TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2013. gada 15. janvārī (*)
LESD 267. pants – Tiesas nolēmuma atcelšana – Lietas nodošana atpakaļ attiecīgajai tiesai – Pienākums ievērot lēmumu par atcelšanu – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Iespējamība – Vide – Orhūsas konvencija – Direktīva 85/337/EEK – Direktīva 96/61/EK – Sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā – Atkritumu poligona būvniecība – Lūgums izsniegt atļauju – Komercnoslēpums – Dokumenta nepaziņošana sabiedrībai – Ietekme uz lēmuma par atkritumu poligona izveides atļaušanu spēkā esamību – Trūkumu novēršana – Projekta ietekmes uz vidi novērtēšana – Galīgais atzinums, kas pieņemts pirms dalībvalsts pievienošanās Savienībai – Direktīvas 85/337 piemērošana laikā – Vēršanās tiesā – Pagaidu pasākumi – Izpildes apturēšana – Apstrīdētā lēmuma atcelšana – Tiesības uz īpašumu – Aizskārums
Lieta C‑416/10
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 17. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 23. augustā, tiesvedībā
Jozef Križan,
Katarína Aksamitová,
Gabriela Kokošková,
Jozef Kokoška,
Martina Strezenická,
Jozef Strezenický,
Peter Šidlo,
Lenka Šidlová,
Drahoslava Šidlová,
Milan Šimovič,
Elena Šimovičová,
Stanislav Aksamit,
Tomáš Pitoňák,
Petra Pitoňáková,
Mária Križanová,
Vladimír Mizerák,
Ľubomír Pevný,
Darina Brunovská,
Mária Fišerová,
Lenka Fišerová,
Peter Zvolenský,
Katarína Zvolenská,
Kamila Mizeráková,
Anna Konfráterová,
Milan Konfráter,
Michaela Konfráterová,
Tomáš Pavlovič,
Jozef Krivošík,
Ema Krivošíková,
Eva Pavlovičová,
Jaroslav Pavlovič,
Pavol Šipoš,
Martina Šipošová,
Jozefína Šipošová,
Zuzana Šipošová,
Ivan Čaputa,
Zuzana Čaputová,
Štefan Strapák,
Katarína Strapáková,
František Slezák,
Agnesa Slezáková,
Vincent Zimka,
Elena Zimková,
Marián Šipoš,
Mesto Pezinok
pret
Slovenská inšpekcia životného prostredia,
piedaloties
Ekologická skládka as.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], priekšsēdētāja vietnieks K. Lēnartss [K. Lenaerts], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], M. Ilešičs [M. Ilešič], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents), J. Malenovskis [J. Malenovský], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], K. Toadere [C. Toader], Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel] un M. Safjans [M. Safjan],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 17. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Jozef Križan, Katarína Aksamitová, Gabriela Kokošková, Jozef Kokoška, Martina Strezenická, Jozef Strezenický, Peter Šidlo, Lenka Šidlová, Drahoslava Šidlová, Milan Šimovič, Elena Šimovičová, Stanislav Aksamit, Tomáš Pitoňák, Petra Pitoňáková, Mária Križanová, Vladimír Mizerák, Ľubomír Pevný, Darina Brunovská, Mária Fišerová, Lenka Fišerová, Peter Zvolenský, Katarína Zvolenská, Kamila Mizeráková, Anna Konfráterová, Milan Konfráter, Michaela Konfráterová, Tomáš Pavlovič, Jozef Krivošík, Ema Krivošíková, Eva Pavlovičová, Jaroslav Pavlovič, Pavol Šipoš, Martina Šipošová, Jozefína Šipošová, Zuzana Šipošová, Ivan Čaputa, Zuzana Čaputová, Štefan Strapák, Katarína Strapáková, František Slezák, Agnesa Slezáková, Vincent Zimka, Elena Zimková un Marián Šipoš vārdā – T. Kamenec un Z. Čaputová, advokáti,
– Mesto Pezinok vārdā – J. Ondruš un K. Siváková, advokáti,
– Slovenská inšpekcia životného prostredia vārdā – L. Fogaš, advokát,
– Ekologická skládka as vārdā – P. Kováč, advokát,
– Slovākijas valdības vārdā – B. Ricziová, pārstāve,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un D. Hadroušek, pārstāvji,
– Francijas valdības vārdā – S. Menez, pārstāvis,
– Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – P. Oliver un A. Tokár, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2012. gada 19. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā un Eiropas Kopienu vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), LESD 191. panta 1. un 2. punktu un 267. pantu, Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 40. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvu 2003/35/EK (OV L 156, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 85/337”), kā arī Padomes 1996. gada 24. septembra Direktīvu 96/61/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (OV L 257, 26. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. janvāra Regulu (EK) Nr. 166/2006 (OV L 33, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 96/61”).
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp J. Križan un 43 citiem prasītājiem – fiziskām personām, Pezinokas pilsētas iedzīvotājiem, kā arī Mesto Pezinok (Pezinokas pilsēta) un Slovenská inšpekcia životného prostredia (Slovākijas Vides inspekcija; turpmāk tekstā – “inšpekcia”) par administratīvās iestādes lēmumu, ar kuriem Ekologická skládka as (turpmāk tekstā – “Ekologická skládka”), personai, kas iestājusies pamatlietā, atļauts būvēt un apsaimniekot atkritumu poligonu, tiesiskumu.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3 Orhūsas konvencijas 6. panta ar nosaukumu “Sabiedrības dalība lēmumu pieņemšanā par īpašām darbībām” 1., 2., 4. un 6. punktā ir noteikts:
“1. Katra Puse:
a) piemēro šā panta noteikumus attiecībā uz lēmumiem par to, vai atļaut veikt ierosinātās darbības, kas uzskaitītas I pielikumā;
[..]
2. Ieinteresēto sabiedrību savlaicīgi un efektīvi, attiecīgi ar publisku paziņojumu vai individuāli, informē par vides lēmumu pieņemšanas procedūras sākšanu, inter alia, par:
[..]
d) paredzēto procedūru, tostarp – ja šādu informāciju ir iespējams sniegt – norādot:
[..]
iv) valsts iestādi, kurā var iegūt attiecīgo informāciju un kurā sabiedrības vērtēšanai nodota attiecīgā informācija;
[..]
4. Katra Puse nodrošina sabiedrības dalību jau procesa sākumā, kad vēl ir iespējami jebkādi risinājumi un kad var īstenot faktisku sabiedrības dalību procesā.
[..]
6. Katra Puse prasa, lai kompetentās valsts iestādes – bez maksas, tiklīdz tas ir iespējams un pamatojoties uz attiecīgu lūgumu, ja to paredz attiecīgās valsts tiesību akti – ieinteresētajai sabiedrības daļai izpētes nolūkā nodrošina pieeju visai šajā pantā minētajai informācijai, kas attiecas uz lēmumu pieņemšanu un ir pieejama sabiedrības dalības procesā, neierobežojot Pušu tiesības atteikties izpaust noteiktu informāciju saskaņā ar [tostarp] 4. panta [4. punktu].
[..]”
4 Šīs pašas konvencijas 9. panta ar nosaukumu “Iespēja griezties tiesu iestādēs” 2. un 4. punktā ir paredzēts:
“2. Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka ieinteresētās sabiedrības pārstāvjiem
[..]
b) [..] ir iespēja pārskatīšanas nolūkā griezties tiesā un/vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas noteikta likumā, lai – pamatojoties uz materiāliem vai procesuāliem aspektiem – apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību, uz ko attiecas 6. panta noteikumi, ja šāda apstrīdēšana paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos, kā arī neskarot šā panta 3. punktu un citus attiecīgus šīs konvencijas noteikumus.
[..]
4. Turklāt, neskarot 1. punktu, šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp, vajadzības gadījumā, atbrīvošana no amata, un tām ir jābūt taisnīgām, objektīvām un ātrām, kā arī saistītām ar nelielām izmaksām. [..]”
5 Orhūsas konvencijas I pielikuma 5. punktā saistībā ar tās 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajām darbībām ir noteikts:
“Atkritumu apsaimniekošana:
[..]
– atkritumu izgāztuves, kas var uzņemt vairāk kā 10 tonnas dienā vai kuru kopējā jauda pārsniedz 25 000 tonnas, izņemot inerto atkritumu izgāztuves.”
Savienības tiesības
Direktīva 85/337
6 Direktīvas 85/337 1. panta 2. punktā “piekrišanas” jēdziens ir definēts kā “kompetentās iestādes vai iestāžu lēmums, kas piešķir attīstītājam tiesības turpināt projektu”.
7 Minētās direktīvas 2. pants ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, tos projektus, kuriem var būt būtiska ekoloģiskā ietekme inter alia to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, pakļauj novērtējumam attiecībā uz to ietekmi. Šie projekti ir noteikti 4. pantā.
2. Ekoloģiskās ietekmes novērtējumu var iekļaut dalībvalstīs pastāvošajā projektu apstiprināšanas procedūrā vai, ja tas neizdodas, citā procedūrā, vai procedūrā, kas jāizveido, lai īstenotu šīs direktīvas mērķus.
[..]”
Direktīva 96/61
8 Direktīvas 96/61 preambulas 23. apsvērumā ir noteikts:
“[..] lai informētu sabiedrību par iekārtu ekspluatāciju un to iespējamo ietekmi uz vidi, kā arī lai nodrošinātu atļauju izsniegšanas kārtības pārredzamību visā Kopienā, sabiedrībai pirms jebkura lēmuma pieņemšanas ir jābūt pieejamai informācijai par iesniegtajiem pieteikumiem atļauju saņemšanai jaunām iekārtām [..].”
