ĢENERĀLADVOKĀTA PRĪTA PIKAMĒES [PRIIT PIKAMÄE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2021. gada 9. decembrī (1)
Lieta C‑184/20
OT
pret
Vyriausioji tarnybinės etikos komisija,
piedaloties
Fondas “Nevyriausybinių organizacijų informacijos ir paramos centras”
(Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Direktīva 95/46/EK – Regula (ES) 2016/679 – Valsts tiesību akti, kuros ir paredzēta interešu deklarācijās ietverto personas datu publicēšana – Pārskatāmība valsts līdzekļu izmantošanā – Interešu konfliktu un korupcijas novēršana publiskajā sektorā – Pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants – Jēdziens “īpašu kategoriju personas dati”
1. Angļu filozofs Džeremijs Bentams [Jeremy Bentham], būdams slavens ar to, ka viņš izgudroja panoptiku – cietumu arhitektūras veidu, kas sargam, kurš atrodas centrālajā tornī, ļauj uzraudzīt visus cietumniekus, kas ieslodzīti atsevišķās kamerās, kuras atrodas visapkārt tornim, pašiem cietumniekiem nezinot, ka viņi tiek uzraudzīti, piemēroja savas idejas par pārskatāmību arī sabiedriskajai dzīvei un uzskatīja, ka “sabiedrības skatiens dara valstsvīru tikumīgu” (2). Tie noteikti ir pravietiski vārdi, vismaz attiecībā uz piedāvāto mehānismu, ja spriežam pēc ievērojamā skaita tiesību aktu Eiropas Savienībā, ar kuriem mūsdienās tiek paredzēta valsts amatpersonu interešu un īpašuma deklarāciju vismaz daļēja publiskošana.
2. Visos šajos aktos tiek meklēts līdzsvars starp datu subjektu privātās dzīves publiskumu un tās privātuma saglabāšanu. Šī lieta attiecas tieši uz personas datu apstrādes atbilstību Savienības tiesībām, ko raksturo interešu deklarāciju daļēja satura publicēšana tiešsaistē tās valsts iestādes tīmekļvietnē, kuras uzdevums ir ievākt un pārbaudīt šīs deklarācijas. Šī lieta arī sniegs Tiesai iespēju precizēt tvērumu jēdzienam “īpašu kategoriju dati”, kurus dēvē par “sensitīviem datiem”.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
3. Papildus dažām primāro tiesību normām, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7., 8. pantam un 51. panta 2. punktam šajā lietā atbilstoši ir arī Direktīvas 95/46/EK (3) 3. un 6.–8. pants, kā arī Regulas (ES) 2016/679 (4) 2., 5., 6. un 9. pants.
B. Lietuvas tiesības
4. 1997. gada 2. jūlija Lietuvos Respublikos viešųjų ir privačių interesų derinimo įstatymas Nr. VIII‑371 (Lietuvas Republikas Likums Nr. VIII‑371 par publisko un privāto interešu saskaņošanu publiskajā sektorā) (Žin., 1997, Nr. 67‑1659), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu norises laikā (5) (turpmāk tekstā – “Likums par interešu saskaņošanu”), 1. pantā bija noteikts, ka šī likuma mērķis ir saskaņot publiskajā sektorā strādājošo personu privātās intereses ar sabiedrības interesēm, nodrošināt lēmumu pieņemšanā sabiedrības interešu pārākumu, garantēt pieņemto lēmumu objektivitāti un novērst korupcijas rašanos un uzplaukumu publiskajā sektorā (6).
5. Minētā likuma 6. pantā “Deklarācijas saturs” bija paredzēts:
“1. Deklarētājs savā deklarācijā norāda šādu informāciju par sevi un par savu laulāto, dzīvesbiedru vai partneri:
1) vārds, uzvārds, personas identifikācijas numurs, sociālā nodrošinājuma numurs, darba devējs(-i) un amats;
2) juridiska persona, kurā deklarētājs vai viņa laulātais, dzīvesbiedrs vai partneris ir akcionārs vai dalībnieks;
3) profesionālā darbība, kā tā ir definēta Lietuvas Republikas likumā par ienākuma nodokli;
4) piederība uzņēmumiem, iestādēm, apvienībām vai fondiem un tajos veiktie pienākumi, izņemot piederību politiskajām partijām un arodbiedrībām;
5) dāvanas (izņemot dāvanas no tuviniekiem), kas saņemtas pēdējo divpadsmit kalendāro mēnešu laikā, ja to vērtība pārsniedz 150 EUR;
6) informācija par darījumiem, kas noslēgti pēdējo divpadsmit kalendāro mēnešu laikā, un citi nepabeigti darījumi, ja darījuma vērtība pārsniedz 3000 EUR;
7) tuvinieki vai citas personas vai dati, par kuriem deklarētājam ir zināms, ka to dēļ varētu rasties interešu konflikts.
2. Deklarētājs var nenorādīt datus par savu laulāto, dzīvesbiedru vai partneri, ja viņi dzīvo atsevišķi, neveido kopīgu mājsaimniecību un tādējādi viņa rīcībā nav šādu datu.”
6. Likuma par interešu saskaņošanu 10. pantā “Ar privātajām interesēm saistītu datu publiskošana” bija noteikts:
“1. Centrālās komisijas tīmekļvietnē saskaņā ar tās noteikto kārtību tiek publicēti un ir publiski pieejami dati, ko savās deklarācijās norādījušas ievēlētas personas un personas, kas ieņem politiskus amatus, valsts ierēdņi un darbinieki, tiesneši, valsts vai pašvaldību iestāžu vadītāji un vadītāju vietnieki, ierēdņi un darbinieki, kuri bauda (personīgu) politisku uzticēšanos, valsts ierēdņi, kas pilda institūciju vai iestāžu apakšnodaļu vadītāju vai vadītāju vietnieku pienākumus, valsts uzņēmumu vai valsts vai pašvaldību budžeta iestāžu direktori un direktoru vietnieki, apvienību vai valsts iestāžu, kas saņem līdzekļus no valsts vai pašvaldību budžeta vai līdzekļiem, vadītāji un vadītāju vietnieki, Lietuvas Bankas darbinieki, kuriem uzticēta valsts pārvaldes kompetences īstenošana (kuri atbild par finanšu tirgu uzraudzību, par strīdu noregulējumu ārpustiesas kārtībā starp patērētājiem un finanšu tirgu dalībniekiem un kuri pilda citas valsts pārvaldes funkcijas), uzraudzības padomju locekļi vai valdes locekļi un direktori un direktoru vietnieki akciju sabiedrībās vai sabiedrībās ar ierobežotu atbildību, kurās valsts vai pašvaldība ir daļu īpašniece, kas tām piešķir vairāk nekā pusi balsstiesību akcionāru pilnsapulcēs, valsts vai pašvaldības publisku uzņēmumu valdes locekļi, politisku partiju priekšsēdētāji un priekšsēdētāju vietnieki, konsultanti, kas nesaņem atalgojumu, ievēlētu personu palīgi un padomnieki un personas, kas ieņem politiskus amatus, eksperti, kurus akreditējušas Lietuvas Republikas Parlamenta komisijas, ministru kolēģiju locekļi, obligātās veselības apdrošināšanas Padomes locekļi, obligātās veselības apdrošināšanas Padomes padomnieki, kas nesaņem atalgojumu, Valsts veselības padomes locekļi, ārsti, zobārsti un farmaceiti, kas strādā valsts vai pašvaldības budžeta vai publiskās iestādēs, valsts vai pašvaldību publiskos uzņēmumos vai uzņēmumos, kuros valstij vai pašvaldībai pieder daļas, kas tām piešķir vairāk nekā pusi balsstiesību akcionāru pilnsapulcēs, veselības aprūpes iestādes vai aptiekas licences turētāji, kā arī publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas komisijas locekļi, personas, kuras līgumslēdzējas iestādes direktors pilnvarojis piešķirt līguma slēgšanas tiesības saskaņā ar vienkāršotu procedūru, un eksperti, kas iesaistīti publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās [izņemot datus, kas norādīti tādu personu deklarācijās, kuru dati ir klasificēti saskaņā ar likumu un (vai) kuras nodarbojas ar izlūkošanas, pretizlūkošanas darbību vai ziņu ievākšanas darbību noziedzības jomā]. Ja persona, kuras dati ir publiski, zaudē deklarētāja statusu, Centrālā komisija pēc attiecīgās personas lūguma izņem deklarāciju no savas tīmekļvietnes.
2. Nedrīkst publiskot šādas deklarācijā ietvertas ziņas: personas identifikācijas numuru, sociālā nodrošinājuma numuru, īpašus personas datus, kā arī citu informāciju, kuras izpaušana ir aizliegta ar likumu. Tāpat nepublicē otras darījuma puses datus, ja tie attiecas uz fizisku personu.”
II. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
7. Vyriausioji tarnybinės etikos komisija (Amatpersonu ētikas centrālā komisija, turpmāk tekstā – “Centrālā komisija”) ir valsts iestāde, kuras uzdevums ir uzraudzīt Likuma par interešu saskaņošanu piemērošanu un, konkrētāk, ievākt interešu deklarācijas un nodrošināt to pārbaudi.
8. OT pilda direktora pienākumus QP, kas ir saskaņā ar Lietuvas tiesībām dibināta publisko tiesību iestāde, kura darbojas vides aizsardzības jomā.
9. Ar 2018. gada 7. februāra lēmumu Centrālā komisija konstatēja, ka OT, neiesniedzot privāto interešu deklarāciju Likumā par interešu saskaņošanu noteiktajā kārtībā, ir pārkāpis šī likuma 3. panta 2. punkta, kā arī 4. panta 1. punkta noteikumus.
10. 2018. gada 6. martā OT iesniedzējtiesā cēla prasību atcelt šo lēmumu. Viņš apgalvo, pirmkārt, ka uz viņu neattiecas Likuma par interešu saskaņošanu 2. panta 1. punktā paredzētais pienākums deklarēt privātās intereses un, otrkārt, ka viņa deklarācijas satura publicēšana Centrālās komisijas tīmekļvietnē apdraud gan viņa tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, gan citu personu, kuras vajadzības gadījumā viņam būtu jānorāda savā deklarācijā, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
11. Centrālā komisija apgalvo, ka OT bija jāiesniedz privāto interešu deklarācija kā personai, kurai ir piešķirtas administratīvas pilnvaras QP, kas ir publisko tiesību iestāde un saņem finansējumu no Savienības struktūrfondiem un Lietuvas valsts budžeta. Tā atzīst, ka, lai gan šādas deklarācijas publicēšana var būt iejaukšanās attiecīgās personas un tās laulātā privātajā dzīvē, tā ir paredzēta Likumā par interešu saskaņošanu.
