VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
2012. gada 3. oktobrī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Pieteikums par piekļuvi atsevišķiem dokumentiem, kas informācijas apmaiņā nodoti Starptautiskajam bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālam tajā notiekošajā procesā – Piekļuves atteikums – Kaitējuma iespēja starptautisko attiecību aizsardzībai – Kaitējuma iespēja tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai
Lieta T‑63/10
Ivan Jurašinović, ar dzīvesvietu Anžē [Angers] (Francija), ko pārstāv N. Amara‑Lebret, avocat,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja C. Fekete un K. Zieleśkiewicz, vēlāk C. Fekete un J. Herrmann, pārstāvji,
atbildētāja,
galvenokārt par prasību atcelt Padomes 2009. gada 7. decembra lēmumu, ar kuru prasītājam atteikta piekļuve lēmumiem par tādu dokumentu nodošanu Starptautiskajam bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālam, kurus tika lūgts izsniegt Antes Gotovina [Ante Gotovina] procesā, un visai sarakstei, kas šajā procesā notikusi starp Eiropas Savienības iestādēm un šo tribunālu, tostarp iespējamiem pielikumiem, it īpaši sākotnējiem dokumentu pieprasījumiem, ko iesniedza gan šis tribunāls, gan A. Gotovina advokāti.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā),
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse], M. Preks [M. Prek], J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents) un A. Popesku [A. Popescu],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 25. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs Ivans Jurašinovičs [Ivan Jurašinović] ar 2009. gada 4. maija vēstuli, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), lūdza Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāram sniegt piekļuvi Savienības novērotāju, kas atradās Horvātijā, Kninas [Knin] zonā, ziņojumiem par periodu no 1995. gada 1. līdz 31. augustam (turpmāk tekstā – “1995. gada augusta ziņojumi”) un dokumentiem ar norādi “ECMM RC Knin Log reports”.
2 Padome ar 2009. gada 21. septembra vēstuli atbildēja uz prasītāja 2009. gada 27. jūnija atkārtoto pieteikumu un piešķīra daļēju piekļuvi astoņiem 1995. gada ziņojumiem. Padome šajā lēmumā tostarp norādīja, ka tā ir piešķīrusi piekļuvi 1995. gada ziņojumiem Starptautiskajā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālā (turpmāk tekstā – “SDKNT”) notiekošā A. Gotovina procesa lietas dalībniekiem atbilstoši starptautiskās sadarbības principam ar Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) Drošības padomes izveidoto starptautisko tiesu.
3 Ar prasību, kas celta 2009. gada 19. novembrī un kuras numurs ir T‑465/09, prasītājs tostarp lūdza Vispārējo tiesu atcelt Padomes 2009. gada 21. septembra lēmumu.
4 Ar 2009. gada 1. oktobra vēstuli prasītājs lūdza Padomes ģenerālsekretāram piekļuvi lēmumiem par tādu dokumentu nodošanu SDKNT, kurus tas lūdza izsniegt A. Gotovina procesā, un pilnībā visai sarakstei, kas notikusi starp Savienības iestādēm un SDKNT, tostarp iespējamiem pielikumiem, it īpaši SDKNT un aizstāvības advokātu sākotnējiem [informācijas] pieprasījumiem.
5 Padomes ģenerālsekretārs ar 2009. gada 23. oktobra lēmumu noraidīja 2009. gada 1. oktobra pieteikumu par piekļuvi [dokumentiem]. Ģenerālsekretārs norādīja, ka nav identificēts neviens dokuments, kas atbilst lēmumiem par dokumentu nodošanu SDKNT, un ka sarakste starp viņu un SDKNT prokurora biroju attiecībā uz piekļuvi Eiropas Kopienu novērošanas misijas (turpmāk tekstā – “EKNM”) arhīviem A. Gotovina procesa izmeklēšanas, sagatavošanas un norises mērķiem ir daļa no tiesvedības elementiem un nevar tikt izpausta atbilstoši SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B pantam. Konstatējošajā daļā tas secināja, ka SDKNT, nevis Padomei ir jālemj par šim tribunālam iesniegto dokumentu izpaušanu.
6 Prasītājs ar 2009. gada 3. novembra vēstuli iesniedza atkārtotu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem (turpmāk tekstā – “atkārtotais pieteikums”).
7 Padome ar 2009. gada 7. decembra lēmumu noraidīja atkārtoto pieteikumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
8 Padome apstrīdētājā lēmumā atkārtoja, pirmkārt, ka dokumenti attiecībā uz EKNM arhīviem tika nodoti SDKNT prokuroram saskaņā ar lojālas sadarbības [principu] ar ANO Drošības padomes izveidoto starptautisko tiesu un ka tie tika nodoti prokurora birojam konfidenciāli, pamatojoties uz SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B pantu. Turpinot Padome informēja prasītāju, ka bija atļāvusi nodot A. Gotovina aizstāvībai vairāku tās arhīvos esošo dokumentu versijas, kurās vietām ir aizklāts teksts. Attiecībā uz prasītāja pieprasītajiem dokumentiem Padome, pirmkārt, apstiprināja, ka neeksistē lēmums par dokumentu nodošanu SDKNT A. Gotovina procesa ietvaros. Otrkārt, tā norādīja, ka ir uzskaitījusi 40 dokumentus, kas ietver Padomes ģenerālsekretāra, Augstā pārstāvja kopējās ārpolitikas un drošības politikas lietās (turpmāk tekstā – “PĢAP”), SDKNT prokurora un SDKNT pirmās instances palātas vēstules, kā arī procesuālos rakstus, kurus savstarpēji viens otram sūtījuši A. Gotovina aizstāvji un PĢAP.
9 Padome, noraidot atkārtoto pieteikumu, norādīja prasītājam argumentu par izņēmumiem saistībā ar starptautisko attiecību un tiesvedības aizsardzību, kas paredzēti attiecīgi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā un 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā. Tā uzskatīja, ka pieprasītie dokumenti ietver konfidenciālu informāciju attiecībā uz A. Gotovina procesa organizāciju, par ko ir atbildīgs SDKNT, kas vienīgais varot izvērtēt attiecīgo lietas dalībnieku intereses un noteikt, vai šo dokumentu izpaušana var kaitēt kādam no procesa dalībniekiem un taisnīgam procesam. SDKNT esot uzskatījis, ka šie dokumenti nav pieejami sabiedrībai. Padome uzskatīja, ka, ja tā izpaudīs dokumentus, tā apdraudēs izskatīšanas stadijā esošas tiesvedības efektīvu norisi un lojālu sadarbību ar starptautisko tiesu. Turklāt EKNM darbības laikā sagatavoto ziņojumu (turpmāk tekstā – “ziņojumi”) izpaušana apdraudētu Savienības un dalībvalstu starptautiskās attiecības ar attiecīgajām Balkānu rietumu valstīm tādēļ, ka ziņojumos ietvertā informācija joprojām esot sensitīva, tādējādi šo ziņojumu konfidencialitāte ir izšķirošais faktors, lai pastiprinātu uzticību, dialogu un Savienības sadarbību ar šī Eiropas reģiona valstīm.
10 Apstrīdētā lēmuma pielikumā Padome ir uzskaitījusi 40 dokumentus, kas bija pieteikuma par piekļuvi dokumentiem priekšmets, un ir norādījusi, vai tie ir vai nav pieejami SDKNT interneta vietnes tiesvedības datu bāzē.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
11 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesa] kancelejā iesniegts 2010. gada 10. februārī, prasītājs cēla šo prasību.
12 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Padomei samaksāt prasītājam EUR 2000 bez nodokļiem vai EUR 2392, ieskaitot visus nodokļus, lai atlīdzinātu tiesāšanās izdevumus, un samaksāt procentus saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas likmi prasības pieteikuma reģistrācijas dienā.