9 Minētās direktīvas 1. pantā ar nosaukumu “Mērķis un darbības joma” ir noteikts:
“Šīs direktīvas mērķis ir panākt tāda piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli, ko rada I pielikumā minētās darbības. Tā nosaka pasākumus, kas paredzēti, lai novērstu vai – gadījumos, kad novēršana nav iespējama – samazinātu tās emisijas gaisā, ūdenī un zemē, kuras rodas no iepriekš minētajām darbībām, tostarp arī pasākumus, kas attiecas uz atkritumiem, lai sasniegtu augstu vides aizsardzības līmeni kopumā, neierobežojot Direktīvas 85/337/EEK noteikumus un citus attiecīgus Kopienas noteikumus.”
10 Šīs pašas direktīvas 15. pantā ar nosaukumu “Pieeja informācijai un sabiedrības iesaistīšanās atļauju izsniegšanas procedūrā” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajai sabiedrības daļai laikus tiek dotas reālas iespējas piedalīties procedūrā, kas skar:
– atļaujas izsniegšanu jaunai iekārtai,
[..]
Šādas līdzdalības gadījumā piemēro procedūru, kas izklāstīta V pielikumā.
[..]
4. [Tostarp 1. punktu] piemēro, ievērojot [Padomes 1990. gada 7. jūnija] Direktīvas 90/313/EEK [par brīvu piekļuvi vides informācijai (OV L 158, 56. lpp.)] 3. panta 2. un 3. punktā noteiktos ierobežojumus.
[..]”
11 Direktīvas 96/61 15.a pants ar nosaukumu “Iespēja vērsties tiesās” ir formulēts šādi:
“Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem:
[..]
ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību.
[..]
Visām šīm procedūrām jābūt godīgām, taisnīgām, laicīgām un ne pārmērīgi dārgām.
[..]”
12 Direktīvas 96/61 I pielikuma ar nosaukumu “Direktīvas 1. pantā minēto rūpniecisko darbību veidi” 5.4. punktā ir atsauce uz “atkritumu poligoniem, kuros dienā apglabā vairāk par 10 tonnām un kuru kopējā ietilpība ir lielāka par 25 000 tonnu, izņemot inerto atkritumu poligonus”.
13 Šīs pašas direktīvas V pielikumā ar nosaukumu “Sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā” tostarp ir paredzēts:
“1. Pēc iespējas agrīnākā lēmuma pieņemšanas stadijā vai, vēlākais, tiklīdz pamatoti iespējams šādu informāciju sniegt, sabiedrību informē (ar publisku paziņojumu vai citā piemērotā veidā, piemēram, elektroniskajos sabiedrības saziņas līdzekļos, ja tie ir pieejami) par šādiem jautājumiem:
[..]
c) sīkāka informācija par kompetentajām iestādēm, kas atbild par lēmuma pieņemšanu un kurās var saņemt attiecīgu informāciju, un kam var iesniegt atsauksmes vai jautājumus, kā arī atsauksmju vai jautājumu iesniegšanas termiņš;
[..]
f) norāde uz attiecīgās informācijas pieejamības laiku un vietu vai veidu;
[..].”
Direktīva 2003/4/EK
14 Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvas 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV L 41, 26. lpp.) preambulas 16. apsvērums ir formulēts šādi:
“Tiesības iegūt informāciju paredz, ka informācijas publiskums ir vispārējs noteikums un ka publiskās institūcijas drīkst noraidīt pieprasījumu pēc vides informācijas tikai īpašos un skaidri noteiktos gadījumos. Atteikuma iemeslus nedrīkst tulkot paplašināti, turklāt sabiedrības ieguvums informācijas publiskošanas gadījumā jāizvērtē attiecībā pret ieguvumu atteikuma gadījumā. Atteikuma iemesli jāpaskaidro informācijas pieprasītājam šajā direktīvā noteiktajā termiņā.”
15 Šīs direktīvas 4. panta 2. un 4. punktā tostarp ir noteikts:
“2. Dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījumu noraida, ja informācijas izpaušana var kaitēt:
[..]
d) komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitātei, ja šādu konfidencialitāti paredz valsts vai Kopienu tiesību akti, lai aizsargātu likumīgas saimnieciskas intereses, tostarp sabiedrības intereses, nodrošinot statistikas datu konfidencialitāti un nodokļu slepenību;
[..]
[Tostarp 2. punktā] minētā atteikuma iemeslus nedrīkst tulkot paplašināti, katrā konkrētā gadījumā ņemot vērā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā. Katrā konkrētā gadījumā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā pretstata ieguvumam atteikuma gadījumā. [..]
[..]
4. Informācijas pieprasītāja pieprasīto vides informāciju, kas ir publisko institūciju rīcībā vai pieejama tām, sniedz daļēji, ja ir iespējams nodalīt informāciju, uz kuru attiecas 1. punkta d) un e) apakšpunkts vai 2. punkts, no pārējās pieprasītās informācijas.”
Direktīva 2003/35
16 Direktīvas 2003/35 preambulas 5. apsvērumā ir noteikts, ka, lai Orhūsas konvenciju ratificētu, atbilstīgi jāpieskaņo Savienības tiesību akti.
Slovākijas tiesības
Procesuālie noteikumi
17 Civilprocesa kodeksa 135. panta 1. punktā ir noteikts:
“[..] Tiesai ir saistoši arī Ústavný súd Slovenskej republiky [Slovākijas Republikas Konstitucionālās tiesas] vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumi attiecībā uz pamattiesībām un pamatbrīvībām.”
18 Likuma Nr. 38/1993 Rec. par Ústavný súd Slovenskej republiky uzbūvi, procesuālajiem noteikumiem un tiesnešu statusu, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 56. panta 6. punktā ir paredzēts:
“Ja Ústavný súd Slovenskej republiky atceļ lēmumu, pasākumu vai jebkādu citu spēkā esošu darbību un nodod lietu atpakaļ izskatīšanai, iestādei, kas šajā lietā ir pieņēmusi lēmumu, veikusi pasākumu vai darbības, ir jāpārskata lieta un jāpieņem jauns lēmums. Šī procesa vai tā stadijas laikā tai ir saistošs Ústavný súd Slovenskej republiky sniegtais právny názor [juridiskais viedoklis].”
Noteikumi saistībā ar ietekmes uz vidi novērtējumu, pilsētplānošanas noteikumiem un integrētajām atļaujām
– Likums Nr. 24/2006 Rec.
19 Likuma Nr. 24/2006 Rec. par ietekmes uz vidi novērtējumu, ar kuru tiek grozīti vairāki likumi, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ar šo likumu tiek regulēti:
a) profesionāļu un sabiedrības veikti novērtēšanas procesi saistībā ar iespējamo ietekmi uz vidi
[..]
2. saistībā ar plānotajām darbībām pirms lēmuma pieņemšanas, ar kuru tiek lemts par to īstenošanu, vai pirms attiecībā uz tām tiek izsniegtas atļaujas, piemērojot īpašu tiesisko regulējumu.
[..]”
20 Šī likuma 37. pantā ir noteikts:
“[..]
6) Galīgā atzinuma par darbību spēkā esamības termiņš ir trīs gadi, sākot no tā izsniegšanas brīža. Galīgais atzinums saglabā spēkā esamību, ja šī termiņa laikā, piemērojot īpašu tiesisko regulējumu, tiek uzsākta darbības īstenošanas vai atļaujas izsniegšanas procedūra.
7) Galīgā atzinuma par darbību spēkā esamība var tikt pagarināta par diviem gadiem un termiņu var atjaunot pēc pieteikuma iesniedzēja lūguma, ja viņš iesniedz rakstveida pierādījumu tam, ka plānotā darbība un vietējie apstākļi nav būtiski mainījušies, ka nav radīti nekādi jauni apstākļi saistībā ar darbības novērtēšanas ziņojuma materiāltiesisko saturu un ka nav izstrādātas jaunas tehnoloģijas, kas būtu lietderīgas plānotās darbības realizēšanai. Lēmumu par galīgā atzinuma par darbību spēkā esamības pagarināšanu pieņem kompetentā iestāde.”
21 Minētā likuma 65. panta 5. punktā ir precizēts:
“Ja galīgais viedoklis tiek sniegts līdz 2006. gada 1. februārim un ja darbības atļaujas izsniegšanas procedūra, kas ir pakļauta vērtēšanai, nav uzsākta, piemērojot īpašu tiesisko regulējumu, tā spēkā esamības pagarināšana jālūdz ministrijai atbilstoši 37. panta 7. punktam.”
– Likums Nr. 50/1976 Rec.
22 Likuma Nr. 50/1976 Rec. par pilsētplānošanas kodeksu, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 32. pantā ir noteikts:
“Celtniecības objekta izvietošana, izmaiņas zemes gabala lietošanā un būtisko ar zemi saistīto interešu aizsardzība ir iespējama tikai, pamatojoties uz lēmumu par pilsētplānošanu, kas tiek pieņemts kā
a) lēmums par celtniecības objekta izvietošanu;
[..].”
– Likums Nr. 245/2003 Rec.
23 Likuma Nr. 245/2003 Rec. par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli, ar kuru tiek grozīti vairāki likumi un kurš ir grozīts ar Likumu Nr. 532/2005 (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 245/2003”), 8. panta 3. un 4. punktā ir noteikts:
“3) Ja izsniedz integrētu apsaimniekošanas atļauju, ar kuru vienlaikus ir jāsaņem atļauja jaunu būvdarbu veikšanai vai izmaiņām esošajos būvdarbos, tad procedūras sastāvdaļa ir arī pilsētplānošanas procedūra, grozījumu procedūra pirms būvdarbu pabeigšanas un procedūra labiekārtošanas darbu atļaujas saņemšanai.
4) Pilsētplānošanas procedūra, darbības ietekmes uz vidi novērtējums un nosacījumu izvirzīšana, lai novērstu nopietnas avārijas rūpniecībā, nav daļa no integrētās atļaujas.”
