Language of document : ECLI:EU:C:2021:211

Lieta C900/19

One Voice
un
Ligue pour la protection des oiseaux

pret

Ministre de la Transition écologique et solidaire

(Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

 Tiesas (pirmā palāta) 2021. gada 17. marta spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Direktīva 2009/147/EK – Savvaļas putnu aizsardzība – 5. un 8. pants – Aizliegums izmantot jebkādu putnu sagūstīšanas metodi – 9. panta 1. punkts – Atļauja atkāpes veidā izmantot šādu tradicionāli izmantotu metodi – Nosacījumi – Cita pieņemama risinājuma neesamība – “Cita pieņemama risinājuma” neesamības pamatojums, atsaucoties vienīgi uz šīs tradicionālās metodes saglabāšanu – Sagūstīšanas selektivitāte – Valsts tiesiskais regulējums, kurā atļauta putnu sagūstīšana, izmantojot “putnu” līmi

1.        Vide – Savvaļas putnu aizsardzība – Direktīva 2009/147 – Dalībvalstu īstenota izpilde – Atkāpe no aizlieguma nonāvēt vai sagūstīt aizsargājamās sugas – Nosacījumi – Cita pieņemama risinājuma neesamība – Prasība par detalizētu pamatojumu, kas ir balstīts uz labākajām zinātnes atziņām šajā jomā

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147 9. panta 1. un 2. punkts)

(skat. 29.–32. punktu)

2.        Vide – Savvaļas putnu aizsardzība – Direktīva 2009/147 – Dalībvalstu īstenota izpilde – Atkāpe no aizlieguma nonāvēt vai sagūstīt aizsargājamās sugas – Nosacījumi – Cita pieņemama risinājuma neesamība – Putnu sagūstīšanas metodes tradicionālais raksturs, ar kuru pašu par sevi vien nepietiek, lai varētu konstatēt šo neesamību

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147 9. panta 1. un 2. punkts)

(skat. 35.–44. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.        Vide – Savvaļas putnu aizsardzība – Direktīva 2009/147 – Dalībvalstu īstenota izpilde – Atkāpe no aizlieguma nonāvēt vai sagūstīt aizsargājamās sugas – Nosacījumi – Saprātīga noteiktu putnu izmantošana nelielos daudzumos – Prasība par sagūstīšanas selektivitāti – Sagūstīšanas metode, kas nav letāla – Kritēriji – Nejauši sagūstīšanas gadījumi ierobežotā apjomā un uz ierobežotu laiku, putnus atbrīvojot bez kaitējuma, izņemot nebūtisku kaitējumu

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

(skat. 52.–71. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

Rezumējums

Dalībvalsts nevar atļaut tādu putnu sagūstīšanas metodi, kura izraisa nejaušas sagūstīšanas gadījumus, ja tie attiecīgajām sugām var nodarīt kaitējumu, kas nav tikai nebūtisks

Tas, ka putnu sagūstīšanas metode kā, piemēram, medības, izmantojot “putnu” līmi, ir tradicionāla, pats par sevi nav pietiekami, lai konstatētu, ka to nevar aizstāt ne ar vienu citu pieņemamu risinājumu

Apvienības One Voice un Ligue pour la protection des oiseaux apstrīd “putnu” līmes izmantošanu putnu sagūstīšanai. Tās cēla prasības Conseil d’État (Valsts padome, Francija), lai apstrīdētu tiesisko regulējumu, ar kuru dažos Francijas departamentos tiek atļauta “putnu” līmes izmantošana (1). Prasību pamatojumam abas apvienības apgalvoja, ka nav ievērotas Putnu direktīvas (2) tiesību normas, it īpaši tās 9. pants, kurā ir noteiktas prasības un nosacījumi, ar kādiem kompetentās iestādes var atkāpties it īpaši no šīs direktīvas 8. pantā un IV pielikuma a) punktā paredzētā aizlieguma medīt, izmantojot “putnu” līmi.

Šādos apstākļos Conseil d’État lūdza Tiesai šo Putnu direktīvas tiesību normu interpretāciju. Savā spriedumā Tiesa sniedz precizējumus par kompetento iestāžu iespēju atkāpties no šīs direktīvas 8. pantā paredzētā aizlieguma medībās izmantot dažas aizsargājamo putnu sagūstīšanas metodes.

Tiesas vērtējums

Pirmkārt, Tiesa nospriež, ka Putnu direktīvas 9. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka putnu sagūstīšanas metodes tradicionālais raksturs pats par sevi nav pietiekams, lai konstatētu, ka šo metodi nevar aizstāt ne ar vienu citu pieņemamu risinājumu šīs tiesību normas izpratnē.

