VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

2019. gada 28. novembrī (*)

Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Vienotais noregulējuma mehānisms kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums par ex ante iemaksām par 2016. gadu – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiešs un individuāls skārums – Pieņemamība – Būtiski procedūras noteikumi – Lēmuma autentiskuma pierādīšana – Lēmuma pieņemšanas procedūra – Pienākums norādīt pamatojumu

Lietā T‑365/16

Portigon AG, Diseldorfa (Vācija), kuru pārstāv D. Bliesener, V. Jungkind un F. Geber, advokāti,

prasītāja,

pret

Vienotā noregulējuma valdi (VNV), ko pārstāv B. Meyring, T. Klupsch un S. Ianc, advokāti,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Steiblytė un K.‑P. Wojcik, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt, pirmkārt, VNV 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/06) un, otrkārt, VNV 2016. gada 20. maija izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu pielāgošanu, papildinot VNV 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/13), ciktāl šie lēmumi attiecas uz prasītāju,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva], R. Barentss [R. Barents], J. Pasers [J. Passer] (referents) un G. De Bāre [G. De Baere],

sekretāre: N. Šalla [N. Schall], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 14. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1        Šī lieta ietilpst banku savienības otrajā pīlārā saistībā ar vienoto noregulējuma mehānismu (VNM), kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.). VNM ieviešanas mērķis ir pastiprināt noregulējuma integrāciju eurozonas dalībvalstīs un tajās dalībvalstīs, kas nav eurozonas dalībvalstis un kas izvēlas piedalīties vienotajā uzraudzības mehānismā (VUM) (turpmāk tekstā – “iesaistītās dalībvalstis”).

2        Konkrētāk, šī lieta attiecas uz Vienoto noregulējuma fondu (VNF), kas tika izveidots ar Regulas Nr. 806/2014 67. panta 1. punktu. VNF tiek finansēts no valsts līmenī piesaistītām iestāžu iemaksām, tostarp ex ante iemaksu veidā, izpildot šīs pašas regulas 67. panta 4. punktu. Saskaņā ar minētās regulas 3. panta 1. punkta 13. apakšpunktu iestādes jēdziens attiecas uz kredītiestādi vai ieguldījumu brokeru sabiedrību, uz kuru attiecas konsolidētā uzraudzība saskaņā ar šīs pašas regulas 2. panta c) punktu. Iemaksas tiek pārskaitītas Eiropas Savienības līmenī atbilstoši starpvaldību nolīgumam par iemaksu pārskaitīšanu uz VNF un to kopīgošanu, kas parakstīts Briselē 2014. gada 21. maijā (turpmāk tekstā – “SVN nolīgums”).

3        Regulas Nr. 806/2014 70. pantā “Ex ante iemaksas” ir noteikts:

“1. Katras iestādes iemaksas piesaista vismaz reizi gadā, un tās aprēķina proporcionāli to saistību apjomam, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā darbības atļauju saņēmušo iestāžu kopējām saistībām, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus.

2. Katru gadu Valde pēc apspriešanās ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar valstu noregulējuma iestādēm aprēķina atsevišķo iemaksu apmēru, lai nodrošinātu, ka iemaksas, kas jāveic visās iesaistītajās dalībvalstīs visām atļauju saņēmušām iestādēm, nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.

Katru gadu, aprēķinot atsevišķu iestāžu iemaksu apmēru, par pamatu tiek izmantota:

a)      nemainīga iemaksa, kuras apmēru nosaka proporcionāli tam, kāds ir iestādes saistību apmērs, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iestāžu, kurām ir piešķirta atļauja iesaistīto dalībvalstu teritorijā, kopējo saistību apmēru, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, un

b)      riska līmenim pielāgota iemaksa, kuras apmēru aprēķina, pamatojoties uz Direktīvas 2014/59/ES 103. panta 7. punktā norādītajiem kritērijiem, ņemot vērā proporcionalitātes principu un neradot atšķirības starp dalībvalstu banku sektora struktūrām.

Nosakot nemainīgās iemaksas un riska līmenim pielāgotās iemaksas attiecību, tiek ņemts vērā līdzsvarots iemaksu sadalījums pa dažādu veidu bankām.

Jebkurā gadījumā visās iesaistītajās dalībvalstīs visu atļauju saņēmušo iestāžu atsevišķo iemaksu kopsumma, kas tiek aprēķināta saskaņā ar šā punkta a) un b) apakšpunktu, gadā nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.

[..]

6. Tiek piemēroti deleģētie akti, kurus Komisija ir pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 103. panta 7. punktu un kuros ir izklāstīta iemaksu pielāgošana proporcionāli iestāžu riska profilam.

7. Padome, rīkojoties pēc Komisijas priekšlikuma, šā panta 6. punktā minēto deleģēto aktu satvarā pieņem īstenošanas aktus, lai noteiktu šā panta 1., 2. un 3. punkta īstenošanas nosacījumus, jo īpaši attiecībā uz:

a)      atsevišķu iemaksu aprēķināšanas metodoloģijas piemērošanu;

b)      praktisko kārtību, kādā iestādēm tiek piemēroti deleģētajā aktā minētie riska faktori.”

4        Regulu Nr. 806/2014 attiecībā uz minētajām ex ante iemaksām papildina Padomes Īstenošanas regula (ES) 2015/81 (2014. gada 19. decembris), ar ko nosaka vienādus Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas nosacījumus attiecībā uz ex ante iemaksām [VNF] (OV 2015, L 15, 1. lpp.).

5        Turklāt Regulā Nr. 806/2014 un Īstenošanas regulā 2015/81 ir veikta atsauce uz atsevišķiem noteikumiem, kas ir ietverti divos citos tiesību aktos:

–        pirmkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.);

–        otrkārt, Komisijas Deleģētajā regulā (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.).

6        Vienotā noregulējuma valde (VNV) tika izveidota kā Savienības aģentūra (Regulas Nr. 806/2014 42. pants). To tostarp veido plenārsesija un izpildsesija (Regulas Nr. 806/2014 43. panta 5. punkts). VNV izpildsesijā pieņem visus lēmumus Regulas Nr. 806/2014 īstenošanai, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi (Regulas Nr. 806/2014 54. panta 1. punkta b) apakšpunkts).

7        Ar 2015. gada 29. aprīļa lēmumu (SRB/PS/2015/8) VNV plenārsesijā pieņēma VNV procedūras noteikumus izpildsesijā (turpmāk tekstā – “PNI”).

8        PNI 9. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“1. Lēmumus var arī pieņemt rakstveida procedūrā, ja vien vismaz divi 3. panta 1. punktā minētie izpildsesijas locekļi, kas piedalās rakstveida procedūrā, pret to neiebilst pirmo 48 stundu laikā pēc šādas rakstveida procedūras uzsākšanas. Šādā gadījumā tēma tiks iekļauta nākamās izpildsesijas darba kārtībā.

2. Rakstveida procedūra parasti prasa ne mazāk kā piecas darbdienas, lai katrs izpildsesijas loceklis veiktu pārbaudi. Ja ir nepieciešama steidzama rīcība, priekšsēdētājs var noteikt īsāku laikposmu vienprātīgai lēmuma pieņemšanai. Tiek norādīts laikposma saīsināšanas iemesls.

3. Ja nav iespējams panākt vienprātību ar rakstveida procedūras palīdzību, priekšsēdētājs var ierosināt parasto balsošanas procedūru saskaņā ar 8. pantu.”

 Tiesvedības priekšvēsture

9        Prasītāja Portigon AG, agrāk – WestLB AG, ir iesaistītajā dalībvalstī reģistrēta kredītiestāde.

10      2009. gadā Vācijas noregulējuma iestādes – Bundesanstalt für Finanzmarktstabilisierung (Finanšu tirgus stabilizēšanas federālais birojs, Vācija, turpmāk tekstā – “FMSA”) – ietvaros tika izveidota Erste Abwicklungsanstalt (pirmā noregulējuma iestāde, turpmāk tekstā – “EAA”), organizatoriski un saimnieciski neatkarīga publisko tiesību iestāde ar ierobežotu tiesībspēju.

11      2011. gada 20. decembrī Eiropas Komisija pieņēma Lēmumu 2013/245/ES par valsts atbalstu C 40/2009 un C 43/2008 WestLB AG pārstrukturēšanai (OV 2013, L 148, 1. lpp.).

12      Šīs pārstrukturēšanas gaitā daļa no prasītājas darbības jomām un portfeļiem (turpmāk tekstā – “EAA portfelis”) tika nodoti EAA. Daļa no EAA portfeļa tika faktiski nodota EAA nodalīšanas veidā. Pārējā EAA portfeļa daļa, kurā ietilpa ārpusbiržas atvasināto instrumentu portfelis, netika faktiski nodota EAA, bet gan vienīgi tika ekonomiski nodalīta (sintētiska nodalīšana). Šajā ziņā vienošanās par pakārtotu līdzdalību skaidrā naudā, galvojumu vai risku uzņemšanos tika noslēgtas ar EAA.

 Prasītājas deklarācija tās ex ante iemaksu par 2016. gadu aprēķināšanas nolūkos

13      2016. gada 28. janvārī, izmantojot Deutsche Bundesbank (Vācijas Centrālā banka) ExtraNet, prasītāja nosūtīja FMSA savu deklarāciju tās ex ante iemaksu par 2016. gadu aprēķināšanas nolūkos.

14      Ar tās pašas dienas vēstuli prasītāja izskaidroja FMSA, ka šajā deklarācijā kopējā bilancē atbilstoši 2A 1. laukam (visi pasīvi) un 4A 17. laukam (visi aktīvi) nav iekļauta to aktīvu vai pasīvu bilances vērtība, kas bija prasītājas kā pilnvarotās personas rīcībā un kas izriet no ārpusbiržas atvasināto instrumentu portfeļa, kas sintētiski tika nodalīti EAA. 4D 17. laukā saistībā ar Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 8. punkta a) apakšpunktu tā atbildēja noliedzoši, to pamatojot ar to, ka tā neietilpstot nevienā grupā, kurā būtu veikta pārstrukturēšana pēc tam, kad saņemti valsts vai līdzvērtīgi līdzekļi, piemēram, no noregulējuma finansēšanas mehānisma.

15      Šajā pašā vēstulē “skaidrības nolūkos, kā arī lai izvairītos no nelietderīgiem un pārmērīgiem aprēķiniem,” prasītāja pielikumā (papīra formātā) pievienoja savas deklarācijas alternatīvo versiju, kam “būtu jāatbilst FMSA juridiskajam atzinumam”.

16      Ar 2016. gada 3. marta elektroniskā pasta vēstuli FMSA informēja prasītāju, ka tā esot izvērtējusi tās 2016. gada 28. janvāra vēstulē norādītās problēmas un ka tā “esot saskaņojusi darbību ar VNV”. Kā uzskata FMSA, 2A 1. un 4A 17. laukā vajadzējis deklarēt visus bilances ierakstus, kas atbilst gada pārskatiem. Attiecībā uz 4D 17. lauku FMSA norādīja, ka Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 8. punkta a) apakšpunktā minētais riska indikators ir piemērojams arī iestādēm, kas neietilpst nevienā grupā, tātad arī prasītājai.

17      Ar 2016. gada 9. marta vēstuli prasītāja informēja FMSA par to, ka tā pilnībā atstāj spēkā šī sprieduma 13. punktā minēto deklarāciju.

 Pirmais apstrīdētais lēmums un ar šo lēmumu saistītais paziņojums

18      Ar 2016. gada 15. aprīļa lēmumu par ex ante iemaksām VNF par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/06) (turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”) VNV izpildsesijā saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 54. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. panta 2. punktu noteica katras iestādes, tostarp prasītājas, ex ante iemaksu apmēru par 2016. gadu.

19      Šī lēmuma pielikumā tabulas veidā ir ietverti visu iestāžu ex ante iemaksu apmēri par 2016. gadu, kā arī zināms skaits citu sadaļu, tostarp ar nosaukumiem Method (EA) ((Eurozonas) metode) un Risk adjustment factor in the EA environment (Riska pielāgošanas faktors eurozonas kontekstā).