24 Šī likuma 11. panta 2. punktā ir precizēts:
“Pieteikumam [par integrēto atļauju] pievieno:
[..]
c) galīgo atzinumu par ietekmes uz vidi novērtējuma procesu, ja tas ir nepieciešams apsaimniekošanai,
[..]
g) pilsētplānošanas lēmumu, ja tā ir jauna apsaimniekošana vai jau esošās apsaimniekošanas paplašināšana [..].”
25 Minētā likuma 12. pantā ar nosaukumu “Procedūras uzsākšana” ir noteikts:
“[..]
(2) pēc tam, kad administrācija ir konstatējusi, ka pieteikums ir pilnīgs, un noteikusi procedūrā iesaistītās puses un attiecīgās iestādes, tā
[..]
c) [..] publicē pieteikumu interneta lapā, izņemot pielikumus, kuri nav pieejami elektroniskā formātā, un vismaz 15 dienu laikā tā savos oficiālajos ziņojumus publicē būtisko informāciju saistībā ar iesniegto pieteikumu, operatoru un apsaimniekošanu,
[..].”
Pamattiesvedība un prejudiciālie jautājumi
Administratīvais process
26 1997. gada 26. jūnijā Mesto Pezinok pieņēma vispārējos noteikumus Nr. 2/1997 par pilsētplānošanas plānu, ar kuru karjerā, kurā tika iegūta zeme ķieģeļu ražošanai, ar nosaukumu “Nová jama” (jaunais karjers) bija paredzēts ierīkot atkritumu poligonu.
27 Pamatojoties uz novērtēšanas ziņojumu par atkritumu poligona izveides projektu, ko Pezinské tehelne as iesniedza 1998. gada 16. decembrī, Vides ministrija 1999. gadā veica ietekmes uz vidi novērtējumu. Galīgo atzinumu tā sniedza 1999. gada 26. jūlijā.
28 2002. gada 7. augustā Ekologická skládka iesniedza Mesto Pezinok atbildīgajam dienestam pieteikumu pieņemt pilsētplānošanas lēmumu par atkritumu poligona izveidi Nová jama teritorijā.
29 2006. gada 27. martā Vides ministrija, pamatojoties uz Pezinské tehelne as pieteikumu, sava 1999. gada 26. jūlija galīgā atzinuma spēkā esamību pagarināja līdz 2008. gada 1. februārim.
30 Ar 2006. gada 30. novembra lēmumu, redakcijā, kas izriet no Krajský stavebný úrad v Bratislave (Bratislavas būvvalde) 2007. gada 7. maija lēmuma, Mesto Pezinok, pamatojoties uz Ekologická skládka pieteikumu, atļāva izveidot atkritumu poligonu Nová jama teritorijā.
31 Pēc tam, kad Ekologická skládka 2007. gada 25. septembrī iesniedza pieteikumu izsniegt integrētu atļauju, Slovenská inšpekcia životného prostredia, Inšpektorát životného prostredia Bratislava (Slovākijas Vides inspekcija, Bratislavas Vides inspekcijas iestāde; turpmāk tekstā – “inšpektorát”) uzsāka integrēto procedūru, pamatojoties uz Likumu Nr. 245/2003, ar kuru transponēta Direktīva 96/61. 2007. gada 17. oktobrī tā kopā ar vides aizsardzības valsts dienestiem publicēja minēto pieteikumu, nosakot 30 dienu termiņu sabiedrības un attiecīgo valsts dienestu apsvērumu iesniegšanai.
32 Tā kā prasītāji pamatlietā norādīja uz pieteikuma izsniegt integrētu atļauju, ko iesniegusi Ekologická skládka, nepilnīgo raksturu, ciktāl tajā, pretēji tam, kas paredzēts Likuma Nr. 245/2003 11. panta 2. punkta g) apakšpunktā, pielikumā nav iekļauts pilsētplānošanas lēmums par atkritumu poligona izveidi, inšpektorát 2007. gada 26. novembrī apturēja integrēto procedūru un pieprasīja iesniegt šo lēmumu.
33 2007. gada 27. decembrī Ekologická skládka iesniedza minēto lēmumu, norādot, ka tā to uzskata par komercnoslēpumu. Pamatojoties uz šo norādi, inšpektorát minēto dokumentu nenodeva prasītāju pamatlietā rīcībā.
34 2008. gada 22. janvārī inšpektorát izsniedza integrētu atļauju Ekologická skládka iekārtas “Atkritumu poligons Pezinok” izveidei un apsaimniekošanai.
35 Prasītāji pamatlietā apstrīdēja šo lēmumu, vēršoties inšpekcia – otrās instances vides aizsardzības iestādē. Minētā iestāde nolēma pilsētplānošanas lēmumu par atkritumu poligona izveidi publicēt 2008. gada 14. marta līdz 14. aprīļa oficiālo ziņojumu dēlī.
36 Otrās instances administratīvā procesa ietvaros prasītāji pamatlietā tostarp norādīja uz kļūdu tiesību piemērošanā, uzsākot integrēto procedūru bez pilsētplānošanas lēmuma par atkritumu poligona izveidi un tad, pēc tam, kad šis lēmums tika iesniegts, bez tā publicēšanas, pamatojoties uz to, ka tas esot uzskatāms par komercnoslēpumu.
37 Ar 2008. gada 18. augusta lēmumu inšpekcia noraidīja prasību kā nepamatotu.
Tiesvedība
38 Prasītāji pamatlietā par inšpekcia 2008. gada 18. augusta lēmumu cēla prasību Krajský súd Bratislava (Bratislavas apgabaltiesa), kas ir pirmās instances tiesa administratīvajās lietās. Ar 2008. gada 4. decembra spriedumu šī tiesa prasību noraidīja.
39 Prasītāji pamatlietā par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa).
40 Ar 2009. gada 6. aprīļa rīkojumu šī tiesa apturēja integrētās atļaujas izpildi.
41 Ar 2009. gada 28. maija spriedumu šī pati tiesa pārskatīja Krajský súd Bratislava spriedumu un atcēla inšpekcia 2008. gada 18. augusta lēmumu, kā arī inšpektorát 2008. gada 22. janvāra lēmumu, galvenokārt pārmetot atbildīgajām iestādēm, ka tās nav ievērojušas noteikumus, ar kuriem regulēta ieinteresētās sabiedrības daļas līdzdalība integrētajā procedūrā, kā arī ka tās nav pietiekami izvērtējušas atkritumu poligona izveides ietekmi uz vidi.
42 Ekologická skládka 2009. gada 25. jūnijā Ústavný súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Konstitucionālā tiesa) cēla konstitucionālo sūdzību par Najvyšší súd Slovenskej republiky 2009. gada 6. aprīļa rīkojumu un 2009. gada 3. septembrī – konstitucionālo sūdzību par šīs tiesas 2009. gada 28. maija spriedumu.
43 Ar 2010. gada 27. maija spriedumu Ústavný súd Slovenskej republiky nosprieda, ka Najvyšší súd Slovenskej republiky ir pārkāpusi Ekologická skládka pamattiesības uz tiesisko aizsardzību, kas ir atzītas Konstitūcijas 46. panta 1. punktā, pamattiesības uz īpašumu, kas ir atzītas Konstitūcijas 20. panta 1. punktā, un tiesības netraucēti izmantot savu īpašumu, kas ir atzītas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, Papildu protokola 1. pantā.
44 Tā tostarp uzskatīja, ka Najvyšší súd Slovenskej republiky nav ņēmusi vērā visus administratīvajā procesā piemērojamos principus un ir pārsniegusi savas pilnvaras, izvērtējot procedūras un lēmuma par ietekmes uz vidi novērtējumu tiesiskumu, lai gan prasītāji tos nebija apstrīdējuši, un ka tai nav piekritības lemt šajā jautājumā.
45 Tādējādi Ústavný súd Slovenskej republiky ar savu spriedumu atcēla apstrīdēto rīkojumu un spriedumu un nodeva lietu atpakaļ Najvyšší súd Slovenskej republiky lietas atkārtotai izskatīšanai.
46 Najvyšší súd Slovenskej republiky norāda, ka vairāki tajā izskatāmās tiesvedības dalībnieki norāda, ka tai ir saistošs Ústavný súd Slovenskej republiky 2010. gada 27. maija spriedums. Tomēr tā uzsver, ka tai joprojām ir šaubas par apstrīdēto lēmumu atbilstību Savienības tiesībām.
47 Šādā kontekstā Najvyšší súd Slovenskej republiky nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai saskaņā ar [Savienības] tiesībām (konkrēti, LESD 267. pantu) dalībvalsts augstākajai tiesai ir noteikts pienākums vai tai ir tiesības “pēc savas ierosmes” uzdot prejudiciālu jautājumu [Tiesai] pat tad, ja lieta atrodas tādā tiesvedības stadijā, kad konstitucionālā tiesa ir atcēlusi augstākās tiesas spriedumu, kas galvenokārt ir balstīts uz Savienības tiesisko regulējumu vides aizsardzības jomā, un šai tiesai ir noteikusi pienākumu ievērot konstitucionālās tiesas juridisko viedokli, saskaņā ar kuru ir pārkāptas tiesas procesā iesaistītās personas procesuālās un materiālās tiesības, neņemot vērā izskatāmās lietas saistību ar [Savienības tiesībām], citiem vārdiem sakot, ja konstitucionālā tiesa, lemjot kā pēdējās instances tiesa, nav uzskatījusi par vajadzīgu [Tiesā] iesniegt prejudiciālu jautājumu un ir provizoriski izslēgusi iespēju pamatlietā piemērot tiesības vides jomā un nodrošināt to aizsardzību?