12. Iesniedzējtiesa uzskata, ka personas dati, kas ietverti privāto interešu deklarācijā saskaņā ar Likuma par interešu saskaņošanu 6. panta 1. punktu, ir deklarētāja un citu datu subjektu privātās dzīves neatņemama sastāvdaļa un ka to izpaušana attiecībā uz īpaši sensitīviem datiem, piemēram, ģimenes situāciju vai seksuālo orientāciju, varētu radīt ievērojamas neērtības šo personu dzīvē. Šī likuma 10. pantā paredzētie izņēmumi neesot pietiekami, lai nodrošinātu šo datu aizsardzību. Turklāt tādu datu, kas attiecas uz apstākļiem, kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu, īstenojot publiskos amata pienākumus, publicēšana internetā neesot nepieciešama minētā likuma mērķa – proti, pārskatāmības principa īstenošanas publiskajā sektorā – sasniegšanai. Attiecīgajā deklarācijā ietverto personas datu paziņošana Centrālajai komisijai, kā arī uzraudzības uzdevums, kas uzticēts šī paša likuma 22. pantā minētajām struktūrām, esot pietiekami pasākumi, lai nodrošinātu šī mērķa sasniegšanu.
13. Šaubīdamās par Likumā par interešu saskaņošanu paredzētā regulējuma saderību ar VDAR noteikumiem, Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [VDAR] 6. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētais nosacījums par to, ka [personas datu] apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras, ņemot vērā [VDAR] 6. panta 3. punktā noteiktās prasības, tostarp prasību, saskaņā ar kuru dalībvalsts tiesību aktiem ir jāatbilst sabiedrības interešu mērķim un jābūt samērīgiem ar izvirzīto leģitīmo mērķi, kā arī [Hartas] 7. un 8. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesībās nevar tikt prasīts izpaust privāto interešu deklarācijas un publicēt tās pārziņa – [Centrālās komisijas] – tīmekļvietnē, līdz ar to nodrošinot piekļuvi šādiem datiem visām personām, kurām ir piekļuve internetam?
2) Vai [VDAR] 9. panta 1. punktā noteiktais aizliegums apstrādāt īpašu kategoriju personas datus, ņemot vērā [VDAR] 9. panta 2. punktā paredzētos nosacījumus, tostarp [šīs tiesību normas g) apakšpunktā] ietverto nosacījumu par to, ka [personas datu] apstrādei ir jābūt vajadzīgai būtisku sabiedrības interešu dēļ, pamatojoties uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kuriem ir jābūt samērīgiem izvirzītajam mērķim, ir jāievēro tiesību uz datu aizsardzību būtība un jāparedz piemēroti un konkrēti pasākumi datu subjekta pamattiesību un interešu aizsardzībai, ir jāinterpretē, ņemot arī vērā Hartas 7. un 8. pantu, tādējādi, ka valsts tiesībās nevar tikt prasīts sniegt datus par privāto interešu deklarācijām, kas var izpaust personas datus, ieskaitot datus, kuri ļauj noteikt personas politiskos uzskatus, dalību arodbiedrībās, seksuālo orientāciju un citu personisko informāciju, un publicēt tos pārziņa – [Centrālās komisijas] – tīmekļvietnē, jo tas nodrošina piekļuvi šādiem datiem visām personām, kurām ir piekļuve internetam?”
III. Tiesvedība Tiesā
14. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 101. pantu Tiesa nosūtīja iesniedzējtiesai lūgumu sniegt paskaidrojumus, un tā atbildēja ar 2021. gada 12. maijā reģistrētu vēstuli. Rakstveida apsvērumus iesniedza Eiropas Komisija, kā arī Lietuvas, Itālijas un Somijas valdības. Lietuvas valdība atbildēja uz Tiesas rakstveida jautājumiem procesuālajā rakstā, kas iesniegts 2021. gada 30. jūlijā.
IV. Vērtējums
A. Par pieņemamību
15. Gan no LESD 267. panta teksta, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciāla nolēmuma tiesvedības priekšnoteikums ir tas, ka valsts tiesā faktiski norit tiesvedība, kā rezultātā tai ir jāpieņem lēmums, kurā var tikt ņemts vērā Tiesas spriedums saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Līdz ar to Tiesa pēc savas iniciatīvas var pārbaudīt, vai pamatlieta pastāv (7).
16. Atbildot uz Tiesas jautājumu par prasītāja pamatlietā acīmredzamo izslēgšanu no Likuma par interešu saskaņošanu – kurā grozījumi izdarīti 2020. gada 1. janvārī – piemērošanas jomas ratione personae, iesniedzējtiesa ir norādījusi uz nepieciešamo Tiesas atbildi, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, ņemot vērā valsts tiesisko regulējumu, kas bija spēkā brīdī, kad tika pieņemts apsūdzošais Centrālās komisijas lēmums. Tā piebilda, ka attiecīgā persona vēl joprojām varētu tikt uzskatīta par personu, uz kuru attiecas minētais likums tā pašreizējā redakcijā.
17. Šī pati tiesa arī pēc Tiesas uzaicinājuma precizēja, ka Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2018. gada 20. septembra spriedumam, ar kuru tās lūgums izvērtēt Likuma par interešu saskaņošanu 10. panta atbilstību konstitūcijai ir atzīts par nepieņemamu ar pamatojumu, ka šī tiesību norma pamatlietā nav piemērojama, nav ietekmes uz prejudiciālā nolēmuma tiesvedības turpināšanu. Iesniedzējtiesa norādīja, ka, pat ja izskatāmais jautājums, kā to norādījusi Konstitucionālā tiesa, patiešām ir jautājums par iespējamu šī likuma 3. panta 2. punkta un 4. panta 1. punkta pārkāpumu, kas saistīts ar to, ka prasītājs pamatlietā nav izpildījis savu pienākumu iesniegt interešu deklarāciju, apsūdzošā lēmuma likumības pārbaude nozīmē, ka ir jāņem vērā šādas [deklarācijas] iesniegšanas sekas, kas izriet no minētā likuma 10. panta piemērošanas, proti, atsevišķu datu, kas ietverti deklarācijā, publiskošana Centrālās komisijas tīmekļvietnē.
18. Ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegtos paskaidrojumus, ir jāsecina, ka iesniedzējtiesa vēl joprojām izskata pamatlietu un ka Tiesas atbilde uz uzdotajiem jautājumiem vēl aizvien ir noderīga, lai atrisinātu šo lietu. Turklāt ir jāatgādina, ka Tiesai saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nav jālemj par valsts tiesību normu interpretāciju (8) un ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem, attiecas atbilstības pieņēmums. Šajā lietā nav acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nebūtu nekāda sakara ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, nedz arī tas, ka Tiesai uzdotie jautājumi būtu hipotētiski (9).
19. Šajā ziņā man šķiet nepamatots Lietuvas valdības apgalvojums par otrā prejudiciālā jautājuma “teorētisko” raksturu, kas pamatots ar neiespējamību identificēt sensitīvos datus, uz kuriem attiecas publicēšana, jo prasītājs pamatlietā iepriekš nav iesniedzis interešu deklarāciju. Jānorāda, ka iesniedzējtiesas izklāstītais valsts tiesiskais regulējums ļauj identificēt šajā deklarācijā iekļaujamo datu raksturu un ar relatīvu precizitāti noteikt datus, uz kuriem neattiecas publikācija Centrālās komisijas tīmekļvietnē. Manuprāt, Tiesas rīcībā ir visi nepieciešamie faktiskie un tiesiskie apstākļi, lai sniegtu lietderīgu atbildi strīda faktiskam atrisinājumam.
B. Par tiesību normām, kas attiecas uz vērtējumu
20. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa ir acīmredzami pieņēmusi, ka strīdīgais valsts tiesiskais regulējums ietilpst VDAR piemērošanas jomā gan ratione materiae, gan ratione temporis, kas, manuprāt, pamato dažus apsvērumus.
1. Par VDAR piemērojamību “ratione materiae”
21. Saskaņā ar VDAR 2. panta 1. punktu šo regulu piemēro personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, tātad tās materiālā piemērošanas joma ir identiska Direktīvas 95/46, kura ir atcelta un aizstāta ar šo regulu, piemērošanas jomai.
22. Vispirms jākonstatē, ka interešu deklarācijas dati, kas ir jāpublicē Centrālās komisijas tīmekļvietnē, proti, konkrēti atsevišķu fizisku personu vārdi, ir “personas dati” VDAR 4. panta 1. punkta vai Direktīvas 95/46 2. panta a) punkta izpratnē, jo runa ir par ‟informāciju par identificētu vai identificējamu fizisku personu”, un tas, ka informācija – kā šajā lietā – ietilpst profesionālās darbības kontekstā, nevar liegt to kvalificēt par “personas datiem” (10). Tādējādi gan to vākšana, ko veic šī valsts iestāde, gan to izplatīšana, šos datus ievietojot tiešsaistē iepriekš minētajā vietnē, ir “personas datu apstrāde” šīs regulas 4. panta 2. punkta vai šīs direktīvas 2. panta b) punkta izpratnē (11).
23. Ir jāuzsver, ka, lai gan, ņemot vērā ļoti plašo VDAR piemērošanas jomas definīciju, šī regula zināmā mērā ir personas datu aizsardzības vispārējās tiesības Savienībā, savukārt citas nozares tiesību normas, kas ir pieņemtas un kas tās precizē un papildina, ir lex specialis. Tas attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (12).
24. Šajā ziņā VDAR 2. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka to nepiemēro personas datu apstrādei, ko veic “kompetentas iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus, tostarp lai pasargātu no draudiem sabiedriskajai drošībai un tos novērstu”. Šis izņēmums no VDAR piemērojamības, tāpat kā pārējie tās 2. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi, ir jāinterpretē šauri. Kā izriet no minētās regulas 19. apsvēruma, šo izņēmumu pamato apstāklis, ka personas datu apstrādi šādos nolūkos, ko veic kompetentās iestādes, reglamentē konkrētāks Savienības tiesību akts, proti, Direktīva 2016/680 (13).
25. Šīs pēdējās minētās direktīvas, kas pieņemta tajā pašā dienā, kad tika pieņemta VDAR, 3. panta 7. punktā ir noteikts, kas ir jāsaprot ar “kompetentu iestādi”, un šī definīcija pēc analoģijas ir jāpiemēro minētās regulas 2. panta 2. punkta d) apakšpunktam. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka no Direktīvas 2016/680 10. apsvēruma izriet, ka jēdziens “kompetentā iestāde” ir jāsaprot kā saistīts ar personas datu aizsardzību tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās un policijas sadarbības jomā, ņemot vērā pielāgojumus, kas var izrādīties nepieciešami šo jomu īpašā rakstura dēļ (14). Turklāt šīs direktīvas 11. apsvērumā ir precizēts, ka VDAR ir piemērojama personas datu apstrādei, ko veic “kompetentā iestāde” minētās direktīvas 3. panta 7. punkta izpratnē, taču citos, nevis šajā direktīvā paredzētajos nolūkos (15).
