumus. Savukārt šīs regulas 75. apsvērumā paredzēts, ka, lai ECB uzticētos uzraudzības uzdevumus īstenotu efektīvi, tai tie būtu jāveic pilnīgi neatkarīgi, jo īpaši – esot brīvai no nepamatotas politiskas ietekmes un nozares pārstāvju intervences, kas negatīvi ietekmētu tās darbības neatkarību.

220    Tāpat svarīgi ir atgādināt, ka pilnvaru nepareiza izmantošana ir attiecināma uz tiesību aktu tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, ir jākonstatē, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt tam, lai sasniegtu citus, nevis iepriekš paredzētos mērķus, vai tam, lai izvairītos no procedūras, kas Līgumā ir īpaši paredzēta, lai rīkotos atbilstoši attiecīgā gadījuma apstākļiem (spriedums, 2005. gada 10. marts, Spānija/Padome, C‑342/03, EU:C:2005:151, 64. punkts).

221    Tātad ir jāpārbauda, vai prasītāju argumenti ļauj uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot Regulas Nr. 1024/2013 19. pantu un 75. apsvērumu, un vai tajos ir ietvertas objektīvas, atbilstošas un saskanīgas norādes, ka šis lēmums ir pieņemts tam, lai sasniegtu citus, nevis iepriekš paredzētos mērķus, vai tam, lai izvairītos no procedūras, kas Līgumā ir īpaši paredzēta, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem.

222    Vispirms ir jākonstatē, ka prasītāju argumenti norāda tikai uz citu mērķu īstenošanu, kas nav ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamie MFSA mērķi, un uz to, ka šī valsts iestāde, iespējams, nav neatkarīga, un ka prasītāju ieskatā šādi apstākļi var padarīt apstrīdēto lēmumu par prettiesisku.

223    Tomēr, pat pieņemot, ka MFSA nebūtu izpildījusi savu neatkarības pienākumu un ka tai būtu bijuši citi mērķi, nevis paziņotie mērķi, no tā nevar secināt, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauti tādi paši trūkumi.

224    Proti, saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu ECB ir ekskluzīvi kompetenta izsniegt atļaujas kredītiestādēm un anulēt kredītiestāžu atļaujas.

225    Tādējādi ECB lēmumi tiek pieņemti, pamatojoties uz MFSA autonomu vērtējumu, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, tostarp informāciju, kas ietverta MFSA ierosinājumā lēmumam.

226    Tā kā no minētā izriet, ka ECB nav pienākuma ievērot MFSA ierosinājumu lēmumam, apgalvotā MFSA pienākumu neizpilde nevar tikt uzskatīta par ECB neatkarības trūkumu un līdz ar to nevar būt Regulas Nr. 1024/2013 19. panta un 75. apsvēruma pārkāpums.

227    Turklāt ir jākonstatē, ka prasītājas nav iesniegušas nevienu pierādījumu, kas varētu būt objektīva, atbilstīga un saskanīga pazīme tam, ka apstrīdēto lēmumu ECB ir pieņēmusi tikai vai vismaz galvenokārt tam, lai sasniegtu citus, nevis iepriekš paredzētos mērķus, vai tam, lai izvairītos no procedūras, kas Līgumā ir īpaši paredzēta, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem.

228    Turklāt, kā izriet no otrā pamata analīzes, apstrīdēto lēmumu ECB pieņēma, lai nodrošinātu finanšu sistēmas saglabāšanu un stabilitāti Savienībā un katrā dalībvalstī.

229    Tādējādi prasītājas nav pierādījušas, ka apstrīdētajam lēmumam būtu citi sasniedzamie mērķi, nevis ar atbilstošo tiesisko regulējumu sasniedzamie mērķi.

230    Līdz ar to prasības devītais pamats ir jānoraida.

10.    Par desmito pamatu – tiesību uz aizstāvību un it īpaši tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu

231    Vispirms prasītājas apgalvo, ka pirmās prasītājas tiesības uz aizstāvību un tiesības tikt uzklausītai ir tikušas pārkāptas, jo tai tika liegta tās juridiskā pārstāvība un faktiska pārstāvība sakarā ar atbildīgās personas iecelšanu, kura administratīvā procesa laikā tika uzskatīta par vienīgo minētās prasītājas pārstāvi.