2) Vai būtisko integrētas novēršanas pamatmērķi, kas tostarp izriet no Direktīvas [96/61] preambulas 8., 9. un 23. apsvēruma un 1. un 15. panta, un vispārēji no [Savienības tiesībām] vides jomā, proti, novērst un kontrolēt vides piesārņojumu, iesaistot tajā arī sabiedrību, lai sasniegtu augstāku kopējo vides aizsardzības līmeni, var sasniegt tādējādi, ka ieinteresētajai sabiedrības daļai jau no pašiem integrētās novēršanas procesa pirmsākumiem nav nodrošināta pieeja visiem atbilstošajiem dokumentiem (Direktīvas [96/61] 6. pants, to skatot kopā ar 15. pantu), it īpaši lēmumam par iekārtas – atkritumu poligona – izveidi, un pēc tam atbildētājs pirmās instances [administratīvajā] procesā iztrūkstošo dokumentu pievieno ar nosacījumu, ka par tā saturu nedrīkst informēt pārējos lietas dalībniekus, jo šis dokuments esot uzskatāms par komercnoslēpumu, lai gan var pamatoti uzskatīt, ka lēmums par iekārtas atrašanās vietu (it īpaši tā pamatojums) būtiski ietekmēs iesniegtos argumentus, apsvērumus un citus ieteikumus?
3) Vai ir izpildīti Direktīvā [85/337] paredzētie mērķi, tostarp ņemot vērā Savienības tiesības vides jomā, konkrētāk, ievērojot 2. pantā minēto nosacījumu, atbilstoši kuram, pirms tiek izsniegta atļauja, atsevišķus projektus pakļauj novērtējumam attiecībā uz to ietekmi uz vidi, ja Vides ministrijas 1999. gadā sākotnēji pieņemtais atzinums, uz kuru pamatojoties iepriekš tika pabeigts ietekmes uz vidi novērtējums, pēc dažiem gadiem tiek pagarināts, vienkārši pieņemot lēmumu un no jauna neveicot ietekmes uz vidi novērtējumu? Citiem vārdiem sakot, vai var apgalvot, ka saskaņā ar Direktīvu [85/337] pieņemts lēmums ir spēkā uz nenoteiktu laiku?
4) Vai Direktīvā [96/61] paredzētais vispārējais nosacījums (kas tostarp izriet no tās preambulas apsvērumiem, kā arī 1. un 15.a panta), proti, ka katra dalībvalsts nodrošina vides piesārņojuma novēršanu un kontroli arī tādējādi, ka sabiedrībai tiek nodrošināta iespēja izmantot taisnīgu, līdzsvarotu un saprātīgā termiņā notiekošu administratīvo procesu vai tiesvedību saskaņā ar Direktīvas [85/337] 10.a pantu un Orhūsas konvencijas 6. pantu un 9. panta 2. un 4. punktu, ir piemērojams attiecībā uz sabiedrībai paredzēto iespēju lūgt pieņemt administratīvu vai tiesas lēmumu, kuram saskaņā ar valsts tiesībām ir pagaidu raksturs (piemēram, rīkojumu par integrētas atļaujas izpildes apturēšanu), ar kuru provizoriski, t.i., līdz galīgā lēmuma pēc būtības pieņemšanai, var pārtraukt plānotās iekārtas apsaimniekošanu?
5) Vai ar tiesas pieņemtu nolēmumu, ar kuru tiek īstenoti Direktīvā [96/61], Direktīvā [85/337] vai arī Orhūsas konvencijas 9. panta 2.–4. punktā paredzētie nosacījumi – proti, piemērojot iepriekš minētās sabiedrības tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā [LESD] 191. panta 1. un 2. punkta par Eiropas Savienības politiku attiecībā uz vidi izpratnē, – var apdraudēt apsaimniekotāja tiesības uz īpašumu, kas garantētas, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Papildu protokola 1. pantā, piemēram, tiesvedības laikā atceļot pieteicējam likumīgi piešķirtu integrētu atļauju jaunas iekārtas izveidei?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pieņemamību
48 Inšpekcia, Ekologická skládka un Slovākijas valdība dažādu iemeslu dēļ apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu vai atsevišķu uzdoto jautājumu pieņemamību.
49 Pirmkārt, inšpekcia un Ekologická skládka uzskata, ka neviens no uzdotajiem jautājumiem nav pieņemams, jo tie attiecas uz situācijām, kuras pilnībā regulē valsts noteikumi, tostarp tiesību akti, ar kuriem ir transponētas Direktīva 85/337 un Direktīva 96/61. Ekologická skládka no tā secina, ka šīm direktīvām nav tiešās iedarbības, savukārt inšpekcia uzskata, ka tās ir pietiekami skaidras, lai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu nelietderīgs. Inšpekcia norāda arī, ka prejudiciālie jautājumi bija jāuzdod pirmajā Najvyšší súd Slovenskej republiky notikušās tiesvedības posmā. Tāpat Ekologická skládka uzskata, ka šie jautājumi ir lieki, ciktāl Najvyšší súd Slovenskej republiky šobrīd ir saistošs Ústavný súd Slovenskej republiky juridiskais viedoklis, un neviens no lietas dalībniekiem pamattiesvedībā nav lūdzis uzdot Tiesai minētos jautājumus.
50 Otrkārt, Ekologická skládka norāda, ka valsts tiesībās paredzētā nošķiršana starp integrēto procedūru, pilsētplānošanas procedūru un ietekmes uz vidi novērtēšanu nozīmē, ka otrajam un trešajam jautājumam nav nozīmes attiecībā uz pamattiesvedības iznākumu. Inšpekcia uzskata, ka šī nošķiršana pamato trešā, ceturtā un piektā jautājuma nepieņemamību. Faktiski tā nozīmējot, ka trūkums saistībā ar pilsētplānošanas lēmumu vai ietekmes uz vidi novērtējumu neietekmē integrētās atļaujas tiesiskumu.
51 Treškārt, Ekologická skládka un Slovākijas valdība uzskata, ka ceturtais jautājums ir hipotētisks. Pirmkārt, pagaidu pasākumiem, kurus Najvyšší súd Slovenskej republiky noteica ar 2009. gada 6. aprīļa rīkojumu, šobrīd neesot nekādas iedarbības. Otrkārt, šim jautājumam šajā lietā, kas tiek izskatīta iesniedzējtiesā, neesot nozīmes, jo tas attiecas nevis uz jaunu pagaidu pasākumu noteikšanu, bet gan drīzāk uz apstrīdēto administratīvo lēmumu spēkā esamību.
52 Visbeidzot, ceturtkārt, Ekologická skládka uzskata, ka arī piektais jautājums ir hipotētisks, jo tas attiecas uz lēmumu, kas Najvyšší súd Slovenskej republiky būs jāpieņem pamattiesvedībā. Turklāt arī šis jautājums neesot pieņemams, jo attiecas uz valsts konstitucionālo tiesību interpretāciju.
53 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (2009. gada 10. marta spriedums lietā C‑169/07 Hartlauer, Krājums, I‑1721. lpp., 24. punkts, un 2012. gada 19. jūlija spriedums lietā C‑470/11 Garkalns, 17. punkts).
54 No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības prezumpcija. Tādējādi Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (2010. gada 1. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑570/07 un C‑571/07 Blanco Pérez un Chao Gómez, Krājums, I‑4629. lpp., 36. punkts, kā arī 2012. gada 5. jūlija spriedums lietā C‑509/10 Geistbeck, 48. punkts).
55 Taču arguments par valsts tiesību pilnīgumu neļauj noteikt, ka iesniedzējtiesas minēto Savienības tiesību normu interpretācijai acīmredzami nav nekādas saistības ar pamatlietu, īpaši tādēļ, ka nav apstrīdēts tas, ka piemērojamās valsts tiesību normas daļēji ir pasākumi, ar kuriem ir transponēti Savienības tiesību akti. Tādējādi ar šo argumentu nepietiek, lai apšaubītu iepriekšējā punktā norādīto atbilstības prezumpciju.
56 Jākonstatē, ka šo analīzi nemaina apgalvotā aplūkoto direktīvu tiešās iedarbības neesamība, jo saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesa prejudiciālā nolēmuma kārtībā ir kompetenta lemt par Savienības iestāžu pieņemtu tiesību aktu interpretāciju neatkarīgi no tā, vai tie ir tieši piemērojami (1997. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑373/95 Maso u.c., Recueil, I‑4051. lpp., 28. punkts; 2009. gada 16. jūlija spriedums lietā C‑254/08 Futura Immobiliare u.c., Krājums, I‑6995. lpp., 34. punkts, kā arī 2012. gada 27. novembra spriedums lietā C‑370/12 Pringle, 89. punkts). Turklāt attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iespējamu nelietderību piemērojamo tiesību normu skaidrības dēļ ir jāatgādina, ka LESD 267. pants vienmēr ļauj valsts tiesai, ja tā to uzskata par vajadzīgu, uzdot no jauna interpretācijas jautājumus Tiesai (šajā ziņā skat. 2011. gada 26. maija spriedumu apvienotajās lietās no C‑165/09 līdz C‑167/09 Stichting Natuur en Milieu u.c., Krājums, I‑4599. lpp., 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
57 Attiecībā uz citiem argumentiem, kurus inšpekcia un Ekologická skládka norāda, lai pierādītu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību kopumā, tie attiecas uz pirmā jautājuma priekšmetu, un tādējādi Tiesa tos izvērtēs, izskatot šo jautājumu.
58 Attiecībā uz apstākļiem, kas izriet no dažādu procesu nošķiršanas valsts tiesībās, jāuzsver, ka iesniedzējtiesas koncepcija par sekām, kam jāizriet no šīs nošķiršanas, ņemot vērā valsts tiesības, ļoti atšķiras no tās, kuru aizstāv inšpekcia un Ekologická skládka. LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros Tiesas funkcijas un iesniedzējtiesas funkcijas ir skaidri nošķirtas, un tikai iesniedzējtiesa var interpretēt valsts tiesību aktus (1999. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑295/97 Piaggio, Recueil, I‑3735. lpp., 29. punkts, un 2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑500/06 Corporación Dermoestética, Krājums, I‑5785. lpp., 21. punkts). Tādējādi ar minētajiem apstākļiem nepietiek, lai tiktu pierādīts, ka uzdotajiem jautājumiem acīmredzami nav saistības ar tiesvedības faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu.
