Prasība, kas celta 2011. gada 19. janvārī - Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband/Komisija

(lieta T-22/11)

Tiesvedības valoda - vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Westfälisch-Lippischer Sparkassen- und Giroverband (Minstere, Vācija) (pārstāvji - I. Liebach un A. Rosenfeld, Rechtsanwälte)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

Prasītāja lūdz

daļēji atcelt Komisijas 2010. gada 21. decembra Lēmumu C(2010)9525 galīgā redakcija, Valsts atbalsts, MC 8/2009 un C 43/2009 - Vācija - WestLB, ciktāl ar šo lēmumu ir noraidīts Vācijas 2010. gada 28. oktobrī lūgtais termiņa pagarinājums Westdeutsche Immobilienbank AG pārdošanai un jauno darījumu pabeigšanai līdz 2011. gada 15. februārim;

pakārtoti, daļēji atcelt Komisijas 2010. gada 21. decembra Lēmumu C(2010)9525 galīgā red., Valsts atbalsts, MC 8/2009 un C 43/2009 - Vācija - WestLB, ciktāl ar to Komisija konkludenti ir nolēmusi, ka Vācija ir iesniegusi tikai vienotu lūgumu termiņa pagarinājumam Westdeutsche Immobilienbank AG pārdošanai un jauno darījumu pabeigšanai līdz 2011. gada 15. februārim un tādējādi nav jālemj par termiņa pagarinājumu, kas pārsniegtu minēto datumu;

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza piecus prasības pamatus.

Pirmais prasības pamats: LESD 296. panta 2. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde

šajā sakarā prasītāja norāda, ka Komisija neesot izklāstījusi, kādēļ tā divus Vācijas iesniegtos termiņa pagarinājuma lūgumus ir apvienojusi vienā,

turklāt Komisija neesot paskaidrojusi, kādēļ nav izpildīti termiņa pagarināšanas nosacījumi, kas paredzēti Komisijas 2009. gada 12. maija Lēmumā C(2009) 3900, labota galīgā redakcija, par valsts atbalstu C 43/08 (ex N 390/08), ko Vācija vēlas sniegt WestLB AG pārstrukturēšanai, (turpmāk tekstā - 2009. gada 12. maija lēmums), 2. panta 2. punktā.

Otrais prasības pamats: Pilnvaru nepareiza izmantošana un kļūda vērtējumā

prasītāja šajā sakarā norāda, ka Komisijas diskrecionārā lēmuma par termiņa pagarinājumu pamatā esot nepareiza faktu konstatācija. Prasītāja uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pamatā esot tikai viens lūgums pagarināt termiņu līdz 2011. gada 15. februārim, jeb esot ticis konkludenti atzīts, ka par minēto datumu pārsniedzošu termiņu lemt nav vajadzības,

turpinot prasītāja norāda, ka Komisija neesot piemērojusi 2009. gada 12. maija lēmuma 2. panta 2. punktā skaidri paredzēto iespēju termiņu pagarināt, kaut arī esot izpildīti nosacījumi tās izmantošanai. Tā vietā Komisija esot atsaukusies uz nerakstītām sui generis pagarināšanas tiesībām, kurām neesot nekāda tiesiska pamata un kuru nosacījumi esot absolūti neskaidri.

Trešais prasības pamats: Samērīguma principa pārkāpums

attiecībā uz šo prasītāja cita starpā norāda, ka Komisijas lēmums par Westdeutsche Immobilienbank AG jauno darījumu apturēšanu pēc 2011. gada 15. februāra neesot samērīgs ar neērtībām, kas šādi tiks radītas.

Ceturtais prasības pamats: Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums

šajā ziņā tiek apgalvots, ka Komisija citos ar finanšu krīzi saistītos gadījumos, kad finanšu iestādēm ir tikuši piešķirti atbalsti ievērojami lielākos apmēros, esot piešķīrusi būtiski ilgākus termiņus kapitāldaļu un arī nekustamo īpašumu finansēšanas sabiedrību pārdošanai.

Piektais prasības pamats: Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta un labas pārvaldības principa pārkāpums

piektā prasības pamata ietvaros prasītāja norāda, ka Komisija neesot tiesīga dalībvalsts izteiktus lūgumus interpretēt pretēji to tekstam, jēgai un mērķim, kā arī šādi par tiem lemt.

____________