26. Pamatlietā un saskaņā ar iesniedzējtiesas un Lietuvas valdības sniegtajām norādēm attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir saskaņot publiskajā sektorā strādājošo personu privātās intereses ar sabiedrības interesēm, nodrošināt sabiedrības interešu pārākumu lēmumu pieņemšanā, garantēt šo lēmumu objektivitāti un “novērst korupcijas rašanos un attīstību publiskajā sektorā”. Korupcija tostarp var atbilst tādas personas darbībai, kurai ir piešķirtas oficiālas pilnvaras un kura lūdz vai pieņem kādu priekšrocību, lai veiktu savu amata pienākumu vai lai atturētos no amata pienākumu pildīšanas (16), kas ir rīcība, ko var iekļaut jēdzienā “noziedzīgs nodarījums” VDAR 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē.
27. Saskaņā ar Centrālās komisijas vispārīgo uzdevumu nodrošināt pareizu Likuma par interešu saskaņošanu piemērošanu tā ievāc publiskajā sektorā strādājošo personu interešu deklarācijas un publicē savā tīmekļvietnē atsevišķu tajās iekļautu informāciju. Likuma par interešu saskaņošanu 22. pantā ir norādīts, ka gadījumā, ja ir saņemta pamatota informācija, ka persona neievēro likumā noteiktās prasības, Centrālajai komisijai ir tiesības veikt izmeklēšanu par attiecīgās personas rīcību, labot izmeklēšanas secinājumus, pašai veikt izmeklēšanu un pieņemt lēmumu. Tā kā Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav precizējumu, nav skaidrs, tieši kāda veida lēmumus Centrālā komisija var pieņemt, taču pamatlietā tiek norādīta vismaz šīs vienības iespēja konstatēt prettiesisku atturēšanos no interešu deklarācijas iesniegšanas, kas noteikti izpaužas kā pienākums attiecīgajai personai to novērst.
28. Ņemot vērā šos elementus, kas atspoguļo tiesiskā regulējuma absolūti valstisko raksturu un Centrālās komisijas veiktās apstrādes vietēja mēroga tvērumu, kuras pamatmērķis ir atturēt personas, kas nodarbinātas Lietuvas publiskajā sektorā, no jebkādas prettiesiskas darbības, kas saistīta ar viņu amata pienākumu izpildi, nešķiet, ka šo iestādi varētu uzskatīt par “kompetentu iestādi” Direktīvas 2016/680 3. panta 7. punkta izpratnē un līdz ar to, ka uz tās darbībām var attiekties VDAR 2. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētais izņēmums. Tādējādi Centrālās komisijas veiktā personas datu, kas ietverti publiskajā sektorā strādājošo personu interešu deklarācijās, publicēšana tās tīmekļvietnē ietilpst VDAR materiālās piemērošanas jomā.
29. Kā tiks precizēts turpinājumā, Tiesas lietderīgā atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem nozīmē, ka tā attiecas gan uz VDAR, gan uz Direktīvu 95/46. Šajā ziņā ir jānorāda, ka VDAR 2. panta 2. punkta d) apakšpunkts daļēji veido nepārtrauktību ar Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, saskaņā ar kuru apstrādes operācijas attiecībā uz sabiedrisko drošību, aizsardzību, valsts drošību (ieskaitot valsts ekonomisko labklājību, ja apstrādes operācija attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un uz valsts pasākumiem krimināltiesību jomā ir izslēgtas no šīs direktīvas piemērošanas jomas, un šis izņēmums ir jāinterpretē šauri. Manuprāt, ir skaidrs, ka Centrālās komisijas veiktās personas datu apstrādes mērķis nav sabiedriskā drošība, aizsardzība vai valsts drošība. Turklāt, kaut arī nešķiet, ka būtu izslēgts, ka minētie dati varētu tikt izmantoti kriminālvajāšanai, kas tādu pārkāpumu gadījumā kā aktīvā vai pasīvā korupcija varētu tikt veikta pret deklarētājiem, nešķiet, ka dati, par kuriem ir runa pamatlietā, būtu vākti ar konkrētu mērķi veikt šādu kriminālvajāšanu vai tādu valsts pasākumu ietvaros, kas attiecas uz krimināltiesību jomu (17).
2. Par piemērojamību “ratione temporis”
30. Jākonstatē, ka abi Tiesai uzdotie jautājumi attiecas uz VDAR, kuru piemēro no 2018. gada 25. maija un ar kuru tajā pašā dienā tika atcelta Direktīva 95/46, tiesību normu interpretāciju (18). Pamatlietā aplūkotais lēmums tika pieņemts 2018. gada 7. februārī, proti, pirms 2018. gada 25. maija, kas liek secināt, ka pamatlietā ir jāpiemēro ratione temporis minētā direktīva.
31. Ņemot to vērā, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem arī izriet, ka ar savu lēmumu Centrālā komisija ir paziņojusi, ka, neiesniedzot interešu deklarāciju, prasītājs pamatlietā ir pārkāpis Likumu par interešu saskaņošanu, tādējādi nostādot attiecīgo personu situācijā, kurā tai ir pienākums iesniegt šo deklarāciju. Tā kā neviens šo lietas materiālu elements neliecina par to, ka šāda iesniegšana ir notikusi līdz 2018. gada 25. maijam, nav izslēgts, ka šajā gadījumā VDAR ir piemērojama ratione temporis. Šādos apstākļos, lai Tiesai dotu iespēju sniegt lietderīgas atbildes uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, uz šiem jautājumiem ir jāatbild, pamatojoties gan uz Direktīvu 95/46, gan uz VDAR (19). Atgādinu, ka, tā kā ar VDAR ir atcelta un aizstāta Direktīva 95/46 un tā kā šīs regulas attiecīgo normu tvērums būtībā ir identisks šīs direktīvas attiecīgo normu tvērumam, Tiesas judikatūra attiecībā uz minēto direktīvu principā ir piemērojama arī attiecībā uz minēto regulu (20).
C. Par prejudiciālajiem jautājumiem
1. Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tvērumu
32. Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu, kurā ir paustas valsts tiesas šaubas par Centrālās komisijas veiktās personas datu apstrādes saderību ar Savienības tiesībām, Tiesai divos atsevišķos prejudiciālajos jautājumos tiek lūgts interpretēt VDAR 6. panta 1. punktu un 9. panta 1. punktu. Man nešķiet, ka šos jautājumus var izskatīt kopā otrā jautājuma priekšmeta specifikas dēļ. Tajā izvirzītā problemātika attiecas uz jēdziena “īpašu kategoriju personas dati” VDAR 9. panta 1. punkta un Direktīvas 96/46 8. panta 1. punkta izpratnē tvēruma noteikšanu tāda valsts tiesiskā regulējuma kontekstā, ar kuru ir tieši aizliegts izpaust datus, kas ietilpst šajās kategorijās.
33. Līdz ar to šī diskusija atšķiras no diskusijas par aplūkotās apstrādes likumību (21), ko izraisa pirmais prejudiciālais jautājums par VDAR 6. panta 1. punkta, kurā ar grozījumiem pārņemts Direktīvas 95/46 7. pants, interpretāciju. Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa vēlas vispārīgāk noskaidrot, vai pamatlietā aplūkojamo personas datu apstrādi var uzskatīt par likumīgu, ņemot vērā visus ar personas datu apstrādi saistītos principus un it īpaši samērīguma principu. No tā izriet, ka šai tiesai sniedzamajā atbildē ir jāņem vērā arī šīs regulas 5. panta 1. punktā un šīs direktīvas 6. panta 1. punktā izklāstītie principi, it īpaši “datu minimizēšanas” princips, saskaņā ar kuru personas dati ir adekvāti, atbilstīgi un ietver tikai to, kas nepieciešams to apstrādes nolūkos, un kurš atspoguļo minēto samērīguma principu (22).
2. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
34. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai VDAR 5. un 6. pants, lasot tos kopsakarā ar Hartas 7. un 8. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru daļa no personas datiem, kas ietverti interešu deklarācijā, kura obligāti ir jāsniedz visiem publisko iestāžu, kas saņem valsts līdzekļus, vadītājiem, ir jāpublicē tās valsts iestādes tīmekļvietnē, kurai uzticēts ievākt šīs deklarācijas un pārbaudīt to saturu.
a) Par personas datu apstrādes likumības nosacījumiem
35. Saskaņā ar Direktīvas 95/46 10. apsvērumu un 1. pantu, kā arī ar VDAR 4. apsvērumu un 1. pantu šo abu tiesību normu mērķis ir nodrošināt fizisko personu pamattiesību un brīvību – it īpaši viņu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar personas datu apstrādi – augstu aizsardzības līmeni (23). Šīs tiesības, kas attiecīgi nostiprinātas Hartas 7. un 8. pantā, ņemot vērā, ka pirmās minētās ir cieši saistītas ar otrajām minētajām, nav absolūtas tiesības, bet tās ir jāaplūko, ņemot vērā to funkcijas sabiedrībā, un ir jāizsver, salīdzinot ar citām pamattiesībām. Tādējādi Hartas 8. panta 2. punktā ir atļauta personas datu apstrāde, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi, proti, ka personas dati “ir jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos”. Turklāt Hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauts, ka tādu tiesību izmantošanai, kādas ir paredzētas tās 7. un 8. pantā, var paredzēt ierobežojumus, ciktāl šie ierobežojumi ir noteikti tiesību aktos, ar tiem tiek ievērota šo tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. Tie ir jāīsteno tikai, ciktāl tas ir noteikti nepieciešams, un attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, kas paredz iejaukšanos, ir jānosaka skaidri un precīzi noteikumi, kas reglamentē attiecīgā pasākuma tvērumu un piemērošanu (24).
36. Kā izriet it īpaši no VDAR un Direktīvas 95/46 mērķa, ja ir izpildīti personas datu likumīgas apstrādes nosacījumi atbilstoši šīm normām, tiek uzskatīts, ka šī apstrāde atbilst arī Hartas 7. un 8. pantā noteiktajām prasībām. Turklāt dažas no šī pēdējā minētā panta 2. punktā minētajām prasībām tiek īstenotas Direktīvas 95/46 6. un 7. pantā, kā arī VDAR 5. un 6. pantā (25). Šajā ziņā jāatgādina, ka, izņemot šīs direktīvas 13. pantā un šīs regulas 23. pantā pieļautās atkāpes, jebkurai personas datu apstrādei, pirmkārt, ir jāatbilst Direktīvas 95/46 6. pantā vai VDAR 5. pantā minētajiem principiem par datu kvalitāti un, otrkārt, ir jāatbilst vienam no šīs direktīvas 7. pantā vai šīs regulas 6. pantā uzskaitītajiem principiem par datu apstrādes atzīšanu par likumīgu, jo šajās pēdējās divās minētajās tiesību normās ir paredzēts izsmeļošs to gadījumu saraksts, kuros personas datu apstrāde var tikt uzskatīta par likumīgu (26).
