Lieta T‑286/09 RENV
Intel Corporation Inc.
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2022. gada 26. janvāra spriedums
Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Mikroprocesoru tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpums – Lojalitātes atlaides – “Klaji” ierobežojumi – Atzīšana par ļaunprātīgu rīcību – Tikpat efektīva konkurenta novērtēšana – Kopējā stratēģija – Vienots un turpināts pārkāpums
1. Tiesvedība – Vispārējai tiesai saistošs Tiesas spriedums – Nosacījumi – Lietas nodošana atpakaļ pēc apelācijas tiesvedības – Tiesību jautājumi, par kuriem Tiesa ir galīgi lēmusi apelācijas tiesvedības ietvaros – “Res judicata” spēks – Tvērums
(Tiesas statūtu 61. panta otrā daļa; Vispārējās tiesas Reglamenta 215. pants)
(skat. 78.–86. punktu)
2. Tiesvedība – Jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā – Nosacījumi – Pamats, kas balstīts uz apstākļiem, kuri kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā – Jauns tiesiskais apstāklis – Piemērošana tiesvedībā par lietu, kas nodota atpakaļ pēc apelācijas tiesvedības – Tiesas spriedums par lietas nodošanu atpakaļ – Izslēgšana
(Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta 2. punkts un 217. pants)
(skat. 105.–111. punktu)
3. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Ekskluzivitātes vai lojalitātes atlaides – Prezumpcija par pretkonkurences sekām – Pretēji pierādījumi – Komisijas pienākums analizēt šādu atlaižu spēju ierobežot konkurenci un radīt izstumšanas sekas – Vērtējuma kritēriji – Piemērošana tikpat efektīva konkurenta novērtēšanai
(LESD 102. pants; EEZ līguma 54. pants)
(skat. 116.–122., 124.–126., 133., 144.–149., 492., 494., 499. un 507.–521. punktu)
4. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pārbaude tiesā – Tiesiskuma pārbaude – Visu nozīmīgo elementu padziļināta pārbaude – Priekšmets un apjoms
(LESD 102. un 263. pants)
(skat. 150. punktu)
5. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu – Pierādīšanas pienākuma apjoms – Komisijas izraudzīto pierādījumu nepieciešamā precizitātes pakāpe – Netiešu pierādījumu kopums – Pārbaude tiesā – Apjoms – Lēmums, par kuru tiesai ir šaubas – Nevainīguma prezumpcijas principa ievērošana
(LESD 101. un 102. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants)
(skat. 160.–166., 210.–256., 307.–310., 319., 320., 335., 346.–350., 371.–373., 387.–390. un 455.–457. punktu)
6. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu – Pierādīšanas pienākuma apjoms – Lēmums, kas balstīts uz pietiekamiem pierādījumiem par pārkāpuma esamību – Uzņēmumu, kas apstrīd pārkāpuma pastāvēšanu, pierādīšanas pienākums
(LESD 102. pants; EEZ līguma 54. pants)
(skat. 164.–166. punktu)
7. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Pierādījumu veids – Cenu noteikšanas prakses spēja ierobežot konkurenci un radīt izstumšanas sekas – Klienta iekšējie vērtējumi – Pieļaujamība – Nosacījumi
(LESD 102. pants; EEZ līguma 54. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants)
(skat. 189.–193. punktu)
8. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Ekskluzivitātes vai lojalitātes atlaides – Spēja ierobežot konkurenci un izstumšanas sekas – Tikpat efektīva konkurenta novērtēšana – Vērtējuma kritēriji
(LESD 102. pants; EEZ līguma 54. pants)
(skat. 263.–271., 276., 282.–287., 410., 411. un 433.–440. punktu)
9. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Ekskluzivitātes maksājumi – Spēja ierobežot konkurenci un radīt izstumšanas sekas – Tikpat efektīva konkurenta novērtēšana – Vērtējuma kritēriji
(LESD 102. pants; EEZ līguma 54. pants)
(skat. 470.–482. punktu)
10. Atcelšanas prasība – Atceļošs spriedums – Sekas – Komisijas lēmuma, ar kuru konstatēts konkurences tiesību normu vienots un turpināts pārkāpums, daļēja atcelšana – Ietekme uz kopējā uzliktā naudas soda novērtējumu
(LESD 102. un 263. pants; EEZ līguma 54. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
(skat. 522.–531. punktu)
Rezumējums
Vispārējā tiesa daļēji atceļ Komisijas lēmumu, ar kuru Intel uzlikts naudas sods 1,06 miljardu euro apmērā
Komisijas veiktais vērtējums nav pilnīgs un neļauj juridiski pietiekami konstatēt, ka strīdīgās atlaides varēja izraisīt vai visticamāk izraisīja pretkonkurences sekas
Ar 2009. gada 13. maija lēmumu (1) Eiropas Komisija mikroprocesoru ražotājam Intel uzlika naudas sodu 1,06 miljardu euro apmērā par to, ka laikā no 2002. gada oktobra līdz 2007. gada decembrim Intel esot ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli procesoru (2) x86 (3) pasaules tirgū, īstenojot stratēģiju, kuras mērķis bija izstumt no tirgus konkurentus.
