Language of document : ECLI:EU:C:2020:154

ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZBORDONA]

SECINĀJUMI,

sniegti 2020. gada 4. martā (1)

Apvienotās lietas C807/18 un C39/19

Telenor Magyarország Zrt.

pret

Nemzeti Média és Hírközlési Hatóság Elnöke

(Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Prejudiciālais jautājums – Telekomunikācijas – Regula (ES) 2015/2120 – 3. pants – Tiešo lietotāju tiesības – Piekļuve atvērtam internetam – Neitralitāte – Vienošanās vai komercprakse, kas ierobežo šo tiesību izmantošanu – Nulles tarifs – Privileģēta attieksme pret konkrētām lietojumprogrammām – Datplūsmas bloķēšana vai palēnināšana






1.        Ar Regulu (ES) 2015/2120 (2) Savienības likumdevējs pieņēma politisku lēmumu izveidot kopīgus noteikumus, kas nodrošinātu “interneta atvērtību” (3) visās dalībvalstīs, tostarp izvairoties no tā, ka tiešos lietotājus “ietekmē datplūsmas pārvaldības prakse, kas bloķē vai palēnina atsevišķas lietojumprogrammas vai pakalpojumus” (4).

2.        Ungārijā kāds interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs piedāvā saviem klientiem preferenciālas piekļuves tarifu plānus (ko sauc par “nulles tarifu”), kuru īpatnība ir tāda, ka noteiktu pakalpojumu un lietojumprogrammu datu augšupielāde netiek ieskaitīta tiešā lietotāja līgumā paredzētā datu apjoma patēriņā.

3.        Ungārijas iestāde uzskatīja, ka ar šo piedāvājumu, kuru es detalizēti apskatīšu vēlāk, ir pārkāpts Regulas 2015/2120 3. panta 3. punkts. Tās lēmums tika pārsūdzēts Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija), un šī tiesa pauž savas šaubas Tiesai, sniedzot tai iespēju pirmo reizi izteikt viedokli par minētās regulas interpretāciju.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Regula 2015/2120

4.        Saskaņā ar minētās regulas 1., 3., 6., 7., 8., 9. un 11. apsvērumu:

“(1)      Ar šo regulu ir paredzēts izveidot kopīgus noteikumus, lai interneta piekļuves pakalpojumu sniegšanā nodrošinātu vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret datplūsmu, un aizsargāt tiešo lietotāju tiesības. Ar to ir paredzēts aizsargāt tiešos lietotājus un vienlaikus garantēt ilgstošu interneta ekosistēmas kā inovāciju virzītājspēka funkcionēšanu. Reformām viesabonēšanas jomā būtu jārada tiešajiem lietotājiem pārliecība, ka, ceļojot Savienībā, viņi varēs saglabāt savienojamību, un ar laiku būtu jākļūst par cenu un citu nosacījumu tuvināšanas veicinātājām Savienībā.

[..]

(3)      Pēdējos gadu desmitos internets ir attīstījies kā atvērta platforma inovācijām ar nelieliem piekļuves šķēršļiem attiecībā uz tiešajiem lietotājiem, satura, lietojumprogrammu un pakalpojumu nodrošinātājiem un interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem. Pašreizējā tiesiskā regulējuma mērķis ir veicināt tiešo lietotāju spēju piekļūt informācijai un to izplatīt vai pēc savas izvēles izmantot lietojumprogrammas un pakalpojumus. Tomēr ievērojamu skaitu tiešo lietotāju ietekmē datplūsmas pārvaldības prakse, kas bloķē vai palēnina atsevišķas lietojumprogrammas vai pakalpojumus. Minētās tendences parāda, ka Savienības līmenī ir nepieciešami kopīgi noteikumi, lai nodrošinātu interneta atvērtību un izvairītos no iekšējā tirgus sadrumstalotības, ko rada atsevišķu dalībvalstu pieņemtie pasākumi.

[..]

(6)      Tiešajiem lietotājiem, izmantojot savu interneta piekļuves pakalpojumu, vajadzētu būt tiesībām bez diskriminācijas piekļūt informācijai un saturam un izplatīt to un izmantot un nodrošināt lietojumprogrammas un pakalpojumus. Šo tiesību izmantošanai nebūtu jāskar Savienības tiesības vai tie valsts tiesību akti, kuri atbilst Savienības tiesībām, attiecībā uz satura, lietojumprogrammu vai pakalpojumu likumību. Ar šo regulu netiecas reglamentēt nedz satura, lietojumprogrammu vai pakalpojumu likumību, nedz ar to tiecas reglamentēt ar tiem saistītas procedūras, prasības un aizsardzības pasākumus. Tādēļ uz minētajiem jautājumiem arī turpmāk attiecas Savienības tiesības vai valsts tiesību akti, kas atbilst Savienības tiesībām.

(7)      Lai izmantotu savas tiesības piekļūt informācijai un saturam un izplatīt to un izmantot un nodrošināt lietojumprogrammas un pakalpojumus pēc savas izvēles, tiešajiem lietotājiem vajadzētu būt iespējai brīvi vienoties ar interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem par tarifiem noteiktiem datu apjomiem un interneta piekļuves pakalpojuma ātrumam. Ar šādu vienošanos, kā arī jebkuru interneta piekļuves pakalpojuma sniedzēju komercpraksi nevajadzētu ierobežot minēto tiesību izmantošanu un tādējādi apiet šīs regulas noteikumus par piekļuves atvērtam internetam nodrošināšanu. Valstu regulatīvās un citas kompetentās iestādes būtu jāpilnvaro vērsties pret vienošanos vai komercpraksi, kas sava mēroga dēļ noved pie situācijām, kad tiešo lietotāju izvēle praksē tiek būtiski samazināta. Šajā sakarā vienošanos un komercprakses izvērtējumā būtu inter alia jāņem vērā to interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju, kā arī satura, lietojumprogrammu un pakalpojumu attiecīgās tirgus pozīcijas, kuri ir iesaistīti. Valstu regulatīvajām un citām kompetentajām iestādēm būtu – saistībā ar to pārraudzības un izpildes funkciju – jānosaka prasība iejaukties gadījumos, kad vienošanās vai komercprakses rezultātā tiktu apdraudēta tiešo lietotāju tiesību būtība.

(8)      Sniedzot interneta piekļuves pakalpojumus, minēto pakalpojumu sniedzējiem pret visu datplūsmu būtu jāattiecas vienlīdzīgi, bez diskriminācijas, ierobežojumiem vai iejaukšanās, neatkarīgi no tās sūtītāja vai saņēmēja, satura, lietojumprogrammas vai pakalpojuma, vai galiekārtas. Atbilstīgi Savienības tiesību vispārējiem principiem un iedibinātajai judikatūrai pret salīdzināmām situācijām nebūtu jāattiecas atšķirīgi, savukārt pret atšķirīgām situācijām nebūtu jāattiecas vienādi, ja vien šādai attieksmei nav objektīva pamatojuma.