20      Šajā pašā dienā VNV nosūtīja valsts noregulējuma iestādēm (turpmāk tekstā – “VNI”) datu faila kopiju saistībā ar iestādēm, kas atrodas attiecīgajās teritorijās atbilstoši to kompetencei.

21      Ar 2016. gada 22. aprīļa paziņojumu, kas saņemts 2016. gada 29. aprīlī, FMSA kā Vācijas noregulējuma iestāde Regulas Nr. 806/2014 3. panta 1. punkta 3. apakšpunkta izpratnē informēja prasītāju par to, ka VNV ir apstiprinājusi tās ex ante iemaksas VNF par 2016. gadu, un tai norādīja maksājamo apmēru (turpmāk tekstā – “pirmais paziņojums”).

 Otrais apstrīdētais lēmums un ar šo lēmumu saistītais paziņojums

22      Ar 2016. gada 20. maija lēmumu par ex ante iemaksu VNF par 2016. gadu pielāgošanu, papildinot pirmo apstrīdēto lēmumu (SRB/ES/SRF/2016/13) (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”), VNV palielināja prasītājas iemaksas.

23      Šī lēmuma pielikumā katrai iestādei ir norādīts sākotnējais ex ante iemaksu par 2016. gadu apmērs, ex ante iemaksu par 2016. gadu apmērs “after IPS impact” (pēc rādītāja saistībā ar līdzdalību institucionālā aizsardzības shēmā ietekmes) un atšķirība starp šiem apmēriem, kā arī – tostarp – (eurozonas) metode un riska pielāgošanas faktors eurozonas kontekstā.

24      2016. gada 22. maijā VNV nosūtīja VNI datu faila kopiju saistībā ar iestādēm, kas atrodas attiecīgajās teritorijās atbilstoši to kompetencei.

25      Ar šīs pašas dienas vēstuli VNV informēja VNI par šī lēmuma pieņemšanas iemesliem.

26      Ar 2016. gada 23. maija vēstuli FMSA informēja Bundesverband Öffentlicher Banken Deutschlands e.V. (Vācijas Valsts banku federālā apvienība, Vācija) par nepieciešamību labot sākotnējo ex ante iemaksu par 2016. gadu aprēķinu un par šādas nepieciešamības iemesliem. Minētā apvienība šo vēstuli nosūtīja prasītājai.

27      Ar 2016. gada 10. jūnija paziņojumu, kas tika saņemts 2016. gada 13. jūnijā, FMSA lūdza prasītājai samaksāt šī sprieduma 22. punktā minēto palielinājumu (turpmāk tekstā – “otrais paziņojums”).

 Prasītājas lūgums piekļūt dokumentiem

28      Ar 2016. gada 22. jūnija vēstuli prasītāja lūdza VNV sniegt piekļuvi šādiem dokumentiem:

–        VNV lēmumam par tās iemaksu veikšanas pienākumu;

–        VNV lēmumam saistībā ar ex ante iemaksām VNF par 2016. gadu, kas no tās jāpiesaista;

–        lēmumam par iepriekš minēto iemaksu aprēķina pielāgošanu.

29      Ar 2016. gada 3. augusta vēstuli VNV prasītājas rīcībā nodeva pirmā un otrā apstrīdētā lēmuma (turpmāk tekstā abi kopā – “apstrīdētie lēmumi”) kopijas, kuru pielikumi tika iesniegti tikai tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, datu faila saistībā ar prasītāju kopiju un šādu lēmumu kopijas:

–        VNV 2015. gada 14. septembra izpildsesijas lēmums par pīlāra “papildu riska rādītāji, ko nosaka noregulējuma iestāde” definīciju (SRB/ES/SRF/2015/00);

–        VNV 2015. gada 30. septembra plenārsesijas lēmums par iemaksu par 2016. gadu deklarācijas veidlapu (SRB/PS/SRF/2015/01);

–        VNV 2015. gada 23. oktobra plenārsesijas lēmums par iemaksu par 2016. gadu deklarācijas veidlapas grozījumiem (SRB/PS/SRF/2015/02);

–        VNV 2015. gada 30. novembra izpildsesijas lēmums par kopējiem noteikumiem, aprēķinot ex ante iemaksas VNF par 2016. gadu, ciktāl tas attiecas uz diskretizāciju 2. posmā (SRB/ES/SRF/2015/03);

–        VNV 2015. gada 30. novembra izpildsesijas lēmums par papildu garantijām saistībā ar datiem, kas iesniegti ex ante iemaksu VNF par 2016. gadu aprēķināšanai (SRB/ES/SRF/2015/04);

–        VNV 2015. gada 30. novembra izpildsesijas lēmums par kopējiem noteikumiem, aprēķinot ex ante iemaksas VNF par 2016. gadu, ciktāl tas attiecas uz valsts atbalsta atsauces datumu (SRB/ES/SRF/2015/05);

–        VNV 2016. gada 24. februāra izpildsesijas lēmums par trūkstošo datu apstrādi pēc tam, kad ir iesniegti visi galīgie dati (SRB/ES/SRF/2016/00/A);

–        VNV 2016. gada 10. marta izpildsesijas lēmums par VNF mērķapjomu 2016. gadam (SRB/ES/SRF/2016/01);

–        VNV 2016. gada 10. marta izpildsesijas lēmums par ex ante iemaksu par 2015. gadu atskaitīšanu no ex ante iemaksām par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/03);

–        VNV 2016. gada 6. aprīļa izpildsesijas lēmums par iemaksu par 2016. gadu deklarācijas veidlapas grozīšanu (SRB/ES/SRF/2016/04);

–        VNV 2016. gada 6. aprīļa izpildsesijas lēmums par grozījumiem trūkstošo datu apstrādē pēc tam, kad ir iesniegti visi galīgie dati (SRB/ES/SRF/2016/05/A).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

30      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 8. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību.

31      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 9. novembrī, Komisija lūdza atļaut iestāties lietā VNV prasījumu atbalstam.

32      Ar 2017. gada 10. janvāra rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs apmierināja Komisijas lūgumu par iestāšanos lietā.

33      Ar pirmo procesa organizatorisko pasākumu, kas tika noteikts 2017. gada 9. oktobrī saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantu, pēdējā minētā lūdza VNV iesniegt apstrīdēto lēmumu oriģinālu, tostarp to pielikumu, pilnas kopijas.

34      Ar 2017. gada 26. oktobra dokumentu VNV norādīja, ka tā nevar izpildīt 2017. gada 9. oktobrī noteikto procesa organizatorisko pasākumu, tostarp atsaucoties uz apstrīdēto lēmumu pielikumos ietverto datu konfidencialitāti.

35      Ar 2017. gada 14. decembra rīkojumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem (turpmāk tekstā – “pirmais rīkojums”) Vispārējā tiesa, pamatojoties, pirmkārt, uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta pirmo daļu un, otrkārt, uz Reglamenta 91. panta b) punktu, 92. panta 3. punktu, kā arī 103. pantu, uzdeva VNV iesniegt apstrīdēto lēmumu, tostarp to pielikumu, oriģinālu pilnu kopiju konfidenciālās un nekonfidenciālās versijas.

36      Ar 2018. gada 15. janvāra dokumentu VNV atbildēja uz pirmo rīkojumu un iesniedza četrus dokumentus konfidenciālā un nekonfidenciālā versijā – divus dokumentus saistībā ar pirmo apstrīdēto lēmumu un divus dokumentus saistībā ar otro apstrīdēto lēmumu; katram no tiem atbilst, pirmkārt, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tekstu – parakstīta papīra dokumenta skenēts dokuments PDF formātā uz divām lappusēm un, otrkārt, digitālu datu, kas veido attiecīgā lēmuma pielikumu, digitalizēta versija PDF formātā.

37      Ņemot vērā VNV atbildi uz pirmo rīkojumu, Vispārējā tiesa 2018. gada 12. martā noteica otru procesa organizatorisko pasākumu un lūdza VNV, pirmkārt, precizēt pielikumu formātu apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī, otrkārt, gadījumā, ja šie pielikumi būtu sagatavoti digitālā veidā, izskaidrot un iesniegt visus autentiskuma pierādīšanas tehniskos elementus, kas ir nepieciešami, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesā iesniegtais digitālo datu atveidojums PDF formātā atbilst tam, kurš konkrēti tika iesniegts parakstīšanai un kuru VNV pieņēma izpildsesijā tās 2016. gada 15. aprīļa un 20. maija sanāksmju laikā, un, treškārt, iesniegt savus apsvērumus par jautājumu par apstrīdēto lēmumu juridisku esamību un jautājumu par būtisku procedūras noteikumu ievērošanu.

38      Ar 2018. gada 27. marta dokumentu VNV atbildēja uz otru procesa organizatorisko pasākumu. Attiecībā uz otru prasību, kas tika minēta šī sprieduma 37. punktā, VNV norādīja, ka tā to nevar izpildīt atsevišķu iesniedzamo dokumentu konfidencialitātes dēļ, un ieteica noteikt pierādījumu savākšanas pasākumu.

39      2018. gada 2. maijā Vispārējā tiesa pieņēma jaunu rīkojumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem, uzdodot VNV izpildīt otru prasību, kas ietverta 2018. gada 12. marta procesa organizatoriskajā pasākumā (turpmāk tekstā – “otrs rīkojums”).

40      Ar 2018. gada 18. maija dokumentu, kas tika grozīts 2018. gada 29. jūnijā, VNV izpildīja otru rīkojumu un to konfidenciālajā un nekonfidenciālajā versijā iesniedza dokumentu ar nosaukumu “Identifikācijas tehniskā informācija”, četru VNV elektroniskā pasta vēstuļu tekstus, kas datēti ar 2016. gada 13. aprīļa plkst. 17.41, 2016. gada 15. aprīļa plkst. 19.04 un plkst. 20.06 un 2016. gada 19. maija plkst. 21.25, kā arī zibatmiņu ar diviem XLSX formāta failiem un diviem TXT formāta failiem.

41      Ar 2018. gada 11. jūlija lēmumu, veikusi Reglamenta 103. panta 1. punktā paredzēto pārbaudi, Vispārējā tiesa izņēma no lietas materiāliem dokumentu, kurus VNV iesniedza, atbildot uz pirmo un otro rīkojumu, konfidenciālās versijas, izņemot TXT formāta failus, kas ietverti zibatmiņās, kuras VNV iesniedza 2018. gada 18. maijā, un kuros nav ietverta nekāda konfidenciāla informācija, minētie faili papīra formātā tika iekļauti lietas materiālos.

42      2018. gada 11. jūlijā ar trešo procesa organizatorisko pasākumu, kas noteikts saskaņā ar Reglamenta 89. pantu, Vispārējā tiesa lūdza prasītāju un Komisiju iesniegt savus apsvērumus par VNV atbildēm uz šī sprieduma 33., 35., 37. un 39. punktā minētajiem procesa organizatoriskajiem un pierādījumu savākšanas pasākumiem.

43      2018. gada 12. jūlijā prasītāja izvirzīja jaunu pamatu.

44      Ar 2018. gada 27. un 30. jūlija dokumentiem prasītāja un Komisija attiecīgi iesniedza savus apsvērumus par VNV atbildēm uz šī sprieduma 33., 35., 37. un 39. punktā minētajiem procesa organizatoriskajiem un pierādījumu savākšanas pasākumiem.

45      Ar 2018. gada 17. augusta vēstuli VNV iesniedza savus apsvērumus par prasītājas izvirzīto jauno pamatu.

46      Pēc Vispārējās tiesas astotās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

47      2018. gada 19. novembrī ar ceturto procesa organizatorisko pasākumu, kas tika noteikts saskaņā ar Reglamenta 89. pantu, Vispārējā tiesa lūdza VNV iesniegt precizējumus par veidu, kādā tā tika iesaistīta diskusijā starp FMSA un prasītāju saistībā ar pēdējās minētās deklarāciju ex ante iemaksu par 2016. gadu aprēķināšanas nolūkos, un lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz vairākiem jautājumiem, kā arī tiesas sēdē precizēt to nostāju saistībā ar to, vai VNV ir ievērojusi pienākumu norādīt apstrīdēto lēmumu pamatojumu.