Komisijas ieskatā šī ļaunprātīgā izmantošana izpaudās kā divi Intel komerciālās rīcības veidi attiecībā pret tās komerciālajiem partneriem, proti, kā klaji ierobežojumi un nosacījuma atlaides. Runājot konkrētāk par pēdējām minētajām, Intel četriem stratēģiskajiem informātikas iekārtu ražotājiem (Dell, Lenovo, Hewlett‑Packard (HP) un NEC) esot piešķīrusi atlaides ar nosacījumu, ka tie visu vai gandrīz visu savu procesoru x86 iegādi veic pie Intel. Turklāt Intel esot piešķīrusi maksājumus vienam Eiropas mikroelektronikas iekārtu mazumtirgotājam (Media‑Saturn‑Holding) ar nosacījumu, ka tas pārdod vienīgi tādus datorus, kas ir aprīkoti ar Intel ražotajiem procesoriem x86. Šīs atlaides un maksājumi (turpmāk tekstā – “strīdīgās atlaides”) esot nodrošinājuši četru minēto iekārtu ražotāju un Media‑Saturn lojalitāti un tādējādi esot būtiski samazinājuši Intel konkurentu spēju īstenot uz to procesoru x86 sniegumu balstītu konkurenci. Tādējādi Intel pretkonkurences rīcība esot samazinājusi patērētāju izvēli un vājinājusi stimulus ieviest jauninājumus.
Prasību, ko Intel bija cēlusi par minēto lēmumu, Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja ar 2014. gada 12. jūnija spriedumu (4). Ar 2017. gada 6. septembra spriedumu, kas taisīts pēc Intel apelācijas sūdzības, Tiesa atcēla minēto spriedumu un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai (5).
Pamatojot prasījumus par sākotnējā sprieduma atcelšanu, Intel it īpaši norādīja, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo strīdīgās atlaides netika izvērtētas, ņemot vērā visus lietas apstākļus. Šajā ziņā Tiesa konstatēja, ka Vispārējā tiesa – tāpat kā Komisija – ir balstījusies uz premisu, ka dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma piešķirtām lojalitātes atlaidēm jau pēc to rakstura piemīt spēja ierobežot konkurenci un ka līdz ar to neesot nepieciešams veikt visu konkrētās lietas apstākļu analīzi, nedz arī veikt TEK testu (tikpat efektīva konkurenta tests, angļu valodā saukts par “as efficient competitor test”) (6). Tomēr Komisija savā lēmumā veica šo apstākļu padziļinātu pārbaudi, kurā tā konstatēja, ka tikpat efektīvam konkurentam būtu nācies noteikt cenas, kuras nebūtu dzīvotspējīgas, un ka līdz ar to strīdīgo atlaižu piemērošanas prakse var izraisīt šāda konkurenta izstumšanas sekas. Tiesa no tā secināja, ka TEK testam bija reāla nozīme Komisijas vērtējumā attiecībā uz konkrētās prakses spēju izraisīt konkurentu izstumšanas sekas un ka Vispārējai tiesai bija jāizvērtē visi argumenti, ko Intel bija izvirzījusi saistībā ar šo testu un Komisijas veikto šī testa piemērošanu. Tā kā Vispārējā tiesa nebija veikusi šādu vērtējumu, Tiesa atcēla sākotnējo spriedumu un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā, ņemot vērā Intel izvirzītos argumentus, varētu izvērtēt strīdīgo atlaižu spēju ierobežot konkurenci.
Ar 2022. gada 26. janvāra spriedumu Vispārējā tiesa, izskatot atpakaļ nodoto lietu, daļēji atceļ apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā strīdīgās atlaides ir kvalificētas par ļaunprātīgu izmantošanu LESD 102. panta izpratnē un ciktāl Intel ir uzlikts naudas sods par visām tās darbībām, kas kvalificētas kā ļaunprātīgas.
