VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
2018. gada 13. jūlijā (*)
Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Regulas (ES) Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 3. punkts – Sviras rādītāja aprēķināšana – ECB atteikums atļaut prasītājai no sviras rādītāja aprēķina izslēgt riska darījumus, kas atbilst noteiktiem nosacījumiem – Regulas (ES) Nr. 575/2013 429. panta 14. punkts – ECB rīcības brīvība – Kļūdas tiesību piemērošanā – Acīmredzama kļūda vērtējumā
Lieta T‑768/16
BNP Paribas, Parīze (Francija), ko pārstāv A. Champsaur un A. Delors, avocats,
prasītāja,
pret
Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv K. Lackhoff, R. Bax, G. Bassani un C. Olivier, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Somijas Republika, ko pārstāv S. Hartikainen, pārstāvis,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un kurā ir lūgts atcelt ECB 2016. gada 24. augusta lēmumu ECB/SSM/2016‑R0MUWSFPU8MPRO8K5P83/136, kas pieņemts saskaņā ar Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 4. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 10. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp., labojumi OV 2013, L 208, 68. lpp., un OV 2013, L 321, 6. lpp.), 429. panta 14. punktu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek] (referents), tiesneši E. Butidžidžs [E. Buttigieg], F. Šalīns [F. Schalin], B. Berke [B. Berke] un M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira],
sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 24. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja BNP Paribas ir Francijas sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kurai ir atļauja darboties kā kredītiestādei. Kā nozīmīga kredītiestāde saskaņā ar Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris) par konkrētu uzdevumu piešķiršanu Eiropas Centrālajai bankai saistībā ar politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 6. panta 4. punktu tā ir pakļauta tiešai Eiropas Centrālās bankas (ECB) prudenciālajai uzraudzībai.
2 2015. gada 1. decembrī prasītāja lūdza ECB atļauju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp., labojumi OV 2013, L 208, 68. lpp., un OV 2013, L 321, 6. lpp.), 429. panta 14. punktu izslēgt no sviras rādītāja aprēķina riska darījumus, ko veido tajā parakstīto regulēto produktu summas, kuras tai ir jānodod Caisse des dépôts et consignations (CDC), kas ir Francijas valsts iestāde.
3 Attiecīgie produkti ir livret A [krājgrāmatiņa A], kas reglamentēta code monétaire et financier français (Francijas Monetārais un finanšu kodekss, turpmāk tekstā – “CMF”) L.221‑1. līdz L.221‑9. pantā, livret d’épargne populaire (LEP) [populārā krājgrāmatiņa], kas reglamentēta CMF L.221‑13. līdz L.221‑17‑2. pantā, un livret de développement durable et solidaire (LDD) [ilgtspējīgas un solidāras attīstības krājgrāmatiņa], kas regulēta CMF L.221‑27. pantā. Saskaņā ar CMF L.221‑5. pantu kvotas daļa no noguldījumiem, kas pieņemti saskaņā ar livret A un LDD, tiek centralizēta CDC pārvaldītā uzkrājumu fondā. Tas pats attiecas uz LEP saskaņā ar CMF R.221‑58. pantu.
4 2016. gada 8. jūnijā ECB nosūtīja prasītājai lēmumprojektu par atteikumu piešķirt pieprasīto atkāpi.
5 2016. gada 7. jūlijā pēc prasītājas lūguma ar ECB pārstāvjiem notika telefonkonference.
6 2016. gada 24. augustā ECB pieņēma lēmumu ECB/SSM/2016‑R0MUWSFPU8MPRO8K5P83/136, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 10. pantu, kā arī Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
7 Lēmumā ECB atteicās no prasītājas sviras rādītāja aprēķina izslēgt riska darījumus ar CDC, ko veido summas, kuras noguldītas saskaņā ar livret A, LDD un LEP un kuras prasītājai bija jānodod CDC.
8 ECB atzina pirmām kārtām, ka Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkta a)–c) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, jo vispirms CDC ir uzskatāma par publiskā sektora struktūru, pēc tam riska darījumi ar CDC tiek apstrādāti prudenciālos nolūkos saskaņā ar minētās regulas 116. panta 4. punktu un visbeidzot prasītājai ir pienākums saskaņā ar livret A, LDD un LEP noguldītos krājnoguldījumus nodot CDC vispārējas nozīmes ieguldījumu finansēšanas nolūkā. ECB būtībā uzsvēra arī, ka šie nosacījumi nav izpildīti attiecībā uz regulēto krājnoguldījumu daļu, attiecībā uz kuru nav pienākuma nodot to CDC neatkarīgi no tās izlietojuma mērķiem.
9 Otrām kārtām ECB uzskatīja, ka no Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkta formulējuma izrietot, ka tai ir rīcības brīvība, kas tai ļauj no sviras rādītāja aprēķina izslēgt vai neizslēgt riska darījumus, kuri atbilst šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem. Būtībā tā uzskatīja, ka, pat ja šie nosacījumi ir izpildīti, var būt tādi prudenciāli iemesli, kas pamato lūguma piešķirt atkāpi saskaņā ar šo tiesību normu noraidīšanu. Šajā ziņā tā atsaucās uz sviras rādītāja ieviešanas mērķi, proti, sniegt vienkāršu un pārskatāmu redzējumu pār kredītiestādes riska darījumu līmeni, kas nav svērts atkarībā no riska, ko rada tās dažādo riska darījumu komponentes, lai tādējādi izvairītos no pārmērīga šo riska darījumu pieauguma salīdzinājumā ar pašu kapitālu.