13 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– izbeigt tiesvedību attiecībā uz prasījumiem par apstrīdētā lēmuma atcelšanu saistībā ar minētā lēmuma pielikumā pievienotajā sarakstā minētajiem dokumentiem Nr. 13, 14, 16, 18, 24, 27, 30 un 31;
– pārējā daļā prasību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Ar procesuālo dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 6. septembrī, prasītājs lūdza Vispārējo tiesu procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūgt iesniegt dokumentu, ar kuru Padome bija apspriedusies ar SDKNT attiecībā uz iespēju izsniegt prasītājam ziņojumus, kā arī SDKNT atbildi Padomei.
15 Ar 2011. gada 23. septembra rīkojumu Vispārējā tiesa lūdza Padomi iesniegt Vispārējā tiesā visus dokumentus, attiecībā uz kuriem prasītājam tika atteikta piekļuve ar apstrīdēto lēmumu. Šo dokumentu iesniegšanas termiņš, kas sākotnēji izbeidzās 2011. gada 13. oktobrī, pēc Padomes lūguma tika trīs reizes pagarināts līdz 2012. gada 16. februārim, un šajā datumā dokumenti tika iesniegti Vispārējā tiesā.
16 Lai gan tiesas sēde bija nozīmēta 2011. gada 16. novembrī, tā pēc Padomes lūguma trīs reizes tika pārcelta uz 2011. gada 18. decembri, 2012. gada 18. janvāri un 21. martu un vienu reizi – pēc prasītāja lūguma – uz 2012. gada 25. aprīli.
17 Ar 2011. gada 25. oktobra vēstuli prasītājs iesniedza savus apsvērumus par pieprasīto dokumentu iesniegšanas termiņa pirmo pagarinājumu un par tiesas sēdes datuma pārcelšanu. Šī vēstule tika pievienota lietas materiāliem.
18 Ar 2011. gada 7. decembra vēstuli prasītājs iesniedza Vispārējā tiesā SDKNT pirmās instances pirmās palātas 2011. gada 14. aprīļa lēmumu Prokurors/Ante Gotovina, Ivan Čermak un Mladlen Markač un lūdza Vispārējo tiesu, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 41. panta 1. punkta otro daļu, izdot rīkojumu, ar kuru liedz Padomes pārstāvjiem piedalīties tiesvedībā. Tā kā vēstule un SDKNT lēmums tika pievienoti lietas materiāliem, Padome 2012. gada 13. janvārī iesniedza savus apsvērumus.
19 Ar 2012. gada 31. janvāra vēstuli prasītājs iesniedza Vispārējā tiesā kopumā piecus dokumentus, kurus tas bija saņēmis no SDKNT sekretāra. Tā kā šī vēstule un šie dokumenti tika pievienoti lietas materiāliem, Padome 2012. gada 27. februārī iesniedza savus apsvērumus.
Juridiskais pamatojums
Par tiesvedības priekšmetu
20 Prasītājs savā prasības pieteikumā norādīja, ka viņa pieteikums par piekļuvi dokumentiem nevar tikt noraidīts, pamatojoties uz izņēmumu sabiedrības interešu saistībā ar starptautiskajām attiecībām aizsardzībai, ņemot vērā pieprasīto dokumentu raksturu, proti, tie ir Padomes lēmumi par tādu dokumentu nodošanu SDKNT, kurus šis tribunāls lūdza nodot A. Gotovina procesa ietvaros, un visa sarakste, kas notikusi starp Savienības iestādēm un SDKNT, tostarp pielikumi. Viņš secināja, ka ziņojumu nodošana ir lietas T‑465/09 Jurašinović/Padome priekšmets.
21 Tiesas sēdē prasītājam tika jautāts, vai var uzskatīt, ka viņš lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu vienīgi daļā, kurā Padome noraidīja piekļuvi visiem tiem dokumentiem, kas nav ziņojumi. Prasītājs atbildēja, ka viņš vēlas, lai tiktu izsniegti visi dokumenti, attiecībā uz kuriem viņam tika atteikta piekļuve, un ka viņš neizslēdz no saviem prasījumiem par lēmuma atcelšanu atteikumu izsniegt ziņojumus, kas ietverti sarakstes starp Padomi un SDKNT pielikumos.
Par prasījumu attiecībā uz [lēmuma] atcelšanu pieņemamību
22 Padome iebildumu rakstā norādīja, ka prasījumi attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu ir daļēji nepieņemami interešu celt prasību neesamības dēļ, jo tiesvedības ierosināšanas dienā SDKNT darīja pieejamus sabiedrībai astoņus dokumentus, kuriem prasītājs bija lūdzis piekļuvi. Padome atgādināja, ka apstrīdētajam lēmumam pievienotajā pieprasīto dokumentu sarakstā bija minēts, ka šie astoņi dokumenti ir darīti pieejami sabiedrībai, ievietojot tos SDKNT tiesvedības datu bāzē, ar kuru var iepazīties internetā.
23 Vispirms ir jākonstatē, ka apstrīdētajam lēmumam pievienotajā sarakstā ir minēts, ka dokumenti Nr. 13, 14, 16, 18, 24, 27, 30 un 31 ir pieejami, jo zemsvītras piezīmē ir norādīts, ka SDKNT tos ir darījis pieejamus sabiedrībai, ievietojot savā tiesvedības datu bāzē, kā arī ir norādīta SDKNT interneta vietnes adrese.
24 Turpinot – lai gan prasītājs replikas rakstā apgalvo, ka tas, ka cita iestāde ir darījusi sabiedrībai pieejamus atsevišķus dokumentus, kuriem viņš vēlējās piekļūt, neattiecas uz Savienību un ka Padome ar savu iebildi [par nepieņemamību] vēlas apstiprināt tēzi, saskaņā ar kuru vienīgi SDKNT esot tiesīgs lemt par [dokumentu] izpaušanu, ir jāatgādina, ka ir nospriests, ka prasībai atcelt lēmumu, ar kuru atteikta piekļuve dokumentiem, vairs nav priekšmeta, kad trešās personas ir sniegušas piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, jo prasītājs var piekļūt šiem dokumentiem un tos izmantot tikpat tiesiski, kā tad, ja viņš tos būtu ieguvis, pamatojoties uz savu pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 11. decembra rīkojumu lietā T‑290/05 Weber/Komisija, Krājumā nav publicēts, 41. punkts).
25 Tomēr, neraugoties uz apstrīdētajā lēmumā esošajām norādēm (skat. 23. punktu iepriekš), no lietas materiāliem neizriet, ka dokumenti Nr. 13, 14, 16, 18, 24, 27, 30 un 31 tiesvedības ierosināšanas dienā bija pieejami sabiedrībai. Ir jākonstatē, ka neviens no lietas dalībniekiem nav iesniedzis nevienu no šo dokumentu kopijām un nav sniegta neviena precīza norāde attiecībā uz to atrašanās vietu SDKNT interneta vietnē. Turklāt Padome tiesas sēdē norādīja, ka ir iespējams, ka dokumentus, kuriem apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā bija publiski pieejamu dokumentu statuss, SDKNT no jauna klasificēja kā konfidenciālus saskaņā ar noteikumiem par SDKNT [darbības] pārskatāmību. Tas it īpaši attiecoties uz dokumentiem, kas norādīti lēmumā Prokurors/Ante Gotovina, Ivan Čermak un Mladlen Markač (iepriekš 18. punkts), ar kuru SDKNT pirmās instances pirmā palāta uzdeva SDKNT sekretāram no jauna klasificēt 92 apsūdzības dokumentus, kā arī pielikumus kā konfidenciālus.
26 Tādēļ izskatāmās lietas apstākļos ir jānoraida Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību tādēļ, ka no lietas materiāliem neizriet, ka dokumenti Nr. 13, 14, 16, 18, 24, 27, 30 un 31 tiesvedības ierosināšanas dienā bija pieejami sabiedrībai.