37. Konkrētāk, personas dati saskaņā ar Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu vai VDAR 5. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu, pirmkārt, ir jāievāc konkrētos, skaidros un leģitīmos, kā arī adekvātos nolūkos un tos nevar turpmāk apstrādāt veidā, kas nav saderīgs ar šiem nolūkiem, un, otrkārt, tiem ir jābūt atbilstīgiem un jāietver tikai tas, kas nepieciešams minētajos [apstrādes] nolūkos. Turklāt saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta c) un e) punktu un minētās regulas 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktu personas datu apstrādi var uzskatīt par likumīgu, attiecīgi ja “apstrāde vajadzīga, lai izpildītu uz personas datu apstrādātāju [pārzini] attiecināmas juridiskas saistības”, vai ja “apstrāde vajadzīga sabiedrības interesēs realizējama uzdevuma izpildei vai personas datu apstrādātājam [pārzinim] vai trešajai personai, kurai dati tiek atklāti, piešķirto oficiālo pilnvaru realizācijai”(27).
38. Ir jāuzsver, ka gan VDAR, gan Direktīvā 95/46 ir paredzēts, ka dalībvalstis var atkāpties, konkrēti un attiecīgi no šo aktu 5. panta un 6. panta 1. punkta, ja tas ir nepieciešams, lai aizsargātu noteiktus svarīgus vispārējo sabiedrības interešu mērķus, tostarp – mūsu aplūkotajā gadījumā – noziedzīgu nodarījumu novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu un saukšanu pie atbildības par tiem vai kriminālsodu izpildi, tostarp aizsardzību pret sabiedriskās drošības apdraudējumiem un to novēršanu. VDAR 23. panta 1. punkta d) apakšpunktā, kurā ir pārņemta, ar grozījumiem, iepriekš Direktīvas 95/46 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā ietvertā tiesību norma, ir noteikts, ka saskaņā ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem ar leģislatīvu pasākumu var ierobežot tajā minēto pienākumu un tiesību darbības jomu, ja ar šādu ierobežojumu tiek ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtība un tas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams un samērīgs [pasākums], lai garantētu tādus noteiktus svarīgus vispārējo sabiedrības interešu mērķus kā iepriekš minētais (28).
39. Tādējādi VDAR 23. pantu un Direktīvas 95/46 13. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka ar tiem dalībvalstīm tiek piešķirtas pilnvaras apdraudēt privātās dzīves neaizskaramību, neievērojot Hartas 7. pantu, tāpat kā citas tajā paredzētās garantijas. Konkrētāk, tāpat kā attiecībā uz Direktīvas 95/46 13. panta 1. punktu, pilnvaras, kas ar VDAR 23. panta 1. punktu ir piešķirtas dalībvalstīm, var tikt īstenotas, vienīgi ievērojot samērīguma prasību, saskaņā ar kuru atkāpes no personas datu aizsardzības un tās ierobežojumi ir jāīsteno tikai, ciktāl tas ir absolūti nepieciešams (29).
40. Jānorāda, ka, ņemot vērā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, man nešķiet, ka ir iespējams noteikt, vai Likuma par interešu saskaņošanu tiesību normas atbilst Direktīvas 95/46 13. panta vai VDAR 23. panta īstenošanai. Šādos apstākļos ir jāpārbauda attiecīgās apstrādes likumība, aplūkojot VDAR 5. un 6. pantu, kā arī Direktīvas 95/46 6. un 7. pantu, ņemot vērā, ka turpmākā argumentācija būtu atbilstoša arī gadījumā, ja valsts tiesiskais regulējums izriet no VDAR 23. panta vai Direktīvas 95/46 13. panta īstenošanas.
b) Par attiecīgās apstrādes juridisko pamatu
1) Uz juridisku pienākumu balstīta apstrāde
41. Direktīvas 95/46 6. panta 1. punktā un VDAR 5. panta 1. punktā minētā prasība, ka jebkurai personas datu apstrādei ir jābūt likumīgai, ir konkretizēta attiecīgi šo tiesību normu 7. un 6. pantā, kuros ir uzskaitīti dažādi iespējamie juridiskie pamati, kas nodrošina šo likumību.
42. Tādējādi datu apstrāde saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta c) punktu vai šīs regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir likumīga, ja apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu pārzinim noteiktu juridisku pienākumu. Šajā ziņā šādu datu ievietošana Centrālās komisijas tīmekļvietnē, manuprāt, skaidri izriet no šīs tiesību normas, nevis no minētās direktīvas 7. panta e) punkta vai minētās regulas 6. panta 1. punkta e) apakšpunkta, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa.
43. Izpaužot plašai sabiedrībai savā tīmekļvietnē daļu no datiem, kuri iekļauti iepriekš ievāktajās interešu deklarācijās, Centrālā komisija, kas ir pārzinis, izpilda īpašo pienākumu, kurš tai ir noteikts Likuma par interešu saskaņošanu 10. panta 1. punktā. Kā savos apsvērumos uzsver Lietuvas valdība, šis pienākums ir ietverts obligātā tiesību normā, kas uzliek pienākumu veikt īpašu apstrādi Centrālajai komisijai, kurai nav izvēles pildīt vai nepildīt šo pienākumu. Šī situācija ir nošķirama no Direktīvas 95/46 7. panta e) punktā vai VDAR 6. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētās situācijas, kurā nav noteikta prasība, ka pārzinim ir jārīkojas saskaņā ar juridisku pienākumu (30). Katrā ziņā, ja – kā to apstiprina VDAR 6. panta 1. punkta, ar ko aizstāts Direktīvas 95/46 7. pants, formulējums – pietiek ar to, ka var piemērot tikai vienu pamatu atzīšanai par likumīgu, Tiesa ir atzinusi, ka viena un tā pati [personas datu] apstrāde var atbilst vairākiem pamatiem atzīšanai par likumīgu (31).
2) Apstrāde, kas atbilst leģitīmam sabiedrības interešu mērķim
44. Saskaņā ar Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu vai VDAR 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu personas dati ir jāapstrādā leģitīmos nolūkos. Ir jāuzsver, ka VDAR ir precizēts, ka šādu datu apstrādes juridiskais pamats, kas attiecas uz pārzinim uzliktā pienākuma ievērošanu, ir noteikts Savienības tiesībās vai attiecīgās dalībvalsts tiesībās, kurām ir jāatbilst “sabiedrības interešu mērķim un ir [jābūt samērīgām] ar izvirzīto leģitīmo mērķi” (32).
45. Kā jau iepriekš tika minēts, tas, ka Centrālā komisija publisko daļu no interešu deklarācijās ietvertajiem personas datiem, ir vajadzīgs, lai izpildītu šai iestādei noteiktu juridisku pienākumu. Šis pienākums pats atbilst Likuma par interešu saskaņošanu 1. pantā definētajam vispārīgajam mērķim, kura leģitīmais raksturs šķiet objektīvi neapstrīdams. Proti, sabiedrības interešu pārākuma nodrošināšana, publiskajā sektorā strādājošām personām pieņemot lēmumus, šo lēmumu objektivitātes garantēšana un interešu konfliktu novēršana, kā arī korupcijas rašanās un attīstības publiskajā sektorā novēršana ietilpst sabiedrības interešu mērķos, kas ir acīmredzami leģitīmi (33) VDAR 6. panta 3. punkta izpratnē, un tādējādi tie var pieļaut, ka tiek ierobežota Hartas 7. un 8. pantā garantēto tiesību īstenošana.
3) Uz skaidru un precīzu juridisko pamatu balstīta apstrāde
46. Nav strīda par to, ka tad, ja interešu deklarācijās ietverto personas datu vākšana un publiskošana ir paredzēta Likumā par interešu saskaņošanu, iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, ko tā nozīmē, ir jāuzskata par tādu, kas formāli ir paredzēta tiesību aktos Hartas 8. panta 2. punkta un 52. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu prasībai par formālu paredzēšanu tiesību aktos ir piešķirams tāds pats tvērums kā tas, kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir piešķīrusi 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 2. punkta interpretācijas ietvaros, kas aptver tiesību akta precizitātes neesamību vai nepietiekamību (34).
47. Šajā ziņā ir jānorāda, ka VDAR 41. apsvērumā ir noteikts, ka [datu] apstrādes juridiskajam pamatam vai leģislatīvajam pasākumam, kas to definē, jābūt skaidram un precīzam un personām, uz kurām tas attiecas, jāspēj paredzēt tā piemērošanu saskaņā ar Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Tiesas judikatūrā (35) faktiski ir atspoguļota šī iepriekšējas paredzamības prasība, kuras mērķis konkrēti ir nodrošināt, lai noteikumi, ar kuriem tiek reglamentēts attiecīgā pasākuma tvērums un piemērošana, būtu pietiekami skaidri un precīzi (36), ļaujot datu subjektam saprast, kāda veida dati, kādā veidā un kādam mērķim tiks apstrādāti (37).
48. Šajā gadījumā, lai arī attiecīgais valsts tiesiskais regulējums, manuprāt, atbilst iepriekšējās paredzamības prasībai attiecībā uz veiktās apstrādes veida un tās mērķu definēšanu, man tomēr ir šaubas par datu, kas ir šīs apstrādes priekšmets, noteikšanu. Šī noteikšana nozīmē, ka Likuma par interešu saskaņošanu 6. pants, kurā ir aprakstīts interešu deklarācijas saturs, ir jālasa kopsakarā ar šī likuma 10. pantu, kurā ir minēti “šajā deklarācijā sniegtie” dati, ko nevar izpaust Centrālās komisijas tīmekļvietnē. Papildus likumdošanas izstrādes izvēlei, ar kuru netiek apstiprinoši uzskaitīti minētās deklarācijas dati, kas jāpublicē, ir jākonstatē, ka minētā likuma 10. panta precīza tvēruma izpratne rada patiesas grūtības. Proti, izņemot to, ka tā 2. punktā ir skaidri minēts personas identifikācijas numurs un sociālās apdrošināšanas numurs, ir izdarīta vispārīga atsauce uz “īpašiem personas datiem”, kā arī uz “citu informāciju, kuras izpaušana ir aizliegta saskaņā ar likumu” (38).