10 Trešām kārtām ECB uzskatīja, ka summas, ko prasītāja nodevusi CDC, joprojām paliek riska darījumi, kas iekļaujami prasītājas sviras rādītāja aprēķinā. Tā balstījās uz trim motīviem. Pirmais motīvs, ko tā kvalificēja kā “pirmo norādi”, balstījās uz iekasēto krājnoguldījumu grāmatvedības uzskaiti. ECB no apstākļa, ka regulētie krājnoguldījumi bija norādīti prasītājas bilances pasīvos un CDC nodotās summas – attiecīgi CDC bilances aktīvos, secināja, ka tā joprojām ir atbildīga par riska darījumiem, ko veido saņemtie krājnoguldījumi, ieskaitot CDC nodotās summas. Tā piebilda, ka prasītājai saistībā ar regulētajiem krājnoguldījumiem ir jānodrošina operacionālo risku pārvaldība. Otro motīvu veidoja prasītājas līgumiskais pienākums atmaksāt klientu depozītus neatkarīgi no CDC nodoto līdzekļu atmaksājuma prasītājai. Trešais motīvs balstījās uz laikposmu starp prasītājas un CDC pozīciju korekciju līdzsvara atjaunošanas nolūkos. ECB uzskatīja, ka šajā laikposmā prasītāja var būt spiesta izmantot aktīvu ārkārtas pārdošanu, kamēr tā gaida līdzekļu atmaksājumu no CDC. Nobeigumā ECB no šiem motīviem atvedināja, ka līdzekļu nodošanas mehānisms no CDC prasītājai neesot pilnīgs, tā radot prudenciālas bažas, kuras pamato prasītājas lūguma noraidīšanu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
11 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 31. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.
12 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 1. martā, Somijas Republika lūdza atļauju iestāties tiesvedībā ECB prasījumu atbalstam. Ar 2017. gada 2. maija rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs atļāva Somijas Republikai iestāties lietā ECB prasījumu atbalstam un apmierināja prasītājas pieteikumu par konfidencialitāti attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā.
13 2017. gada 15. jūnijā Somijas Republika iesniedza iestāšanās rakstu. Prasītāja savus apsvērumus par to iesniedza paredzētajā termiņā. ECB apsvērumus neiesniedza.
14 Pēc otrās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
15 Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (otrā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu.
16 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausītas 2018. gada 24. aprīļa tiesas sēdē.
17 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 ECB un Somijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
19 Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta d) apakšpunktu ECB ir uzticēts uzdevums “nodrošināt atbilstību 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minētajiem tiesību aktiem, kas nosaka prudenciālās prasības kredītiestādēm tādās jomās kā pašu kapitāls, vērtspapīrošana, lielo riska darījumu limiti, likviditāte, svira un attiecībā uz pārskatu sniegšanu un informācijas publiskošanu par minētajiem jautājumiem”. Turklāt, tā kā prasītāja ir nozīmīga iestāde Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 4. punkta nozīmē, šī uzdevuma izpilde Vienotajā uzraudzības mehānismā ir tieši uzticēta ECB, nevis valsts iestādēm (spriedums, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden-Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 63. punkts).
20 Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktu, “lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus”. Viens no šādiem attiecīgajiem tiesību aktiem ir Regula Nr. 575/2013.
21 Saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktu “kompetentās iestādes var atļaut iestādei izslēgt no riska darījumu vērtības mēra riska darījumus, kuri atbilst visiem turpmāk minētajiem nosacījumiem: a) tie ir riska darījumi ar publiskā sektora struktūru; b) tiem piemēro pieeju, kas ir saskaņā ar 116. panta 4. punktu; c) tie izriet no noguldījumiem, kurus iestādei ir juridisks pienākums nodot a) apakšpunktā minētajai publiskā sektora struktūrai vispārējās nozīmes ieguldījumu finansēšanas nolūkā”.
22 Kā atgādināts iepriekš 8.–10. punktā, ECB ar apstrīdēto lēmumu ir atteikusies apmierināt prasītājas lūgumu saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktu no sviras rādītāja aprēķina izslēgt riska darījumus ar CDC, kurus daļēji veido kā regulētie krājnoguldījumi veiktie depozīti, kas tai ir jānodod CDC. Kaut arī atzīdama, ka šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, ECB uzsvēra, ka riska darījumi ar CDC joprojām veido attiecīgos riska darījumus tās sviras rādītāja aprēķināšanai, ciktāl regulētie krājnoguldījumi balstās uz nepilnīgu nodošanas mehānismu, liekot prasītājai uzņemties risku saistībā ar sviras rādītāju. Lai izdarītu šādu secinājumu, ECB balstījās uz trim motīviem, kas izklāstīti iepriekš 10. punktā.
23 Savas prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus: pirmkārt, kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Regulu Nr. 575/2013, otrkārt, acīmredzamas kļūdas vērtējumā par prudenciālo risku, kas ir saistīts ar regulētajiem krājnoguldījumiem un vērtējumu par sviras risku, kurš ar tiem ir saistīts, un, treškārt, samērīguma principa pārkāpumu.
24 Vispārējā tiesa uzskata, ka ir lietderīgi pirmos divus prasītājas pamatus izvērtēt kopā.
25 Pirmajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 575/2013 interpretācijā, kurai ECB dod priekšroku, ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā. Šajā ziņā tā īpaši apgalvo, ka šāda interpretācija atņem Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktam jebkādu lietderīgo iedarbību.
26 Otrajā pamatā prasītāja pārmet ECB, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, novērtējot prudenciālo risku, kas ir saistīts ar regulētajiem krājnoguldījumiem, un ka tā nav izpildījusi savu pienākumu pārbaudīt visus attiecīgos lietas apstākļus. Konkrēti, prasītāja sava pamata otrajā daļā apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma motīvs par laikposmu starp noguldījumu izņemšanu un CDC garantiju par tiem neattiecas uz sviras risku, bet gan tikai uz likviditātes risku. Prasītājas ieskatā vienīgais risks, kam tiktu pakļauta kredītiestāde, būtu nodrošināt saviem klientiem naudas līdzekļus, kas atbilst tādu noguldījumu naudas summai, kas tiek izņemta šajā dažu dienu laikposmā, iekams tās faktisko segumu nodrošina CDC. Tā piebilst, ka visu riska darījumu ar CDC ņemšana vērā sviras rādītāja aprēķinā, lai gan aplūkojamais laikposms attiecas vienīgi uz nenokārtoto regulēto krājnoguldījumu neto variācijām, ir acīmredzami kļūdaina. Prasītāja vēl atgādina, ka Eiropas Banku iestāde (EBI) 2015. gada 15. decembra ziņojumā ir secinājusi, ka regulētajiem krājnoguldījumiem ir niecīgs likviditātes risks.