48      Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja 2018. gada 3. un 4. decembrī.

49      Ar 2018. gada 20. decembra rīkojumu Vispārējā tiesa uzdeva VNV iesniegt starp VNV un FMSA nosūtīto elektroniskā pasta vēstuļu attiecībā uz diskusiju starp pēdējo minēto un prasītāju saistībā ar pēdējās minētās deklarāciju ex ante iemaksu par 2016. gadu aprēķināšanas nolūkos, kas tika minētas VNV atbildē uz Vispārējās tiesas 2018. gada 19. novembra vēstuli, kopiju nekonfidenciālās un konfidenciālās versijas.

50      VNV šo rīkojumu izpildīja 2019. gada 10. janvārī.

51      Ar 2019. gada 24. janvāra lēmumu, veikusi Reglamenta 103. panta 1. punktā paredzēto pārbaudi, Vispārējā tiesa izņēma no lietas materiāliem VNV iesniegto elektroniskā pasta vēstuļu kopiju konfidenciālās versijas.

52      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        atcelt apstrīdētos lēmumus;

–        piespriest VNV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

53      VNV prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu vai – alternatīvā gadījumā – kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

54      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par pieņemamību

55      Kā uzskata VNV, apstrīdētie lēmumi nerada tiesiskas sekas trešajām personām, katrā ziņā – ne attiecībā uz prasītāju.

56      Proti, tas, ka VNV apstiprināja ex ante iemaksu apmēru izpildsesijā, neradot nekādu pienākumu iestādēm, tāds rodoties vienīgi tad, ja un kad kompetentā VNI sagatavo tiesību aktu valsts tiesību izpratnē. Tādējādi ar apstrīdētajiem lēmumiem procedūra netiekot izbeigta, tā tiekot izbeigta vienīgi tad, kad VNI piesaista iemaksas no iestādēm, kas ietilpst to attiecīgajā jurisdikcijā.

57      Tāpat tas, ka VNV apstiprināja ex ante iemaksu aprēķinu, tieši neskarot iestāžu tiesisko situāciju, jo tā tiekot tieši skarta vienīgi tad, kad VNI iekasē iemaksas.

58      Tādējādi prasītājai esot jāapstrīd FMSA paziņojums valsts tiesās, kuras eventuāli varot uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus saistībā ar VNV lēmumu spēkā esamību vai interpretāciju.

59      Pat ja tiktu salīdzināta ex ante iemaksu sistēma ar valsts atbalsta sistēmu, jaunākā judikatūra šajā jomā apstiprinot VNV argumentu, saskaņā ar kuru šī prasība nav pieņemama. Proti, Tiesa esot uzskatījusi – ja lēmums saistībā ar valsts atbalstu tiek adresēts vienīgi dalībvalstij (proti, lēmums nav obligāts attiecībā uz citām personām) un tajā netiek noteiktas sekas, ko tas rada attiecībā uz trešajām personām (sekas, kas materializējas administratīvos aktos), tā atcelšanai iesniegts prasības pieteikums neesot pieņemams.

60      Prasītāja apstrīd šos argumentus.

61      Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību pret tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai skar viņu tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

62      Tādējādi LESD 263. panta ceturtā daļa ierobežo prasības atcelt tiesību aktus, kuras ceļ juridiska vai fiziska persona, līdz trijām aktu kategorijām, proti, pirmkārt, akti, kas adresēti šai personai, otrkārt, akti, kas viņai nav adresēti un kas viņu skar tieši un individuāli, un, treškārt, reglamentējošie akti, kas viņai nav adresēti, viņu skar tieši, bet nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem (skat. rīkojumu, 2013. gada 10. decembris, von Storch u.c./ECB, T‑492/12, nav publicēts, EU:T:2013:702, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Attiecībā uz LESD 263. panta pirmajā daļā paredzēto nosacījumu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka par aktiem vai lēmumiem, par kuriem var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu, var uzskatīt vienīgi pasākumus, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kas ir tādas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, konkrēti mainot tā tiesisko stāvokli (skat. rīkojumu, 2016. gada 21. aprīlis, Borde un Carbonium/Komisija, C‑279/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:297, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

64      Turklāt, ja runa ir par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākos posmos, it īpaši iekšējās procedūras ietvaros, ir apstrīdami tikai tie pasākumi, kuros galīgā veidā noteikta iestādes nostāja šīs procedūras beigās, neiekļaujot starppasākumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu (skat. rīkojumu, 2016. gada 9. marts, Port autonome du Centre et de l’Ouest u.c./Komisija, T‑438/15, EU:T:2016:142, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

65      Turklāt no judikatūras izriet – ja neprivileģēts prasītājs ir cēlis prasību par tam neadresēta tiesību akta atcelšanu, prasība, ka pārsūdzētā pasākuma saistošajām tiesiskajām sekām ir jāspēj ietekmēt šī prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli, pārklājas ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem (skat. rīkojumu, 2014. gada 6. marts, Northern Ireland Department of Agriculture and Rural Development/Komisija, C‑248/12 P, nav publicēts, EU:C:2014:137, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, pirmkārt, fiziska vai juridiska persona, kas nav lēmuma adresāts, nevar apgalvot, ka to individuāli skar šis lēmums, ja vien tas to skar dažu tās specifisko īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ individuāli izceļ līdzīgi kā šāda lēmuma adresātu (spriedumi, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp., un 1998. gada 2. aprīlis, Greenpeace Council u.c./Komisija, C‑321/95 P, EU:C:1998:153, 7. un 28. punkts).

67      Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, prasa, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un nepieļautu nekādu novērtējuma brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izrietētu tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (skat. spriedumu, 2007. gada 22. marts, Regione Siciliana/Komisija, C‑15/06 P, EU:C:2007:183, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

68      Tomēr no judikatūras izriet, ka, lai gan, lai apstrīdētais tiesību akts radītu sekas attiecībā uz privātpersonu tiesisko stāvokli, ir noteikti nepieciešams, lai tiktu veikti īstenošanas pasākumi, tomēr tiešas skaršanas nosacījums tiek uzskatīts par izpildītu, ja šis tiesību akts nosaka tā adresātam saistības attiecībā uz tā īstenošanu un ja šim adresātam automātiski rodas pienākums veikt pasākumus, kas maina prasītāja tiesisko stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 7. jūlijs, Federcoopesca u.c./Komisija, T‑312/14, EU:T:2015:472, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      Proti, kā ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet] atgādināja savos apsvērumos lietā Stichting Woonpunt u.c./Komisija (C‑132/12 P, EU:C:2013:335, 68. punkts un tajā minētā judikatūra), dalībvalstu rīcības brīvības neesamība novērš tiešas saiknes starp Savienības tiesību aktu un privātpersonu šķietamu neesamību. Citiem vārdiem sakot, lai novērstu tiešu skaršanu, starpposma tiesību akta, ar kuru tiek īstenots Savienības tiesību akts, izdevēja rīcības brīvība nevar būt tikai formāla. Tai ir jākļūst par prasītāja tiesiskas skaršanas avotu.

70      Šajā lietā, pirmkārt, no piemērojamā tiesiskā regulējuma un, jo sevišķi, no Regulas Nr. 806/2014 54. panta 1. punkta b) apakšpunkta un šīs pašas regulas 70. panta 2. punkta izriet, ka gan konkrētais individuālo iemaksu aprēķina veicējs, gan lēmuma, ar kuru apstiprina šīs iemaksas, autors ir VNV. Apstāklis, ka starp VNV un VNI pastāv sadarbība, nemaina šo konstatējumu (rīkojums, 2018. gada 19. novembris, Iccrea Banca/Komisija un VNV, T‑494/17, EU:T:2018:804, 27. punkts).

71      Proti, vienīgi VNV ir piešķirta kompetence “pēc apspriešanās ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar [VNI]” aprēķināt iestāžu ex ante iemaksas (Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkts). Turklāt VNI ir no Savienības tiesībām izrietošs pienākums piesaistīt minētās iemaksas, kas ir noteiktas ar VNV lēmumu (Regulas Nr. 806/2014 67. panta 4. punkts).

72      Tādējādi VNV lēmumiem, ar kuriem atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktam ir noteiktas ex ante iemaksas, ir galīgs raksturs.

73      Līdz ar to apstrīdētos lēmumus nevar kvalificēt kā vienīgi sagatavojošus pasākumus vai starppasākumus, jo tajos procedūras nobeigumā ir noteikta galīgā VNV iestādes nostāja attiecībā uz iemaksām.

74      Otrkārt, jānorāda, ka, lai arī kādas atkarībā no valodu versijām būtu Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta terminoloģiskās variācijas, struktūras, kurām VNV, kas ir ex ante iemaksu noteikšanas lēmuma autore, sūta šos lēmumus, ir VNI, nevis iestādes. VNI gan faktiski, gan piemērojot attiecīgo regulējumu, ir vienīgās struktūras, kurām minētā lēmuma autoram ir pienākums sūtīt šo lēmumu, un tādējādi, veicot galīgo analīzi, šī lēmuma adresātes LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē (rīkojums, 2018. gada 19. novembris, Iccrea Banca/Komisija un VNV, T‑494/17, EU:T:2018:804, 28. punkts).

75      Konstatējumu, ka VNI ir VNV lēmuma adresāta statuss LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, turklāt apstiprina fakts, ka tām sistēmā, kas ieviesta ar Regulu Nr. 806/2014 un saskaņā ar šīs regulas 67. panta 4. punktu, ir pienākums iekasēt VNV noteiktās individuālās iemaksas no iestādēm (rīkojums, 2018. gada 19. novembris, Iccrea Banca/Komisija un VNV, T‑494/17, EU:T:2018:804, 29. punkts).

76      Ja iestādes tādējādi nav apstrīdēto lēmumu adresāti, tās tomēr šie lēmumi skar tieši un individuāli, ciktāl tie tās ietekmē tām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tās izceļ salīdzinājumā ar visām pārējām personām un tādējādi tās individualizē tieši tāpat kā lēmuma adresātu, un tie tieši ietekmē to tiesisko situāciju un nedod nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par to ieviešanu.

77      Šajā ziņā, pirmkārt, apstrīdētajos lēmumos tostarp ir minēts katras no šīm iestādēm nosaukums un norādīta vai, kā tas ir otrā apstrīdētā lēmuma gadījumā, pielāgota tās individuālā iemaksa. No tā izriet, ka iestādes, kuru vidū ir prasītāja, apstrīdētie lēmumi skar individuāli.

78      Otrkārt, attiecībā uz tiešu skaršanu ir jānorāda, ka VNI, kurām ir jāievieš apstrīdētie lēmumi, nav nekādas rīcības brīvības saistībā ar šajos lēmumos noteiktajiem individuālo iemaksu apmēriem. Konkrētāk, VNI nevar grozīt šos apmērus, un tām ir pienākums tos iekasēt no aplūkotajām iestādēm.

79      Turklāt attiecībā uz atsauci, ko VNV veic uz SVN nolīgumu, lai apstrīdētu prasītājas tiešo skārumu, jānorāda, ka šis nolīgums neattiecas uz VNI veiktu ex ante iemaksu par 2016. gadu iekasēšanu no iestādēm, bet gan vienīgi uz šo iemaksu pārvešanu uz VNF.

80      Proti, kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 noteikumiem (skat. minētās regulas 20. apsvērumu un 67. panta 4. punktu) un SVN nolīguma (skat. SVN nolīguma 7. apsvērumu, 1. panta a) punktu un 3. pantu), iemaksu iekasēšana notiek atbilstoši Savienības tiesībām (proti, Direktīvai 2014/59 un Regulai Nr. 806/2014), savukārt iemaksu pārvešana uz VNF notiek atbilstoši SVN nolīgumam.