232    Prasītājas no tā secina, ka pirmās prasītājas tiesības tikt uzklausītai netika ievērotas, jo tās tika piešķirtas kompetentajai personai, lai gan tās būtu bijis jāpiešķir minētās prasītājas administratoriem.

233    Turklāt pirmās prasītājas administratoriem neesot piekļuves nedz dokumentiem un informācijas sistēmām, kas ir minētās prasītājas rīcībā, nedz arī tās finanšu resursiem, un tas liedzot ar pierādījumiem pamatot savus apgalvojumus par tās vērtību un regulējošo prasību ievērošanu. Šī prasītāja arī neesot varējusi un joprojām nevarot finansēt savu juridisko pārstāvību.

234    ECB un Komisija apstrīd šos argumentus.

235    Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības tikt uzklausītam, ir to pamattiesību skaitā, kas ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa un ir nostiprinātas Pamattiesību hartā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 23. septembris, Cerafogli/ECB, T‑114/13 P, EU:T:2015:678, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 5. oktobris, ECDC/CJ, T‑395/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:598, 53. punkts).

236    Tiesības tikt uzklausītam ir noteiktas ne tikai Pamattiesību hartas 47. un 48. pantā, kuri garantē tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kā arī tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu visos tiesas procesos, bet arī tās 41. pantā, kurš nodrošina tiesības uz labu pārvaldību.

237    Tātad Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tiesības uz labu pārvaldību tostarp ietver ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms attiecībā uz to tiek veikts individuāls pasākums, kas to ietekmē nelabvēlīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 5. oktobris, ECDC/CJ, T‑395/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:598, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

238    Tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, lai ikvienai personai, pret kuru var tikt pieņemts nelabvēlīgs lēmums, būtu iespēja atbilstošā veidā darīt zināmu savu viedokli par pierādījumiem, kas pret to ir izvirzīti un ar ko šāds lēmums ir pamatots (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 66. punkts, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 91. punkts, un 2016. gada 19. janvāris, Mitsubishi Electric/Komisija, T‑409/12, EU:T:2016:17, 38. punkts).

239    Šajā ziņā ir jāņem vērā – turklāt prasītājas to neapstrīd – fakts, ka pirmā prasītāja saņēma ECB 2018. gada 31. augusta vēstuli, kurā tā aicināja prasītāju iesniegt savus apsvērumus par lēmuma par piešķirtās atļaujas anulēšanu projektu, kā arī 2018. gada 13. septembra vēstuli, ar kuru ECB tai piešķīra piekļuvi administratīvās procedūras lietas materiāliem, uz kuriem tā vienīgi atbildēja, ka tā apstiprina savu iebildumu pret iecerēto lēmumu.

240    Tāpat ir jāņem vērā fakts, ka pirmās prasītājas rīcībā bija triju nedēļu termiņš, lai iesniegtu savus apsvērumus par lēmuma par atļaujas anulēšanu projektu.

241    Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka pirmajai prasītājai bija dota iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par pierādījumiem, kas pret to ir izmantoti apstrīdētajā lēmumā.

242    Otrām kārtām, attiecībā uz prasītāju argumentiem, saskaņā ar kuriem pirmās prasītājas tiesības uz aizstāvību esot pārkāptas tādēļ, ka tās administratoriem neesot bijis iespējams izmaksāt atlīdzību savam padomdevējam un piekļūt tās resursiem un informācijai, ir jākonstatē, ka šie apstākļi izriet vienīgi no kompetentās personas, kas administratīvā procesa laikā tika uzskatīta par vienīgo minētās prasītājas pārstāvi, iecelšanas amatā, kas saskaņā ar Maltas tiesībām ietilpst vienīgi MFSA kompetencē.

243    Kā izriet no šī sprieduma 45. un 46. punkta, šāds valsts līmeņa lēmums par kompetentas personas iecelšanu nav valsts kompetentās iestādes pieņemts akts, kas ir apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procesa uzsākšanas, sagatavojošs vai juridiski nesaistošs priekšlikuma akts, un tā iespējamais prettiesiskums tātad nevar padarīt apstrīdēto lēmumu par prettiesisku (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Berlusconi un Fininvest, C‑219/17, EU:C:2018:1023, 44. punkts).

244    Katrā ziņā attiecībā uz Maltas tiesībās paredzētu lēmumu, kas ietilpst MFSA kompetencē, ECB nevar saukt pie atbildības par šāda lēmuma radītajām sekām.