27 ECB, kuru atbalsta Somijas Republika, apgalvo, ka šie divi pamati nav pamatoti. Tā atgādina tādas pārbaudes robežas, ko Vispārējā tiesa var veikt attiecībā uz rīcības brīvības izmantošanu, un piebilst, ka Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkts kā izņēmums ir jāinterpretē šauri. Tā būtībā secina, ka attiecībā uz šīs tiesību normas interpretāciju nozīme ir šīs regulas vispārējiem mērķiem saistībā ar sviras rādītāju, nevis pašiem šīs regulas 429. panta 14. punkta mērķiem. Šajā ziņā tā uzsver, ka sviras rādītāja mērķis ir tāds, lai šis rādītājs tiktu noteikts neatkarīgi no jebkāda riska svēruma.
28 Atbildot uz pirmo pamatu, ECB īpaši apgalvo, ka, ciktāl tā ir rīkojusies savas rīcības brīvības ietvaros, tā Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktam nav atņēmusi tā lietderīgo iedarbību. Turklāt ECB atgādina, ka Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkts ir formulēts abstrakti un nav domāts piemērošanai tikai Francijas regulētajiem krājnoguldījumiem. Tā piebilst, ka, ieviešot šo tiesību normu, likumdevējs neesot paredzējis precīzu rezultātu, proti, noteiktu riska darījumu automātisku izslēgšanu no sviras rādītāja aprēķina. Turklāt Regulas Nr. 575/2013 95. apsvērums liecinot par likumdevēja nodomu pievērst īpašu uzmanību bankām, kurām ir specifisks uzņēmējdarbības modelis, nevis par konkrētu produktu izslēgšanu.
29 Atbildot uz otro pamatu, ECB īpaši apgalvo, ka laikposms, kas šķir noguldījumu izņemšanu no prasītājas un to segumu CDC, rada papildu sviras risku. Tā uzsver, ka, tā kā prasītāja šajā laikposmā nevar vērsties pie CDC, ja tā saskaras ar regulēto krājnoguldījumu masveida izņemšanu, tā varētu tikt mudināta samazināt savu sviru piespiedu pārdošanas ceļā, kas varētu radīt būtiskus zaudējumus, un tas atbilstot pārmērīga sviras riska scenārijam, kurš ir definēts Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 94. apakšpunktā. Būtībā tā uzskata, ka, lai arī šis pārmērīgas sviras risks sākas ar likviditātes nepietiekamību, tas atšķiras tādējādi, ka tas balstās uz parādu finansētu riska darījumu relatīvo nozīmi salīdzinājumā ar kredītiestādes pašu kapitālu. Tādējādi apstrīdētajā lēmumā likviditātes risks neesot sajaukts ar pārmērīgu sviras risku. Tā piebilst, ka sviras rādītājs ir paredzēts, lai novērstu kredītiestādes finansējuma avotu pārmērīgu orientēšanu uz parādu, un tas veido “pēdējo prudenciālās drošības tīklu”.
30 Tā kā ECB ir rīcības brīvība un līdz ar to plaša novērtējuma brīvība, izvēloties piešķirt vai nepiešķirt Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktā paredzēto atkāpi, un to prasītāja neapstrīd, Vispārējās tiesas veicamā pārbaude par apstrīdētā lēmuma motīvu pamatotību nedrīkst to mudināt ECB vērtējumu aizstāt ar savējo, bet gan šādas pārbaudes mērķis ir pārliecināties, ka apstrīdētais lēmums nav balstīts uz materiāli neprecīziem faktiem un ka tajā nav pieļauta neviena kļūda tiesību piemērošanā, ne arī acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 6. februāris, CEEES un Asociación de Gestores de Estaciones de Servicio/Komisija, T‑342/11, EU:T:2014:60, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka gadījumos, kad iestādēm ir šāda novērtējuma brīvība, Savienības tiesību sistēmas sniegto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo būtiskāka nozīme. Viena no Savienības tiesību sistēmā sniegtajām garantijām administratīvajos procesos it īpaši ir labas pārvaldības princips, kas ir piesaistīts kompetentās iestādes pienākumam rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus būtiskos lietas apstākļus (spriedumi, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts, un 2012. gada 29. marts, Komisija/Igaunija, C‑505/09 P, EU:C:2012:179, 95. punkts).
32 Tā kā apstrīdētajā lēmumā ECB ir balstījusies uz trim motīviem, ir jāizvērtē katra motīva tiesiskums.
Par apstrīdētā lēmuma 2.3.3. punkta i) un ii) apakšpunktā minēto motīvu tiesiskumu
33 Apstrīdētā lēmuma 2.3.3. punkta i) apakšpunktā ECB ir pamatojusi savu izvēli nepiešķirt pieprasīto atkāpi, motivējot to tādējādi, ka regulēto krājnoguldījumu grāmatvedības uzskaite veido pirmo norādi par to, ka riska darījumus ar CDC joprojām sedz prasītāja. Tā šajā ziņā ir uzsvērusi, ka regulētie krājnoguldījumi tiek norādīti prasītājas bilances pasīvos un ka riska darījumi ar CDC tiek norādīti šīs bilances aktīvos. Tā turklāt ir konstatējusi, ka prasītāja ir atbildīga par operacionālo risku pārvaldību saistībā ar regulēto krājnoguldījumu iekasēšanu.
34 ECB savos rakstveida apsvērumos atgādina, ka regulēto krājnoguldījumu grāmatvedības uzskaite apstrīdētajā lēmumā ir pieminēta tikai kā “pirmā norāde” par to, ka riska darījumus ar CDC joprojām sedz prasītāja, un apgalvo, ka nav uz to balstījusies, lai atteiktu pieprasīto atkāpi. Tomēr no apstrīdētā lēmuma vispārējās struktūras izriet, ka minētā lēmuma 2.3.3. punkta i) apakšpunktā atrodamie paskaidrojumi veido vienu no motīviem, uz kuriem ECB ir pamatojusies, lai secinātu, ka summas, kuras prasītāja nodod CDC, saglabājas kā attiecīgie riska darījumi, kas ņemami vērā prasītājas sviras rādītāja aprēķinā. Līdz ar to ir jāpārbauda šī motīva tiesiskums.
