TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2023. gada 9. februārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Direktīva 2014/17/ES – Patērētāju kredītlīgumi saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu – 25. panta 1. punkts – Pirmstermiņa atmaksa – Patērētāja tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu, kas atbilst procentiem un izmaksām līguma atlikušajā termiņā – 4. panta 13. punkts – Jēdziens “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” – Izmaksas, kas nav atkarīgas no līguma darbības ilguma
Lietā C‑555/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) iesniegusi ar 2021. gada 19. augusta lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 9. septembrī, tiesvedībā
UniCredit Bank Austria AG
pret
Verein für Konsumenteninformation,
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe], tiesneši M Safjans [M. Safjan] (referents), N. Pisarra [N. Piçarra], N. Jēskinens [N. Jääskinen] un M. Gavalecs [M. Gavalec],
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretāre: S. Bēre [S. Beer], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 7. jūlija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– UniCredit Bank Austria AG vārdā – M. Kellner un F. Liebel, Rechtsanwälte,
– Verein für Konsumenteninformation vārdā – A.‑M. Kosesnik‑Wehrle un S. Langer, Rechtsanwälte,
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller un M. Hellmann, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Rocchitta, avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – G. Goddin, B.‑R. Killmann un H. Tserepa‑Lacombe, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 29. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patēriņa kredītlīgumiem saistībā ar dzīvojamo nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 60, 34. lpp.) 25. panta 1. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp UniCredit Bank Austria AG (turpmāk tekstā – “UCBA”) un Verein für Konsumenteninformation (turpmāk tekstā – “VKI”) par to, ka UCBA ir cēlusi prasību par standartklauzulu, kas ietverta tās hipotekārā kredīta līgumos, kurā paredzēts, ka tad, ja patērētājs kredītu atmaksā pirms termiņa, viņam netiek atmaksātas tās izmaksas, kas nav atkarīgas no kredīta ilguma.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 2008/48/EK
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.) 3. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
g) “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” ir visas izmaksas, tostarp procenti, komisijas nauda, nodokļi un jebkādi citi maksājumi, kas patērētājam jāmaksā saistībā ar kredītlīgumu un kas ir kreditoram zināmi, izņemot notāra izmaksas; iekļauj arī izmaksas, kas saistītas ar papildu pakalpojumiem saistībā ar kredītlīgumu, jo īpaši apdrošināšanas prēmijas, ja turklāt pakalpojumu līguma noslēgšana ir obligāts priekšnoteikums, vai nu lai vispār saņemtu kredītu, vai lai to saņemtu ar izsludinātajiem noteikumiem un nosacījumiem;
[..].”
4 Direktīvas 2008/48 16. panta “Pirmstermiņa atmaksa” 1. punktā ir paredzēts:
“Patērētājam ir tiesības pilnīgi vai daļēji izpildīt savas kredītlīguma saistības jebkurā laikā. Šādos gadījumos viņam ir tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu, kas sastāv no procentiem un izmaksām līguma atlikušajā termiņā.”
Direktīva 2014/17
5 Direktīvas 2014/17 15., 19., 20.. 22. un 50. apsvērums ir formulēts šādi:
“(15) Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt, lai patērētājiem, kas noslēdz kredītlīgumus, kuri saistīti ar nekustamo īpašumu, būtu augsts aizsardzības līmenis. [..]
[..]
(19) Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, Savienības tiesiskajam regulējumam attiecībā uz mājokļa nekustamā īpašuma kredītlīgumiem būtu jāatbilst citiem Savienības tiesību aktiem un tie jāpapildina, jo īpaši patērētāju aizsardzības un prudenciālas uzraudzības jomā. [..]
(20) Lai patērētājiem nodrošinātu konsekventu regulējumu kredītu jomā, kā arī, lai samazinātu administratīvo slogu kreditoriem un kredīta starpniekiem, šīs direktīvas pamatstruktūrai vajadzētu būt līdzīgai Direktīvas [2008/48] struktūrai [..].