(9)      Datplūsmas saprātīgas pārvaldības mērķis ir sekmēt tīklu resursu efektīvu izmantošanu un pārraides vispārējās kvalitātes optimizēšanu, reaģējot uz konkrētu datplūsmas kategoriju – un tādējādi pārraidītā satura, lietojumprogrammu un pakalpojumu – objektīvi atšķirīgajām pakalpojumu tehniskās kvalitātes prasībām. Saprātīgiem datplūsmas pārvaldības pasākumiem, ko piemēro interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji, vajadzētu būt pārredzamiem, nediskriminējošiem un samērīgiem, un tiem nevajadzētu būt balstītiem uz komerciāliem apsvērumiem. Prasība, lai datplūsmas pārvaldības pasākumi būtu nediskriminējoši, interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem neliedz īstenot tādus datplūsmas pārvaldības pasākumus, ar kuriem tiek diferencētas objektīvi atšķirīgas datplūsmas kategorijas, lai tādējādi optimizētu pārraides vispārējo kvalitāti. Lai optimizētu vispārējo kvalitāti un lietotāju pieredzi, jebkāda šāda diferenciācija būtu jāatļauj, tikai pamatojoties uz konkrētu datplūsmas kategoriju objektīvi atšķirīgām pakalpojumu tehniskās kvalitātes prasībām (piemēram, saistībā ar latentumu, trīci, pakešu zudumiem un joslas platumu), un nevis uz komerciālu apsvērumu pamata. Šādiem diferencējošiem pasākumiem vajadzētu būtu samērīgiem attiecībā uz vispārējās kvalitātes optimizēšanas mērķi, un ar tiem pret līdzvērtīgu datplūsmu būtu jāattiecas vienādi. Šādus pasākumus nevajadzētu izmantot ilgāk, nekā tas ir nepieciešams.

[..]

(11)      Ievērojot pamatotus un definētus izņēmumus, kas paredzēti šajā regulā, būtu jāaizliedz jebkāda datplūsmas pārvaldības prakse, kas pārsniedz šādus saprātīgus datplūsmas pārvaldības pasākumus, bloķējot, palēninot, pārveidojot, ierobežojot, traucējot, pasliktinot vai diskriminējot konkrētu saturu, lietojumprogrammas vai pakalpojumus, vai konkrētas satura, lietojumprogrammu vai pakalpojumu kategorijas. Uz minētajiem izņēmumiem būtu jāattiecina stingra [šaura] interpretācija un proporcionalitātes prasības. Konkrēts saturs, lietojumprogrammas un pakalpojumi, kā arī konkrētas to kategorijas būtu jāaizsargā negatīvās ietekmes dēļ, ko uz tiešo lietotāju izvēli un inovāciju atstāj bloķēšana vai citi ierobežojoši pasākumi, uz kuriem neattiecas pamatotie izņēmumi. Noteikumi par satura, lietojumprogrammu vai pakalpojumu nepārveidošanu attiecas uz izmaiņām sakaru saturā, bet neaizliedz nediskriminējošus datu saspiešanas paņēmienus, ar kuriem samazina datu datnes lielumu, neizdarot nekādas izmaiņas saturā. Šāda saspiešana ļauj efektīvāk izmantot ierobežotos resursus un kalpo tiešo lietotāju interesēm, samazinot datu apjomus, palielinot ātrumu un uzlabojot pieredzi saistībā ar attiecīgā satura, lietojumprogrammu vai pakalpojumu izmantošanu.”

5.        Saskaņā ar 1. panta (“Priekšmets un darbības joma”) 1. punktu:

“Ar šo regulu izveido kopējus noteikumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret datplūsmu interneta piekļuves pakalpojumu sniegšanā un ar to saistītās tiešo lietotāju tiesības.”

6.        Saskaņā ar tās 2. pantu (“Definīcijas”) “šajā regulā piemēro Direktīvas 2002/21/EK [(5)] 2. pantā noteiktās definīcijas”.

7.        Šīs regulas 3. pantā (“Piekļuves atvērtam internetam nodrošināšana”) ir norādīts:

“1.      Tiešajiem lietotājiem, izmantojot savu interneta piekļuves pakalpojumu, ir tiesības piekļūt informācijai un saturam un izplatīt to, lietot un nodrošināt lietojumprogrammas un pakalpojumus un lietot pašu izvēlētas galiekārtas neatkarīgi no tiešā lietotāja vai nodrošinātāja atrašanās vietas vai informācijas, satura, lietojumprogrammas vai pakalpojuma atrašanās vietas, izcelsmes vai galamērķa.

Šis punkts neskar Savienības tiesības vai valsts tiesību aktus, kuri atbilst Savienības tiesībām attiecībā uz satura, lietojumprogrammu vai pakalpojumu likumību.

2.      Vienošanās starp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem un tiešajiem lietotājiem par interneta piekļuves pakalpojumu komerciāliem un tehniskiem nosacījumiem un raksturlielumiem, piemēram, cenu, datu apjomiem vai ātrumu, un jebkādas komercdarbības prakses, ko veic interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji, neierobežo 1. punktā noteikto tiešo lietotāju tiesību īstenošanu.

3.      Interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji, sniedzot interneta piekļuves pakalpojumus, visu datplūsmu apstrādā vienādi – bez diskriminācijas, ierobežojumiem vai traucējumiem – un neatkarīgi no sūtītāja vai saņēmēja, satura, kam piekļūts vai kas tiek izplatīts, lietojumprogrammām vai pakalpojumiem, kas tiek izmantoti vai sniegti, vai izmantotās galiekārtas.

Ar pirmo daļu interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem neliedz īstenot saprātīgus datplūsmas pārvaldības pasākumus. Lai šādus pasākumus uzskatītu par saprātīgiem, tie ir pārredzami, nediskriminējoši, samērīgi un netiek balstīti uz komerciāliem apsvērumiem, bet gan uz konkrētu datplūsmas kategoriju objektīvi atšķirīgām pakalpojumu tehniskās kvalitātes prasībām. Šādi pasākumi nepārrauga konkrētu saturu un netiek veikti ilgāk nekā nepieciešams.

Interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji neiesaistās datplūsmas pārvaldības pasākumos, kas pārsniedz pasākumus, kas paredzēti otrajā daļā, un jo īpaši nebloķē, nepalēnina, nepārveido, neierobežo, netraucē, nepasliktina vai nediskriminē konkrētu saturu, lietojumprogrammas vai pakalpojumus vai to konkrētas kategorijas, izņemot, ja nepieciešams, un tikai tik ilgi, cik nepieciešams, lai:

a)      nodrošinātu atbilstību Savienības leģislatīviem aktiem vai valsts tiesību aktiem, kas atbilst Savienības tiesībām, kuri attiecas uz interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju, vai pasākumiem, kas atbilst Savienības tiesībām, un ar ko īsteno šādus Savienības leģislatīvus aktus vai valsts tiesību aktus, tostarp to tiesu vai publisko iestāžu nolēmumiem, kam ir piešķirtas attiecīgas pilnvaras;

b)      saglabātu tīkla, minētajā tīklā sniegto pakalpojumu un tiešo lietotāju galiekārtu integritāti un drošību;

c)      novērstu gaidāmu tīkla pārblīvi un mazinātu sekas, ko rada ārkārtas vai pagaidu tīkla pārblīve, ar noteikumu, ka pret līdzvērtīgām datplūsmas kategorijām attiecas vienādi.

[..]