Par prasījumu attiecībā uz lēmuma atcelšanu pamatotību
27 Prasītājs, pamatojot savu prasību, izvirza četrus pamatus, kas attiecīgi ir kļūda tiesību piemērošanā, kura izpaužas, piemērojot SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B pantu, lai atteiktu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, kaitējuma tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai neesamība, kaitējuma sabiedrības interešu saistībā ar starptautiskajām attiecībām aizsardzībai neesamība un sevišķu sabiedrības interešu esamība.
Ievada apsvērumi
28 Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā tas ir norādīts tās preambulas 4. apsvērumā un tās 1. pantā, ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem (Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑39/05 P un C‑52/05 P Zviedrija un Turco/Padome, Krājums, I‑4723. lpp., 33. punkts).
29 Tomēr šīs tiesības ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem (Tiesas 2007. gada 1. februāra spriedums lietā C‑266/05 P Sison/Padome, Krājums, I‑1233. lpp., 62. punkts).
30 Konkrētāk un atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 11. apsvērumam, šīs regulas 4. pantā ir paredzēts, ka iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt kādām no interesēm, kuras aizsargā šis pants (Tiesas 2010. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P Zviedrija u.c./API un Komisija, Krājums, I‑8533. lpp., 71. punkts).
31 Turpinot – ja iestādei lūdz publiskot dokumentu, tai katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē, vai uz šo dokumentu ir attiecināmi Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētie izņēmumi no sabiedrības tiesībām piekļūt iestāžu dokumentiem (šajā ziņā skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 35. punkts). Ņemot vērā šīs regulas mērķus, šie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 36. punkts).
32 Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu aizsargāto interešu īpaši sensitīvais un būtiskais raksturs kopsakarā ar piekļuves atteikuma, kas saskaņā ar šo normu jāpieņem iestādei, ja dokumenta izpaušana aizskartu šīs intereses, obligāto raksturu padara lēmumu, kas jāpieņem iestādei, sarežģītu un delikātu, kas prasa īpašu piesardzības līmeni. Tādēļ šāda lēmuma pieņemšanai ir nepieciešama rīcības brīvība (iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā Sison/Padome, 35. punkts).
33 Visbeidzot ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktie kritēriji ir ļoti vispārīgi, jo piekļuve, kā izriet no šīs normas, ir jāatsaka, ja attiecīgā dokumenta izpaušana var “kaitēt” “sabiedrības interešu” aizsardzībai saistībā tostarp ar “starptautiskajām attiecībām” (iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā Sison/Padome, 36. punkts).
34 Līdz ar to Vispārējās tiesas īstenotajai tiesiskuma kontrolei attiecībā uz iestāžu lēmumiem, ar kuriem atteikta piekļuve dokumentiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem izņēmumiem saistībā ar sabiedrības interesēm, ir jāietver tikai pārbaude par to, vai ir ievērotas procesuālās normas un pienākums norādīt pamatojumu, vai fakti ir saturiski precīzi kā arī, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana (iepriekš 29. punktā minētais spriedums lietā Sison/Padome, 34. punkts).
35 Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka no Regulas Nr. 1049/2001 struktūras un Savienības tiesiskā regulējuma šajā jautājumā mērķiem izriet, ka tiesvedības darbības pašas par sevi ir izslēgtas no jomas, attiecībā uz kuru ir piemērojamas ar šo regulu iedibinātās tiesības piekļūt dokumentiem (iepriekš 30. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija, 79. punkts).
36 Turklāt no Regulas Nr. 1049/2001 izriet, ka pārskatāmības principa piemērošanas ierobežojumu attiecībā uz tiesvedības funkcijām mērķis ir garantēt to, ka piekļuve iestāžu dokumentiem tiek īstenota, nekaitējot tiesvedības aizsardzībai (iepriekš 30. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija, 84. punkts).
37 Tiesvedības funkciju izslēgšana no tiesību piekļūt dokumentiem jomas, nenodalot dažādās tiesvedības stadijas, ir pamatota ar nepieciešamību nodrošināt, lai visas tiesvedības laikā lietas dalībnieku paskaidrojumu sniegšana, kā arī attiecīgās tiesas apspriedes notiek absolūti objektīvi (iepriekš 30. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija, 92. punkts).
38 Ja Padome uzskata, ka dokumenta izpaušana var kaitēt Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētajai tiesvedības aizsardzībai, tai ir jāpārbauda, vai nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisno šo izpaušanu, neraugoties uz kaitējumu, kas izpaušanas rezultātā rastos lietas dalībnieku paskaidrojumu sniegšanas un attiecīgās tiesas apspriežu objektivitātei (šajā ziņā pēc analoģijas skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 44. punkts).
39 Šajā kontekstā Padomei ir jālīdzsvaro specifiskās intereses, kas ir jāaizsargā, neizpaužot attiecīgo dokumentu, un it īpaši sabiedrības intereses, lai šis dokuments būtu pieejams, ņemot vērā izrietošos ieguvumus, kā tas ir precizēts Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 2. apsvērumā, ko sniedz palielināta pārskatāmība, proti, lielāka pilsoņu līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī lielāka administrācijas leģitimitāte, efektivitāte un atbildība pilsoņiem demokrātiskā sistēmā (šajā ziņā pēc analoģijas skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu lietā Zviedrija un Turco/Padome, 45. punkts).
40 Prasības dažādie pamati ir jāizvērtē šo apsvērumu kontekstā.
Par pirmo pamatu – kļūdu tiesību piemērošanā, kas izpaužas, piemērojot SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B pantu, lai atteiktu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem
41 Prasītājs apgalvo, ka atteikumu sniegt piekļuvi dokumentiem var pamatot vienīgi ar Regulas Nr. 1049/2001 normām un ka SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B pants nevar būt atbilstošs tiesiskais pamats. Šim reglamentam, kas neattiecas ne uz prasītāju, ne uz Padomi, neesot normatīvā spēka Savienības tiesībās. Turklāt dokumentu nodošana SDKNT neliedzot Padomei nodot šos dokumentus Savienības pilsonim, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, ja dokumenti kļūdaini netiek klasificēti kā sensitīvi.
42 Padome apstrīd prasītāja argumentus.
43 Prasītājs savu pirmo pamatu balsta uz to lēmuma daļu, kurā Padome norāda uz savām attiecībām ar SDKNT un uz to, ka ir nodevusi šim tribunālam dokumentus, kas ietilpst EKNM arhīvā. Tā Padome apstrīdētā lēmuma 5. punktā precizē, ka šādi dokumenti “saskaņā ar lojālas sadarbības principu ar Apvienoto Nāciju Drošības padomes izveidoto starptautisko tiesu” tika nodoti SDKNT prokuroram “lietas materiālu izmeklēšanai saistībā ar personu, kas tiek uzskatītas par vainīgām smagos starptautisko tiesību pārkāpumos pret cilvēci bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, kriminālvajāšanu”. Padome arī norāda, ka šie dokumenti “tika nodoti SDKNT prokurora birojam konfidenciāli, pamatojoties uz Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B pantu”, un citē šī panta pirmās daļas saturu.
44 No iepriekš 28.–31. punktā minētās judikatūras izriet, ka gadījumā, kad iestāde, kurai iesniegts pieteikums par piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, paredz ierobežot vai atteikt attiecīgo piekļuvi, tai ir jāpamatojas vienīgi uz vienu vai vairākiem izņēmumiem saistībā ar piekļuves tiesībām, kas ierobežoti uzskaitīti minētās regulas 4. pantā.
45 Tā no apstrīdētā lēmuma 8.–17. panta teksta izriet, ka Padome, lai pilnībā atteiktu prasītājam piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, ir pamatojusies uz izņēmumiem saistībā ar attiecīgi kaitējuma iespēju sabiedrības interešu saistībā ar starptautiskajām attiecībām aizsardzībai, kas paredzēta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā, un kaitējuma iespēju tiesvedības un juridisko konsultāciju aizsardzībai, kas paredzēta šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā.