[..]
(22) Vienlaikus ir svarīgi ņemt vērā mājokļa nekustamā īpašuma kredītlīgumu specifiku, kas attaisno diferencētas pieejas izmantošanu. [..]
[..]
(50) Patērētājam piedāvātā kredīta kopējās izmaksās būtu jāiekļauj visas izmaksas, kas viņam jāmaksā saistībā ar kredītlīgumu un kas ir zināmas kreditoram. Tādēļ šajās izmaksās būtu jāiekļauj procentu likme, komisijas nauda, nodokļi, maksas kredīta starpniekiem, īpašuma vērtēšanas izmaksas saistībā ar hipotēku un jebkuras citas maksas, izņemot notāra maksas, kas nepieciešamas, lai iegūtu kredītu, piemēram, dzīvības apdrošināšana, vai lai iegūtu to saskaņā ar piedāvātajiem noteikumiem un nosacījumiem, piemēram, apdrošināšana ugunsgrēka gadījumam. [..] Patērētājam piedāvātā kredīta kopējās izmaksās nebūtu jāiekļauj izmaksas, ko patērētājs maksā saistībā ar nekustamā īpašuma vai zemes iegādi, piemēram, saistītie nodokļi un notāra izmaksas vai zemes reģistrācijas izmaksas. [..]”
6 Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:
“Šajā direktīvā ir noteikts kopējs regulējums dažiem aspektiem dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos attiecībā uz līgumiem, kuri ietver tādu kredītu patērētājiem, kas nodrošināts ar hipotēku vai citādi un kas attiecas uz mājokļa nekustamo īpašumu, tostarp pienākumu pirms kredīta piešķiršanas veikt kredītspējas izvērtējumu, kas ir pamats efektīvu riska izvērtēšanas standartu izstrādei attiecībā uz mājokļa nekustamo īpašumu dalībvalstīs un dažām prudenciālajām un uzraudzības prasībām, tostarp kredīta starpnieku, ieceltu pārstāvju un iestāžu, kas nav kredītiestāde, izveidei un uzraudzībai.”
7 Minētās direktīvas 4. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:
“Šajā direktīvā izmanto šādas definīcijas:
[..]
13. “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” ir kopējās kredīta izmaksas patērētājam, kā definēts Direktīvas [2008/48] 3. panta g) punktā, tostarp īpašuma vērtēšanas izmaksas, ja šāda vērtēšana ir vajadzīga, lai saņemtu kredītu, bet neietverot reģistrācijas maksu par nekustamā īpašuma īpašumtiesību nodošanu. Tajās neietver maksas, kas patērētājam jāmaksā par kredītlīgumā noteikto saistību neievērošanu;
[..].”
8 Šīs pašas direktīvas 14. panta “Pirmslīguma informācija” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka kreditors un attiecīgā gadījumā kredīta starpnieks vai ieceltais pārstāvis sniedz patērētājam individualizētu informāciju, kas nepieciešama, lai salīdzinātu tirgū pieejamos kredītus, izvērtētu to ietekmi un pieņemtu apzinātu lēmumu par kredītlīguma slēgšanu:
a) bez liekas kavēšanās, tiklīdz patērētājs sniedzis nepieciešamo informāciju par savām vajadzībām, finanšu stāvokli un vēlmēm saskaņā ar 20. pantu, un
b) laikus, pirms kredītlīgums vai piedāvājums kļūst saistošs patērētājam.
2. Individualizētu informāciju, kas minēta 1. punktā, papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju sniedz, izmantojot II pielikumā izklāstīto [Eiropas standartizēto informācijas lapu (ESIL)].”
9 Direktīvas 2014/17 25. panta “Pirmstermiņa atmaksa” 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis nodrošina, lai patērētājam būtu tiesības pilnībā vai daļēji izpildīt savas kredītlīgumā noteiktās saistības pirms minētā līguma termiņa beigām. Šādos gadījumos patērētājam ir tiesības uz kredīta kopējo izmaksu patērētājam samazinājumu, šādam samazinājumam sastāvot no procentiem un izmaksām par līguma atlikušo darbības laiku.”