5.      Publisko elektronisko sakaru nodrošinātāji, tostarp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji un satura, lietojumprogrammu un pakalpojumu sniedzēji, var brīvi piedāvāt ne tikai interneta piekļuves pakalpojumus, bet citus pakalpojumus, kas ir optimizēti noteiktam saturam, lietojumprogrammām vai pakalpojumiem, vai to kombinācijai, ja optimizācija ir nepieciešama, lai izpildītu konkrēta kvalitātes līmeņa prasības attiecībā uz saturu, lietojumprogrammām vai pakalpojumiem.

Publisko elektronisko sakaru nodrošinātāji, tostarp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji, var piedāvāt vai sekmēt šādus pakalpojumus tikai tad, ja ir pietiekama tīkla jauda, lai tos nodrošinātu papildus jebkuriem nodrošinātajiem interneta piekļuves pakalpojumiem. Šādi pakalpojumi nav izmantojami vai netiek piedāvāti kā aizstājējs interneta piekļuves pakalpojumiem, un tie nekaitē tiešajiem lietotājiem paredzēto interneta piekļuves pakalpojumu pieejamībai vai vispārējai kvalitātei.”

8.        Minētās regulas 5. panta (“Uzraudzība un izpilde”) 1. punkta pirmajā daļā ir norādīts:

“Valstu regulatīvās iestādes cieši pārrauga un nodrošina atbilstību 3. un 4. pantam un veicina to nepārtrauktu nediskriminējošu piekļuvi internetam tādā kvalitātē, kas atspoguļo sasniegumus tehnoloģiju jomā. Minētajos nolūkos valsts regulatīvās iestādes var noteikt prasības attiecībā uz tehniskiem raksturlielumiem, minimālās pakalpojumu kvalitātes prasības un citus piemērotus un nepieciešamus pasākumus vienam vai vairākiem publisko elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, tostarp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem.”

B.      Direktīva 2002/21

9.        Šis direktīvas 2. pantā ir ietvertas šādas definīcijas:

“h)      “lietotājs” nozīmē juridisku vai fizisku personu, kas izmanto vai pieprasa publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu;

i)      “patērētājs” nozīmē jebkuru fizisku personu, kas izmanto vai pieprasa publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu nolūkam, kas nav saistīts ar tās tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai profesiju;

[..]

n)      “tiešais lietotājs” nozīmē lietotāju, kas nenodrošina publiskos komunikāciju tīklus vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus;

[..].”

II.    Fakti un prejudiciālie jautājumi

A.      Lieta C807/18

10.      Telenor Magyarország Zrt. (turpmāk tekstā – “Telenor”) ir viens no Ungārijas telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem. Kā vienu no saviem pakalpojumiem tas piedāvā pakalpojumu tarifu plānu MyChat, kurā:

–      abonents par maksu izmanto 1 Gb datu pēc saviem ieskatiem. Kad ir patērēts šis datu apjoms, interneta ātrums tiek būtiski samazināts (6);

–      abonents tomēr var jebkurā brīdī bez [apjoma] ierobežojuma un ātruma ierobežojumiem piekļūt dažām galvenajām sociālo tīklu vai ziņojumapmaiņas lietojumprogrammām (7), un šī datplūsma netiek ieskaitīta 1 Gb robežvērtībā.

11.      Tātad tarifu plānā MyChat, kad abonents ir iztērējis 1 Gb datu, turpmākajai datplūsmai, kas attiecas uz neprivileģētajām lietojumprogrammām, ir ierobežota piekļuve ar ļoti lēnu ātrumu, bet tas neattiecas uz privileģētajām lietojumprogrammām (iepriekš minētajām sociālo tīklu lietojumprogrammām).

12.      Nemzeti Média és Hírközlési Hatóság Hivatala (Valsts plašsaziņas līdzekļu un komunikāciju birojs, Ungārija; turpmāk tekstā – “Birojs”) (8) uzskatīja, ka tarifu plāns MyChat ir uzskatāms par datplūsmas pārvaldības pasākumu kā komercprakse, kas sniedz abonentiem atsevišķu atlasītu lietojumprogrammu bezlimita izmantošanu ar nemainīgu kvalitāti, savukārt piekļuve pārējam interneta saturam tiek palēnināta.

13.      Birojs uzskata, ka šis pasākums nav saderīgs ar Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktā noteiktajām vienlīdzīgas un nediskriminējošas attieksmes prasībām un ka uz to nevar attiekties neviens no šajā normā paredzētajiem izņēmumiem. Tādēļ tas pieprasīja Telenor to novērst.

14.      Telenor pārsūdzēja Biroja lēmumu Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija).

B.      Lieta C39/19

15.      Telenor piedāvā arī papildu pakalpojuma tarifu plānu MyMusic priekšapmaksas režīmā vai kā mēneša abonementu. Šis tarifu plāns tiek piedāvāts trīs veidos (Start, Nonstop un Deezer), kuros tiek nodrošināta datplūsma, kas ir labvēlīgāka mūzikas un radio satura saņemšanai.

16.      Atkarībā no izvēlētā mēneša [datu] apjoma (9)Telenor piedāvā šo tarifu plānu abonentiem ierobežotu (līdz 500 Mb mēnesī tarifu plānā MyMusic Start) vai neierobežotu datu patēriņu (divos pārējos tarifu plānos), lai piekļūtu četrām straumēšanas jeb streaming mūzikas platformām (10) un noteiktām tiešsaistes radiostacijām.

17.      Datplūsma, kas tiek nodrošināta šo tarifu plānu ietvaros, netiek ierēķināta datu abonentiem līgumā paredzētajā datu apjomā. Mūzikas lietojumprogrammas šiem abonentiem ir pieejamas bez ātruma ierobežojumiem vai platjoslas piekļuves bloķēšanas, tostarp arī tad, ja tie ir iztērējuši līgumā paredzēto datu apjomu. Savukārt pārējais interneta saturs, kas nav iekļauts privileģētajās lietojumprogrammās, rada datplūsmu, par ko ir jāmaksā, un piekļuve tam ir ierobežota.

18.      Birojs attiecībā uz šiem diviem tarifu plāniem pieņēma lēmumu, kas ir līdzīgs lēmumam, kurš tika pieņemts par tarifu plānu MyChat (lieta C‑807/19). Telenor to pārsūdzēja Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa).

19.      Minētā tiesa ir uzdevusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas abās lietas ir vienādi:

“1)      Vai komerciāla vienošanās starp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju un tiešo lietotāju, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējs tiešajam lietotājam piemēro nulles tarifu par datplūsmu, kas tiek nodrošināta saistībā ar atsevišķām lietojumprogrammām (proti, ar konkrētām lietojumprogrammām nodrošinātā datplūsma netiek ņemta vērā datu patēriņa uzskaites nolūkā un tās ātrums netiek samazināts, ja ir patērēts datu apjoms, par kuru ir noslēgts līgums), un saskaņā ar kuru šis pakalpojumu sniedzējs, piemērojot ar tiešo lietotāju noslēgtās komerciālās vienošanās noteikumus, pieļauj diskrimināciju, kas ir vērsta tikai pret tādu tiešo lietotāju, kurš ir šī vienošanās slēdzēja puse, nevis pret tiešo lietotāju, kas nav tās slēdzēja puse, ir jāinterpretē atbilstoši [..] Regulas (ES) 2015/2120 [..] 3. panta 2. punktam?