Spriedumā tā vispirms atgādina, ka, īstenojot atkāpes noteikumus, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka ikviena iejaukšanās, kas ietekmē aizsargājamās sugas, tiek atļauta, tikai pamatojoties uz precīzi un pietiekami pamatotiem lēmumiem, kuros ir norādes uz Putnu direktīvas 9. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem iemesliem, nosacījumiem un prasībām. Šajā ziņā tiek precizēts, ka valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek izmantots atkāpes režīms, neatbilst nosacījumiem par pienākumu norādīt pamatojumu, ja tajā ir ietverta viena vienīga norāde, ka nepastāv cits pieņemams risinājums, un šī norāde nav pamatota ne ar kādu detalizētu pamatojumu, kas būtu balstīts uz labākajām zinātnes atziņām šajā jomā.

Turpinājumā Tiesa uzsver, ka, lai gan tradicionālās medību metodes var tikt uzskatītas par “saprātīgu izmantošanu”, kas ir atļauta ar Putnu direktīvu, tomēr tradicionālo darbību uzturēšana nevar veidot autonomu atkāpi no šajā direktīvā noteiktās aizsardzības sistēmas.

Visbeidzot, Tiesa atgādina, ka, kompetentajai iestādei pārbaudot, vai nepastāv citi pieņemami risinājumi, ir jāsalīdzina dažādi atkāpes režīma nosacījumiem atbilstoši risinājumi, lai noteiktu, kurš šķiet vispieņemamākais. Šai nolūkā, tā kā, nosakot un īstenojot Savienības politiku noteiktās jomās, Savienībai un dalībvalstīm saskaņā ar LESD 13. pantu ir jāvelta pienācīga uzmanība dzīvnieku labturības prasībām, alternatīvo risinājumu pieņemamais raksturs ir jānovērtē, ņemot vērā saprātīgas izvēles un labākos pieejamos tehniskos paņēmienus. Tiesa norāda, ka šādi risinājumi šķiet pastāvam. Tā jau ir nospriedusi, ka aizsargājamo sugu audzēšana un pavairošana nebrīvē, ja tā ir iespējama, var būt cits pieņemams risinājums un ka arī likumīgi noķertu un turētu putnu transportēšana ir saprātīga izmantošana. Šajā ziņā apstāklis, ka valsts tiesiskā regulējuma dēļ attiecīgo sugu audzēšana un pavairošana nebrīvē plašā mērogā vēl nav iespējama, pats par sevi nevar likt apšaubīt šo risinājumu atbilstību.

Otrkārt, Tiesa nospriež, ka Putnu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas, atkāpjoties no šīs direktīvas 8. panta, atļauj izmantot tādu sagūstīšanas metodi, kura izraisa nejaušas sagūstīšanas gadījumus, ja tie, pat būdami neliela apjoma un uz ierobežotu laiku, var nodarīt sagūstītajām sugām, kas nav mērķsugas, kaitējumu, kas nav nebūtisks.

Tiesa atgādina, ka dalībvalstis var atkāpties no noteiktu medību metožu aizlieguma it īpaši ar nosacījumu, ka šīs metodes ļauj noteiktus putnus sagūstīt izlases veidā. Šajā ziņā tā precizē, ka, lai novērtētu metodes selektivitāti, ir jāņem vērā ne vien šīs metodes īstenošanas veids un tās paredzamo nejaušas sagūstīšanas gadījumu apjoms attiecībā uz putniem, kas nav mērķa putni, bet arī tās iespējamās sekas uz sagūstītajām sugām, kuras attiecas uz sagūstītajiem putniem radīto kaitējumu.

Tādējādi neletālas sagūstīšanas metodes, kas izraisa nejaušas sagūstīšanas gadījumus, selektivitātes nosacījums var tikt izpildīts tikai tad, ja tie ir ierobežota apjoma, proti, attiecas tikai uz ļoti nelielu skaitu un uz ierobežotu laiku nejauši sagūstītu īpatņu, un ja šie īpatņi var tikt atbrīvoti bez cita kaitējuma kā vien tāda, kas ir nebūtisks. Tiesa konstatē, ka visticamāk – neietekmējot konstatācijas, kas galu galā jāveic Conseil d’État –, ka, neraugoties uz notīrīšanu, sagūstītie putni cieš nelabojamu kaitējumu, jo “putnu” līme pēc savas būtības var kaitēt visu sagūstīto putnu apspalvojumam.


1      Runa ir par pieciem 2018. gada 24. septembra dekrētiem par “putnu” līmes izmantošanu, lai sagūstītu pelēkos strazdus un melnos strazdus, kurus paredzēts izmantot kā pievilinātājputnus medību sezonās noteiktos Francijas departamentos (2018. gada 27. septembra JORF, teksti Nr. 10–13 un Nr. 15), kā arī 1989. gada 17. augusta dekrētu, kura priekšmets ir tāds pats (1989. gada 13. septembra JORF, 11560. lpp.).


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 2010, L 20, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Putnu direktīva”).