35 Apstrīdētā lēmuma 2.3.3. punkta ii) apakšpunktā ECB ir uzsvērusi, ka prasītājai ir līgumisks pienākums atmaksāt klientu depozītus neatkarīgi no CDC nodoto līdzekļu atmaksājuma prasītājai un ka šāds pienākums ir arī gadījumā, ja CDC un Francijas valsts maksājuma saistības neizpilda. Tā ir piebildusi, ka gan riska darījumu ar CDC apjoms, gan apstāklis, ka šie riska darījumi var netikt ņemti vērā saskaņā ar citām prudenciālajām prasībām, pamato, ka tie tiek iekļauti sviras rādītāja aprēķinā.
36 Tādējādi, pamatojoties uz šādu motīvu, ECB ir uzskatījusi, ka riska darījumi ar CDC ir vērā ņemami prasītājas sviras rādītāja aprēķinā, jo prasītājai ir pienākums atmaksāt noguldītājiem summas, kuras tai ir jānodod CDC, tostarp gadījumā, ja CDC prasītājai šīs summas nespētu atmaksāt.
37 Būtu jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā uzsvērtais vienīgais tādas situācijas piemērs, kad CDC nespētu minētās summas atmaksāt, būtu tad, ja Francijas valsts neizpildītu maksājuma saistības. Iztaujāta tiesas sēdē, ECB apstiprināja, ka tas bijis vienīgais gadījums, kuru tā apsvērusi.
38 Pirmā pamata kontekstā prasītāja pārmet ECB, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, laupot Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktam lietderīgo iedarbību.
39 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī, īstenojot rīcības brīvību, kas ECB ir atzīta Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktā, tā var brīvi piešķirt vai nepiešķirt šajā tiesību normā paredzēto atkāpi, šī brīvība ir jāizmanto ar nosacījumu, ka netiek pārkāpti šīs atkāpes mērķi un šai atkāpei netiek laupīta tās lietderīgā iedarbība (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 15. decembris, Nemec, C‑256/15, EU:C:2016:954, 48. un 49. punkts un tajos minētā judikatūra).
40 Lai izvērtētu iepriekš 33. un 35. punktā minēto motīvu tiesiskumu un atbildētu uz pirmo prasītājas pamatu, vispirms ir jāidentificē Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkta mērķi. Ciktāl tas attiecas uz iespēju noteiktus riska darījumus izslēgt no kredītiestāžu sviras rādītāja aprēķina, būtiski ir gan sviras rādītāja ieviešanas mērķi, gan konkrēti Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkta mērķi.
41 Pirmām kārtām, attiecībā uz sviras rādītāja ieviešanas mērķiem apvienojumā ar kredītiestāžu pienākumu publiskot savu sviras rādītāju un iespējami, galu galā, ievērot noteiktus sviras rādītāja līmeņus no Regulas Nr. 575/2013 90. apsvēruma izriet, ka likumdevēja nodoms bija atturēt kredītiestādes no pārmērīgas sviras veidošanas. No šī regulas apsvēruma, kā arī no definīcijām, kas ietvertas 4. panta 1. punkta 93) un 94) apakšpunktā, izriet, ka pārmērīga svira attiecas uz situāciju, kurā kredītiestāde pārāk lielu savu ieguldījumu daļu finansē ar parādu palīdzību, nevis ar pašu kapitālu. Līdz ar to pastāv risks, ka kredītiestādei nebūtu pietiekami daudz pašu kapitāla, lai segtu prasījumus atmaksāt tās parādus, un tad tai būtu steidzami jāpārdod noteikti savi aktīvi. Sviras līmeņa steidzama samazinājuma negatīvās sekas finanšu krīzes laikā Regulas Nr. 575/2013 90. apsvērumā ir izklāstītas šādi: “tas palielināja lejupējo spiedienu uz aktīvu cenām, radot turpmākus zaudējumus iestādēm, un šie zaudējumi savukārt izraisīja iestāžu pašu kapitāla turpmāku samazināšanos[;] galīgais šīs negatīvās tendences rezultāts bija kredītresursu pieejamības samazināšanās reālajai ekonomikai, kā arī dziļāka un ilgstošāka krīze”.
42 Šajā sakarā sviras rādītājs sniedz vērtējumu par kredītiestādes pašu kapitāla līmeni salīdzinājumā ar tās riska darījumiem neatkarīgi no katra šāda riska darījuma riska līmeņa ņemšanas vērā. Tas izriet no Regulas Nr. 575/2013 91. apsvēruma, kurā ir uzsvērts, ka “uz risku balstītas pašu kapitāla prasības [..] vien nepietiek, lai novērstu to, ka iestādes uzņemas pārmērīgas un neilgtspējīgas sviras risku”, kā arī no Bāzeles komitejas darba, uz kuru ir atsauce Regulas Nr. 575/2013 92. un 93. apsvērumā. Patiešām, Bāzeles komitejas publikācijā par “Bāzele III” vienošanos, kas ir iesniegta iebildumu raksta pielikumā, sviras rādītājs ir iecerēts kā “vienkāršs, pārskatāms rādītājs, kas nav balstīts uz risku un kas ir kalibrēts, lai ticami papildinātu uz risku balstītās pašu kapitāla prasības”. Šis sviras rādītāja svēruma trūkums atkarībā no riska ir atspoguļots tā aprēķināšanas metodoloģijas aprakstā, kas ir ietverts Regulas Nr. 575/2013 429. panta 2. punktā. Tajā ir precizēts, ka sviras rādītāju aprēķina “kā iestādes kapitāla mēru, dalītu ar šīs iestādes kopējās riska darījumu vērtības mēru un ko izsaka kā procentuālu attiecību”. Tajā nav minēts nekāds svērums atkarībā no riska darījumu riska pakāpes.
43 Tomēr ir jākonstatē, ka šis mērķis nav absolūts, jo Regulā Nr. 575/2013 ir paredzēta iespēja, ka daži sevišķi zema riska profila darījumi tiek atspoguļoti attiecīgo kredītiestāžu sviras rādītāja aprēķinā.