46 Atsauce, kuru Padome apstrīdētā lēmuma 5. punktā veikusi uz SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B pantu, ir izmantojama vienīgi, lai izskaidrotu kontekstu, kādā EKNM arhīvā esošie dokumenti tika nodoti SDKNT iestādēm, un lai uzsvērtu konfidenciālo statusu, kas tiem piemērojams procesa laikā šajā tribunālā. Turklāt ir jāprecizē, ka dokumenti, uz kuriem Padome šādi veica atsauci, neatbilst prasītāja pieprasītajiem dokumentiem. Dažos no EKNM arhīvā esošajiem dokumentiem var būt iekļauti ziņojumi, bet nekādi ne sarakste starp Savienības iestādēm un SDKNT, it īpaši SDKNT un A. Gotovina advokātu sākotnējie pieprasījumi.
47 Tādēļ SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B pants nekādi nav juridiskais pamats, ko Padome ir izmantojusi, lai atteiktu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.
48 Prasītāja iebilde par to, ka Padome nevar atteikt piekļuvi dokumentiem, motivējot ar to nodošanas SDKNT konfidenciālo raksturu, kļūdaini tos klasificējot kā sensitīvus Regulas Nr. 1049/2001 9. panta izpratnē, balstās arī uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru piekļuves atteikums esot pamatots ar SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B pantu. Tomēr, kā tas tikko ir norādīts, šajā gadījumā tas tā nav, jo Padome turklāt nekādi nav motivējusi savu lēmumu par piekļuves atteikumu ar apstākli, ka dokumenti, kuriem prasītājs vēlējās piekļūt, tika nodoti SDKNT konfidenciāli.
49 Tātad pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētā kaitējuma tiesvedības un juridisko konsultāciju aizsardzībai neesamību
50 Prasītājs savā otrajā pamatā sniedz argumentāciju, kas iedalās trīs daļās. Pirmajā daļā viņš apgalvo, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību attiecas vienīgi uz tiesvedībām Savienības vai dalībvalstu tiesās, nevis uz tiesvedībām starptautiskajās tiesās. Saistībā ar otro daļu prasītājs uzskata, ka Padome, lai noraidītu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, nevarēja lemt par tiesas procesa SDKNT taisnīgo raksturu, pamatojoties uz to, ka tā esot konfidenciāli nodevusi šim tribunālam minētos dokumentus. Visbeidzot saistībā ar trešo daļu prasītājs norāda, ka apstrīdētajā lēmumā pilnībā esot liegtas tiesības uz atbilstošu tiesību aizsardzību tādēļ, ka pieprasīto dokumentu nodošana esot atkarīga no SDKNT lēmuma.
51 Lai atbildētu uz šo prasības pamatu, Vispārējai tiesai ir jānosaka, pirmkārt, vai izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību varēja tikt piemērots attiecībā uz SDKNT notiekošo procesu, otrkārt, kādus dokumentus izskatāmajā lietā varēja aizsargāt minētais izņēmums, treškārt, vai Padome varēja lemt par tiesas procesa SDKNT taisnīgo raksturu un, ceturtkārt, vai prasītājam pilnībā ir liegtas tiesības uz atbilstošu tiesību aizsardzību, lai iegūtu pieprasītos dokumentus.
– Par izņēmuma saistībā ar tiesvedības aizsardzību piemērošanu attiecībā uz SDKNT notiekošo procesu
52 Prasītājs uzskata, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izņēmums attiecas vienīgi uz tiesvedībām Savienības vai dalībvalstu tiesās, nevis uz tiesvedībām starptautiskajās tiesās tādēļ, ka šajā regulā tas neesot paredzēts. Procesu SDKNT nevar aizsargāt, pamatojoties uz šo normu, jo, tā kā Savienība nav ANO dalībvalsts, uz to neattiecoties šī tribunāla jurisdikcija.
53 Saskaņā ar prasītāja argumentāciju ir jāuzskata, ka aizsardzība, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, var tikt piemērota vienīgi attiecībā uz tiesvedībām, kas notiek Savienības tiesās, proti, Eiropas Savienības Tiesā, Vispārējā tiesā vai Civildienesta tiesā, vai kādā no dalībvalstu tiesām.
54 Padome apstrīd prasītāja argumentāciju.
55 Ir jāatgādina, ka, ņemot vērā Regulā Nr. 1049/2001 paredzētos mērķus, tajā paredzētie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (iepriekš 28. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 36. punkts). Tomēr Regulā Nr. 1049/2001 attiecībā uz 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma piemērošanas jomu nav precizēts, kurās tiesās notiekošās tiesvedības var tikt aizsargātas no kaitējuma iespējas, kas tām rastos viena vai vairāku dokumentu izpaušanas gadījumā.
56 Turklāt ir jākonstatē, ka vispārīgi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta normās, kurās paredzēti izņēmumi, pamatojoties uz kuriem iestāde, kurai iesniegts pieteikums par piekļuvi tās rīcībā esošiem dokumentiem, var atteikt to izpaušanu, nav izveidota nekāda saikne starp interesēm, kas jāaizsargā gadījumā, ja izpaušana var kaitēt to aizsardzībai, un Savienību vai tās dalībvalstīm. Vienīgi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ceturtajā ievilkumā ir tieši norādīts, ka piekļuvi var atteikt [dokumentam], ja iepazīšanās ar to [tā izpaušana] var kaitēt sabiedrības interesēm saistībā ar Kopienas vai kādas dalībvalsts finanšu, monetāro vai ekonomikas politiku. Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā arī ir paredzēta Savienība tādēļ, ka tā mērķis ir aizsargāt lēmumu pieņemšanas procesu iestādē.
57 Ja tiktu atbalstīta prasītāja piedāvātā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma interpretācija, tā būtu transponējama uz ikvienu 4. pantā paredzēto izņēmumu. Piemēram, ja veiktu atsauci uz sabiedrības interešu saistībā ar valsts drošību aizsardzību, tas attiektos vienīgi uz valsts drošību Savienībā vai vienā vai vairākās dalībvalstīs. Tāpat tas būtu gadījumā, kad runa būtu par konkrētas fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzību, kas šīs argumentācijas dēļ nevarētu ietvert fizisku personu, kas dzīvo ārpus Savienības, vai juridisku personu, kuru juridiskā adreses ir ārpus Savienības, intereses.
58 Tomēr šādu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta konteksta interpretāciju nevar atbalstīt. No šīs normas teksta neizriet neviens arguments, kas ļautu uzskatīt, ka tās 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētās tiesvedības būtu vienīgi tādas, kas notiek Savienības vai tās dalībvalstu tiesās.
59 Šo konstatējumu pastiprina Regulas Nr. 1049/2001 teksts, aplūkots kopumā, kurā ir izveidota saikne ar Savienību vai tās dalībvalstīm vienīgi saistībā ar atsevišķiem tajā paredzētā regulējuma aspektiem. Šīs regulas 1. panta a) punktā ir nosauktas Savienības iestādes, kurām ir jāpiešķir piekļuve saviem dokumentiem. Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tiesības piekļūt dokumentiem ir Savienības pilsoņiem un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, tomēr saskaņā ar 2. panta 2. punktu iestādes var nodrošināt piekļuvi dokumentiem citām personām. Dokumenti, uz kuriem attiecas Regula Nr. 1049/2001, saskaņā ar tās 2. panta 3. punktu ir visi dokumenti, kurus iestāde ir izdevusi vai saņēmusi un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā, tostarp tie, kas attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās atbilstoši preambulas 7. apsvērumam.
60 Turpinot – Regulā Nr. 1049/2001 nav paredzēts nekas tāds, kas nepieļauj, ka tiesvedība, kuras aizsardzībai ir paredzēts 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā norādītais izņēmums, notiek tiesā, kas neietilpst ne Savienības, ne tās dalībvalstu tiesību sistēmā.
