Apvienotās lietas C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17
Eiropas Komisija
pret
Polijas Republiku u.c.
Tiesas (trešā palāta) 2020. gada 2. aprīļa spriedums
Valsts pienākumu neizpilde – Lēmumi (ES) 2015/1523 un (ES) 2015/1601 – Katra šī lēmuma 5. panta 2. un 4.–11. punkts – Pagaidu pasākumi starptautiskās aizsardzības jomā Grieķijas Republikas un Itālijas Republikas labā – Ārkārtas situācija, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums noteiktu dalībvalstu teritorijā – Šādu valstspiederīgo pārcelšana uz citu dalībvalstu teritoriju – Pārcelšanas procedūra – Dalībvalstu pienākums regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem norādīt, cik starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju var ātri pārcelt uz to teritoriju – Secīgi pienākumi, kuru rezultātā tiek veikta faktiska pārcelšana – Dalībvalstu intereses, kas saistītas ar valsts drošību un sabiedrisko kārtību – Dalībvalsts iespēja atsaukties uz LESD 72. pantu, lai nepiemērotu Savienības tiesību aktus, kuriem ir saistošs spēks
1. Prasība par valsts pienākumu neizpildi – Pamatotības pārbaude Tiesā – Vērā ņemamā situācija – Situācija argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās – Situācija, kad atvasināto tiesību akts, par kuru tiek apgalvots, ka tas ir ticis pārkāpts, galīgi beidz būt piemērojams pēc minētā termiņa beigām – Prasība konstatēt valsts pienākumu neizpildi šādā situācijā – Pieņemamība
(LESD 258. pants; Padomes Lēmumi 2015/1523 un 2015/1601)
(skat. 54., 57. un 62. punktu)
2. Prasība par valsts pienākumu neizpildi – Pirmstiesas procedūra – Priekšmets – Dalībvalstij noteiktie termiņi – Prasība par saprātīgiem termiņiem – Vērtēšanas kritēriji
(LESD 80. un 258. pants; Padomes Lēmumi 2015/1523 un 2015/1601)
(skat. 92.–98. punktu)
3. Eiropas Savienības tiesības – Piemērošanas joma – Vispārēja izņēmuma, kas izslēgtu valsts drošības ietvaros pieņemtus pasākumus, neesamība – Dalībvalstu kompetence veikt pasākumus, lai aizsargātu būtiskas to drošības intereses – Attiecīgajai dalībvalstij uzliktais pienākums pierādīt nepieciešamību to izmantot – Piemērošana starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārcelšanas jomā
(LESD 36., 45., 52., 65., 72., 346. un 347. pants; Padomes Lēmuma 2015/1523 5. pants un Lēmuma 2015/1601 5. pants)
(skat. 143.–145., 147. un 152. punktu)
4. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai ar alternatīvo aizsardzību piešķirts statuss – Direktīva 2011/95 – Izslēgšana no statusa, kas piešķirts ar alternatīvo aizsardzību – Izslēgšanas pamati – Smaga nozieguma izdarīšana – Izslēgšana, kas pakļauta kompetentās iestādes veiktam faktu individuālam izvērtējumam
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 17. panta 1. punkta b) apakšpunkts)
(skatīt 154. punktu)
5. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Pagaidu pasākumi, ko Padome pieņēmusi to dalībvalstu labā, kuras atrodas ārkārtas situācijā, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums – Šo valstspiederīgo pārcelšana uz citu dalībvalstu teritoriju – Lēmumi 2015/1523 un 2015/1601 par pasākumiem Grieķijas un Itālijas labā – Atteikšanās pārcelt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus – Pamatoti iemesli – Valsts drošības vai sabiedriskās kārtības apdraudējums – Prasība par saskanīgiem, objektīviem un konkrētiem pierādījumiem, kas pamato šādas aizdomas – Pārbaude katrā atsevišķā gadījumā – Kategoriska atsaukšanās uz šo pamatojumu tikai vispārējās prevencijas nolūkā un nenosakot tiešu saikni ar individuālu gadījumu – Nepieņemamība
(LES 4. panta 2. punkts; LESD 72. pants; Padomes Lēmuma 2015/1523 5. panta 2. punkts un 4.–11. punkts un Lēmuma 2015/1601 5. panta 2. punkts un 4.–11. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkts un Direktīvas 2011/95 12. un 17. pants)