81      Līdz ar to, lai arī, lai iestādēm rastos tiesiskas saistības pārskaitīt uz VNI norādītajiem kontiem summas, kas tām ir jāveic kā to ex ante iemaksas, ir nepieciešams, lai VNI pieņemtu valsts tiesību aktus, tomēr VNV lēmumi, kuros ir noteikts to individuālo iemaksu apmērs, šīs iestādes joprojām skar tieši.

82      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētie lēmumi prasītāju skar tieši un individuāli.

83      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida VNV izvirzītā iebilde, ar kuru Vispārējai tiesai tiek lūgts noraidīt prasību kā nepieņemamu.

 Par lietas būtību

84      Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza astoņus pamatus. Galvenokārt tā būtībā norāda, ka VNV esot vajadzējis to izslēgt no pienākuma maksāt ex ante iemaksu (pirmais un otrais pamats). Pakārtoti – tā apgalvo, ka VNV katrā ziņā esot vajadzējis, pirmkārt, izslēgt no pasīviem, kas izmantoti iemaksas noteikšanai, šī sprieduma 12. punktā minēto ārpusbiržas atvasināto instrumentu portfeli (trešais pamats), otrkārt, ņemt vērā tās līgumu par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem neto, nevis bruto vērtību (ceturtais pamats) un, treškārt, uzskatīt, ka tā nav reorganizācijas procesā esoša iestāde (piektais pamats). Turklāt tā apgalvo, ka VNV esot pārkāpusi tiesības tikt uzklausītam (sestais pamats), pienākumu norādīt pamatojumu (septītais pamats) un procesuālos noteikumus (jaunais pamats).

85      Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu vispirms izvērtēt jautājumu par apstrīdēto lēmumu autentiskuma pierādīšanu, kuras mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību, konstatējot akta autora pieņemto tekstu, un tas ir uzskatāms par būtisku procedūras noteikumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 15. jūnijs, Komisija/BASF u.c., C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 75. un 76. punkts, un 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 40. un 41. punkts), kura pārkāpums ir uzskatāms par absolūtu pamatu, kas Savienības tiesai ir jāizskata pēc savas ierosmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 13. decembris, Ungārija/Komisija, T‑240/10, EU:T:2013:645, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

 Par apstrīdēto lēmumu autentiskuma pierādīšanu

86      Jāatgādina, Tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā intelektuālais elements un formālais elements veido nedalāmu kopumu, akta rakstiskais noformējums ir tā pieņemošās iestādes gribas izpausme (spriedumi, 1994. gada 15. jūnijs, Komisija/BASF u.c., C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 70. punkts, un 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 38. punkts).

87      Tiesa arī ir nospriedusi, ka būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu veido pati akta autentiskuma pierādīšanas neesamība un turklāt nav nepieciešams pierādīt, ka aktu ietekmē kāds cits trūkums vai ka autentiskuma pierādīšanas neesamība būtu izraisījusi kaitējumu tam, kas uz to norāda (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 42. punkts).

88      Autentiskuma pierādīšanas formalitātes ievērošanas un līdz ar to akta neapšaubāmā rakstura pārbaude ir jāveic pirms jebkādas citas pārbaudes, piemēram, saistībā ar akta autora kompetenci, koleģialitātes principa ievērošanu vai saistībā ar principu par pienākumu pamatot aktus (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 46. punkts).

89      Ja Savienības tiesa, izvērtējot tajā iesniegto aktu, uzskata, ka tā autentiskums nav pienācīgi pierādīts, tai pēc savas ierosmes ir jāizvirza pamats saistībā ar būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu, kas izpaužas kā pienācīgas autentiskuma pierādīšanas neesamība, un attiecīgi jāatceļ akts, kurā ir pieļauts šāds trūkums (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 51. punkts).

90      Šajā ziņā nav lielas nozīmes tam, ka autentiskuma pierādīšanas neesamība nav izraisījusi nekādu kaitējumu nevienai no pusēm strīdā. Proti, aktu autentiskuma pierādīšana ir tiesiskai drošībai ļoti svarīgs būtisks procedūras noteikums LESD 263. panta izpratnē, kura pārkāpums izraisa akta, kurā ir pieļauts trūkums, atcelšanu, un nav nepieciešams pierādīt šāda kaitējuma esamību (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 52. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Goldfish u.c./Komisija, T‑54/14, EU:T:2016:455, 47. punkts).

91      Šajā lietā, atbildot uz pirmo rīkojumu, ar kuru VNV tika pieprasīts iesniegt apstrīdēto lēmumu, tostarp to vienīgā pielikuma, oriģinālu pilnas kopijas, VNV 2018. gada 15. janvārī attiecībā uz katru apstrīdētā lēmuma tekstu iesniedza parakstīta papīra dokumenta skenētu dokumentu PDF formātā uz divām lappusēm, kas līdz ar to ļāva uzskatīt, ka šīs lappuses patiešām ir oriģināla kopijas, proti, kopijas dokumentam, kurš formāli tika iesniegts parakstīšanai un kuru VNV pieņēma izpildsesijā. VNV neiesniedza nevienu oriģināla kopiju attiecībā uz apstrīdēto lēmumu pielikumiem, bet gan vienīgi dokumentu attiecībā uz katru lēmumu, kas tika iesniegts kā digitālu datu digitalizēta versija PDF formātā, kam trūkst elementu, kas ļautu garantēt tā autentiskumu.

92      Ar otro procesa organizatorisko pasākumu un vēlāk – ar otro rīkojumu Vispārējā tiesa lūdza VNV precizēt pielikumu formātu apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī un – gadījumā, ja šie pielikumi būtu iesniegti digitālā formātā, – izskaidrot un iesniegt visus autentifikācijas apliecināšanas tehniskos elementus, kas ir nepieciešami, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesā iesniegtie PDF formātā izveidotie dokumenti atbilst tiem, kuri konkrēti tika iesniegti parakstīšanai un kurus VNV pieņēma izpildsesijā tās 2016. gada 15. aprīļa un 2016. gada 20. maija sanāksmes laikā. Vispārējā tiesa arī lūdza VNV iesniegt tās apsvērumus par apstrīdēto lēmumu juridisku esamību, kā arī par jautājumu par būtisku procedūras noteikumu ievērošanu.

93      2018. gada 27. marta un 18. maija atbildēs uz otro procesa organizatorisko pasākumu un otru rīkojumu VNV pirmo reizi norādīja, ka apstrīdētie lēmumi tika pieņemti nevis VNV izpildsesijas locekļu sanāksmes laikā, bet gan rakstveida procedūrā elektroniskā formātā atbilstoši PNI 7. panta 5. punktam – saskaņā ar kuru jebkādai saziņai un izpildsesijai nozīmīgiem dokumentiem principā ir jābūt nosūtītiem elektroniski, ievērojot konfidencialitātes noteikumus atbilstoši PNI 15. pantam, – un PNI 9. pantam.

94      Konkrētāk, attiecībā uz pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūru no lietas materiāliem izriet, ka ar 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kuru plkst. 17.41 VNV izsūtīja izpildsesijas locekļiem un kurā ir trīs saistīti dokumenti, tostarp PDF formāta dokuments Memorandum2_Final results.pdf, izpildsesijai tika lūgts formāli apstiprināt ex ante iemaksas par 2016. gadu līdz VNV 2016. gada 15. aprīļa plkst. 12.00.

95      Ar 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kas tika nosūtīta plkst. 19.04, VNV norādīja, ka ir pieļauta kļūda, aprēķinot iemaksas, paziņoja, ka tiks nosūtīta dokumenta grozītā versija ar nosaukumu Memorandum 2, un piebilda, ja netiks saņemti adresātu iebildumi, jau veiktais apstiprinājums tikšot uzskatīts par tādu, kas attiecas arī uz pielāgotajiem apmēriem.

96      Ar 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kas nosūtīta plkst. 20.06, minētais dokuments tika nosūtīts XLSX formātā ar nosaukumu Final results15042016.xlsx.

97      Ciktāl tas attiecas uz otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, VNV precizē, ka 2016. gada 19. maijā plkst. 21.25 tā nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli izpildsesijas locekļiem, lai uzsāktu rakstveida procedūru, pieprasot apstiprināt ex ante iemaksu par 2016. gadu aprēķināšanas rezultātu grozījumus, kura pielikumā bija XLSX formāta fails Delta, kurā bija ietverti pielāgoto aprēķinu rezultāti. Apstiprināšanu, “ņemot vērā šī gadījuma steidzamību”, tika lūgts veikt 2016. gada 20. maijā plkst. 17.00.

98      Visbeidzot, VNV tiesas sēdē apstiprināja, ka apstrīdēto lēmumu oriģinālus VNV priekšsēdētājs ir parakstījis elektroniski.

99      Tomēr ir jākonstatē, ka VNV ne tikai neiesniedza un pat nepiedāvāja iesniegt pierādījumus šādam apgalvojumam, kas būtībā izpaustos kā digitālā oriģināldokumenta un elektroniskā paraksta, kas garantē tā autentiskumu, sertifikāta iesniegšana, bet iesniedza elementus, kas faktiski ir pretrunā šim apgalvojumam.

100    Proti, attiecībā uz apstrīdēto lēmumu tekstu VNV iesniedza PDF dokumentus, kuru pēdējā lappusē parādās ar roku uzvilkts paraksts, kurš, šķiet, ir uzlikts, to kopējot un pārnesot no attēla faila, un tam nav elektroniskā paraksta sertifikāta.

101    Attiecībā uz apstrīdēto lēmumu pielikumiem, kuros ir ietverti attiecīgi iemaksu un to pielāgojumu apmēri un kuri tādējādi ir uzskatāmi par būtiskiem lēmuma elementiem, arī tajos nav ietverts nekāds elektronisks paraksts, lai gan tas nav nekādā neatdalāmā veidā saistīts ar apstrīdēto lēmumu tekstu.

102    Lai pierādītu apstrīdēto lēmumu pielikumu autentiskumu, VNV, atbildot uz otru rīkojumu, iesniedza dokumentu TXT formātā, lai pierādītu šo pielikumu jaucējvērtības (hash value) identiskumu jaucējvērtībai, kas tika norādīta XLSX formāta dokumentos, kuri ir pievienoti 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulei, kas nosūtīta plkst. 20.06, un 2016. gada 19. maija elektroniskā pasta vēstulei, kas nosūtīta plkst. 21.25.

103    Tomēr ir jānorāda – lai pierādītu, ka apstrīdēto lēmumu pielikumiem bija elektroniskais paraksts, kā to apgalvo VNV (skat. šī sprieduma 98. punktu), tai vajadzējis iesniegt ar šiem pielikumiem saistītus elektroniskā paraksta sertifikātus, nevis TXT dokumentus, kuros ir ietverta jaucējvērtība. Šādu TXT dokumentu iesniegšana ļauj pieļaut, ka VNV rīcībā nebija elektroniskā paraksta sertifikātu un ka tādējādi apstrīdēto lēmumu pielikumiem pretēji tam, ko apgalvo VNV, nebija elektroniskā paraksta.

104    Turklāt VNV iesniegtie TXT formāta dokumenti objektīvā un neatdalāmā veidā nekādi nav saistīti ar aplūkotajiem pielikumiem.

105    Visbeidzot, pilnības labad ir jānorāda, ka autentifikācija nekādā ziņā netika pieprasīta projektiem, kas ar 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kas tika nosūtīta plkst. 20.06, un 2016. gada 19. maija elektroniskā pasta vēstuli, kas tika nosūtīta plkst. 21.25, tika nodoti apstiprināšanai, bet gan oriģināldokumentiem, kas bija jāizveido pēc šīs apstiprināšanas. Vienīgi pēc apstiprināšanas tiek izveidots un autentificēts oriģināldokuments, to parakstot.

106    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdēto lēmumu autentiskuma pierādīšanas prasība nav izpildīta.

107    Papildus apsvērumiem saistībā ar apstrīdēto lēmumu autentiskuma pierādīšanas neesamību, kas pati par sevi saskaņā ar šī sprieduma 87.–90. punktā atgādināto judikatūru izraisa apstrīdēto lēmumu atcelšanu, Vispārējā tiesa pareizas tiesvedības mērķiem uzskata par piemērotu izvērtēt arī jauno pamatu – kas ir balstīts uz faktiem, kuri tika atklāti tiesvedības laikā un kurus prasītāja iesniedza atbilstoši Reglamenta 84. panta 2. punktam, – un septīto pamatu.