2)      Ja uz pirmo jautājumu ir sniedzama noraidoša atbilde, vai regulas 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai konstatētu pārkāpuma esamību, ņemot vērā arī regulas 7. apsvērumu, ir jāveic ietekmes un tirgus novērtējums, kurā ir jānoskaidro, vai interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja noteiktie pasākumi faktiski ierobežo – un attiecīgā gadījumā cik lielā mērā – tiesības, kas tiešajam lietotājam ir atzītas regulas 3. panta 1. punktā?

3)      Neskarot pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, vai regulas 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā noteiktais aizliegums ir [(11)] vispārīgs un objektīvs, tāpēc ar to ir aizliegts jebkurš datplūsmas pārvaldības pasākums, ar ko tiek noteikta atšķirīga attieksme pret konkrētu interneta saturu, neatkarīgi no tā, vai interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs to ir paredzējis līgumā, izmantojot komercpraksi vai kādu citu rīcību?

4)      Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, vai regulas 3. panta 3. punkta pārkāpuma esamību var konstatēt arī tikai diskriminācijas pastāvēšanas dēļ, nerodoties nepieciešamībai papildus veikt tirgus un ietekmes novērtējumu, no kā izriet, ka šajā gadījumā novērtējums saskaņā ar regulas 3. panta 1. un 2. punktu nav jāveic?”

III. Tiesvedība Tiesā

20.      Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēti Tiesā 2018. gada 20. decembrī (lieta C‑807/18) un 2019. gada 23. janvārī (lieta C‑39/19).

21.      Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši Telenor, Birojs, Ungārijas, Vācijas, Austrijas, Čehijas, Slovēnijas, Somijas, Nīderlandes un Rumānijas valdības, kā arī Komisija.

22.      2020. gada 14. janvārī notika tiesas sēde, kurā piedalījās Telenor, Birojs, Ungārijas, Vācijas, Nīderlandes un Slovēnijas valdības, kā arī Komisija.

IV.    Analīze

A.      Ievada apsvērumi

23.      Šajos divos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu aplūkotie tarifu plāni ļauj klientiem, kas tos abonē, piekļūt noteiktām lietojumprogrammām, neatskaitot šīm lietojumprogrammām izmantoto datplūsmu no līgumā noteiktā datu apjoma, kurā tiek ieskaitīti tikai dati, kas tiek izmantoti citām lietojumprogrammām.

24.      “Nulles tarifs” paredz piedāvājumā neiekļauto pakalpju un lietojumprogrammu lejupielādes ātruma samazināšanu, tiklīdz ir iztērēts līgumā paredzētais datu apjoms saskaņā ar vispārējo tarifu. Līgumā paredzēto datu apjoma iztērēšana neietekmē piekļuvi privileģētajām lietojumprogrammām un to lietošanas ātrumu, savukārt no šī brīža pārējām lietojumprogrammām piekļuve tiek bloķēta vai tiek samazināts to lietošanas ātrums.

25.      Birojs uzskata, ka šie piedāvājumi ir datplūsmas pārvaldības pasākumi, kas ir pretrunā Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktam. Aicināta pārbaudīt šo novērtējumu, iesniedzējtiesa uzdod četrus prejudiciālus jautājumus, ko var sadalīt 2 grupās:

–      no vienas puses, kurš no Regulas 2015/2120 3. panta punktiem (2. vai 3. punkts) ir jāņem vērā, izvērtējot tarifu plānus (pirmais un otrais jautājums);

–      no otras puses, pieņemot, ka būtu piemērojams Regulas 2015/2120 3. panta 3. punkts, vai šī norma nosaka vispārīgu, objektīvu un beznosacījuma aizliegumu (trešais jautājums) un, ja tā ir, vai tiek izslēgta nepieciešamība veikt detalizētu novērtējumu, lai noteiktu, vai ir pārkāptas tiešo lietotāju tiesības (otrais un ceturtais jautājums).

1.      Regulas 2015/2120 mērķi

26.      Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir nepieciešams ņemt vērā Regulas 2015/2120 mērķus un, konkrētāk, ņemt vērā tās 3. panta struktūru.

27.      Regulai 2015/2120 ir divi mērķi – nodrošināt piekļuvi atvērtam internetam un aizsargāt tiešos lietotājus. Manuprāt, abi mērķi nav vienādi nozīmīgi regulas uzbūvē, no kuras noteikumiem izriet, ka pirmais mērķis (atvērta interneta nodrošināšana) ir prioritārs.

28.      Pats Regulas 2015/2120 nosaukums tai piešķir pamatmērķi noteikt “pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam” un pēc tam mērķi grozīt Direktīvu 2002/22 “par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem” (12).

29.      Ar šo argumentāciju sader Regulas 2015/2120 1. apsvērums un 1. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru ar regulu “izveido kopējus noteikumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret datplūsmu interneta piekļuves pakalpojumu sniegšanā un ar to saistītās tiešo lietotāju tiesības” (13).

30.      Regulas 2015/2120 pārējie panti apstiprina uzdevuma nodrošināt piekļuvi atvērtam internetam prioritāti (14). Tāda ir situācija ar tostarp 3. pantu, par kura interpretāciju ir šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un kura mērķis saskaņā ar tā nepārprotamo nosaukumu ir “piekļuves atvērtam internetam nodrošināšana”. Uz šo pašu piekļuvi atsaucas arī citas šī tiesību akta normas (15).

2.      Tiešo lietotāju tiesības

31.      Ar šo nosaukumu 3. panta 1. punktā ir uzskaitītas “tiešo lietotāju” tiesības. Lai noteiktu, kas ir šie “tiešie lietotāji”, saskaņā ar skaidru norādi Regulas 2015/2120 2. pantā ir jāvēršas pie “Direktīvas 2002/21/EK 2. pantā noteikt[ajām] definīcij[ām]”.

32.      Direktīvas 2002/21 2. panta n) punktā “tiešais lietotājs” ir definēts kā “lietotāj[s], kas nenodrošina publiskos komunikāciju tīklus vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus”.

33.      “Tiešais lietotājs” tātad nav tikai “lietotājs”, [kas ir definēts Direktīvas 2002/21 2. panta h) punktā kā “juridisk[a] vai fizisk[a] person[a], kas izmanto vai pieprasa publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumus”], vai tikai “patērētājs”, [kas šīs pašas direktīvas 2. panta i) punktā ir definēts kā “jebkur[a] fizisk[a] person[a], kas izmanto vai pieprasa publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu nolūkam, kas nav saistīts ar tās tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai profesiju”], bet gan, lai nepārprotam, vienlaikus patērētājs, kas piekļūst internetam, un satura un lietojumprogrammu nodrošinātājs.

34.      Lai arī terminoloģija var šķist pārprotama (16), persona, kas pieslēdzas internetam ar savām fiksētajām vai mobilajām ierīcēm, un persona, kas nodrošina saturu un lietojumprogrammas, tiek uzskatītas par “tiešajiem lietotājiem” Direktīvas 2002/21 (un atvasināti Regulas 2015/2120) izpratnē, jo tie vienlīdz piekļūst internetam: vai nu lai meklētu informāciju un saturu, ko nodrošina konkrēti pakalpojumu [satura] sniedzēji, vai nu šo pēdējo gadījumā, lai to lietojumprogrammas, pakalpojumi un saturs būtu publiski pieejami.

