Lieta C‑13/05

Sonia      Chacón      Navas

pret

Eurest      Colectividades      SA

(JuzgadodeloSocialnº33deMadrid lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2000/78/EK – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un darba jomā – Invaliditātes jēdziens

Sprieduma kopsavilkums

1.        Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Robežas

(EKL 234. pants)

2.        Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un darba jomā – Direktīva 2000/78

(Padomes Direktīvas 2000/78 1. pants)

3.        Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un darba jomā – Direktīva 2000/78

(Padomes Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkts un 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

4.        Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un darba jomā – Direktīva 2000/78

(Padomes Direktīvas 2000/78 1. pants)

1.        Atbilstoši EKL 234. pantā paredzētajai procedūrai, kas pamatota ar skaidru kompetences sadalījumu starp valsts tiesām un Tiesu, jebkāds konkrētas lietas faktisko apstākļu novērtējums ir valsts tiesas kompetencē. Tāpat arī tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo lēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, novērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību sprieduma taisīšanai, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Tā kā uzdotie jautājumi ir saistīti ar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem lēmums.

Izņēmuma situācijā Tiesai, lai pārbaudītu savu atbilstošo kompetenci, tomēr ir jāpārbauda apstākļi, kādos pie tās ir vērsusies valsts tiesa. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem un priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav faktu vai juridisku pierādījumu, kas ir nepieciešami, lai uz tai uzdotajiem jautājumiem varētu sniegt lietderīgu atbildi.

(sal. ar 32. un 33. punktu)

2.        Uz personu, ko darba devējs ir atlaidis no darba tikai slimības dēļ, neattiecas kopējā sistēma, kas ar Direktīvu 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju [nodarbinātības un darba jomā], ir noteikta, lai apkarotu diskrimināciju invaliditātes dēļ.

Kaut arī jēdziens “invaliditāte” Direktīvas 2000/78 nozīmē ir jāsaprot kā ierobežojums, kas rodas fizisku, garīgu vai psihisku traucējumu dēļ un kas ir saistīts ar attiecīgās personas piedalīšanos profesionālajā dzīvē, jēdzienu “invaliditāte” un “slimība” vienkārša savstarpēja pielīdzināšana ir izslēgta. Minētās direktīvas 1. pantā izmantojot jēdzienu “invaliditāte”, likumdevējs apzināti ir izvēlējies jēdzienu, kas atšķiras no “slimības” jēdziena. Turklāt nozīme, ko Kopienas likumdevējs ir piešķīris pasākumiem, kuru mērķis ir pārveidot darbavietu atbilstoši invaliditātei, pierāda, ka tas bija paredzējis gadījumus, kuros piedalīšanās profesionālajā dzīvē ir traucēta ilgā laika posmā. Lai uz ierobežojumu attiektos jēdziens “invaliditāte”, ir jābūt iespējai, ka tas pastāvēs ilgu laiku.

Katrā ziņā Direktīvā 2000/78 nav nevienas norādes, kas ļautu domāt, ka, atsaucoties uz aizliegumu personu diskriminēt invaliditātes dēļ, darba ņēmēji tiek aizsargāti tad, ja viņi saslimst ar jebkuru slimību.

(sal. ar 43.–47. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.        Ar atlaišanu no darba saistītais aizliegums personu diskriminēt invaliditātes dēļ, kas paredzēts Direktīvas 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju [nodarbinātības un darba jomā], 2. panta 1. punktā un 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā, liedz personu atlaist no darba invaliditātes dēļ, ja atlaišanas pamatā, ņemot vērā pienākumu paredzēt pienācīgu darba vietas izveidošanu invalīdam, nav tas, ka attiecīgā persona nav kompetenta, nespēj vai nevar izpildīt galvenos attiecīgā amata uzdevumus.

(sal. ar 51. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

4.        Slimību nevar uzskatīt par iemeslu, kas ir pieskaitāms tiem iemesliem, attiecībā uz kuriem Direktīva 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju [nodarbinātības un darba jomā], aizliedz jebkādu diskrimināciju.

Nevienā no Līguma normām nav minēts aizliegums diskriminēt personu slimības dēļ. Vispārējais nediskriminācijas princips ir saistošs dalībvalstīm, ja valstī pastāvošā situācija, uz kuru attiecas pamata lieta, ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā. Tomēr no iepriekš minētā neizriet, ka Direktīvas 2000/78 piemērošanas joma pēc analoģijas ir jāpaplašina, iekļaujot tajā arī diskrimināciju, kas nav pamatota ar iemesliem, kuri pilnībā ir uzskaitīti šīs direktīvas 1. pantā.

(sal. ar 54., 56. un 57. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)