59 Kas attiecas uz ceturtā jautājuma pieņemamību, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Najvyšší súd Slovenskej republiky pieņēma jaunus pagaidu pasākumus, apturētu pamatlietā aplūkoto lēmumu iedarbību. Turklāt Ekologická skládka savos rakstveida apsvērumos precizē, ka tā uzskatīja par lietderīgu celt prasību pret minētajiem pasākumiem. Šādos apstākļos nešķiet, ka ceturto jautājumu varētu uzskatīt par hipotētisku.
60 Visbeidzot attiecībā uz piektā jautājuma pieņemamību ir skaidrs, ka Ústavný súd Slovenskej republiky ir nospriedusi, ka Najvyšší súd Slovenskej republiky ar savu 2009. gada 28. maija spriedumu, kurā tika konstatēts, ka integrētā atļauja tika piešķirta apstākļos, kas nav saderīgi ar Savienības tiesībām, ir pārkāpis Ekologická skládka tiesības uz īpašumu. Ciktāl iesniedzējtiesai joprojām ir šaubas par pamatlietā apstrīdēto lēmumu atbilstību Savienības tiesībām, piektais jautājums nav tikai hipotētisks. Turklāt no minētā jautājuma formulējuma izriet, ka tas neattiecas uz valsts konstitucionālo tiesību interpretāciju.
61 Tādējādi iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir jāatzīst par pieņemamiem.
Par pirmo jautājumu
62 Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesa pēc savas ierosmes var iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pat ja tai lieta ir nodota atpakaļ izskatīšanā pēc tam, kad tās pirmo nolēmumu izskatīja attiecīgās dalībvalsts konstitucionālā tiesa kasācijas kārtībā, un ja valsts tiesību aktos ir noteikts, ka tai lieta ir jāizskata, ievērojot šīs pēdējās minētās tiesas pausto juridisko viedokli. Tā arī vaicā, vai LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas šai pašai valsts tiesai nosaka pienākumu vērsties Tiesā, lai gan tās nolēmumi var būt par priekšmetu tikai tādai prasībai konstitucionālajā tiesā, kas attiecas uz iespējamu valsts konstitūcijā vai starptautiskā konvencijā garantētu tiesību un brīvību iespējamas pārkāpšanas pārbaudi.
63 Vispirms ir jānorāda, ka, uzdodot savu pirmo jautājumu, Najvyšší súd Slovenskej republiky vēlas arī uzzināt, vai Savienības tiesības tai ļauj nepiemērot valsts noteikumu, ar kuru tai ir aizliegts norādīt pamatu saistībā ar šo tiesību pārkāpšanu, kuru nav norādījuši pamatlietas dalībnieki. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šis jautājums attiecas tikai uz Direktīvu 85/337 un tādējādi par šo jautājumu būs jālemj tikai tad, ja, ņemot vērā uz trešo jautājumu sniegto atbildi, izrādīsies, ka šī direktīva ir piemērojama pamatlietā.
64 Attiecībā uz citiem pirmā prejudiciālā jautājuma aspektiem saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pants piešķir valsts tiesām visplašākās iespējas vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka lietā, kuru tās izskata, rodas jautājumi par Savienības tiesību normu, kas nepieciešamas to izskatīšanā esošā strīda atrisināšanai, interpretāciju vai to spēkā esamības vērtējumu (1991. gada 27. jūnija spriedums lietā C‑348/89 Mecanarte, Recueil, I‑3277. lpp., 44. punkts, un 2010. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑173/09 Elchinov, Krājums, I‑8889. lpp., 26. punkts).
65 Tādējādi LESD 267. pantā valsts tiesām ir piešķirta iespēja un vajadzības gadījumā noteikts pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu, ja tās pēc savas iniciatīvas vai pēc lietas dalībnieku lūguma konstatē, ka strīda pamatā ir šī panta pirmajā daļā paredzētais jautājums (1997. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑261/95 Palmisani, Recueil, I‑4025. lpp., 20. punkts, un 2011. gada 21. jūlija spriedums lietā C‑104/10 Kelly, Krājums, I‑6813. lpp., 61. punkts). Tādējādi tas, ka pamatlietas dalībnieki iesniedzējtiesā nav norādījuši ar Savienības tiesībām saistītu problēmu, neliedz šai tiesai iespēju vērsties Tiesā (1981. gada 16. jūnija spriedums lietā 126/80 Salonia, Recueil, 1563. lpp., 7. punkts, un 2012. gada 8. marta spriedums lietā C‑251/11 Huet, 23. punkts).
66 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek pamatots ar tiesu tiešu dialogu, kurā iespējamais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pilnībā atkarīgs no valsts tiesas vērtējuma par šī lūguma iesniegšanas nozīmīgumu un nepieciešamību (2008. gada 16. decembra spriedums lietā C‑210/06 Cartesio, Krājums, I‑9641. lpp., 91. punkts, un 2010. gada 9. novembra spriedums lietā C‑137/08 VB Pénzügyi Lízing, Krājums, I‑10847. lpp., 29. punkts).
67 Turklāt valsts procesuālās normas esamība nevar apdraudēt valsts tiesu tiesības iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tās, līdzīgi kā izskatāmajā lietā, šaubās par Savienības tiesību interpretāciju (iepriekš minētais spriedums lietā Elchinov, 25. punkts, un 2011. gada 20. oktobra spriedums lietā C‑396/09 Interedil, Krājums, I‑9915. lpp., 35. punkts).
68 Tādējādi valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru augstākas instances tiesas sniegtie vērtējumi ir saistoši citai valsts tiesai, nevar liegt šai tiesai iespēju uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību normu, uz kurām attiecas šie vērtējumi tiesību jautājumos, interpretāciju. Ir jābūt iespējai tiesai brīvi uzdot Tiesai to interesējošos jautājumus, ja tā uzskata, ka vērtējums tiesību jautājumos, ko veikusi augstākas instances tiesa, varētu tai likt pieņemt Savienības tiesībām neatbilstošu spriedumu (2010. gada 9. marta spriedums lietā C‑378/08 ERG u.c., Krājums, I‑1919. lpp., 32. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Elchinov, 27. punkts).
69 Šajā brīdī ir jānorāda, ka valsts tiesai, kas ir izmantojusi LESD 267. pantā piešķirto iespēju, risinājuma pamatlietā pieņemšanai ir saistoša Tiesas sniegtā attiecīgo normu interpretācija un tai attiecīgā gadījumā ir jāignorē augstākas instances tiesas vērtējumi, ja tā, ņemot vērā minēto interpretāciju, uzskata, ka šie vērtējumi neatbilst Savienības tiesībām (iepriekš minētais spriedums lietā Elchinov, 30. punkts).
70 Iepriekšējos punktos norādītie principi tādā pašā veidā ir saistoši iesniedzējtiesai attiecībā uz šajā pamatlietā pausto attiecīgās dalībvalsts konstitucionālās tiesas juridisko viedokli, ciktāl no iedibinātās judikatūras izriet, ka nevar pieļaut, lai valsts tiesību normas, pat konstitucionāla rakstura normas, apdraudētu Savienības tiesību vienveidību un efektivitāti (1970. gada 17. decembra spriedums lietā 11/70 Internationale Handelsgesellschaft, Recueil, 1125. lpp., 3. punkts, un 2010. gada 8. septembra spriedums lietā C‑409/06 Winner Wetten, Krājums, I‑8015. lpp., 61. punkts). Turklāt Tiesa jau ir noteikusi, ka minētie principi ir piemērojami attiecībās starp konstitucionālo tiesu un jebkuru citu valsts tiesu (2010. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑188/10 un C‑189/10 Melki un Abdeli, Krājums, I‑5667. lpp., 41.–45. punkts).
71 Tādējādi valsts noteikums, ar kuru Najvyšší súd Slovenskej republiky ir noteikts pienākums ievērot Ústavný súd Slovenskej republiky juridisko viedokli, nevar traucēt iesniedzējtiesai iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu jebkurā tiesvedības brīdī, kuru tā uzskata par atbilstošu, un vajadzības gadījumā nepiemērot Ústavný súd Slovenskej republiky pausto vērtējumu, ja tas izrādītos pretrunā Savienības tiesībām.
72 Visbeidzot, Najvyšší súd Slovenskej republiky kā augstākajai tiesai pat ir pienākums iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tā konstatē, ka lietas būtība ietver risināmu jautājumu, uz kuru attiecas LESD 267. panta pirmā daļa. Iespēja attiecīgās dalībvalsts konstitucionālajā tiesā celt prasību par valsts tiesas nolēmumiem tikai saistībā ar izvērtējumu par to, vai, iespējams, nav pārkāptas valsts konstitūcijā vai starptautiskā konvencijā garantētas tiesības un brīvības, nevar ļaut uzskatīt, ka šo valsts tiesu nevar kvalificēt kā tiesu, kuras lēmumus nevar pārsūdzēt valsts tiesībās LESD 267. panta trešās daļas izpratnē.
73 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kāda ir iesniedzējtiesa, ir pienākums pēc savas ierosmes iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pat ja tai lieta ir nodota atpakaļ izskatīšanā pēc tam, kad tās pirmo nolēmumu izskatīja attiecīgās dalībvalsts konstitucionālā tiesa kasācijas kārtībā, un ja valsts tiesību aktos ir noteikts, ka tai lieta ir jāizskata, ievērojot šīs pēdējās minētās tiesas pausto juridisko viedokli.
Par otro jautājumu
74 Uzdodot savu otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 96/61 ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir pieprasīts, lai ieinteresētajai sabiedrības daļai jau kopš procedūras atkritumu poligona atļaujas saņemšanai sākuma būtu piekļuve pilsētplānošanas lēmumam par šīs iekārtas ierīkošanu. Tā arī jautā, vai atteikumu izplatīt šo lēmumu var attaisnot ar atsauci uz komercnoslēpumu, kas aizsargātu tajā esošo informāciju, vai, pretējā gadījumā, [situāciju] var labot, sniedzot ieinteresētajai sabiedrības daļai piekļuvi minētajam lēmumam otrās instances administratīvā procesa laikā.