(skat. 157.–161., 172., 180., 187. un 189. punktu un rezolutīvās daļas 2.–4. punktu)
Rezumējums
Atsakoties ievērot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pagaidu pārcelšanas mehānismu, Polija, Ungārija un Čehijas Republika nav izpildījušas tām no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus. Lai neīstenotu šo mehānismu, šīs dalībvalstis nevar atsaukties ne uz to pienākumiem sabiedriskās kārtības uzturēšanas un valsts drošības nodrošināšanas jomā, ne uz pārcelšanas mehānisma apgalvoto disfunkciju
Spriedumā Komisija/Polija, Ungārija un Čehijas Republika (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pagaidu pārcelšanas mehānisms) (C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17), kas pasludināts 2020. gada 2. aprīlī, Tiesa apmierināja prasības par valsts pienākumu neizpildi, ko Komisija bija cēlusi pret šīm trim dalībvalstīm, lai panāktu, ka tiek konstatēts, ka, nenorādot regulāri un vismaz reizi trijos mēnešos pietiekamu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju, kuri var tikt ātri pārcelti uz to attiecīgo teritoriju, un līdz ar to neīstenojot vēlākus tām saistošus pārcelšanas pienākumus, šīs dalībvalstis nav izpildījušas pienākumus, kas tām izriet no Savienības tiesībām. Pirmkārt, Tiesa secināja, ka attiecīgās trīs dalībvalstis ir pieļāvušas valsts pienākumu neizpildi attiecībā uz lēmumu, ko Padome bija pieņēmusi, lai obligātā kārtā no Grieķijas un Itālijas uz citām Savienības dalībvalstīm tiktu pārcelti 120 000 starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju (1). Otrkārt, Tiesa konstatēja, ka arī Polija un Čehijas Republika nav izpildījušas pienākumus, kas tām izriet no agrāka lēmuma, ko Padome bija pieņēmusi, lai no Grieķijas un Itālijas uz citām Savienības dalībvalstīm brīvprātīgi tiktu pārcelti 40 000 starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju (2). Savukārt Ungārijai šajā pēdējā minētajā lēmumā paredzētie pārcelšanas pasākumi nebija saistoši.
2015. gada septembrī, ņemot vērā ārkārtas situāciju saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu Grieķijā un Itālijā, Padome pieņēma iepriekš minētos lēmumus (turpmāk tekstā – “pārcelšanas lēmumi”). Piemērojot šos lēmumus (3), 2015. gada decembrī Polija bija norādījusi, ka uz tās teritoriju var ātri pārcelt 100 personu. Tomēr tā nav veikusi šo pārcelšanu un nav uzņēmusies nekādas vēlākas saistības attiecībā uz pārcelšanu. Savukārt Ungārija nevienā brīdī nav norādījusi to personu skaitu, kuras varēja tikt pārceltas uz tās teritoriju, piemērojot tai saistošo pārcelšanas lēmumu, un nav veikusi nevienu pārcelšanu. Visbeidzot, 2016. gada februārī un maijā Čehijas Republika, piemērojot pārcelšanas lēmumus (4), norādīja, ka uz tās teritoriju var pārcelt 50 personu. Divpadsmit personas tika faktiski pārceltas no Grieķijas, bet Čehijas Republika vairs nav uzņēmusies nekādas vēlākas saistības attiecībā uz pārcelšanu.
Ar šo spriedumu Tiesa vispirms noraidīja attiecīgo trīs dalībvalstu izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru Komisijas prasības ir nepieņemamas tādēļ, ka pēc pārcelšanas lēmumu piemērošanas laikposma beigām attiecīgi 2017. gada 17. un 26. septembrī tās vairs nevarot novērst apgalvoto pienākumu neizpildi. Šajā ziņā Tiesa atgādināja, ka prasība par valsts pienākumu neizpildi ir pieņemama, ja Komisija tikai lūdz konstatēt apgalvoto pienākumu neizpildi, it īpaši tādās situācijās kā šajās lietās, kurās Savienības tiesību akts, kura pārkāpums tiek apgalvots, ir galīgi beidzis būt piemērojams pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, proti, 2017. gada 23. augustā. Valsts pienākumu neizpildes konstatējumam turklāt joprojām ir jāpiemīt materiāltiesiskai interesei, tostarp – lai nodibinātu pamatu atbildībai, kāda dalībvalstij var iestāties tās pienākumu attiecībā pret citām dalībvalstīm, Savienību vai privātpersonām neizpildes rezultātā.