35.      Tiešā lietotāja tiesības, kuras ir atzītas Regulas 2015/2120 3. panta 1. punkta pirmajā daļā, ir šādas:

–      tiesības piekļūt internetā pieejamajai informācijai un saturam un izplatīt to;

–      lietot un nodrošināt lietojumprogrammas un pakalpojumus;

–      lietot paša izvēlētas galiekārtas.

36.      Visas šīs tiesības ir paredzētas “neatkarīgi no tiešā lietotāja vai nodrošinātāja atrašanās vietas vai informācijas, satura, lietojumprogrammas vai pakalpojuma atrašanās vietas, izcelsmes vai galamērķa” (17). Un saskaņā ar 3. panta 1. punkta otro daļu tās “neskar Savienības tiesības vai valsts tiesību aktus, kuri atbilst Savienības tiesībām attiecībā uz satura, lietojumprogrammu vai pakalpojumu likumību”.

37.      Īsumā sakot, 1. punktā noteiktās tiesības nodrošina piekļuvi atvērtam internetam tādējādi, ka tiešie lietotāji var piekļūt visam saturam, lietojumprogrammām un pakalpojumiem, kā arī nodrošināt un izplatīt tos bez ierobežojumiem, pieņemot, ka tie ir likumīgi.

3.      Regulas 2015/2120 3. panta 2. punkts

38.      Iesniedzējtiesas šaubas attiecas uz Regulas 2015/2120 3. panta 2. un 3. punktu.

39.      Tā 2. punktā ir izveidota īpaša garantija 1. punktā minētajām tiesībām tādējādi, ka tās mērķis ir, kā es jau norādīju, interneta atvērtības aizsardzība. Tādējādi 2. punktā ir norādīts, ka šo tiesību izmantošanu nevar ierobežot: a) ar vienošanos starp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem un tiešajiem lietotājiem par “interneta piekļuves pakalpojumu komerciāliem un tehniskiem nosacījumiem” un b) ar “jebkād[u] komercdarbības praks[i], ko veic interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji”.

40.      Atšķirība starp “vienošanos” un “komercpraksi”, manuprāt, ir saistīta ar tiešo lietotāju tiešu vai netiešu piekrišanu piekļuves pakalpojumu komerciālajiem un tehniskajiem nosacījumiem un raksturlielumiem:

–      attiecībā uz vienošanos – tiešais lietotājs būtu skaidri piekritis šiem nosacījumiem, vienojoties par tiem ar pakalpojumu sniedzēju;

–      attiecībā uz komercpraksi – piekrišana izriet no tā, ka otrs līgumslēdzējs netieši pieņem pakalpojumu sniedzēju vienpusēji paredzētos noteikumus (18).

41.      Katrā ziņā Regulas 2015/2120 3. panta 2. punktā ir norādīts, kuri “interneta piekļuves pakalpojumu komerciālie un tehniskie nosacījumi un raksturlielumi” nevar ierobežot 1. punktā noteikto šādu tiešo lietotāju tiesību īstenošanu: tie, kas attiecas uz “cenu, datu apjomiem vai ātrumu”. Es uzskatu, ka šis uzskaitījums nav izsmeļošs, bet saistībā ar aplūkojamo lietu šie trīs elementi ir visbūtiskākie.

4.      Regulas 2015/2120 3. panta 3. punkts

42.      Regulas 2015/2120 3. panta 2. punktā ir noteikta īpaša garantija 1. punktā minētajām tiesībām, kuras mērķis tādējādi ir aizsargāt interneta atvērtību, savukārt 3. punkts nosaka interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem tīkla datplūsmas pārvaldības pienākumu, kura mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret interneta datplūsmu (19).

43.      Saskaņā ar Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktu interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums, sniedzot šos pakalpojumus, apstrādāt “visu datplūsmu [..] vienādi – bez diskriminācijas, ierobežojumiem vai traucējumiem – un neatkarīgi no sūtītāja vai saņēmēja, satura, kam piekļūts vai kas tiek izplatīts, lietojumprogrammām vai pakalpojumiem, kas tiek izmantoti vai sniegti, vai izmantotās galiekārtas” (20).

44.      Šis pienākums tomēr nav absolūts. 3. punkts ļauj interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem “īstenot saprātīgus datplūsmas pārvaldības pasākumus”. Šie pasākumi “ir pārredzami, nediskriminējoši, samērīgi un netiek balstīti uz komerciāliem apsvērumiem, bet gan uz konkrētu datplūsmas kategoriju objektīvi atšķirīgām pakalpojumu tehniskās kvalitātes prasībām” un “nepārrauga konkrētu saturu un netiek veikti ilgāk nekā nepieciešams”.

45.      Atšķirīga (tomēr ne diskriminējoša) attieksme pret datplūsmu ir pieļaujama, ja tas ir nepieciešams datplūsmas tehniski efektīvai pārvaldībai.

46.      Smalkais līdzsvars starp pienākumu attiekties vienādi pret jebkuru piekļuves internetam veidu, no vienas puses, un šīs datplūsmas efektīvu pārvaldību, no otras puses, izpaužas kā atļautu vai aizliegtu rīcību uzskaitījums, kas ir ietverts Regulas 2015/2120 3. panta 3. punkta trešajā daļā.

47.      Saskaņā ar šo normu:

–      interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji nevar iesaistīties datplūsmas pārvaldības pasākumos, kas ir paredzēti otrajā daļā, papildus minot, ka tie “jo īpaši nebloķē, nepalēnina, nepārveido, neierobežo, netraucē, nepasliktina vai nediskriminē konkrētu saturu, lietojumprogrammas vai pakalpojumus vai to konkrētas kategorijas [..]”;

–      šis aizliegums tomēr nav piemērojams, “ja nepieciešams, un tikai tik ilgi, cik nepieciešams [..]” noteiktiem mērķiem, no kuriem šajā gadījumā ir būtiski uzsvērt mērķus, lai “[..] saglabātu tīkla, minētajā tīklā sniegto pakalpojumu un tiešo lietotāju galiekārtu integritāti un drošību; [un] novērstu gaidāmu tīkla pārblīvi un mazinātu sekas, ko rada ārkārtas vai pagaidu tīkla pārblīve, ar noteikumu, ka pret līdzvērtīgām datplūsmas kategorijām attiecas vienādi” (21).

48.      Lai arī Somijas valdība uzskata, ka 3. panta 3. punkta normas veido “autonomu kopumu” attiecībā pret šī paša panta 1. un 2. punktu (22), es piekrītu drīzāk Ungārijas valdības un Komisijas nostājai tādā ziņā, ka 3. punkta, tāpat kā 2. punkta, mērķis arī ir nodrošināt 1. punktā paredzētās tiesības (23).

49.      Interneta datplūsmas vienlīdzīgas un nediskriminējošas pārvaldības nodrošināšana ir nepieciešams nosacījums, lai tīkls būtu patiesi atvērts tiešajiem lietotājiem. Šī atvērtība nozīmē iespēju piekļūt pieejamajam saturam, lietojumprogrammām un pakalpojumiem, kā arī nodrošināt un izplatīt tos bez ierobežojumiem, kuru pamatā būtu kāds no 3. panta 1. punktā minētajiem faktoriem: “tiešā lietotāja vai nodrošinātāja atrašanās vieta [un] informācijas, satura, lietojumprogrammas vai pakalpojuma atrašanās vieta, izcelsme vai galamērķis”, kas ir pieejami internetā.