61 Neviens no prasītāja izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.
62 Pirmkārt, apstākļi, ka Savienība nav ANO dalībniece un uz to neattiecas SDKNT jurisdikcija, neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu tādēļ, ka tiesvedības aizsardzībai paredzētā izņēmuma piemērošana nekādi nav atkarīga no saiknes, kas pastāv starp iestādi, kurai iesniegts pieteikums par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, un tiesu, kurā notiek minētā tiesvedība, tostarp tā nav atkarīga no saiknes, ko rada apstāklis, ka Savienības iestāde varētu vai nevarētu būt lietas dalībnieks šajā tiesā notiekošajā tiesvedībā. Ir jāatgādina, ka tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem ir jāīsteno, nekaitējot tiesvedības aizsardzībai (iepriekš 30. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija, 84. punkts), neizvirzot nekādu citu nosacījumu. Tas pats katrā ziņā attiecas uz argumentu, saskaņā ar kuru Padomei esot jāņem vērā vienīgi SDKNT faktiskā, nevis juridiskā pastāvēšana, kā arī uz argumentu, saskaņā ar kuru Padome neesot pierādījusi, ka SDKNT tai būtu piemērojis kaut mazāko sankciju, ja tā būtu nodevusi prasītājam pieprasītos dokumentus. Neviens no šiem argumentiem nevar atspēkot iespēju piemērot izņēmumu, kura mērķis ir tiesvedības aizsardzība, attiecībā uz SDKNT notiekošo procesu.
63 Otrkārt, ir jāatzīst par neatbilstošiem arī argumenti, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, apstrīdētais lēmums nozīmējot Padomes gribu iekļaut sevi SDKNT jurisdikcijas jomā, kas neesot paredzēts nevienā no Līgumiem, un, otrkārt, neesot iespējams piešķirt nesaistošām starptautiskām attiecībām pārāku nozīmi nekā tiesībām, kas primārajās tiesībā ir atzītas Savienības pilsoņiem. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ir vienīgi piemērojusi Regulu Nr. 1049/2001 un konkrēti tajā paredzēto izņēmumu sistēmu (skat. iepriekš 45. punktu). Tādējādi nekas neļauj apgalvot, ka šādi Padome būtu iekļāvusi savas pilnvaras vai savus tiesību aktus SDKNT jurisdikcijas jomā vai ka tā būtu piešķīrusi iespējami nesaistošām starptautiskām attiecībām pārāku nozīmi nekā tiesībām, kas izriet no primārajām tiesībām. Pieņemot, ka ar šo iebildumu prasītājs apgalvo, ka tas, ka Padome nodeva SDKNT dokumentus, neatbilst šīm primārajām tiesībām, ir jāatgādina, ka izskatāmā lieta neattiecas uz tādu aktu tiesiskumu, ar kuriem Padome esot nodevusi vai apmainījusies ar informāciju ar SDKNT vai A. Gotovina advokātiem.
64 Treškārt, replikas rakstā izvirzītie argumenti arī nekādi neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, ņemot vērā to, kas ir norādīts iepriekš 60.–63. punktā. Tā kā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu var piemērot arī pat attiecībā uz SDKNT notiekošo tiesvedību, tad apstrīdēto lēmumu nekādi neietekmē argumenti, saskaņā ar kuriem no tā, ka dalībvalstīm ir saistošas ANO normas, neesot iespējams atvasināt to, ka šī pašas normas ir saistošas Savienībai un ka kandidātvalstīm, kuras vēlas pievienoties Savienībai, noteiktais pienākums sadarboties ar SDKNT neesot tiesību norma, kuru var piemērot attiecībā uz prasītāju.
65 No visa iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izņēmums var aizsargāt SDKNT notiekošo tiesvedību un līdz ar to [prasības] otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
– Par dokumentiem, kurus var aizsargāt izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību
66 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka ir nospriests, ka jēdziens “tiesvedība” ir interpretējams tādējādi, ka sabiedrības interešu aizsardzība liedz izpaust to dokumentu saturu, kas ir sagatavoti tikai izmantošanai konkrētā tiesvedībā (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 6. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑391/03 un T‑70/04 Franchet un Byk/Komisija, Krājums, II‑2023. lpp., 88. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī iepriekš 30. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija, 78. punkts).
67 Tāpat lietā attiecībā uz Komisiju ir nospriests, ka ar frāzi “dokumenti, kas sagatavoti tikai izmantošanai konkrētā tiesvedībā” ir jāsaprot iesniegtie procesuālie raksti vai dokumenti, iekšējie dokumenti attiecībā uz notiekošu lietas izmeklēšanu, paziņojumi saistībā ar lietu starp konkrētu ģenerāldirekciju un juridisko dienestu vai advokātu biroju. Šī izņēmuma piemērošanas jomas ierobežošanas mērķis minētajā lietā ir nodrošināt, pirmkārt, Komisijas iekšējā darba aizsardzību un, otrkārt, konfidencialitāti un principa par advokātu profesionālo noslēpumu ievērošanu (iepriekš 66. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 90. punkts).
68 Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 10.–12. punkta izriet, ka Padome, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, ir atteikusi piekļuvi sarakstei starp SDKNT prokuroru vai SDKNT pirmās instances pirmo palātu, no vienas puses, un PĢAP, no otras puses, kā arī tai pielikumā pievienotajiem dokumentiem, tostarp ziņojumiem. Tādējādi tiesvedības aizsardzībai paredzētais izņēmums tika piemērots, lai atteiktu piekļuvi visiem pieprasītajiem dokumentiem.
69 Treškārt, ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros ir iepazinusies ar visiem dokumentiem, attiecībā uz kuriem tika atteikta piekļuve.
70 Vispārējā tiesā iesniegtajos dokumentos ietilpst 40 vēstules: 19 PĢAP vēstules, 15 SDKNT prokurora vēstules un 6 SDKNT pirmās instances pirmās palātas vēstules. Sarakstē nosūtītajām 37 vēstulēm ir pievienoti dokumenti, tostarp 10 vēstulēm ir pievienots pielikumā neesošu dokumentu saraksts un pārējām 27 vēstulēm ir pievienoti dokumenti, kas galvenokārt ir ziņojumi, kā arī A. Gotovina aizstāvju prasības pieteikumi vai procesuālie raksti vai SDKNT pieņemtie lēmumi vai rīkojumi.
71 Šajā stadijā ir jākonstatē, ka Padome gan apstrīdētajā lēmumā, konkrētāk, tā 12. punktā, gan iebildumu rakstā ir pieļāvusi divas kļūdas. Tā apgalvoja, pirmkārt, ka SDKNT prokuroru vai SDKNT pirmās instances pirmo palātu vēstulēm bija pievienoti vienīgi ziņojumi un, otrkārt, ka šie ziņojumi bija pievienoti vēstulēm, ko sūtījis PĢAP. Tomēr no Padomes iesniegto dokumentu vērtējuma izriet, ka ziņojumi bija pievienoti arī septiņām vēstulēm, ko sūtījis SDKNT prokurors (apstrīdētā lēmuma pielikumā norādītie dokumenti Nr. 1, 2, 8, 15, 17, 22 un 23), un divām vēstulēm, ko sūtījusi SDKNT pirmās instances pirmā palāta (apstrīdētā lēmuma pielikumā norādītie dokumenti Nr. 4 un 16).