49. Pēc Tiesas pieprasījuma iesniedzējtiesa ir precizējusi, ka īpašie dati a priori ir dati, kas uzskaitīti Lietuvas likuma par personas datu aizsardzību 2. panta 8. punktā, proti, dati, kas atklāj rases vai etnisko piederību, politiskos uzskatus, reliģisko, filozofisko vai citu pārliecību, dalību arodbiedrībās, veselības dati vai dati par personas seksuālo orientāciju, kā arī informācija par šīs personas sodāmību, kas ir definīcija, kas tuvinās Savienības tiesībās sniegtajai definīcijai (39). Tāpat šī tiesa ir norādījusi, ka ar Lietuvas tiesību aktiem ir aizliegts publiskot virkni nozīmīgu ziņu, un ir atsaukusies uz vairākām iepriekš minētā likuma tiesību normām, ar kurām ir aizliegts izpaust dažāda veida datus, tostarp atsevišķus datus, kas jau ir minēti Likuma par interešu saskaņošanu 10. panta 2. punktā, un vēl citus datus, kas a priori nav jānorāda Centrālajai komisijai iesniedzamajā interešu deklarācijā. Arī pašai iesniedzējtiesai ir radies jautājums, vai frāze “cita informācija, kuras izpaušana ir aizliegta ar likumu”, galu galā neattiecas tikai uz Likuma par interešu saskaņošanu 10. panta 1. punktā ietverto norādi uz informāciju, kas ietverta to personu deklarācijās, kuru dati ir klasificēti saskaņā ar likumu un/vai kuras nodarbojas ar izlūkošanas, pretizlūkošanas darbību vai ziņu ievākšanas darbību noziedzības jomā (40).
50. Tādējādi šķiet, ka persona, kura ir nodarbinātas Lietuvas publiskajā sektorā un kurai ir jāiesniedz interešu deklarācija Centrālajai komisijai, saskaras ar nepieciešamību veikt analīzi un pētījumus, lai mēģinātu noteikt Likuma par interešu saskaņošanu 10. pantā minētos izņēmumus un līdz ar to arī datus, kas galu galā ir “izpaužami”, bez jebkādas pārliecības par [Centrālās komisijas] vērtējuma rezultātu.
51. Ņemot vērā paredzamības prasību, manuprāt, tikpat apšaubāms ir Likuma par interešu saskaņošanu 6. panta 1. punkts, ar kuru ir noteikts pienākums deklarētājam deklarācijā norādīt “tuviniekus un citas personas vai datus, par kuriem [viņam] ir zināms, ka to dēļ varētu rasties interešu konflikts”. Tādējādi deklarētājam ir uzlikts neiespējams vai vismaz bīstams uzdevums noteikt pašam pēc savas sirdsapziņas, ko viņš a priori uzskata par tādu, kas var ietekmēt vai šķietami ietekmēt viņa pienākumu neatkarīgu un objektīvu izpildi, paturot prātā, ka jebkuras informācijas nenorādīšana šajā jautājumā viņam vēlāk varētu tikt pārmesta. Šī iespējamā interešu konflikta situācijas noteikšana ir tikai likumdevēja kompetencē, un nekādā gadījumā – attiecīgā pilsoņa kompetencē.
52. Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka, lai pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību būtu aizsargātas, ikvienai fiziskai personai tostarp ir jāspēj pārliecināties, ka tās personas dati ir pareizi un ka tie tiek apstrādāti likumīgi (41). Viens no paredzamības prasības mērķiem ir ļaut šai personai izprast tās datu apstrādes precīzu tvērumu un pieņemt lēmumu vajadzības gadījumā īstenot savas tiesības iesniegt sūdzību uzraudzības iestādē vai tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pret pārzini, ja persona uzskata, ka tās personas datu apstrāde ir VDAR pārkāpums (42). Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, ņemot vērā valsts tiesības, vai attiecīgās apstrādes juridiskais pamats atbilst paredzamības prasībai (43).
c) Par samērīgumu
1) Ievada apsvērumi
53. Manā ieskatā, ir jāatsaucas uz Lietuvas un Somijas valdību apsvērumiem, kuros ir uzsvērta dalībvalstīm atstātā rīcības brīvība, nosakot personas datu apstrādi, kas ir skaidri atzīta VDAR 6. panta 3. punktā. Protams, nav strīda par to, ka valsts tiesību aktos saskaņā ar pēdējo minēto var būt ietverti īpaši noteikumi, lai pielāgotu šīs regulas piemērošanu, kuri konkrēti var attiekties uz vispārējiem noteikumiem, kas reglamentē apstrādes likumību, apstrādājamo datu veidus un attiecīgos datu subjektus. Tomēr minētās regulas 6. panta 3. punktā ir noteikts, ka tad, ja šādus datus apstrādā saskaņā ar pārzinim noteiktu juridisku pienākumu, attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem ir jāatbilst sabiedrības interešu mērķim un ir jābūt samērīgiem ar izvirzīto leģitīmo mērķi. Turklāt Tiesa ir skaidri nospriedusi, ka, lai personas datu apstrāde būtu likumīga, tai ir jāatbilst divkāršai prasībai, proti, tai ir jāatbilst vienam no Direktīvas 95/46 7. pantā vai VDAR 6. pantā uzskaitītajiem datu apstrādes atzīšanas par likumīgu principiem, bet tai arī ir jāatbilst šīs direktīvas 6. pantā vai šīs regulas 5. pantā minētajiem principiem par datu kvalitāti, kas ir samērīguma principa izpausme (44).
54. Lai izpildītu iepriekš minētajās tiesību normās paredzētos nosacījumus, ir nepieciešams, lai daļas no interešu deklarācijās ietvertās informācijas publicēšana tiešsaistē Centrālās komisijas tīmekļvietnē patiešām atbilstu Likuma par interešu saskaņošanu 1. pantā definētajam vispārējo interešu mērķim, nepārsniedzot to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. Kā uzsvērts VDAR 39. apsvērumā, šī nepieciešamības prasība nav izpildīta, ja izvirzīto vispārējo interešu mērķi saprātīgi var sasniegt tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu datu subjektu pamattiesības, it īpaši Hartas 7. un 8. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, un atkāpes no šādu datu aizsardzības principa un tā ierobežojumi ir piemērojami tikai tiktāl, cik tas ir strikti nepieciešams (45). Turklāt vispārējo interešu mērķi nevar sasniegt, neņemot vērā to, ka tas ir jāsaskaņo ar pamattiesībām, uz kurām attiecas pasākums, līdzsvarojot mērķi ar attiecīgajām interesēm un tiesībām (46).
2) Par pasākuma piemērotību
55. Samērīguma prasība pauž saikni starp izvirzītajiem mērķiem un to īstenošanai izmantotajiem līdzekļiem, tādēļ šo mērķu skaidra un precīza definīcija ir primāra (47). Gan iesniedzējtiesa, gan attiecīgie lietas dalībnieki norāda, ka attiecīgo valsts tiesību aktu mērķis ir nodrošināt pārskatāmību publiskā sektora pārvaldībā, lai stiprinātu pilsoņu uzticību publiskā sektora darbībai un ļautu tiem efektīvi kontrolēt, kā lēmumu pieņēmēji izmanto viņu rīcībā nodotos valsts līdzekļus.
56. Kā jau iepriekš ir atgādināts, attiecīgā pasākuma mērķi ir definēti Likuma par interešu saskaņošanu 1. pantā, un tie ir: novērst interešu konflikta un korupcijas situācijas publiskajā sektorā, pastiprinot atbildīgo amatpersonu godīgumu un objektivitāti. Tātad saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtajām norādēm šajā tiesību normā nav tieši minēts pārskatāmības mērķis (48). Līdz ar to varētu rasties jautājums, vai interešu deklarācijā ietvertu datu, kas satur personu vārdus, publicēšana, izmantojot internetu, ir patiešām piemērots līdzeklis, lai īstenotu tikai valsts tiesību aktos oficiāli norādītos mērķus, jo sabiedriskās kontroles, kas ir pieejama plašai sabiedrībai un ko rada šī vispārinātā publicēšana, efektivitāte man šķiet apšaubāma (49).
57. Ņemot to vērā, manuprāt, ir saprātīgi uzskatīt, ka vispārējais pārskatāmības mērķis, kas aprakstīts šo secinājumu iepriekšējos punktos, šajā gadījumā ir pamatā esošs mērķis, kas netieši, bet noteikti izriet no Likuma par interešu saskaņošanu 1. panta (50). Jāatgādina, ka pārskatāmības princips ir ietverts LES 1. un 10. pantā, kā arī LESD 15. pantā un ka tas ļauj konkrēti nodrošināt lielāku pārvaldes sistēmas leģitimitāti un efektivitāti demokrātiskā iekārtā, kā arī nosaka tai lielāku atbildību pilsoņu priekšā. Gadījumā, kad tiesiskajā regulējumā ir skaidri norādīts mērķis palielināt Kopienu fondu izmantošanas pārskatāmību un uzlabot to finanšu pārvaldību, stiprinot sabiedrisko kontroli pār attiecīgo summu izmantošanu, Tiesa nosprieda, ka, publicējot tīmeklī konkrētus datus par attiecīgajiem saņēmējiem, kā arī par precīzām viņu saņemtām summām, var palielināt pārredzamību attiecībā uz attiecīgo lauksaimniecības atbalstu izmantošanu. Tā norādīja, ka šādas informācijas nodošana pilsoņu rīcībā pastiprina sabiedrisko kontroli pār piešķirto summu izmantošanu un veicina publisku līdzekļu optimālu izmantošanu (51).
3) Par pasākuma nepieciešamību
58. Pasākums ir nepieciešams, ja izvirzīto leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar tikpat piemērotu, taču mazāk ierobežojošu līdzekli. Citiem vārdiem sakot – vai ir iespējams īstenot izvirzītos mērķus, veicot elektronisku publikāciju, kas noteikta Likumā par interešu saskaņošanu, izmantojot citus tikpat efektīvus līdzekļus, kuri mazāk aizskar deklarētāju tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību? Manuprāt, atbildei uz šo jautājumu ir jābūt apstiprinošai vairāku iemeslu dēļ.
59. Pirmkārt, es piekrītu iesniedzējtiesas pieejai, ka interešu deklarāciju iesniegšana Centrālajai komisijai un pārbaude, kura jāveic šai iestādei, ir atbilstoši līdzekļi, kas ir pietiekami, lai sasniegtu ar Likumu par interešu saskaņošanu izvirzīto mērķi. Šajā ziņā es apzinos, ka novirzos no vispārpieņemta viedokļa attiecībā uz pārskatāmības prasību, kas ir kvalificēta kā “nepārvarama” un “neirotiska” (52) un kas ir kļuvusi par pašmērķi un absolūtu demokrātijas morāles tikumu. Tomēr uzskatu, ka sabiedrības intereses ne vienmēr sakrīt ar sabiedrības locekļu interesēm (53) un ka publiskā sektora darbības drošības nodrošināšana, novēršot interešu konfliktus un korupciju, būtībā ir valsts atbildība, kas pārskatāmības dogmas vārdā nevar uzdot pilsoņiem kontrolēt tādu tiesisko regulējumu, kura mērķis ir nodrošināt publiskā sektora amatpersonu godīgumu un objektivitāti.