50.      Rezumējot – Regulas 2015/2120 3. panta 2. un 3. punktā ir noteiktas šīs pašas normas 1. punktā paredzēto tiesību dažādas garantijas (24).

51.      Pamatojoties uz iepriekš minēto, es analizēšu iesniedzējtiesas jautājumus.

B.      Par normu, kas piemērojama, izvērtējot strīdīgo tarifu plānu likumību (pirmais un otrais prejudiciālais jautājums)

52.      Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai lēmumi, kas tai ir jāizvērtē, ir jāaplūko, ņemot vērā Regulas 2015/2120 3. panta 2. punktu (pirmais jautājums) vai, gluži pretēji, tiem ir piemērojams šī paša panta 3. punkts (otrais jautājums).

53.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv “komerciāla vienošanās starp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju [Telenor] un tiešo lietotāju, saskaņā ar kuru [Telenor] tiešajam lietotājam piemēro nulles tarifu par datplūsmu, kas tiek nodrošināta saistībā ar atsevišķām lietojumprogrammām (proti, ar konkrētām lietojumprogrammām nodrošinātā datplūsma netiek ņemta vērā datu patēriņa uzskaites nolūkā un tās ātrums netiek samazināts, ja ir patērēts datu apjoms, par kuru ir noslēgts līgums), un saskaņā ar kuru [Telenor], piemērojot ar tiešo lietotāju noslēgtās komerciālās vienošanās noteikumus, pieļauj diskrimināciju, kas ir vērsta tikai pret tādu tiešo lietotāju, kas ir šī vienošanās slēdzēja puse, nevis pret tiešo lietotāju, kas nav tās slēdzēja puse” (25).

54.      Kā ir uzsvērusi Vācijas valdība, saskaņā ar šo vienošanos interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs piemēro datplūsmas pārvaldības pasākumu. Proti, iesniedzējtiesas nolēmumos ir norādīts, ka Telenor nenoliedz, ka [..] datplūsma tiek pārvaldīta atšķirīgi atkarībā no atlasītajām lietojumprogrammām vai cita interneta satura. Konkrētāk, šo pārvaldības pasākumu rezultātā tiek samazināts piekļuves ātrums šim saturam.

55.      Ja situācija ir šāda, pret neizvēlēto lietojumprogrammu nodrošinātājiem kā pret “tiešajiem lietotājiem” attiecas diskriminējoši salīdzinājumā ar to lietojumprogrammu nodrošinātājiem, kas tikušas privileģētas saskaņā ar komerciālu vienošanos. Faktiski vistiešāk šīs vienošanās rezultātā cieš pirmie. Ir skaidrs, ka abonenti, kas noslēdz vienošanos un kas tādējādi arī ir “tiešie lietotāji”, necieš no šīs tiešās diskriminācijas. Tomēr tas nav iemesls, kādēļ tie netieši nesaskartos ar sekām, ko rada attieksme pret neprivileģētajiem pakalpojumu nodrošinātājiem, jo galu galā samazinās viņu piekļuves iespējas tīklā pieejamajam saturam, ko garantē Regulas 2015/2120 3. panta 1. punktā atzītās tiesības.

56.      Manuprāt, šis objektīvais un viegli konstatējamais datplūsmas ātruma samazināšanas pasākums dabiski iederas Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktā, kurā ir minēta “palēnināšana” kā viens no datplūsmas pārvaldības veidiem, kas principā ir aizliegti (ja vien tie nav izņēmuma gadījumi, ko tālāk ir noteicis likumdevējs) (26).

57.      Par piekļuves ātruma samazināšanu lietojumprogrammām un saturam, kas nav privileģēti, ir noslēgta vienošanās starp Telenor un tā abonentiem. Tāpēc ir jāņem vērā Regulas 2015/2120 3. panta 2. punkts, kurā ir aizliegta vienošanās “par komerciāliem un tehniskiem nosacījumiem” (27).

58.      Seko jautājums par to, kurš no diviem 3. panta punktiem ir piemērojams, ja, kā tas ir šajā lietā, datplūsmas ātruma samazināšanas pasākumu nosaka vienošanās starp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju un tā abonentiem.

59.      Patiesībā jautājums nav būtisks no gala rezultāta skatpunkta: lai kurš punkts būtu piemērojams, secinājums ir tas pats (proti, attiecīgā pasākuma un tādējādi to noteicošās vienošanās nelikumība). Tomēr tas var palīdzēt, lai precizētu, kurš faktiskais gadījums rada nelikumību:

–      ja runa ir par 3. panta 2. punktu, kā ir noteikts Regulas 2015/2120 7. apsvērumā, kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā vienošanās “mērogs”, izvērtējot “inter alia [..] to interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju, kā arī satura, lietojumprogrammu un pakalpojumu attiecīgās tirgus pozīcijas, kuri ir iesaistīti”, un būtu jāiesaistās, kad vienošanās rezultātā varētu “tikt apdraudēta [tiesību uz piekļuvi atvērtam internetam] būtība” (28);

–      savukārt, ja runa ir par 3. panta 3. punktu, tiek izslēgti jebkādi apsvērumi par apstākļiem, jo vienlīdzīgas attieksmes pienākums tiek noteikts “neatkarīgi no tās sūtītāja vai saņēmēja, satura, lietojumprogrammas vai pakalpojuma, vai galiekārtas” (29).

60.      Šajā kontekstā es piekrītu Nīderlandes valdībai, ka priekšroka ir dodama Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktam.

61.      Proti, tā kā vienlīdzīga un nediskriminējoša attieksme ir priekšnosacījums, kas nepieciešams, lai aizsargātu piekļuvi atvērtam internetam (30), tikai tad, ja šī pieeja tiek nodrošināta tehniski, ir jāizvairās ierobežot to citā veidā – ar vienošanos vai komercpraksi (31).

62.      Tādēļ es uzskatu, ka Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktā ir noteikts vispārējs noteikums, saskaņā ar kuru ir iepriekš jāanalizē visas vienošanās un komercprakses. Ja tiek noraidīts apgalvojums par datplūsmas pārvaldības pasākumiem, kas neesot saderīgi ar šajā 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem, var pārbaudīt, vai minētās vienošanās un prakses ir likumīgas no 2. punkta viedokļa. Kā norāda Rumānijas valdība, ir skaidrs, ka izņēmums no 3. punktā paredzētā diskriminējošās attieksmes aizlieguma nevar tikt noteikts līgumiski.

63.      Pretēji tam, ko norāda Telenor, robeža starp Regulas 2015/2120 3. panta 2. un 3. punktu nebalstās uz atšķirību starp vienošanos (2. punkts), no vienas puses, un vienpusējiem pasākumiem (3. punkts), no otras puses. Tā nebalstās arī uz atšķirību starp komerciālajiem nosacījumiem (2. punkts) un tehniskajiem nosacījumiem (3. punkts), jo 2. punktā ir minēti gan vieni, gan otri.