44 Tas ir pausts, pirmkārt, Regulas Nr. 575/2013 95. apsvērumā, kurā ir precizēts, ka, “pārskatot sviras rādītāja ietekmi uz dažādiem uzņēmējdarbības modeļiem, īpašu uzmanību vajadzētu pievērst tiem uzņēmējdarbības modeļiem, kas tiek uzskatīti par tādiem, kuri saistīti ar zemu risku, piemēram, hipotekārajiem aizdevumiem un specializētiem aizdevumiem reģionālo pašvaldību, vietējo pašpārvalžu vai publiskā sektora struktūrām”. Šis nodoms ir ierakstīts minētās regulas 511. pantā, kura nosaukums ir “Svira” un no kura būtībā izriet, ka ziņojumā, kas Eiropas Banku iestādei (EBI) ir jānosūta Komisijai, lai tā vajadzības gadījumā varētu lemt par priekšlikumu likumdevējam ieviest obligātu atbilstošu līmeņu skaitu sviras rādītājam, ir jāiekļauj informācija “par tādu uzņēmējdarbības modeļu identificēšanu, kas atspoguļo iestāžu vispārējos riska profilus, un par sviras rādītāja diferencētu līmeņu ieviešanu šiem uzņēmējdarbības modeļiem”.
45 Otrkārt, tas izpaužas tādējādi, ka ar Deleģēto regulu 2015/62, kas pieņemta saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 456. panta 1. punkta j) apakšpunktu, pēdējā minētajā regulā tika iekļauts 429. panta 14. punkts, kurā ir paredzēta iespēja noteiktus riska darījumus izslēgt no sviras rādītāja aprēķina.
46 Otrām kārtām, attiecībā uz Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkta iekļaušanas mērķiem ir jānorāda, ka saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/62 12. apsvērumu ar šo regulu ieviestajiem grozījumiem “vajadzētu panākt iestāžu atklāto sviras rādītāju labāku salīdzināmību un palīdzēt iestādēm izvairīties no tirgus dalībnieku maldināšanas attiecībā uz iestāžu reālo aizņemto līdzekļu īpatsvaru”.
47 Kā izriet no Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkta teksta, kas atgādināts šā sprieduma 19. punktā, šī tiesību norma ir piemērojama tikai tad, ja ir izpildīti trīs nosacījumi. Vispirms no sviras rādītāja aprēķina var tikt izslēgti riska darījumi, kas attiecas uz publiskā sektora struktūru. Tad tie ir jāapstrādā saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 116. panta 4. punktu. Visbeidzot šiem riska darījumiem ir jāizriet no noguldījumiem, kurus iestādei ir juridisks pienākums nodot publiskā sektora struktūrai, lai finansētu vispārējas nozīmes ieguldījumus.
48 Tātad ir jākonstatē, ka ar šo atkāpi Komisija, saskaņojot to ar likumdevēju, ir paredzējusi iespēju, ka tādi kredītiestādes riska darījumi ar publiskā sektora struktūrām, kuriem valsts garantijas dēļ ir tikpat zems riska līmenis kā riska darījumiem ar šo valsti un kuri neatbilst kredītiestādes ieguldīšanas izvēlei – ciktāl kredītiestādei ir pienākums nodot attiecīgās summas –, nav būtiski sviras rādītāja aprēķināšanai un tāpēc tie var tikt izslēgti.
49 Proti, Regulas Nr. 575/2013 116. panta 4. punktā ir paredzēts, ka “izņēmuma gadījumos riska darījumus ar publiskā sektora struktūrām var pielīdzināt riska darījumiem ar centrālo valdību, reģionālo pašvaldību vai vietējo pašpārvaldi, kuras jurisdikcijā šīs struktūras atrodas, ja pēc šajā jurisdikcijā esošo kompetento iestāžu ieskatiem riska ziņā nepastāv atšķirības starp šādiem riska darījumiem, jo centrālā valdība, reģionālā pašvaldība vai vietējā pašpārvalde ir sniegusi atbilstīgu garantiju”. Šī tiesību norma ir jālasa saistībā ar minētās regulas 114. panta 4. punktu, kurā ir precizēts, ka “riska darījumiem ar dalībvalstu centrālajām valdībām un centrālajām bankām, kuri denominēti un finansēti centrālās valdības un centrālās bankas dalībvalsts valūtā, piešķir 0 % riska pakāpi”. Tādēļ Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkts attiecas vienīgi uz riska darījumiem, kuriem, īstenojot pašu kapitāla prasību aprēķina standartizēto pieeju, tiek piešķirta 0 % riska pakāpe.
50 Tā rezultātā Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkta īstenošana nozīmē divu mērķu saskaņošanu, – no vienas puses, ievērot sviras rādītāja loģiku, kas nozīmē, ka rādītāja aprēķinā ir iekļaujams kredītiestādes kopējās riska darījumu vērtības mērs bez svēruma atkarībā no riska pakāpes, un, no otras puses, ņemt vērā Komisijas mērķi, kas ir saskaņots ar likumdevēju un saskaņā ar kuru vajadzības gadījumā noteikti riska darījumi, kuriem ir sevišķi zems riska profils un kuri neizriet no kredītiestādes ieguldījumu izvēles, nav būtiski sviras rādītāja aprēķinā un var tikt no tā izslēgti.
51 Šajā ziņā ir jānorāda, ka kompetento iestāžu rīcības brīvības atzīšana saistībā ar Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkta īstenošanu ļauj tām izšķirties starp šiem diviem mērķiem, ievērojot katra atsevišķa gadījuma īpatnības.
52 No tā katrā ziņā ir atvedināms, ka ECB uz motīviem, kuri praksē Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktā piedāvāto iespēju padara gandrīz nepiemērojamu, nevar pamatoties, nelaupot šai tiesību normai tās lietderīgo iedarbību un nepārkāpjot tās ieviešanas mērķus (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 11. decembris, Stichting Centraal Begeleidingsorgaan voor de Intercollegiale Toetsing, C‑407/07, EU:C:2008:713, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 2.3.3. punkta i) apakšpunktā minēto motīvu katrā ziņā ir jākonstatē, ka ECB uz tā pamata Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktā paredzētās atkāpes piemērošanu prasītājas riska darījumiem ar CDC ir izslēgusi, balstoties uz apsvērumiem, kas ir raksturīgi riska darījumiem, uz kuriem šī tiesību norma attiecas.
54 Tas pirmām kārtām attiecas uz apsvērumu, kas ir atvedināts no fakta, ka prasītājas riska darījumi ar CDC ir norādīti tās grāmatvedības bilances aktīvos.