60. Konkrētāk, ir jāuzsver, ka attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējumam vispirms ir preventīvs mērķis. Šajā kontekstā pienākums iesniegt interešu deklarācijas valsts iestādei, kas ir atbildīga par to pārbaudi, pats par sevi var nodrošināt vēlamo atturošo iedarbību attiecībā uz šim pienākumam pakļautajiem publiskā sektora lēmumu pieņēmējiem, neatkarīgi no jebkādas šo deklarāciju daļas satura vispārinātas publiskošanas.
61. Turklāt, lai arī interešu deklarāciju iesniegšanas pienākums jau ir pārskatāmības izpausme, pēdējā minētā tiktu pastiprināta, regulāri gatavojot sabiedrībai pieejamus ziņojumus par neatkarīgas administratīvas iestādes, kurai tāpat kā Centrālajai komisijai ir uzdots nodrošināt interešu deklarāciju mehānisma pareizu piemērošanu, darbību. Iespēja publicēt ziņojumu, kurā apkopoti pierādīti konfliktējošu interešu gadījumi, [deklarācijas] neiesniegšanas gadījumi un nepatiesu deklarāciju iesniegšanas gadījumi, kā arī šo situāciju turpmākās sekas, ļautu stiprināt pilsoņu uzticēšanos publiskā sektora darbībai tikpat lielā mērā, ja ne vēl vairāk, nekā informēšana, publicējot tiešsaistē neitrālus deklarāciju datus.
62. Vēl ir jāatgādina, ka saskaņā ar VDAR 86. pantu personas datus, kas iekļauti oficiālos dokumentos, kuri ir publiskas iestādes rīcībā, šī iestāde drīkst atklāt saskaņā ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, ko piemēro šai publiskai iestādei. Šādos apstākļos šķiet svarīgi ņemt vērā to, ko sabiedrība saskaņā ar valsts tiesību normām par sabiedrības piekļuvi dokumentiem var iegūt no Centrālās komisijas, kas ir valsts iestāde – oficiālu dokumentu, proti, interešu deklarāciju, saņēmēja –, jo šī piekļuve ir jāsaskaņo ar pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, kā tas turklāt ir skaidri prasīts minētajā 86. pantā (54).
63. Šāda pieeja, atbilstoši kurai valsts tiesiskā regulējuma leģitīmo mērķi var tieši nodrošināt, Centrālajai komisijai veicot interešu deklarāciju pārbaudi, nozīmē, ka pēdējās minētās rīcībā ir cilvēkresursi, materiālie un tiesiskie resursi, kas tai ļauj efektīvi veikt tās uzdevumu (55). Manā ieskatā, jautājums par samērīgumu – pirmkārt un galvenokārt – ir jautājums par resursiem, kas piešķirti tām valsts iestādēm, kuras atbild par deklarētāju situācijas pārbaudi, ņemot vērā pēdējo minēto skaitu. Šādos apstākļos iesniedzējtiesai, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma mērķi nevarētu tikpat efektīvi sasniegt, tikai nosakot interešu deklarāciju obligātu iesniegšanu Centrālajai komisijai un paredzot, ka to pārbaudi un – vispārīgāk – šī tiesiskā regulējuma kontroli veic šī iestāde.
64. Noliedzošas atbildes gadījumā ir jānorāda, otrkārt, ka rodas jautājums par attiecīgās apstrādes samērīgumu, ņemot vērā publicēto datu veidu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nosacījums par vajadzību apstrādāt datus ir jāaplūko kopā ar t.s. “datu minimizēšanas” principu, kas nostiprināts Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kā arī VDAR 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā, saskaņā ar kuru personas datiem jābūt “adekvātiem, attiecīgiem un ne pārmērīgā apjomā attiecībā uz nolūkiem, kādiem tie savākti un/vai tālāk apstrādāti” (56).
65. Kā minēts iepriekš šajos secinājumos, tikai daļa no interešu deklarācijās ietvertajiem personas datiem ir jāpublicē elektroniski saskaņā ar attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma 10. pantu. Neskarot iesniedzējtiesas veikto šīs tiesību normas interpretāciju, pastāv iespēja, ka tiešsaistē tiek publicēti konkrēti deklarētāja laulātā, dzīvesbiedra vai partnera vārds un uzvārds, kā arī tiek norādīti “tuvinieki vai citas personas vai dati, par kuriem deklarētājam ir zināms, ka to dēļ varētu rasties interešu konflikts”.
66. Lai arī saistībā ar mērķi novērst interešu konfliktus un korupciju publiskajā sektorā – attiecībā uz interešu deklarācijas saturu – ir atbilstīgi pieprasīt informāciju par deklarētāja laulātā, dzīvesbiedra vai partnera situāciju un nodarbošanos, tomēr datu, kas satur šo pēdējo uzskaitīto personu vārdus, izpaušana plašai sabiedrībai, kā arī tuvinieku vai citu personu, par kuriem deklarētājam ir zināms, ka to dēļ varētu rasties interešu konflikts, norādīšana, manuprāt, pārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams (57). Attiecīgajos Lietuvas tiesību aktos izvirzīto sabiedrības interešu mērķi, manuprāt, varētu sasniegt, interešu deklarācijā tikai vispārīgi pieminot laulāto, dzīvesbiedru vai partneri atkarībā no konkrētā gadījuma, sasaistot to ar atbilstošu norādi par pēdējo minēto interesēm saistībā ar viņu nodarbošanos.
67. Turklāt jāatgādina, ka VDAR 25. pantā pārziņiem ir noteikts pienākums gan apstrādes līdzekļu noteikšanas brīdī, gan pašas apstrādes laikā īstenot atbilstošus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, tādus kā pseidonimizācija (58), kas ir paredzēti, lai efektīvi īstenotu datu aizsardzības principus, piemēram, datu minimizēšanu, un lai apstrādē integrētu vajadzīgās garantijas nolūkā izpildīt šīs regulas prasības un aizsargāt datu subjektu tiesības. Pseidonimizāciju varētu īstenot laulātā, dzīvesbiedra vai partnera apzīmēšanai.
68. Tāpat man šķiet, ka absolūti nepieciešamā robežas pārsniedz tas, ka tiek publiski izpaustas pēdējos divpadsmit kalendārajos mēnešos saņemtās dāvanas, kuru vērtība pārsniedz 150 EUR, kā arī informācija par tajā pašā laikposmā noslēgtajiem darījumiem vai nepabeigtiem darījumiem, ja to vērtība pārsniedz 3000 EUR, ciktāl šie elementi ietver norādi par dāvanu veidu un attiecīgā darījuma priekšmetu. Šāda apstrāde šķiet nesamērīga, ciktāl tās rezultātā tiek vispārināti publiskotas ziņas par mantu, kas pieder deklarētājam un viņa tuviniekiem, kurai var būt liela vērtība (mākslas darbi, rotaslietas utt.) un tādējādi pakļauj attiecīgās personas noziedzīgu darbību riskam (59). Arī šajā gadījumā šķiet, ka, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, varētu pietikt ar to, ka tiek norādīti dāvinātāji vai darījuma otra puse, izņemot fiziskas personas, kas jau ir izslēgtas ar Likuma par interešu saskaņošanu 10. panta 2. punktu.
69. Treškārt, attiecīgā pasākuma samērīgums ir jāaplūko, ņemot vērā deklarētāju, kuri ir pakļauti pienākumam publicēt datus tiešsaistē, noteikšanu.
70. Jāuzsver, ka saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem to personu saraksts, kurām ir pienākums iesniegt interešu deklarāciju, neatbilst šaurākam to personu sarakstam, kuru deklarācijās norādītie dati pēc tam tiek publiskoti tiešsaistē. Šajā otrajā kategorijā atbilstoši Likumam par interešu saskaņošanu, kas bija spēkā brīdī, kad tika pieņemts pamatlietā apstrīdētais lēmums, ietilpst to apvienību vai publisku iestāžu, ko finansē no valsts vai pašvaldību budžeta vai līdzekļiem, vadītāji un vadītāju vietnieki. Tieši ņemot vērā šo statusu, pielīdzinot prasītāju pamatlietā publiskā sektora darbiniekam, tika uzskatīts, ka viņš ietilpst minētā likuma piemērošanas jomā ratione personae.
71. Tādējādi attiecīgā persona tiek pielīdzināta ievēlētām personām, valsts ierēdņiem un darbiniekiem, tiesnešiem, direktoriem akciju sabiedrībās vai sabiedrībās ar ierobežotu atbildību, kurās valsts vai pašvaldība ir daļu īpašniece, kas tām piešķir vairāk kā pusi balsstiesību, valsts vai pašvaldības publisku uzņēmumu valdes locekļiem vai politisku partiju priekšsēdētājiem un priekšsēdētāju vietniekiem. Šāda situācija, manuprāt, var raksturot nesamērīgu attieksmi, jo tajā netiek nošķirti publiskajā sektorā strādājošie plašā nozīmē, kuri nav pakļauti interešu konflikta vai tāda paša apmēra korupcijas riskam, nedz arī iesaistīti tādas pašas intensitātes attiecībās ar sabiedrību, kuras uzticību publiskā sektora amatpersonām ir vēlme saglabāt vai pat pastiprināt.
72. Vienīgi tas, ka pastāv nopietns interešu konflikta vai korupcijas risks tādu publisko lietu pārvaldīšanā, kuras interesē plašu sabiedrību, var pamatot to deklarētāju personas datu publiskošanu tiešsaistē, kas sava amata, kurā viņi ir ievēlēti, vai profesionālās darbības dēļ saskaras ar šādu risku. Mērķis palielināt citu deklarētāju godīguma un objektivitātes garantijas, novērst interešu konfliktus un korupciju publiskajā sektorā, kā arī stiprināt sabiedrības uzticību publiskā sektora amatpersonām tieši tiek nodrošināts, Centrālajai komisijai pārbaudot interešu deklarācijas. Ņemot vērā iespējamo situāciju ārkārtējo dažādību, man šķiet neiespējams izsmeļoši identificēt objektīvus kritērijus, kas ļautu raksturot šī riska pastāvēšanu vai veikt publiskā sektora lēmumu pieņēmēju vienmēr atbilstošu iedalījumu kategorijās (60).
73. Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tādos apstākļos kā pamatlietā, tostarp ņemot vērā attiecīgās publiskā sektora iestādes darbības raksturu un tvērumu saistībā ar sabiedrību, prasītāja pamatlietā lēmumu pieņemšanas pilnvaras valsts līdzekļu mobilizēšanas vai pārvaldības jomā, kā arī šo piešķirto līdzekļu apmēru un šo līdzekļu proporciju iestādes kopējā budžetā, var uzskatīt, ka attiecīgās personas amata pienākumi ir tādi, kas viņu pakļauj būtiskam interešu konflikta un korupcijas riskam, kurš var nopietni ietekmēt sabiedrību (61).
74. Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, manuprāt, nešķiet, ka interešu konflikta un korupcijas novēršanas mērķi, publiskā sektora lēmumu pieņēmēju lielāka godīguma un objektivitātes garantijas mērķi un mērķi stiprināt pilsoņu uzticēšanos publiskā sektora darbībai nevarētu saprātīgi sasniegt tikpat efektīvi ar citiem, mazāk aizskarošiem līdzekļiem. Līdz ar to nepieciešamību publicēt tiešsaistē deklarētāju personas datus, lai nodrošinātu šos mērķus, nevar uzskatīt par pierādītu (62).
4) Par attiecīgo tiesību un interešu līdzsvarošanu
75. Pat pieņemot, ka attiecīgo apstrādi varētu kvalificēt kā piemērotu un nepieciešamu (quod non), lai sasniegtu izvirzītos mērķus, to tomēr nevarētu uzskatīt par likumīgu. Vēl būtu jāpārbauda, vai personas, uz kuru attiecas datu aizsardzība, pamattiesības nav pārākas par pārziņa likumīgo interešu ievērošanu, jo šī nosacījuma izvērtēšanai ir nepieciešams izvērtēt pretnostatītās tiesības un intereses konkrētajā gadījumā atkarībā no attiecīgās situācijas konkrētiem apstākļiem, un šīs izvērtēšanas ietvaros ir jāņem vērā attiecīgās personas tiesību, kas izriet no Hartas 7. un 8. panta, nozīmīgums (63). Tiesa šajā ziņā ir precizējusi, ka pārredzamības mērķim nevar tikt atzīts automātisks pārākums pār tiesībām uz personas datu aizsardzību (64).
76. Kritērijs par datu subjekta tiesību un brīvību pārkāpuma smagumu ir būtisks izsvēršanas jeb līdzsvarošanas katrā konkrētā gadījumā elements. Šai ziņā jāņem vērā tostarp attiecīgo personas datu raksturs, it īpaši to iespējami sensitīvais raksturs, kā arī attiecīgo datu apstrādes konkrētais raksturs un kārtība, sevišķi to personu skaits, kurām ir piekļuve šiem datiem, un piekļuves kārtība tiem. Tāpat šīs izsvēršanas nolūkos nozīme ir datu subjekta saprātīgām gaidām, ka šie personas dati netiks apstrādāti, ja attiecīgās lietas apstākļos šī persona nevar saprātīgi gaidīt to turpmāku apstrādi. Šie faktori ir jālīdzsvaro ar likumīgās intereses, kāda šajā gadījumā ir izvirzīta ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, nozīmi visai sabiedrībai, ciktāl tas ir domāts būtībā tam, lai nodrošinātu publiskā sektora dalībnieku godīgumu un objektivitāti un novērstu interešu konfliktus un korupciju šajā nozarē (65).
77. Attiecībā uz pārkāpuma smagumu vispirms ir jāuzsver, ka attiecīgā apstrāde attiecas ne tikai uz deklarētāju, uz kuru tā attiecas individuāli un tieši kā uz publiskā sektora lēmumu pieņēmēju, bet arī uz viņa laulāto, dzīvesbiedru vai partneri, kā arī – attiecīgā gadījumā – uz tuviniekiem vai citām personām, par kuriem deklarētājam ir zināms, ka to dēļ varētu rasties interešu konflikts, saskaņā ar Likuma par interešu saskaņošanu 6. panta 1. punkta noteikumiem. Ir pilnībā iedomājams, ka vārds “tuvinieki” var tostarp aptvert deklarētāja bērnus un vecākus, kā rezultātā, iespējams, tiešsaistē tiek publicēti visu ģimenes locekļu vārdi, papildinot tos ar precīzām norādēm par attiecīgo personu nodarbošanos.
78. Turpinot – nav strīda par to, ka attiecīgās apstrādes rezultātā iepriekš minēto indivīdu personas dati tiek padarīti pieejami nenoteiktam personu skaitam. Pēc tam, kad šie dati ir ievietoti Centrālās komisijas tīmekļvietnē, interneta lietotāji ar tiem var brīvi iepazīties un attiecīgā gadījumā tos saglabāt vai izplatīt. Turklāt internetā publicētās informācijas organizēšana un apkopošana, ko veic meklētājprogrammas ar mērķi atvieglot to lietotājiem piekļuvi šai informācijai, var izraisīt to, ka tad, kad šie lietotāji ir veikuši meklējumu, izmantojot fiziskas personas vārdu, tie ar rezultātu sarakstu iegūst strukturētu internetā atrodamas informācijas, kas attiecas uz šo personu, kopsavilkumu, kas tiem ļauj izveidot vairāk vai mazāk detalizētu attiecīgās personas profilu (66). Šāda izpaušanas sistēma var izraisīt situāciju, kurā šie dati tiek izpausti personām, kas tādu iemeslu dēļ, kuri nav saistīti ar interešu konfliktu un korupcijas novēršanas publiskajā sektorā kā vispārējo interešu mērķi, cenšas iegūt informāciju par deklarētāja un viņa ģimenes locekļu materiālo stāvokli saistībā ar viņiem piederošajām akcijām, finanšu ieguldījumiem, kustamo vai nekustamo īpašumu, kas ir daļa no informācijas, kura var būt norādīta interešu deklarācijās, kas var tikt publicētas (67). Šī izpaušana tādējādi var pakļaut attiecīgās personas atkārtotām mērķtiecīgas reklāmas darbībām, informācijas izplatīšanai, apstaigājot klientus, komerciālos nolūkos vai pat noziedzīgu darbību riskam.
79. Šādos apstākļos attiecīgā apstrāde, manuprāt, ir būtiska iejaukšanās datu subjektu pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. Šis konstatējums var pamatot secinājumu, ka ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu a priori netiek ievērots taisnīgs līdzsvars attiecībā uz attiecīgo tiesību un interešu ņemšanu vērā. Tomēr Lietuvas valdība pamatoti uzsver, ka attiecīgo tiesību un interešu izsvēršanai ir jāietver publiskajā sektorā novērotais korupcijas līmenis, kas pamato to, ka katra dalībvalsts nosaka pasākumus, ko tā uzskata par vispiemērotākajiem, lai cīnītos pret šo parādību. Proti, ir jākonstatē, ka sabiedrības interese piekļūt informācijai pat Savienības iekšienē var atšķirties atkarībā no dalībvalsts, un tāpēc rezultāts, ko iegūst, veicot vajadzīgo šīs intereses samērošanu ar datu subjekta tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, var arī nebūt vienāds visās dalībvalstīs (68). Šajā gadījumā uz korupcijas parādības publiskajā sektorā esamību un apmēru, manuprāt, attiecas pamatlietas īpašie apstākļi, kas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai (69).
3. Par otro prejudiciālo jautājumu
80. Jāatgādina, ka Likuma par interešu saskaņošanu 10. panta 2. punktā ir noteikts vispārējs aizliegums publicēt personas datus, kas ietilpst īpašajās kategorijās, neparedzot nekādu šī aizlieguma ierobežojumu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka minētās tiesību normas īstenošana rada grūtības, kas šai tiesai būtībā liek uzdot Tiesai jautājumu par VDAR 9. panta 1. punktā minētā jēdziena “īpašu kategoriju personas dati” tvērumu Savienības tiesībās.
81. Šajā pantā, kurā ar dažiem grozījumiem ir pārņemts Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkts, ir noteikts, ka ir aizliegta tādu personas datu apstrāde, kas atklāj rases vai etnisko piederību, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību vai dalību arodbiedrībās, un ģenētisko datu, biometrisko datu, lai veiktu fiziskas personas unikālu identifikāciju, veselības datu vai datu par fiziskas personas dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju apstrāde (70).
82. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, pat ja dati, kas stricto sensu ietilpst īpašajās kategorijās, netiek ievietoti Centrālās komisijas tīmekļvietnē, interneta lietotājam ir iespēja izsecināt no datiem, kuru publicēšana ir obligāta saskaņā ar Likuma par interešu saskaņošanu 10. panta 1. punktu, sensitīvu informāciju, konkrēti attiecībā uz deklarētāja politiskajiem uzskatiem, dalību arodbiedrībās vai seksuālo orientāciju (71). Šajā ziņā nav apstrīdams tas, ka, ja konkrēti dati, norādot deklarētāja laulātā, dzīvesbiedra vai partnera vārdu, paši par sevi nav sensitīvi dati, to publicēšana tiešsaistē var atklāt sabiedrībai ziņas par deklarētāja, kā arī viņa laulātā, dzīvesbiedra vai partnera dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju.
83. Tātad uzdotais jautājums ir par to, vai VDAR 9. panta 1. punkts vai Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie aptver a priori nesensitīvu personas datu apstrādi, kas ļauj, izmantojot intelektuālu sasaistīšanas un/vai dedukcijas darbību, netieši uzzināt šāda veida datus. Lietuvas valdība iebilst pret šādu interpretāciju, jo tā sarežģītu vai pat padarītu neiespējamu atsevišķu datu apstrādi un tādējādi arī izvirzītā leģitīmā mērķa – ar laulāto, dzīvesbiedru vai partneri saistītu datu publicēšana nolūkā novērst interešu konfliktus un korupciju publiskajā sektorā – sasniegšanu. VDAR 9. panta 1. punkts vai Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkts attiecoties tikai uz apstrādi, kam ir skaidri noteikts mērķis apstrādāt personas datus, kuri pēc būtības ietilpst īpašajās kategorijās (72), kas šajā lietā esot izslēgts, ņemot vērā Likuma par interešu saskaņošanu 10. panta 2. punktā ietverto aizliegumu publicēt sensitīvus datus.
84. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un mērķi, kādi ir tiesiskajam regulējumam, kurā tā ietilpst (73).