75 Vispirms ir jākonstatē, ka no lēmuma uzdot prejudiciālu jautājumu izriet, ka pamatlietā aplūkotā iekārta ir uzskatāma par atkritumu poligonu, kurā dienā apglabā vairāk par 10 tonnām atkritumu vai kura kopējā ietilpība ir lielāka par 25 000 tonnām atkritumu. Tādējādi tai ir piemērojama Direktīva 96/61, kā tas izriet no tās 1. panta, lasot to kopā ar tās I pielikuma 5.4. punktu.
76 Šīs direktīvas 15. pantā ir paredzēta ieinteresētās sabiedrības daļas līdzdalība atļaujas izsniegšanas procesā jaunām iekārtām un ir precizēts, ka šī līdzdalība notiek minētās direktīvas V pielikumā paredzētajos apstākļos. Ar šo pielikumu tiek noteikts pienākums paziņot sabiedrībai tostarp to iestāžu kontaktinformāciju, kurās var iegūt attiecīgo informāciju, kā arī norādīt datumu un vietu, kur šī informācija tiks izplatīta sabiedrībai.
77 Šīs tiesību normas par sabiedrības līdzdalību ir jāinterpretē, ņemot vērā Orhūsas konvencijas tiesību normas, kurām, kā izriet no Direktīvas 2003/35, ar ko daļēji tika grozīta Direktīva 96/61, preambulas 5. apsvēruma, ir “atbilstīgi jāpieskaņo” Savienības tiesību akti (2011. gada 12. maija spriedums lietā C‑115/09 Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland, Landesverband Nordrhein‑Westfalen, Krājums, I‑3673. lpp., 41. punkts). Minētās konvencijas 6. panta 6. punktā ir noteikts, ka ieinteresētajai sabiedrības daļai ir jābūt iespējai saņemt visu informāciju, kas attiecas uz lēmumu pieņemšanas procesu saistībā ar atļaujas izsniegšanu minētās konvencijas I pielikumā minētajām darbībām, tostarp attiecībā uz atkritumu poligoniem, kuros dienā apglabā vairāk par 10 tonnām atkritumu vai kuru kopējā ietilpība ir lielāka par 25 000 tonnām atkritumu.
78 Tādējādi sabiedrībai, uz kuru attiecas Direktīvā 96/61 paredzētais atļauju izsniegšanas process, faktiski ir jābūt pieejamai visai informācijai, kam ir nozīme minētajā procesā.
79 No lēmuma uzdot prejudiciālu nolēmumu un no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pilsētplānošanas lēmums par pamatlietā aplūkojamās iekārtas ierīkošanu ir viens no pasākumiem, uz kuru pamata tiks pieņemts galīgais lēmums par to, vai atļaut vai neatļaut šo iekārtu, un tajā ir ietverta informācija par projekta ietekmi uz vidi, par nosacījumiem, kas noteikti apsaimniekotājam šīs ietekmes samazināšanai, par iebildumiem, kurus norādīja pilsētplānošanas procesā iesaistītās puses, un par iemesliem, kas ir pamatojuši kompetentās iestādes izvēli pieņemt šo pilsētplānošanas lēmumu. Turklāt piemērojamos valsts tiesību aktos ir noteikts, ka tas ir jāpievieno pieteikumam izsniegt atļauju, kas tiek iesniegts atbildīgajā iestādē. No tā izriet, ka minētais pilsētplānošanas lēmums ir jāuzskata par tādu, kurā ir ietverta nozīmīgā informācija Direktīvas 96/61 V pielikuma izpratnē, un ka tādējādi ieinteresētajai sabiedrības daļai principā ir jābūt iespējai tai piekļūt minētās iekārtas atļaujas izsniegšanas procedūras laikā.
80 Turklāt no Direktīvas 96/61 15. panta 4. punkta izriet, ka ieinteresētās sabiedrības daļas līdzdalību var ierobežot ar Direktīvas 90/313 3. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem ierobežojumiem. Savukārt pamatlietas faktisko apstākļu rašanās brīdī Direktīva 90/313 bija atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2003/4. Ņemot vērā šai pēdējai minētajai direktīvai pievienoto atbilstības tabulu, pienākumu saskaņot Savienības tiesisko regulējumu ar Orhūsas konvenciju un Direktīvas 96/61 15. panta redakciju, kas tika saglabāta pēdējās kodifikācijas laikā, kura tika veikta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Direktīvu 2008/1/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (OV L 24, 8. lpp.), jāuzskata, ka Direktīvas 96/61 15. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir sniegta atsauce uz Direktīvas 2003/4 4. panta 1., 2. un 4. punktā paredzētajiem ierobežojumiem.
81 Saskaņā ar minētā 4. panta 2. punkta pirmās daļas d) punktu dalībvalstis var paredzēt, ka [vides] informācijas pieprasījumu noraida, ja informācijas izpaušana var kaitēt komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitātei, ja šādu konfidencialitāti paredz valsts vai Savienības tiesību akti, lai aizsargātu likumīgas saimnieciskas intereses.
82 Tomēr, ņemot vērā tostarp kādas no Direktīvā 96/61 paredzēto darbību atrašanās vietas nozīmību un kā izriet no šī sprieduma 79. punkta, tā tas nevar būt tāda lēmuma gadījumā, ar kuru valsts iestāde, ievērojot piemērojamos pilsētplānošanas noteikumus, ļauj izvietot iekārtu, kam ir piemērojama šī direktīva.
83 Pat ja tiktu uzskatīts, ka nevar izslēgt, ka izņēmuma gadījumā atsevišķa informācija, kas ir iekļauta pilsētplānošanas lēmuma pamatojumā, var ietvert konfidenciālu komercinformāciju vai rūpniecisko informāciju, šajā gadījumā nav šaubu par to, ka šādas informācijas konfidencialitātes aizsardzība, pārkāpjot Direktīvas 2003/4 4. panta 4. punktu, tika izmantota, lai liegtu ieinteresētajai sabiedrībai jebkādu, pat daļēju piekļuvi pilsētplānošanas lēmumam par pamatlietā aplūkotās iekārtas izvietošanu.
84 No tā izriet, ka atteikumu izplatīt ieinteresētajai sabiedrības daļai pilsētplānošanas lēmumu par pamatlietā aplūkotās iekārtas izvietošanu pirmās instances administratīvā procesa laikā nevar attaisnot ar Direktīvas 96/61 15. panta 4. punktā norādīto izņēmumu. Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāuzzina, vai piekļuve šim lēmumam, kas ieinteresētajai sabiedrības daļai tika atļauta otrās instances administratīvajā procesā, ir pietiekama, lai labotu pirmās instances administratīvajā procesā radušos procesuālo noteikumu pārkāpumu un attiecīgi novērstu Direktīvas 96/61 15. panta pārkāpumu.
85 Ja nav Savienības tiesiskā regulējuma attiecīgajā jomā, procesuālie noteikumi prasību iesniegšanai, kas paredzēti, lai nodrošinātu to tiesību aizsardzību, kas attiecīgajām personām pienākas atbilstoši Savienības tiesībām, ir katras dalībvalsts iekšējās tiesiskās kārtības jautājums, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav nelabvēlīgāki par noteikumiem, kuros reglamentētas līdzīgas prasības valsts tiesībās (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai ārkārtīgi sarežģītu ar Savienības tiesisko kārtību piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (1995. gada 14. decembra spriedums lietā C‑312/93 Peterbroeck, Recueil, I‑4599. lpp., 12. punkts, kā arī 2012. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑378/10 VALE Építési, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 Attiecībā uz līdzvērtības principu ir jāatzīmē, ka atbilstoši tam visiem noteikumiem, kas ir piemērojami prasībām, ir jābūt vienādi piemērojamiem gan prasībām, kas ir pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumu, gan prasībām, kas ir pamatotas ar valsts tiesību neievērošanu (it īpaši skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu lietā C‑591/10 Littlewoods Retail u.c, 31. punkts, kā arī 2012. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑249/11 Byankov, 70. punkts). Tādējādi valsts tiesai ir jāpārbauda, vai valsts tiesības ļauj labot salīdzināmus valsts procesuālo noteikumu pārkāpumus otrās instances administratīvā procesa laikā.
87 Attiecībā uz efektivitātes principu – kaut arī Savienības tiesības nevar nepieļaut, ka piemērojamie valsts tiesību akti noteiktos gadījumos atļauj legalizēt darbības vai pasākumus, kuri ir pretrunā šiem tiesību aktiem, šāda iespēja ir pakļauta nosacījumam, ka tā nedrīkst sniegt ieinteresētajām personām iespēju neievērot Savienības tiesību aktus vai izvairīties no to piemērošanas, un to var piemērot tikai izņēmuma gadījumos (2008. gada 3. jūlija spriedums lietā C‑215/06 Komisija/Īrija, Krājums, I‑4911. lpp., 57. punkts).
88 Šajā saistībā ir jānorāda, ka Direktīvas 96/61 15. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums attiecīgajai sabiedrības daļai laikus dot reālas iespējas piedalīties procedūrā, kas skar atļaujas izsniegšanu. Šī tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā minētās direktīvas preambulas 23. apsvērumu, saskaņā ar kuru sabiedrībai pirms jebkura lēmuma pieņemšanas ir jābūt pieejamai informācijai par iesniegtajiem pieteikumiem atļauju saņemšanai jaunām iekārtām, un Orhūsas konvencijas 6. pantu, kurā, pirmkārt, ir paredzēts, ka sabiedrības dalībai ir jāsākas jau procesa sākumā, proti, kad vēl ir iespējami jebkādi risinājumi un kad var īstenot faktisku sabiedrības dalību procesā, un, otrkārt, ka attiecīgā informācija ir jāsaņem, tiklīdz tas ir iespējams. No tā izriet, ka attiecīgās sabiedrības daļas rīcībā ir jābūt visai nozīmīgajai informācijai jau pirmās instances administratīvā procesa stadijā, pirms tiek pieņemts pirmais lēmums, ja vien šī informācija ir pieejama brīdī, kad notiek šis procesa posms.