10 Šīs direktīvas 41. pantā “Šīs direktīvas obligātais raksturs” ir paredzēts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka:
[..]
b) pasākum[us], ko tās pieņem, transponējot šo direktīvu, nevar apiet tā, lai patērētāji zaudētu aizsardzību, ko nodrošina šī direktīva, izmantojot veidu, kā līgumi formulēti, jo īpaši integrējot kredītlīgumus, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma, tādos kredītlīgumos, kuru raksturs vai mērķis ļautu izvairīties no minēto pasākumu piemērošanas.”
Austrijas tiesības
11 2015. gada 26. novembra Bundesgesetz über Hypothekar- und Immobilienkreditverträge und sonstige Kreditierungen zu Gunsten von Verbrauchern (Federālais likums par hipotekārās un nekustamo īpašumu kreditēšanas līgumiem un citiem patērētāju kredītlīgumiem; BGBl. I, Nr. 135/2015) – redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020. gada 31. decembrim (BGBl. I, Nr. 93/2017),– 20. panta “Pirmstermiņa atmaksa” 1. punktā bija paredzēts:
“Aizņēmējam ir tiesības jebkurā brīdī daļēji vai pilnā apmērā atmaksāt aizdevumu pirms nolīgtā termiņa. Visas atlikušās kredīta summas pirmstermiņa atmaksa kopā ar procentu samaksu ir uzskatāma par kredītlīguma izbeigšanu. Aizdevuma pirmstermiņa atmaksas gadījumā aizņēmēja maksājamos procentus samazina atbilstoši tādējādi samazinātajai vēl maksājamajai summai un attiecīgā gadījumā atbilstoši tādējādi saīsinātajam līguma darbības ilgumam; no līguma darbības ilguma atkarīgās izmaksas samazina proporcionāli.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
12 VKI, kas ir apvienība, kuras mērķis ir patērētāju interešu aizsardzība, cēla prasību Austrijas civiltiesās, lūdzot uzdot kredītiestādei UCBA izbeigt standartnoteikuma izmantošanu, noslēdzot līgumus par aizdevumiem, kas nodrošināti ar hipotēku un uz ko attiecas Direktīva 2014/17. Šajā noteikumā ir paredzēts, ka patērētāja kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā tiek proporcionāli samazināti procenti, kā arī izmaksas, kas ir atkarīgas no kredīta ilguma, savukārt “netiek atmaksātas – arī ne proporcionāli – no līguma darbības ilguma neatkarīgās administratīvās maksas”.
13 VKI uzskata, ka šāds noteikums nav saderīgs ar Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktu, kurā patērētājam ir paredzētas tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā. Šajā ziņā tā atsaucas uz 2019. gada 11. septembra spriedumu Lexitor (C‑383/18, EU:C:2019:702), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkts, kurā šādas tiesības patērētāju kredītlīgumu jomā ir paredzētas, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesības ietver visas patērētājam uzliktās izmaksas.
14 Pirmās instances tiesa VKI prasību noraidīja ar pamatojumu, ka ar Direktīvu 2014/17 ir izveidota sistēma, kas atšķiras no Direktīvas 2008/48 sistēmas. Šīs abas direktīvas atšķiroties tostarp attiecībā uz jēdzienu “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” saistībā ar to samazināju pirmstermiņa atmaksas gadījumā.
15 Apelācijas tiesa grozīja šo spriedumu, uzskatot, ka, ņemot vērā Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkta un Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punkta gandrīz identisko formulējumu, tie ir jāinterpretē vienādi. Ņemot vērā 2019. gada 11. septembra spriedumu Lexitor (C‑383/18, EU:C:2019:702), no Direktīvas 2014/17 neesot iespējams secināt, ka izmaksas, kas nav atkarīgas no kredītlīguma darbības ilguma, nav jāatlīdzina proporcionāli.