 Par jauno pamatu saistībā ar procesuālo noteikumu saistībā ar apstrīdēto lēmumu pieņemšanu pārkāpumu

108    Prasītāja uzskata, ka VNV apstrīdētos lēmumus ir pieņēmusi, pārkāpjot vispārējās procesuālās prasības, kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta, LESD 298. panta un vispārējiem tiesību principiem, kā arī PNI.

109    Vispirms prasītāja norāda, ka tiktāl, ciktāl tā aizstāv juridisku viedokli, kas atšķiras no VNV viedokļa jautājumā par tai veicamās iemaksas pienākumu un tās iemaksu apmēru (skat. šī sprieduma 13.–17. punktu), VNV esot vajadzējis darīt zināmu savu viedokli izpildsesijas locekļiem. Tomēr VNV pēdējai minētajai esot paziņojusi vienīgi iemaksu aprēķinu rezultātus.

110    Turpinot – apstrīdētie lēmumi esot tikuši pieņemti termiņā, kas ir mazāks par minimālo rakstveida procedūrai noteikto termiņu. Proti, pirmā apstrīdētā lēmuma pirmais pieņemšanas process esot bijis īsāks par 48 stundām, un izpildsesijas locekļiem esot bijušas vien dažas stundas laika minētā lēmuma otrajā pieņemšanas procesā. Abos gadījumos VNV neesot pamatojusi nepieciešamību noteikt tik īsus termiņus. Arī otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanai esot bijis pārāk īss rakstveida process, proti, aptuveni 19 stundu garumā. Sekretariāts termiņa īsumu esot pamatojis ar vispārēju atsauci uz steidzamību, kas tomēr neesot izskaidrota. Tādējādi VNV esot pārkāpusi PNI 9. panta 1. un 2. punkta noteikumus.

111    Visbeidzot, ar pirmā apstrīdētā lēmuma otro pieņemšanas procedūru turklāt esot pārkāpts PNI 9. panta 3. punkts. Šī tiesību norma paredzot pieņemšanu ar vienprātību, neņemot vērā balsis, kas atturas. Katrā ziņā pirmā apstrīdētā lēmuma otrās pieņemšanas procedūras ilgums esot pārāk īss. Proti, ņemot vērā iesniegšanas vēlumu un ārkārtīgi īso reaģēšanas termiņu, VNV sekretariāts nevarēja būt drošs par to, ka visi izpildsesijas locekļi zinātu par lēmumu, nedz arī par nepieciešamību aktīvi paust nepiekrišanu.

112    VNV apstrīd šos argumentus.

113    Pirmkārt, tā norāda, ka tiesības uz labu pārvaldību nenozīmē, ka iestādes, struktūras vai biroja lēmējstruktūras locekļiem būtu personīgi jāizvērtē visi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas kādā mērā ir saistīti ar lēmumu. Šāda pieeja praktiski neesot iespējama, ņemot vērā, ka apstrīdētie lēmumi attiecas uz ex ante iemaksu aprēķināšanu gandrīz 3800 iestādēm. Turklāt tiesības uz labu pārvaldību ietverot arī pienākumu administrācijai lemt efektīvi.

114    Šajā lietā apstrīdētos lēmumus esot detalizēti sagatavojusi atbildīgā VNV nodaļa, visi VNV izpildsesijas locekļi esot tikuši informēti par metodi, kā arī aprēķināšanas procedūru un esot piedalījušies procedūras attīstībā, kas sākās 2015. gada septembrī, ietverot iemaksu aprēķināšanu visos plānošanas posmos. Tādējādi formālā lēmuma par iemaksām posmā praktiski neesot bijis neatrisinātu jautājumu, par kuriem VNV locekļiem būtu bijis jāapspriežas vai jālemj, vēl jo mazāk saistībā ar pašu aprēķināšanas metodi.

115    Turklāt prasītāja neesot pilnībā ievērojusi savu pienākumu iesniegt informāciju. Tādējādi prasītājas ex ante iemaksu pamatā esot dati, kurus tā pati ir iesniegusi, proti, dati, kas tika paziņoti vēlākā posmā un papīra versijā un, kā tā pati paziņoja, “atbilstoši FMSA juridiskajam viedoklim”.

116    Otrkārt, VNV uzsver, ka izpildsesijas locekļi nav iebilduši pret lēmumu piemērot rakstveida procedūru. Turklāt aprēķinu rezultātu apstiprināšana esot uzskatāma par ilgtermiņa procesa formālu noslēgumu. Minētie locekļi esot tikuši pienācīgi iesaistīti šajā procesā, un tādējādi tiem neesot vajadzējis 48 stundas un vēl jo mazāk – piecas darbdienas, lai apstiprinātu aprēķinu rezultātus.

117    Katrā ziņā nepieciešamība steidzami iesniegt aprēķinu rezultātus VNI VNV izpildsesijas locekļiem esot bijusi labi zināma. VNV ciešas sadarbības ar VNI kontekstā esot apņēmusies tām iesniegt šos rezultātus 2016. gada aprīļa vidū. Turklāt saskaņā ar SVN nolīguma 3. panta 2. punktu valsts līmenī iekasēto ex ante iemaksu par 2016. gadu apmēri esot jānodod VNF līdz 2016. gada 30. jūnijam.

118    VNV uzskata, ka šāda PNI interpretācija turklāt atbilstot elastīguma un ātruma prasībām administrācijas darbībā. Katrā ziņā apgalvotos PNI 9. panta 1. un 2. punkta pārkāpumus nevarot kvalificēt kā būtisku procedūras noteikumu pārkāpumus LESD 263. panta 2. punkta izpratnē. Tieši pretēji, runa esot par iekšējiem procesuālajiem noteikumiem, uz kuriem trešās personas nevarot atsaukties. Turklāt, ja procedūras noteikums ir pārkāpts, bet tas nav kavējis sasniegt ar šo noteikumu sasniedzamos mērķus, no tā neizrietot nekāds būtisku procedūras noteikumu pārkāpums. Šajā lietā neesot nepieciešams ievērot PNI 9. panta 2. un 3. punktā paredzētos termiņus, un šos noteikumus nevarot interpretēt tādējādi, ka VNV izpildsesijas locekļi, kas piedalās izpildsesijā, tiktu piespiesti ievērot minimālo termiņu, pat ja šis termiņš nav nepieciešams lēmuma pieņemšanai.

119    Visbeidzot, attiecībā uz otru procedūru pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanai VNV uzskata, ka Tiesa jau ir apstiprinājusi, ka vienprātīga lēmuma pieņemšana vairs nav spēkā, ja pastāv acīmredzami iebildumi pret tā pieņemšanu. Tāpat prasītāja nevarot tiesiski secināt no VNV prakses tās izpildsesijās, ka vienprātībai vienmēr būtu nepieciešams aktīvs balsojums. Tas, ka ļoti īsā laikā ir jāsasniedz vienprātība, neesot uzskatāms arī par PNI 9. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu, jo pat šis īsais laiks šīs lietas apstākļos esot bijis pietiekams, īpaši tādēļ, ka pielāgotie apmēri, kas tika izplatīti ar 2016. gada 15. aprīļa plkst. 20.06 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli, tikai nedaudz atšķiroties no tiem, kas jau tika apstiprināti pirmā apstrīdētā lēmuma pirmajā pieņemšanas procedūrā.

120    Šajā lietā, kā tika norādīts šī sprieduma 94. punktā, rakstveida procedūra pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanai tika uzsākta ar 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kura tika nosūtīta plkst. 17.41 un kurā VNV izpildsesijas locekļiem tika noteikts termiņš lēmuma projekta apstiprināšanai 2016. gada 15. aprīļa plkst. 12.00, tātad – termiņš mazāk nekā divu darbdienu garumā, lai gan PNI 9. panta 2. punktā paredzētais termiņš “parasti ir vismaz piecas darbdienas”. Pretēji PNI prasībām 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē nav norādīts neviens iemesls, kas attaisnotu termiņa samazinājumu. Tajā nav minēts arī PNI 9. panta 2. punkts.

121    Turklāt un pilnības labad ir jānorāda – VNV nepierāda, ka bija steidzami pieņemt lēmumu 2016. gada 15. aprīlī, nevis 2016. gada 20. aprīlī – dienā, ar kuru tiktu nodrošināta procesuālo noteikumu ievērošana. Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2016. gada 15. aprīlis nav tiesiskajā regulējumā noteikts datums. Šāds termiņa lēmuma pieņemšanai samazinājums ir uzskatāms par pirmo procesuālo pārkāpumu.

122    Turklāt PNI 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka lēmumus var pieņemt rakstveida procedūrā, ja vien vismaz divi izpildsesijas locekļi pret to neiebilst pirmo 48 stundu laikā pēc šādas rakstveida procedūras uzsākšanas.

123    Šādā aspektā izrādās, ka VNV nav ievērojusi PNI arī tādā ziņā, ka termiņš, kas tika noteikts rakstveida procedūrai, bija par sešām stundām īsāks nekā 48 stundas, kas tika paredzētas iebildumu iesniegšanai par rakstveida procedūras izmantošanu. Tomēr nekas netraucēja, pieņemot, ka tika pieprasīta lēmuma pieņemšana 2016. gada 15. aprīlī, noteikt termiņu atbildes iesniegšanai attiecīgās dienas plkst. 18.00. Tas uzskatāms par otru procesuālo pārkāpumu.

124    VNV kļūdaini mēģina attaisnot šos PNI pārkāpumus ar to, ka VNV izpildsesijas locekļi nebija pauduši iebildumus. Pirmkārt, pietiek norādīt, ka VNV ir pienākums piemērot tiesisko regulējumu, kas reglamentē tās lēmumu pieņemšanas procesu, kurā ir precīzi organizēta termiņu samazināšana ar nosacījumu, ka ir ievēroti zināmi noteikumi, un, otrkārt, ka apgalvotā iebildumu neesamība nekādi nenovērš ab initio pieļauto pārkāpumu, VNV nosakot termiņu, kas ir pretrunā PNI norādēm.

125    Turklāt, lai gan 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē VNV izpildsesijas locekļi tika aicināti iesniegt savu formālo apstiprinājumu ar elektroniskā pasta vēstuli, kas adresēta VNV funkcionālajai elektroniskā pasta adresei, VNV neiesniedz nevienu apstiprinājuma elektroniskā pasta vēstuli. Vienīgais elements, kas norāda uz apstiprināšanu, ir VNV apgalvojums 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē, kas nosūtīta plkst. 19.04, ka šāds apstiprinājums ir sniegts.

126    Turklāt šajā 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē, kas nosūtīta plkst. 19.04 un kas vismaz sākotnēji netika nosūtīta visiem izpildsesijas locekļiem (VNV izpildsesijas loceklis A nebija šīs elektroniskā pasta vēstules adresāts, tā viņam tika nosūtīta pēc 21 minūtes), VNV norādīja uz kļūdu, aprēķinot ex ante iemaksas, un paziņoja par “2. memoranda” grozītās versijas nosūtīšanu ar atsevišķu elektroniskā pasta vēstuli. Plkst. 19.04 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē, nesniedzot termiņu iespējamai reaģēšanai, tika piebilsts – ja netiks iesniegti VNV izpildsesijas locekļu iebildumi, tikšot uzskatīts, ka to jau sniegtais apstiprinājums attiecas arī uz pielāgotajiem iemaksu apmēriem. Šādi rīkojoties, VNV uzsāka pieņemšanas, pamatojoties uz iebildumu neesamību, procedūru; lai gan šāda procedūra ir atzīta PNI noteikumos, tomēr tā tika piemērota ar konkrētiem neatļautiem nosacījumiem, īpaši – ņemot vērā to, ka nebija norādes uz termiņu lēmuma pieņemšanai. Tas papildus diviem pārkāpumiem, uz kuriem jau ir norādīts šī sprieduma 120.–123. punktā, ir uzskatāms par trešo procesuālo pārkāpumu.