89 Attiecībā uz jautājumu, vai efektivitātes princips nepieļauj situācijas labošanu otrās instances procesā, nododot sabiedrībai attiecīgos dokumentus, kas nebija pieejami pirmās instances administratīvā procesa laikā, no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu otrās instances administratīvā iestāde var grozīt pirmās instances administratīvo lēmumu. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, vai, pirmkārt, otrās instances administratīvā procesa ietvaros joprojām ir iespējami jebkādi risinājumi Direktīvas 96/61 15. panta 1. punkta izpratnē, kas jāinterpretē, ņemot vērā Orhūsas konvencijas 6. panta 4. punktu, un vai, otrkārt, situācijas labošana šajā procesa stadijā, nododot ieinteresētās sabiedrības daļas rīcībā attiecīgos dokumentus, minētajai sabiedrībai joprojām ļauj īstenot faktisku ietekmi uz lēmuma pieņemšanas procesa iznākumu.
90 Tādējādi efektivitātes principam nav pretrunā tas, ka nepamatots atteikums nodot ieinteresētās sabiedrības daļas rīcībā pamatlietā aplūkoto pilsētplānošanas lēmumu pirmās instances administratīvā procesa laikā var tikt labots otrās instances administratīvā procesa laikā ar nosacījumu, ka joprojām ir iespējami jebkādi risinājumi un ka situācijas labošana šajā procesa stadijā ieinteresētajai sabiedrības daļai joprojām ļauj īstenot faktisku ietekmi uz lēmuma pieņemšanas procesa iznākumu, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
91 Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 96/61 ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– tā nosaka, ka ieinteresētajai sabiedrības daļai ir jābūt piekļuvei pilsētplānošanas lēmumam, kāds ir aplūkots pamatlietā, jau kopš procedūras attiecīgās iekārtas atļaujas saņemšanai sākuma;
– tā neļauj atbildīgajām valsts iestādēm ieinteresētajai sabiedrības daļai liegt piekļuvi šādam lēmumam, pamatojoties uz komercinformācijas vai rūpnieciskās informācijas konfidencialitātes aizsardzību, ko paredz valsts vai Savienības tiesību akti, lai aizsargātu likumīgas saimnieciskas intereses, un
– tai nav pretrunā tas, ka nepamatots atteikums nodot ieinteresētās sabiedrības daļas rīcībā pilsētplānošanas lēmumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, pirmās instances administratīvā procesa laikā var tikt labots otrās instances administratīvā procesa laikā ar nosacījumu, ka joprojām ir iespējami jebkādi risinājumi un ka situācijas labošana šajā procesa stadijā attiecīgajai sabiedrības daļai joprojām ļauj īstenot faktisku ietekmi uz lēmuma pieņemšanas procesa iznākumu, kas ir jāpārbauda valsts tiesai.
Par trešo jautājumu
92 Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 85/337 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj, ka atzinuma par projekta ietekmes uz vidi novērtējumu spēkā esamība var tikt likumīgi pagarināta vairākus gadus pēc tā pieņemšanas, un vai tā nosaka, ka šādā gadījumā ir jāveic jauns minētā projekta ietekmes uz vidi novērtējums.
93 Šajā saistībā inšpekcia, kā arī Slovākijas un Čehijas valdības norāda, ka iesniedzējtiesas aplūkotajā situācijā Direktīva 85/337 nevar būt piemērojama ratione temporis.
94 Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, princips, ka projektiem, kuriem var būt būtiska ekoloģiskā ietekme, veic ietekmes uz vidi novērtējumu, neattiecas uz gadījumiem, kad projekta atļaujas pieteikums ir oficiāli iesniegts pirms Direktīvas 85/337 transponēšanas termiņa beigu datuma (1995. gada 11. augusta spriedums lietā C‑431/92 Komisija/Vācija, Recueil, I‑2189. lpp., 29. un 32. punkts, kā arī 1998. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑81/96 Gedeputeerde Staten van Noord‑Holland, Recueil, I‑3923. lpp., 23. punkts).
95 Šī direktīva galvenokārt attiecas uz liela mēroga projektiem, kuru īstenošanai ļoti bieži ir vajadzīgs ilgs laiks. Tādējādi nebūtu labi, ja procedūras, kas jau valsts mērogā ir sarežģītas, tiktu apgrūtinātas un ieilgtu direktīvā paredzētu specifisku prasību dēļ un ja tās ietekmētu jau radušās situācijas (iepriekš minētais spriedums lietā Gedeputeerde Staten van Noord‑Holland, 24. punkts).
96 Šajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pasākumus pamatlietā aplūkotā atkritumu poligona projekta īstenošanas atļaujas saņemšanai apsaimniekotājs uzsāka 1998. gada 16. decembrī, iesniedzot pieteikumu par minētā projekta ietekmes uz vidi novērtējumu. No Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.), 2. panta izriet, ka Direktīva 85/337 Slovākijas Republikā bija jāievieš, sākot no šīs dalībvalsts pievienošanās dienas Savienībai, proti, 2004. gada 1. maijā.
97 Tomēr ir jānorāda, ka, lai Slovākijas iestādes piešķirtu atļauju pamatlietā aplūkojamā atkritumu poligona izveidei, bija nepieciešamas trīs secīgas procedūras, katru no tām noslēdzot ar lēmuma pieņemšanu.
98 Apsaimniekotāja pieteikumi par divām pirmajām procedūrām tika iesniegti attiecīgi 1998. gada 16. decembrī un 2002. gada 7. augustā, proti, pirms bija beidzies termiņš Direktīvas 85/337 transponēšanai. Turpretī pieteikums integrētās atļaujas saņemšanai tika iesniegts 2007. gada 25. septembrī, proti, pēc šī termiņa beigām. Tādējādi ir jānosaka, vai var uzskatīt, ka divu pirmo pieteikumu iesniegšana norāda uz oficiālu atļaujas izsniegšanas procedūras uzsākšanu šī sprieduma 94. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.
99 Šajā saistībā vispirms ir jākonstatē, ka šajos abos pirmajos procedūras posmos iesniegtos pieteikumus nevar sajaukt ar vienkāršu neformālu sazināšanos, kas nevar norādīt uz oficiālu atļaujas izsniegšanas procedūras uzsākšanu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 32. punkts).
100 Turklāt ir jānorāda, ka 1999. gadā pabeigtā ietekmes uz vidi novērtēšana tika veikta, atļautu atkritumu poligona projekta, kas ir integrētās atļaujas priekšmets, īstenošanu. Procedūras tālākā norise un tostarp celtniecības atļaujas izsniegšana ir balstīta uz šo novērtējumu. Kā ģenerāladvokāte norādīja savu secinājumu 115. punktā, tam, ka saskaņā ar Slovākijas tiesībām ietekmes uz vidi novērtējums tiek veikts šķirti no pašas atļaujas izsniegšanas procedūras, nevajadzētu paplašināt Direktīvas 85/337 piemērojamību laikā.
101 Tāpat no šī sprieduma 79. punktā norādītajiem apsvērumiem izriet, ka pilsētplānošanas lēmums par pamatlietā aplūkotā atkritumu poligona izveidi ir uzskatāms par neatņemamu posmu tam, lai apsaimniekotājam tiktu izsniegta atļauja īstenot attiecīgo atkritumu poligona projektu. Turklāt šajā lēmumā ir noteikts zināms skaits nosacījumu, kas apsaimniekotājam ir jāievēro projekta īstenošanas laikā.
102 Saistībā ar salīdzināmas procedūras izvērtējumu Tiesa uzskatīja, ka datums, kam ir jābūt par atskaites punktu, lai noteiktu direktīvas, ar kuru tiek noteikts ietekmes uz vidi novērtējums, piemērojamību laikā, ir tas, kad projekts tika oficiāli iesniegs, jo dažādi projekta pārbaudes posmi ir tik cieši saistīti, ka kopā veido sarežģītu darbību (2006. gada 23. marta spriedums lietā C‑209/04 Komisija/Austrija, Krājums, I‑2755. lpp., 58. punkts).
103 Visbeidzot no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atļaujas izsniegšanu Direktīvas 85/337 izpratnē var veidot vairāku atsevišķu lēmumu kopums, ja valsts procesam, saskaņā ar kuru attīstītājs var uzsākt darbus, lai īstenotu savu projektu, ir vairāki secīgi posmi (šajā ziņā skat. 2004. gada 7. janvāra spriedumu lietā C‑201/02 Wells, Recueil, I‑723. lpp., 52. punkts, un 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C‑508/03 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājums, I‑3969. lpp., 102. punkts). No tā izriet, ka šādā gadījumā par projekta atļaujas izsniegšanas pieteikuma oficiālās iesniegšanas datumu ir jānosaka diena, kad attīstītājs ir iesniedzis pieteikumu, lai uzsāktu procesa pirmo posmu.
104 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pieteikuma par pamatlietā aplūkotā atkritumu poligona projekta atļaujas izsniegšanu oficiālā iesniegšana ir notikusi pirms Direktīvas 85/377 transponēšanas termiņa beigām. Tādējādi pienākumi, kas izriet no šīs direktīvas, nav piemērojami šim projektam un līdz ar to uz trešo jautājumu nav jāatbild.