55 Riska darījums Regulas Nr. 575/2013 5. panta 1. punktā ir definēts kā “aktīvs vai ārpusbilances postenis”. Līdz ar to šī definīcija katrā ziņā ietver elementus, kas ir norādīti kredītiestādes bilances aktīvos. Turklāt, tā kā Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkta c) apakšpunkts attiecas uz riska darījumiem, kas izriet no noguldījumiem, kurus iestādei ir juridisks pienākums nodot publiskā sektora struktūrai, lai finansētu vispārējas nozīmes ieguldījumus, tas attiecas uz riska darījumiem, kas pēc savas būtības parasti tiek norādīti kredītiestādes bilancē, nevis veido tās ārpusbilances elementus.
56 Līdz ar to, tā kā riska darījumi, attiecībā uz kuriem Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktā ir paredzēta iespēja neņemt tos vērā kredītiestādes sviras rādītāja aprēķinā, pēc savas būtības parasti tiek norādīti minētās kredītiestādes bilances aktīvos, apsvērums, kas ir atvedināts no apstākļa, ka riska darījumi ar CDC ir norādīti prasītājas bilances aktīvos, nevar lietderīgi pamatot atteikumu piešķirt pieprasīto atkāpi.
57 Analogu iemeslu dēļ tas pats otrām kārtām attiecas uz apsvērumu, kas ir atvedināts no apstākļa, ka minētie riska darījumi veido daļu no summām, kas pie prasītājas ir noguldītas kā regulētie krājnoguldījumi, kuri paliek tās bilances pasīvos. Šajā ziņā pietiek vien uzsvērt, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkta c) apakšpunktā lietotos terminus, šis apstāklis nevis liedz piemērot šo tiesību normu, bet gan ir viens no tās īstenošanas nosacījumiem.
58 Tāds pats secinājums trešām kārtām ir attiecināms uz ECB uzsvērto apstākli, ka prasītāja uzņemas operacionālo risku saistībā ar regulētajiem krājnoguldījumiem. Tas Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 52) apakšpunktā ir definēts kā “iespēja ciest zaudējumus nepilnīgu vai prasībām neatbilstošu iekšējo procesu norises, cilvēku un sistēmu darbības vai arī ārējo apstākļu ietekmes dēļ, un tas ietver juridisko risku”. Tā kā Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkts attiecas uz riska darījumiem, kas veido daļu no attiecīgajā kredītiestādē noguldītajiem depozītiem, šīs tiesību normas loģikai ir raksturīgi tas, ka prasītāja uzņemas operacionālo risku saistībā ar attiecīgajiem noguldījumiem.
59 Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 2.3.3. punkta ii) apakšpunktā minēto motīvu būtu jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkta a) un b) apakšpunktu “kompetentās iestādes var atļaut iestādei izslēgt no riska darījumu vērtības mēra riska darījumus, kuri atbilst visiem turpmāk minētajiem nosacījumiem: a) tie ir riska darījumi ar publiskā sektora struktūru; b) tiem piemēro pieeju, kas ir saskaņā ar 116. panta 4. punktu [..]”.
60 Kā izriet no šā sprieduma 47.–49. punkta, Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktā minētā atsauce uz šīs regulas 116. panta 4. punktu, lasot to kopā ar tās 114. panta 4. punktu, pauž likumdevēja vēlmi, lai riska darījumi ar publiskā sektora struktūrām, kuriem valsts garantijas dēļ ir tāda paša līmeņa risks kā riska darījumiem ar šo valsti, iespējami varētu netikt ņemti vērā sviras rādītāja aprēķinā.
61 Tā kā Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkts attiecas tikai uz riska darījumiem ar publiskā sektora struktūrām, kam ir valsts garantija, atteikums, kas ir pamatots ar principiālu apsvērumu, ka valsts var nonākt maksājuma saistību neizpildes situācijā, neveicot šādas iespējamības varbūtības analīzi attiecībā uz minēto valsti, Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktā paredzētās iespējas piemērojamību praksē padarītu gandrīz neiespējamu.
62 Taču ir jākonstatē, ka, lai secinātu, ka prasītājai varētu nākties noguldītājiem atmaksāt CDC nodotās summas, lai gan CDC šīs summas nav atmaksājusi prasītājai, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka ECB ir uzsvērusi vienīgi Francijas valsts maksājuma saistību neizpildes iespējamību, neizvērtējot tās varbūtību.
63 Turklāt, tā kā ECB tā rezultātā nav pārbaudījusi Francijas valsts maksājuma saistību neizpildes varbūtību, arī apstrīdētā lēmuma 2.3.3. punkta ii) apakšpunktā uzsvērtais prasītājas riska darījumu ar CDC apjoms pats par sevi nevar pamatot šo riska darījumu ņemšanu vērā sviras rādītāja aprēķinā. Minētajam apjomam varētu būt nozīme tikai gadījumā, ja Francijas valsts veiktas maksājuma saistību neizpildes dēļ prasītāja nevarētu atgūt no CDC summas, kuras nodotas kā regulētie krājnoguldījumi, un tad tai būtu jāveic aktīvu piespiedu pārdošana.
64 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 2.3.3. punkta i) un ii) apakšpunktā minētie motīvi izraisa Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktā paredzētās atkāpes lietderīgās iedarbības noliegšanu, jo tie izslēdz tās piemērojamību, pamatojoties uz elementiem, kas ir raksturīgi minētajā pantā paredzētajiem riska darījumiem.
65 Šo secinājumu neatspēko ECB argumentācija un īpaši tās uzsvērtais, ka riska darījumi ar CDC neesot būtiski atšķirīgi no riska darījumiem, kas veido sviru, jo šie aktīvi tiek finansēti ar parādu pret noguldītājiem, kas prasītājai ir tiem jāatmaksā pēc pieprasījuma. Šajā ziņā pietiek vien uzsvērt, ka – atšķirībā no citiem riska darījumiem – likumdevējs attiecībā uz riska darījumiem, kas atbilst Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktā minētajiem nosacījumiem, ir paredzējis iespēju tos neiekļaut sviras rādītāja aprēķinā un ECB šo iespēju nevar automātiski izslēgt.