245    Pienākums ievērot iestādes lēmumu adresātu tiesības tikt uzklausītiem nenozīmē, ka tai ir pienākums pārliecināties un atļaut, ka šiem adresātiem, piemērojot valsts tiesību normas, ir iespēja samaksāt atlīdzību advokātam un piekļūt saviem resursiem, lai varētu īstenot savas tiesības tikt uzklausītiem.

246    Ja būtu citādi, tas nozīmētu, ka Savienības iestāžu lēmumi varētu būt nelikumīgi tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar valsts tiesību normu piemērošanu, kuras neietilpst to kompetencē un pār kurām tām nav nekādas kontroles.

247    Tāpat arī nevar pamatoti pārmest ECB, ka tā, pamatojoties uz savām vispārējām pilnvarām sniegt norādījumus kompetentajām valsts iestādēm vienotā uzraudzības mehānisma ietvaros, nav liegusi MFSA pieņemt lēmumu, kura mērķis ir nodrošināt atbilstību prudenciāliem noteikumiem, par kompetentas personas iecelšanu amatā tikai tādēļ, lai pirmās prasītājas administratoriem ļautu rīkoties ar naudas līdzekļiem nolūkā atlīdzināt viņu konsultācijas un iegūt piekļuvi dokumentiem un informācijai, kas tiem ļautu īstenot tiesības tikt uzklausītiem.

248    Proti, no vienas puses, ECB šajā ziņā nav nekāda pienākuma papildus pienākumam saņemt savu lēmumu adresātu apsvērumus, un, no otras puses, ja tas tā būtu, tiktu apdraudēta valsts un Savienības prudenciālās uzraudzības noteikumu mērķu sasniegšana.

249    Līdz ar to prasītāju norādītie apstākļi, pat pieņemot, ka tie ir pierādīti, nevar padarīt apstrīdēto lēmumu par prettiesisku.

250    Šādos apstākļos prasītājām būtu jāapstrīd kompetentās personas iecelšanas amatā valsts līmenī un – attiecīgā gadījumā – šīs personas lēmumu, ar kuriem ir atteikts apmierināt to pieteikumus par līdzekļu piešķiršanu, kas paredzēti atlīdzībai to padomdevējam, vai to lūgumus par piekļuvi resursiem vai informācijai, tiesiskums, vajadzības gadījumā prasot iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai lūgtu Tiesu izvērtēt, vai šādi lēmumi vai kompetentās personas iecelšana amatā ir pretrunā Savienības tiesībām, it īpaši tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

251    Ar nosacījumu, ka tiek izpildītas paredzētās prasības, pirmā prasītāja varēja arī lūgt ECB piekļuvi dokumentiem vai informācijai, bet arī lūgt Vispārējo tiesu sniegt juridisko palīdzību vai lūgt procesa organizatorisko pasākumu, lai iegūtu lietderīgus dokumentus.

252    Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka, neraugoties uz vairākiem lūgumiem par termiņu pagarināšanu vai tiesas sēdes datuma pārcelšanu un pieteikumiem par apturēšanu tiesvedības laikā, prasītājas Vispārējai tiesai nav iesniegušas pierādījumus, kas apliecinātu, ka pirmā prasītāja šajā tiesvedībā, procesā MFSA vai Maltas tiesās būtu veikusi pasākumus, lai ļautu tās padomdevējam iegūt piekļuvi resursiem vai dokumentiem.

253    Līdz ar to desmitais pamats ir jānoraida.

11.    Par vienpadsmito pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

254    Prasītājas uzskata, ka apstrīdētais lēmums esot pieņemts, pārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu, jo lēmumā ietvertā argumentācija esot virspusēja un neskaidra un tas neļaujot noteikt, vai lēmums ir pamatots, izvērtēt iespējami sodāmās rīcības smagumu, kas ir pret A. Sadr Amerikas Savienotajās Valstīs celtās apsūdzības pamatā, un pārbaudīt, vai minētā rīcība ir sodāma Savienības tiesību aspektā.