64.      Manuprāt, būtiska atšķirība ir starp 1. punktā noteikto tiešo lietotāju tiesību tiešiem pārkāpumiem, no vienas puses, un šādu tiesību netiešiem pārkāpumiem, kas tiek īstenoti ar diskriminējošiem datplūsmas pārvaldības pasākumiem, no otras puses:

–      šajā otrajā gadījumā diskriminējošais datplūsmas pārvaldības pasākums ir nelikumīgs tādēļ, ka pārkāpj 3. punktu, jo ar to tiek pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes pienākums, kas ir obligāts nosacījums, lai varētu izmantot 1. punktā noteiktās tiesības;

–      pirmajā gadījumā, lai arī tiek ievērots 3. punktā noteiktais, šīs tiesības varētu būt pārkāptas, ja, lai gan datplūsma tiek pārvaldīta vienlīdzīgi, patērētājs kādā veidā tiek mudināts izmantot galvenokārt vai vienīgi kādas konkrētas lietojumprogrammas (32).

C.      Par aizlieguma, kas ir noteikts Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktā, raksturu (otrais, trešais un ceturtais jautājums)

65.      Ar iepriekš minētajiem argumentiem būtībā tiek atbildēts uz iesniedzējtiesas jautājumiem par Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktā paredzēto aizliegumu.

66.      Es secinu, ka šis aizliegums ir vispārējs, beznosacījumu un objektīvs, aizliedzot jebkādu datplūsmas pārvaldības pasākumu, kas nav saprātīgs (tā paša 3. punkta izpratnē) un nesekmē vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret šo datplūsmu.

67.      Es piekrītu Komisijai, ka tad, kad ir konstatēts 3. panta 3. punkta pārkāpums, nav obligāti noteikt, vai ir pārkāpts arī šī paša panta 2. punkts (kā rezultātā būtu jāveic detalizēts tirgus un attiecīgā pasākuma ietekmes novērtējums), neskarot to, ka dalībvalstu procesuālajās tiesībās var būt norādīts citādi.

V.      Secinājumi

68.      Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai atbildēt Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/2120 (2015. gada 25. novembris), ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā, 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

Komerciāla vienošanās starp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju un abonentu, saskaņā ar kuru tiek piemērots nulles tarifs par atsevišķām lietojumprogrammām un tiek samazināts piekļuves ātrums citām lietojumprogrammām, kad ir patērēts datu apjoms, par kuru ir noslēgts līgums, ir datplūsmas pārvaldības pasākums, kas pārkāpj Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktā noteikto vienlīdzīgas un nediskriminējošas attieksmes pienākumu, ja vien tas neatbilst šajā punktā paredzētajiem izņēmumiem, un šis jautājums ir jāizlemj iesniedzējtiesai.

Ja ir konstatēts šis pārkāpums, vairs nav nepieciešams noteikt, vai ir pārkāpts arī Regulas 2015/2120 3. panta 2. punkts, nedz veikt detalizētu tirgus un attiecīgā pasākuma ietekmes novērtējumu.


1      Oriģinālvaloda – spāņu.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2015. gada 25. novembris), ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV 2015, L 310, 1. lpp.).


3      Politiskajās, ekonomiskajās, tehnoloģiskajās un akadēmiskajās diskusijās parasti izmanto jēdzienu “tīkla neitralitāte”. Tomēr Regulā 2015/2120 šis termins ir izmantots tikai, lai 2. apsvērumā konstatētu, ka regulas noteikumos ir “ņemts vērā tehnoloģiju neitralitātes princips, t.i., ka tie nedz uzspiež kādas noteikta veida tehnoloģijas lietojumu, nedz to diskriminē”. Šis apzīmējums tātad ir lietots ļoti specifiskā kontekstā. Turpretī regulas 3. panta 3. punktā ir plašāk aplūkots vienlīdzīgas attieksmes princips saistībā ar interneta datplūsmu kopumā, tādējādi ņemot vērā ne tikai “tehnoloģiju neitralitāti”, bet arī neitralitāti, kas izriet no nediskriminējošas attieksmes pret nosūtītāju, saņēmēju, saturu, lietojumprogrammām un pakalpojumiem.


4      Regulas 2015/2120 3. apsvērums.


5      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV 2002, L 108, 33. lpp.; labojums – OV 2013, L 241, 10. lpp.).


6      Konkrētāk, sistēma samazina lejupielādes un augšupielādes ātrumu maksimāli līdz 32 kbit/s.


7      Facebook, Facebook Messenger, Whatsapp, Instagram, Twitter un Viber.


8      Biroja sākotnējo lēmumu apstiprināja Nemzeti Média és Hírközlési Hatóság Elnöke (šī Biroja prezidents).


9      Tarifu plāna MyMusic cena ir būtiski zemāka nekā tādiem pašiem tarifu plāniem, kas nodrošina piekļuvi 500 Mb vai neierobežotam datu apjomam un ir pieejami tādiem pašiem abonentiem.


10      Deezer, Apple Music, Tidal un Spotify.


11      Jautājumā lietā C‑39/19 ir ietverts apzīmējums “beznosacījuma”.


12      Regulas 2015/2120 trešais mērķis, kas šajā lietā nav būtisks, ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 531/2012 (2012. gada 13. jūnijs) par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV 2012, L 172, 10. lpp.) grozīšana.


13      Mans slīpinājums. Šī teikuma daļa, tā sakot, niansē tiešo lietotāju tiesības, kas tiek atzītas saistībā ar attieksmes pret datplūsmu interneta piekļuves pakalpojumu sniegšanā nodrošināšanu.


14      Piekļuvei atvērtam internetam galu galā nav cita mērķa, kā garantēt “ilgstošu interneta ekosistēmas kā inovāciju virzītājspēka funkcionēšanu” (1. apsvērums), kam ir jānodrošina, ka tas turpina būt “atvērta platforma inovācijām” (3. apsvērums). Tas sekmē sabiedrības intereses un tādējādi – netieši – individuālo tiesību daudzveidību, tostarp tiesības uz informāciju un vārda brīvību. Tomēr tiesības, kuras Regulā 2015/2120 ir atzītas tiešajiem lietotājiem kā tiešas tiesības, ir tās tiesības, kas ir cieši saistītas ar piekļuvi atvērtam internetam un tādējādi attiecas uz šīs piekļuves kārtību un nosacījumiem.


15      Regulas 2015/2120 4. pantā ir paredzēti “pārredzamības pasākumi, lai nodrošinātu piekļuvi atvērtam internetam”. Tās 5. un 6. pantā ir noteikta attiecīgi “uzraudzība un izpilde” un “sankcijas”, lai tiktu izpildīti 3., 4. un 5. panta noteikumi.


16      Nosaukums “tiešais lietotājs” nav ļoti veiksmīgs, jo tas novērš uzmanību no fakta, ka satura nodrošinātāji ir subjekti, kas ietilpst ar šo jēdzienu noteiktajā kategorijā. Vācijas, Austrijas, Čehijas un Slovēnijas valdības uzsvēra, ka satura nodrošinātāji arī ir “tiešie lietotāji” Regulas 2015/2120 izpratnē. Komisija to apstiprināja tiesas sēdē, citējot atbilstošu fragmentu no Pamatnostādnēm par to, kā valstu regulatori īsteno Eiropas noteikumus par tīkla neitralitāti (BoR (16) 127), ko ir apstiprinājusi Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestāde (BEREC).


17      Šajā normā atsevišķi ir minēts “tiešais lietotājs” un “nodrošinātājs”. Manuprāt, tā ir kļūda, ņemot vērā pirmā jēdziena definīciju, kas ir ietverta Direktīvas 2002/21 2. panta n) punktā. Regulas 2015/2120 likumdevējs, šķiet, ir saskaries ar jēdziena “tiešais lietotājs” konceptuālu neprecizitāti, ko es jau minēju iepriekšējā zemsvītras piezīmē.