72 Pārējie dokumenti, kas nav ziņojumi, un ir pievienoti nosūtītajām vēstulēm, ir norādīti piecu SDKNT sūtītu vēstuļu pielikumā (apstrīdētā lēmuma pielikumā minētie dokumenti Nr. 4, 13, 16, 24 un 27). Kā ir norādīts iepriekš 70. punktā, tie ir SDKNT pirmās instances pirmās palātas pieņemtie lēmumi vai rīkojumi. Starp tiem ir, pirmkārt, PĢAP adresēts rīkojums par dokumentu vai informācijas iesniegšanu, kam pievienoti A. Gotovina aizstāvības lūgumi šajā jautājumā, otrkārt, paziņojums par aizstāvības prasības izsniegšanu PĢAP, lūdzot izsniegt ziņojumus, ar pielikumiem un lūgumu sniegt atbildi, treškārt, paziņojums par aizstāvības replikas raksta izsniegšanu PĢAP un lūgums sniegt atbildi uz replikas rakstu saistībā ar ziņojumu izsniegšanu, ceturtkārt, paziņojums par šī paša replikas raksta izsniegšanu PĢAP un lūgums iesniegt atbildes rakstu uz replikas rakstu, visi šie dokumenti – tulkojums franču valodā, un, piektkārt, lūgums PĢAP sameklēt konkrētus ziņojumus, kas saskaņā ar atsevišķām norādēm eksistē, un norādīt iemeslus, kādēļ tie attiecīgā gadījumā neesot pieejami EKNM arhīvā.
73 Attiecībā uz vēstulēm, kuras viens otram sūtījuši SDKNT prokurors un PĢAP, ir jākonstatē, ka tās visas attiecas uz iespēju izmantot ziņojumus atbilstošā procesā, tostarp procesā pret A. Gotovinu šajā tribunālā. Tādējādi no šo dažādo vēstuļu pārbaudes, ko veikusi Vispārējā tiesa, izriet, ka SDKNT prokurors vairākkārt ir lūdzis PĢAP atļauju nodot ziņojumus A. Gotovina un abu pārējo apsūdzēto aizstāvībai, lai varētu izmantot tajos iespējami esošo informāciju viņu apsūdzībai vai, gluži pretēji, viņu attaisnošanai. Ar šīm vēstulēm SDKNT prokurors lūdza arī PĢAP norādīt ziņojumus, kas paredzēti SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 70.B pantā, kura noteikumi tika piemēroti attiecībā uz šiem dokumentiem, kad tos nodeva šim tribunālam. PĢAP vēstulēs ir ietvertas atbildes uz prokurora lūgumiem, saskaņā ar kurām PĢAP atļauj publiskot ziņojumus tiesvedības procesā SDKNT, iesniedzot SDKNT prokuroram ziņojumu versijas, kurās vietām aizklāts teksts, lai tās tiktu nodotas A. Gotovina un abu pārējo apsūdzēto aizstāvībai. Vairākās savstarpēji nosūtītās vēstulēs ir apspriesta iespēja, kuru SDKNT prokurors lūdza PĢAP, proti, atļaut tiesvedībā SDKNT izmantot jaunas ziņojumu versijas ar mazākā apjomā aizklātu tekstu.
74 Iepriekš no 70.–73. punkta izriet, ka dokumenti, attiecībā uz kuriem tika atteikta piekļuve, ir dokumenti, kas, izņemot ziņojumus, ir sagatavoti vienīgi tiesvedības mērķiem. Visu šo dokumentu priekšmets ir tādu pierādījumu – gan apsūdzošu, gan attaisnojošu – sniegšana, kurus SDKNT prokurors vai SDKNT pirmās instances pirmā palāta uzskatījuši par nepieciešamiem efektīvam krimināllietas izskatīšanas procesam A. Gotovina, I. Čermaka un M. Markača apsūdzībā. Tātad šādi dokumenti attiecas uz krimināllietas tiesvedības organizatorisko aspektu un atspoguļo veidu, kādā SDKNT tiesu instances ir nolēmušas organizēt procesa norisi, kā arī aizstāvības un trešo personu, kas ir pieprasīto pierādījumu avots, reakciju uz minēto instanču veiktajiem pasākumiem, lai iegūtu efektīvai procesa norisei vajadzīgos pierādījumus.
75 Līdz ar to šos dokumentus, kas sagatavoti vienīgi konkrētas tiesvedības mērķiem, principā var aizsargāt pret jebkādu izpaušanu, ko lūdz saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, pamatojoties uz minētās regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar tiesvedības aizsardzību.
76 Attiecībā uz ziņojumiem ir skaidrs, ka tie tika sagatavoti 1991.–1995. gadā, proti, vairāk kā desmit gadus pirms A. Gotovina, I. Čermaka un M. Markača apsūdzības procesa, un ka tos šī fakta dēļ vien nevar uzskatīt par sagatavotiem vienīgi konkrētas tiesvedības mērķiem (skat. iepriekš 66. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Franchet un Byk/Komisija, 88. punkts un tajā minētā judikatūra). Protams, Padome tiesas sēdē norādīja, ka ziņojumi patiešām ietilpst izņēmuma saistībā ar tiesvedības aizsardzību jomā tādēļ, ka vēstules, ar kurām apmainījās SDKNT prokurors vai SDKNT pirmās instances pirmā palāta, no vienas puses, un PĢAP, no otras puses, ir šādas tiesvedības ietvaros sagatavotu dokumentu neatņemama sastāvdaļa un ka pret ziņojumiem ir jāizturas tāpat kā pret minētajām vēstulēm. Tomēr šāds vērtējums neļauj noteikt, pamatojoties uz kādiem kritērijiem vai nosacījumiem, dokumentus, kas to sagatavošanas brīdī nebija paredzēti vienīgi konkrētas tiesvedības vajadzībām, varētu aizsargāt Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā ietvertais izņēmums.
77 Tādēļ ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā [prasības] otrā pamata otro un trešo daļu, tie dokumenti, kas nav ziņojumi, attiecībā uz kuriem saskaņā ar apstrīdēto lēmumu tika liegta piekļuve, izskatāmajā lietā varēja tikt aizsargāti pret jebkādu izpaušanu Padomes izvirzīto argumentu dēļ.
– Par Padomes neiespējamību spriest par procesa SDKNT taisnīgo raksturu
78 Saistībā ar šo otrā pamata daļu prasītājs izvirza vairākus savstarpēji saistītus iebildumus.
79 Pirmkārt, prasītājs atkārto argumentu, ko izvirzījis saistībā ar [prasības] pirmo pamatu, saskaņā ar kuru Padome esot prettiesiski uzskatījusi, ka pieprasītie dokumenti ir konfidenciāli, neveicot to klasifikāciju atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 9. pantam. Otrkārt, Padome esot spriedusi par SDKNT notiekošā procesa taisnīgo raksturu, lai gan šī tribunāla, kas ir neatkarīga tiesa, rīcībā ir prerogatīvas, kas tam ļauj aizsargāt savu informāciju un dokumentus, kā, piemēram, SDKNT Procesuālā un pierādījumu reglamenta 53. pants, ko tas neesot darījis. Treškārt, prasītājs norāda, ka Padome apstrīdētajā lēmumā tiecas padarīt pieprasīto dokumentu izpaušanu par atkarīgu vienīgi no SDKNT lēmuma, kā rezultātā iestādei nāktos atteikties no daļas no savām prerogatīvām, kas izriet no primārajām tiesībām, par labu trešajai personai. Lai gan šī iebilde ir izvirzīta saistībā ar [prasības] otrā pamata trešo daļu, no atbildes uz replikas rakstu skaidri izriet, ka prasītājs vēlējās to izmantot plašāk nekā minētās trešās daļas ietvaros. Ceturtkārt, prasītājs uzskata, ka Padome ir izmantojusi SDKNT tiesību normas, lai nepiemērotu Regulu Nr. 1049/2001.
80 Vispirms ir jāizvērtē trešais iebildums, ņemot vērā faktu, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu iespēja piekļūt dokumentiem, kas nav ziņojumi (skat. iepriekš 79. punktu), esot atkarīga vienīgi no SDKNT lēmuma.