255    ECB un Komisija apstrīd šos argumentus.

256    Vispirms jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai no tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa izrietošā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai varētu noskaidrot, vai tiesību akts ir pamatots vai arī saistībā ar to, iespējams, ir pieļauts kāds pārkāpums, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai pārbaudīt šā tiesību akta tiesiskumu (spriedumi, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 462. punkts; 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 148. punkts, un 2013. gada 6. septembris, Iran Insurance/Padome, T‑12/11, nav publicēts, EU:T:2013:401, 70. punkts).

257    LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajai personai uzzināt veikto pasākumu pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot savu pārbaudi (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, AlAqsa/Padome un Nīderlande/AlAqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 138. punkts un tajā minētā judikatūra).

258    Turklāt, lai gan LESD 296. panta otrajā daļā prasītajā Savienības tiesību akta pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļo attiecīgā tiesību akta autora argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi, attiecīgā akta autoram tomēr netiek prasīts, lai tajā tiktu norādīti visi atbilstošie tiesiskie vai faktiskie apstākļi (spriedumi, 2013. gada 19. novembris, Komisija/Padome, C‑63/12, EU:C:2013:752, 98. punkts, un 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 70. punkts).

259    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir skaidri un nepārprotami norādīta ECB argumentācija, no kā izriet, ka tā pamatojums pirmajai prasītājai ļauj uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi.

260    Proti, no apstrīdētā lēmuma skaidri izriet, ka tas tika pamatots ar apsūdzību, kas celta pret A. Sadr Amerikas Savienotajās Valstīs par finanšu noziedzīgiem nodarījumiem, un šīs apsūdzības negatīvo ietekmi uz viņa reputāciju un pirmās prasītājas finansiālo stāvokli, kas apšauba mērķi nodrošināt šīs kredītiestādes pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību

261    Tāpat ir skaidri redzams, ka pirmās prasītājas atļaujas anulēšana tika uzskatīta par samērīgu, pamatojoties uz to, ka šis pasākums bija nepieciešams, ņemot vērā finansēšanas grūtības, pārkāpumu smagumu un bankas dzīvotspējas trūkumu, kas radies pret tās akcionāru celtās apsūdzības un tās reputācijas aizskāruma rezultātā, lai nodrošinātu likumības atjaunošanas mērķi, nodrošinātu tās pārdomātu pārvaldību, ierobežotu riskus tās noguldītājiem un kreditoriem, kā arī riskus Maltas un Eiropas banku tirgum.

262    Turklāt tika uzskatīts, ka mērķis, kas tiek sasniegts ar šīs atļaujas anulēšanu, nevar tikt sasniegts ar citiem prudenciāliem pasākumiem vai pirmās prasītājas pārdošanu trešām personām tās reputācijas aizskāruma, vērtības neesamības un finansēšanas un likviditātes grūtību dēļ.

263    Šajos apstākļos prasītāju arguments, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertās argumentācijas virspusējs un nenoteikts raksturs neļauj noteikt, vai tas ir pamatots, ir jānoraida.

264    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums neļauj novērtēt iespējami sodāmās rīcības smagumu, kas ir pret A. Sadr celtās apsūdzības pamatā Amerikas Savienotajās Valstīs, un pārbaudīt, vai minētā rīcība bija sodāma.

265    Tomēr apstrīdētajā lēmumā ir precizēts, ka attiecīgā apsūdzība attiecas uz identificētiem finanšu noziedzīgiem nodarījumiem, kuri tiek uzskatīti par tādiem, kas var radīt nopietnas šaubas par viņa kā pirmās prasītājas akcionāra integritāti.

266    Turklāt apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz saitēm, kas norāda uz oficiālajām interneta vietnēm, kuras ļauj uzzināt par apsūdzību pret A Sadr Amerikas Savienotajās Valstīs un šajā sakarā publicēto paziņojumu presei.

267    Tā kā apsūdzības, kuru rezultātā pret A. Sadr tika celta apsūdzība Amerikas Savienotajās Valstīs, ir identificētas apstrīdētajā lēmumā un tajā ir atsauce uz attiecīgo apsūdzību, nevar tikt uzskatīts, ka minētā lēmuma pamatojums neļauj novērtēt apgalvotās sodāmās rīcības, kas ir šīs apsūdzības pamatā, smagumu, – pretēji tam, ko apgalvo prasītājas.