66 Tas pats attiecas uz norādi, ka valsts garantija saistībā ar riska darījumiem ar CDC nepadara tos par nenozīmīgiem attiecībā uz prasītājas sviras rādītāja aprēķinu, jo tā ir domāta tāda vērtējuma sniegšanai, kas nav balstīts uz katra prasītājas riska darījuma riska līmeni, un ka arī valstis var tikt pakļautas maksātspējas riskiem. Tā kā likumdevējs ir iecerējis, lai tādi riska darījumi ar publiskā sektora struktūrām, kas atbilst Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktā paredzētajiem nosacījumiem, galu galā varētu netikt ņemti vērā sviras rādītāja aprēķinā, ECB, īstenojot savu rīcības brīvību, ar sviras rādītāja ieviešanu saistītie mērķi ir jāsaskaņo ar Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punkta mērķiem. Tomēr iepriekš 60.–62. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šāds nebija šis gadījums, jo ECB nepamatojās uz Francijas valsts maksājuma saistību neizpildes varbūtības novērtējumu, bet gan pieņēma pamatojumu, faktiski izslēdzot jebkādu iespēju apmierināt pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktu.
67 No iepriekš izklāstītā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 2.3.3. punkta i) un ii) apakšpunktā minētajos motīvos ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.
Par apstrīdētā lēmuma 2.3.3. punkta iii) apakšpunktā minētā motīva tiesiskumu
68 Apstrīdētā lēmuma 2.3.3. punkta iii) apakšpunktā ECB ir atsaukusies uz laikposmu, kas nošķir attiecīgi prasītājas un CDC pozīciju korekciju. ECB no tā būtībā ir secinājusi, ka prasītāja varētu būt spiesta izmantot aktīvu ārkārtas pārdošanu, kamēr tā gaida līdzekļu atmaksājumu no CDC.
69 Otrajā pamatā prasītāja norāda, ka minētais motīvs ir acīmredzami kļūdains. Turklāt šā pamata ietvaros tā pārmet ECB, ka tā nav ņēmusi vērā regulēto krājnoguldījumu īpatnības.
70 Būtu jāuzsver, ka saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 94) apakšpunkta definīciju pārmērīgas sviras risks ir “risks, kas rodas no iestādes neaizsargātības, kuru izraisījusi faktiska vai iespējama svira tās finansējuma struktūrā, kuras dēļ var būt nepieciešami neparedzēti korektīvi pasākumi attiecībā uz uzņēmējdarbības plānu, tostarp finanšu grūtību izraisīta aktīvu pārdošana, kas varētu radīt zaudējumus, vai atlikušo aktīvu vērtības korekcijas”.
71 No tā ir secināms, ka pārmērīgas sviras riski veidojas likviditātes nepietiekamības situācijā. Proti, lai iegūtu likviditāti, kredītiestādei var nākties veikt pasākumus, kas nav paredzēti uzņēmējdarbības plānā, tostarp veikt finanšu grūtību izraisītu aktīvu pārdošanu, kura, kā tas ir atgādināts Regulas Nr. 575/2013 90. apsvērumā, rada šīs regulas 4. panta 1. punkta 94) apakšpunktā paredzētās sekas.
72 Tā kā pārmērīgas sviras negatīvās sekas izpaužas likviditātes nepietiekamības gadījumā, prasītājas uzsvērtais apstāklis, ka laikposms starp tās un CDC pozīciju korekciju attiecas uz likviditātes risku, nemazina šī laikposma nozīmi vērtējumā par risku, kas ir saistīts ar tās sviras rādītāju.
73 Tomēr būtu jānorāda, ka ECB pati atzīst, ka šis korekcijas laikposms nav likviditātes riska cēlonis vērtējumā par likviditātes seguma prasībām, kas ir noteiktas Regulas Nr. 575/2013 412. pantā un Komisijas Deleģētajā regulā (ES) 2015/61 (2014. gada 10. oktobris), ar ko papildina Regulu Nr. 575/2013 attiecībā uz likviditātes seguma prasību kredītiestādēm (OV 2015, L 11, 1. lpp.). Šajā ziņā tā savos procesuālajos rakstos ir pieminējusi atļauju, ko tā ir piešķīrusi Francijas kredītiestādēm, kuras ir lūgušas piemērot Deleģētās regulas 2015/61 26. pantu, tādējādi ļaujot tām veikt savstarpēju ieskaitu starp ienākošajām un izejošajām naudas plūsmām saistībā ar regulētajiem krājnoguldījumiem, aprēķinot likviditātes rādītāju.
74 Būtu jāuzsver, ka Deleģētā regula 2015/61 tika pieņemta, lai papildinātu Regulu Nr. 575/2013, kuras 412. panta 1. punktā ir precizēts, ka “iestādes tur likvīdus aktīvus, kuru vērtību summa sedz likviditātes izejošajās naudas plūsm[ā]s mīnus ienākošās naudas plūsmas spriedzes apstākļos, lai nodrošinātu, ka iestādes uztur likviditātes rezervju līmeņus, kas ir pietiekami, lai risinātu jebkādu nelīdzsvarotību starp likviditātes ienākošajām un izejošajām naudas plūsmām ārkārtīgas spriedzes apstākļos trīsdesmit dienu laikposmā, [un ka] spriedzes apstākļos iestādes var izmantot savus likvīdos aktīvus, lai segtu neto likviditātes izejošajās naudas plūsm[ā]s”.
75 Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/61 26. pantu “Izejošās naudas plūsmas ar savstarpēji atkarīgām ienākošajām naudas plūsmām”, “ja ir saņemts kompetentās iestādes iepriekšējs apstiprinājums, kredītiestādes var aprēķināt likviditātes izejošās naudas plūsmas, no tām atskaitot savstarpēji atkarīgas ienākošās naudas plūsmas, kuras atbilst visiem šādiem nosacījumiem: a) savstarpēji atkarīgās ienākošās naudas plūsmas ir tieši saistītas ar izejošajām naudas plūsmām, un tās neietver 3. nodaļā paredzētās likviditātes ienākošo naudas plūsmu aprēķināšanā; b) savstarpēji atkarīgās ienākošās naudas plūsmas izriet no juridiskām, regulatīvām vai līgumiskām saistībām; c) savstarpēji atkarīgās ienākošās naudas plūsmas atbilst vienam no šādiem nosacījumiem: i) tās obligāti rodas pirms izejošajām naudas plūsmām; ii) tās tiek saņemtas 10 dienu laikā, un tās garantē kādas dalībvalsts centrālā valdība”.