81 Padome, pēc tam, kad apstrīdētajā lēmumā atgādināja procesu, kura ietvaros bija notikusi dokumentu apmaiņa starp PĢAP un SDKNT prokuroru vai SDKNT pirmās instances pirmo palātu, izvērtēja, vai pieprasīto dokumentu izpaušana var kaitēt tiesvedības aizsardzībai. Apstrīdētā lēmuma 11. punktā tā norādīja, ka “attiecīgajos dokumentos ir ietverta konfidenciāla informācija attiecībā uz A. Gotovina procesa organizāciju”, par ko ir atbildīgs SDKNT. Turpinot Padome apgalvoja, ka šāda procesa ietvaros vienīgi SDKNT “var izsvērt attiecīgās intereses un noteikt, vai dokumentu izpaušana var nodarīt nelabojamu kaitējumu tiesvedības taisnīgajam raksturam”. Padome uzskata, ka “no apspriešanās ar SDKNT [..]” izriet, ka “[PĢAP] saziņa ar SDKNT prokuroru nav pieejama sabiedrībai, pamatojoties uz noteikumiem par SDKNT darbības pārskatāmību”, un ka attiecībā uz saraksti starp SDKNT pirmās instances pirmo palātu un PĢAP un procesuālo dokumentu apmaiņu starp A. Gotovina aizstāvību un PĢAP tajā notiekošajā procesā, “SDKNT, pamatojoties uz atbilstošajiem noteikumiem par tā darbības pārskatāmību, ir darījis pieejamus sabiedrībai šajā sarakstē ietilpstošus nekonfidenciālus dokumentus, ievietojot tos savā tiesvedības datu bāzē”, bet “ka pārējā šīs sarakstes daļa joprojām tiek aizsargāta pret jebkādu izpaušanu”.
82 Līdz ar to Padome apstrīdētā lēmuma 12. punktā secināja, ka “[sabiedrībai] nepieejamu SDKNT notiekošās tiesvedības dokumentu izpaušana atklātu konfidenciālu informāciju attiecībā uz A. Gotovina procesa organizāciju un nodarītu kaitējumu SDKNT notiekošās tiesvedības [..] efektīvai norisei, kā arī lojālai sadarbībai ar Apvienoto Nāciju Drošības padomes izveidoto starptautisko tiesu”.
83 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktu gadījumā, kad dokumentus ir izdevušas trešās personas, iestādēm ir jāapspriežas ar tām, lai noskaidrotu, vai ir jāpiemēro 4. panta 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja vien nav skaidrs, vai šo dokumentu drīkst vai nedrīkst izpaust. No tā izriet, ka iestādēm nav jāapspriežas ar attiecīgo trešo personu, ja ir skaidri redzams, vai dokuments ir vai nav izpaužams. Visos citos gadījumos iestādēm ir jāapspriežas ar attiecīgo trešo personu. Tādēļ apspriešanās ar trešajām personām principā ir iepriekšējs nosacījums, lai noskaidrotu par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. un 2. punktā paredzēto izņēmumu attiecībā uz piekļuvi [dokumentiem] piemērošanu gadījumā, kad dokumentus izdevušas trešās personas (Vispārējās tiesas 2008. gada 30. janvāra spriedums lietā T‑380/04 Terezakis/Komisija, Krājumā nav publicēts, 54. punkts).
84 Lai gan Padome ne apstrīdētajā lēmumā, ne savos procesuālajos rakstos tiesvedības ietvaros nav minējusi, ka tā būtu veikusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta paredzēto procedūru, apspriežoties ar SDKNT, pirms izlemt, vai tai ir jāpiešķir piekļuve pieprasītajiem dokumentiem, tomēr ir jākonstatē, ka šajā gadījumā tas tā ir, kā tas netieši izriet no apstrīdētā lēmuma 11. un 12. punkta, lai gan dažus no šiem dokumentiem nav izdevis SDKNT.
85 Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 11. un 12. punktā izklāstītajiem argumentiem (skat. 81. punktu iepriekš) secināms, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētā kaitējuma iespēja tiesvedības aizsardzībai izskatāmajā lietā izriet vienīgi no apstākļa, ka pieprasītie dokumenti nebija pieejami [sabiedrībai] saskaņā ar SDKNT tiesību normām. No Padomes apspriešanās ar SDKNT izriet, ka vēstules, ko viens otram nosūtījuši PĢAP un SDKNT prokurors, “nav pieejamas sabiedrībai saskaņā ar noteikumiem par SDKNT darbības pārskatāmību” un ka daļa no vēstulēm, ko viens otram nosūtījuši PĢAP un SDKNT pirmās instances pirmā palāta, joprojām ir aizsargājamas pret jebkādu izpaušanu, pamatojoties uz šiem pašiem noteikumiem. Tā saskaņā ar apstrīdēto lēmumu tas ir tādēļ, ka tiesvedības procesa ietvaros SDKNT tās nav pieejamas trešajām personām, ka šo dokumentu izpaušana atklātu informāciju, kas var kaitēt notiekošās tiesvedības norisei.
86 Turklāt ir jākonstatē, ka Padome gan savos procesuālajos rakstos tiesvedības ietvaros, gan tiesas sēdē it īpaši uzsvēra faktu, ka tā ir apspriedusies ar SDKNT, lai noskaidrotu, kāds ir pieprasīto dokumentu statuss, ņemot vērā šim tribunālam piemērojamos noteikumus par pārskatāmību. Tā Padome iebildumu rakstā norādīja uz apstākli, ka 32 no 40 pieprasītajiem dokumentiem nebija pieejami saskaņā ar SDKNT piemērojamajiem noteikumiem par pārskatāmību, un uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pilnībā ievērojot minētos noteikumus.
87 Treškārt, ir jāatgādina arī, ka iestādei nav saistoša Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktā paredzētā apspriešanās ar trešajām personām, kas nav dalībvalstis, tomēr tā ļauj šai iestādei izvērtēt, vai ir piemērojams šī panta 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums (iepriekš 83. punkta minētais spriedums lietā Terezakis/Komisija, 60. punkts).
88 Tā kā Padome ir pamatojusies vienīgi uz apstākli, ka pieprasītie dokumenti nebija pieejami [sabiedrībai] saskaņā ar noteikumiem par SDKNT darbības pārskatāmību, kuri turklāt apstrīdētajā lēmumā nav skaidri identificēti, lai uzskatītu, ka pastāvēja kaitējuma iespēja tiesvedības aizsardzībai, izskatāmajā lietā ir jāsecina, ka Padome ir uzskatījusi, ka tai ir saistošs vienīgais SDKNT sniegtais izskaidrojums. Tādējādi Padome ir atteikusies no rīcības brīvības, kas tai bija jāīsteno, lai konstatētu to, vai ir piemērojami Regulā Nr. 1049/2001, konkrētāk, tās 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā, paredzētie izņēmumi attiecībā uz piekļuvi dokumentiem (iepriekš 83. punktā minētais spriedums lietā Terezakis/Komisija, 64. punkts).
89 Šāds secinājums ir jo vairāk pamatots tādēļ, ka no vēstuļu apmaiņas starp PĢAP un SDKNT prokuroru vai SDKNT pirmās instances pirmo palātu (skat. iepriekš 72. un 73. punktu) izriet, ka, lai gan tā attiecas uz visiem A. Gotovina, I. Čermaka un M. Markača apsūdzības procesa organizatoriskajiem aspektiem, šīs vēstules pašas par sevi neatklāj citu informāciju, kā vien identificē pierādījumus, kurus SDKNT prokurors var izmantot kā apsūdzības vai attaisnojošus elementus un kuri ir paziņoti A. Gotovina aizstāvībai, neizpaužot šo pierādījumu saturu. Faktiski minētie pierādījumi ir ietverti ziņojumos, attiecībā uz kuriem nav piemērojams Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izņēmums (skat. iepriekš 76. punktu).
90 Līdz ar to, nelemjot par pārējiem [prasības] otrā pamata otrajā daļā ietvertajiem iebildumiem, ne arī par šī paša pamata trešo daļu, ir jāsecina, ka Padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakoties no savas rīcības brīvības, lai izlemtu, vai piekļuve citiem dokumentiem, kas nav ziņojumi, var tikt atteikta kaitējuma iespējas tiesvedības aizsardzībai dēļ.
