Lieta T‑766/16
Hércules Club de Fútbol, SAD
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2019. gada 20. marta spriedums
Valsts atbalsts – Atbalsts, ko Spānija piešķīrusi dažiem profesionāliem futbola klubiem – Garantija – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Priekšrocība – Pienākums norādīt pamatojumu
1. Tiesvedība – Procesa organizatoriskie pasākumi – Lūgums iesniegt dokumentus – Savienības tiesas novērtējuma brīvība – Pieteikuma iesniedzēja pienākumi – Pieteikuma noraidījums tādēļ, ka nav pierādīta nozīme lietā – Tiesību uz aizstāvību pārkāpums – Neesamība
(Vispārējās tiesas Reglamenta 88. panta 1. punkts un 89. panta 3. punkta d) apakšpunkts)
(skat. 27.–34. punktu)
2. Valsts atbalsts – Izmeklēšana, ko veic Komisija – Pamatnostādnes, ko pieņēmusi Komisija un atzinušas dalībvalstis – Saistoša iedarbība – Ierobežojumi – Pamatnostādnes par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai
(LESD 107. un 108. pants; Komisijas Paziņojuma 2004/C 244/02 10. punkta a) apakšpunkts un 11. punkts)
(skat. 40., 41. punktu)
3. Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Atbalsts, ko var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu – Atbalsts grūtībās nonākuša uzņēmuma glābšanai – Pamatnostādnes par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai – Grūtībās nonācis uzņēmums – Jēdziens
(LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts; Komisijas Paziņojuma 2004/C 244/02 9. punkts)
(skat. 45.–52. punktu)
4. Valsts atbalsts – Komisijas lēmums, ar ko atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība – Priekšrocības identificēšana – Bankas aizdevuma publiskā garantija – Paziņojums par valsts atbalstu garantiju veidā – Komisijas pārbaude par pretgarantijas ietekmi uz atbalsta esamības konstatējumu – Neesamība – Pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums
(LESD 107., 108. un 296. pants; Komisijas Paziņojuma 2008/C 155/02 3.2. punkta d) apakšpunkts un 4.2. punkts)
(skat. 61.–77. punktu)
Rezumējums
Ar spriedumu lietā Hércules Club de Fútbol/Komisija (T‑766/16), kas pasludināts 2019. gada 20. martā, Vispārējās tiesas ceturtā palāta, pamatojoties uz to, ka nav sniegts pamatojums, atceļ lēmumu (1), ar ko Komisija, pirmkārt, par prettiesisku un nesaderīgu ar iekšējo tirgu ir atzinusi atbalstu, ko Spānijas Karaliste piešķīra trim profesionāliem futbola klubiem, tostarp prasītājam, un, otrkārt, lika šai dalībvalstij minēto atbalstu no prasītāja atgūt.
Prasītājs Hércules Club de Fútbol ir Spānijas profesionālā futbola klubs. Fundación Hércules ir ar šī futbola kluba darbību saistīta bezpeļņas organizācija, kas 2010. gada 26. jūlijā no Instituto Valenciano de Finanzas (turpmāk tekstā – “IVF”) – Valensijas autonomā apgabala pašvaldības finanšu iestādes – saņēma garantiju bankas aizdevumam 18 miljonu EUR apmērā, ko Caja de Ahorros del Mediterráneo piešķīra prasītāja emitēto kapitāla daļu iegādei saistībā ar tā kapitāla palielināšanu. Kā pretgarantiju IVF bija jāsaņem ķīlā Fundación Hércules iegādātās kapitāla daļas un, gaidot šo kapitāla daļu ieķīlāšanu, – garantija no José Rico Pérez stadiona īpašnieka Aligestión Integral SA (turpmāk tekstā – “Aligestión”), kā arī jāsaņem ķīlā Aligestión piederošās prasītāja kapitāla daļas.
Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka garantija, ko IVF piešķīra Fundación Hércules, ir saistīta ar valsts līdzekļiem un ir piedēvējama Spānijas Karalistei, ka šo atbalstu ir saņēmis prasītājs, nevis Fundación Hércules, kas ir rīkojies tikai kā finanšu instruments, un ka prasītāja finanšu stāvoklis attiecīgā pasākuma piešķiršanas brīdī ir bijis grūtībās nonākuša uzņēmuma stāvoklis Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (2) izpratnē. Ievērojot Komisijas Paziņojumā par LESD 107. un 108. panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (3) noteiktos kritērijus, un ņemot vērā prasītāja finanšu stāvokli, kā arī tam piešķirtās publiskās garantijas nosacījumus, Komisija secināja, ka pastāv nesaderīgs atbalsts.
Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa, pēc tam, kad bija uzsvērusi, ka Komisijai ir saistoši tās pieņemtie paziņojumi un pamatprincipi, ciktāl tie atbilst Līguma normām un dalībvalstis tos ir atzinušas, un šie tiesību akti nevar tikt interpretēti tādā nozīmē, kas samazinātu LESD 107. un 108. panta piemērojamību vai kas būtu pretrunā tajos izvirzītajiem mērķiem, noraida prasītāja izvirzīto pamatu, kas attiecas uz kļūdu, ko Komisija esot pieļāvusi, kvalificējot prasītāju kā grūtībās nonākušu uzņēmumu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa tostarp norāda, ka atsevišķas retas rīcības, kas neatbilst tirgus loģikai, piemēram, mecenāta darbība, nav pietiekamas, lai apstrīdētu attiecīgās darbības ekonomisko raksturu, kas judikatūrā jau ir atzīta saistībā ar profesionālo futbola klubu praksi (4), un ka grūtībās nonākuša uzņēmuma jēdziens, kā tas ir definēts Pamatnostādnēs par glābšanu un pārstrukturēšanu, ir objektīvs jēdziens, kurš ir jāizvērtē vienīgi saistībā ar attiecīgā uzņēmuma finanšu un ekonomiskās situācijas konkrētajām norādēm, kas izslēdz to, ka šādu jēdzienu varētu pamatot, salīdzinot prasītāja finanšu stāvokli ar citu Spānijas un Eiropas klubu vidējo rādītāju.
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa konstatē, ka apstrīdētajā lēmumā vispār nav analizēta pretgarantijas, ko Aligestión sniedza IVF, ietekme, un līdz ar to Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda šī pamatojuma neesamība, kas uzskatāma par būtisku formas prasību pārkāpumu. Šajā ziņā tā konstatē, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā ir vien konstatēts, ka Aligestión piedāvātā pretgarantija tiek sniegta pagaidu kārtā – līdz brīdim, kad Fundación Hércules ieķīlās prasītāja kapitāla daļas, neprecizējot, vai ar šo apstākli vien pietiek, lai pamatotu šīs pretgarantijas neņemšanu vērā, konstatējot atbalsta pastāvēšanu, un nepaskaidrojot, kādēļ tas tā ir. Taču no Paziņojuma par garantijām izriet, ka nodrošinājumi, kas sniegti saistībā ar garantijas pieņemšanu vai ar aizdevuma darījumu, kurš ir tās pamatā, ir atbilstošs faktors, lai izvērtētu, vai pastāv valsts atbalsts. Vispārējā tiesa no tā secina, ka, ievērojot tiesību normas, kas reglamentē valsts atbalsta jomu, pirmkārt, ieinteresētās personas un, otrkārt, tiesa varēja sagaidīt, ka apstrīdētajā lēmumā tiks sniegta Komisijas argumentācija par Aligestión piedāvātās pretgarantijas ietekmi uz konstatējumu, ka pastāv atbalsts, kā arī – attiecīgajā gadījumā – uz tā summu. Vispārējā tiesa piebilst, ka šī pamatojuma daļa ir ļoti būtiska saistībā ar apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā Komisijas konstatējumus par izvērtējamā nodrošinājuma vērtību, kā arī prasītāja finanšu stāvokli. Tādējādi Vispārēja tiesa atceļ apstrīdēto lēmumu pamatojuma trūkuma dēļ.