85. Pirmkārt, no VDAR 9. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka tiek nošķirtas trīs apstrādes atkarībā no attiecīgo datu veida, proti: i) personas datu apstrāde, kas “atklāj” rases vai etnisko piederību, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību vai dalību arodbiedrībās, ii) ģenētisko datu, biometrisko datu, lai veiktu fiziskas personas unikālu identifikāciju, apstrāde un iii) veselības datu [datu “par” veselību] vai datu “par” fiziskas personas dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju apstrāde. Šajā formulējumā daļēji ir pārņemts Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkta formulējums, saskaņā ar kuru dalībvalstis aizliedz tādu personas datu apstrādi, kas “atklāj” rasi vai etnisko izcelsmi, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī uz veselību vai dzimumdzīvi “attiecināmu” datu apstrādi. Darbības vārda “atklāt” izmantošana atbilst tam, ka tiek ņemta vērā apstrāde, kas attiecas ne tikai uz datiem, kuri pēc savas būtības ir sensitīvi, bet kas ļauj tos izpaust netiešā veidā, veicot intelektuālu dedukcijas vai sasaistīšanas darbību. Manuprāt, tas pats attiecas uz vārdu “par”, kas atbilst vārdkopai “attiecas uz”, kura veido tiešāku un tūlītēju saikni starp apstrādi un attiecīgajiem datiem, kas aplūkoti pēc to būtības (74). Šķiet, ka šādai interpretējošai analīzei ir jānoved pie secinājuma par īpašu kategoriju personas datu apstrādes mainīgu definīciju atkarībā no sensitīvo datu attiecīgā veida, un tas, manā ieskatā, nav vēlams (75).
86. Vēl jānorāda, ka vismaz attiecībā uz biometriskajiem datiem Savienības likumdevējs VDAR 51. apsvērumā un 9. panta 1. punktā ir precizējis, ka fotogrāfiju apstrāde nebūtu sistemātiski jāuzskata par īpašu kategoriju personas datu apstrādi, jo uz tām biometrisko datu definīcija attiecas tikai tad, kad tās apstrādās ar konkrētiem tehniskiem līdzekļiem, “lai” veiktu [nolūkā veikt] fiziskas personas unikālu identifikāciju. Uz nolūku balstītā pieeja, uz kuru atsaucas Lietuvas valdība, šķiet, šoreiz attiecas tikai uz biometriskajiem datiem.
87. Otrkārt, man tikpat nozīmīgi šķiet jautājumu par personas datu īpašo kategoriju noteikšanu salīdzināt ar jautājumu par “identificējamas fiziskas personas” definīciju, proti, fiziska persona, kuru var tieši vai “netieši” identificēt, it īpaši atsaucoties uz vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem (76). Tādējādi Eiropas likumdevējs izvēlas reālistisku pieeju, ņemot vērā iespēju atjaunot informāciju no dažādiem elementiem, tos sasaistot un apkopojot.
88. Treškārt, ir jāatgādina, ka no Direktīvas 95/46 1. panta un 10. apsvēruma, kā arī no VDAR 1. panta un 4. apsvēruma izriet, ka šo abu tiesību normu mērķis ir nodrošināt fizisko personu pamattiesību un brīvību, it īpaši viņu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar personas datu apstrādi, augstu aizsardzības līmeni (77). Attiecībā uz sensitīvu datu apstrādi izvirzītais mērķis ir īpaša un pastiprināta aizsardzība, ņemot vērā pamattiesību un pamatbrīvību nopietno apdraudējumu, kas saistīts ar šāda veida apstrādi (78). Risinājumi, ko Tiesa ir piemērojusi savos prejudiciālajos nolēmumos, atspoguļo šī mērķa ņemšanu vērā.
89. Tādējādi, atbildot uz kādas iesniedzējtiesas jautājumu par to, vai norāde uz faktu, ka persona ir guvusi pēdas savainojumu un atrodas daļējā slimības atvaļinājumā, ir personas dati par veselības stāvokli Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkta izpratnē, Tiesa atbildēja apstiprinoši, norādot, ka, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi, tās 8. panta 1. punktā izmantotā vārdkopa “dati par veselību” ir “jāinterpretē plaši”, tādējādi tajā ietilpst informācija, kas attiecas uz visa veida gan fiziskiem, gan psihiskiem personas veselības aspektiem (79).
90. Tiesa ir nospriedusi, ka interpretēt Direktīvas 95/46 8. panta 1. un 5. punktu vai VDAR 9. panta 1. punktu un 10. pantu tādējādi, ka uz meklētājprogrammas darbību a priori un vispārīgi neattiecas īpašas prasības, kas šajās tiesību normās ir izvirzītas tajās minēto īpašo kategoriju datu apstrādei, būtu pretrunā minēto tiesību normu mērķim nodrošināt “ciešāku aizsardzību” pret tādu apstrādi, kuras rezultātā šo datu īpašās sensitivitātes dēļ, kā tas turklāt izriet no šīs direktīvas 33. apsvēruma un šīs regulas 51. apsvēruma, varētu tikt radīts īpaši smags Hartas 7. un 8. pantā garantēto pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību aizskārums (80).
91. Šajos apstākļos nevar akceptēt to, ka uz personas datu apstrādi, kas var novest pie datu subjekta sensitīvo datu izpaušanas, neattiecas Direktīvā 95/46 un VDAR paredzētie pienākumi un garantijas, jo ar to tiktu nelabvēlīgi ietekmēta šo [tiesību] aktu lietderīgā iedarbība un fizisko personu brīvību un pamattiesību efektīva un pilnīga aizsardzība, ko tie paredz nodrošināt, it īpaši šo personu privātās dzīves neaizskaramība saistībā ar personas datu apstrādi, kurai šie [tiesību] akti piešķir īpašu nozīmi, kā to apstiprina it īpaši šīs direktīvas 1. panta 1. punkts un 2. un 10. apsvērums un VDAR 1. panta 2. punkts un 1. un 4. apsvērums (81). Citiem vārdiem sakot, to, ka plašai sabiedrībai netieši tiek darīta zināma informācija konkrēti par deklarētāja, kā arī viņa laulātā, dzīvesbiedra vai partnera dzīvi vai seksuālo orientāciju, nevar uzskatīt par papildu kaitējumu, kas jānožēlo, taču kas ir pieņemams, ņemot vērā apstrādes, kura a priori neattiecas uz sensitīviem datiem, mērķi, ar ko ir skaidri aizliegts izmantot šādus datus, kā tas ir šajā lietā.
92. Šis risinājums, manuprāt, atbilst Tiesas pieejai, kas ārpus formālo aspektu robežām veic attiecīgās apstrādes būtiska veida analīzi, lai pārbaudītu šīs apstrādes reālo tvērumu saistībā ar apstrādāto datu veidu. Izvērtējot tāda valsts tiesiskā regulējuma samērīgumu, ar kuru valsts iestādei valsts drošības aizsardzības nolūkā ir atļauts elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem noteikt pienākumu veikt visaptverošu un nediferencētu informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu nodošanu, Tiesa uzskatīja, ka iejaukšanās Hartas 7. pantā paredzētajās tiesībās, ko rada šāda nodošana, ir jāuzskata par īpaši smagu, ņemot vērā tostarp “informācijas, kuru var sniegt šie dati, sensitīvo raksturu” (82).
93. Savā atzinumā par paredzētā nolīguma starp Kanādu un Eiropas Savienību par pasažieru datu reģistra datu pārsūtīšanu un apstrādi (83) saderību ar LESD 16. pantu, kā arī Hartas 7. pantu, 8. pantu un 52. panta 1. punktu Tiesa analizēja, vai pastāv iejaukšanās ar Hartas 8. pantu garantētajās pamattiesībās uz personas datu aizsardzību. Šajā ziņā tā norādīja – lai arī daži dati, aplūkoti izolēti, nešķiet esam tādi, kas varētu atklāt būtisku informāciju par attiecīgo personu privāto dzīvi, tas nemaina faktu, ka, aplūkoti kopā, šie dati var atklāt tostarp pilnīgu ceļojuma maršrutu, ceļošanas paradumus, esošās attiecības starp divām vai vairākām personām, kā arī informāciju par aviopasažieru finansiālo stāvokli, viņu ēšanas paradumiem vai veselības stāvokli, un “tie pat varētu sniegt par šiem pasažieriem sensitīvu informāciju”. Izvērtējot ar paredzēto nolīgumu radītās iejaukšanās nepieciešamību attiecībā uz to aviopasažieru datiem, uz kuriem attiecas šis nolīgums, Tiesa uzsvēra, ka, lai arī neviena no šī nolīguma pielikumā ietvertajām 19 rubrikām neattiecas tieši uz sensitīviem datiem, pēdējie minētie tomēr var ietilpt kādā no šīm rubrikām.
94. Šāda pieeja, protams, rada zināmas grūtības. Tādējādi apstrādes mērķu, bet it īpaši apstrādes līdzekļu noteikšana ir īpaši rūpīgi jāizvērtē, iekļaujot sensitīvo datu iespējamo apstrādi (kas pamatlietā ir viegli identificējama). Tomēr šeit runa ir tikai par integrētu datu aizsardzību, kuras nepieciešamība jau ir noteikta VDAR 25. pantā. Turklāt man šķiet, ka ir kļūdaini atsaukties, kā to dara Lietuvas valdība, uz negatīvām sekām, kas saistītas ar neiespējamību veikt atsevišķas apstrādes, kā pamatlietā aplūkoto apstrādi. Jāuzsver, ka apstrādes aizliegums attiecībā uz īpašu kategoriju personas datiem ir relatīvs, jo daži izņēmumi un atkāpes ir paredzēti Direktīvas 95/46 8. panta 2.–4. punktā un VDAR 9. panta 2. punktā, un šajā pēdējā minētajā ir norādīti vismaz desmit gadījumi, kuros sensitīvu datu likumīga apstrāde ir iespējama. Šajā ziņā jānorāda, ka attiecīgā apstrāde būtu varējusi būt tikpat labi pamatota ar Direktīvas 95/46 8. panta 4. punktu, kurš ar dažiem grozījumiem ir pārņemts VDAR 9. panta 2. punkta g) apakšpunktā (84), ja Lietuvas likumdevējs nebūtu izvēlējies aizliegt publiskot sensitīvus datus (85).
V. Secinājumi
95. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva) atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 6. un 7. pants, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula), 5. un 6. pants, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru daļa no personas datiem, kas ietverti interešu deklarācijā, kura obligāti ir jāiesniedz visiem publisko iestāžu, kas saņem valsts līdzekļus, vadītājiem, ir jāpublicē valsts iestādes, kurai uzticēts ievākt šīs deklarācijas un pārbaudīt to saturu, tīmekļvietnē, ja šāds pasākums nav piemērots un nepieciešams, lai īstenotu interešu konflikta un korupcijas novēršanas mērķi, publiskā sektora lēmumu pieņēmēju lielāka godīguma un objektivitātes garantijas mērķi un mērķi stiprināt pilsoņu uzticēšanos publiskā sektora darbībai.
2) Direktīvas 95/46 8. panta 1. punkts un Regulas 2016/679 9. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar Pamattiesību hartas 7. un 8. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka īpašu kategoriju personas datu apstrādē ietilpst interešu deklarāciju satura, kas var netieši izpaust sensitīvus datus, kuri minēti šajos pirmajos divos pantos, publicēšana tās valsts iestādes tīmekļvietnē, kurai uzticēts ievākt šīs deklarācijas un pārbaudīt to saturu.