76 Ir jākonstatē, ka šī tiesību norma ļauj kompetentajām iestādēm – līdz ar to ECB, īstenojot uzraudzības uzdevumus, kas tai ir uzticēti ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta d) apakšpunktu, – kompensēt savstarpēji atkarīgās ienākošās un izejošās naudas plūsmas, ja dalībvalsts centrālās valdības garantijas esamības un to starpā esošā īsā laikposma dēļ tā uzskata, ka minētais laikposms nav likviditātes riska cēlonis.
77 No tā loģiski ir secināms, ka ECB veiktā Deleģētās regulas 2015/61 26. panta piemērošana savstarpēji atkarīgajām ienākošajām un izejošajām naudas plūsmām saistībā ar riska darījumiem ar CDC ir pielīdzināma ECB atzinumam, ka starp tām esošais laikposms nav likviditātes riska cēlonis.
78 Šo secinājumu par tāda likviditātes riska neesamību, ko izraisa minētais korekcijas laikposms, turklāt apstiprina EBI 2015. gada 15. decembra ziņojums par neto stabila finansējuma prasībām saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 510. pantu, uz kuru prasītāja atsaucas savā prasības pieteikumā. Šajā ziņojumā EBI uzskata, ka tad, ja bankām ir pienākums iepriekš noteiktu regulēto depozītu daļu nodot īpašiem valsts kontrolētiem fondiem, kas izsniedz aizdevumus vispārējas nozīmes operācijām, ja ienākošās un izejošās naudas plūsmas tiek kompensētas vismaz reizi mēnesī un ja valsts fondiem ir juridisks pienākums atmaksāt bankai līdzekļus gadījumā, ja samazinās regulēto depozītu summa konstatētas līdzekļu izņemšanas dēļ, tad likviditātes riska nav.
79 Tā kā iepriekš 70. punktā izklāstīto iemeslu dēļ riski saistībā ar pārmērīgas sviras situāciju īstenojas likviditātes nepietiekamības gadījumā, ECB principiālā nostāja, ka attiecīgais korekcijas laikposms varētu veicināt tādu risku rašanos, kas ir saistīti ar pārmērīgu sviru, kaut arī tā neveido likviditātes risku, šīs nostājas vispārīguma dēļ ir jāuzskata par acīmredzami kļūdainu.
80 Proti, aplūkojamajam korekcijas laikposmam attiecībā uz sviras risku, bet ne uz likviditātes risku, varētu būt nozīme vienīgi tādā gadījumā, ja ar regulētajiem krājnoguldījumiem saistītā depozītu izņemšana būtu tik liela, ka tā pārsniegtu “ārkārtīgas spriedzes apstākļus”, kas ir paredzēti likviditātes rādītāja aprēķināšanā saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 412. panta 1. punktu.
81 Taču šādas iespējamības ņemšana vērā, lai noraidītu prasītājas lūgumu, nedrīkst notikt, ECB padziļināti nepārbaudot regulēto krājnoguldījumu pazīmes. Šādai pārbaudei it īpaši būtu jārosina ECB pārliecināties, vai, ņemot vērā šīs pazīmes – īpaši ar regulētajiem krājnoguldījumiem saistīto valsts garantiju –, ir iedomājams, ka regulēto krājnoguldījumu izņemšana varētu būt tik apjomīga un pēkšņa, ka prasītāja būtu spiesta izmantot Regulas Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 94) apakšpunktā paredzētos pasākumus bez iespējas sagaidīt līdzekļu pārskaitījumus no CDC, pamatojoties uz pozīciju korekciju.
82 Iepriekš 50. un 51. punktā izklāstīto iemeslu dēļ, tieši ievērojot katra gadījuma īpatnības, ECB, īstenojot Regulas Nr. 575/2013 429. panta 14. punktu, ir jāizšķiras starp sviras rādītāja mērķiem un iespējamību, ka noteikti riska darījumi, kas atbilst minētajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem, varētu tikt izslēgti no šī sviras rādītāja aprēķina. Šāds pienākums izvērtēt regulēto krājnoguldījumu īpatnības izriet arī no iepriekš 31. punktā minētās judikatūras.
83 Tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ECB nav veikusi padziļinātu pārbaudi par regulēto krājnoguldījumu pazīmēm, bet vienīgi abstrakti uzsvērusi riskus, kas ir saistīti ar laikposmu, kāds ir starp prasītājas un CDC pozīciju korekciju.
84 Līdz ar to ECB, šādi rīkojoties, nav izpildījusi tās pienākumu saskaņā ar iepriekš 31. punktā minēto judikatūru rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos konkrētā gadījuma apstākļus.
85 Šo secinājumu neatspēko ECB arguments, kas ir atvedināts no apstākļa, ka sviras rādītājs ir prudenciāla prasība, kas nav balstīta uz risku, un ka tirgi var pēkšņi zaudēt uzticību ieguldījumiem, kas parasti tiek uzskatīti par ļoti drošiem. Šādā apgalvojumā, kas ir balstīts tikai uz mērķiem, kādi sasniedzami ar Regulā Nr. 575/2013 paredzēto sviras rādītāja ieviešanu, nav ņemti vērā mērķi, kādi ir sasniedzami ar 429. panta 14. punkta iekļaušanu šajā regulā.
86 No iepriekš minētā izriet, ka visi ECB izvirzītie motīvi, lai secinātu nepilnīga nodošanas mehānisma esamību, liekot prasītājai uzņemties risku saistībā ar sviras rādītāju, un lai noraidītu prasītājas lūgumu no tās sviras rādītāja aprēķina izslēgt riska darījumus ar CDC, ko veido summas, kuras prasītājai ir jānodod CDC, ir prettiesiski.
87 Līdz ar to prasītājas pirmais un otrais pamats ir jāapmierina un apstrīdētais lēmums jāatceļ bez vajadzības izvērtēt trešo pamatu.
Par tiesāšanās izdevumiem
88 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā ECB spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
89 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. No tā izriet, ka Somijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2016. gada 24. augusta lēmumu ECB/SSM/2016‑R0MUWSFPU8MPRO8K5P83/136.
2) ECB atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
3) Somijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 13. jūlijā.
[Paraksti]