18      Lai arī šajā gadījumā konceptuāla “vienošanās” un “prakses” nošķiršana nav izšķiroša, ir jānorāda, ka Pamatnostādņu par to, kā valstu regulatori īsteno Eiropas noteikumus par tīkla neitralitāti (BoR (16) 127) 33. punktā (10. zemsvītras piezīmē) BEREC norāda uz iespēju mutatis mutandis izmantot “komercprakses” definīciju no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV 2005, L 149, 22. lpp.), 2. panta d) punkta. Vienpusība ir viens no jēdziena galvenajiem elementiem: “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem”.


19      Lai izvairītos no pārpratumiem un kaut arī šo jēdzienu ir izvēlējušies vairāki šīs lietas dalībnieki, es izvairīšos no termina “neitralitāte” (skat. šo secinājumu 3. zemsvītras piezīmi) un izmantošu tikai izteicienu “vienlīdzīgas attieksmes princips” vai līdzvērtīgus jēdzienus. Par doktrinārajām diskusijām par interneta neitralitāti var skatīt Robles Carrillo, Margarita: “El modelo de neutralidad de la red en la Unión Europea: Alcance y contenido”, Revista de Derecho Comunitario Europeo, 63 (2019), 449.–488. lpp.


20      Ar norādi uz “izmantotajām galiekārtām” tiek izpausts “tehnoloģiju neitralitātes” princips, kas ir minēts regulas 2. apsvērumā. Pārējā normas daļa nosaka tipisku nediskriminējošas attieksmes pienākumu. To apstiprina regulas 8. apsvērums, kurā pēc tam, kad būtībā ir atkārtots 3. panta 3. punkta teksts, ir piebilsts, ka “atbilstīgi Savienības tiesību vispārējiem principiem un iedibinātajai judikatūrai pret salīdzināmām situācijām nebūtu jāattiecas atšķirīgi, savukārt pret atšķirīgām situācijām nebūtu jāattiecas vienādi, ja vien šādai attieksmei nav objektīva pamatojuma”.


21      Šos nosacījumus papildina arī citi nosacījumi, kas šajā gadījumā nav būtiski. Tā, piemēram, Regulas 2015/2120 3. panta 4. punktā ir noteikts, ka pasākumi, kas ietver personas datu apstrādi, ir pieļaujami tikai tad, ja šāda apstrāde ir nepieciešama un samērīga 3. punktā noteikto mērķu sasniegšanai un tie atbilst Savienības tiesiskajam regulējumam datu aizsardzības jomā. 3. panta 5. punkts ļauj piedāvāt optimizētus interneta piekļuves pakalpojumus, ja vien tie tostarp “nekaitē tiešajiem lietotājiem paredzēto interneta piekļuves pakalpojumu pieejamībai vai vispārējai kvalitātei”.


22      Somijas valdības rakstveida apsvērumu 15. punkts.


23      Līdzīgi Austrijas valdība norāda, ka 3. panta 3. punkta pārkāpums ietvertu arī šī paša panta 1. punktā minēto tiesību pārkāpumu, un tādējādi noraida abu punktu autonomiju.


24      Kā bija iespēja diskutēt tiesas sēdē, starp abiem 3. panta punktiem un 4. panta 1. punktu ir velkamas noteiktas paralēles. 4. panta 1. punktā, precizējot informāciju, kam ir jābūt jebkurā līgumā, kurā iekļauti interneta piekļuves pakalpojumi, tiek minēta gan iespējamo datplūsmas pārvaldības pasākumu (kas ir minēti 3. panta 3. punktā), gan pakalpojuma kvalitātes parametru, par ko ir vienojušās puses (komerciālie nosacījumi, uz ko attiecas 3. panta 2. punkts) praktiskā ietekme. Šajos divos gadījumos jautājums faktiski ir par informēšanu par garantijām, ar kādām abos 3. panta punktos tiek aizsargātas šīs pašas normas 1. punktā atzītās tiesības.


25      Kā jau esmu norādījis (šo secinājumu 36. punktā), saskaņā ar Regulu 2015/2120 patērētājs ir viens no tiešajiem lietotājiem un šajā pašā kategorijā ietilpst arī satura un lietojumprogrammu nodrošinātāji. Tādējādi ir jāsaprot, ka vienošanās, uz kuru attiecas tiesvedība, “piemērojot ar patērētāju noslēgtās komerciālās vienošanās noteikumus, pieļauj diskrimināciju tikai pret šo pašu patērētāju”. Citiem vārdiem, paredzētie nosacījumi (tostarp datplūsmas pārvaldības pasākumi, ar kuriem tiek samazināts ātrums piekļuvei noteiktām lietojumprogrammām) tiek piemēroti tikai patērētājam, kas ir noslēdzis vienošanos. Tādēļ ātrums netiek samazināts vispārēji un visiem tiešajiem lietotājiem visu internetā pieejamo lietojumprogrammu datplūsmas piekļuvei, bet gan datplūsmai starp tiešo lietotāju (abonentu), kas ir noslēdzis vienošanos, un tiešo lietotāju (nodrošinātāju), kas piedāvā izslēgtās lietojumprogrammas.


26      Šajā argumentācijā iekļaujas BEREC pamatnostādnes, par kuru vispārējo interpretējošo vērtību, lai arī tās nav saistošas, puses ir vienojušās tiesas sēdē.


27      Mans slīpinājums.


28      Tiesas sēdē tika diskutēts par 7. apsvērumā paredzētās atšķirības iespējamo ietekmi saistībā ar gadījumiem, kad valsts regulatīvās iestādes “būtu jāpilnvaro vērsties pret vienošanos vai komercpraksi” un gadījumiem, kad šīm iestādēm ir “jānosaka prasība iejaukties”. Manuprāt, pirmajā gadījumā jautājums ir par to, ka valsts tiesības pilnvaro šīs iestādes iejaukties attiecībā uz vienošanām un komercpraksi. Otrajā gadījumā runa ir par to, ka, tiklīdz regulatīvās iestādes ir saņēmušas pilnvarojumu, tās imperatīvi iejaucas, ja konstatē, ka pastāv vienošanās un prakses, kas ir pretrunā Regulai 2015/2120.


29      Regulas 2015/2120 8. apsvērums.


30      Skat. šo secinājumu 50. punktu.


31      Nīderlandes valdības rakstveida apsvērumu 28. punkts.


32      Komisija norāda uz iespējamo situāciju, kad nulles tarifs ir apvienots ar ļoti zemu datplūsmas limitu salīdzinājumā ar datplūsmu, kas ir nepieciešama interneta satura vidusmēra izmantošanai, kas mudinātu patērētāju lietot tikai nulles tarifa saturu (tās rakstveida apsvērumu 51. punkts). Katrā ziņā, kā jau tika minēts, tā kā attiecīgā vienošanās ir tehnisks pārvaldības pasākums, kurš ir pretrunā Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktam, kas ir pietiekami, lai uzskatītu to par nelikumīgu, jebkurš cits apsvērums par šī paša panta 2. punkta iespējamu pārkāpumu būtu hipotētisks un tādējādi lieks pamatlietas strīda izšķiršanai.