Par ceturto jautājumu
105 Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 96/61 1. un 15.a pants, lasot tos kopā ar Orhūsas konvencijas 6. un 9. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ieinteresētajai sabiedrības daļai šīs direktīvas 15.a pantā paredzētās prasības ietvaros ir jābūt iespējai lūgt tiesai vai neatkarīgai un objektīvai ar likumu izveidotai atbildīgajai institūcijai likt veikt pagaidu pasākumus, lai īslaicīgi apturētu atļaujas piemērošanu minētās direktīvas 4. panta izpratnē, kamēr tiek gaidīta galīgā lēmuma pieņemšana.
106 Saskaņā ar procesuālās autonomijas principu un ievērojot ekvivalences un efektivitātes principus, dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz Orhūsas konvencijas 9. panta un Direktīvas 96/61 15.a panta īstenošanu. Konkrētāk, to ziņā ir noteikt, kurai tiesai vai neatkarīgai un objektīvai ar likumu izveidotai institūcijai ir kompetence izskatīt šajās tiesību normās paredzētās prasības un saskaņā ar kādu procesuālo kārtību, ja iepriekš minētās tiesību normas ir ievērotas (pēc analoģijas skat. 2011. gada 18. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑128/09 līdz C‑131/09, C‑134/09 un C‑135/09 Boxus u.c., Krājums, I‑9711. lpp., 52. punkts).
107 Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesai, izskatot ar Savienības tiesībām saistītu strīdu, ir jābūt iespējai noteikt pagaidu pasākumus, lai garantētu pilnīgu efektivitāti tiesas nolēmumam, kas jāpieņem par tiesību pastāvēšanu, kuras ir pamatotas ar Savienības tiesībām (1990. gada 19. jūnija spriedums lietā C‑213/89 Factortame u.c., Recueil, I‑2433. lpp., 21. punkts, kā arī 2007. gada 13. marta spriedums lietā C‑432/05 Unibet, Krājums, I‑2271. lpp., 67. punkts).
108 Jāpiebilst, ka tiesības iesniegt Direktīvas 96/61 15.a pantā paredzēto prasību ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi. Tiesa jau ir nolēmusi, ka šis mērķis, kā tas definēts minētās direktīvas 1. pantā, ir panākt piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli, nosakot pasākumus, kas paredzēti, lai novērstu vai samazinātu emisijas gaisā, ūdenī un zemē, ko rada I pielikumā minētās darbības, lai sasniegtu augstu vides aizsardzības līmeni (2009. gada 22. janvāra spriedums lietā C‑473/07 Association nationale pour la protection des eaux et rivières un OABA, Krājums, I‑319. lpp., 25. punkts, kā arī 2011. gada 15. decembra spriedums lietā C‑585/10 Møller, Krājums, I‑13407. lpp., 29. punkts).
109 Taču Direktīvas 96/61 15.a pantā paredzētās prasības celšana neļautu efektīvi novērst minēto piesārņojumu, ja nebūtu iespējams izvairīties no tā, ka iekārta, kurai, iespējams, atļauja ir piešķirta, pārkāpjot šo direktīvu, turpina darboties, līdz tiek sagaidīts galīgais lēmums par minētās atļaujas tiesiskumu. No tā izriet, ka tiesību celt minētājā 15.a pantā paredzēto prasību efektivitātes nodrošināšana pieprasa, lai ieinteresētās sabiedrības daļai būtu tiesības pieprasīt tiesai vai neatkarīgai un objektīvai ar likumu izveidotai atbildīgajai institūcijai veikt pagaidu pasākumus, lai novērstu šo piesārņojumu, tostarp vajadzības gadījumā īslaicīgi apturot apstrīdēto atļauju.
110 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 96/61 15.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ieinteresētajai sabiedrības daļai šajā tiesību normā paredzētās prasības ietvaros ir jābūt iespējai lūgt tiesai vai neatkarīgai un objektīvai ar likumu izveidotai atbildīgajai institūcijai likt veikt pagaidu pasākumus, lai īslaicīgi apturētu atļaujas piemērošanu šīs direktīvas 4. panta izpratnē, kamēr tiek gaidīta galīgā lēmuma pieņemšana.
Par piekto jautājumu
111 Uzdodot piekto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai valsts tiesas nolēmums, kas pieņemts valsts procesa ietvaros, ar kuru tiek īstenoti pienākumi, kas izriet no Direktīvas 96/61 15.a panta un Orhūsas konvencijas 9. panta 2. un 4. punkta, ar kuru tiek atcelta atļauja, kas tika piešķirta, pārkāpjot minētās direktīvas noteikumus, var tikt uzskatīts par nepamatotu apdraudējumu apsaimniekotāja tiesībām uz īpašumu, kas ir aizsargātas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu.
112 Kā ģenerāladvokāte norādīja savu secinājumu 182.–184. punktā, Direktīvā 96/61 paredzētie nosacījumi ierobežo īpašumtiesību uz teritoriju, kas ir saistīta ar direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošo iekārtu, izmantošanu.
113 Tomēr tiesības uz īpašumu nav absolūta prerogatīva, un tās ir jāapskata, ņemot vērā to funkcijas sabiedrībā. Tā rezultātā šo tiesību izmantošanai var tikt piemēroti ierobežojumi ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst vispārējo interešu mērķiem un attiecībā uz vēlamo mērķi nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu traucējumu, kas apdraud tādējādi garantēto tiesību pašu būtību (2008. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 355. punkts, kā arī 2010. gada 9. marta spriedums apvienotajās lietās C‑379/08 un C‑380/08 ERG u.c., Krājums, I‑2007. lpp., 80. punkts).
114 Attiecībā uz iepriekš minētajiem vispārējo interešu mērķiem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šo mērķu vidū ir vides aizsardzība, un tādējādi tā var attaisnot ierobežojumu tiesību uz īpašumu izmantošanai (skat. 1985. gada 7. februāra spriedumu lietā 240/83 ADBHU, Recueil, 531. lpp., 13. punkts; 1988. gada 20. septembra spriedumu lietā 302/86 Komisija/Dānija, Recueil, 4607. lpp., 8. punkts; 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑213/96 Outokumpu, Recueil, I‑1777. lpp., 32. punkts, kā arī iepriekš minēto 2010. gada 9. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑379/08 un C‑380/08 ERG u.c., 81. punkts).
115 Kas attiecas uz aplūkoto tiesību uz īpašumu apdraudējuma samērīgumu, ja šādu apdraudējumu var noteikt, pietiek konstatēt, ka Direktīvā 96/61 ir noteikts līdzsvars starp prasībām, kas noteiktas ar šīm tiesībām, un prasībām, kas saistītas ar vides aizsardzību.
116 Tādējādi uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka valsts tiesas lēmums, kas pieņemts valsts procesa ietvaros, ar kuru tiek īstenoti pienākumi, kas izriet no Direktīvas 96/61 15.a panta un Orhūsas konvencijas 9. panta 2. un 4. punkta, ar kuru tiek atcelta atļauja, kas tika piešķirta, pārkāpjot minētās direktīvas noteikumus, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par nepamatotu apdraudējumu apsaimniekotāja tiesībām uz īpašumu, kas ir aizsargātas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu.
Par tiesāšanās izdevumiem
117 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kāda ir iesniedzējtiesa, ir pienākums pēc savas ierosmes iesniegt Eiropas Savienības Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pat ja tai lieta ir nodota atpakaļ izskatīšanā pēc tam, kad tās pirmo nolēmumu izskatīja attiecīgās dalībvalsts konstitucionālā tiesa kasācijas kārtībā, un ja valsts tiesību aktos ir noteikts, ka tai lieta ir jāizskata, ievērojot šīs pēdējās minētās tiesas pausto juridisko viedokli;
2) Padomes 1996. gada 24. septembra Direktīva 96/61/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. janvāra Regulu (EK) Nr. 166/2006, ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– tā nosaka, ka ieinteresētajai sabiedrības daļai ir jābūt piekļuvei pilsētplānošanas lēmumam, kāds ir aplūkots pamatlietā, jau kopš procedūras attiecīgās iekārtas atļaujas saņemšanai sākuma;
– tā neļauj atbildīgajām valsts iestādēm ieinteresētajai sabiedrības daļai liegt piekļuvi šādam lēmumam, pamatojoties uz komercinformācijas vai rūpnieciskās informācijas konfidencialitātes aizsardzību, ko paredz valsts vai Savienības tiesību akti, lai aizsargātu likumīgas saimnieciskas intereses, un
– tai nav pretrunā tas, ka nepamatots atteikums nodot ieinteresētās sabiedrības daļas rīcībā pilsētplānošanas lēmumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, pirmās instances administratīvā procesa laikā var tikt labots otrās instances administratīvā procesa laikā ar nosacījumu, ka joprojām ir iespējami jebkādi risinājumi un ka situācijas labošana šajā procesa stadijā attiecīgajai sabiedrības daļai joprojām ļauj īstenot faktisku ietekmi uz lēmuma pieņemšanas procesa iznākumu, kas ir jāpārbauda valsts tiesai;
3) Direktīvas 96/61, kas grozīta ar Regulu Nr. 166/2006, 15.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ieinteresētajai sabiedrības daļai šajā tiesību normā paredzētās prasības ietvaros ir jābūt iespējai lūgt tiesai vai neatkarīgai un objektīvai ar likumu izveidotai atbildīgajai institūcijai likt veikt pagaidu pasākumus, lai īslaicīgi apturētu atļaujas piemērošanu minētās direktīvas 4. panta izpratnē, kamēr tiek gaidīta galīgā lēmuma pieņemšana;
4) valsts tiesas lēmums, kas pieņemts valsts procesa ietvaros, ar kuru tiek īstenoti pienākumi, kuri izriet no Direktīvas 96/61, kas grozīta ar Regulu Nr. 166/2006, 15.a panta un Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā un Eiropas Kopienu vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK, 9. panta 2. un 4. punkta, ar kuru tiek atcelta atļauja, kas tika piešķirta, pārkāpjot minētās direktīvas noteikumus, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par nepamatotu apdraudējumu apsaimniekotāja tiesībām uz īpašumu, kas ir aizsargātas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu.
[Paraksti]