16 Izskatot UCBA revīzijas sūdzību (Revision), iesniedzējtiesa Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) uzskata, ka apelācijas tiesas izmantotā pieeja nav skaidra.
17 Iesniedzējtiesa uzskata, ka varētu gan uzskatīt, ka, ņemot vērā abu tiesību normu gandrīz identisko formulējumu, kā arī abu direktīvu kopējo mērķi nodrošināt augstu patērētāju aizsardzību, Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tāpat kā Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkts.
18 Tomēr patēriņa kredītlīgumos, uz kuriem attiecas Direktīva 2008/48, esot būtiskas atšķirības salīdzinājumā ar kredītlīgumiem, kas ir nodrošināti ar hipotēku vai kas attiecas uz mājokļa nekustamo īpašumu un kuri ir reglamentēti Direktīvā 2014/17, kuros parasti ietilpst daudzas izmaksas, kas nav atkarīgas no līguma darbības ilguma un kuru apmērs īsti nav kredītiestādes ziņā. Šajā ziņā iesniedzējtiesa it īpaši min nekustamā īpašuma vērtēšanas, parakstu apliecināšanas hipotēkas reģistrācijai zemesgrāmatā izmaksas, izmaksas par pieteikumu par prioritātes noteikšanu, lai veiktu cesiju vai ieķīlātu un reģistrētu hipotēku zemesgrāmatā.
19 Turklāt attiecībā uz izmaksām, kas Direktīvā 2014/17 nav atkarīgas no līguma ilguma, kreditoram neesot nekādas līgumtiesiskas rīcības brīvības pārkvalificēt šādas izmaksas par izmaksām, kas ir atkarīgas no šī ilguma. Šajā ziņā Austrijas tiesas, vajadzības gadījumā veicot pārkvalificēšanu, pārbauda, vai noteiktas patērētājam uzliktās izmaksas atbilst atlīdzībai par kapitāla pagaidu izmantošanu, vai arī to mērķis ir kompensēt aizdevēja pakalpojumu, kas nav atkarīgs no līguma darbības ilguma.
20 Šajos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Direktīvas 2014/17] 25. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja aizņēmējs izmanto tiesības daļēji vai pilnā apmērā atmaksāt aizdevumu pirms nolīgtā termiņa, proporcionāli samazinās aizņēmēja maksājamie procenti un no līguma darbības ilguma atkarīgās izmaksas,– ja attiecībā uz izmaksām, kas nav atkarīgas no līguma darbības ilguma, šāds regulējums nepastāv?”
Par prejudiciālo jautājumu
21 Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka patērētāja tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā ietver tikai tos procentus un tās izmaksas, kas izriet no kredīta ilguma.
22 Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai patērētājam būtu tiesības pilnībā vai daļēji izpildīt savas kredītlīgumā noteiktās saistības pirms minētā līguma termiņa beigām. Šādos gadījumos patērētājam ir tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu atbilstoši procentiem un izmaksām par atlikušo līguma darbības laiku.
23 Pirmkārt, attiecībā uz izmaksām, kas var ietilpt “kredīta kopējās izmaksās patērētājam”, Savienības likumdevējs ir pieņēmis plašu šī jēdziena definīciju.
24 No Direktīvas 2014/17 4. panta 13. punkta kopsakarā ar Direktīvas 2008/48 3. panta g) punktu izriet, ka jēdziens “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” pirmās no šīm tiesību normām izpratnē ietver visas izmaksas, kas patērētājam ir jāmaksā saskaņā ar kredītlīgumu un kuras kreditoram ir zināmas. Kā apstiprināts Direktīvas 2014/17 50. apsvērumā, no tām ir skaidri izslēgtas vienīgi notāra maksas, reģistrācijas maksa saistībā ar īpašumtiesību uz nekustamo īpašumu nodošanu, piemēram, reģistrācijas zemesgrāmatā izmaksas un ar to saistītās nodevas, kā arī izmaksas, kas jāsedz patērētājam kredītlīguma saistību neizpildes gadījumā.