127    Vēlāk tajā pašā dienā plkst. 20.06 tika nosūtīta atsevišķa VNV elektroniskā pasta vēstule ar pielikumā iekļautu XLSX dokumentu Final results15042016.xlsx. Arī šoreiz šī elektroniskā pasta vēstule netika nosūtīta A. Šis pēdējais apstāklis ir uzskatāms par ceturto procesuālo pārkāpumu.

128    Turklāt no pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datuma (2016. gada 15. aprīlis) izriet, ka, lai gan 2016. gada 15. aprīlī plkst. 19.04 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē nebija norādīts nekāds termiņš, tika uzskatīts, ka vienprātība tika panākta tajā pašā dienā, tātad, loģiski spriežot, pusnaktī. Neapšaubāmi VNV savā 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē (pievienota 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulei, kas nosūtīta plkst. 19.04) norādīja, ka tā paredz pieņemt lēmumu 15. aprīlī. Pat ja tiktu pieņemts, ka šī informācija ir pietiekama, lai norādītu, ka jebkādi iebildumi ir jāiesniedz līdz 2016. gada 15. aprīļa pusnaktij, tomēr šajā lietā apstiprināšanas procedūra ar vienprātību tika īstenota piektdienas vakarā plkst. 19.04, to pabeidzot šī paša vakara pusnaktī. Šie apstākļi pastiprina šī sprieduma 126. punktā konstatētā trešā procesuālā pārkāpuma ietekmi.

129    Vēl jo mazāk ir pierādīts, ka šī vienprātības procedūra bija likumīga, jo ne tikai A netika nosūtīta elektroniskā pasta vēstule plkst. 20.06 (skat. šī sprieduma 127. punktu), kas pats par sevi ir procesuāls pārkāpums, bet VNV arī nepierāda, ka citi VNV izpildsesijas locekļi būtu zinājuši par šīs elektroniskā pasta vēstules nosūtīšanu plkst. 20.06 (nedz pat par elektroniskā pasta vēstuli, kas tika nosūtīta plkst. 19.04) vai tās saturu. VNV iesniedz vairākus pārbaudes elementus, lai pierādītu, ka sūtījumi, kas tika veikti plkst. 19.04 un plkst. 20.06, sasniedza adresātu elektroniskā pasta adreses. Tomēr pat neatkarīgi no fakta, ka šī pārbaude, kas tika veikta aptaujas veidā, neattiecas uz visiem VNV izpildsesijas locekļiem, tā nekādi nepierāda, ka VNV izpildsesijas locekļi būtu zinājuši par pašu šādu elektroniskā pasta vēstuļu nosūtīšanas faktu līdz tā paša vakara pusnaktij.

130    Taču, ņemot vērā pašu vienprātības procedūras raksturu, kas izpaužas, no iebildumu neesamības secinot apstiprinājumu, šādai procedūrai noteikti ir nepieciešams, lai pirms lēmuma pieņemšanas personas, kas piedalās apstiprināšanas procedūrā ar vienprātību, vismaz zinātu par šādu procedūru un varētu izvērtēt to apstiprināšanai nodoto projektu. Šajā lietā pirmais apstrīdētais lēmums tika pieņemts, ņemot vērā gan piezīmes tā tekstā, gan apstākli, ka ar šo lēmumu saistītie datu faili tajā pašā dienā tika nosūtīti VNI (skat. šī sprieduma 20. punktu), vēlākais – 2016. gada 15. aprīļa pusnaktī. Tomēr VNV nav iesniegusi pierādījumu, ka līdz pusnaktij būtu ticis pierādīts, ka VNV izpildsesijas locekļi zināja par grozīto lēmuma projektu vai pat par tikai plkst. 19.04 un plkst. 20.06 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuļu esamību.

131    Turklāt un vajadzības gadījumā ir jānorāda, ka, lai gan apstiprināšanai 2016. gada 13. aprīlī piedāvātais pirmā apstrīdētā lēmuma pielikums ir digitāls dokuments PDF formātā (skat. šī sprieduma 94. un 120. punktu), apstiprināšanai piedāvātais pielikums 2016. gada 15. aprīļa vakarā bija digitāls dokuments XLSX formātā (skat. šī sprieduma 96. un 127. punktu).

132    Tādējādi ir jānorāda – ja nebūtu norādītās kļūdas 2016. gada 15. aprīļa vakara elektroniskā pasta vēstulēs (skat. šī sprieduma 95. punktu), pirmajā apstrīdētajā lēmumā kā tā pielikums būtu ietverts digitāls dokuments PDF formātā, nevis XLSX fails.

133    Vispārējai tiesai attiecībā uz šo atšķirību vienīgi jākonstatē, ka VNV, lai arī tai bija jāuzrauga dokumentu, kas tika iesniegti apstiprināšanai un vēlāk pieņemti, vienotība un formāla saskaņotība, grozīja elektroniskos formātus. Šāda neprecizitāte izraisa sekas, kas pārsniedz tīri procesuālu raksturu, ciktāl elementi, kas iesniegti ar PDF failu, nesniedz nekādu informāciju par XLSX faila aprēķinu šūniņām un ciktāl šādā PDF failā, vismaz šajā lietā, ir ietvertas noapaļotas vērtības pretēji XLSX failam. Tādējādi attiecībā uz pirmajā apstrīdētajā lēmumā norādīto vienīgo pielāgošanas faktoru atkarībā no riska profila, proti, to, kas attiecas uz Eiropas kontekstu, no VNV atbildēs ietvertajiem elementiem izriet, ka pirmajā apstrīdētajā lēmumā iesniegtā vērtība, kas norādīta, atbildot uz pirmo rīkojumu, proti, PDF failā, nav precīza XLSX failā ietvertā vērtība, kuru veido četrpadsmit decimālskaitļi, bet gan tā ir noapaļota līdz diviem decimālskaitļiem, kas nav izmantojami, pārbaudot iemaksu aprēķinu.

134    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, neraugoties pat uz šī sprieduma 106. punktā konstatēto autentifikācijas pierādīšanas neesamību, kas izraisa apstrīdēto lēmumu atcelšanu, pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūra tika īstenota, acīmredzot neievērojot procesuālās prasības saistībā ar šī lēmuma apstiprināšanu, ko veic VNV izpildsesijas locekļi, un šī apstiprinājuma panākšanu.

135    Šajā ziņā ir jānorāda – tas, ka fiziskas vai juridiskas personas nevar atsaukties uz tādu noteikumu pārkāpšanu, kuru mērķis nav nodrošināt indivīdu aizsardzību, bet kuru mērķis ir labas pārvaldības interesēs organizēt dienestu iekšējo darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome, C‑69/89, EU:C:1991:186, 49. un 50. punkts), tomēr nenozīmē, ka indivīds nekad nevar lietderīgi norādīt uz tāda noteikuma pārkāpumu, ar kuru tiek reglamentēts lēmumu pieņemšanas process, kura rezultātā tiek pieņemts Savienības tiesību akts. Proti, starp noteikumiem, kas reglamentē iestādes iekšējo procedūru, ir jānošķir noteikumi, uz kuru pārkāpumu fiziskas un juridiskas personas nevar atsaukties, jo tie attiecas vienīgi uz iestādes iekšējās darbības noteikumiem, kas nevar ietekmēt to tiesisko situāciju, no noteikumiem, uz kuru pārkāpšanu turpretī var atsaukties, jo ar tiem tiek radītas tiesības un tiesiskās drošības faktors šādām personām (spriedums, 2011. gada 17. februāris, Zhejiang Xinshiji Foods un Hubei Xinshiji Foods/Padome, T‑122/09, nav publicēts, EU:T:2011:46, 103. punkts).

136    Šajā lietā pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūras norises analīze pierāda ievērojamu ar lēmumu pieņemšanas organizēšanu elektroniskā rakstveida procedūrā saistītu noteikumu pārkāpumu skaitu. Lai gan PNI 9. pantā tas nav tieši norādīts, pats par sevi saprotams, ka jebkāda rakstveida procedūra nešaubīgi ietver lēmuma projekta nosūtīšanu visiem šajā procedūrā iesaistītās lēmumu pieņemšanas struktūras locekļiem. Konkrētāk, attiecībā uz lēmuma pieņemšanas procedūru ar vienprātību, kā tas ir šajā lietā (skat. šī sprieduma 126.–130. punktu), lēmumu nevarēja pieņemt, ja nav pierādīts vismaz tas, ka visi locekļi iepriekš varēja iepazīties ar lēmuma projektu. Visbeidzot, šāda procedūra pieprasa, lai tiktu norādīts termiņš, kas minētās struktūras locekļiem ļauj pieņemt nostāju par projektu.

137    Tomēr šajā lietā tika pārkāpti šie procesuālie noteikumi, kuru nolūks ir nodrošināt, ka tiek ievēroti ar jebkuru elektronisko rakstveida procedūru un jebkuru tiesību akta pieņemšanas ar vienprātību procedūru saistītie būtiskie procedūras noteikumi. Šādi pārkāpumi tieši ietekmē tiesisko drošību, jo to rezultātā tiek pieņemts lēmums, saistībā ar kuru nav pierādīts, ka to ne tikai ir apstiprinājusi kompetenta struktūra, bet arī tas, ka ar to pirms tam būtu iepazinušies visi locekļi.

138    Šādu procesuālo noteikumu, kas ir nepieciešami piekrišanas paušanai, neievērošana ir uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kuru Savienības tiesa var izvērtēt pēc savas ierosmes (spriedumi, 2015. gada 24. jūnijs, Spānija/Komisija, C‑263/13 P, EU:C:2015:415, 56. punkts, un 2017. gada 20. septembris, Tilly‑Sabco/Komisija, C‑183/16 P, EU:C:2017:704, 116. punkts).

139    Visbeidzot, attiecībā uz otro apstrīdēto lēmumu ir jānorāda, ka tas neaizstāj pirmo apstrīdēto lēmumu, kurā ir noteikts iemaksu apmērs, bet vienīgi tiek pielāgots šis apmērs saistībā ar ierobežotu tehnisko jautājumu. Pirmā apstrīdētā lēmuma atcelšana nenovēršami izraisa otrā lēmuma atcelšanu.

140    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem un bez nepieciešamības lemt par citiem prasītājas argumentiem izriet, ka apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ arī ar to saistīto procesuālo noteikumu pārkāpuma dēļ.

 Par septīto pamatu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

141    Prasītāja atgādina, ka atbilstoši judikatūrai prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā adresātu vai citu ar šo tiesību aktu tieši un individuāli skarto personu interesi saņemt paskaidrojumus.

142    Tomēr, kā uzskata prasītāja, nedz apstrīdētajos lēmumos, nedz paziņojumā ietverto pamatojumu nevarot uzskatīt par pietiekamu.

143    Pirmkārt, šis pamatojums neļaujot noteikt, vai VNV ir pamatojusies uz tās (laboto) elektronisko deklarāciju vai tās rakstisko deklarāciju, kādā apmērā kopējā bilances kopsumma (grozīta vai negrozīta atbilstoši ārpusbiržas atvasinātajiem fiduciārajiem instrumentiem) tika iekļauta iemaksu aprēķinā, un vai apstrīdētajos lēmumos veiktā aprēķina pamatā ir atvasināto instrumentu līgumu bruto vai neto vērtība.

144    Otrkārt, pirmā paziņojuma 2. pielikums attiecoties vienīgi uz iemaksām par 2015. gadu. Lai gan pirmā paziņojuma 1. pielikums attiecās uz iemaksām par 2016. gadu, tajā bija norādīts vienīgi aprēķināšanas galarezultāts, nenorādot tā parametrus. Nedz apstrīdētajos lēmumos, nedz paziņojumos neesot skaidri norādīti nedz aprēķinu posmi, nedz prasītājai piemērotā klasifikācija. Tajos patiesībā neesot ietverts iemaksu aprēķins, norādot prasītājas deklarētās vērtības (piemēram, pasīvu kopumu, pašu kapitālu, garantētos noguldījumus, saistības, kas izriet no visiem atvasināto instrumentu līgumiem, utt.). Tāpat prasītājai esot neiespējami uzzināt, cik lielā mērā VNV ir veikusi vērtējumu, atkāpjoties no rakstiskajā deklarācijā norādītajiem datiem. Šajā ziņā prasītāja atgādina, ka tā ir iesniegusi divas deklarācijas veidlapas, no kurām atbilstoši tās tiesību izpratnei ir jāizmanto tikai viena.