268    Prasītāju argumenti attiecībā uz neiespējamību novērtēt iespējami sodāmās rīcības smagumu, kura ir A. Sadr apsūdzības pamatā Amerikas Savienotajās Valstīs, un pārbaudīt, vai minētā rīcība bija sodāma, līdz ar to nevar tikt atbalstīti.

269    Līdz ar to vienpadsmitais pamats ir jānoraida.

IV.    Par prasītāju pieteikumiem par apturēšanu, procesa organizatorisko pasākumu un pierādījumu savākšanas pasākumu veikšanu

270    Pirmām kārtām, ar 2021. gada 25. februāra vēstuli prasītājas iesniedza pieteikumu par organizatorisku, pierādījumu savākšanas un ekspertīzes pasākumu veikšanu, lai pierādītu, ka tiesvedības laikā Vispārējā tiesā pret A. Sadr izvirzītās apsūdzības Amerikas Savienotajās Valstīs tika izbeigtas.

271    ECB un Komisija par šo lūgumu iesniedza apsvērumus.

272    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības akta likumība ir jāvērtē atbilstoši faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kādi pastāv akta pieņemšanas dienā (skat. spriedumu, 2017. gada 11. maijs, Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 63. punkts un tajā minētā judikatūra), tādējādi akti, kas pieņemti pēc lēmuma pieņemšanas, nevar ietekmēt tā spēkā esamību (spriedums, 2019. gada 17. oktobris, Alcogroup un Alcodis/Komisija, C‑403/18 P, EU:C:2019:870, 45. un 46. punkts).

273    Tā kā apsūdzības pamatu pret A. Sadr atsaukšana notika pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tā, piemērojot šī sprieduma 272. punktā minēto judikatūru, nevarēja ietekmēt tā tiesiskumu, līdz ar to prasītāju pieteikums nav jāapmierina.

274    Otrām kārtām, ar 2021. gada 21. maija vēstuli prasītājas iesniedza pieteikumu par organizatoriskajiem un pierādījumu savākšanas pasākumiem, lai varētu paust nostāju par ģenerāladvokāta Dž. Hogana [G. Hogan] secinājumiem lietā Bank Melli Iran (C‑124/20, EU:C:2021:386), kuri attiecas uz Regulas Nr. 2271/96, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Deleģēto regulu 2018/1100, interpretāciju.

275    ECB un Komisija par šo pieteikumu iesniedza apsvērumus.

276    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šī sprieduma 120. punktā minēto iemeslu dēļ Regula Nr. 2271/96 neietekmē šo prasību.

277    Proti, ECB nav atzinusi vai padarījusi par izpildāmu lēmumu par sodu Regulas Nr. 2271/96 izpratnē, jo tā novērtēja attiecīgā akcionāra reputāciju, kā to uztver tirgus, un attiecīgie dalībnieki ir reaģējuši uz apsūdzību, neņemot vērā tās pamatotību, piemērojot attiecīgās trešās valsts vai Savienības tiesības.

278    Tāpēc prasītāju pieteikums nav jāapmierina.

279    Trešām kārtām, 2021. gada 21. februāra vēstulē prasītājas lūdza apturēt tiesvedību, lai “dotu ECB un MFSA iespēju ņemt vērā Maltas jauno judikatūru, kurā ir apstiprināts, ka piekļuve bankai ir priekšnosacījums efektīvai pārstāvībai”.

280    ECB un Komisija tika uzklausītas saistībā ar šo pieteikumu.

281    Tā kā, kā tika norādīts šī sprieduma 245. un 246. punktā, ECB nav nekāda pienākuma ievērot Maltas judikatūru un tā kā pirmā prasītāja nav norādījusi uz MFSA vai Maltas tiesās veiktiem pasākumiem, šīs tiesvedības apturēšana nevar tikt uzskatīta par tādu, ko prasa pareiza tiesvedība Reglamenta 69. panta d) punkta izpratnē.

282    Līdz ar to šis prasītāju pieteikums nav jāapmierina.

283    Tātad, ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasība ir pilnībā jānoraida.

V.      Par tiesāšanās izdevumiem

284    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt ECB tiesāšanās izdevumus saskaņā ar pēdējās minētās prasījumiem.

285    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Līdz ar to Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Pilatus Bank plc un Pilatus Holding Ltd. sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Centrālās bankas (ECB) tiesāšanās izdevumus.

3)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Van der Woude

Costeira

Kancheva

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 2. februārī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.