Polijas Republika un Ungārija būtībā apgalvo, ka tās varēja atstāt pārcelšanas lēmumus nepiemērotus saskaņā ar LESD 72. pantu, atbilstoši kuram LESD normas attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ietilpst arī patvēruma politika, neskarot to pienākumu izpildi, kas dalībvalstīm ir saistoši attiecībā uz sabiedriskās kārtības uzturēšanu un valsts drošības nodrošināšanu. Tiesa šajā ziņā konstatēja – tā kā LESD 72. pants ir uzskatāms par tiesību normu, ar kuru ir paredzēta atkāpe no Savienības tiesību vispārējām normām, tas ir jāinterpretē šauri. Tādējādi ar šo pantu dalībvalstīm nav piešķirtas tiesības atkāpties no Savienības tiesību normām, vienīgi atsaucoties uz interesēm, kas ir saistītas ar sabiedriskās kārtības uzturēšanu un valsts drošības nodrošināšanu, bet tām ir noteikts pienākums pierādīt nepieciešamību piemērot šajā pantā paredzēto atkāpi, lai šajās jomās izpildītu savus pienākumus.
Šajā kontekstā Tiesa norādīja, ka saskaņā ar pārcelšanas lēmumiem visā pārcelšanas procedūras laikā līdz pat starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja faktiskai pārvietošanai būtu jāņem vērā valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumi. Šajā ziņā Tiesa uzskatīja, ka kompetentajām pārcelšanas dalībvalstu iestādēm ir jāatzīst plaša novērtējuma brīvība, kad tās nosaka, vai ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais, kuru ir plānots pārcelt, ir uzskatāms par valsts drošības vai sabiedriskās kārtības apdraudējumu to teritorijā. Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka jēdziens “draudi valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai” pārcelšanas lēmumu (5) izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aptver gan faktiskus, gan potenciālus draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai. Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka, lai atsauktos uz iepriekš minētajiem pamatiem, minētajām iestādēm, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, ir jāpamatojas uz saskanīgiem, objektīviem un konkrētiem pierādījumiem, kas ļauj turēt aizdomās par to, ka attiecīgais pieteikuma iesniedzējs rada vai var radīt šādus draudus. Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka šajās tiesību normās paredzētajam noteikumam pretrunā ir tas, ka saistībā ar pārcelšanas procedūru dalībvalsts vienīgi vispārējās prevencijas apsvērumu mērķiem un neizveidojot tiešu saikni ar konkrēto gadījumu kategoriski atsaucas uz LESD 72. pantu, lai pamatotu pienākumu – kas tām ir saistoši saskaņā ar pārcelšanas lēmumiem – īstenošanas apturēšanu vai pat pārtraukšanu.
Turpinājumā, spriezdama par Čehijas Republikas izvirzīto pamatu par konkrētā pārcelšanas mehānisma disfunkciju, Tiesa nosprieda, ka, nekaitējot solidaritātes mērķim, kuru pauž pārcelšanas lēmumi, kā arī šo aktu obligātajam raksturam, nevar pieļaut, ka dalībvalsts var balstīties uz tās vienpusēju vērtējumu par pārcelšanas mehānisma, kas izveidots ar minētajiem tiesību aktiem, apgalvoto efektivitātes trūkumu vai pat disfunkciju, it īpaši attiecībā uz sabiedriskās kārtības uzturēšanu un valsts drošības nodrošināšanu, lai nepildītu jebkādus pārcelšanas pienākumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar šiem pašiem tiesību aktiem. Visbeidzot, atgādinot pārcelšanas lēmumu saistošo raksturu Čehijas Republikai kopš šo lēmumu pieņemšanas un visā to piemērošanas laikposmā, Tiesa norādīja, ka šai dalībvalstij bija jānodrošina ar šiem lēmumiem noteikto pārcelšanas pienākumu izpilde neatkarīgi no tā, vai ir sniegta cita veida palīdzība Grieķijas Republikai un Itālijas Republikai.