145    Arī atsauce apstrīdētajos lēmumos uz to juridiskajiem pamatiem nenovēršot pamatojuma trūkumu. Pirmkārt, apstrīdētajos lēmumos esot minēts vienīgi Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkts, neatsaucoties uz Direktīvu 2014/59 vai Deleģēto regulu 2015/63, neraugoties uz to noteicošo raksturu iemaksu aprēķināšanai. Otrkārt, atsauce, pat ja tā ir izsmeļoša, uz tiesisko pamatu šajā lietā neesot pietiekama. Pamatojuma prasības esot vēl jo bargākas, jo pieņemtā lēmuma juridiskais konteksts neesot zināms un noteikto pasākumu ieinteresētās puses apstrīdot.

146    Prasītāja piekrīt, ka ex ante iemaksu aprēķināšana ir sarežģīta. Tomēr šāda sarežģītība tieši pieprasot, lai nodokļu maksātāji varētu pārbaudīt, vai VNV ir veikusi juridiski pamatotu iemaksu aprēķinu. Turklāt pamatojums piešķirot VNV arī paškontroles iespēju. Pie tam atšķirībā no aizliegtu vienošanos tiesību jomas VNV veiktā ex ante iemaksu aprēķina parametri esot detalizēti noteikti piemērojamajā tiesiskajā regulējumā. Tādējādi VNV nevarot rasties nepārvaramas grūtības izskaidrot prasītājai aprēķinu posmus, kurus tā esot veikusi, lai nonāktu pie iegūtajiem rezultātiem.

147    Arī iespējama citu iestāžu interese konfidencialitātē neradot šķēršļus piemērotam apstrīdēto lēmumu pamatojumam, jo prasītāja vēloties uzzināt vienīgi savus personīgos datus.

148    Turklāt pamatojuma neesamību neatlīdzinot arī piekļuve lietas materiāliem, kas pēc prasītājas iniciatīvas tika piešķirta pēc šīs prasības celšanas.

149    Attiecībā uz otro apstrīdēto lēmumu arī tas neesot juridiski pietiekami pamatots. Proti, 2016. gada 22. maija vēstulē, kuru VNV nosūtīja VNI, vienīgi esot norādīts, ka “IV pīlāra” pielāgošana esot izraisījusi pirmā apstrīdētā lēmuma grozīšanu. Tehniskās piezīmes (technical note with further background), uz kuru ir atsauce šajā vēstulē, neesot pievienotas nedz otrajam apstrīdētajam lēmumam, nedz otrajam paziņojumam.

150    Attiecībā uz 2016. gada 23. maija vēstuli, kuru FMSA nosūtīja Vācijas Valsts banku federālajai apvienībai, tā esot paziņojusi, ka vidējais ikgadējo iemaksu apmēra pielāgojums, kas skar atļauju saņēmušās iestādes Vācijā, sasniedzot 1,21 %. Tomēr prasītājas gadījumā otrajā apstrīdētajā lēmumā noteiktais palielinājums atbilstot 11,45 % no iemaksām par 2016. gadu, kas ir noteiktas līdz attiecīgajam brīdim.

151    Turklāt otrajā paziņojumā norādītais iemesls pielāgojuma pamatojumam attiecoties uz parametru, kas ir saistīts ar institucionālās aizsardzības shēmu. Šajā paziņojumā esot atsauce uz tā pielikuma CD 133. un CD 134. lauku. Tomēr CD 134. laukā neesot ietverta nekāda vērtība. Turklāt pielāgojums neattiecoties vienīgi uz diviem iepriekš minētajiem laukiem.

152    VNV apstrīd šos argumentus.

153    Tā norāda, ka prasītāja nav nedz apstrīdēto lēmumu adresāte, nedz arī tie to skar tieši. Šie lēmumi esot adresēti FMSA, un to pamatojums esot bijis pietiekams FMSA, kas, tāpat kā visas citas VNI, esot bijusi cieši iesaistīta ex ante iemaksu par 2016. gadu aprēķināšanā. Katrā ziņā tie esot pietiekami pamatoti pat attiecībā uz prasītāju.

154    Pirmkārt, apstrīdētajos lēmumos esot atsauce uz Regulu Nr. 806/2014 kā tiesisko pamatu. Šajā regulā, Deleģētajā regulā 2015/63, Īstenošanas regulā 2015/81, kā arī Direktīvā 2014/59 esot detalizēti izklāstīta piemērojamā metode ex ante iemaksu aprēķināšanai. Tādējādi apstrīdētie lēmumi esot pieņemti prasītājai labi zināmā kontekstā. Otrkārt, prasītāja esot bijusi cieši saistīta ar procedūru. Tā esot zinājusi pamata argumentāciju, ciktāl aprēķinu pamatā ir, pirmkārt, iepriekš minētajos aktos izskaidrotā pamatmetode un, otrkārt, tās pašas iesniegtie detalizētie dati. Treškārt, prasītāja esot saņēmusi ļoti detalizētus skaidrojumus par paziņojumā veikto aprēķinu un argumentāciju. Turklāt pēc tam, kad tā bija lūgusi piekļuvi dokumentiem, tā esot saņēmusi papildu informāciju, proti, sākotnējo vērtību, starpaprēķinus un galīgo aprēķinu rezultātu.

155    Prasītāja pārsniedzot pienākumā norādīt pamatojumu pieprasītās prasības, apgalvojot, ka tai esot jārada stāvoklis, kas tai ļautu pārrēķināt precīzu tās ex ante iemaksu apmēru. Iestāžu ex ante iemaksas esot savstarpēji saistītas, un dažādie aprēķināšanas procedūras posmi katrai iestādei nozīmējot, ka tiek izmantoti visu vai vismaz lielas daļas iestāžu dati. Šādā kontekstā pienākums norādīt pamatojumu esot jālīdzsvaro ar citu iestāžu dienesta noslēpuma aizsardzību. Prasītājai jau esot bijusi piekļuve visai ar to saistītajai informācijai, kas nav saistīta ar citām iestādēm.

156    Atbildot uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdeva tiesas sēdē, Komisija šajā ziņā piebilda, ka, lai arī no ekonomiskā viedokļa neapšaubāmi esot iespējams izvērtēt iestādes riska profilu, pamatojoties vienīgi uz tās pašas informāciju, šajā lietā ar piemērojamo tiesisko regulējumu, tostarp ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu un 70. panta 2. punktu, tika noteikta visu iestāžu ex ante iemaksu savstarpēja atkarība.

157    VNV uzskata, ka pieeja, saskaņā ar kuru nav iespējams pilnībā pārrēķināt ex ante iemaksu apmēru, turklāt atbilstot administratīvajai praksei, kas tiek piemērota citās Savienības tiesību jomās, īpaši konkurences tiesību jomā. Turklāt esot jāņem vērā pienākuma norādīt pamatojumu praktiskā un tehniskā iespējamība termiņā, kas noteikts apstrīdēto lēmumu pieņemšanai.

158    Attiecībā uz otru apstrīdēto lēmumu FMSA esot informēta par procedūru un pielāgojuma pamatojumu ar vēstuli, kuru ir parakstījis VNV priekšsēdētāja vietnieks un kura tika nosūtīta visām VNI kopā ar otro apstrīdēto lēmumu. Otrajā paziņojumā prasītājai esot nosūtīts detalizēts pamatojums, kā arī jaunā aprēķina izklāsts.

159    Visbeidzot, tā kā neesot pamatots apgalvojums par kļūdas esamību (pārskatītajā) ex ante iemaksu par 2016. gadu aprēķinā attiecībā uz prasītāju, tai, kā uzskata VNV, neesot nekādas likumīgas intereses atcelt apstrīdētos lēmumus iespējama procedūras noteikumu pārkāpuma dēļ.

160    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam, un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu īstenot attiecīgu pārbaudi (skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Comunidad Autónoma de Galicia un Retegal/Komisija, C‑70/16 P, EU:C:2017:1002, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

161    Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā tiesību akta saturu, izvirzīto pamatu būtību, kā arī interesi saņemt izskaidrojumu, kāda var būt tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2013. gada 7. marts, Acino/Komisija, T‑539/10, nav publicēts, EU:T:2013:110, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).

162    Turklāt tiesību akta pamatojumam ir jābūt loģiskam, un tajā it īpaši nedrīkst būt saturisku pretrunu, kas liedz pareizi uztvert šī tiesību akta pamatā esošos iemeslus (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Pilkington Group/Komisija, T‑462/12, EU:T:2015:508, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

163    Iesākumā ir jāatgādina, ka, lai gan sistēmā, kas ieviesta ar Regulu Nr. 806/2014 un Īstenošanas regulu 2015/81, lēmumi, ar kuriem ir noteiktas ex ante iemaksas, tiek paziņoti VNI, iestādes, kurām ir jāveic šīs iemaksas, tostarp prasītāju, pretēji VNV apgalvotajam minētie lēmumi skar tieši un individuāli (skat. šī sprieduma 61.–82. punktu).

164    Tādējādi interese, kāda var būt šīm iestādēm saņemt paskaidrojumus, arī ir jāņem vērā, ja runa ir par aplūkoto lēmumu pienākuma norādīt pamatojumu apmēra izvērtēšanu. Turklāt ir jāatgādina, ka pamatojuma mērķis ir arī ļaut Savienības tiesai veikt savu pārbaudi.

165    Šajā lietā, turklāt nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt prasītājas argumentus saistībā ar to, ka pirmajā apstrīdētajā lēmumā nav norāžu attiecībā uz jautājumu, kuru no tās deklarācijām VNV izmantoja aprēķinu mērķiem un kāpēc tā to darīja, jānorāda, ka VNV ir pieļāvusi vairākus pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumus.

166    Pirmkārt, saistībā ar pirmā apstrīdētā lēmuma tekstu tajā ir vienīgi norādīts uz Regulu Nr. 806/2014, īpaši tās 70. panta 2. punktu, ir ietverta atsauce uz konsultācijām un sadarbību ar iestādēm (Eiropas Centrālo banku (ECB) un valsts iestādēm) un to, ka aprēķins tika veikts tādējādi, lai individuālo iemaksu kopums nepārsniegtu noteiktu līmeni (proti, 12,5 % no Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktā paredzētā mērķapjoma). Tajā nav ietverta nekāda informācija saistībā ar turpmākajiem prasītājas iemaksas aprēķināšanas posmiem, nedz arī ar šiem dažādajiem posmiem saistītie skaitļi.

167    Neapšaubāmi, Regulas Nr. 806/2014 70. panta, kas ir minēts pirmajā apstrīdētajā lēmumā, un īpaši tā 6. punkta interpretācija ļauj saprast, ka VNV aprēķina ex ante iemaksas, piemērojot tostarp “deleģēt[os] akt[us], kurus Komisija ir pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 103. panta 7. punktu un kuros ir izklāstīta iemaksu pielāgošana proporcionāli iestāžu riska profilam”, proti, šajā gadījumā – Deleģēto regulu 2015/63.

168    Turklāt Deleģētajā regulā 2015/63 ir ietverti detalizēti noteikumi, kas VNV ir jāpiemēro, aprēķinot iemaksas.

169    Tomēr šī informācija nav pietiekama, lai saprastu, kā VNV piemēroja šos noteikumus prasītājas gadījumā, lai panāktu pirmā apstrīdētā lēmuma pielikumā norādīto ar to saistītās iemaksas apmēru.