Par trešo pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzētās kaitējuma iespējas sabiedrības interešu saistībā ar starptautiskajām attiecībām aizsardzībai neesamību
91 Prasītājs apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā izvirzītais arguments par kaitējuma iespēju sabiedrības interešu saistībā ar starptautiskajām attiecībām aizsardzībai ir kļūdains, ņemot vērā dokumentu, kurus tas lūdz izsniegt, raksturu un saturu.
92 Būtībā prasītājs pārmet Padomei, ka tā savu atteikumu viņa lūgumam ir balstījusi uz izņēmumu, kura mērķis ir starptautisko attiecību aizsardzība, lai gan dokumenti, attiecībā uz kuriem tas lūdza piekļuvi, neietilpst šī izņēmuma piemērošanas jomā tādēļ, ka tie ir Padomes lēmumi saistībā ar dokumentu nodošanu SDKNT A. Gotovina procesa ietvaros un visa sarakste, kuru šī procesa ietvaros veikušas Savienības iestādes un SDKNT.
93 Padome apstrīdētajā lēmumā pēc tam, kad bija izvērtējusi, vai pieprasītie dokumenti var kaitēt tiesvedības un juridisko konsultāciju aizsardzībai, izvērtēja, vai pastāv iespēja kaitēt sabiedrības interešu saistībā ar starptautiskajām attiecībām aizsardzībai, kas ir paredzēta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 13. punktā tā uzskatīja, ka “ziņojumu [..], kas pievienoti [PĢAP] vēstulēm SDKNT prokuroram, izpaušana apdraudētu [Savienības] un tās dalībvalstu starptautiskās attiecības ar attiecīgajām Balkānu rietumu valstīm, ciktāl tiktu detalizēti atklāti apsvērumi, vērtējumi un analīze, ar ko dažādie [EKNM] dalībnieki konfidenciāli apmainījušies attiecībā uz situāciju reģionā no politiskā, militārā un drošības viedokļa”. Turpinot Padome norādīja, ka “[š]ī informācija joprojām ir sensitīva, kā to pierāda interese, ko tā izraisa SDKNT notiekošajos procesos”, un ka “attiecīgo dokumentu izpaušana radītu precedentu, kas būtu pretējs Savienības mērķim turpināt tās politiku attiecībā uz Balkānu rietumu [valstīm]”. Apstrīdētā lēmuma 13. punktā tā secināja, ka “ziņojumu konfidencialitāte [bija] izšķirošais faktors, lai pastiprinātu uzticību, dialogu un sadarbību ar reģiona valstīm”.
94 Ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko Padome ir norādījusi iebildumu rakstā un tiesas sēdē, izņēmums, kura mērķis ir aizsargāt sabiedrības intereses saistībā ar starptautiskajām attiecībām, ir minēts vienīgi apstrīdētā lēmuma 13. punktā un ka tas attiecas vienīgi uz ziņojumiem, kas pievienoti pielikumā vēstulēm, ar kurām apmainījušies PĢAP un SDKNT prokurors vai SDKNT pirmās instances pirmā palāta.
95 Attiecībā uz kaitējuma iespēju starptautiskajām attiecībām, pamatojoties uz to, ka dokumentu, kas nav ziņojumi, izpaušana kaitētu Savienības lojālai sadarbībai ar Apvienoto Nāciju Drošības padomes izveidoto SDKNT, ir pilnībā jāpiekrīt, ka apstrīdētā lēmuma 12. un 14. punktā ir minēts lojālas sadarbības jēdziens. Tomēr no minētā lēmuma struktūras neizriet, ka šis jēdziens ir izmantots, lai pamatotu izņēmumu saistībā ar starptautisko attiecību aizsardzību. Lojālā sadarbība apstrīdētā lēmuma 12. punktā ir minēta saistībā ar kaitējuma iespēju SDKNT tiesā notiekošās tiesvedības efektīvai norisei. Apstrīdētā lēmuma 14. punktā Padome uzsver, ka sadarbības pienākums ar SDKNT, kas minēts kā tāds, kas paredzēts atbilstošajās Apvienoto Nāciju Drošības padomes rezolūcijās, esot saistošs visām Savienības dalībvalstīm un ka starptautiskā sadarbība iekļaujoties kopējā ārpolitikā un drošības politikā, kas esot norādīta Līguma par ES 11. panta 1. punktā. Ar šiem apsvērumiem Padome atbildēja uz prasītāja atkārtoto pieteikumu, kurā viņš, izvirzot argumentus, kas būtībā ir identiski tiem, kas minēti iepriekš 50. punktā, apstrīdēja Padomes iespēju atsaukties uz izņēmumu saistībā ar tiesvedības aizsardzību SDKNT notiekošā procesa gadījumā. Turklāt ir jānorāda, ka Padome vienīgi apstrīdētajā lēmumā pirmo reizi ir norādījusi kaitējuma iespēju sabiedrības interešu saistībā ar starptautiskajām attiecībām aizsardzībai.
96 Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jākonstatē, kā to apgalvo prasītājs, ka apstrīdētajā lēmumā vienīgi ziņojumi ietilpst aizsardzības, ko nodrošina Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums, jomā. Tomēr šāds konstatējums nekādi neietekmē minētā lēmuma pamatotību daļā, kurā Padome ir atteikusi piekļuvi minētajiem ziņojumiem. Prasītājs savā prasības pieteikumā nav izvirzījis nevienu pamatu vai nav izvērsis nevienu argumentu, ar kuru tas būtu apgalvojis, ka Padome nav pierādījusi, ka ziņojumu izpaušana var kaitēt izņēmumam saistībā ar starptautisko attiecību aizsardzību, vai ka Padome nav veikusi konkrētu un individuālu ziņojumu vērtējumu.
97 Tādēļ [prasības] trešais pamats katrā ziņā ir jānoraida.
98 Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ daļā, kurā ir atteikta piekļuve tiem dokumentiem, kas nav ziņojumi. Pārējā daļā prasība ir jānoraida, nelemjot ne par tās ceturto pamatu, ne arī apmierinot prasītāja lūgumu par procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kuru tas paudis savā 2010. gada 6. decembra vēstulē.
99 Attiecībā uz lūgumu liegt Padomes pārstāvjiem piedalīties tiesvedībā, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 41. panta 1. punkta otro daļu, ir jākonstatē, ka minētajiem pārstāvjiem veltītie pārmetumi par to, ka tie nav informējuši Vispārējo tiesu par lēmuma Prokurors/Ante Gotovina, Ivan Čermak un Mladlen Markač esamību (iepriekš 18. punkts), izskatāmajā lietā nevar būt pamats, lai liegtu piedalīties tiesvedībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
100 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar šī paša panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
101 Tā kā prasītājam un Padomei spriedums ir daļēji nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tiem segt savus tiesāšanās izdevumus pašiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Eiropas Savienības Padomes 2009. gada 7. decembra lēmumu, ar kuru Ivan Jurašinović atteikta piekļuve lēmumiem par tādu dokumentu nodošanu Starptautiskajam bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālam, kurus tika lūgts izsniegt Ante Gotovina procesā, un visai sarakstei, kas šajā procesā notikusi starp Eiropas Savienības iestādēm un šo tribunālu, tostarp iespējamiem pielikumiem, it īpaši sākotnējiem dokumentu pieprasījumiem, ko iesniedza gan šis tribunāls, gan A. Gotovina advokāti, atcelt daļā, kurā ir atteikta piekļuve sarakstei, kas notikusi starp Padomi un minēto tribunālu, kā arī šai sarakstei pievienotajiem dokumentiem, kas nav Eiropas Kopienu Uzraudzības misijas sagatavotie ziņojumi;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 3. oktobrī.
[Paraksti]