25 Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tās minētie izmaksu veidi, kas ir atgādināti šī sprieduma 18. punktā, attiecas uz izmaksām, kas patērētājam ir jāsedz saistībā ar pamatlietā aplūkoto kredītlīgumu un kuras kreditoram ir zināmas, it īpaši saistībā ar Direktīvas 2014/17 4. panta 13. punktā un Direktīvas 2008/48 3. panta g) punktā skaidri minētajiem gadījumiem, un vai attiecīgā gadījumā uz tām attiecas iepriekšējā punktā apkopotie izņēmumi.
26 Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā minētā jēdziena “kredīta kopējo izmaksu patērētājam samazinājums” tvērumu Tiesa 2019. gada 11. septembra sprieduma (Lexitor, C‑383/18, EU:C:2019:702) 24. un 25. punktā attiecībā uz Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktu jau ir konstatējusi, ka nedz šajā tiesību normā ietvertā atsauce uz “līguma atlikušo darbības laiku”, nedz arī tās dažādo valodu versiju salīdzinošā analīze neļauj noteikt šajā tiesību normā paredzētā samazinājuma precīzu tvērumu. Minētā sprieduma 26. punktā Tiesa no tā secināja, ka saskaņā ar tās pastāvīgo judikatūru šī tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā tās kontekstu, kā arī šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma izvirzītos mērķus.
27 Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punkts ir formulēts gandrīz identiski Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktam, un līdz ar to ir jāuzskata, ka tā formulējums pats par sevi neļauj noteikt precīzu šajā tiesību normā paredzētā samazinājuma apjomu. Tādēļ tā ir jāinterpretē, ņemot vērā tās kontekstu un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītos mērķus.
28 Šajā ziņā no Direktīvas 2014/17 19. un 20. apsvēruma izriet, ka tiesiskās drošības apsvērumu dēļ šai direktīvai būtu jāatbilst citiem Savienības tiesību aktiem patērētāju aizsardzības jomā un tie jāpapildina. Tomēr no šīs direktīvas 22. apsvēruma arī izriet, ka ir jāņem vērā mājokļa nekustamā īpašuma kredītlīgumu specifika, kas attaisno diferencētas pieejas izmantošanu.
29 Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/17 1. pantu kopsakarā ar tās 15. apsvērumu izriet, ka šajā direktīvā ir noteikts kopējs regulējums dažiem aspektiem dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos attiecībā uz līgumiem, kuri ietver tādu kredītu patērētājiem, kas nodrošināts ar hipotēku vai citādi un kas attiecas uz mājokļa nekustamo īpašumu, lai viņiem nodrošinātu augstu aizsardzības līmeni (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 15. oktobris, Association française des utilisateurs de banques, C‑778/18, EU:C:2020:831, 34. punkts).
30 Taču ir jākonstatē, kā secinājumu 69. punktā būtībā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, ka Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā paredzēto tiesību uz samazinājumu mērķis nav nostādīt patērētāju tādā pašā situācijā, kādā viņš atrastos, ja kredīts viņam sākotnēji būtu piešķirts uz īsāku termiņu vai par mazāku summu, vai – vispārīgāk – ar atšķirīgiem nosacījumiem. Tā mērķis savukārt ir pielāgot šo līgumu pirmstermiņa atmaksas apstākļiem.
31 Šādos apstākļos šīs tiesības nevar ietvert izmaksas, kas neatkarīgi no līguma darbības ilguma patērētājam ir jāsedz vai nu aizdevējam, vai trešai personai par pakalpojumiem, kas pirmstermiņa atmaksas brīdī jau ir pilnībā sniegti.