170    Jāpiebilst, ka pirmajā apstrīdētajā lēmumā nav minēti VNV pieņemtie starplēmumi, īstenojot ar iemaksu aprēķinu saistīto tiesisko regulējumu, proti, vismaz šī sprieduma 29. punktā minētie lēmumi.

171    Ir jākonstatē, pirmkārt, ka šie starplēmumi nosaka aprēķināšanas procedūras apstākļus, kā arī pašu iemaksu aprēķināšanu. Otrkārt, ar šiem starplēmumiem ne tikai tiek īstenots piemērojamais tiesiskais regulējums, bet daži no tiem to pat papildina. Tā kā šie starplēmumi nav nekādi publicēti, nedz arī kā citādi darīti zināmi iestādēm, VNV arguments, saskaņā ar kuru pirmā apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pietiekams, pamatojoties uz to, ka Regulā Nr. 806/2014, Deleģētajā regulā 2015/63, Īstenošanas regulā 2015/81, kā arī Direktīvā 2014/59 ir detalizēti izklāstīta metode, kas ir piemērojama ex ante iemaksu aprēķināšanai (skat. šī sprieduma 154. punktu), katrā ziņā nav atbalstāms.

172    Pietiek minēt divus no šī sprieduma 29. punktā minēto starplēmumu piemēriem, proti, pirmkārt, lēmumu SRB/ES/SRF/2016/01 (skat. šī sprieduma 29. punkta astoto ievilkumu), kura 1. pantā ir noteikts mērķapjoms 2016. gadam, kas ir uzskatāms par apstākli, kurš tiek ņemts vērā, aprēķinot prasītājas ex ante iemaksas (skat. Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantu un Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma 6. posmu), un, otrkārt, lēmumu SRB/ES/SRF/2015/00 (skat. šī sprieduma 29. punkta pirmo ievilkumu), ar kuru ir īstenots Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 1. punkta d) apakšpunkts saistībā ar VNV noteiktajiem papildu riska rādītājiem, kas veido IV riska pīlāru, vienu no diviem riska pīlāriem, kurus šajā gadījumā ir piemērojusi VNV, kā tas izriet no datu faila, kas arī ir minēts šī sprieduma 29. punktā.

173    Tomēr, pat ja VNV šos starplēmumus paziņoja prasītājai, tas tika veikts tikai 2016. gada 3. augustā, proti, pēc šīs prasības celšanas.

174    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tas, vai ir izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, ir izvērtējams, ņemot vērā informāciju, kura ir prasītāja rīcībā prasības celšanas brīdī (skat. spriedumu, 2008. gada 12. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑406/06, nav publicēts, EU:T:2008:484, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

175    Otrkārt, attiecībā uz pirmā apstrīdētā lēmuma pielikumu ir jānorāda, ka, lai gan tajā ir ietverts apmērs saistībā ar grozījumu kritēriju, ņemot vērā riska profilu Eiropas kontekstā, tajā nav ietverta neviena līdzvērtīga norāde saistībā ar grozījumu kritēriju atkarībā no riska profila tai aprēķinu daļai, kas veikta valsts kontekstā. Tāpat, lai gan tajā ir precizēts Eiropas kontekstā izmantoto aprēķinu metodes veids, tas nesniedz nekādas norādes par aprēķinu metodi, kuru VNV ir izmantojusi, atsaucoties uz valsts kontekstu.

176    Tomēr, kā izriet no Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta a) apakšpunkta, VNV veiktās iemaksu aprēķināšanas daļa valsts kontekstā 2016. gadā veido 60 % no iestāžu iemaksu aprēķina, savukārt Eiropas daļa – tikai 40 %. Tādējādi pirmajā apstrīdētajā lēmumā ietvertais pamatojums šajā ziņā nešķiet pietiekams.

177    Jāpiebilst, ka pretēji VNV apgalvotajam nepietiekamo pamatojumu pirmajā apstrīdētajā lēmumā nekompensē pamatojums, kas ir ietverts pirmajā paziņojumā, kuru, izpildot šo lēmumu, pieņēma FMSA.

178    Tiesa, ka šajā lietā pirmajā paziņojumā ir ietverts detalizētāks skaidrojums par prasītājas iemaksas aprēķināšanu gan saistībā ar tās “Eiropas”, gan “valsts” daļu.

179    Tomēr sistēmā, kas izveidota ar piemērojamo tiesisko regulējumu, ex ante iemaksas aprēķina un nosaka VNV. VNV lēmumi par minēto iemaksu aprēķināšanu tiek nosūtīti vienīgi VNI (Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta 1. punkts), un VNI tie ir jāpaziņo iestādēm (Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta 2. punkts) un jāpiesaista iemaksas no iestādēm, pamatojoties uz minētajiem lēmumiem (Regulas Nr. 806/2014 67. panta 4. punkts).

180    Tādējādi, kad VNV rīkojas saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktu, tā pieņem galīgus lēmumus, kas tieši un individuāli skar iestādes.

181    Tādējādi VNV – šo lēmumu autorei – tie ir jāpamato. Šo pienākumu nevar deleģēt VNI, tās arī nevar novērst VNV pieļauto pārkāpumu, pretējā gadījumā netiktu ievērots VNV kā minēto lēmumu autores statuss un tās atbildība šajā saistībā un, ņemot vērā VNI dažādību, tiktu izraisīts nevienlīdzīgas attieksmes pret iestādēm risks saistībā ar VNV lēmumu pamatojumu.

182    Katrā ziņā ir jānorāda, ka pirmā paziņojuma 1. pielikumā ietvertos datus, kas tiek norādīti kā prasītājas ex ante iemaksu aprēķināšanas informācija, VNV nav identificējusi kā tādus. Gluži pretēji, tie tiek norādīti kā neatņemama paziņojuma, kas ir Vācijas tiesību akts, sastāvdaļa, tādējādi nav iespējams nodalīt apstākļus, kuru autore ir FMSA, no apstākļiem, kas attiecīgajā gadījumā izriet no VNV.

183    Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan grozījumu kritērijā atkarībā no riska profila neapšaubāmi ir jāietver visi nepieciešamie decimālskaitļi, jo pretējā gadījumā aprēķins ir aptuvens, pirmā paziņojuma pielikumā ietvertais grozījumu kritērijs (ar četriem decimālskaitļiem) neatbilst ne tam (ar diviem decimālskaitļiem), kas ir ietverts pirmā apstrīdētā lēmuma pielikumā, kuru VNV paziņoja prasītājai 2016. gada 3. augustā (skat. šī sprieduma 29. punktu) un kas Vispārējai tiesai tika iesniegts prasības pieteikuma A.22. pielikumā, nedz tam (ar piecpadsmit decimālskaitļiem), kas tika ietverts šajā pašā pielikumā, kurš tika iesniegts Vispārējai tiesai, atbildot uz otro rīkojumu.

184    Tāpat pārējās vērtības, kam nepieciešama tāda pati precizitāte un kas (ar četriem decimālskaitļiem) ir ietvertas pirmajā paziņojumā (skat. šī paziņojuma 1. pielikuma CD 21. lauku (sviras rādītājs), CD 35. lauku (I pīlāra saliktais rādītājs), CD 36. lauku (IV pīlāra saliktais rādītājs), CD 37. lauku (saliktais rādītājs) vai CD 38. lauku (galīgais saliktais rādītājs)), neatbilst vērtībām, kas (tikai ar diviem decimālskaitļiem) ir ietvertas datu failā, kuru VNV iesniedza prasītājai 2016. gada 3. augustā (skat. šī sprieduma 29. punktu) un kurš Vispārējai tiesai tika iesniegts prasības pieteikuma A.25. pielikumā.

185    Turklāt attiecībā uz šo pēdējo datu failu, kuru VNV iesniedza prasītājai, ir jāatgādina jau 174. punktā minētā judikatūra, saskaņā ar kuru pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir jānovērtē atkarībā no informācijas, kas prasītājai ir prasības celšanas brīdī.

186    No iepriekš minētā izriet, ka šo failu, tāpat kā šī sprieduma 29. punktā minētos lēmumus, VNV prasītājai iesniedza tikai pēc šīs prasības celšanas.

187    Attiecībā uz otro apstrīdēto lēmumu jānorāda, ka tajā pašā nav ievērots pienākums norādīt pamatojumu to pašu iemeslu dēļ, kas tika norādīti saistībā ar pirmo apstrīdēto lēmumu, kā arī papildu iemesla dēļ, ka tajā nav sniegts nekāds pamatojums saistībā ar tajā veiktajiem pielāgojumiem.

188    Neapšaubāmi, šo pielāgojumu pamatojums tika norādīts 2016. gada 22. maija vēstulē, kuru VNV nosūtīja VNI kopā ar otru apstrīdēto lēmumu, kā arī 2016. gada 23. maija vēstulē, kuru FMSA nosūtīja Vācijas iestādēm.

189    Tomēr šajās vēstulēs ir ietverts vienīgi vispārējs otrajā apstrīdētajā lēmumā veikto pielāgojumu pamatojuma izklāsts. Attiecībā uz tehnisko piezīmi, uz kuru ir atsauce 2016. gada 22. maija vēstulē, to neiesniedza VNV.

190    Saistībā ar pamatojumu, kas ir ietverts otrajā paziņojumā un datu failā, kurš prasītājai tika iesniegts 2016. gada 3. augustā, tiek norādīts uz šī sprieduma 177.–184. punktā minētajiem apsvērumiem.

191    Turklāt arī jānorāda, ka attiecībā uz grozījumu rādītāju saistībā ar riska pielāgošanas faktoru eurozonas kontekstā (risk adjustment factor in the EA environnement) aplūkotajos dokumentos ne tikai nav norādīta precīza šī rādītāja vērtība, to noapaļojot līdz deviņiem vai pat diviem decimālskaitļiem, bet tajos turklāt ir norādīta vērtība ((konfidenciāli) otrajā paziņojumā un (konfidenciāli) datu failā), kas atšķiras no tās, kas ir norādīta otrā apstrīdētā lēmuma pielikumā ((konfidenciāli)).

192    Visbeidzot, kas attiecas uz šī sprieduma 159. punktā minēto VNV argumentāciju, tā ir jānoraida. Proti, lai gan no judikatūras izriet, ka prasītājai nav nekādu likumīgu interešu prasīt atcelt tiesību aktu procedūras pārkāpuma dēļ, lēmuma nepietiekama pamatojuma vai tā neesamības dēļ, ja lēmuma atcelšana var izraisīt tikai tāda jauna lēmuma pieņemšanu, kura saturs ir identisks atceltajam lēmumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 4. maijs, Schräder/OCVV – Hansson (“SEIMORA”), T‑425/15, T‑426/15 un T‑428/15, nav publicēts, EU:T:2017:305, 109. punkts un tajā minētā judikatūra), jākonstatē, ka šajā lietā nav iespējams izslēgt to, ka apstrīdēto lēmumu atcelšana izraisa atšķirīgu lēmumu pieņemšanu. Proti, nepastāvot pilnīgai informācijai par VNV mērķiem un starpaprēķiniem, kā arī visiem datiem par citām iestādēm, lai gan prasītājas iemaksa ir savstarpēji atkarīga no visu citu iestāžu iemaksām, nedz prasītāja, nedz Vispārējā tiesa šajā lietā nevar pārbaudīt, vai šo lēmumu atcelšana noteikti izraisītu pēc satura identiska jauna lēmuma pieņemšanu.

193    No iepriekš minētā izriet, ka papildus šī sprieduma 86.–107. un 120.–140. punktā jau norādītajiem atcelšanas pamatiem apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ arī tādēļ, ka ir pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu.

194    Tādējādi apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ un nav nepieciešams izvērtēt pirmos sešus prasītājas norādītos pamatus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

195    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā VNV spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.

196    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Vienotā noregulējuma valdes (VNV) 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/06) un VNV 2016. gada 20. maija izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu pielāgošanu, papildinot VNV 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/13), ciktāl šie lēmumi attiecas uz Portigon AG.

2)      VNV sedz savus, kā arī atlīdzina Portigon tiesāšanās izdevumus.

3)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Collins Kancheva Barents

Passer       De Baere

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 28. novembrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – vācu.