Vispārējās tiesas vērtējums
Iesākumā Vispārējā tiesa precizē tā strīda tvērumu, kurš izskatāms pēc lietas nodošanas atpakaļ. Šajā ziņā tā norāda, ka sākotnējā sprieduma atcelšana bija pamatota tikai ar vienu kļūdu, proti, to, ka sākotnējā spriedumā nav tikusi ņemta vērā argumentācija, ko Intel bija izvirzījusi, lai apstrīdētu Komisijas sniegto TEK analīzi. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka tās veicamās pārbaudes mērķiem tā var pārņemt visus apsvērumus, uz kuriem neattiecas Tiesas tādējādi konstatētā kļūda. Konkrētajā gadījumā runa ir, pirmkārt, par sākotnējā spriedumā izdarītājiem konstatējumiem attiecībā uz klajiem ierobežojumiem un to prettiesiskumu no LESD 102. panta skatpunkta. Proti, Vispārējās tiesas ieskatā apstrīdētajā lēmumā noteikto nošķīrumu starp praksi, ko veido šādi ierobežojumi, un citu Intel rīcību, uz kuru attiecas aplūkojamā TEK analīze, Tiesa principā nav atzinusi par kļūdainu. Otrkārt, Vispārējā tiesa ir pārņēmusi sākotnējā spriedumā ietvertos apsvērumus, saskaņā ar kuriem Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pierādījusi strīdīgo atlaižu pastāvēšanu.
Pēc šiem precizējumiem Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, pārbauda prasījumus par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, izklāstot metodi, ko bija definējusi Tiesa, lai izvērtētu atlaižu sistēmas spēju ierobežot konkurenci. Šajā ziņā tā atgādina, ka, lai gan dominējošā stāvoklī tirgū esoša uzņēmuma ieviestā ekskluzivitātes atlaižu sistēma var tikt kvalificēta par konkurences ierobežojumu, jo, ievērojot tās raksturu, šīs sistēmas konkurenci ierobežojošās sekas var tikt prezumētas, tomēr konkrētajā gadījumā runa ir tikai par vienkāršu prezumpciju, kas Komisiju visos gadījumos neatbrīvo no pienākuma izvērtēt tās pretkonkurences sekas. Tātad gadījumā, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums administratīvajā procesā sniedz pierādījumus tam, ka tā rīcībai nepiemīt spēja ierobežot konkurenci un it īpaši izraisīt tam pārmestās izstumšanas sekas, Komisijai ir jāanalizē atlaižu sistēmas izstumšanas spēja. Šādā analīzē Komisijai ne tikai ir jāanalizē, pirmkārt, uzņēmuma dominējošā stāvokļa konkrētajā tirgū nozīmīgums un, otrkārt, apstrīdētās prakses tirgus seguma līmenis, kā arī attiecīgo atlaižu piešķiršanas nosacījumi un kārtība, to ilgums un apmērs, bet tai ir jāizvērtē arī tādas iespējamās stratēģijas esamība, kas būtu vērsta uz vismaz tikpat efektīvu konkurentu izstumšanu. Turklāt, ja Komisija ir veikusi TEK testu, tas ir viens no elementiem, kas Komisijai ir jāņem vērā, novērtējot atlaižu sistēmas spēju ierobežot konkurenci.
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa vispirms pārbauda, vai Komisijas veiktais vērtējums par strīdīgo atlaižu spēju ierobežot konkurenci ir balstīts uz šādi definēto metodi. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzreiz norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, secinādama, ka TEK tests, kuru tā tomēr veica, nebija nepieciešams, lai tā varētu konstatēt Intel piešķirto strīdīgo atlaižu ļaunprātīgo raksturu. Vispārējā tiesa uzskata, ka nevar piekrist šim konstatējumam. Tā kā apelācijas spriedumā ir norādīts, ka TEK testam bija reāla nozīme Komisijas vērtējumā attiecībā uz konkrēto atlaižu piemērošanas prakses spēju izraisīt izstumšanas sekas, Vispārējai tiesai bija jāizvērtē argumenti, ko Intel bija izvirzījusi saistībā ar šo testu.
Trešām kārtām, ņemot vērā, ka strīdīgo atlaižu spējas ierobežot konkurenci analīze ir viens no posmiem procesā, kurā tiek pierādīta konkurences tiesību pārkāpuma, šajā gadījumā – dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas, esamība, Vispārējā tiesa atgādina noteikumus par pierādīšanas pienākuma sadalījumu, kā arī par prasīto pierādījumu līmeni. Tā, nevainīguma prezumpcijas princips, kas ir piemērojams arī šajā jomā, liek Komisijai pierādīt šāda pārkāpuma esamību, vajadzības gadījumā izmantojot precīzu un saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, lai šajā ziņā nepaliktu nekādas šaubas. Tad, kad Komisija apgalvo, ka konstatētie fakti var tikt izskaidroti tikai ar pretkonkurences rīcību, attiecīgā pārkāpuma esamība būtu jāuzskata par nepietiekami pierādītu, ja konkrētiem uzņēmumiem ir izdevies sniegt citu ticamu faktu izskaidrojumu. Savukārt, ja Komisija balstās uz pierādījumiem, kas principā ir piemēroti, lai pierādītu pārkāpuma esamību, tad jau konkrētajiem uzņēmumiem ir jāpierāda to pierādīšanas vērtības nepietiekamība.