32 Ir taisnība, ka Direktīvas 2008/48 kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka patērētāja tiesību uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu efektivitāte tiktu samazināta, ja šis samazinājums varētu tikt ierobežots tikai ar to, ka tiek ņemtas vērā tikai tās izmaksas, kuras aizdevējs ir norādījis kā atkarīgas no līguma termiņa, jo maksājumus un to sadalījumu vienpusēji nosaka banka un rēķinu izrakstīšana par izmaksām var ietvert noteiktu peļņas daļu. Turklāt, ja kredīta kopējo izmaksu samazināšanas iespēja tiktu attiecināta tikai uz tiem maksājumiem, kuri ir skaidri saistīti ar līguma darbības termiņu, rastos risks, ka patērētājam kredītlīguma noslēgšanas brīdī tiks uzlikti augstāki vienreizēji maksājumi, jo aizdevējs vēlēsies pēc iespējas vairāk samazināt izdevumus, kas būs atkarīgi no līguma darbības termiņa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. septembris, Lexitor, C‑383/18, EU:C:2019:702, 31. un 32. punkts).
33 Šajā nolūkā Tiesa ir uzsvērusi, ka minētās direktīvas ietvaros rīcības brīvība, kas ir kredītiestādēm attiecībā uz rēķinu izrakstīšanu un to iekšējo organizāciju, praksē ļoti apgrūtina patērētājam vai tiesai ar līguma darbības ilgumu objektīvi saistīto izdevumu noteikšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. septembris, Lexitor, C‑383/18, EU:C:2019:702, 33. punkts).
34 Šajā ziņā tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/17 14. panta 1. un 2. punktu kreditoram vai attiecīgā gadījumā kredīta starpniekam vai viņa ieceltajam pārstāvim ir jāsniedz patērētājam informācija pirms līguma noslēgšanas, izmantojot Eiropas standartizētās informācijas lapu (ESIL), kas ir ietverta šīs direktīvas II pielikumā. Šajā lapā ir paredzēts to izmaksu sadalījums, kas patērētājam ir jāmaksā, atkarībā no tā, vai tās ir vienreizējas vai regulāras.
35 Šāds standartizēts patērētāja maksājamo izmaksu sadalījums ievērojami samazina kredītiestāžu rīcības brīvību attiecībā uz rēķinu izrakstīšanu un iekšējo organizāciju un ļauj gan patērētājam, gan valsts tiesai pārbaudīt, vai konkrēts izmaksu veids ir objektīvi saistīts ar līguma darbības ilgumu.
36 Līdz ar to šī sprieduma 32. un 33. punktā minētajā judikatūrā minētais kreditora ļaunprātīgas rīcības risks nevar attaisnot to, ka izmaksas, kas nav atkarīgas no līguma darbības ilguma, tiek iekļautas Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā paredzētajās tiesībās uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu.
37 Šajā ziņā tomēr jāatgādina, ka, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2014/17, tās 41. panta b) punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, lai pasākumus, ko tās pieņem, lai transponētu šo direktīvu, nevarētu apiet tā, lai patērētāji zaudētu ar šo direktīvu piešķirto aizsardzību, izmantojot veidu, kā līgumi formulēti.
38 Lai nodrošinātu šo aizsardzību, valsts tiesām ir jānodrošina, lai izmaksas, kas neatkarīgi no kredītlīguma darbības ilguma tiek uzliktas patērētājam, objektīvi nebūtu aizdevēja atlīdzība par šajā līgumā paredzētā kapitāla pagaidu izmantošanu vai par pakalpojumiem, kas pirmstermiņa atmaksas brīdī vēl būtu jāsniedz patērētājam. Kreditoram šajā ziņā ir jāpierāda, vai attiecīgās izmaksas ir vienreizējas vai regulāras.
39 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka patērētāja tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā ietver tikai tos procentus un tās izmaksas, kas izriet no kredīta ilguma.
Par tiesāšanās izdevumiem
40 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 25. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka patērētāja tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā ietver tikai tos procentus un tās izmaksas, kas izriet no kredīta ilguma.
[Paraksti]