Ceturtām kārtām, Vispārējā tiesa minēto noteikumu gaismā izvērtē argumentus attiecībā uz kļūdām, ko Komisija esot pieļāvusi TEK analīzē. Šajā ziņā tā nospriež, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi katras no strīdīgajām atlaidēm spēju izraisīt izstumšanas sekas, ņemot vērā argumentus, ko Intel bija izvirzījusi attiecībā uz Komisijas veikto atbilstošo analīzes kritēriju novērtējumu.
Proti, pirmkārt, saistībā ar TEK testa piemērošanu uzņēmumam Dell Vispārējā tiesa uzskata, ka ir taisnība, ka konkrētās lietas apstākļos Komisija, izvērtējot “apstrīdamo daļu” (7), varēja pamatoti balstīties uz zināmiem datiem, kas nāk no citiem ekonomikas dalībniekiem, kuri nav dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums. Tomēr, pārbaudījusi Intel šajā ziņā sniegto informāciju, Vispārējā tiesa secina, ka šī informācija var radīt tiesai šaubas par minētā vērtējuma rezultātiem, un līdz ar to nospriež, ka pierādījumi, uz kuriem ir balstījusies Komisija, lai secinātu uzņēmumam Dell piešķirto atlaižu spēju izraisīt izstumšanas sekas visā atbilstošajā laikposmā, nav pietiekami. Otrkārt, Vispārējās tiesas skatījumā tas pats secinājums ir izdarāms attiecībā uz uzņēmumam HP piešķirto atlaižu analīzi, jo citstarp norādītās izstumšanas sekas nav tikušas pierādītas attiecībā uz visu pārkāpuma laikposmu. Treškārt, runājot par atlaidēm, kas ar dažādiem nosacījumiem tikušas piešķirtas grupā NEC ietilpstošajām sabiedrībām, Vispārējā tiesa konstatē divas kļūdas Komisijas analīzē, no kurām viena attiecas uz nosacījuma atlaižu vērtību un otra – uz rezultātu, kuri ir derīgi tikai attiecībā uz vienu ceturksni, nepamatotu ekstrapolāciju uz visu pārkāpuma laikposmu. Ceturtkārt, Vispārējā tiesa secina to pierādījumu nepietiekamību, kuri attiecas uz uzņēmumam Lenovo piešķirto atlaižu spēju izraisīt izstumšanas sekas, ņemot vērā kļūdas, ko pieļāvusi Komisija, veicot attiecīgo nefinansiālo priekšrocību skaitlisku novērtējumu. Piektkārt, Vispārējā tiesa tādu pašu secinājumu izdara attiecībā uz uzņēmumam Media‑Saturn piemēroto TEK analīzi, tostarp norādot, ka Komisija nekādi nebija izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā, analizējot šim mazumtirgotājam piešķirtos maksājumus, rezultātus, kas iegūti saistībā ar grupai NEC piešķirtajām atlaidēm attiecībā uz vienu ceturksni, bija ekstrapolējusi uz visu pārkāpuma laikposmu.
Piektām kārtām, visbeidzot, Vispārējā tiesa pārbauda, vai apstrīdētajā lēmumā ir pienācīgi ņemti vērā visi kritēriji, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru ļauj konstatēt cenu noteikšanas prakses spēju izraisīt izstumšanas sekas. Šajā ziņā tā konstatē, ka Komisija nebija pienācīgi izvērtējusi kritēriju par apstrīdētās prakses tirgus seguma līmeni un turklāt nebija veikusi pareizu atlaižu ilguma analīzi.
Tātad no visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas veiktā analīze nav pilnīga un katrā ziņā neļauj juridiski pietiekami pierādīt, ka strīdīgās atlaides varēja izraisīt vai visticamāk izraisīja pretkonkurences sekas, un šī iemesla dēļ Vispārējā tiesa atceļ lēmumu, ciktāl šī prakse tajā tika atzīta par ļaunprātīgu izmantošanu LESD 102. panta izpratnē.
Visbeidzot, runājot par šādas apstrīdētā lēmuma daļējas atcelšanas ietekmi uz tā naudas soda apmēru, kuru Komisija uzlika Intel, Vispārējā tiesa uzskata, ka tā nevar identificēt naudas soda apmēru, kas attiektos vienīgi uz klajiem ierobežojumiem. Tādēļ tā pilnībā atceļ apstrīdētā lēmuma pantu, kurā Intel par konstatēto pārkāpumu ir uzlikts naudas sods 1,06 miljardu euro apmērā.